Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Pārnesums no 10. lpp.
it īpaši mazām tautām. Lielākām tautām ir
senākas kultūras tradīcijas, un vajag tikai
pārņemt jau citu radīto. Skalbe, kurš pats kā
autodidakts daudz guvis no lielo tautu kultūras
mantojuma, nebūt ne noliedz to svētīgo
ietekmi. Bet ar to ir par maz. Tauta bez
savām kultūras īpatnībām nav interesanta
citām nācijām, tāpat kā cilvēks bez īpatnībām
nevar ilgstoši patikt citiem. Cilvēkam ir
kauns, ja viņu dēvē par Dieva pērtiķi – atdarinātāju.
Arī tautām ir kauns tikai ķēmoties
citām pakaļ. Naci onālā kultūra nevar būt
tāds steigšus sa diegts lupatu deķis, kas darināts
no citu tautu kultūru pārpalikumiem.
Tur ir jāiz paužas tautas nacionālo īpatnību
dziļāka jiem slāņiem. Ne bez ironijas Skalbe
rakstā „Republikas gadadienā (1919.18.XI)”
dro šina: Nebaidies, vecā Eiropa! Mēs esam
mācījušies pie taviem filozofiem un dzejniekiem,
mēs viņiem ticam ar jaunības ideālismu
un nedomājam, ka viņi par velti būtu
pacēluši savu lāpu, aizstāvēdami brī vību un
cilvēka tiesības. Mēs negribam nekā cita
mūsu zemē kā demokrātisku Eiropu (3, 52).
Tāpat kā pieaudzis cilvēks nevar visu mūžu
turēties mātes brunčos, latviešiem jākļūst
garīgi patstāvīgākiem. Viņi bieži kā palsie
kārklu krūmi locījušies katram vējam, naivi
sekojuši nepārbaudītām dogmām, nereti
staigājuši it kā uz augstām idejiskām koka
kājām, no kurām tad sāpīgi krituši un sadauzījušies.
Arī rakstnieki pārāk pakļāvu šies
dzīvi noliedzošām destruktīvām ten dencēm.
Bet jācenšas to vienīgo dzīvi, ko Dievs mums
devis, atzīt un piepildīt. Lat vieši reizēm bijuši
pārāk mīksti raksturā; lai lielie mūs nesamītu,
mums jābūt ar cie tāku čaulu.
Savā publicistikā Kārlis Skalbe ne vienmēr ir
tas lēnprātīgais, visu piedodošais, kādu to
pazīstam, piemēram, pasakā Kaķīša dzirnavas,
kur cietējs stāstījuma noslēgumā nepiemin
ar ļaunu pat savus nežēlīgos pāri darītājus.
Piedot var personīgu aizskā rumu, bet
nevar piedot pāri darījumus visai mūsu tautai.
Skalbem ir virkne pamatotu jautājumu.
Kādēļ topošā latviešu turīgā pilsonība ir tik
vienaldzīga pret latviešu kultūru? Kādēļ lieliniecisma
sērga izpla tījās pat starp bagātajiem
Zemgales saim niek dēliem un saimniekmeitām,
bet naba dzībā auguši cilvēki saglabājuši
lielāku cieņu pret savu valsti un tās
kultūru? Pat labākie ļau dis, uz kuriem mēs
skatījāmies kā uz mūsu revolucionārās kultūras
nesē jiem, ir gatavi pieticīgi izkaisīties
gar krievu vai vācu sak nēm kā internacionāls
superfos fāts (3, 13), ar nožēlu konstatēts
Mazajās piezīmēs (1917-1920).
Daudzi cilvēki vēl dzīvo kā bez apvāršņa atjautas.
Izgājuši klajā laukā, tie nezina, kurp
doties, vai arī dodas pavisam aplamā virzienā.
Jau Rūdolfs Blaumanis kādreiz zobojās,
ka latvieši nevar iztikt bez Düna Zeitung
kā bērns bez knupja. Tagad, kad izveidota
Latvijas valsts, nav jābāž galva bailīgi kārtējos
vācu vai krievu krūmos, bet droši jāiet pa
pašu izvēlēto latviskās kultū ras ceļu. Arī maza
tauta spēj veikt lielus kultūras darbus. Bet šo
nacionālo kultūru neviens mums vezumā neatvedīs,
tā mums pašiem jāveido, reizēm pat
zaudējot savu mazo personīgo dzīvi, toties
iemantojot ko lielāku – Latviju. No savas šaurās
ielas pil soņiem mums jākļūst par topošās
republi kas dēliem. Iesācēju pulks jau nekad
nav liels, bet katra zvaigzne dzimst no
sava ko dola. Bieži jābrīnās, cik mazi un pieticīgi
līdz šim bijuši tautas kultūras centieni.
Bet laika devīzei būtu jābūt: sevi izteikt, sevi
atrast. Kultūras centieni nav kādu atsevišķu
fantastu sapņojums. Kultūras centieniem jākļūst
par visas tautas centieniem. Tikai izkopjot
nacionālo garu, Latvija būs stipra un dzīvotspējīga
valsts. Mazajās piezīmēs (1921-
1924) Skalbe raksta: Mūsu valoda, rakstniecība
un māksla – tā ir tā vienojošā uguns, pie
kuras mēs sildāmies, kas mūs tura kopā, kas
mūs glābj no pazušanas starp citām lielākām
un stiprākām tautām (3, 145).
Vairākos emocionāli spēcīgos rakstos kā pozitīvs
paraugs Latvijai minēta Somija. Somi
savu nacionālo neatkarību un kultūru kaldinājuši
gadsimtiem ilgi. No somiem arī latviešiem
nākuši rosinājumi gan brīvības cīņām,
gan kultūras izveidei. Eiropas uz manību ar
savu lielo brīvības mīlestību un īpatnējo nacionālo
kultūru Somija sev pie vērsusi jau
carisma valdīšanas gados. Un, kad Somijai
nāca grūtas dienas, kad viņas brīvība bija apdraudēta,
viņa vispirmo un visdziļāko atbalstu
meklēja savā kultūrā (3, 141) – tā Skalbe
savā aicinājumā 1930. gadā „Mācīsimies no
somiem.” Somijā visa sabiedrība un tauta ir
organizēta ap savu kultūru. Gan sabiedrība,
gan valsts irdina zemi, lai ieaugtos sākumā
vēl vārgais kultū ras stādiņš, lai to nenopostītu
vēji un sal nas. Turīgs somu pilsonis cenšas
iegādāties ikvienu somiski iznākušu grāmatu.
Tādam turīgam somu pilsonim, kurš, iegājis
somu gleznu izstādē, tā arī iziet, nevienu
gleznu nenopircis, somi nelabprāt sniedz
roku. Šādu cilvēku sabiedrība nicina. Bet kā
tad pie mums Latvijā? Vārdos gan mēs daudzinām
Somiju kā paraugu, bet somiem piemītošās
pienākuma sajūtas pret savu nacionālo
kultūru mums vēl nav. Pie mums vispirms
rūpējas par veco cara ģenerāļu un iz-
13