Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Laimonis Purs
RADIO BALSIS
Kā 1922. gadā dzimušu mani var ieskaitīt radiofona
dzimšanas paaudzē. Latvijā radio balss ierunājās
1925. gadā, klausītāju skaits pieauga lēni palēnām,
un manās ausīs pirmo reizi ieskanējās tikai 1935.
gada vasarā Jelgavas apriņķa Lielvircavas pagasta
„Akotos”, kuros aizvadīju skolas brīvlaiku kā zemnieku
saimniecības pilnvērtīga darbaspēka neatņemama
sastāvdaļa. Atbrauca ciemiņš, mātes jaunākās
māsas klasesbiedrs pamatskolā. Nācis no daudzbērnu
ģimenes, viņam Pirmais pasaules karš aprāva
izglītību, tomēr turpinājis iet pašmācības ceļu, bija
apguvis prasmi rīkoties pat ar logaritmisko lineālu,
un šoreiz mums atveda pārsteidzošu dāvanu – ārēji
mazu, no finiera izgatavotu kastīti, kurā iestiprināts
ar diviem pirkstiem pieregulējams – kā viņš skaidroja
– kristāldetektors, stiepļu ritulīši un, turot rokā austiņas,
apsolīja: Tajās dzirdēsim, ko runā Rīgā!
Pašgatavotais detektora uztvērējs darbojās lieliski.
Tīra, dzidra skaņa, bez blakustrokšņiem, vienīgi zibenim
zibinot sprakšķēja. Tā aizsākās mans radioklausītāja
mūžs. Dienas lielāko daļu paņēma lauku darbi,
radio tikai vakaros, sestdienās līdz pusnaktij raidīja
deju mūziku, un ne reizi vien biju aizmidzis ar nenoņemtām
austiņām.
Rīgas dzīvoklī 1939. gadā ierunājās lietots spuldžu
uztvērējs. To 1940. gadā nomainīja VEF jaunais ieapaļīgais
modelis. Tas nokalpoja kara un ilgus pēckara
gadus.
Vācu okupācijas laikā radioaparātus neatņēma, vienīgi,
piedraudot ar bargiem kriminālsodiem, aizliedza
klausīties „ienaidnieku”. Biju starp nepaklausīgajiem.
Iesēju vefiņu lakatā, aizvedu uz Jelgavu, kur
strādāju cukurfabrikā, un klausījos katru vakaru; kā
krievu valodu neprotošam, Maskava mani neinteresēja,
objektīvāku informāciju par norisēm frontē
sniedza raidītājs Atlantic, no BBC raidījumiem centos
neizlaist piektdienās stundu pirms pusnakts slavenā
Silvestra orķestra tiešraidi.
Padzinuši no Rīgas hitleriskos okupantus, staļiniskie
okupanti pret radio individuālu klausīšanos bija
bargāki: pavēlēja uztvērējus aiznest valsts glabāšanā.
Manam vefiņam „palaimējās”, to savā lietošanā
paņēma laikraksta Cīņa ārzemju nodaļas vadītājs,
starptautisko notikumu komentētājs, SMERŠ-a uzticības
virsnieks Mavriks Vulfsons. Viņš drīkstēja dzirdēt
„ienaidnieka balsis”; cieši jo cieši piekļāvis ausi
pieklusinātam skaļrunītim, lai ne vārds nenokļūtu
„nevēlamās ausīs”, viņš centās būt zinošāks par padomju
noklusēšanas un melu mucā pa spundi barotiem
darbaļaudīm.
Pēckara gados neklausījos ne Rīgas, ne Maskavas
pliekani uzbāzīgo aģitāciju un Kremļa slavinājumus.
Dzīvodams komunālos dzīvokļos, neriskēju uztvert
ārzemes, tā sargājot ne vien sevi un ģimeni, bet būtībā
arī ziņotājus, kam uzdots kaimiņu „pieskatīt”.
Jauns, krasi atšķirīgs pavērsiens notika 1960. gados,
kad VEF izvērsa portatīvā uztvērēja Spīdola
ražošanu, eksportam ar uzlabotu kvalitāti un papildus
īsviļņiem, nopērkamu „pa blatu”. Radās iespēja
lauku un mežu vientulībā pameklēt labākas dzirdamības
zonas. „Aukstam karam” saasinoties, ar tā
sauktiem „zāģiem” visciešāk slāpēja lielākās pilsētas,
Rīgu un Latviju jo īpaši.
Pagājis jau pusgadsimts, tomēr atmiņā saglabājies
1968. gads un dramatiskie notikumi Čehoslovākijā.
Šis gads arī man bija sācies – var sacīt – dramatiski:
pēc 13 izrādēm Drāmas (Nacionālā) un Krievu
drāmas teātros manu lugu Redzēt jūru, skatītāju
līdz pēdējai iespējai pārpildītās zālēs, aizliedza.
Luga esot dramaturģiski vāja, nesaprotams nosaukums,
divdomīgas replikas. Patiesību rakstīt nedrīkstēja.
Jau ar to vien, ka lugas darbība noris Sibīrijā,
starp latviešiem (viena krievu tautības sieviete), un
vienā no centrālām lomām redzams vecs boļševiks,
padomju režīmā aiz bailēm pataisīts par vientiesi, –
ar to vien biju iespļāvis Krievijas sarkanā imperiālisma
atbaidošajā sejā. Apzinājos, ka ne kompartija, ne
tās iztapīgie censoņi nekad nepiedos manu apgrēcību.
Nospiedošās sajūtas mākts, pārtraucis darba
attiecības ar žurnālu Zvaigzne, – aizbraucu uz Lejasciema
pagastu, apmetos Gaujas krastā dzīvošanai
pārbūvētā pirtiņā. Klusums, vientulība, brīvs laiks radio
balsīm. Nemierojās Polijā, tur aizliedza poļu 19.
gadsimta dzejnieka Adama Mickeviča (Mickiewicz)
lugu Dziady (Veļi) , nemiers Čehoslovākijā, pie tam
valsts vadošajās aprindās, komunistiskās partijas CK
pirmā sekretāra uzvārds Dubčeks tulkojumā latviski
sabalsojas ar mūsu nacionālkomunista Kārļa Ozoliņa
uzvārdu. Vai tiešām notiks totalitārā režīma izmaiņa
un būs „sociālisms ar cilvēcisku seju”? Šķita
uzspīdam cerība nopietnākām izmaiņām. Lai līdzsekotu
notiekošajam, Rietumu radio balsis kļuva tikpat
neatņemama ikdienas sastāvdaļa kā brokastis,
pusdienas, vakariņas. No Lejasciema uz Alūksnes
pusi padomju armija bija izbūvējusi pazemes pilsētu,
par tās apmēriem liecināja izraktie kubikmetri, ar
kuriem līkločainais Rankas-Alūksnes lielceļš bija pārtapis
platā, iztaisnotā šosejā, no neredzamas starta
ierīces kā no lielgabala tika izšauta lidmašīna, un,
pārvarot skaņas ātrumu, nogranda otrs sprādziens.
Armijas radiosakariem jādarbojas nevainojami, Rietumu
raidstaciju traucējošie „zāģi” pieklusināti un,
ekranizējot Spīdolu ar metāla plāksni, izdevās pietiekami
skaidri sadzirdēt arī raidījumus latviešu valodā.
Togad kopā ar radio balsīm aizvadīju stundas,
dienas, vasaru.
Iepinies literārās norisēs, diendienā ieelpojot tā
sauktā sociālistiskā reālisma smacējošo gaisotni, –
kā spirgta gaisa vēsma atplūda Brīvās Eiropas apskatnieka
Māra Raudas latviešu padomju literatūras
vērtējumi. Tos klausījās. Reiz saņēmu pat tiešu
un atklātu apliecinājumu: izvērtējot manu īsromānu
Karuselis, Māris Rauda pievērsa klausītāju uzmanību
autora uzkrītošai izvairībai ieskatīties padomju
sadzīvē, ir tikai gados vecāka vīrieša pārdzīvojumi,
iemīlot gados jaunāku sievieti, tātad toslaikus pie
mums kaut kas neatļauts, aizliegts. Nākamajā dienā
iegriezos Preses namā, iespiedos braucēju pārpilnajā
liftā, un pēkšņi atskan skaļš uzsauciens: Dzirdēji
vakar Māri Raudu runājam par Karuseli? Saucējs
– dzejnieks Jānis Rokpelnis, kādu laiku strādājām
31