Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

gadu garumā vienai no aizraujošākām Aukstā
kara nodaļām, ko dažbrīd raksturo visai
spraigs sižets un aizraujoši tēli. Lai no Minhenes
1975. gadā ēterā palaistās latviešu radiobalsis,
tā teikt, nekarātos gaisā, ielūkosimies
nereti kontroversālajā un bieži neizprastajā
raidstaciju RBE/RB ģenēzē.
KONFRONTĀCIJA BRIEST
Galvenās II Pasaules karu uzvarētājas trīs lielvalstis
jau 1943. gadā Teherānas konferencē
un 1945. gadā Jaltā un Potsdamā sadala Vidus-
un Austrumeiropu anglo-amerikāņu un
padomju ietekmes sfērās. Ignorēdams veidu
kā noris Padomju Savienības „ietekmes nostiprināšanās”
Baltijas valstīs, Besarābijā un
Austrumpolijā neilgi pēc Molotova-Ribentropa
Pakta noslēgšanas (1939.23.VIII), arī Somijā
trīs mēnešus pēc vācu iebrukuma Polijā,
Lielbritānijas premjerministrs Čerčils (Winston
Churchill), bet īpaši līdz pat savai nāvei
(1945) ASV prezidents Rūzvelts (Franklin
Delano Roosevelt) vairāk vai mazāk notic, ka
Padomju armijas „atbrīvotajās” valstīs notiks
demokrātiskas vēlēšanas, kurās tautas izvēlēsies
savus vadītājus, pieņems demokrātiskas
konstitūcijas un izveidos visādā ziņā demokrātiskas
valstis. Bet jau tūlīt pēc Polijas,
Čehoslovākijas, Ungārijas, Rumānijas, Bulgārijas
un Vācijas austrumu daļas okupācijas
Maskava sāk mērķtiecīgi un vardarbīgi īstenot
tādu valsts politiku, kuras noteicošā īpašība
ir slēgta un represīva pārvaldes sistēma,
kurā citāda domāšana tiek bez žēlastības apspiesta
un politiskie pretinieki represēti, kur
ekonomisko dzīvi stingri vada totalitārās varas
iestādes, nacionalizējot uzņēmumus un
privātīpašumus, un rūpīgi cenzētie mediji
tiek izmantoti kā propagandas instrumenti
valsts rokās. Jau deviņus mēnešus pēc kara
beigām Eiropā Staļins savā runā Maskavas
Lielajā (Boļšoj) teātrī (1946.9.II) visu vainu
par kara izcelšanos uzveļ Rietumvalstīm, īpaši
kapitālistiskajām ASV. Nepilnu mēnesi vēlāk
Čerčils savā vēsturiskajā runā (1946.5.III)
Fultonā, Mizūrī (Missouri) štatā, ASV, iezīmē
neaizmirstami drūmu ainu ar Dzelzs priekškaru,
ko pār Eiropu nolaidusi Padomju Savienība
no Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestai
pie Adrijas jūras. (..) Aiz šīs līnijas atrodas
visas senās Vidus- un Austrumeiropas valstu
galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne1
, Budapešta, Belgrada2 , Bukareste, Sofija
1. Kara laika sabiedroto okupācijas spēki atstāj
Austriju 1955. gadā.
2. Tito, kurš padzen vāciešus no Dienvidslāvijas pats
ar savām, lielā mērā angļu apgādātām partizānu
vienībām, 1948. gadā noraida satelītvalsts statusu
un deklarē pilnīgu neatkarību no Maskavas.
26
– visas šīs slavenās pilsētas un to iedzīvotāji
atrodas tā sauktajā Padomju zonā. Premjerministram
nākas atzīt: tā noteikti nav tā atbrīvotā
Eiropa, par kuru mēs cīnījāmies.
Kamēr, II Pasaules karam beidzoties, Padomju
Savienība iegūst kontroli pār Viduseiropu
un Balkāniem, Francijas un arī Lielbritānijas
ietekmei ievērojami samazinoties rietumos
no Elbas, varas vakuumu ne tikai Rietumeiropas,
bet pasaules politikā arvien vairāk sāk
aizpildīt ASV. Saspīlējums starp Austrumiem
un Rietumiem pieaug. Pretēji norunām „lielās
trijotnes” konferencēs, Vācija tiek sadalīta
Austrumvācijā (oficiāli Vācijas Demokrātiskā
Republika jeb VDR) un Rietumvācijā (Vācijas
Federatīvā Republika jeb VFR). Itālijā un
Francijā komunistiskās partijas ir kļuvušas tik
spēcīgas, ka varētu iegūt majoritāti. Piedevām
Maskava gluži atklāti atbalsta kara laikā
pretvācu cīņā aktīvos grieķu komunistu
partizānus pret eksistējošo valdību Atēnās,
bet no Turcijas pieprasa brīvu kuģniecību
caur Bosforu un Dardaneļiem, un pat piedāvā
savu armijas vienību izvietošanu abu jūras
šaurumu it kā apsargāšanai, uz ko turki neielaižas.
Jau aptuveni pusgadu pirms kara beigām
(1944.XII) Čerčils pavēl angļu vienībām
apspiest grieķu komunistu sacelšanos Atēnās,
jo pēc tolaik slepenās „procentuālās vienošanās”
(percentages agreement) starp Čerčilu
un Staļinu (1944.X) Grieķija iedalīta angļu
iespaida sfērā, toties Bulgārija, Rumānija un
Ungārija ar vieglu roku tiek piešķirtas Maskavai.
Zīmīgi, ka Staļinam naivi vēlīgais Rūzvelts
angļu „iejaukšanos” Grieķijā visai nīgri
nosaucis par britiem tipisku „imperiālisma
izpausmi”. 1946. gada beigās, 1947. gada
sākumā Lielbritānijas bēdīgais finansiālais
stāvoklis spiež angļus uzdot cīņu pret grieķu
komunistu partizāniem. Grieķu monarhistu
u.c. pretkomunistu nogrupējumu atbalstīšanu
pārņem amerikāņi ar miljoniem dolāru un
saviem „militārajiem padomdevējiem”.
ASV prezidents Trumens (Harry S. Truman)
uzrunā 80. kongresam (1947.12.III) pārliecina
amerikāņu likumdevējus piešķirt Grieķijai
un Turcijai 400 miljonus dolāru lielu ekonomisku
un militāru palīdzību, un vienlaikus
paziņo atklātībai jaunu ārpolitikas doktrīnu,
t.s. Trumena doktrīnu – pacelt valsts
politikas līmenī konfrontāciju ar padomju
totalitārismu – ideoloģijā, politikā, ekonomikā,
tirdzniecībā, kultūras un zinātņu jomās,
bruņošanās sacensībā u.c. Pretējā gadījumā
apdraudēts būšot pasaules miers un, galvenais,
arī mūsu pašu nācijas labklājībai draud
nonākšana bīstamā stāvoklī. Saspīlējums jeb
Aukstais karš abu lielvaru starpā pastiprinās.
Sākot ar 1949. gadu, t.s. Rietumu pasaule