Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Rolfs Ekmanis<br />
STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI<br />
LATVIEŠU VALODĀ 20. GS.<br />
OTRĀ PUSĒ<br />
Sākums JG235(2003), 237(2004), 238(2004),<br />
248(2007), 250(2007)-256(2009).<br />
RADIO BRĪVĀ EIROPA /<br />
RADIO BRĪVĪBA (RBE/RB) – I<br />
Tāpat kā latviešu radioraidījumi no Madrides<br />
(1955-1965; 1969-1972) un Frankfurtes<br />
(1965-1972), gandrīz nemaz nav pētīta latviešu<br />
27 gadus ilgstošā piedalīšanās vispirms<br />
deviņus gadus (1975-1984) Radio Brīvība<br />
(Radio Liberty), pēcāk Radio Brīvā Eiropa (Radio<br />
Free Europe) sastāvā līdz pat raidījumu<br />
norietam pēc Igaunijas, Latvijas un Lietuvas<br />
neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā<br />
un raidījumu izbeigšanai 2004. gada<br />
pašā sākumā. Ja periodikā paretam ir parādījusies<br />
pa viena vai otra apskatnieka slejai,<br />
tad parasti tās raksturo ne visai informatīva<br />
leksika, sapiparota ar visai paviršiem priekšstatiem,<br />
pat faktoloģiskām aplamībām, mītiem<br />
un leģendām. Līdz šim visvairāk informācijas<br />
var atrast rakstu sērijā „Lai izbeigtu<br />
Pārnesums no iepriekšējās lpp.<br />
viņa vārdu, Strēlertes sejā parādījās neliekuļots<br />
smaids. Tam visbiežāk sekoja kāds gluži<br />
neticams stāsts par viņu sadarbību, gatavojot<br />
izdevumu, kas ar pārtraukumiem vairāk<br />
nekā 45 gadus pulcināja ap sevi daudz nozīmīgu<br />
autoru un kas satur vērtīgus pētījumus<br />
par mūsu kultūras vēsturi. No 1944. līdz<br />
1956. gadam šis izdevums bija pazīstams kā<br />
Dzimtenes Balss, nesajaucams ar padomjlaika<br />
propagandas izdevumu Kultūras sakaru<br />
komitejas paspārnē. Pēdējā posmā tas bija<br />
pārtapis par Dzimtenes Kalendāru [kas iegūst<br />
KF atzinību. Red.].<br />
Kaut arī klusais varonis bija šī izdevuma<br />
dvēsele, viņa vārds parādās ļoti neuzkrītoši.<br />
Par savu dzīvi viņš mēdza stāstīt maz.<br />
Dzimis 1907. gadā Nautrēnos, 24 gadu vecumā<br />
viņš savu dzīves sūtību saistīja ar katoļu<br />
baznīcu. Tās paspārnē attīstījās viņa īpašais<br />
talants – kur vien viņš nonāca, tur uzcēla<br />
baznīcu. Pirmo – Kristus Karaļa baznīcu<br />
Rīgā 1943. gadā. 1944. gada rudenī viņš<br />
bija spiests Latviju atstāt. Zviedrijā nonācis,<br />
viņš tūlīt sāka kalpot apvidos, kur pirms<br />
kara katoļu baznīca bija bijusi skaitliski maza,<br />
bet, pateicoties kara bēgļiem, strauji pieaugusi.<br />
Prazdams neaprakstāmi daudz valodu<br />
baltiešu diskriminēšanu” (Laiks 2004, 19-26),<br />
kur Dr. Ilgvars Spilners stāsta par savu pieredzi<br />
un lomu RB latviešu raidījumu uzsākšanā.<br />
Ievērības vērta ir arī viņa sērija „Lai latvieši<br />
Latvijā mūs sadzirdētu” par Madrides<br />
un Frankfurtes gadiem (Laiks 2004,13-16),<br />
kaut arī rindu apgalvojumu, šķiet, noteikuši<br />
pārāk personiski ieskati, kas ne gluži saskan,<br />
piemēram, ar Viļa Skultāna arhīvā (kas tagad<br />
atrodams Latvijas Valsts arhīvā, Rīgā) atrastajiem<br />
dokumentārajiem avotiem, uz kuriem,<br />
citu vidū, atsaucos savos iepriekšējos<br />
JG rakstos par starptautiskajiem raidījumiem<br />
latviešu valodā. Lai nu kā, gan Ilgvara Spilnera,<br />
gan arī manas piezīmes, cerams, rosinās<br />
nākotnes zinātniekus un pētniekus izsekot<br />
Raksta autors, paralēli darbam Arizonas Valsts universitātē,<br />
ASV, kļūst par RBE/RB jeb RFE/RL ārštata darbinieku<br />
(segvārds Māris Rauda) jau latviešu raidījumu<br />
pašā sākumā 1975. gada vasarā, visvairāk komentējot<br />
iezīmes Latvijas kultūras dzīvē, arī t.s. nacionālo<br />
jautājumu Padomju Savienībā. No 1986. gada (neilgi<br />
pēc Černobiļas katastrofas un pirms Šatakvas konferences<br />
Jūrmalā) strādā pilnu laiku RBE/RB centrā Bavārijas<br />
metropolē Minhenē, sākumā par vecāko redaktoru,<br />
kopš 1990. gada – par RBE latviešu redakcijas<br />
vadītāju. 1993. gada augustā atgriežas zinātniski<br />
pētnieciskā un pedagoģiskā darbā Arizonas Valsts<br />
universitātē.<br />
un bieži runādams tās tikpat kā vienlaikus ar<br />
savu jauko latgalisko pieskaņu, viņš bija pareizais<br />
cilvēks pareizā vietā. 1948. gadā uzcēla<br />
krusta kapelu Eskilstūnā, 1973. gadā Labā<br />
Gana baznīcu Fālunā un 1978. gadā pārvērta<br />
Dālarnas apvidus pamesto Sogmīras vilcienu<br />
staciju par jaunatnes atpūtas mītni, uz kurieni<br />
plūda bari no visām Eiropas malām, jo<br />
augstu vērtēja tās nepiespiesto garu un netradicionālo<br />
pārvaldnieku.<br />
Īsi pirms nāves atklājās, ka šis sava ceļa gājējs<br />
bija glābis daudz dzīvību okupācijas gados,<br />
paslēpdams tos gan savā baznīcā, gan<br />
tai piederošos šķūnīšos. Baznīca ar bīskapu<br />
priekšgalā, izrādījās, neko par to nezināja.<br />
Vairāk nekā 20 gadu pēc nāves, viņam piešķirts<br />
Izraēlas valsts goda tituls Taisnīgais<br />
starp tautām – varbūt visaugstākā atzinība,<br />
ko var piešķirt par šādu varonību.<br />
Prāvests Kazimirs Vilnis bija uzticīgs līdz nāvei<br />
(1988). Par to viņam piešķīra dzīvības kroni.<br />
Žēl, ka bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem,<br />
pirms aptvēru, ka viņš man un daudziem citiem<br />
bijis labais gans. o<br />
Kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš, jun. strādā Zviedrijas<br />
Karaliskajā bibliotēkā.<br />
25
Change language