Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Nacionālisms, kurš tagad vi sur tiek daudzināts
– ir vēl rūdas gabals, kurš labi jāapstrādā,
lai dabūtu no viņa tīru un spožu metālu.
(..) Kas nav cilvēcīgi, tas nav arī nacionāli.
Jo nacionālais nav ne kas cits, kā cilvēcīgais,
kam katra tauta at radusi savus īpatnējus
vārdus (3,167).
Vairums Skalbes rakstu par nacionālo kultūru
tapuši laikā, kad vienlaikus tika izcīnīta
un aizstāvēta Latvijas valsts. Kā brīva, neatkarīga
un demokrātiska republika. Jo tikai
nacionāla valsts var būt nacionālas kultūras
garants. Mēs necitēsim daudzās aizkustinošās
lappuses, kas rakstnieka pub licistikā
veltītas latviešu strēlniekiem, tāpat Latvijas
nacionālās armijas pirmajiem ka reivjiem
pulkveža Oskara Kalpaka vadībā, Rīgas sargiem
cīņā pret Bermontu (1919), tāpat kaujām
pret lieliniekiem Latgales frontē (1920).
Rakstā „Republikas gada dienā (18.XI 1919)”
dzejnieks atgādina sa viem tautiešiem: Nav
neviena akmens ne atkarīgās Latvijas pamatos,
kurš nebūtu tur iemūrēts ar viņu asinīm
kā ar nesagraujamu cementu (3, 48). Acis,
ko izdzēsusi nāve, ir aizvērušās sapnī par brīvu
Latviju, un kultū ras darbinieki nedrīkst
būt šī smagā upura necienīgi. Tieši viņiem
jāveido kultūra, ku ras aizstāvībai šie kareivji
atdevuši savas jaunās dzīvības.
Vienlīdz ass Kārlis Skalbe ir gan pret Bermonta
avantūru, gan pret Pētera Stučkas
sludināto „sarkano mesiānismu.” Nevar
jau no tautas prasīt lielu politisku gudrību,
bet ābeces patiesības gan tai vajadzētu zināt.
Pirmais burts šinī ābecē skan: Sargājiet
Latviju no lieliniekiem! Mazajās piezīmēs
viņš 1919. gadā raksta: Latvija ir kā dēlis, uz
kura šūpojas – vienā galā lielinieks, otrā vācietis.
Uzmaniet! Viņi abi ved vienu spēli. Cik
ilgi viņi šūposies uz mūsu ple ciem? (3, 62).
Visumā iecietīgais rakstnieks var būt arī dzēlīgs
un skarbs. Pēc viņa domām, kur Dievs
ir staigājis, tur mājo cilvēki ar rado šām domām,
bet, kur velns spļāvis, tur uz dīgst lielinieks.
Reizēm pat no visai nevai nīgiem sociālisma
pumpurīšiem izplaukst gaužām nejēdzīgi
komunisma ziedi. Naci onālās kultūras
izveidē šādi cilvēki nav jālaiž pat tuvumā, jo
ko var gaidīt no tādiem, kuriem vienaldzīga
pašas nacionālas valsts ideja. Latvieši nedrīkst
atkārtot krievu inte liģences kļūdu, kuri
gadu desmitiem ilgi apbrīnoja savu mužiku,
kamēr valsts no grima komūnisma muklājā.
10
Ja pirms I Pasaules kara latvieši pieticīgi runāja
par kultūras autonomiju krievu ķeizarvalsts
ietvaros, tad pēc lielo impēriju, tostarp
Krievijas, sabrukuma tā bija jau noieta
attīstības fāze. Lai skalda latviešus kā grib,
mēs gribam redzēt viņus kā vie notu tautu.
Tauta ir valsts. No šķiru ska bargām mums
jātop par apvienotu tautu, par valsti. Ja mēs
to nepratīsim, mūsu tauta arī priekš nākošiem
gadu desmitiem stāvēs satriekta un nopostīta
kā koks bez galotnes (3, 8), raksta
Skalbe 1917. gada jūnijā. Un divus gadus vēlāk
tanī pašā darbā šo domu it kā turpina:
Mums nepie tiek ar tiem dažādiem brīvības
lakstiem, ko mēs bagātīgi esam plūkuši šinīs
gados. Mēs gribam vairāk. Mēs sniedzamies
pēc paša zieda, mēs gribam mūsu neatkarību!
Kas gan ir brīvība zem sveša jūga?
(3, 43). Un piezīmēs, kas rakstītas no 1917.
līdz 1920. gadam, to autors ar pārliecību
teic: Tauta neizdzīvo savus vēsturiskos ideālus
vienā gadā, ne vienā paaudzē. Latvijas
re publikai jābūt, ja ne šodien, tad rītu, pēc
desmit, piecdesmit, vai simtu gadiem (3,
17).
Skalbem sāp, ka īsi pirms I Pasaules kara Vilis
Olavs nosaucis latviešu tautu par skai dienu,
kur katrs sev paņem tādu lietas koku, kādu
viņš grib. No šīs etnogrāfiskās skaidienas
latviešiem jākļūst par nāciju, par valsti. Pēc
simts gadiem ir nākusi augšā jauna tauta ar
stipru gribu dzīvot, bet dzī vot nozīmē: sevi
izteikt, radīt savu vēsturi un kultūru (2, 91).
Kultūra, protams, nav veidojama vienā dienā.
Tā ir daudzu paaudžu neatlaidīgs darbs. Tā ir
kā lāpa, ko cauri gadu krēslībai viena roka
sniedz otrai. Kultūra ir sava veida cīņa, cenšanās
pēc kaut kā arvien labāka. Bez tām debesīm,
ko redzam katru dienu, vēl ir citas debesis.
Tās ir tautas ga rīgās debesis, kurām jākļūst
arvien aug stākām un cildenākām. Līdz
savu nacionālo vērtību apziņai var pacelties
tikai politiski pilngadīga tauta. Latvieši ne
vienmēr jau tādi ir. Latviskās kultūras slānis
vēl ir plāns. Mazo tautu lielākā nelaime ir tā,
ka viņas spiestas sekot svešiem paraugiem.
Viņām nav īstas drosmes atbalstīties uz savām
tradīcijām, tāpēc viņas arī nevar izaugt
par patstāvīgu garīgu lielumu. Viņas nerada
laikmetus, bet tiek viņos ierautas, tāpēc viņas
bieži ir spiestas kalpot svešiem elkiem (3,
15), raksta K. Skalbe savās vasaras pie zīmēs
Dabā un dzīvē (1934).
Rakstnieks noraida apgalvojumu, ka tāda nacionāla
kultūra varbūt vispār nav vaja dzīga,
Sarma Muižniece-Liepiņa. Pura Tīns. Jaukta tehnika. 56 x 78 cm
Par mākslinieci skat. 45.-46. lpp.