Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
1934. gada rakstā arī ar no saukumu „Līgo!”<br />
dzejnieks teic: Kā lies mojošu pagali no Jāņu<br />
ugunskura, mūsu senči mums nodevuši gaišo<br />
latvisko prieku, ar kuru mēs esam uzvarējuši<br />
verdzības nakti un uzveikuši visas dzīves<br />
grūtības (4, 11).<br />
Samērā daudz Skalbe rakstījis par grāmatu<br />
un grāmatniekiem, par Kultūras fonda veidotajām<br />
tautas bibliotēkām, par regulāri<br />
organizētajām grāmatu nedēļām, kad grāmatas<br />
iespējams iegūt par mazāku cenu.<br />
Viņš rakstījis par grāmatu lasīšanu savā bērnībā,<br />
tāpat visai trūcīgajā jaunībā, par atsevišķiem<br />
sev sevišķi tuviem grāmatizde vējiem,<br />
kādreiz populāro Jāni Ozolu Cēsīs, tāpat Jāni<br />
Rozi – savu Kopoto rakstu izde vēju Rīgā. Arī<br />
par spalvas brāļiem, rakst niekiem un žurnālistiem,<br />
sevišķi tiem, kas rakstniekam garīgi<br />
tuvi.<br />
Lai gan grāmatu gudrība, pēc Skalbes teiciena,<br />
reizēm stostās, grāmata ir izcils kultūras<br />
faktors, stiprākais patvērums nedie nās,<br />
it kā zelta laipa, ko autors pasviež, lai mēs<br />
sastaptos ar dažādiem cilvēkiem un laikmetiem.<br />
Reizēm, kad sirds pārāk smaga, viņš<br />
vakarā palasās Latvju Dainās. Nevis, lai labāk<br />
iemigtu, bet lai dotos naktsmierā ar labām,<br />
gaišām domām.<br />
Nav gandrīz neviena kultūras aspekta, ko<br />
Skalbe retāk vai biežāk nebūtu pieminējis.<br />
Viņš sūrojas par Kultūras fonda nepietiekamo<br />
finansējumu no valsts puses, uzsver,<br />
ka tā dēvētās kultūras nedēļas ir tikai mudinājums,<br />
atgādinājums, bet kultūrai kā tādai<br />
arī sadzīvē jāfunkcionē visu cauru gadu.<br />
Viņš jau agri sāk rakstīt par Brāļu kapu izkopšanu<br />
un Brīvības pieminekļa cel šanu, kur<br />
arī tauta iesaistītos ar saviem zie dojumiem.<br />
Tieši Kārlis Skalbe rosinājis de vīzi: Tēvzemei<br />
un brīvībai, kas iekalta Brīvī bas piemineklī.<br />
Viņa dzejas rindas izman totas daudzās<br />
piemiņas zīmēs un piemi nekļos, kas tapuši<br />
Atmodas gados padomju laikā represēto atcerei.<br />
Vai gan pieminekļus nebūtu pelnījuši arī<br />
Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Rūdolfs<br />
Blaumanis, Jānis Poruks un vēl daudzi<br />
citi jau aizsaulē aizgājušie? Vai gan arī<br />
maza tauta nevar radīt monumentālus arhitektūras<br />
un tēlniecības paraugus? Var gan,<br />
ja vien grib. Pat ciemojoties ārzemēs un vērojot<br />
izcilus mākslas pieminekļus, Skalbe savu<br />
vērtējumu izteic ar latvisku skatījumu. Tā varenais<br />
Milānas doms tam atgādina marmorā<br />
sastingušu Latvijas bērzu birzi. Nav jau tā, ka<br />
viņš būtu stāvē jis tikai konvencionālās mākslas<br />
aizstāvju pozīcijās. Viņam nav iebildumu<br />
arī pret moderniem strāvojumiem, bet tiem<br />
jāvei dojas evolūcijas ceļā, organiski. Rakstā<br />
„Lietuva” (1930) secināts: Neviena tauta nevar<br />
uz reizi ielēkt modernismā, tai jānoiet<br />
papriekšu zināms attīstības ceļš. Bet katras<br />
tautas pirmais pienākums ir atrast pašai sevi,<br />
nākt pie nacionālās apziņas (3, 281).<br />
Skalbem ir raksti par tautas izglītību dažādās<br />
tās attīstības pakāpēs. Jau 1910. gadā<br />
publikācijā „Mūsu tautskola” viņš raksta par<br />
zemnieku bērniem laukos, kam parasti jāsamierinās<br />
ar 3 pagastskolas klasēm. Tās ir tikai<br />
izglītības druskas, pie tam brutālas pārkrievošanas<br />
apstākļos. Kurš negrib no dzīvot<br />
mūžu it kā garīgā aizkrāsnē, tas meklē turpinājumu<br />
pašmācībā. Paldies Dievam, latviešiem<br />
vienmēr bijis dzīvs in stinkts – veidot<br />
savu inteliģenci, kurai vēlāk bija izšķiroša nozīme<br />
Latvijas valsts tap šanā. Arī neatkarīgās<br />
Latvijas pirmajos ga dos skolās ne viss jau ir<br />
kārtībā. Zināms, Skalbe priecājas par Tautas<br />
augstskolas atvēršanu 1920. gada rudenī un<br />
Mazajās piezīmēs par to raksta: Vakar atklāja<br />
tautas augstskolu. Ko mēs no viņas gaidām?<br />
Brī vas domas un garā brīvus cilvēkus.<br />
(..) Mums nav bijis tīras gara kultūras. Mēs<br />
esam barojušies pa ceļmalām. Dodiet mums<br />
humānu gara skolu. Iznīciniet no kaujošo<br />
dogmu. Dodiet mums brīvus ga rus, kas<br />
drīkst šaubīties, jautāt, pieņemt un atmest,<br />
spriest un atzīt. Māciet dzīves atzī šanu (3,<br />
91). Skalbe bijis Saeimas Izglītības komisijas<br />
priekšsēdis. Vēl lielāks prieks vi ņam ir par<br />
jau 1919. gadā atklāto Latvijas Universitāti,<br />
par kuru viņš rakstā „Latvijas augstskola” ar<br />
neviltotu saviļņojumu saka: Rakstniecība un<br />
māksla ir pirmās, kas at vēra mums logu uz<br />
gaišo gara pasauli. Tagad nāk zinātne un atver<br />
mums durvis. (..) Dzeja bija pirmā, kas rādīja,<br />
cik skaista ir latviešu valoda. Tagad nāks<br />
zinātne un sauks vārdā visdziļākos jēdzienus<br />
un nokrā sas, nu redzēsim, cik bagāta ir latviešu<br />
va loda (1, 387).<br />
Lai gan Skalbe savā būtībā nav pesimists,<br />
bet dzīves apliecinātājs, viņam nav ilūziju<br />
par savu personīgo likteni, un jau 1920.<br />
gadā viņš raksta: Es paredzu, ka tie, kas jauno<br />
Latviju garīgi iznesuši uz saviem ple ciem,<br />
drīz vairs nebūs vajadzīgi. Tad nāks cienījami<br />
kungi, kuri pa kara laiku bij kaut kur nozuduši<br />
un ieņems „cienījamas” vietas (3, 68).<br />
Bet tāds liktenis jau ir ne vienam vien ideālistam<br />
un inteliģences pārstāvim. Īsajā fragmentā<br />
„Par sevi” (1924) nepārpro tami teikts:<br />
Es esmu dzīvojis kādai rītdie nai, es esmu sities<br />
kā putns gar dienu stiklu un glabājis sevī<br />
tikai kādas dedzinošas ilgas priekš rītdienas<br />
(2, 106).<br />
15
Change language