Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas
Share Embed Flag
Download ePaper

Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

zagarins.net
from zagarins.net More from this publisher
17.09.2013 Views

Ansis Dobičins. Process. Granīts, tērauds. 2,7 m. 2009. Mārupītes Dabas parkā, Rīgā Par tēlnieku skat. 38.-44. lpp.

Pārnesums no 10. lpp. it īpaši mazām tautām. Lielākām tautām ir senākas kultūras tradīcijas, un vajag tikai pārņemt jau citu radīto. Skalbe, kurš pats kā autodidakts daudz guvis no lielo tautu kultūras mantojuma, nebūt ne noliedz to svētīgo ietekmi. Bet ar to ir par maz. Tauta bez savām kultūras īpatnībām nav interesanta citām nācijām, tāpat kā cilvēks bez īpatnībām nevar ilgstoši patikt citiem. Cilvēkam ir kauns, ja viņu dēvē par Dieva pērtiķi – atdarinātāju. Arī tautām ir kauns tikai ķēmoties citām pakaļ. Naci onālā kultūra nevar būt tāds steigšus sa diegts lupatu deķis, kas darināts no citu tautu kultūru pārpalikumiem. Tur ir jāiz paužas tautas nacionālo īpatnību dziļāka jiem slāņiem. Ne bez ironijas Skalbe rakstā „Republikas gadadienā (1919.18.XI)” dro šina: Nebaidies, vecā Eiropa! Mēs esam mācījušies pie taviem filozofiem un dzejniekiem, mēs viņiem ticam ar jaunības ideālismu un nedomājam, ka viņi par velti būtu pacēluši savu lāpu, aizstāvēdami brī vību un cilvēka tiesības. Mēs negribam nekā cita mūsu zemē kā demokrātisku Eiropu (3, 52). Tāpat kā pieaudzis cilvēks nevar visu mūžu turēties mātes brunčos, latviešiem jākļūst garīgi patstāvīgākiem. Viņi bieži kā palsie kārklu krūmi locījušies katram vējam, naivi sekojuši nepārbaudītām dogmām, nereti staigājuši it kā uz augstām idejiskām koka kājām, no kurām tad sāpīgi krituši un sadauzījušies. Arī rakstnieki pārāk pakļāvu šies dzīvi noliedzošām destruktīvām ten dencēm. Bet jācenšas to vienīgo dzīvi, ko Dievs mums devis, atzīt un piepildīt. Lat vieši reizēm bijuši pārāk mīksti raksturā; lai lielie mūs nesamītu, mums jābūt ar cie tāku čaulu. Savā publicistikā Kārlis Skalbe ne vienmēr ir tas lēnprātīgais, visu piedodošais, kādu to pazīstam, piemēram, pasakā Kaķīša dzirnavas, kur cietējs stāstījuma noslēgumā nepiemin ar ļaunu pat savus nežēlīgos pāri darītājus. Piedot var personīgu aizskā rumu, bet nevar piedot pāri darījumus visai mūsu tautai. Skalbem ir virkne pamatotu jautājumu. Kādēļ topošā latviešu turīgā pilsonība ir tik vienaldzīga pret latviešu kultūru? Kādēļ lieliniecisma sērga izpla tījās pat starp bagātajiem Zemgales saim niek dēliem un saimniekmeitām, bet naba dzībā auguši cilvēki saglabājuši lielāku cieņu pret savu valsti un tās kultūru? Pat labākie ļau dis, uz kuriem mēs skatījāmies kā uz mūsu revolucionārās kultūras nesē jiem, ir gatavi pieticīgi izkaisīties gar krievu vai vācu sak nēm kā internacionāls superfos fāts (3, 13), ar nožēlu konstatēts Mazajās piezīmēs (1917-1920). Daudzi cilvēki vēl dzīvo kā bez apvāršņa atjautas. Izgājuši klajā laukā, tie nezina, kurp doties, vai arī dodas pavisam aplamā virzienā. Jau Rūdolfs Blaumanis kādreiz zobojās, ka latvieši nevar iztikt bez Düna Zeitung kā bērns bez knupja. Tagad, kad izveidota Latvijas valsts, nav jābāž galva bailīgi kārtējos vācu vai krievu krūmos, bet droši jāiet pa pašu izvēlēto latviskās kultū ras ceļu. Arī maza tauta spēj veikt lielus kultūras darbus. Bet šo nacionālo kultūru neviens mums vezumā neatvedīs, tā mums pašiem jāveido, reizēm pat zaudējot savu mazo personīgo dzīvi, toties iemantojot ko lielāku – Latviju. No savas šaurās ielas pil soņiem mums jākļūst par topošās republi kas dēliem. Iesācēju pulks jau nekad nav liels, bet katra zvaigzne dzimst no sava ko dola. Bieži jābrīnās, cik mazi un pieticīgi līdz šim bijuši tautas kultūras centieni. Bet laika devīzei būtu jābūt: sevi izteikt, sevi atrast. Kultūras centieni nav kādu atsevišķu fantastu sapņojums. Kultūras centieniem jākļūst par visas tautas centieniem. Tikai izkopjot nacionālo garu, Latvija būs stipra un dzīvotspējīga valsts. Mazajās piezīmēs (1921- 1924) Skalbe raksta: Mūsu valoda, rakstniecība un māksla – tā ir tā vienojošā uguns, pie kuras mēs sildāmies, kas mūs tura kopā, kas mūs glābj no pazušanas starp citām lielākām un stiprākām tautām (3, 145). Vairākos emocionāli spēcīgos rakstos kā pozitīvs paraugs Latvijai minēta Somija. Somi savu nacionālo neatkarību un kultūru kaldinājuši gadsimtiem ilgi. No somiem arī latviešiem nākuši rosinājumi gan brīvības cīņām, gan kultūras izveidei. Eiropas uz manību ar savu lielo brīvības mīlestību un īpatnējo nacionālo kultūru Somija sev pie vērsusi jau carisma valdīšanas gados. Un, kad Somijai nāca grūtas dienas, kad viņas brīvība bija apdraudēta, viņa vispirmo un visdziļāko atbalstu meklēja savā kultūrā (3, 141) – tā Skalbe savā aicinājumā 1930. gadā „Mācīsimies no somiem.” Somijā visa sabiedrība un tauta ir organizēta ap savu kultūru. Gan sabiedrība, gan valsts irdina zemi, lai ieaugtos sākumā vēl vārgais kultū ras stādiņš, lai to nenopostītu vēji un sal nas. Turīgs somu pilsonis cenšas iegādāties ikvienu somiski iznākušu grāmatu. Tādam turīgam somu pilsonim, kurš, iegājis somu gleznu izstādē, tā arī iziet, nevienu gleznu nenopircis, somi nelabprāt sniedz roku. Šādu cilvēku sabiedrība nicina. Bet kā tad pie mums Latvijā? Vārdos gan mēs daudzinām Somiju kā paraugu, bet somiem piemītošās pienākuma sajūtas pret savu nacionālo kultūru mums vēl nav. Pie mums vispirms rūpējas par veco cara ģenerāļu un iz- 13

Ansis Dobičins. Process. Granīts, tērauds. 2,7 m. 2009. Mārupītes Dabas parkā, Rīgā<br />

Par tēlnieku skat. 38.-44. lpp.

logo

products

Resources

Company

Terms of service
Privacy policy
Cookie policy
Cookie settings
Imprint
Change language
Made with love in Switzerland
© 2024 Yumpu.com all rights reserved

Hooray! Your file is uploaded and ready to be published.

Saved successfully!

Ooh no, something went wrong!