Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
ZIŅAS UN NEZIŅAS NO TĪKLIEM UN TĪMEKĻIEM<br />
PALĪDZĒSIM<br />
TRŪKUM CIETĒJIEM LATVIJĀ<br />
Bezdarbnieku skaits Latvijā turpina pieaugt, nu jau<br />
sasniedzot apaļus 20% jeb 200 000. Līdz ar to pieaug<br />
arī trūcīgo cilvēku skaits. To sastāvs krīzes laikā<br />
ļoti mainījies. Pēdējā laikā visbiežāk trūcīgo rindās<br />
nonākušas jaunas ģimenes ar maziem bērniem, kuras<br />
bankās ņēmušas kredītus dzīvokļa iegādei. Zaudējot<br />
darbu, vīri vairs nespēj dzēst kredītus un bankas<br />
nesaudzīgi noņem pat valsts pabalsta naudu<br />
bērniem. Diemžēl, arī atbalstu, ko ES sniedz saviem<br />
trūcīgajiem pilsoņiem, viņi nesaņem, jo par šo atbalstu<br />
ir ļoti maz informācijas. 2006. gadā Latvija<br />
naudu pieprasīja un saņēma, bet 87% no tās neizmantoja.<br />
Pērn no 5 463 353 eiro piešķirtā atbalsta<br />
4 000 137 eiro palika neizmantoti. Tos ES paņēma<br />
atpakaļ un papildus piešķīra tām valstīm, kuras rūpējas<br />
par savu tautu. Latvijas Lauku ģimenes ārstu<br />
asociācija ziņo, ka palielinājies to slimību īpatsvars,<br />
kādas raksturīgas nabadzībai. (..) Kā mēs varam<br />
palīdzēt? Ziedosim Biedrībai Sargi valodu un Latviju,<br />
Rīgā, Lokomotīves ielā 80 – 13, LV 1057, Vienotais<br />
reģistrācijas numurs: 40008132043, Konta numurs:<br />
LV43HABA0551022610040, Swedbank Latvija<br />
(vecais nosaukums Hansabank), Filiāle: Andris.<br />
Paldies par atbalstu!<br />
Biedrības Sargi valodu un Latviju uzdevumā,<br />
Gunārs Indārs, gunars@indars.com<br />
Jau 20 gadus to vien dzirdam, - ziedojiet, ziedojiet,<br />
ziedojiet... Gluži kā pavecā Čikāgas piecīšu dziesmā.<br />
– Bērniem nav ko ēst... māmiņām nav ko dot...<br />
ģimenes nevar atļauties... Bet valsts, valsts tak ir<br />
mūsu nams un mūsu jumts. Ja tā nevar 20 gados<br />
parūpēties, lai nav jāstaigā desmitiem, pat simtiem<br />
tūkstošu ar ubagu tarbām, un tajā pat laikā rūpējas,<br />
lai valsts vadoņi var kļūt par miljonāriem un<br />
saņemt četrciparu, piecciparu un pat sešciparu algas<br />
mēnesī, tad ir nevis jāubago, jāziedo, bet jāmaina<br />
šī sistēma. Kaimiņam nodegusi māja, es tam<br />
dodu kādu laiku pajumti, ko ēdamu. To es saprotu,<br />
palīdzu. Ir sociāla nesapratne par invalīdu problēmām,<br />
par narkotiku problēmām... Arī to es saprotu<br />
un iesaistos, palīdzu. Ja konkrēti, tad veidoju vasaras<br />
nometnes jauniešiem ar īpašām vajadzībām,<br />
pansionāta vecīšus apbraukāju un klubiņā katru<br />
nedēļu rādu kādu jauku filmu, gadskārtās kādu<br />
ballīti uzriktēju, koncertu. Tas ir saprotami un normāli<br />
civilizētā sabiedrībā. Bet to, ka trūkumcietēju<br />
tūkstošiem, Brīvības cīņās kritušo kapiem, saslimušiem<br />
bērniem, valsts bērnu slimnīcai nepārtraukti<br />
vajag ziedot un ziedot, to es nesaprotu un atsakos<br />
saprast. Tāpēc nevienu latu neesmu ziedojis un neziedošu<br />
šīm TV kampaņām. Nežēlīgi, bet vēl nežēlīgāk<br />
ir vairot šos ziedojumus gaidošos pulkus un<br />
vienlaikus izpirkt tos neliešus, kas dzen valsti ellē<br />
ratā, grābdami sev tūkstošus un miljonus, nekaunīgi,<br />
regulāri, sistemātiski.<br />
Vilnis Gricaičuks-Puriņš, v.g.pooh@gmail.com<br />
36<br />
Ziedojumu vākšana ir tas pats, kas ar rokām aizspiest<br />
plīsušu ūdensvadu, ja nekas cits lietas labā<br />
netiek darīts. Palīdzēt ir jēga konkrētai ģimenei,<br />
bet ne sabērt naudu kopus katlā, nezinot kur tā<br />
aizklīst. Ne visiem salda dzīve arī starp tiem, kam<br />
darbs ir – vai nu uzņēmuma konti ir arestēti, vai<br />
nu nav bijusi norēķināšanās par nodoto produkciju,<br />
bet cilvēks strādā un algu nesaņem. Ne sapņos nerādījās,<br />
ka Latvijā varētu valdīt tāds haoss un bardaks<br />
kā tagad. 90. gados tā rietumnieku ieviestā<br />
šoka terapija bija tikai ziediņi, nu esam tikuši arī<br />
pie odziņām. Nāk vasara, un daudzus glāba ogu<br />
un sēņu lasīšana. Tagad pēc Repšes plāna arī šī nodarbe<br />
skaitās uzņēmējdarbība, par kuru iekasē nodokļus,<br />
pie tam tik lielus, ka ogotājs pat nodokļiem<br />
nespēs nopelnīt. Tātad... Kā var palīdzēt? Vienīgi ar<br />
darbavietu radīšanu, pie tam masveidīgu, jo atsevišķās<br />
saliņas, kur vēl ir darbs darāms, tāpat grimst<br />
Latvijas maksātnespējas jūrā.<br />
Ausma Ābele, ausma.abele1@apollo.lv<br />
Ja varējām pastāvēt daudz draņķīgākos apstākļos,<br />
kad mums pat nebija savas valsts, tad varam arī<br />
tagad. Jāmācas paļauties uz sevi. Tāpēc labāk pastāstīšu<br />
par sevi.<br />
Pirms sešpadsmitās vasaras strādāju skolas šefu<br />
dārzniecībā, kur savas 60 stundas bija jānorukā,<br />
rokot zemi, vadājot ar ‘tačku’ šo un to – bez samaksas.<br />
Skola par to dabūja kādu krāsas ķopsi un<br />
varēja veikt kosmētisko remontu. Tāpat laukos ‘piehaltūrēju’<br />
nelegāli ganot govis un aitas, kādu pusotru<br />
simtu galvu, slaucot ar aparātu govis un lasot<br />
medniekiem zīles. (Tolaik tiem bija obligāti jāsalasa<br />
vairāki desmiti kilogramu, lai dabūtu atļauju piedalīties<br />
medībās.) Lasīju zīles 30 litru veļas trumuļos,<br />
par katru 3 rubļi. Lasīju rudzupuķu zied<strong>lapas</strong> un<br />
žāvēju, jo tās brangi maksāja kilogramā. Kilogramu<br />
savākt gan nācās visai pagrūti. Tie bija pirmie<br />
nopelnītie rubļi, kad mācījos vēl 4., 5. klasē. Pēc 8.<br />
klases mācības miju ar dažādiem darbiem. Atslēdznieks,<br />
preču krāvējs, ekspeditors, kompresorists,<br />
dažādi darbi uz konveijera, kokapstrādes ceha<br />
galdnieks, krāmējos ar finanšu papīriem, preci pieņemot<br />
un nododot, un citi darbi vēl, pirms nebija<br />
sasniegti 18 gadi. Neko dižu nenopelnīju, taču tā<br />
bija pieredze un arī nauda paša nerātnībām. Mātei<br />
gan arī devu, bet domāju, ka tikpat saņēmu atkal<br />
atpakaļ. Jābrīnās, kādi atbildīgi amati man tika uzticēti,<br />
pirms biju vēl sasniedzis 18. Studenta gadi<br />
bija krietni vēlāk, un tad jau darbu savienoju ar mācībām,<br />
ne otrādi. Reiz saskaitīju, cik amatos esmu<br />
strādājis – sanāca 46. Tā ir neatņemama pieredze,<br />
kas ļauj man jebkuros ekstremālos apstākļos izdzīvot<br />
un normālos apstākļos dzīvot. Galvenais, pašam<br />
sev par vergu nepalikt, bet vergot citiem no<br />
brīvas gribas jau parasti nenākas. Vismaz manas<br />
paaudzes pēdējo 50 gadu laikā tā nav bijis. Savā<br />
laikā pelnīju savus 1000 rubļus mēnesī. Nedz lietoju<br />
sīvo, nedz smēķēju, tomēr naudai atradās gluži<br />
labs pielietojums. Mīlēju ceļot gan pa Latviju, gan<br />
arī pa Eiropu. Patika braukt ar laiviņām, pērties pirtiņās,<br />
braukāju ar folkloristiem pa senvietām, dziedājām,<br />
iesaistījos NVO [nevalstiskās organizācijās],<br />
iemācījos strādāt uz datora. Kad pienāca valūtas
Change language