UNIVERSITĀTES RAKSTI - DSpace - Latvijas Universitāte

augšgali producē dzimumproduktus, bet apakšgali tos izvada. Sēk-
linieks viens, un tas atveras kloākā.
Mātītes dzimumorgāni
—
ovāriji ir pāroti un pamatos saplūst
kopīgā dzemdes makstī, kas atveras ventrālā pusē. Oliņas
0,050—0,075X0,040—0,060 mm lielas. Oliņu apvalks parasti sastāv
no 5 kārtām. Izdētās oliņas apklātas ar grumbuļainu kārtu, kas
satur olbaltumu. Šī kārta ekskrēmentos no žults pigmenta nokrā-
sojas tumši brūnā krāsā. Dažreiz šī tik tipiskā grumbuļainā kārta
nokrīt pavisam vai pa daļai, un oliņu kontūra, raugoties mikrosko-
pā, izskatās ar divkāršām sieniņām un gluda. Apaugļotajās oliņās
starp oliņu apvalku
un šūniņām paliek caurspīdīga tukša josla.
Neapaugļotās oliņas (kuras atrod ekskrēmentos, ja
zarnās nav tē-
viņa) atšķiras ar savu garumu (0,081 mm un vairāk), nesimmet-
risku formu un rupjiem graudiem (oliņas un dzeltānuma šūniņām),
kas aizpilda visu oliņu, neatstājot brīvu starpu. (Skat. 9. attēlu.)
Apaugļotās oliņas, pasargātas
ar olbaltuma apvalku, ir ļoti
izturīgas pret fizisku un ķīmisku ietekmi. Tās neiet bojā izžūstot
un sasalstot. Ūdenī patur dzīves spējas vairākus gadus. 3% for-
malīna šķīdumā vēl ļoti labi attīstās. No citām dezinfekcijas vielām
oliņas nonāvē fenols. Oliņas pēc to izmešanas kopā ar ekskrēmen-
tiem attīstās mitrā zemē vai ūdenī. Mūsu klimatā oliņu attīstība
ilgst 30—40 dienu. Ziemā vajag vairākus mēnešus. +35° C tem-
perātūrā dīglītis attīstās oliņā jau 9—13 dienu laikā. Labvēlīgos
apstākļos cērmju oliņas mitrā zemē var uzglabāt savu dzīves spēju
5—6 gadus.
Cilvēks inficējas ar šo parazītu, ja norij
ar barību vai dzē-
rienu oliņas, kurās atrodas attīstījies embrijs. Kāpuriņš atsvabinās
no oliņas apvalka tikai saimnieka zarnās, no kurienes tad tas uz-
sāk savu migrāciju. (Izņēmuma gadījumos kāpuriņš labvēlīgos
temperātūras apstākļos var atstāt oliņas apvalku jau agrāk un
iekļūt saimniekā tieši —
izurbjoties
cauri ādai.)
Ir izdarīts ļoti daudz mēģinājumu ar pelēm, žurkām, jūras cū-
ciņām, cūkām v. c,
lai noskaidrotu komplicēto cērmes kāpuriņu
migrāciju un attīstību. Šai laukā plašus pētījumus izdarījuši
Ransoms, Forsters, Fülleborns un Joshida. Mums
jāpieņem, ka cilvēkā cērmju kāpuriņu migrācija norit tāpat
mēģinātos dzīvniekos, jo cita izskaidrojuma nav.
LUR. Ķīmijas fakultātes sērija 111 12
177
kā iz