Ielaid dvēselē lēni - kalpot.lv

Ielaid dvēselē lēni 

Staru pa staram - 

Kristus Gaismas mirdzumu. 

/I.Balčūna/ 

Bet mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti 

Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars. (2. kor. 3:18) 

2012. gada janvāra nogalē sagaidījām trešo starpkonfesionālo kristīgās dzejas 

almanahu ar nosaukumu “Kristus gaismas mirdzumā”. Iesiets cietajos vākos, Talsu 

tipogrāfijā. Ārējā vāka dizains - sudraba uzraksts uz balta pamata. 270 lappusēs 

apkopoti septiņdesmit latviešu kristīgo autoru no Latvijas u.c. darbi. Iespiests – 

LiePA. 

Izdevuma redkolēģija: Ilga Auza – idejas autore, Ērika Birzkopa – projekta vadītāja, 

Modris Zihmanis – redaktors, Laima Vincjūne – korektore, Uldis Baltutis – dizains, 

Diāna Sleže – foto grāmatas iekšvākam, Irina Tīre – foto 27.lpp., Pēteris Jaunzemis – 

17 foto krājuma lappusēs. Izdevējs – LLRMK “Helikons” sadarbībā ar kristīgās 

dzejas autoriem, māksliniekiem u.c. 

Redaktors M. Zihmanis ievadā raksta (fragments): 

“Ieskatoties aizvadītajos gados, domāju, ka tieši kristīgās dzejas lasījumi mūsu 

pilsētas dievnamos ir rosinājuši ideju par šāda žanra literatūras apkopošanu grāmatā. 

2008. gadā nāca klajā pirmais kristīgās dzejas almanahs DIEVS, GRIBU TEV 

SKANĒT…, bet 2010. gadā iznāca otrais – KĀP MĪLESTĪBAS KALNĀ -, līdzvērtīgs 

pirmajam. 

Tikko iznākušais kristīgās dzejas almanahs KRISTUS GAISMAS MIRDZUMĀ ir 

trešais šāda žanra krājums. Visus trīs krājumus ir apkopojusi un sakārtojusi Liepājas 

literātu un radošo mūziķu biedrības HELIKONS valdes priekšsēdētāja Ērika 

Birzkopa, kura ir arī Liepājas baptistu Ciānas draudzes locekle. Idejas autore ir Ilga 

Auza – ilggadēja Jaunliepājas bibliotēkas vadītāja.

..Garīgā sasaukšanās poēzijā liecina, ka kristīgā kaluma ļaudīm nav problēmu 

saprasties gan sadzīvē, gan mākslā. 

Salīdzinot redzamāko autoru iestrādes visos trijos dzejas almanahos, tātad ilgākā 

laikposmā, nevar nepamanīt viņu profesionālo izaugsmi. ..Diemžēl visus publicēt 

nebija iespējams, jo almanaha dzejas apcirkņi nav bezizmēra, bet dalībnieku skaits 

audzis. Integrējot mūsu tematiski monolīto kristīgo dzeju vienotā krājumā, nevar 

nepamanīt krāsaino dzejas tēlu mozaīku, kas varētu kļūt par pamatu kristīgās dzejas 

izlasei. Padomāsim.” 

Krājumā publicētie autori: 

Vakar, 5. februārī, Liepājas Krusta ev. lut. draudzē notika trešā almanaha atvēršanas 

pasākums. Vairāk par to publikācijās drīzumā.

Foto: Elīna Birziņa 

“Mozus kāpa Sinaja kalnā, lai saņemtu baušļus, un Dieva Gaisma viņu apmirdzēja, 

bet Kristus mūs, savu Baznīcu, aicina kāpt Mīlestības kalnā, kur pats mirst kaunpilnā 

nāvē, mums atstājot Savu spožo uzvaru pār ļaunumu – un Savu Garu. Lai, ejot no 

Ziemsvētkiem uz Lieldienām un darot visus par mācekļiem, Tā Kunga godība atspīd 

ikvienam!” 

Inga Audere

Mīļi sveicam Egineto dzejas konkursa uzvarētājus 

Ievietoja Inga Audere - 2012. gada 2. februāris 

Dārgie draugi! 

Patiesi priecājamies, ka tieši Sveču dienā varam jums darīt zināmus dzejas konkursa 

Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku rezultātus. 

Piedalījās nedaudz vairāk kā 100 dzejas darbu, ko iesniedza pavisam 24 

autori. Nominācijā priecīgākais Ziemsvētku dzejolis uzvarējuši: 

“Kristus gaismas mirdzums” Inta Balčūna, “Uz Gaismu” Elita Bičevska *, 

“Ziemassvētku zvaigzne” Jānis Keičs, ”janvāra diena” Harijs Krūze, “Es zināšu 

vienmēr…” Daiga Lapāne un “snieg…” Gundega Salna. Tie ir darbi, kas saņēmuši 

žūrijas augstāko novērtējumu, maksimālo punktu skaitu šajā konkursā, - galvenās 

balvas ieguvēji. 

Savukārt nominācijas Ziemsvētku vēstījums dzejā uzvarētāji tika noteikti konkursa 1. 

kārtā: 

“Kristus gaismas mirdzums” Inta Balčūna, 

“Ziemassvētku brīnums” un “Lūgšana Ziemassvētkos” Džanette, 

“Iesēj sirdī cerību..” Dženija Berķe, 

“Uz Gaismu” Elita Bičevska, 

“zem zvaigžņu spozmas” Elīna Birziņa, 

“Šais garajos klusajos vakaros” Edvīns Jansons, 

“Ziemassvētku zvaigzne” Jānis Keičs, 

“Nejaušas dāvanas nemēdz būt..” Anita Kodore, 

“janvāra diena” Harijs Krūze, 

“Es zināšu vienmēr..” Daiga Lapāne, 

“Mīlestības gaismā” Inese Lepše,

“Sirds sajūt mīlestību..” Ruta Pakalne, 

“Es esmu Tevi jau redzējusi…” Ineta Petuhova, 

“snieg…” un “māci mani Dievs sāpēt tā..” Gundega Salna, 

“Dzīves sākums ir kā tukša lapa..” Santa Sirmā, 

“Baltais miers” un “Pusnakts dziesmu izdziedāt” Māra Šnē, 

“Ziemassvētku lūgšana” Ojārs Ulmanis, 

“Egineto konkursam” Edita Viļuma *, 

“Kungs mums ir Zvaigzni devis..” Daiga Vītola, 

“tavs laiks iet tumsas atkāpšanās sliedēs..” un “varbūt ka mirdz cerības stari..” 

Gundega Pētersone, 

“es tevi apsveicu savos svētkos..” Iveta Mackare. 

Mīļi sveicam! 

Tā kā žūrijas dalībnieku viedokļi bija samērā atšķirīgi, ar gandarījumu jāsaka, 

ka ikviens darbs katrā atsevišķā skatījumā ticis augsti novērtēts, kā cerējām. 

Darbus vērtēja: mācītāji Arvīds Bobinskis, Viesturs Pirro, Mārtiņš Urdze (1. kārtā) 

un literāti Andra Gaigala, Karīna Krieviņa, Ieva Samauska, Modris Zihmanis (2. 

kārtu). 

No sirds pateicamies konkursa dalībniekiem un atbalstītājiem un aicinām visus uz 

svinīgu noslēguma pasākumu Liepājas Krusta baznīcas mazajā zālē, Kr. Valdemāra 

7, svētdien, 5. februārī plkst. 16.30, kur mūs laipni gaidīs Krusta draudze, arī uz 

dievkalpojumu plkst. 15.00. 

Pasākuma pirmajā daļā notiks jaunā dzejas almanaha “Kristus Gaismas mirdzumā” 

atvēršana, otrajā - konkursa uzvarētāju apbalvošana un dzejas lasījumi. Piedalīsies 

LLRMK “Helikons” un “Baltā stunda” dzejnieki, mūziķi u.c. 

Par vērtīgo balvu fondu pateicamies: Liepājas Universitātei, izdevniecībai LiePA; 

biedrībai “Helikons”; biedrībai “Liepājas vācu-latviešu tikšanās centrs” un 

dzejniekam K. Girgensonam. Dāvanas par dalību tiks pasniegtas arī tiem autoriem, 

kuru darbi šoreiz netika nominēti. Un solītās veicināšanas balvas – jauniem 

egineto.lv draugiem. 

Sirsnīgs paldies arī Ievai Trimalniecei par konkursa izziņošanu un Draugiem.lv 

Kristīgie pasākumi domubiedru grupas diskusiju sadaļai. 

Uz tikšanos dzejā un sadraudzībā! 

* 

Vēl tikai durvis jāatver… 

Paver tās bikli - 

Kristus bērniņš tik saldi dus. 

Dievišķā gaisma mūs apņem, 

Tikai neapžilbsti - 

Ielaid dvēselē lēni - 

Staru pa staram 

Kristus gaismas mirdzumu.

I. Balčūnas dzejas fragments/ 

(*) Dzejnieces Edita Viļuma un Elita Bičevska ir arī Egineto 2009. gadā rīkotā dzejas 

konkursa “Bet eņģelis uz tiem sacīja” uzvarētājas. 

E. Bičevska, kuras dzeja lasāma gan žurnālā “Helikons”, gan vairākos dzejas 

krājumos un kopkrājumos, savus darbus pirmo reizi plašākai publikai atklāja tieši 

ar šīs mājas lapas starpniecību. 

E. Viļumas dzejolis ‘Egineto konkursam’ 2011 tika novērtēts kā labākais tūlīt pēc 

galvenās balvas ieguvējiem. 

Foto no Žannetes Sinicinas arhīva 

"Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu…" 

Ilze Kalme | 2012. gada 22. janvāris 

* * * 

“Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; 

ne kā pasaule dod, es jums dodu. 

Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” 

Jņ.14.nod. 27 p., Bībele 

* * * 

/Foto I.Kraukle-Šacmane/ 

*** 

Par Kurzemes kristīgās dzejas dienu 16.septembrī Kuldīgā 


Aicinām kristīgos dzejniekus, muzikālās grupas un citus radošus cilvēkus uz 

Kurzemes kristīgās dzejas dienu 16.septembrī Kuldīgā. 

Lūdzam pieteikties līdz 1.aprīlim. 

Tālr. 26412892, e-pasts: gkzh@inbox.lv(Gunta Krauze); 

22328283, e-pasts: sv.katrina@e-apollo.lv (mācītājs Viesturs Pirro).

Par LLRMK "Helikons" biedru tikšanos 13.janvārī 

Ievietoja Ilze Kalme - 2012. gada 16. janvāris 

Ar labiem un nozīmīgiem notikumiem 2012. gads sācies Liepājas literātu un radošo 

mūziķu klubam „Helikons”. Kluba biedru pirmā tikšanās notika 13.janvārī. 

Draudzības, mīlestības un pateicības apliecinājumi tika veltīti tā vadītājai Ērikai 

Birzkopai jubilejā, kura tik pat sirsnīgi atbildēja. 

Galvenie jautājumi, kas tika apskatīti – gatavošanās „Helikons” desmit gadu jubilejai, 

kura tiks atzīmēta šā gada martā, un sešu jaunu biedru uzņemšana. Vienbalsīgi klubā 

tika uzņemti visi kandidāti: Lāsma un Silvija Ģibietes, Sergejs Abramovs, Jānis Auza, 

Iveta Mackare un Inga Audere. 

Inga Audere 

13.janvārī 2012.g. 

/Foto E.Līnis, no Ē.Birzkopas pers.arhīva/

Noslēgusies Ziemsvētku konkursa pirmā daļa 


.. 

Tas nekas, ka ziemeļvēja 

Izklaidīgais smīns 

Pēc ledaina saulrieta glāsta alkst, 

Ka naktī pie aizmiguša loga 

Pieplok sals. 

Tas nekas, ka naksnīgajā gaisā 

Nakts vēji sapņos alkst 

Pēc aveņkrāsas rīta blāzmas, 

Pēc dienvidvēja elpas 

Un baltiem ceriņziedu sapņiem. 

…mēs aizdegsim smaržīgas sveces, 

Viens otram vēlēsim laimīgiem būt, 

Caur sniegputeņu spietiem, 

Caur balto sniegapārslu skūpstiem, 

Caur mīļiem, labiem vēlējumiem. 

…Dženija… 

.. 

Dārgie draugi ! 

Kad 2011. gada nogalē izsludinājām Ziemsvētku dzejas konkursu, mirklī uzzibsnīja 

jautājums: vai būs…? Vai dzejas ziedlapiņu, pulsējošo sirdsgaismas daļiņu, skrejošo 

dompārsliņu ‘limits’ nav jau nosnidzis, izkusis un izgarojis līdzīgi, kā sniegs pirms 

gada? Nē! Jo esam mīļi, skaisti, silti un balti “ieputināti”… Paldies Dievam un 

dalībniekiem!

Konkursa pirmā – dzejas iesniegšanas daļa ir noslēgusies. Divdesmit trīs autori, gan 

pazīstami, gan mums līdz šim nezināmi, kopā iesnieguši nedaudz vairāk kā simts 

darbus, kas ir apkopoti un iesūtīti žūrijai. Pacietīgi gaidīsim tās lēmumu, lai uzzinātu 

uzvarētājus. Konkursa noslēgums ar svinībām un apbalvošanu paredzēts šā gada 29. 

janvārī dzejas pasākumā. Vēlams sekot līdzi informācijai. 

Lūdzam Dieva svētību pasākuma turpmākai norisei un aicinām arī jūs par to aizlūgt! 

Ja vēlaties un jums ir iespējas atbalstīt konkursu praktiski, to iespējams ar finansiālu 

ziedojumu /kontu sk. šeit/, vai papildinot balvu fondu. Ar vairākām vērtīgām dāvanām 

jau pieteikušies – LLRMK “Helikons“, Liepājas vācu-latviešu tikšanās centrs un 

dzejnieks Kristofs Girgensons. 

Paldies! Lai Kristus prieks, miers un mīlestība ir ar jums! Uz drīzu tikšanos! 

Cieņā un pateicībā, 

Inga Audere 

Foto : Liāna Lunte 

Aicināti piedalīties Ziemsvētku dzejas konkursā 

Inga Audere | 2011. gada 24. decembris

šodien saules baltums 

vienots ar zemi; 

sapņu baltums - 

ar sniegpārslu 

mirdzumā… 

/Elīna Birziņa/ 

Dārgie dzejas autori! Laipni aicināti piedalīties Ziemsvētku dzejas konkursā: 

“Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.” 

(Mateja ev. 2:10) 

Konkursa žūrija: mācītāji Arvīds Bobinskis un Mārtiņš Urdze, mācītājs un dzejnieks 

Viesturs Pirro, dzejnieki – Andra Gaigala, Livars Jankovskis un Karīna Krieviņa. 

Darbus var publicēt Dzejas piezīmēs, iesūtīt e-pastā: iaudere@egineto.lv , vai, 

izpildītus rokrakstā, iesniegt Liepājas Diakonijas centrā (pasta adrese: Fr. 

Brīvzemnieka 54, Liepāja, LV-3401) - līdz Zvaigznes dienai, 2012.gada 

6.janvārim. Konkursa uzvarētāju vārdi tiks paziņoti, un balvas pasniegtas – janvāra 

beigās tam speciāli veltītā dzejas pasākumā. Īpašas veicināšanas balvas – autoriem, 

kuri www. egineto.lv līdz šim nav publicējušies. 

Atgādinām, ka Piezīmēs dzeju ērtāk iesniegt šeit, kur pieejama arī Lietošanas 

pamācība, ja nepieciešams. 

Ļoti gaidīsim jūsu darbus! 

Publikāciju redakcija tikmēr dodas Ziemsvētku brīvdienās. 

Priecīgus Svētkus, mīļie Kristus draugi! 

Ar cieņu, 

Egineto.lv 

Foto: Ieva Trimalniece

Egineto.lv Ziemsvētkos 

Inga Audere | 2011. gada 23. decembris 

“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” 

(Lūkas ev. 2:14) 

Pateicoties mūsu mīļo lasītāju atsaucībai un vispusējam atbalstam, esam neizsakāmi 

priecīgi tikties Egineto.lv lappusēs vēl reizi šajā gadā, Kristus dzimšanas dienā. 

3.numurā varam lasīt Liepājas katoļu bīskapa emeritus Ā.A. Brumaņa Ziemsvētku 

pārdomas; Aijas Puzareles interviju ar Olafu Gūtmani; Jāņa Diekonta Vecās Derības 

poēzijas grāmatu apceres 2.nodaļu – 2.Psalms; Ingas Auderes pārdomas pēc koncerta 

Liepājas Sv.Trīsvienības katedrālē; viesoties Rutas Štelmaheres un Annas Elsbergas 

dzejas istabās, kā arī baudīt Lauras Andersones, Elīnas Birziņas, Andras Gaigalas, 

Ilzes Kalmes, Jāņa Keiča, Anitas Kodores, Ivetas Mackares un Anitas Zvaigznes 

dzeju. 

Foto: titullapai - Jānis Auza, pēd. lapai – Ieva Trimalniece. 

Egineto.lv izdevumus var iegādāties par ziedojumu Liepājas Krusta draudzē un 

drīzumā arī Rīgas Lutera draudzē, vai pēc pasūtījuma (norēķinu kontu sk. šeit). 

Kontakti: e-pasts iaudere@egineto.lv, mob.t. 28262010, Inga. 

Atgādinām, ka ziedojot Egineto.lv, jūs sekmējat arī Diakonijas kalpošanu cilvēkiem 

ar īpašām vajadzībām. 

Pateicamies Dievam un mūsu atbalstītājiem par mīlestībā dāvāto uzticību! Lai Kristus 

jūs svētī un sargā! Priecīgus Svētkus!

*** 

Es zinu – tepat jau Tu esi, 

Jo spārnu vēziens skar maigs, 

Man nevajag Tavu pasi, 

Jo ieskanas VIŅA balss. 

Un klusi, klusi kā sapnī 

Tavs sudraba plīvurs slīd - 

No Taviem spārniem birst zvaigznes 

Un mūsu tumsā tās krīt. 

Tu iededzi manī gaismu, 

Ko nespēj ne lampa, ne vads, 

Vien TAVĀ karaļvalstī, 

Spēj mirdzēt pat vasalis mazs! 

Paldies TEV par eņģeli kluso, 

Kas zvaigznes pāri mums ber, 

Un neprasa – cik tu svarīgs? 

Vai manas zvaigznes tev der? 

Un iemirdzas tūkstoš krāsās, 

Tad manā dvēselē viss, 

Jo zinu – tepat jau TU esi, 

To saka man TAVA balss. 

/Ilze Kalme/ 

Foto: J. Auza

Latvija zina kā jāsvin! 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 3. decembris 

Mūsu draugs Aike Smits (Eike Smidt) no Vācijas – par to, kā viņš pirmo reizi svinēja 

Latvijas dzimšanas dienu 

18.novembrī Latvijai bija dzimšanas diena. Man tā bija jaukākā diena kopš esmu šeit. 

Visas runas, ka latvieši būtu nepatriotiski, nedraudzīgi un ne tik radoši, kā pārējie 

Eiropā (runas nāca no latviešu paziņām) tika atspēkotas vienā dienā. 

Diena man sākās mierīgi ar kafiju, brokastīm un radio mūziku. Vienkārši baudot 

brīvdienu, un katras piecas minūtes radio komentētāji atgādināja: šodien ir Latvijas 

dzimšanas diena! 

Tā man solījās kļūt par brīvdienu ar daudzām aizraujošām iespējām, jo biju plānojis to 

svinēt. Patrīcija vēlu priekšpusdienā bija devusies uz Rīgu, lai kopā ar Natāliju un 

Martu svinētu tur. Mans plāns bija: iemalkot kafiju un lēnām sagatavoties, lai 

pēcpusdienā dotos uz Tautas dziesmu un deju koncertu, kas notiks tajā pašā zālē, kur 

vakarā iešu uz balli. Tā kā visi mani ļautiņi bija vai nu Rīgā, vai spiesti pieskatīt 

bērnus, nebija sasniedzami, vai paši ņēma dalību koncertā, devos viens. Bet tas ir tieši 

tā, kā ir! Atrodoties Rožu laukumā, nebūtu iespējams paiet koncerta norises vietas 

ieejai garām. Lielās divviru durvis bija rotātas ar lāpām. Jauka sajūta doties uz 

koncertu, teātra vai balles zālei līdzīgā vietā un ar līdzīgām tradīcijām, nemaksājot par 

to ne centa. 

Koncerts bija lielisks. Lienes grupa, protams, ņēma dalību, jo tai ir nopietna 

horeogrāfija. Kopumā – labi izvēlēta programma tikai par godu Latvijas Valsts

svētkiem. Sākumā – video par Latvijas četriem reģioniem, kuri koncertā pārstāvēja 

sevi ar dziesmām, kas mijās ar dejām un nelieliem pārtraukumiem, skanot pa 

skaistam dzejolim par jauko Latviju – Kurzemi, Vidzemi, Latgali un Zemgali. 

Visbeidzot, protams, visi piecēlās kājās, lai dziedātu Latvijas un Liepājas himnas. 

Pēc iespējas ātrāk ar nākamo tramvaju centos nokļūt mājās, pārģērbties, sazināties ar 

Leldi – kas Liepājā notiks tālāk, kaut ko ieēst un iedzert un ar nākamo tramvaju doties 

viņu satikt. Pēkšņa infarkta iespēja par 99%, taču – nekādas panikas… Izskatos kā 

tikko dzimis, patriotiski, ar Latvijas karodziņu pie krūtīm, gatavs svinībām. Tramvajs 

tik pilns, kā nekad, un katrā supermārketā vērojama drūzma. Neviens nezina, kādēļ. 

Jo veikali šeit atvērti 365 dienas gadā. Tā vismaz šķiet. Līdz šim nav bijuši slēgti. Bet 

es uzdevu latviešiem jautājumu, vai veikali ir atvērti arī Ziemsvētkos. “Nav ne 

jausmas,” viņi instinktīvi atbild, lai gan šķiet, ka zina. Tāpat, kā zināja arī, ka laukumā 

pie “RIMI” notiks liels šovs ar uguņošanu. Bet, ja jūs to jautājat, jums vienkārši 

atbild: “Man nav ne jausmas, pagājušajā gadā bija. Un gadu iepriekš. Pirms tam arī. 

Un vēl pirms. Kā vienmēr.” 

Redzēju kori ar orķestri, pazīstamu liepājnieku laba vēlējumus, uguņošanu pie pilsētas 

kanāla. Tāpat, kā gandrīz visa Liepāja, ar aptuveni 80 000 iedzīvotāju. Un tas bija 

viens riktīgs salūts. Mūsu Krāmermarkta salūts netiek līdzi. Salūtu pavadīja mūzika, 

kas uzturēja gaisotni, un tad sākās. Atkal sekoja krāsas – zaļā un sarkanā. Liepājas 

krāsas. Un tā turpinājās pietiekami ilgi, un salūts krāšņi zaigoja kanāla ūdenī. 

BRĪNIŠĶĪGI! 

No vācu valodas tulkoja Inga Audere 

Viss raksts oriģinālvalodā lasāms www.kalpot.lv Aikes (Eike) blogā. Aicināti 

apmeklēt arī Patrīcijas Cebrekosas (Spānija) un Ingas Auderes (Latvija) jaunos 

blogus: šeit. 

Foto no Aikes arhīva

Lielā lasītāju balva 2011 nominācijā ‘oriģināldzeja’ 

Maijai Laukmanei 

Inga Audere | 2011. gada 29. novembris 

Piektdien, 2.decembrī, Salaspils kultūras namā “Enerģētiķis” Lauku bibliotēku 

atbalsta biedrība (LBAB) pasniegs “Lielo lasītāju balvu – 2011″ gada vislasītāko 

grāmatu autoriem un izdevniecībām. Nominācijā “Oriģināldzeja” vislielāko lasītāju 

uzmanību izpelnījusies Maijas Laukmanes dzeja – šoreiz krājumā “Lapsenes mani 

nedzeļ” (2010), kuru izdevusi izdevniecība “Annele”. Vairāk info: LA.lv. 

Maija Laukmane ir ieguvusi Latvijā lasītākās dzejnieces titulu jau vairākus 

gadus. 2009.gadā konkursa “Lielā lasītāju balva – 2009″ nominācijā 

“Oriģināldzeja” – 1.vieta “Sarkans magoņu lauks” (Jumava) 2008; 2010.gadā 

konkursa “Lielā lasītāju balva – 2010″ - ”Oriģināldzeja” – 1.vieta “Upes plūst 

atpakaļ” (Jumava) 2009; Konkursa “Lielā lasītāju balva – 2008″ – 2.vieta “Sirds bez 

žoga” (Poligrāfijas infocentrs) 2007. 

Sirsnīgi sveicam Maiju Laukmani ar godam pelnīto atzinību! 

Par ziņu un foto paldies Maijai Veidemanei. Egineto.lv 

Inga Audere | 2011. gada 26. novembris

Izdots Egineto.lv Nr.2 

Inga Audere | 2011. gada 27. novembrī 

Dārgie draugi un lasītāji! 

Pie jums nāk Egineto.lv 2.izdevums 

Kopš mūsu izdevuma 1.numura atvēršanas svētkiem pagājis labs laiks, noiets zināms 

ceļa posms, aizvadīti gan katram personīgi, gan visiem kopā nozīmīgi notikumi, no 

kuriem labākos, skaistākos – pateicoties Dieva un tuvākā lomai tajos, cenšamies 

sakrāt un saglabāt neaizmirstamus sev un citiem. Neapšaubāmi viena no iespējām, kā 

dāvāt otram cilvēkam mazliet uzmanības, radoša prieka dzirksts, garīgi piepildītus 

mirkļus, joprojām ir šī stāsta galvenā varone, par kuru dzejnieks Jānis Rokpelnis saka: 

„Dzeja balstās tikai uz mīlestību”. 

2.numurā, ar 14 lappusēm, varam lasīt: Jāņa Diekonta, Ilzes Kalmes, Elīnas Birziņas, 

Daigas Lapānes, Agneses Līcītes un Ingas Auderes rakstus par dzeju un pasākumiem, 

interviju ar Kurzemes dzejas dienas dibinātāju Aiju Bumbieri, ielūkoties Livara 

Jankovska dzejas pasaulē, kā arī baudīt Intas Balčūnas, Elīnas Birziņas, Andras 

Gaigalas, Ilzes Kalmes, Jāņa Keiča, Ineses Lepšes, Viestura Pirro un Imanta Vanaga 

dzeju. Titullapas foto - Gita Āboliņa. Iespiests – LiePA.

Egineto.lv 1., 2. nr. var iegādāties par ziedojumu Liepājas Krusta draudzē vai pēc 

pasūtījuma (norēķinu kontu sk. šeit). Kontakti: e-pasts iaudere@egineto.lv, mob.t. 

28262010, Inga. 

Paldies draugiem un izdevuma atbalstītājiem! Arī šoriez pirmie piecdesmit eksemplāri 

– redakcijas dāvana jums. 

Lai visiem izgaismots ceļš pie Kristus ar Dieva Mīlestības, dzejā un citādi paustas, 

Adventa svecītēm sirdīs! 

Cieņā un sirsnībā, izdevuma redaktore Inga Audere 

* 

gaismiņa tavā plaukstā gaismiņa manā plaukstā 

vakarā saltā un aukstā svecīšu liesmiņās likta 

lēni un smaržīgi pilot sasilda elpu un rokas 

izplūst pāri pilsētai salnas piepildītai 

/Andra Gaigala/

Jauno autoru tikšanās Liepājas bibliotēkā „LIBRIS” 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 19. oktobris 

Bibliotekāre Solvita Terbeta (no labās) un Jānis Auza 

„Mūsu rīkotais dzejas dienu pasākums ar jauno autoru piedalīšanos šā gada 9. 

septembrī (skat. LIBRIS profila galeriju portālā Draugiem.lv) ieguva necerētu 

atsauksmi, tādēļ domājām, ka būtu jauki, ja jaunie arī turpmāk varētu sanākt šeit kopā, 

lasīt savu dzeju, pārrunāt, apspriest ar to saistītas tēmas, uzzināt viens par otru un 

iepazīt. Norunājām, ka šādas tikšanās varētu notikt katra mēneša pirmajā piektdienā,” 

stāsta LCZB filiāles „LIBRIS” bibliotekāre Solvita Terbeta. 

Uz pirmo tikšanos ieradušās skolnieces – Kristīne Krūkle un Anna Spalva ar 

draudzeni. Abas nolasa dažus savus darbus un dalās pārdomās. 

Kristīne Krūkle 

„Pārsvarā rakstās grūtos brīžos. Kad sajūtas izliktas uz papīra, kļūst vieglāk. Ir 

gandarījums, ja tas izdodas,” saka Kristīne (pirmo reizi uzstājās ar savas dzejas 

lasījumiem publikas priekšā šajā bibliotēkā Dzejas dienās 2011), piebilstot, ka nereti 

dzeju saklausa un pieraksta mobilajā telefonā, piemēram, ejot pa ielu.

Anna Spalva (no labās) ar draudzeni 

Sacītajam piekrīt Anna, jo viņai rakstīšana arī palīdz sakārtot domas, sajūtas, 

atbrīvoties no liekām emocijām, paraudzīties uz savu iekšējo pasauli no malas. 

Meitenes atzīst, ka pašas līdz šim tuvāk iepazinušas tikai nedaudzu autoru dzejas 

darbus. Kristīne atceras liepājnieku Dzejas dienu maratonu un jautro, sirsnīgo 

dzejnieku Modri Zihmani, kurš arī tur piedalījās. 

Jānis Auza pateicas bibliotēkas “LIBRIS” vadītājai Dainai Skujiņai un bibliotekārei 

Solvitai Terbetai par viesmīlību, jauko, atsaucīgo attieksmi un pastāsta, ka ieceres 

mērķis – aicināt jaunos autorus kopā – ir viņus apzināt, veidot kopīgu dialogu, kopīgu 

viedokli, attīstīt dzejas uztveri, kā arī, ja nepieciešams, iedrošināt atvērt durvis uz 

„dzejas pasauli”. 

Nākamā jauno autoru tikšanās “LIBRĪ” paredzēta 4.novembrī plkst. 16.00. Laipni 

gaidīti visi jaunie talanti. Bibliotēkas adrese: M.Ķempes ielā 11, Liepājā, ieeja no 

pagalma. 

Egineto vārdā saku sirsnīgu paldies par patīkamo, saturīgo pēcpusdienu “LIBRIS” 

kolektīvam, jaunajām dzejniecēm un Jānim – arī par ielūgumu. 

Piedalījās Inga Audere, 07.10.2011.

Grāmatu draugiem 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 10. oktobris 

Raksta Laura Andersone 

Oktobris iesācies ar jauniem iespaidiem, jaunām domām, jaunām grāmatām. 

Interesanti, kā grāmatas ‘atnāk’ pašas un ‘uzprasās’, lai tās izlasa. 

Īsspiezīmes. 

Karmena bin Lādina „Ko slēpj karaliste. Mana dzīve Saūda Arābijā” 

Sievietes dzīve musulmaņu ticībā, sieviete – kas viņa ir – tikai bērnus dzemdējoša 

mašīna, kurai aizliegts pāriet pār ielu uz māju pretējā pusē bez vīra atļaujas; kurai 

aizliegts pašai uzrunāt vīru bez kalpotāju starpniecības; kurai nav ne tiesību, ne savu 

domu, vārdu, viedokļu; kurai jāslēpj sava seja (nerunājot par pārējo augumu) pat no 

sava vīra brāļiem un radiniekiem; kurai nav nekā, kā tikai vīra pavēles, kurš var no 

viņas šķirties, pamest, atņemt bērnus, lai tos nekad vairs neredzētu – sieviete, kuru 

mūsdienu pasaulē vairs nenodēvēsi par sievieti. Aizkustinošs sievietes stāsts, kas 

veltīts meitām, par kuru tiesībām, dzīvi un brīvību cīnījās Karmena bin Lādina – 

Osama bin Lādina bijusī svaine. 

* 

Martins Eimiss „Nakts vilciens” 

Grāmata, kas pāris gadus nostāvēja plauktā, neizlasīta.. Skarba, rupja, asa un tajā pašā 

laikā, pārāk patiess un skaudrs realitātes atspoguļojums. Nāve – vai to var izprast, vai 

to vajag izprast, vai vajag izprast tās iemeslus – pašnāvība vai slepkavība, ko nozīmē

tās atšķirt un kurš spriedums ir pieņemamāks, un ko mēs esam gatavi darīt, lai iegūtu 

sev vēlamo rezultātu – kaut vai tikai uz papīra. Cik daudz mēs iegalvojam sev, cik 

daudz pazīstam tos, ar kuriem dzīvojam kopā, laimīgi dzīvojam. Cik čūsku ir mūsos? 

Nāve kā risinājums, kā atrisinājums, kā uzdevums – cik miruši mēs esam nāvē, cik 

dzīvē.. 

* 

Alise Kuipere „Dzīve uz ledusskapja durvīm” 

Mīļš, skumjš, bet skaists attiecību stāsts mātes un meitas starpā. Liek aizdomāties, cik 

daudz mēs paskrienam viens otram garām, nemanot, nezinot, neaizdomājoties. 

Šķiršanās parāda tukšumu, kas paliek, kad patiesībā dzīvē tas viss ir bijis piepildīts, ko 

dzīvojot varbūt neievērojam, aizmirstam.. 

* 

Ričards Bahs „Kaija vārdā Džonatans Livingstons” 

Pārlasīts otrreiz. Lidojums? Kas tas ir? Dzīvot? Ko nozīmē? Vai dzīvot ir tikai ēst un 

nodzīvot tik ilgi, cik vien iespējams? Vai, atšķīries no bara, tu neveido jaunu baru, ar 

tiem, kas tev pievienojas? Ticēt savam lidojumam-dzīvošanai, uzdrīkstēties būt 

drosmīgam, uzdrīkstēties būt skolotājam, uzdrīkstēties būt.. 

Labprāt dzirdētu atsauksmes, kas labs jums gadījies pa ceļam..

"Šokolādes glābšana" – rakstnieces Ievas Samauskas 

jaunās grāmatas atvēršanas svētki 

Ievietoja Ilze Kalme - 2011. gada 5. oktobris 

Aicinām mūsu lasītājus un grāmatu draugus 8.oktobrī pl.12.30 

uz rakstnieces Ievas Samauskas jaunās grāmatas “Šokolādes glābšana” 

atvēršanas svētkiem Rīgas grāmatu svētkos 

Kongresu namā, 301.auditorijā! 

Sirsnīgi sveicam Ievu Samausku ar jaunās grāmatas iznākšanu! 

Andras Gaigalas interviju Egineto.lv ar rakstnieci var izlasīt šeit. 

Lai jaunajai grāmatai svētīgs ceļš pie lasītājiem!

Uz Dzejas dienu 2011 pasākumiem Liepājā 

atskatoties 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 23. septembris 

Viena no nemainīgākajām un skaistākajām rudens tradīcijām ir Dzejas dienas. Liepāja 

šajās dienās piedāvā saturā bagātīgu programmu, kurā sev tuvo var atrast ikviens. Kā 

jau mūzikas pilsētā Dzejas dienas pasākumus šeit caurvij dziesmas. 

Viens no interesantākajiem pasākumiem bija Liepājas Universitātes rīkotais, nu jau 

par tradīciju kļuvušais, dzejas dienu seminārs ”Autors. Teksts. Lasītājs”, kura tēma 

šoreiz – „Dzeja un dziesmu teksti”. Profesors Edgars Lāms tajā iepazīstināja 

klausītājus ar pārskatu par Māra Čaklā devumu latviešu mūzikā, ko lieliski papildināja 

mūziķa Jura Pavītola izpildītās dziesmas ar Māra Čaklā dzeju. Dzejniece Amanda 

Aizpuriete stāstīja dažādus interesantus gadījumus no savas pieredzes, saistībā ar 

viņas darbu tulkojumiem. Starp tiem bija arī kāds visai kuriozs gadījums, kad 

tulkotājs visus Aizpurietes dzejoļus pārpratuma dēļ bija salicis kopā kā poēmu. 

„Tagad man sāk likties, ka es visu laiku rakstu vienu garu dzejoli”, tā šo situāciju 

komentēja pati autore. Savās pārdomās par dziesmas tekstu radīšanu dalījās arī 

dzejnieks Jānis Elsbergs, stāstot par savu sadarbību ar komponistu Kārli Lāci. No 

dziesminieces Maijas Kalniņas stāstījuma par viņas radošo procesu visvairāk atmiņā 

palika doma, ka vismuļķīgākais, ko dzejniekam var pajautāt ir: kāpēc tu raksti, un 

kāpēc tieši tā tu raksti? Arī man daži cilvēki šo jautājumu ir uzdevuši, bet atbildes uz 

to, protams, nav. 

Par visskaistāko un emocionālāko izvērtās „Nakts dzejas”, kurā tās lasīja topošie 

talanti. 

Darbu tematika un radītā noskaņa bija visai plaša . Klausītājus sajūsmināja Mārtiņa 

Ķestera atraktīvais dzejas lasījums, krievu dzejnieces atzīšanās mīlestībā rokmūzikai, 

smeldzīgs un aktuāls šķita Karīnas Krieviņas lasītais dzejolis par Īriju. Savukārt 

dzejniece Ineta Stadgale aizveda klausītājus uz Argentīnu. Savus mājas darbus lasīja 

maģistra studiju programmas „Rakstniecība un komunikācija” meitenes, to tematika

ija ļoti dažāda – gan bērniem domāti dzejoļi, gan darbs veltīts mātei. Bija arī tādi 

autori, kuriem šī ir pirmā debija. Interesanta šķita arī studiju programmas ”Baltu 

filoloģija un kultūra” 3. kursa studenšu veidoto viņu mīļāko dzejoļu izlašu 

prezentācija. 

Neiedomājami, cik gan dažādās šādi neierastās formās var ietērpt tik 

šķietami vienkāršu lietu kā dzejas izlasi. Tur bija gan izlase putnu ligzdas formā, gan 

dzejas lietussargs, gan veco laiku foto albums. 

Visu šo krāšņo daudzveidību kuplināja dziesminieces Maijas Kalniņas izpildītās 

kompozīcijas. Īpaša noskaņa bija arī pasākuma norises vietai – „Tējas istabai”, kas vēl 

vairāk palīdzēja radīt ļoti piesātinātu atmosfēru. 

Kopumā dzejas dienas man šķiet izdevušās, un prieks, ka šādos pasākumos iesaistās 

arī jaunieši – gan kā dzejas lasītāji, gan kā klausītāji un baudītāji. 

Aijas Puzareles foto un iespaidi

Kurzemes Dzejas dienas 2011 Ventspilī 


Elīnas Birziņas reportāža par piedzīvotajiem notikumiem un iespaidiem sestdienā, 

10. septembrī 

Pulksten 10.00. Šajā mirklī viss Dzejas brīnums arī sākās!.. 

Ventspils „taurētājs” krastmalā pie Krišjāņa Valdemāra pieminekļa sasauca ar raga 

skaņām kopā dzejniekus un Dzejas dienu viesus no malu malām! Šeit bija sabraukuši 

un sanākuši no „trejdeviņiem novadiem” – Tērvetes, Rīgas, Liepājas, Saldus, 

Tukuma, Talsiem, Kuldīgas, Ventspils, Aizputes, … Kurzemes dzejas dienas svinīgi 

atklāja A.Konste. 

Tiek pasniegtas rozes Krišjānim Valdemāram. Dzejnieki pēc novadiem tiek lūgti 

skaitīt dzejas un labākā dzejoļa autore saņem ziedu pušķi.

Kurzemes Dzejas dienu idejas izauklētāja un 1.Kurzemes Dzejas dienas organizētāja 

Aija Bumbiere! Piedalījusies ar idejām un padomiem literārā izdevuma HELIKONS 

izdošanā deviņus gadus. 

”Dzejas dienu karaliene!!!” ” – komentē Ērika Birzkopa. 

Kurzemes dzejas dienu idejas autors ir kurzemnieks dzejnieks Olafs Gūtmanis! 

Pulksten 11.00. Dzejnieki un draugi dzejai pulcējas kopā no visiem Kurzemes 

novadiem Jaunrades namā. Viesus sveic Ventspils jauniešu folkloras kopa, dzied 

ventiņ mēlē dziesmas un vēlē laimes!.. Tad sākas liela tautas staigāšana pa četru 

stāvu telpām, pat uz ēkas jumta pie planetārija globusa un mākoņiem debesīs! Jo katrā 

atsevišķā telpā savs novads – dzejnieku uzstāšanās. Dzejas lasījumi mijas ar 

dziesmām, netrūkst arī smieklu un skaļu aplausu. 

Pirmā ir Liepājas jauno dzejnieku un viņu mentoru Janas Rūces un citu uzstāšanās… 

Mazajā zālītē liela saspiestība un drūzmēšanās pie durvīm. Grūti saklausīt katru 

autoru, jo nav mikrofonu, bet jaukā mūzika – ģitāras, flautas skaņas un skanīgas balsis 

– klusina viesu satraukumu. 

Nākošajā telpā – Kuldīgas novada dzejnieki – Rūdolfs Tīrmanis, Daiga Vītola un 

Elīna Birziņa. 

Daigas patriotiskais dzejolis par Latviju saviļņo klausītāju prātus un sirdis. Par to 

liecināja skaļi aplausi. 

Elīna lasa dzejoļus, kuri ir publicēti Egineto izdevumā un Helikona jaunajā numurā; 

klausītāji tiek aicināti ieskatīties Egineto.lv mājas lapā un palasīt kristīgo dzeju. 

Trešie ir Tukuma novada dzejnieki – Sarma Upesleja, Aivis Briesma, Elmārs Augusts 

Rumba un citi.

Aizkustinoši bez gala – humors, politiskā satīra, mīlas lirika, modernās dzejas 

paraugi, dzejolis tāmnieku izloksnē – klausītāji augstu novērtē dzejas autoru 

sniegumu!.. 

Tad tiek sagaidīts īpašs mirklis – planetārija durvis atveras un svētku dalībnieki tiek 

aicināti ieņemt vietas atzveltņu krēslos un vērot ainavas debesīs. Zvaigžņotu debesu 

pārsteidzošais brīnums izsauc dzejasmīļu sajūsmu. 

Nākamie ir Saldus novada dzejnieki – “Saldus saulespuķe”, vadītāja Gunta Kraulere; 

piedalījās Jānis Leimants, Ināra Šteinberga ar meitām Lindu Šteinbergu un Lāsmu 

Šteinbergu, Silva Rēfelde, Laimdota Vištarte. 

Wnk. Laimdotas un Jāņa Leimanta liriskās mīlas dzejas saviļņoja klausītāju sirdis! 

Par iespaidiem no Kurzemes Dzejas dienām Laimdota Vištarte (11.09.2011.): 

„Personīgi man ļoti patika Planetārijs Jaunrades namā, tikšanās ar Māru Cielēnu 

Ventspils Bērnu bibliotēkā – 10. septembrī; dzeja uz kuģīša Hercogs Jēkabs

11.septembrī; patika jaunie draugi, atkalredzēšanās ar daudzajiem, jau zināmajiem, 

nakšņošana Herberta Dorbes muzejā… Liels paldies par silto uzņemšanu un 

viesmīlību jaukajai muzeja saimniecei Inesei Aidei – tik sirsnīga sieviete! Un… mazā 

sunīte Tipa, kas šorīt pamodināja… Arī – Pārventas bibliotēka! Biju domājusi – kas 

tāds var būt tikai ārzemēs. Paldies par garšīgo zupu Ventspils pilī-muzejā! Par 

emocijām, kas vēl pašā plaukumā! Nākamgad noteikti – uz Kuldīgu!” 

Uz ēkas jumta sniedz priekšnesumus un lasa dzeju Talsu novada pārstāvji. 

Jūras dzidri sāļais vējš pluina matus, lakatus un dzeju vārdus, bet mirkļi ietver sevī tik 

daudz mākoņu viegluma un dzidr’zilu debesu brīves!.. 

Tad – mākslas kabinetā starp plauktiem un ģipša galvām skan ventspilnieku 

priekšnesumi. 

Laba dzeja, dziesmas un mistiski gleznieciskas izjūtas!.. Dzejas dienas viese no 

Aizputes Iveta Štāla atzīmēja ziedu un krāsu bagātību, sievišķīgumu dzejoļos.

Noslēgumā pirmā stāva vestibilā – Liepājas žurnāla „Helikons” prezentācija. To vada 

dzīvespriecīgā, dzirkstošā, enerģiskā Ērika Birzkopa – skan apsveikuma vārdi, dzejas 

un šim pasākumam par godu sacerētās dziesmas ar Ventspils dzejnieku tekstiem. 

„Mēs bijām astoņi, dzejnieki: Irma Markopa, Dzintra Zorgevica, Ādolfs Gaujietis, 

Imants Brancis, mūziķi: Andris Kristons, Dace Milzere un Edmunds Talalass, un es – 

Helikons vadītāja. A.Kristons bija sacerējis mūziku ar ventspilnieku vārdiem, kurus 

varējām noklausīties. 

Patika viss, ko dzirdēju un redzēju, guvu daudz labas atziņas, bet, pats galvenais, – 

uzmanīgi uzklausīju citus dzejniekus. Bija iespēja vēl ar kādiem dzejniekiem 

sadraudzēties, kas ir ļoti jauki. Labu draugu nekad nav par daudz. Nekad nav par 

daudz mīlestībā un sapratnē pateikta vārda,” – Ērika Birzkopa, 11.09.2011. 

Tiek izpildīta dziesma valša ritmā; pasākuma dalībnieki dzied kopā vārdus…

Mūzikas autors – ārsts, komponists un savu dziesmu izpildītājs Andris Kristons. Vēl 

joprojām, atceroties helikoniešu spilgto uzstāšanos, man acu priekšā ir brīnišķīgs pāra 

dejas sniegums – valsē Ērika Birzkopa un Elmārs Augusts Rumba! 

Dzejas pasākums Jaunrades namā izskan. 

Priekšplānā no kreisās puses: Aija Bumbiere no Ventspils, Elīna Birziņa no Kuldīgas, 

Ērika Birzkopa no Liepājas, Sarma Upesleja no Tukuma un Ruta Pakalne no 

Ventspils. 

Dzejas svētku dalībnieki dodas savās gaitās – citi pie Dzintara jūras, citi Ventspils 

vecpilsētas ieliņu labirintos, daži – ciemoties pie viesmīlīgiem, Ventspilī dzīvojošiem 

dzejas draugiem. 

Pulksten 16.00 pasākumi divās vietās vienlaicīgi – Ventspils pilī-muzejā, kur tiek 

lasīta V.Vecgrāvja lekcija par ievērojamiem Kurzemes dzejniekiem; Meistardarbnīcas 

lasījumi. Ļoti vērtīga informācija dzejas vēstures cienītājiem! Un tad viesi tiek cienāti 

ar gardu zupu, vārītu uz dzīvas uguns pils pavardā. 

Bet pa to laiku Pārventas bibliotēkā – “Kalendārs ar dzeguzi”. Tatjanas Zamurajevas 

(Pleskava, Krievija) poētiski – muzikāla programma krievu valodā un izpildītājas 

jaunās dzejas grāmatas atvēršana.

„Tatjana Zamurajeva ventspilniekiem ir labi pazīstama. 2000.gadā Ventspilī viņas 

pirmais solo koncerts. Tatjana ir koncertējusi Krievijā, Zviedrijā un Latvijā, 

piedalījusies festivālos un konkursos, laidusi klajā četrus mūzikas albumus. Īsi 

raksturojot Tatjanas Zamurajevas daiļradi, var teikt – viņas dzejai un mūzikai piemīt 

dziļš lirisms un sievišķība, patiesums, kas dažāda vecuma klausītāju sirdī atstāj dziļus 

nospiedumus. Jāatzīmē, ka dzejas krājuma „Kalendārs ar dzeguzi” prezentācija 

Ventspilī notiks mēnesi agrāk nekā Tatjanas Zamurejevas dzimtajā Pleskavā.” 

(Ventas balss, http://www.ventasbalss.lv/news/read/8501). 

Dzejnieces Daigas Vītolas no Kuldīgas novada atsauksmes par šo priekšnesumu ir ļoti 

pozitīvas, viņa atzīmēja krievu dzejas fascinējošo plūdumu. 

Atvadas un laba vēlējumi tikties nākamajos Kurzemes Dzejas svētkos Kuldīgā. Bet 

daļa dzejnieku turpina svinēt Dzejas svētkus arī 11. septembrī . Tad arī ir oficiāls 

noslēgums. 

Foto: Daiga Vītola (1., 3.-9.,11.) un Sarma Upesleja (2.).

Gaismas daļa. Šodien 11.Saeimas ārkārtas vēlēšanas 

Ilze Kalme | 2011. gada 17. septembris 

Šogad Latvijai paiet 20 gadi kopš neatkarības atgūšanas. Pirms šīm vēlēšanām daudz 

ticis runāts par ieguvumiem, īpaši zaudējumiem..Par to, kur patreiz atrodamies. Droši 

vien liela daļa no mums šodien dodoties uz vēlēšanu iecirkņiem, uzdod jautājumu – 

vai kaut kas mainīsies? Vai vairosies cerība un uzticība labajam, kas var notikt? Vai šī 

“gaismas daļa” kļūs lielāka? 

Šajā vasarā Nīdermuižas Romas katoļu baznīcas skaistajā Rožukroņa dārzā izlasītais 

uzraksts – “Tautai jālūdzas un jābūt stiprai ticībā” šodienas kontekstā izskan īpaši 

aktuāli.Varbūt tieši šajos vārdos iezīmējas tālākais – gaismas ceļš… 

Arī pats dārzs – kā gaismas ceļš, kuru izstaigājot, stiprinās ticība cilvēka varēšanai 

Dieva spēkā. Projektu “Rožukroņa dārzs” realizēja Pelēču pagasta darba grupa 

Natālijas Rubīnes vadībā. Ar Natālijas kundzes iniciatīvu, iegūstot finansējumu arī no 

Nīderlandes fonda “KNHM”, draudze ieguvusi arī jaunus procesijas tērpus… Ir arī 

citas ieceres. 

Šajā Latvijas vietā (Preiļu novada Pelēču pagastā) Gaismas daļa ir vairojusies… 

Varbūt Dieva vadībā saliekot kopā šos mazos gabaliņus, arī veidosies mūsu valsts 

attīstības II daļa – Gaismas daļa… 

Cerībā - 

Ilze Kalme

Emociju un dzejas piepildīta diena Raiņa un 

Aspazijas vasarnīcā Majoros 


Atsauksmes un pārdomas par Dzejas meditācijas pasākumu „Ieskaties acīs”, 

27.augustā 

Pašā augusta nogalē, Dzejas dienu ieskaņā, pulcējāmies atkal Majoros, Raiņa un 

Aspazijas vasarnīcā, lai baudītu skaistus dzejas, mūzikas un satikšanās mirkļus. 

Dzejas lasījumi šoreiz notika dialogos, meditatīvās noskaņās – un šī doma man 

atnāca vēl jūlijā, rīta agrumā. Pavisam drīz zvanīju, rakstīju tuviem dzejas draugiem 

un priecājos par sirds atsaucību – piedalīties, sagatavot savu dzejas materiālu saskaņā 

ar otra autora rindām, lai veidotos saspēle. Domāju, ka pats gatavošanās un 

nobriešanas process jau bija skaists – ļoti gaidīju augusta pēdējo nedēļu, kad visi 

būsim kopā. 

Un diena patiešām atnāca vēl tik vasarīga, ar glāstošu vēju, kas muzeja pagalmiņā, kur 

notika lasījumi, silti iešalca priedēs un mūsu vārdos, varbūt nejauši apdzēsdams kādu 

sveces liesmu, taču mūsu sirds un draudzības liesmas dega jo košāk. 

Sirsnīgs paldies visiem dalībniekiem, kas patiešām radīja baudāmu kopskaņu, 

apliecinot, ka esam vienotā iedvesmas laukā. Un paldies arī Raiņa muzejam un tā 

vadītājai Astrīdai Cīrulei par atsaucību un ilgstošu sadarbību. 

Mīļš paldies visiem, kas bija, staroja un ir! 

*** 

Tavs starojums pie manis nāk, 

un it kā mīļa gaisma klusi mirdz 

par vārdu spēlēm patiesāk. 

Tavs starojums pie manis nāk

ar katru dienu, mirkli citādāk - 

no ziediem, debess, tavas sirds. 

Tavs starojums pie manis nāk, 

un it kā mīļa gaisma klusi mirdz. 

/Daiga Lapāne/ 

Pašus pirmos toņus ieskandināja talsenieka Zigurda Tursa meditatīvā mūzikas spēle, 

kuras pavadībā visu pasākuma laiku skanēja sirsnīgās Ojāra Ulmaņa dziesmas paša 

autora izpildījumā. (Sk. video ) 

Harmoniski izskanēja Raiņa un Aspazijas dzejas dialogs, kuru izpildīja Jānis 

Damroze un Inta Norenberga-Černaja. Inta bija tik ļoti iejutusies senās namamātes 

Aspazijas tēlā – radot pat vizuālu klātbūtni, savukārt Jānim rokās bija paša Raiņa 

spieķis.

Un tad – dzejnieku lasījumi pa pāriem, ieskatoties acīs viens otram un publikai. Katrs 

ar savu noskaņu un dzejisko virmojumu – par mīlestību, dabas ritmiem un esamību. 

Piedalījās šādi autori: 

Ojārs Ulmanis (Saldus) – Gita Āboliņa (Valmiera) 

Sarma Upesleja (Tukums) – Daiga Lapāne (Rīga) 

Anita Kodore (Rīga) – Vilnis Orlovskis (Rīga) 

Janina Lange (Bauska) – Krista Belševica (Bauska), 

Gundega Salna (Sigulda) – Marita Snipke (Jūrmala). 

Otrajā daļā, kad sākām iestiprināties ar kafiju un uzkodām, darbojās brīvais 

mikrofons, savu dzeju lasīja Laimdota Vištarte (Saldus), Inese Tora (Jaungulbene) , 

Renāte Anna (Rīga), Jānis Damroze (Ogre), Vilnis Orlovskis (Rīga) un Egīls 

Dambis (Rīga). 

Draudzīgi un iedvesmojoši izskanēja kopīgi nodziedātā, īpaši šai dienai Ojāra sacerētā 

dziesma ar šādiem vārdiem: 

Viss, ko es darīt varu, šķiet tik mazs, 

Lai pasauli šo nosargātu, 

Lai samīļotu, dziedinātu – 

Viss, ko es darīt varu, šķiet tik mazs. 

Es taču varu vairāk, vairāk vēl, 

Gan viņu post un svētu turēt, 

Un baltās domas, baltos vārdus sevī neaizturēt, 

No tumsas pasargāt es varu stiprāk vēl. 

Bet, ja tu savu sirdi manai pieliec klāt, 

Un savas baltās domas vienā starā nesam, 

Un baltus vārdus kopā… Tad mēs esam, 

Mēs esam daļa spēka, kurš spēj nosargāt! 

Kad sirds pie sirds un stars pie stara, 

Par visu stiprāka tad balta ziedēt griba! 

Viss, kas šai zemei vajadzīgs, ir mūsu mīlestība, 

Lai sirds pie sirds, kā stars pie stara! 

/Ojārs Ulmanis/ 

Lai visiem skaistas šīs Dzejas dienas! 

Daiga Lapāne

Dalībnieku iespaidi par pasākumu 

Dzeja Raiņa un Aspazijas muzejā Majoros. 

jā, mīlestībai ir rozā brilles… tāpēc jau tā ir mīlestība… ja šo briļļu nebūtu, tad tā 

nebūtu mīlestība… es uzlieku savas rozā brilles un eju… šodien man tāls ceļš 

priekšā… ceļš, kas ved uz pasauli… pār manu ceļu pārskrien žigla cielaviņa… un es 

caur savām brillēm redzu, ka arī cielaviņai ir rozā brilles… tā mēs viena uz otru 

paskatāmies – tikai īsu brīdi… paskatāmies – caur savām rozā brillēm… man šodien 

– savs ceļš, cielaviņai – savs , bet mēs abas esam laimīgas… nē, es neņemšu nost 

savas rozā brilles… bez tām man būs grūti dzīvot šajā pasaulē… 

/Inese Tora/ 

Inese Tora un Marita Snipke 

Es – patiesi – ceļā satieku cielaviņu, bet nav laika šodien kavēties un sarunāties ar 

viņu, jo man šorīt priekšā ir tāls ceļš – no Jaungulbenes uz Gulbeni, tad trīs ar pusi 

stundas – līdz Rīgai un vēl no Rīgas – uz Majoriem. Bet es nesūdzos, esmu priecīga, 

jo esmu uzlikusi savas rozā brilles. Es braucu satikt cilvēkus, kas jau kādu laiku man 

ir tuvi ar to, ka redz, dzird un sajūt šo pasauli tieši tāpat kā es. Braucu satikt cilvēkus, 

kurus pazīstu saistībā ar dzeju, – dažus jau esmu satikusi, bet dažus – tikai virtuāli. 

Kad ierodos Majoros Raiņa un Aspazijas muzeja pagalmā, pasākums ir jau kādu 

brītiņu kā sācies. Dzeju lasa pati Aspazija – Inta Norenberga un pats Rainis – Jānis 

Damroze. Dziesmas savā glāsmainajā balsī dzied Ojārs Ulmanis, un dzeja atkal 

turpinās. Gita Āboliņa un Ojārs lasa dzeju par mīlestību, – par to, ko var sniegt cilvēki 

viens otram, starojot ar dvēseles gaismu.

Izjustais dzejas dialogs starp Gitu Āboliņu un Ojāru Ulmani 

Šī dzeja ir radusies kā ierosme vienam no otra dzejas. Dzejiskās sarunas turpinās, 

savu dzeju lasa Daiga Lapāne un Sarma Upesleja, Marita Snipke un Gundega Salna, 

Anita Kodore un Vilnis Orlovskais, Krista Belševica un Janina Lange. Un atkal un 

atkal skan Ojāra dziesmas, kuras ir tik sirdi glāstošas un tik mīlestības caurstrāvotas – 

kā eņģelis tās būtu no debesīm nonesis. Viena no tādām ir dziesma, kas veltīta 

vecmāmiņai, – tik caurspīdīgi dvēseliskas gaismas izmargota, ka šķiet, pati 

vecmāmiņa noraugās uz mums. Un Rainis, kas nekustīgi stāv pagalmā, arī ir ar mums, 

cieši noraugoties un piedaloties it visā notiekošajā. Un visā ir tāds mīļums un 

labestība, ka stalto priežu skujas un kļavu lapas pa kādai lido vējā pār mums, jo arī 

koki Raiņa muzeja pagalmiņā izjūt šo sirsnīgo auru. 

tik daudz siltuma un mīlestības - 

putni – acis aizvēruši – dienas miegu guļ 

es no tevis sajūtu šo gaismu 

kuru Dievs mums tieši sirdīs ber 

tik daudz nepateiktu vārdu 

tik daudz glāstu – neatdotu reiz 

tu no manis sajutīsi domas 

kuras es tev neatdevu reiz 

siltums iestrāvos mums sirdīs bikli 

un tā gaisma pāri kritīs tad 

kad no tevis – es un tu no manis 

mācēsim šo gaismu malkiem dzert 

putni modīsies un laimē lidos 

jo nekā uz pasaules vēl nav 

skaistāka par mīlestību sirdīs - 

kuras 

saprasties 

bez vārdiem 

var… 

/Inese Tora/

Pasākuma turpinājumā pie brīvā mikrofona var nākt ikviens, kas vēlas izteikties, un 

ikviens tik mīļi uzklausīts, skan dziesmas un turpinās sirsnīga sadziedāšanās. 

Esmu laimīga ar to, ka esmu atradusi cilvēkus, kas domā un jūt tāpat kā es, kā kādreiz 

juta un domāja Rainis un Aspazija. Tā ir vesela pasaule, – pasaule, kurā staro dzeja un 

mīlestība, sapratne vienam pret otru. Paldies Daigai Lapānei, kas jau ceturto reizi 

organizē šādu dzejas cilvēku tikšanos Majoros, paldies visiem, kas palīdz Daigai un 

visiem, kas piedalās. Paldies! 

tādi mēs esam – ap zvaigznēm un no tām 

vienmēr no uguns un vienmēr no liesmām 

tādi mēs esam – no zvaigznēm degam 

tādi mēs esam – cilvēki esam 

liesmojam – degam – virmojam – atmirdzam 

liesmojam – sadegam – atdzimstam – esam 

tādi mēs esam – mums sirdis kā zvaigznes 

tādi mēs esam – no mīlestības un laimes 

tādi mēs esam – piedzimstam – dzīvojam 

cilvēku sirdīs kā zvaigznes liesmojam 

tādi mēs esam – cilvēki esam 

pasaulē šajā - 

ar dvēseļu gaismu 

vienmēr no uguns un vienmēr pa īstam… 

/Inese Tora/ 

*** 

Inese Tora 

Gadalaiku noskaņas dzejas sarunā starp Daigu Lapāni un Sarmu Upesleju 

Tas pasākums bija TIK jauks – noskaņu un miera pilns, un dziļš – varbūt tālab izjutu 

īpaši, kad zinu daudz maz kā katram iet personiski un ko viņš sniedz citiem – no

Sirds. 

Skaisti cilvēki – pērles nobāl! 

Sudraba mirdzumu dvēselēs – un tie esam mēs visi. 

Vai var būt vēl lielāka balva dzīvē, kā kaut ko tik īstu sastapt un zināt: Esam! 

*** 

Sarma Upesleja 

Kad augusta pēdējā sestdienā braucu uz Majoriem Jūrmalā, vēl nenojautu, ka Raiņa 

un Aspazijas muzeja/vasarnīcas pagalmā būs iespēja klausīties tik pasakaini skaistu, 

fantastisku dzejas meditāciju klusas fona mūzikas pavadījumā un iepazīt „vaigā” tik 

daudz jauku un brīnišķīgu dzejnieku. Manuprāt, arī prasmīgā vietas izvēle radīja īpašu 

noskaņu. Šķita, ka jūtama pat Raiņa un Aspazijas klātbūtne… Tikko jaušams jūras 

tuvums, spirgtais jūras gaiss, vējš, klusā un liegā priežu šalkoņa, saule, miers… 

Sirsnīgā savējo atkaltikšanās… Bezgala jaukā un mierīgā gaisotne, brīvā atmosfēra, 

gaišais starojums un mīļums, ko izstaro ikviens dzejnieks… Brīnišķīgā Aspazija (Inta 

Norenberga-Černaja) viesmīlīgā muzeja vadītāja un dzejas mīļotāji – klausītāji… Tik 

savdabīga, neparasti interesanta un jauka saruna dzejā – dzejnieku dvēseļu saskaņa 

pāros, brīnišķīgu dziesmu emocionālais izpildījums – lielisks meditācijas 

papildinājums, patīkamais mūzikas fons… Mīlestība un saskaņa dzejā, dziesmā un ne 

tikai… Visapkārt tik daudz gaišu un pozitīvu emociju… Tas viss rada dvēseles 

pacēlumu, emocijas, ko var izjust tikai klātesot vasaras nogales dzejas meditācijā. 

Vienlaikus – brīnišķīga relaksācija! 

Joprojām vēl esmu šīs jaukās tikšanās, meditācijas varā. Vēroju fotogrāfijas, 

videoklipus un priecājos, ka arī man bija iespēja baudīt brīnumskaistas dzejas, 

dziesmu un mūzikas saskaņu. Saskaņu, kas dod veldzi ikvienai dvēselei, arī manai… 

Man tā bija viena no skaistākajām šīs vasaras nedēļas nogales dienām! Sirsnīgs 

paldies visiem par nesavtīgo dāsnumu, ar kādu sniedzāt tik skaistu baudu dvēselei! 

Ikvienam vēlu daudz jauku ideju, radošu ieceru un iedvesmu ikdienā! Protams, arī 

veiksmi, veiksmi, veiksmi…! Priecāšos par iespēju būt kopā ar jums kādā citā reizē! 

*** 

Ar cieņu 

Zita Laviceviča 

…Nav vairs „blatu” gaļas, apavu, grāmatu veikalos, nu jau pat pašai šis vārds sāk 

izklausīties mazliet pēc svešvārda. 

Visu var nopirkt, sameklēt bibliotēkās vai internetā. 

Bet tā ir tik neaprakstāma un jauka sajūta – uzstarot smaidā pazīstamai, mīļai sejai 

un… pēc tam mazliet sabīties, attopoties – mēs taču nekad dzīvē neesam redzējušās… 

tikai domās neskaitāmās vakara un nakts stundās. Nekad neesam tikušās, bet tik ļoti 

tuvas. Tāpēc es braucu uz pasākumiem ne tik daudz klausīties dzeju – tā ir iespēja ar 

ļoti īpašiem, sev tuviem cilvēkiem kopā būt. 

*** 

Janina Belševica

Emocijas, emocijas… 

…tas bija skārienjutīgs mirklis, kurš ilgst vēl šodien… 

…daudz sakritību un pārsteigumu… 

Aspazijas lakats un Aspazijas dzeja… 

Rozenberga – Norenberga 

Dzimšanas diena mums abām pavasarī, 

laulības – Aspazijai 21.12 un manas 22.12. 

Rasa un vējš 

Tā asara, kas nokrita, 

Tā kļuva pusnakts rasa. 

Tu atlaidies kā zemes vējš, 

Kas rasu kopā lasa; 

Tu smilgas stiebrā iesēdies, 

Es, rasa, klāt tev slējos 

Un, rīta saulē smiedamies, 

Tev klēpī izauklējos. 

/Aspazija/ 

Vēja un dzejas, atkalredzēšanās un jaunas satikšanās piepildīta diena… 

Draugu dzeja Intas skatījumā: skārienjūtīgie… 

* * * 

Inta Norenberga- Černaja 

Dzīvīgs un asprātīgs dzejas dialogs starp Anitu Kodori un Vilni Orlovski

Janina Lange ar Daigu Lapāni Raiņa bibliotēkā 

Mīlestības noskaņu saspēle dzejā starp meitu un māti – Kristu Belševicu un Janinu 

Langi 

Foto no Daigas Lapānes pers. arhīva

Sveicam Elitu Bičevsku dzimšanas dienā 

Ilze Kalme | 2011. gada 11. augusts 

*** 

ar saulespuķi 

kā cepuri galvā 

un taureni raibu 

piespraudes vietā 

tu smaidi jo 

nesmaidīt ir vieglāk 

tu dziedi lai kādam 

gaitas rit raitāk 

tik daudz tev 

ik dienas jāpagūst - 

noglāstīt baltos 

mākoņu kaķēnus 

pabarot nasko biti 

ar ziediem 

lai medus maize 

silta kā saule 

kūp mutē kūst sirdīs 

no dziesmas aiz laimes 

Inga Audere 

Sveicam mūsu mīļo māsu Elitu dzimšanas dienā! 

Lai Dieva miers un mīlestības pilnā klātbūtne 

dod spēku un iedvesmo jauniem darbiem! 

Sirsnībā – Egineto

Dzejnieces Gundegas Salnas dzejas blogs 

Inga Audere | 2011. gada 5. augusts 

Daudziem pazīstama (arī no publikācijām “Helikonā”), iemīļota dzejniece, krājumu 

“Man pieder laiks” un “Sarmoti ziedi” autore Gundega Salna aicina draugus un 

viņas daiļrades cienītājus apmeklēt jaunizveidoto dzejas 

blogu: http://gundegasalna.blogs.lv/ 

* 

iekrita sirdī un palika 

viens vārds 

viens skūpsts 

viens glāsts 

kā asns no zemes 

uzdīga mīlestības dēsts 

aug sārtais ziediņš dvēselē 

plaukst ziedā košā - 

viens vārds 

viens skūpsts 

viens glāsts 

maigumā nebijušā 

/Gundega Salna/

Maija Laukmane. Jauns dzejas krājums "Privātā 

telpa" 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 12. jūlijs 

Zvaigzne ABC 

Un tikko apgādā “Zvaigzne ABC” durvis uz pasauli vēris vēl viens rakstnieces un 

dzejnieces Maijas Laukmanes dzejas krājums “Privātā telpa”. Grāmatas māksliniece 

Vita Lēnerte. Vairāk info: www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/katalogs . 

* 

paņem paaijā mani 

likteni – 

nu jau būs gana būs gana 

nu tu varētu gaišu bezbēdu 

starot pasaulē manā 

/Maija Laukmane, 

dzejas fragments no krājuma 29.lpp./ 

Mīlestībā sveicam Maiju Laukmani, – priecājamies, lepojamies, pateicamies! 

Egineto.lv

Par LELB Liepājas diecēzes dienām Jaunpilī 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 11. jūlijs 

/LELB arhibīskaps Jānis Vanags. Intas Balčūnas foto./. 

Trīs dienas, 8.-10. jūlijam, visi Liepājas diecēzes kristieši tika mīļi gaidīti Jaunpilī uz 

pirmajām diecēzes dienām Latvijā. Šo dienu moto bija – „Esi uzticams” 1.kor.4:1-2. 

Man bija iespēja divas dienas būt brīnišķīgā kristiešu kopībā, lai uzklausītu Dieva 

vārdu, baudītu skaistu mūziku un diskutētu par mums visiem svarīgiem 

jautājumiem. Pirmo reizi mūžā piedalījos Krusta gājienā, kas atstāja nenovērtējamu 

emocionālu iespaidu. 

Svētku priekam pils pagalmā muzicēja Latvijas Nacionālās Operas soliste Inga 

Šļubovska, Ingus Pētersons un kameransamblis „Livonia”, kas pasākumam deva īpašu 

gaisotni.

Ļoti saturīgi un dvēseli spēcinoši izskanēja arhibīskapa Jāņa Vanaga un mācītāja 

Induļa Paiča priekšlasījumi. Ar lielu interesi diecēzes dienu dalībnieki piedalījās 

lekciju, diskusiju grupās par uzticību ģimenē /Uģis un Harina Brūklenes/, par uzticību 

misijas idejai lieliski liecināja mācītājs Artis Druvietis un Andris Dekants. 

Interesantas nodarbības tika organizētas arī bērniem un jauniešiem. Bagātīga bija 

muzikālā programma ar daudzu kristiešu piedalīšanos. Neizdzēšamus iespaidus atstāja 

arī Gaismas ceļš. 

Uzteicama ir visa organizatoriskā puse, pateicīgā senatnīgās Jaunpils pils, parka un 

baznīcas gaisotne, kas Liepājas diecēzes dienas izvērta par saturīgu, sirsnīgu un 

neaizmirstamu pasākumu daudzu draudžu ļaudīm. 

Birkas: Helikons, Ziņas 

Inta Balčūna 

Annenieku ev.- lut. draudze

Maijas Laukmanes jaunā grāmata "Smaidiņu! 

Izlidos putniņš!" 

Inga Audere | 2011. gada 6. jūlijs 

http://gramata24.lv 

Priecājamies par dzejnieces un rakstnieces Maijas Laukmanes jauno devumu, stāstu 

jauniešiem “Smaidiņu! Izlidos putniņš!” Vairāk informācijas: 

gramata24.lv/gramatas/jauniesu-literatura . 

Izdots Modra Zihmaņa stāstu krājums "Igreks un 

Iksa" 

Inga Audere | 2011. gada 20. jūnijs 

Apgāds “Zvaigzne ABC” laidis klajā Modra Zihmaņa stāstu krājumu “Igreks un 

Iksa”. Grāmatas atvēršanas svētki notika Komunistiskā genocīda upuru piemiņas 

dienas priekšvakarā, 13. jūnijā, Latvijas Kara muzejā Rīgā.

Pateicamies autoram un mīļi sveicam! Egineto.lv 

Birkas: Ziņas 

Irmas Markopas jaunās grāmatas atvēršanas svētki 

9.jūnijā Liepājā 


“Neparasti, manā zemē, manā tīrumā, 

kuru esmu aris neskaitāmus pavasarus, 

atbrīvojis no to celmiem un akmeņiem, atnāk 

viens un pamāca, kas man jādara. Savā sētā, 

savā zemē tagad jūtos kā svešinieks.” 

Irma Markopa 

9.jūnijā plkst. 16.00 Liepājas Centrālās Zinātniskās bibliotēkas Humanitāro 

zinātņu lasītavā notiks “Helikons” rakstnieces un dzejnieces Irmas Markopas jaunā 

romāna “Laika upe plūst un plūst…” atvēršanas svētki, ar autores piedalīšanos. 

Pasākumu vadīs Ērika Birzkopa. Piedalīsies Liepājas teātra aktieri – Ilga Martinsone 

un Jānis Dreiblats. Muzicēs Jānis Imants Birzkops. 

Grāmatas redaktore ir Laima Vincjūne, mākslinieks – Imants Liepiņš, izdevējs – LPA 

LiePA. 

Šajā darbā autore izsaka savu sāpi par dižajām lauku viensētām un to sabrukumu, par 

kolhozu laikiem, mūsu tautas Golgāta ceļu… Par to nevar neuzrakstīt… saka Aina 

Pāvulīte romāna priekšvārdā. 

Svētīgu grāmatas ceļu pie lasītājiem vēlot, mīlestībā un pateicībā - Egineto.lv

Maijai Laukmanei jauns dzejas krājums "nošalko 

gaiss" 


Apgādā JUMAVA tikko nācis klajā jauns Maijas Laukmanes dzejas krājums 

“nošalko gaiss”. Mīļi sveicam autori un lasītājus! 

* 

esmu 

vismaz vienu solīti pagājusi sirdsmiera virzienā 

par vienu gājēju pārejas baltās svītriņas tiesu 

un tas nav maz: 

vēl tikai jāpārvar nieka pārējās atlikušās 

bet tas ir mērķis 

kura piepildīšana pacels manu dvēseli lidojumā jā 

pacels manu dvēseli lidojumam – 

ar spārniem 

jau sarunāts 

Maija Laukmane 

/Dz.kr. “nošalko gaiss” 70.lpp. Pārpublicēts no Maijas un Viļņa Veidemaņu 

dienasgrāmatas Draugiem.lv/ 

Birkas: Ziņas

Iznācis Livara Jankovska dzejas disks 


Iznācis jauns “Baltās stundas” disks DVD par kristīgas mīlestības gaisotnē aizvadīto 

radošo pēcpusdienu ar dzejnieka Livara Jankovska piedalīšanos, kas notika šā gada 

otrajās Lieldienās Nīcas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Disku sagatavojis Mārtiņš 

Švānbergs. 

Ieraksts sākas ar svētbrīdi, kuru vadīja mācītāji Arvīds Bobinskis (Nīcas draudze) un 

Raivo Bitenieks (Liepājas Brāļu draudze), kā arī Nīcas draudzes jauno dzejnieču 

sveicienu. Turpinājumā dzeju, par dzeju un dzīvi runā Livars. 

Ieraksta kopējais garums - 90 minūtes. Viena diska cena – Ls 2,50. Iegādājoties šo 

disku, Ls 0,50 (no katra) jūs ziedosiet organizācijas ”Luterāņi dzīvībai” katehisma 

izdošanai, sk.: Luterāņu katehisms par abortu un dzīvību. 

Pieteikties var: zvanot – mob. t. 29404038 (Mārtiņam) vai rakstot uz e-pastu: 

iaudere@egineto.lv (Ingai). 

Lai Dievs jūs bagātīgi svētī! Pateicībā, Egineto.lv

Dievs, svētī Latviju! 

Inga Audere | 2011. gada 4. maijs 

Karogs 

Pūš spirgti vēji, saule augstumos, 

Silts prieks man ielīst dziļi dvēselē, 

Kad ceļas karogs, lido plašumos, 

Nes mūsu likteņkrāsas pasaulē. 

Kā asins pilienā, kā rozes ziedā, 

Zem zilās debess uzplaukst sarkans, balts… 

Caur gadiem atzied mana Tēvija, 

To laika dzirnavām vairs nesamalt! 

Tā mana zeme, tauta, liktenis, 

Ar sarkanbaltu vēju atvijas, 

Ar lepnumu pret sauli debesīs! 

Dievs, svētī Latviju! 

/Jānis Keičs/ 

Sirsnīgi sveicam visus Svētkos! 

Lai Dievs dod mums nenogurstoši, svētīgi strādāt, nesavtīgi rūpēties vienam par otru, 

mīlēt, cienīt un novērtēt kopā paveikto! Lai varam lepoties – par mūsu Valsti, par 

Dieva klātesamību! Egineto.lv

Iznācis Egineto.lv informatīvs izdevums papīra 

formātā 

Inga Audere | 2011. gada 30. aprīlis 

Ar sirsnīgiem sveicieniem – Egineto.lv! – jaunumi 


Lieldienu īpašais notikums – Kristus Augšāmcelšanās brīnums ir pats vērtīgākais, ko 

cilvēks savā dzīvē var piedzīvot, un, paldies Dievam, Viņš mums to ir darījis zināmu. 

Viss pārējais, kas svarīgs ikvienam, ir pakārtots. Ja tā tiek iekārtota cilvēka domāšana, 

tad viņa dzīves pamats, katra lieta, ko cilvēks dara, ir droši, stabili, konkrēti, noteikti, 

ar būtisku saturu, nopietnu jēgu, ar sāli… Tad drīz vien Dievs pats šādam (-iem) 

atklāj, ka Viņam nebūt nav mazsvarīgs kāds, pat visniecīgākais sīkums, kas cilvēkam 

nepieciešams, ko tas vēlētos (ja vien vēlmes nesniedzas pāri saprāta robežām…). Un, 

lūk, kāda mūsu vēlme šodien atkal ir piepildījusies (tikusi piepildīta) – nākt pie mūsu 

mīļajiem, dārgajiem lasītājiem jaunā izskatā:

www.egineto.lv 

Par jaunās sistēmas un dizaina ieviešanu jāpateicas Jānim Diekontam, kurš uzcītīgi, 

no visas sirds, rūpējas, lai mums šeit būtu labi. Ceru, ka draugi un lasītāji būs priecīgi 

un patīkami pārsteigti, līzīgi, kā es. 

Otrs jaunums ir informatīvais izdevums Egineto.lv - iespiests uz papīra, ar 12 

lappusēm. Vairāk par to ziņās turpmāk. 

Lai mūsu prieks – kopā būt un ar Dieva palīgu censties svētīgi kalpot cits citam – 

varētu nest vēl daudzkāršus augļus Tā Kunga godam! 

Inga Audere 

“Alelujā! Teiciet To Kungu no debesīm, teiciet Viņu debesu augstumos! 

Teiciet Viņu, visi Viņa eņģeļi, teiciet Viņu, visi Viņa karapulki! 

Teiciet Viņu, saule un mēness, teiciet Viņu, visas spožās zvaigznes! 

Teiciet Viņu, jūs debesu debesis un jūs ūdeņi, kas pāri debesīm augšā!” 

/Psalmi 148:1-4/ 

Priecīgus Kristus Augšāmcelšanās svētkus! 


* 

Mākoņu krokās pelēks putns 

ar sudraba smilgu 

nošu rakstu iespēlē sapņu burās 

izskan atbalss pār jūru 

pār Tavu balto mūžu! 

viss mirdz un vibrē un skan 

diena būs laba 

vakars nāks silts 

nakts būs zila 

tikai 

dzirdi…ar sirdi…! 

notici…ar sirdi…! 

paklanies…ar sirdi! 

Lielai Atdzimšanai…! 

/Anita Zvaigzne/ 

Sk. apsveikumu: nekas nav beidzies…

Anitas Zvaigznes dzeja, Alda Vītes foto /www.diikisfoto.com/, Intas Norenbergas 

Černajas salikums. 

Paldies autoriem par skaisto kompozīciju! 

Mīļi sveicam visus mūsu draugus! Vēlam piedzīvot Kristus Augšāmcelšanās svētību 

katram! 

Upuris 

Inga Audere | 2011. gada 22. aprīlis

α - Ω 

Tavs ceļš klāts mokām un sāpēm, 

Pasaulei ziedojot sevi. 

Tā nebija Tava vaina, 

Bet to, kuri spļāva uz Tevi. 

Ar ērkšķu sadzeltu pieri, 

Asiņu straumēm uz kājām, 

Izraēla zaimots, 

Kā jērs Tu pazemīgs gāji… 

Tu – debesu ķēniņš, Tu – Dievs, 

Kas Visumu pāri mums liec! 

Tu cieti neprāta patvaļu. 

- Sist krustā! – pūlis kliedz… 

Tu gāji saliekts zem krusta. 

Aiz stūra smīnēja brīvībā palaistais Baraba. 

Tu tiki pienaglots, 

Pacelts augstu pāri pilsētai 

Un visu nolādēts, kā noziedznieks ļauns. 

Vien Tēva svētīts… 

Lūk, pēdējais kliedziens - 

Viss piepildīts! 

Lūk, arī viss… 

Un pārplīsa priekškars templī… 

+ + + 

Trīs dienas, un nāves pinekļiem trūkt, 

Un būsim atkal no nakts mēs brīvi. 

Aiz ciešanām – jaunai derībai būt, 

Un ceļam caur Tevi uz mūžīgo dzīvi… 

/Jānis Keičs/ 

Foto: Livars Jankovskis

Lielajā Piektdienā 


“Bet Jēzus cieta klusu. Un augstais priesteris sacīja Tam: “Pie dzīvā Dieva es Tevi 

zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?” 

Jēzus tam saka: “Tu to teici. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu 

sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem.” 

Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: “Viņš ir Dievu zaimojis. Kam 

mums vēl liecinieku vajag? Redzi, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt. Kā 

jums šķiet?” Bet tie atbildēja: “Viņš ir nāvi pelnījis.” 

/Mat 26:63-66/ 

+ + + 

… Jel’ salauz, salauz man sirdi 

un ticībā staigāt liec, 

ņem mani sev līdzi uz krusta, 

lai manī Tu esi kā klints… 

Dzintars Čirkšis, no dziesmas „Krusts Miglā”

Mīļi sveicam Ilzi Kalmi dzimšanas dienā! 


Redzi, kā vējš 

no mākoņiem 

baznīcu debesīs ceļ. 

Kā ik zieds 

uz debesīm 

acis ceļ. 

Un lidojums 

putnus līdz 

saulei ceļ. 

Tā mums 

šai ceļā 

kas paliekošs jāuzceļ. 

Tad visu, 

ko ceļam, 

lai ceļam Mīlestībā! 

Kluss sveiciens mīļajai māsai Ilzei Kalmei dzimšanas dienā! 

Vēja čaklumu, zieda krāšņumu, putna redzējumu!… 

Un dziesmu: Mājupceļš, Valdis Atāls 

Un visam pāri – bagātīgu Dieva svētību! Egineto.lv 

/Foto: Liāna Lunte/

Baltā stunda, Egineto.lv un Nīcas ev.lut.draudze 

ielūdz uz dzejas pasākumu "Tas Kungs patiesi 

augšāmcēlies" 25.aprīlī, 2.Lieldienās 

Ilze Kalme | 2011. gada 2. aprīlis 

2011. gada 25. aprīlī, 2. Lieldienās uz dzejas pasākumu 

„Tas Kungs patiesi augšāmcēlies!” 

ielūdz Nīcas evaņģēliski luteriskā draudze. 

Pasākums sāksies ar svētbrīdi Nīcas ev. lut. baznīcā plkst. 16.00. 

Pēc tam notiks dzejas lasījumi un muzikāli sniegumi. 

Aicināti pieteikties visi „Baltās stundas” dalībnieki un draugi – 

dzejnieki, mūziķi un klausītāji. 

Pieteikumus varat pievienot arī šī sludinājuma komentāros. Pasākuma programmu un 

citu svarīgu informāciju centīsimies darīt jums zināmu ne vēlāk kā līdz š.g. 11. 

aprīlim. 

Paldies Nīcas draudzei un mācītājam Arvīdam Bobinskim ar sievu Inesi par laipno 

ielūgumu. 

Egineto.lv un Baltā stunda.

Kad ķiršu dārzi zied 

Ilze Kalme | 2011. gada 30. marts 

Matsuo Bašo 

/1643-1694/ 

* * * 

Klusi pa zariem 

Lāse aiz lāses norit… 

Lietutiņš pirmais! 

* * * 

Dārzs kā miris šķiet, 

Klusumā sirds vienu dzird,- 

Tur cikādes dzied. 

Issa 

/1763-1827/ 

* * * 

Neviens starp mums nav svešs! 

Mēs visi esam brāļi, 

Kad ķiršu dārzi zied. 

* * * 

Paspīd mēness un lūk, 

Katrs sīkākais krūms 

Jau uz svētkiem tiek lūgts. 

* * * 

Ceļā aizmirstiet ķildas, 

Esiet draudzīgi, līdziet cits citam, 

Gājputni drošie! 

_ _ _

Mīļie draugi! Lai šis nelielais 

pieskāriens japāņu dzejnieku* 

dvēselēm palīdz mums būt aizlūgšanās 

kopā ar viņu tautu grūtā brīdī! 

Mīļš paldies Inārai Krauklei par 

atsaucību un pretimnākšanu 

laipni atvēlot savas fotogrāfijas! 

* No krājuma “Pasaules tautu lirika” 

Latvijas Valsts Izdevniecība, 

Rīga, 1959 

Par topošo trešo starpkonfesionālo kristīgās dzejas 

kopkrājumu /pēd. precizējums un papildinājums 

26.03.2011./ 

Ievietoja Inga Audere - 2011. gada 19. marts 

Dārgie draugi! 

Esam saņēmuši šogad pirmo ielūgumu 2. Lieldienās noturēt dzejas pasākumu vienā 

no kristīgajām draudzēm, ko centīsimies drīzumā jums atklāt. Bet tikmēr dzejas 

dravas kopēji, sadarbībā ar www.egineto.lv, aktīvi uzsāk jauna, trešā starpkonfesionālā 

kristīgās dzejas kopkrājuma (almanaha) veidošanu. LLRMK „Helikons”, Ērikas 

Birzkopas vadībā, ir izteicis vēlmi īstenot grāmatas sagatavošanu un atvēršanu jau 

nākamā gada sākumā, – ja Dievs tā gribēs. 

Šajā sakarā man ir gods nākt klajā ar aicinājumu autoriem, kuri vēlas publicēties, arī 

turpmāk savu dzeju jūs varat iesniegt Egineto.lv dzejas piezīmēs. 

Noteikumi: 

1. Dzejas piezīmēs tā netiks publiskota, kamēr netiks izvērtēta, un labākie darbi 

sagatavoti krājumam. Sagatavošanu veiks krājuma redaktors. Priekšroka – jauniem, 

iepriekš vēl nepublicētiem dzejas darbiem. Tā dzeja, kura netiks iekļauta krājumā, 

varēs tikt publicēta piezīmēs – ja tāda būs, ja autori to vēlēsies. 

2. Krājuma tematika: Ziemsvētki, Lieldienas, Vasarsvētki. Tāpat tiek gaidīta arī laba 

un skaista dzeja par galveno tēmu – veltīta Dievam - Mīlestībai uz tuvākajiem 

cilvēkiem. 

3. Egineto.lv priekšlikums krājuma nosaukumam ir „No spožuma uz spožumu”, par 

pamatu ņemot Apustuļa Pāvila 2. vēstules korintiešiem 3.nod. 18.p. Aicināti izteikt 

viedokļus, kā arī citus, Svētajos Rakstos pamatotus priekšlikumus.

4. Publicēt darbus almanahā tiek lūgti ne tikai kristīgo draudžu locekļi. Radošus 

darbus var iesūtīt arī autori, kuri ir kristīti, vēl tikai meklē ceļu pie Kristus un 

konkrētu draudzi; saprotama iemesla dēļ atstājuši draudzi un atrodas uz pārdomu ceļa 

par iespēju kādā no kristīgajām konfesijām atgriezties; kā arī autori, kuri Dievam tic, 

bet līdz šim vēl par piederību konkrētai draudzei nav domājuši. 

5. Uzmanību! Lūgums tādiem autoriem, kuri pilnībā noliedz trīsvienīgo Dievu un/ vai 

ir pārliecināti, ka viņi ticības, dzejas un citās lietās ir zinošāki, saprotošāki, pārāki par 

citiem – ja tādi ir – savus darbus mums neiesniegt. Par iesniegto darbu atbilstību 

kristīgajām nostādnēm katrs ir atbildīgs personīgi. 

6. Lūgums, pēc iespējas, iesūtīt gramatiski pareizi noformētus darbus, var arī - bez 

pieturzīmēm. 

7. Iesniegtajai dzejai sākotnēji tiks piešķirts privāts statuss. Lūgums, ikvienam 

autoram personīgi: iesūtot darbus, norādīt: 1) savu īsto vārdu, uzvārdu un pilsētas vai 

rajona, kurā viņš dzīvo, nosaukumu; 2) ziņu, vai autors piekrīt, ka viņa dzeja pirms 

publicēšanas tiek rediģēta; 3) vai viņš/ viņa vēlas, lai pēc dzejas rediģēšanas rezultāts 

ar viņu tiek saskaņots; 4) vai ir vēlme savu krājumā neiekļauto (-s) darbu (-s) publicēt 

Egineto.lv dzejas piezīmēs, ja būs. Savukārt, ja darbu iesūtīšanas brīdī mūsu lūgumi 

netiks ievēroti, un lūgtā informācija netiks norādīta trīs dienu laikā, uzskatīsim par 

piekrišanu šos darbus publicēt piezīmēs, ja iespējams. 

8. Kā arī, ja kādam no autoriem, kuru dzeja pie mums jau ir publicēta, būs vēlme to 

iekļaut kopkrājumā, lūdzam darīt to zināmu dzejas piezīmju redaktoram, savai 

atbilstošajai dzejai pievienojot komentāru: 3.krājumam, un sagaidīt no viņas atbildi. 

Arī šai dzejai tad tiks piešķirts privātums. 

9. Iesūtīt dzeju piezīmēs var arī ar Draugiem.lv pasi. Pirms darbu iesūtīšanas, lūdzu, 

rūpīgi iepazīties ar Egineto.lv izmantošanas noteikumiem, ja tas līdz šim vēl nav 

darīts, – lai aizsargātu savas un citu autortiesības. 

10. Laipni aicinām draudzes, mācītājus un draudžu locekļus: turpināt iesākto – Dieva 

priekšā dedzīgi aizlūgt par kristīgās dzejas pasākumu „Baltā stunda” svētīgu norisi 

dievnamos, arī par krājuma izdošanu. Ar pateicību atgādinām, ka svētību „Baltās 

stundas” pasākumiem, kas, paldies Dievam, stabili tupinās nu jau vienpadsmito gadu, 

ir devuši ļoti cienītie Latvijā tradicionāli atzīto kristīgo konfesiju mācītāji, arī mūsu 

LELB Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers. 

11. Jautājumus vai ielūgumus, noturēt dzejas pasākumus jūsu kristīgajā draudzē, vai 

priekšlikumus, kādu dalību tajos vēlaties ņemt u.c. – var darīt mums zināmu arī šā 

sludinājuma komentārā. 

12. Krājumus, pēc to izdošanas, varēs iegādāties pret ziedojumu „Baltās stundas” 

pasākumos, vai saņemt ar pasta sūtījumu, pēc iepriekšēja lūguma un pasta 

pakalpojumu apmaksas. Katrs, kurš gribēs tos iegādāties, varēs saņemt proporcionāli 

personīgi ziedotajai summai atbilstošu grāmatu skaitu, līdzvērtīgi krājumu 

pašizmaksai, kas precīzi būs zināma pēc tās izdošanas. Katrs ziedojums, kas attiecīgi 

nesasniegs vai nedaudz pērsniegs – vienas grāmatas pašizmaksu vai ziedotajai 

summai atbilstoša grāmatu skaita izmaksu kopsummu – var tikt izlietots dzejas 

pasākumu organizēšanā un ar to saistītiem mērķiem – ja maksājuma uzdevumā netiks 

norādīts citādi.

13. Lai krājumu saņemtu, pieteikties var arī, veicot ziedojumu uz norēķinu kontu: 

Nosaukums – Biedrība Liepājas literātu un radošo mūziķu klubs „Helikons” 

Reģ. Nr. 40008064705 

Juridiskā adrese – Rožu laukums 5/6, Liepāja 

Banka – A/S Latvijas Krājbanka 

Bankas kods – UBALLV2X 

Norēķinu konts – LV02 UBAL 2635 1642 8700 1 

E-pasts: ebhelikon@inbox.lv . 

14. Uzmanību! Pirms veikt ziedojumu uz šo norēķinu kontu, lūdzu, aizpildot bankas 

maksājuma dokumentu, norādīt precīzu ziedojuma mērķi: kristīgās dzejas 3. 

kopkrājumam, – ja ziedojums tam paredzēts. 

15. Atgādinām, ka: www.egineto.lv administrācija un redkolēģija atbild tikai par 

dzejas u.c. rakstu darbu publicēšanu (vai nepublicēšanu) šajā portālā, katrs personīgi 

tikai par savu darbu. Par jebkurām citām – pagātnē un tagadnē veiktām, vai nākotnē 

iespējamām, darbībām, kas saistītas ar draudžu, valstisko un nevalstisko organizāciju 

un to apvienību vai dalībnieku, vai pārstāvju un to grupu, privātpersonu, uzņēmumu 

un/ vai komercstruktūru aktivitātēm jebkuru pasākumu organizēšanā, informācijas 

sniegšanā un izplatīšanā, ziedojumu vākšanā un norunāto saistību izpildē vai tml. – 

www.egineto.lv administrācija un redkolēģijas locekļi, visi kopā un katrs atsevišķi, 

nekādu atbildību neuzņemas. Šis nosacījums ir un paliek spēkā arī turpmāk – uz 

nenoteiktu laiku – kā Dievs gribēs. 

16. Iepriekš pateicamies draugiem un sadarbības partneriem par mums dāvāto 

uzticību! 

17. Noteikumi var tikt precizēti arī turpmāk - autoru un lasītāju labā. Lūdzam, sekot 

līdzi, ja vēlaties. 

www.egineto.lv redaktore Inga Audere 

“Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un 

jūsu domas Kristū Jēzū.” (Fil 4:7)

Par Baznīcas lomu un atbildību sabiedrības dzīves 

uzlabošanā. Olafs Brūvers 


Olafs Brūvers 

Latvijas Kristīgās akadēmijas 

asoc. Prof. dr. Theol. 

BAZNĪCAS LOMA UN ATBILDĪBA SABIEDRĪBAS SOCIĀLĀS VIDES UN 

LABKLĀJĪBAS UZLABOŠANĀ 

Šodien pasaulē, kur ik brīdi notiek dažādas maiņas un pārsteigumi, kur ik brīdi 

sabiedrību satricina sociāli un politiski notikumi, vienmēr cieš ne tikai sabiedrība 

kopumā, bet arī katrs tās indivīds. 

Šādās situācijās grūtībās nonākušie cilvēki parasti cer uz valsts vai pašvaldības 

minimālu palīdzību un atbalstu. Tomēr mēs redzam, ka ne vienmēr cilvēki (un 

ģimenes) šādu palīdzību var saņemt. Tam varētu būt dažādi iemesli, pat bieži vien 

attaisnojoši, bet tas viss neatvieglina katra cietēja situāciju. 

Ja valsts un pašvaldība nespēj vai dažreiz nav arī tiesīga palīdzēt sabiedrības 

pārstāvjiem visdažādākās situācijās, talkā ir jānāk sabiedrībai pašai. Mēs esam tam 

liecinieki un priecājamies par sabiedrisko organizāciju aktivitātēm, par brīvprātīgo 

kustību, par daudzu uzņēmēju gatavību ziedot un uzņemties līdzatbildību labklājības 

veicināšanā. Visā šajā kustībā, manuprāt, aktīvāku darbību vajadzētu sagaidīt tieši no 

kristīgām organizācijām – Baznīcas. 

Šajā sakarā vēlos norādīt uz vairākām lietām un aicināt kristīgās draudzes, – Baznīcu, 

praktiskā rīcībā apliecināt savu sludināto tuvākā mīlestību. 

Baznīcai, kristīgai draudzei, vajadzētu: 

1. 

No sienu būvēšanas pāriet – uz tiltu būvēšanu 

Šis pirmais ierosinājums nozīmē – vai mēs kā kristīga „komūna” –, draudze, paliksim 

iekšpusē savas ēkas sienās (kas faktiski nozīme, ka atrodamies ārpus sabiedrības!) un 

turpināsim dziedāt „slava, aleluja!”, turpināsim būvēt aizvien skaistākus un augstākus 

mūrus savai sadraudzībai tikai savā starpā? Bet tā taču mēs vairums gadījumos 

darām! Iespējams, ka ar šādu „sienu veidošanu” mēs nošķiram sevi no grēcīgās 

pasaules un vides, kas ir ap mums… Mēs paliekam iekšpusē un saucam (aicinām) 

vairums gadījumos tikai tos ļaudis, kas ir jau ap mums… mēs sakām viņus mīlam, kas 

ir starp mums, mēs aicinām viņus nākt pie mums, jau ir ap mums… Faktiski šādu 

pieeju varam salīdzināt ar „makšķerēšanu zivju akvārijā”…

Aicinājums Baznīcai ir – iziet ārā no savām sienām un mūriem pie tiem, kas ir 

notriekti pie zemes, kas meklē mīlestību un gaismu, kas cieš un ir izmisumā, kas lūdz 

kumosu maizes un krūzi auksta ūdens! Tikai ar šādu aktīvu rīcību un Kristus 

mīlestības praktisku apliecināšanu Baznīca var teikt, ka piepilda savu misiju pasaulē. 

Draudze (Baznīca) ir patiešām aicināta nošķirt sevi no pasaules dzīves veida un stila, 

bet nekad Baznīca nav aicināta sevi izolēt vai paslēpt no pasaules. 

2. Baznīcai vajadzētu pāriet no apmeklētāju skaita mērīšanas (uzskaites) uz draudzes 

kristīgas ietekmes mērīšanu savā apkārtnē 

Post-modernajā sabiedrībā ļaudis vairs nav pārsteigti par draudzes lielumu vai tās 

sludinātās mācības patiesumu, uz viņiem tas neatstāj iespaidu. Diemžēl tā! 

Mēs katrs dzīvojam savā noteiktā vietā un vidē – lielākā vai mazākā pilsētā, ciemā vai 

pagastā. Noteikti tur atradīsies arī kāda viena vai pat vairākas draudzes, baznīcas. 

Bet, vai konkrētā apkārtne un sabiedrība, kurā mēs katrs dzīvojam, pamanītu, ja 

pēkšņi pazustu kāda no baznīcām, ja pēkšņi, piemēram, tā būtu bankrotējusi un 

slēgta? Vai mana un tava pagasta, ciema un pilsētas ļaudis raudātu par iztrūkstošo 

baznīcu? 

Ja Baznīca nerada iespaidu ārpus savām četrām sienām, tad tā vispār neveido nekādu 

iespaidu – saka kāds no ASV bīskapiem. 

Baznīcai ir tik daudz iespēju iepludināt sevi sabiedrības aktivitātēs, lai tās klātesamību 

cilvēki redzētu un justu. 

3. No aicinājumiem – ļaudīm vairāk apmeklēt baznīcu pie aicinājumiem – baznīcas 

locekļiem apgūt iemaņas kalpot sabiedrībai 

Tipiski pienākumi gandrīz ikvienā baznīcā ir svētdienas dievkalpojumu apmeklēšana, 

dziedāšana draudzes korī, ansamblī, palīdzība pie ziedojumu savākšanas, kalpošana 

draudzes padomē, Svētdienas skolas vadīšana un daudzas citas Baznīcas iekšējās 

aktivitātes. Protams, visas ļoti nozīmīgas un nav noniecināmas. Bet ļaudis ir jāaicina 

kalpot vispirms savam tuvākajam, savam līdzcilvēkam, jo īpaši tiem, kas Dieva 

mīlestību vēl nepazīst. Baznīcas atbildība ir sagatavot šādus kalpotājus sabiedrībai, 

aicinot arvien jaunus pievienoties misijai. 

Veicot šādu kalpošanu, Baznīca būs priecīga par to, kā uzskatāmi pieaugs arī 

draudzes locekļu un dievkalpojumu apmeklētāju skaits. 

4. No dublēšanās savā darbībā – uz partneru meklēšanu kopējai kalpošanai 

Ja draudze uzsāk aktīvu kalpošanas darbu sabiedrībā, tad svarīgi būtu vispirms 

apzināt, kas attiecīgajā jomā jau tiek darīts. Gandrīz katrā vietā sastopamas dažādu 

sabiedrisko organizāciju aktivitātes. Atrast partnerus šādai kopdarbībai nebūs grūti, 

kas savukārt stiprinātu palīdzības darbu kopējā labuma sasniegšanai. Baznīcai nav 

jābaidās no šādas kalpošanas, pat tad, ja sadarbības partneris izrādītos citas ticības 

piekritējs. Iespējams, ka Baznīcai piederīgie jau darbojas kādā no šādām labdarības 

organizācijām – ir tikai jāatrod kopība!

5. No nosodījuma – par varas, sabiedrības vai pilsētas ļaunumu – uz svētīšanu un 

mīlestības sniegšanu 

Iespējams, ka kāda draudze (Baznīca) raugās uz notiekošo ļaunumu sabiedrībā kā uz 

valsts varas vai pilsētas vadības vainu, līdz ar to, izsakot nosodījumu. Bieži sabiedrībā 

dzirdams šausmināmies par prostitūciju, narkomāniju, alkoholismu, vardarbību – 

reizē arī tā nosodot policiju un citas iestādes. Bet kā būtu, ja Baznīca meklētu iespēju 

svētīt pilsētu un tās vadītājus? Kā būtu, ja Baznīca meklētu iespēju regulāri satikties ar 

pilsētas, pagasta, ciema vadītājiem, atbildīgajiem par kārtību un drošību, piedāvājot 

tiem palīdzību? Baznīcas pārstāvji katrā atsevišķā vietā varētu jautāt pilsētas 

vadītājiem – kā mēs varētu jums palīdzēt? Vai Baznīcai nebūtu pienākums arī pateikt 

paldies, piemēram – ugunsdzēsējiem par kādu paveiktu darbu, kur izglābti ļaudis, 

pateikt paldies policijas darbiniekiem par grūto darbu, pateikt paldies skolotājiem par 

mūsu bērnu izglītošanu, pateikt paldies un svētīt visus šos cilvēkus, kas kalpo mūsu 

labā? Ja Baznīca uzdrošinātos šādi rīkoties, tās iespaids uz sabiedrību būtu 

neaprakstāms. 

Nobeigumā jāpiebilst, ka mēs nekad nespēsim palīdzēt visiem cilvēkiem, visai 

pilsētai, visam ciemam uzreiz, bet jāsāk ar tiem ļaudīm, kas mums katram ir līdzās. 

Draudze, kā Dieva mīlestības atspulgs zemes virsū, ir aicināta būt „par pasaules 

gaismu”. Tas nozīmē, ka to viegli ieraudzīt. Vienīgais nosacījums – šī gaisma nedrīkst 

tik apslēpta no cilvēku acīm. Baznīcai ir jāatbrīvojas no savas izolācijas aiz 

nobalsinātām sienām un jānāk pie sabiedrības, jo īpaši šodienas apstākļos. 

Raksts sagatavots pēc Olafa Brūvera referāta, kas nolasīts Eiropas Savienības un 

migrācijas plūsmu pārvaldīšanas pamatprogrammas 2007 – 2013. gadam ietvaros 

„Velku biedrības” īstenotā projekta „Iesim kopā! 2009 – Integrācija”, noslēguma 

konferencē 28.11.2009. – 29.11.2009., Rīgā. Sagatavoja Inga Audere.

Pasaules Lūgšanu diena. Par ekumēnisko 

dievkalpojumu Jūrmalciema Nācaretes baznīcā 

Ievietoja Ilze Kalme - 2011. gada 13. marts 

Š.g. 4.martā Jūrmalciema Nācaretes ev. lut. baznīcā tika noturēts Pasaules 

Lūgšanu dienas ekumenisks dievkalpojums. Tā jau ir izveidojusies par tradīciju, ka 

šis lūgšanu dienas dievkalpojums notiek šajā dievnamā. Šogad dievkalpojumā ņēma 

dalību – no LELB: bīskaps Pāvils Brūvers, Grobiņas iecirkņa prāvests Ainārs 

Jaunskalže, Sv. Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks, Jūrmalciema draudzes 

mācītājs Arvīds Bobinskis, no baptistu kon-fesijas: Gunārs Lemaiķis, Andris Bite, 

Artūrs Šķuburs, Artis Peterlēvics, no metodistu konfesijas - mācītājs Edgars Šneiders. 

Bīskaps Pāvils Brūvers sacīja sprediķi, kuram par pamatu bija evaņģēlija teksts par 

četru veidu sirds zemi, kurā krīt Dieva vārda garīgā sēkla. Vairāki klātesošie 

garīdznieki lasīja Svēto Rakstu lasījumus un sacīja īsas uzrunas. Paldies par dziesmām 

māsai no metodistu draudzes, kā arī sludinātāja Arta Peterlevica vadītajam 

ansamblim.

World Day of Prayer - Pasaules Lūgšanu diena (vai Sieviešu pasaules lūgšanu 

diena) ir vispasaules ekumēniska kustība, iesākusies jau pagājušā gadsimta sākumā 

– 1926.gadā Ziemeļamerikā. Sākumā tā vairāk bija kā sieviešu lūgšanas diena, 

dibināta, lai aizlūgtu par misionāriem un misijas stacijām dažādās pasaules valstīs. Ar 

laiku Lūgšanu diena pārvērtusies par vispasaules ekumēnisko kustību. Tradicionāli 

Pasaules lūgšanu dienas dievkalpojumi tiek noturēti ik gadu marta mēneša pirmajā 

piektdienā. Šie dievkalpojumi vieno dažādu rasu, kultūru un tradīciju cilvēkus. 

Apmēram 170 valstu kristieši no dažādām konfesijām un denominācijām ir 

iesaistījušies šajā kustībā. Arī šī gada 4.martā kopīgās lūgšanās vienojās brāļi un 

māsas Jaunzēlandē, Austrālijā, Āzijā, Eiropā, Amerikā, līdz pat Havaju salām. 

Lūgšanu diena veido brāļu un māsu aizlūgšanas loku un iestājas par kristiešu 

solidaritāti, mieru un vienību visā pasaulē. Dievkalpojumi notiek vairāk kā 1000 

valodās, iesākot ar rītausmu Tongas salās un beidzas 40 stundas vēlāk Aļaskā. 

Kristieši apliecina savu ticību Kungam Jēzum Kristum, dalās savās cerībās, rūpēs, 

priekos un bēdās, savās iespējās un vajadzībās. 

Katru gadu kopīgi tiek lūgts par kādu konkrētu valsti, tās problēmām un vajadzībām. 

Šajā gadā šī izvēlētā valsts bija Čīle. Čīles kristieši šajā dienā īpaši bija vēlējušies 

uzsvērt domu par palīdzēšanu saviem līdzcilvēkiem un dalīšanos tajā, kas ir, par 

dienas tēmu izvēloties jautājumu “Cik maizes jums ir?” To Marka evaņģēlija 6 

nodaļas 38.pantā uzdod Jēzus. Tālāk seko brīnumainā 5000 cilvēku paēdināšana no 5 

maizes klaipiem un 2 zivīm. Caur šiem notikumiem atklājas Jēzus mīlestība uz mums. 

Viņš zina mūsu garīgās un laicīgās vajadzības un vēlas mums palīdzēt. Bet Viņš 

vēlas, lai arī saredzam savu līdzcilvēku vajadzības un dalāmies ar viņiem. 

Paldies Inesei Bobinskai par iesūtīto ziņu un foto.

Brālītis 


Pārdomas Ciešanu laika sākumā 

Viņš bija atlidojis. Pie brāļa. Bet negaisa vētras paralizētajā pilsētā nakts būs jāpavada 

šeit, lidostā, kopā ar daudziem apjukušiem, izmisušiem, sašutušiem pasažieriem, no 

kuriem šis vīrs krasi atšķīrās. Uzmanību saistīja iekšējais miers, ar kādu viņš uztver 

notiekošo un dabiskā izturēšanās. Kamēr daudziem stihijas dēļ draudēja sabrukt turpat 

vai visa dzīve… Tiem, kuri katru minūti mēdz konvertēt vai nu naudas vienībās vai 

panākumu ķīlas zīmēs. Gandrīz visu klātesošo sejas, sākot no veiksmīgākā finanšu 

operatora līdz pat izcilākajai, perfektākajai mājsaimniecei, pauda neapšaubāmu 

izteiksmi – ka diezin vai kas ļaunāks šajā dzīvē ar katru no viņiem vispār var notikt… 

Bija noticis kaut kas tāds, ko viņi nespēja kontrolēt, saviem spēkiem ietekmēt, nebija 

to pat prognozējuši. Šajā brīdī viņi visi bija atkarīgi no apstākļiem vienlīdzīgi, kā 

savas piedzimšanas brīdī. 

Par rītdienu nevienam skaidri nekas nebija zināms, par Dievu domāja tikai retais, arī 

no šeit esošajiem dievlūdzējiem tikai tie, kuri patiesi no visas sirds bija raduši 

paļauties uz Viņu, nevis tikai vārdos vai uz savu gudrību. Apkārt notiekošais vīru 

netraucēja, nekur nebija jāsteidzas, viņš cerēja izgulēties. Ožu patīkami kņudināja no 

tuvākās sabiedriskās ēstuves plūstošie smaržu vilnīši, cenšoties nodzēst viņa atmiņas 

par svaigi ceptas, viegli saldenas apdedzinātas cilvēka miesas smārdu… Bet iemigt 

neizdevās. Tiklīdz aizvēra acis, galvā sāka dunēt un dārdēt, bruņumašīnas un 

sprāgstošie lādiņi vēl centās viņu panākt no pagātnes, tagad jau tikai sapņos. Viņam 

karš bija beidzies, fiziskā izpratnē. 

Tikmēr satrauktā ļaužu straume plūda visos lidostas virzienos, kā upe no krastiem… 

kuras otrā pusē viņa skatiens apstājās, jo ieraudzīja cilvēku. Zēnu, kurš bija sarāvies 

un pieplacis pie sienas. Un, ja kopš atgriešanās nekas šeit nespēja viņa sirdi saviļņot, 

tagad tā tik ļoti iesmeldzās, ka ar grūtībām izdevās apvaldīt vaidu. Neviens cits 

puisēnu neredzēja… un tas bija labi. Jo tad zēnam varētu aizliegt uzturēties šeit, tik 

„elitārā” sabiedrībā, un aizvest, varbūt liekot pārvākties uz pagrabstāvu, pie 

grūtdieņiem un dīkdieņiem, kurus žēl bija padzīt pat negantākajam no lidostas 

uzraugiem, jo tie viņam arī savā ziņā bija noderīgi, dažādos palīgdarbos, no kuriem 

citi vienmēr atteicās. Pat šis, sirdī tik drosmīgais zēns, no tā visa baidījās. Tas bija 

redzams jau no liela attāluma. 

Panika lidostā arvien pieauga… „Ai!” zēns iesaucās, kad kāda sieviete, joņojot viņam 

garām, netīši uzkāpa uz rociņas ar augstpapēžu kurpēm. Ievainojums nebija asiņojošs, 

bet sāpēja ļoti. Domās vīrs jau vienā lēcienā bija pie zēna, bet satrakotais pūlis fiziski 

viņam to neļāva. Zēns nozuda skatienam. Izmisīgi centies ar acīm viņu sameklēt, vīrs 

acumirklī nespēkā atslīga krēslā. Jāpagaida, kad haoss pierims. Bet, šķiet, tas bija vēl 

tikai sākums, līdzīgi, kā vētra ārpusē vēl nebija sasniegusi kulmināciju. 

Tikmēr puika bija atradis zemē nomestu naudu. Ar šo summu pilnīgi pietiktu, lai viņi 

ar māsu būtu pārtikuši, vismaz kādu laiciņu. Jo māsas ziedu salonā negāja tik gludi, 

kā viņa sākumā bija cerējusi. Tā nebija komercdarbība. Viņa kārtoja ziedu pušķus 

lidostas apmeklētāju priekam un labsajūtai, pašas iekārtotā ziedu salonā. Jāfinansē 

viss bija pašai, par to pienācās brīvpusdienas un tiesības piederēt šai organizācijai, būt

tās apgādībā, saņemt garīgu, morālu un materiālu atbalstu no tās tad, kad 

nepieciešams. Paldies Dievam, viņas aizgādnis finansējumu neliedza tik lielā mērā, ka 

viņa pilnīgi mierīgi, cepuri kuldama, varētu iztikt bez šī ziedu salona, ja tas būtu 

parasts salons… Bet te viņa bija ielikusi visu savu sirdi un dvēseli – ziedos, gaismas 

starā, kas atmirdzēja cilvēku acīs, apkārtējo dvēselēs – pa nerūsoša zelta puteklītim, 

pa mirdzošai Saules ozola zīlītei… Cerībā, nevis izmainīt pasauli, bet, ka īsta, 

mīlestības skaistuma klātbūtnē pasaule, cilvēki, vēlēsies mainīties, jo citādi vienkārši 

nespēs. Ka tas uzlabos viņu savstarpējās attiecības. Ka tās tad palīdzēs arī lidostas 

personālam mainīt savu attieksmi, redzot smaidošus, priecīgus ļaudis, nevis tikai 

īgnus, nejaukus un norūpējušos, ar dzīvi vienmēr neapmierinātus (it kā dzīve un tās 

autors, Dievs, vienmēr kaut ko tiem būtu palicis parādā…), dažkārt gatavus viens 

otram ķerties pat pie rīkles… ar zobiem… izraut pa kumosam, ja paveiksies… aizvien 

biežāk! Ar pasažieriem viņai problēmas gadījās reti, dažkārt kāda neveikla 

pārpratuma dēļ, kurš drīz vien svētīgi atrisinājās. Grūtāk bija ar personālu. Nespēdami 

saprasties viens ar otru, viņi pamazām zaudēja gan savus sadarbības partnerus, gan 

klientus, gan daļēji arī radošās spējas. Bet nevēloties analizēt tā cēloņus, savas kļūdas, 

viņi joprojām raidīja skatus apkārt, meklējot, kurš vainīgs viņu likstās. Tad, kurš gan 

cits tas varētu būt, kā vienīgi ziedu salona kalpotāja? Vai tikai viņa kaut ko neslēpj? 

Kādu slepenu recepti…? Kā tādos apstākļos tā var veikties? Salīdzinoši… Kamēr šī 

sieviete pat nenojauta, kādas domas, aizdomas un runas par viņu un ap viņu varētu 

klīst. Viņa vienkārši rītos un vakaros lūdza Dievu un studēja Viņa vārdu, bet dienā 

centās pēc tā dzīvot, cik vien dotajos apstākļos bija tās spēkos. Tikai ticību Bībelē 

rakstītajam Vārdam un kristību viņa citiem ieteica pilnīgi droši, lai arī viņi varētu 

saņemt vienmēr sev atbilstošu padomu no Dieva īstajā brīdī, katrs personīgi. Dieva 

vārds sargāja un sargā – gan no puķu, gan kabatas zagļiem, gan no teroristiem u.tml… 

Ja Viņa vārdiem tic un cenšas tos ievērot! 

Kopš haoss lidostā nerimās, vētras iespaidā, salons bija jāsargā, jo tas bija viņai 

uzticēts atbildībā. Viņa jutās ļoti atbildīga, gan par pasažieru, gan personāla dvēselēm. 

Kā viņa skatīsies acīs organizācijas, šīs konkrētās lidostas augstākajam vadītājam tad, 

ja nosargāt neizdotos. Ko teiktu apkārtējie? Par konkrēto lidostu? Par vadību? Par 

organizāciju? Viņa sargās! Lēmums bija stingrs un noteikts. Brālītis daudz palīdzēja. 

Bet viņš bija desmit gadus jaunāks, lai gan neatlaidīgs, uzņēmīgs, gatavs krist un 

celties – gan lai viņa darbs lidostā tiktu atbilstoši izpildīts, gan par māsu, taču viņam 

nebija pārāk lielas dzīves pieredzes. 

Zēns jau laimīgs steidzās pie māsas, kura lielās noslogotības dēļ šajā haosā šodien 

nebija pat sukājusi matus, zem acīm bija tumši loki, miegam veltīts pēdējo gadu laikā 

visai maz… jo bija jābūt nomodā par brāļiem, ne par šo vien. Ieraudzījis bēdīgo skatu, 

zēns atdeva māsai atrasto naudu, ātri paķēra no viņas grozu ar ziediem un devās pie 

ļaudīm. Viņš bija nolēmis tos izdalīt tāpat, nelūdzot pretī pat ziedojumu lidostas 

vajadzībām, bet – kā mīlestības dāvanu. Lai šie cilvēki beidzot attaptos, lai viņi 

beidzot nāktu pie sajēgas, pie atziņas, pie atmiņas, ka viņi ir tikai cilvēki! Ka Dievs 

viņus mīl tieši tādēļ! Ka arī viņš, un māsa, un citi cilvēki mīl viņus nevis kā 

perfektākos galdniekus, slīpētākos tirgotājus, māklerus, baņķierus, grāmatvežus, 

dzejnieces, mākslinieces, mājsaimnieces, stilistus… kādi –isti šeit tik’ nebija, bet viņi 

ir mīlēti un mīlami vispirms jau tādēļ, ka ir cilvēki, ne vairāk, ne mazāk. Lai gan vēl, 

kopš atmodas, viņi nelika pārāk to manīt… 

„Laimīgi” izspraucies cauri pūlim, pašā tā vidū, zēns pacēla grozu rokās, cik vien 

augstu var un iesaucās: „Lūdzu, ņemiet ziedus, tie ir jums, tāpat vien, mīlestībā. Par 

to, ka esat cilvēki.” Un pēkšņi kāds visai tukls vīrs no pūļa palēcās, lai izrautu grozu

zēnam no rokām, jo kāds viņam bija draudējis, ka tuvosies no muguras ar nokaitētu 

lodlampu… Vēders vīram bija neparasti resns, trieciens iespaidīgs un zēns mirklī 

atradās uz grīdas. Pūlis tikai nedaudz pašķīrās, bet ar to pilnīgi pietika, lai tas vīrs, 

kurš pirmais zēnu bija šeit pamanījis, tūlīt būtu klāt. Šoreiz viņa „lēciens” izdevās. 

Tagad pūlis tiešām pašķīrās. Un viņš paņēma samaņu zaudējušo puisi uz rokām. Taču 

likās, ka brālītis ir jau tālu… Vīrs iekliedzās un sāka raudāt, varbūt pirmo reizi savā 

mūžā – par to viņš tobrīd nespēja domāt. Apkārt stāvošo izbrīnītie skatieni tagad no 

vētras nu jau pievērsās viņiem – kāds bija uzdrošinājies traucēt sabiedrības „krējuma” 

satricināto mieru, jau tā tik trauslo miegu…, „ak, šie vienkāršie, nemācītie ļaudis”. 

Vīrs neko neteica, kamēr viņa domas kliedza. Cik ilgi tā turpināsies!!! Cik ilgi, 

joņojot pēc aizvien lielākas atzinības, godkāres dzīti, pēc pseido mīlestības… savu 

iekāru mudināti, pieprasot, mīlestību sev paģērot – traktoristu, slaucēju, mehāniķu, 

veterināru, sētnieku u.c. svarīgu un nozīmīgu, godpilnu profesiju „inteliģentās” 

(uzpotētās, diplomētās) atvases turpinās sabradāt trauslos ziedus ar skaistajām, 

Dievam un citiem cilvēkiem dārgajām dvēselēm. Ja tikai viņam pie rokas būtu ierocis, 

roka nenodrebētu, – ka laistu vienu kārtīgu ložmetēja kārtu… ne jau pret cilvēkiem, 

pa stikliem virs viņu „pārgudrajām” galvām, lai sadzird tie, kas tās piedrazojuši. Vai 

vienīgi šoks viņus varētu vest pie sajēgas – kuru zaru viņi tik „pašaizliedzīgi” zāģē… 

Tādēļ viņš slavēja Dievu, ka nāvējoša ieroča līdzi nebija. Vai būtu izdevies noturēties, 

nenotēmēt, nobremzēt…? Ja viņš ar to varētu zēnam līdzēt. Nu, bet ko tagad darīt, ja 

reizē bija iegūts tik daudz, īsts dvēseles radinieks, kādi ceļmalās nemētājas. Un tūlīt 

atkal zaudēts? Kad pēkšņi viņš saņēma atklāsmi, kā no debesīm… un tā bija: „Mīlēt!” 

Ja es to nedarīšu, ja es šos nelaimīgos ļaudis nemīlēšu tādus, kādi tie ir, ar visām viņu 

izkropļotajām redzēm, atsaldētajām dvēselēm, ja viņi nesaņems piedošanu, 

nesadzirdēs par Dieva apsolījumu, ka Dievs, kas ir Mīlestība, pats tik ļoti mīl 

cilvēkus, ka spēj piedot tiem pilnīgi visu, un, ja vien viņi to gribēs, ja vien ir gatavi 

vispirms atzīt savas kļūdas, pēc iespējas liekot mierā citus, piedodot, kā viņiem tiek 

piedots, lai upuru skaits mazinātos… Un, paldies Dievam, viņš spēja piedot, lai cik 

ļoti arī sāpētu pēkšņais, tik dārgais zaudējums. Viņam bija jāspēj piedot, ņemot vērā 

arī to, cik ļoti Dievs viņu bija sargājis, ka ne mats no galvas tam visus kara gadus 

nebija zudis… Bet, pats galvenais, Dievs piedeva cilvēkiem gan Sava Dēla 

slepkavību, gan Sevis zaimošanu. Tikai ne nodevību pret Savu, Mīlestības Garu, kad 

ar Mīlestību darītie darbi tiek vai tikuši noliegti, „nomētāti” (kad par tādiem darbiem 

tiek vai ticis apgalvots, ka darīts tiek savtīgiem mērķiem ļaunos nolūkos, par kuriem 

laikam tikai apgalvotājiem pašiem vien ir labāk zināms, – kādos…). Un viņš nolēma 

zēna iesākto darbu tupināt. Tajā mirklī vīram likās, ka no puķu groza atskanēja kā 

klusa mūzika un sāka izplatīties salda smarža, ka tā apņem gan viņu, gan pamazām arī 

apkārtējos, bet viņš spēja tikai atkārtot zēna pēdējos vārdus: „Lūdzu, ņemiet ziedus. 

Tie jums. Mīlestībā.” Un pūlis pēkšņi pārmainījās, katrs ieguva savu seju, cilvēcīgu, 

bez mākslīgas, samākslotas veiksmes maskām, tās krita pašas, jo vairs nederēja, 

nebija vajadzīgas. Viņi jutās kā cilvēki! Vienkārši cilvēki, atvērti viens otram, bez 

pārspīlēti avangardiskām savstarpējām barjerām vai tolerantiem grima sliekšņiem… 

Kāda laime! Lai gan neviens no tiem nebija aizlidojis pasaulē uz simpozijiem, 

apspriedēm, konferencēm, karjeras kāpnēm, profesionālu mājsaimnieču kvalifikācijas 

paaugstināšanas rokenrola kursiem Kuriļu salās… u.tml. Dievs caur šī zēna un šī vīra 

sirdīm viņus bija pasargājis no ārprāta, no garīgas un fiziskas izdegšanas par godu un 

slavu tiem, kuri viņus tam motivēja, lai… grūti spriest kādēļ… pat vīram pārskrēja 

tirpas tikai iedomājoties par to. Arī par to, cik daudz līdzekļu tiek šādiem mērķiem 

patērēts, kamēr ekonomiski aktīvākajai daļai pāri paliek barankas „kārais” viducīt’s… 

Te kāds vīru paraustīja aiz piedurknes. Tā bija zēna māsa, kas notikušo saprata tūlīt, 

bez vārdiem! Lai agrāk vai vēlāk tas nenotiktu ar viņu, brālītis bija aizsteidzies

priekšā… „Mīļo, brālīt!” māsas sirds izmisumā kliedza, bet lūpas nekustējās. Tikai 

asaras nemitējās… Debesis juta līdzi, arī zvaigznes raudāja… Kad pamazām modās 

cilvēki, kas līdz šim bija aizsnaudušies, viens pēc otra viņi nāca vīram un zēna māsai 

klāt, piedāvājot palīdzību. Satiksme vēl bija slēgta, slimnīcas tāpat, lidostas medicīnas 

mezgls izārdīts… mediķi pārbiedēti… bet bija noticis galvenais, līdz ar cilvēku 

pamošanos, viņos modās līdzcietība pret citiem, kas ir vienīgais glābiņš visās cilvēces 

un cilvēcības krīzēs, stihijās, nelaimēs, kataklizmās u.tml. Lidostas vadītājs domāja: 

„Paldies Dievam, daudzus reisus tagad būs jāatceļ… jo lidostas darbs tā jau bija 

pārslogots, bet toties varbūt darbinieku rindas papildināsies ar profesionāļiem, tiklīdz 

‘zvansviņzin’ kādos amatos diplomētie speciālisti atgriezīsies pie saviem agrāk 

apgūtajiem, normālai, ilgdzīvotspējīgai sabiedrībai vitāli nepieciešamajiem – 

profesijām un amatiem. Ja daiļdārznieces kāros tikai rakstīt dzeju, bet radošām 

dvēselēm būs jāiet govis slaukt, vai būs vēl ziedi, par ko priecāties…? Vai tad kāds no 

amatiem būtu mazāk svarīgs, mazāk cienījams? Apustuļa Pāvila 1.vētule korintiešiem 

4.nod. 5.pants, Bībelē. 

Pamodās arī vīrs un zēna māsa, bija rīts, un vētra rimusies. Vīrs iztrūkās un izberzēja 

acis, pamanījis sārtumu zēna vaigos, nevarēja acumirklī tam noticēt. Puisēns ir dzīvs. 

Vai dvēseles kliedzienā, viņa un zēna māsas asaru, Dieva atbildētu lūgšanu dēļ, bet 

zēns bija nācis pie samaņas un atvēra acis. Pūlis klusēja. Tas bija svēts klusums Dieva 

mīlestības priekšā. Daudzi metās uz ceļiem, lai Viņam pateiktos, vispirms tie, kuri To 

bija pazinuši jau agrāk. Vīrs arī pateicās, klusībā. Viņš bija apņēmības pilns. Tik īsā 

laika nogrieznī ar viņu bija noticis tik daudz – viņš bija ieguvis, pazaudējis, tad atkal 

ieguvis nu jau divus sev dārgus cilvēkus. Viņš tiem palīdzēs, sargās, aprūpēs, gādās, 

runās ar savu brāli, šīs pašas lidostas vadītāju. Māsa bija priecīga par atbalstu, taču 

pasaule jau nemainās tik strauji… Lai gan Dievs viņai bija piešķīris auglīgu zemi, kur 

puķes sēt, tīkotāju pēc tās nebija mazums, kurus audzināt un pārliecināt bija iespējams 

tikai ar patiesi dievišķu mīlestību. Tam būs vajadzīgs ne mazums laika. Kamēr šai 

lidostai ielas pretējā pusē nupat, nupat tika atvērta vizuāli ļoti līdzīga, bet līd-osta, jo 

trūka paša galvenā – nebija apkalpes, jo nebija arī lidmašīnu, vien lērums ar 

maršrutiem, bukletiem, kartiņām, prospektiem, ceļojumu aprakstiem un, cauri tam 

visam, nepatīkama, nesaprotama rūkoņa… bez lidojuma. Vieni vienīgi ielūgto 

pasažieru lidojumu fona attēli, nostāsti un fonogrammas. Tie, kuri prospektus jau bija 

paguvuši iegādāties, grozīja tos rokās un nekādi nevarēja saprast, kā tas nācās, ka viss 

bija noticis par viņu līdzekļiem – ostas ierīkošana, brauciens līdz tai, uzskates 

materiāli, bet lidojuma kā nebija, tā nebija… Ja kāds iedomātos par to celt trauksmi, 

zibenīgi bija klāt viesmīlis: „Laipni aicināti uz lidmašīnu…,” un pieveda pie melnā, 

pazemē „ceļošā” eskalatora, kas ved visu vienā vagonā… 

Kad māsu centās pārvilināt pāri ielai, viņai tūlīt bija skaidrs, ka tā rūc vairākos 

režīmos darbojusies veca sistēma, tik primitīva un tā novecojusi, ka tās izkārtnēm 

neviens sen vairs neuzticas, tādēļ tā cenšas aizvien uzmālēt ko jaunu, aizmālēt, lai 

cilvēkus tajā ievilinātu, jo ar varu nevienu jau tādās vairs nevilka, pasarg’ Dievs, 

augstas attīstības civilizācijas un demokrātijas laikmetā… Kad tai pat laikā daudz jau 

novārdzinātu, noplicinātu, noverdzinātu ļaužu to vien spēj, kā izmisīgi gaidīt uz 

Pestītāju. Bet, pardon, pardon, lika pagaidīt!!!… Pestītājs (Kristus) nenāks ar naudu 

pa priekšu, lai atrisinātu ļaužu kā gumijas pirms pārtrūkšanas nostieptās problēmas. 

Vai nu mēs visi gribēsim meklēt vienu, tīras, svētas mīlestības valodu, lai rastu 

risinājumus kā saprasties, un risināsim problēmas, vispirms katrs personīgās, tad 

kopējās, kopā, vai nu eskalators „uzlidinās” daudzus, pa vienam.

Vai galvenās lidostas vadībai bija palīdzēts? Vai mēs spēsim palīdzēt arī tiem, kam 

draudēja vienvirziena ekskursija pa ogļraču pēdām…? Vai mums vajadzētu 

iejaukties? Svarīgākais tagad un vienmēr ir un bijis, lai mūs nevar izsist no līdzsvara, 

ko nevar tad, ja esam vienoti savā starpā garīgi. Jā, arī gatavi, kad nepieciešams 

piekāpties viens otram, pēc Bībeles iedibinātās hierarhijas principa. Bet, ja visu laiku 

tiek prasīts, lai piekāpjas tikai viens, viena no pusēm, var gadīties, ka ar laiku kādam 

vairs nav kur atkāpties… 

Vīrs bija apņēmības pilns: pirmais, kas jādara, jāzvana lielajam brālim, lai viņš ņem 

brālīti un māsiņu savā apgādībā. Tikmēr zēns pamazām atguvās no šoka, no trieciena, 

kritiena, diezgan smagas traumas. Māsa domās viņu mīļoja, kā jau jaunāko brālīti, bet 

sacīt to vai apskaut neuzdrošinājās, lai nesanāk pārāk dedzīgi, lai netraumētu viņu vēl 

vairāk, lai apkārtējie neizdarītu aplamus secinājumus. Un nu jau viņa zināja, ko darīt. 

Brāļu palīdzība būtu laikā, personāls jau bija paslēpies un trīcēja aiz bailēm, bet… uz 

to nevarēja pārlieku paļauties. Cilvēki katrs vien esam, pagaidām… Darbs bija 

iesākts, sēkla sēta, tagad viss Dieva rokās, jāķeras pie Dieva ieročiem, ar tiem tad arī 

jābruņojas. Kas tad atlika? Lūgšanas un gavēšana! Māsa tam bija gatava, ko un kā, 

Dievs pateiks. Par to viņa bija domājusi jau agrāk, kad viņas vecāko brāli apmeloja, 

noķengāja, pazemoja un rupji izraidīja no lidostas. Vai viņas vecākajam brālim bija 

taisnība? Jā, taču otrai pusei arī, sava. Vienā ziņā viņa saprata abas strīdīgās. Bet, lai 

gan lielā brāļa pusē bija Dievs, ar Savu patiesību, Viņa priekšā nevar ne kādu 

apsūdzēt (arī lidostas personāla netaisno daļu), ne pats no sevis kāds būt taisns, jo tāds 

ir tikai Dievs. Jau toreiz viņa vecākajam brālim ieminējās: “Es gavēšu, cik vajadzēs, 

un darīšu par to zināmu pēc iespējas daudziem, lai taisnība atjaunojas.” Bet viņš 

atbildēja: „Nedari, māsiņ, to! Lai tevi sadzirdētu, vajag dzirdīgas ausis un iejūtīgas 

sirdis…”. Tad tagad viņa nolēma, es to darīšu, tikai ar citu motivāciju un savādāk, 

nevis lai cilvēki mani sadzird, bet lai Dievs caur manām lūgšanām un gavēšanu 

uzrunā viņu sirdis. Lai tie, kurus bija pārņēmis prieks par savu atjaunoto cilvēcību, 

nekad to neaizmirstu, lai Dievs to viņiem atgādinātu. Viņa bija nolēmusi to darīt tik 

ilgi, cik nepieciešams, lai velns atzītu savu skāvi Dieva uzvaras priekšā, kas sen jau 

bija notikusi, tikai tas un tā bērni vēl spirinājās, ne par ko negribot to atzīt. Kopā ar 

Dievu visam jāizdodas! Tikai jātic, kā Bībelē rakstīts! 

„Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, 

kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai 

neticībai!” Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, 

uz to sacīdams: „Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un 

neieej vairs viņā.” Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva 

līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: “Tas ir nomiris.” Bet Jēzus to ņēma pie 

rokas un piecēla, un tas uzcēlās.” (Marka evaņģēlijs 9.nod. 23-7, www.bibele.lv) 

Viņa atcerējās. 

Lasīsim Bībeli, lūgsim Dievu, gavēsim, kā katrs protam un spējam, mīlēsim un 

cienīsim cits citu un viens otra laiku un darbu! Tāds ir arī mans lūgums ikvienam 

mūsu draugam un lasītājam šajā Kristus Ciešanu laikā! 

Lai Dieva miers un mīlestība ir ar Jums visiem! 

Sirsnībā, Inga, redaktore

Par dzejnieces Rudītes Losānes un mākslinieces 

Martas Jurjānes 2010. gada nogalē izdoto 

krājumu "SĀĻAIS MEDUS" 


* * * 

Pildu ciešo apņemšanos, braucu pēc „SĀĻĀ MEDUS”, ceļā „kaļot plānus”: pilīti 

pa pilītei uzņemt un varbūt uzrakstīt pārdomas… ja izdosies. Mājās – kā pirmo no 

somas ārā, aizturot elpu, brīdi paturu neatvērtu – Rudītes Losānes jaunāko dzejas 

krājumu. Bet… jo lasu, jo vairāk kārojas – pieklust, paklusēt, autori nepārtraukt…, 

ļaut viņas dzejai pāršķirt sirds lappuses, pa dzīslai vien, piepildot šūnas. Tādēļ vairāk 

par dažiem raksturlielumiem, pēc savas mērauklas, netieku: latviska, dzīva, dziļa, 

tieša, ‘čillīga’ (ja tā drīkst teikt), reāla, reālistiska, laikmeta vaibstus neidealizējoša, 

pozitīvi ironiska, bet, galvenais – mīļa un mīloša dzeja. 

Tūlīt pat, necerēti, atrodu krājumā arī R. Losānes tos trīs dzejoļus, kuri palaikam 

pieklauvē domām skumjākā dienā. Viens – par Kristus atvesto ēzelīti, otrs „Šūpulī”, 

bet trešais sākas ar vārdiem „Es meklēju sev melnu rozi”, un atkal sanāk nedaudz 

aizturēt elpu… pasmaidīt. Bet īsajās pauzēs – starp ieelpu un dzeju – palūkoties vai 

neplaukst jau sētas miets… varbūt tieši viņas „Vakara gleznas” iedvesmots. Tikmēr 

no agrāk nelasītām autores dzejām sirdī īpaši iekrīt „Pāvs un pazudusī avs”, 

„Pretinieku zeme” un „Ciešanu laika apcere”. Bet vienaldzīgu mani neatstāj neviens 

viņas dzejolis, grāmata kopumā - arī tās noformējums un pieskanīgie zīmējumi. 

Rudītes Losānes dzejas krājums „Sāļais medus” izdots 2010. gadā, iespiests 

tipogrāfijā MicroDot, atvērts 16. novembrī. Māksliniece – Marta Jurjāne, korektore –

Valda Ģēģere, maketētāja – Zane Spēlīte. Krājums sākas ar autores īsu uzrunu, 

nobeigumā par saviem zīmējumiem viņas dzejai piebilst māksliniece. 

Iepriekš R. Losāne lasītājiem bija dāvājusi jau trīs dzejas krājumus: „Dieva asarā” 

(1997), „Uguns smaržas” (2000) un „Dvēseli tecinu zelta traukā” (2004). Viņas 

grāmatas var iegādāties SIA “Amnis” veikalos “Baltā grāmata” un citās grāmatu 

tirzniecības vietās Latvijā. 

Rudīte Losāne dzimusi Kuldīgā 1958.gada 2. oktobrī. Laidusi pasaulē divus bērnus 

- meitu (izvadīta Mūžībā 22 gadu vecumā) un dēlu. Studējusi Latvijas Valsts 

Konservatorijā, LU ieguvusi maģistra grādu reliģiju vēsturē un teoloģijā. Kalpo par 

LELB evaņģēlisti un Latvijas Republikas Tieslietu Ministrijas Ieslodzījuma vietu 

pārvaldes Iļģuciema cietuma kapelāni. 2010. gada 11.novembrī Valsts prezidents 

Valdis Zatlers viņai pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni par nesavtīgu un pašaizliedzīgu 

ieguldījumu ieslodzīto resocializācijas procesa organizēšanā un pilnveidošanā 

Latvijā. 

Tikmēr, baudījusi „SĀĻO” pāri pusei, līdz 53.lappusei (no 84), līdz „Šekspīram”, ar 

nesacukurotu nopūtu: laimīgie!, nenolieku krājumu plauktā un nelieku punktu 

pārdomām, bet vēlu katram lasītājam iepazīt Rudītes Losānes dzeju personīgi, šoreiz 

ar šāda MEDUS garšu. Jo izlasot vēl arī divas sekojošas intervijas ar viņu: Sallijas 

Benfeldes, „Nedēļa”, interviju ar Rudīti Losāni „Vien ceļš un tikai ceļš ir mans,” 

/speciāli „Vides Vēstīm”/, un Antras Ciemiņas, www.pok.lv, interviju „Cietuma 

kapelānes Rudītes Losānes sāļais medus”, 2010. gada 11. novembrī, – man vairs 

nav ko piebilst, kā vien vēlēt dārgajai, cienītajai māsai Kristū Dieva svētību, ko nest 

citiem jo bagātīgi! Vienumēr! 4.Moz 6:24-26. 

Es apsedloju divus zirgus. 

Vienu baltu - 

Tā vārds bija 

Aizstāvēties, 

Otru melnu - 

To sauca 

Atdarīt. 

Un prātoju: 

Kurā kāpt vēlāk, 

Kurā tūlīt? 

Bet Jēzus man atveda ēzelīti. 

/Rudīte Losāne/ 

Sirsnībā un pateicībā Rudītei Losānei 

par pierakstītu jaunu sirds lappusi, 

Inga 

***

Par savu ilggadējo kalpošanu Liepājas Lutera ev. lut. 

draudzē – Jānis Laugalis 


Attēlā Jānis Laugalis un Juris Rubenis. 

Jaunliepājas Lutera draudzē ienācu 1973. gadā, kad tiku uzaicināts dziedāt korī. Tas 

bija arhibīskapa vīru koris, kuram Lutera draudze piešķīra telpas kormēģinājumiem. 

Noteikti dziedājām visās arhibīskapa vizitācijās Grobiņas iecirkņa baznīcās. Tajā laikā 

Lutera draudzē kalpoja mācītājs Bērziņš (1967.VI – 1976.X). Jauktajā korī bijām 

apmēram divdesmit pieci dziedātāji. Koris dziedāja katru svētdienu, un gandrīz katra 

mēneša kādā no svētdienām bija pēcpusdienas liturģiskais dievkalpojums ar plašu 

dziesmu programmu. Dziedāja vai nu jauktais koris vai vīru koris. Ar vīru kori 

braucām pa visu Grobiņas iecirkni. It sevišķi rudeņos, kad kalpojām kapu svētkos. 

Svētkos dziedājām kopā ar Grobiņas jaukto kori kā Lutera draudzē, tā Grobiņā, jo 

diriģents E.Glūdiņš mācīja arī Grobiņas kori. Turpat vai katru svētdienu braucu kopā 

ar diriģentu uz Grobiņas baznīcas dievkalpojumiem. Tas īsumā par kalpošanu koros. 

Tālāk par saimniecisko darbību. 

Mūsu galvenā sāpe bija baznīcas jumts, kurš kara laikā bija cauršauts, bieži tecēja un 

regulāri bija jālabo. Tāpat ļoti bieži tika izsisti logi. Gandrīz katru nedēļu bija jāstiklo. 

Galvenokārt vainīgi bija 5. vidusskolas skolnieki, jo skolai bija negatīva attieksme 

pret baznīcu. 

Daudzus gadus (23) biju priekšnieka vietnieks. Priekšnieki manā laikā bija vairāki. 

Ļoti labi sastrādājāmies ar Juri Trankali. Katru nedēļu vismaz vienu pēcpusdienu 

strādājām baznīcā, jo darba baznīcā vienmēr pietiek. Daudz darījām pašu spēkiem. 

Kad nespējām paši, organizējām draudzes vīrus. Ja bija norunāts strādāt baznīcā, Juris 

lūdza pamatdarbā brīvdienu. Savādāk nevarējām. Tāds svētīgs darbs tas bija.

Daudz, strādājām pie apkures sistēmas. Mēģinājām to pārveidot, uzsākt kurināt arī ar 

gāzi. Sarunājām gāzes balonus. Tie vīri, kas mums šos balonus sagādāja, nepareizi 

mūs instruēja. Kļūdas dēļ gandrīz „uzlaidām gaisā” baznīcu. Mācītājs Juris Rubenis 

atbrauca uz dievkalpojumu, baznīca piekūpējusi, bet dievkalpojums notika. 

Savā darbības laikā atjaunojām krāsojumu visā baznīcā. Tāpat remontējām baznīcas 

griestus, jo vairākās vietās tie bija nopuvuši. Bija riskanti staigāt, varēja izkrist cauri. 

Baznīcas iekšpusē visus griestus izsitām ar presēto papīru. Ievilkām baznīcā tādu 

mazu pacēlāju, un mans znots Ivars Īviņš pienagloja griestu rūtiņas. Visus griešanas, 

krāsošanas u.c. darbus darījām padomes vīri paši. Tāpat manā vadībā tika izgatavoti 

krusti, kuri atrodas uz galvenā torņa un mazajiem tornīšiem. Iepriekšējais krusts uz 

galvenā torņa bija sarūsējis un noliecies. Mazajos tornīšos krustu vietā pirms tam 

atradās dekoratīvi pīķi. Krustus uzstādīja daži drosmīgi vīri no Rīgas. Tāpat amatnieki 

no Rīgas nomainīja jumta segumu ielas pusē. Radās iespēja sagādāt materiālus, kā arī 

nedaudz palīdzēja māsu draudzes ar līdzekļiem. 

Jānis Laugalis 

Pirmpublicējums - “Krusta Gaismā” 2004.g. X, 

materiālu publicēšanai sagatavoja I. Audere 

Lai cauri negaisiem un vētrām zeļ brīnumainā Dieva 

cilts! 

≈≈≈≈ 

Kad bridu staigno purva rāvu 

Un izmisumā grima prāts – 

Es paļāvos uz Pestītāju 

Un lūdzu: Dievs, man tuvāk nāc! 

Viņš šauru ceļu parādīja, 

Pa kuru gaismas kalnā kāpt, 

Un, ļaunumu lai spētu uzveikt, 

Pēc Dieva gaismas sāku slāpt. 

Par maldiem nesodi, Dievs, bargi, 

Liec, lai skaļāk skan Tavs vārds, 

Un, Tavas mīlestības sargāts, 

Deg gaiši patiesības sārts! 

Pār laicīgajām rūpēm pāri 

Pēc Dieva vārda alkst lai sirds 

Un spožie gara gaismas stari 

Ikvienā dvēselē lai mirdz!

Lai cauri negaisiem un vētrām 

Zeļ brīnumainā Dieva cilts! 

Un visus ticīgos lai vieno 

Svētā Gara gaismas tilts! 

/Imants Brancis "Dieva cilts", 

no krājuma "Rudens atspulgi", 2010/ 

Krājuma redaktors Modris Zihmanis, tematiski sakārtoja Ērika Birzkopa, korektore 

Laima Vincjūne, vāka foto Armands Lācis, mākslinieks Uldis Baltutis. Izdevējs LiepU 

LiePA, 2010. 

Dzejnieka I.Branča dzejas krājuma “Rudens atspulgi” atvēršanas pasākums notika 

2010. gada 22. decembrī Liepājas Centrālajā Zinātniskajā bibliotēkā. Vairāk par 

autoru, grāmatu un pasākumu - Dainas Meisteres, “Kurzemes Vārds”, rakstā, 

www.liepajniekiem.lv . 

I.Branča dzeja publicēta arī kristīgās dzejas "Baltā stunda" kopkrājumos: "Dievs, 

gribu Tev skanēt..." (250.-258.lpp.), "Kāp mīlestības kalnā" (65.-69.lpp.) un žurnālā 

"Helikons". 

05.02.2011.

Daži iespaidi no Magdeburgā rīkotā starptautiskā 

kongresa „Vācbaltu dzīve un darbība mācību un 

studiju procesā un tā pētīšanā Latvijā un Igaunijā 

mūsdienās", 2010 

T. Hristoļubova, NVO "Liepājas vācu-latviešu tikšanās centrs" 

Bez pagātnes nav nākotnes. Šīs sen zināmās gudrības nozīme kļūst skaidra, ja cenšas 

rīkoties ar skatu nākotnē. Jo bez atbildības pilna un godīga pagātnes izvērtējuma 

turpmāka attīstība nevar sekmīgi notikt. Tāpēc Liepājas vācu-latviešu tikšanās centrs 

(VLTC) jau pirms 17 gadiem izvirzīja mērķi - apzināt vācu izcelsmes iedzīvotājus, 

kuri dzīvoja Liepājā un tās apkārtnē līdz 1930./41.g, - lai turpinātu kopt un popularizēt 

vēl aizsniedzamo, bet izkaisīto kultūras mantojumu, lai veicinātu mūsu 

daudznacionālajā zemē savstarpēju saprašanos. Tā izveidojās labi kontakti ar daudzu 

valstu ceļotājiem, kuri mūs apmeklē. Pašlaik mums ir ilgstoši sakari ar cilvēkiem, 

kuru "saknes" atrodas šajā apkaimē, starp tiem ir Berg, Bertschy, Adolphi, 

Bienenmann-Bienenstamm, Christiani, Draht, Katherfeld, Reimer, Reader, 

Seligmann, Schmeling, von Tiesenhausen*, von Malm un citu ģimeņu locekļi. Savu 

iespēju robežās cenšamies viņus atbalstīt. Viņu uzturēšanās laikā Liepājā ir izdotas 

vairākas publikācijas divās valodās, kuras tiek iekļautas informatīvos materiālos par 

mūsu pilsētu. 

2009.gadā VLTC kļuva par Darmštates Vācbaltu biedrības (DVB) asociēto locekli. 

Mums tas ir gods un vienlaicīgi arī stimuls turpināt iesākto ceļu. 

DVB izveidojās no Vācbaltu apvienības. Kopš biedrības dibināšanas, pirms 60 

gadiem, izvirzīts mērķis - attiecību ar Baltijas valstīm attīstība un kopšana, kas izriet 

no gadsimteņus ilgās kopējās vēstures, kura nav brīva arī no maldiem un zināmas 

vainas sajūtas, jo dalījās atšķirīgos uzskatos, lai gan dažiem vācbaltiem toreizējā dzīve 

Baltijā vēl šodien tēlojas idilliskās krāsās. Pateicoties abpusējai sapratnei, aktuālās 

vēstures zināšanu deficītu vajadzētu novērst, lai tas mūs nenomāktu turpmāk. 

Šādā iepazīšanās un saskaņas gaisotnē, ar skatu nākotnē, no 2010.gada 15. - 

17.oktobrim Magdeburgā notika 15. starptautiskais kongress (sesija) par tēmu 

„Vācbaltu dzīve un darbība mācību un studiju procesā un tā pētīšanā Latvijā un 

Igaunijā mūsdienās", kurā piedalījās kompetenti eksperti. Baltiju pārstāvēja pazīstami 

zinātnieki, profesori: Ilgvars Misāns, Ojārs Spārītis un Gvido Štraube. Viņi ziņoja, kā 

un cik intensīvi tiek pētīta, novērtēta, tālāk veicināta un attīstīta Baltijas vācu tautības

grupas dzīve un tās darbība šeit. Referātus noklausījās dažādu Baltijas vācu kultūras 

biedrību pārstāvji. 

Es forumā runāju par mūsu kultūras biedrības ieguldījumu, tā nozīmi, par M. P. Berči 

piemiņas gada norisi Liepājā un pasākuma lielo rezonansi. 

Dalībnieki secināja, ka kopīgām pūlēm, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, šim 

darbam jāsasniedz vēlamie rezultāti. Tā kā daudzi vēsturiskie dokumenti rakstīti vācu 

valodā, un pastāv plaši un daudzveidīgi kontakti ar Vāciju, atbilstoši mūsdienu 

vajadzībām jāaktualizē un intensīvi jāattīsta vācu valodas apmācība. Šajā virzienā 

mums vēl ir daudz darāmā. 

Taisija Hristoļubova 

/no vācu valodas tulkoja 

Elvīra Spinga./. 

Šo un citus aktuālus materiālus par 2010. gadā aizvadītiem svarīgiem notikumiem, 

kuros piedalījās arī Liepājas vācu-latviešu tikšanās centra dalībnieki, var lasīt 

izdevumā "Zem viena spārna" (ZVS), t.i., 70. gadadienai (1939.g.) kopš vācbaltiešu 

izceļošanas uz Vāciju veltītu rakstu; Liepājas Sv. Annas baznīcas vēstures apskatu, 

tāpat, par skolu izcelsmes vēsturi Liepājā un novadā - sagatavoti no seniem, rūpīgi 

izstrādātiem arhīva materiāliem; par vēsturnieka G. Silakaktiņa grāmatas "Karosta" 

prezentāciju un rakstus no šīs grāmatas par Kalpaka tiltu, kā arī Liepājas Karostas 

kanālu un moliem (1894-1901), latviešu un vācu valodās T. Hristoļubovas un E. 

Spingas tulk.; T. Hristoļubovas iespaidus pēc dalības starptautiskajā seminārā 

„Izglītības vēsture Baltijā”, kurš notika 2010. gada 9. aprīlī Liepājas Universitātē; 

viņas uzrunu starptautiskajā jubilejas konferencē „10 gadu hospitācijai”, ko 2010. 

gada 9. oktobrī Rīgā rīkoja „Iniciatīva manā zemē”, VFR; būtiska ZVS daļa 

veltīta baltvācu arhitekta Maksa Paula Berči ieguldījuma Liepājas arhitektūrā 

apskatam. Savukārt, izdevuma kaleidoskopā lasāmas vairākas ziņas īsumā, viena no 

svarīgākajām – VLTC tikšanās ar Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieku Klausu 

Burkhartu un citiem vēstniecības pārstāvjiem, viņu vizītes laikā Liepājā u.c. 

Izdevums tapis ar Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības Latvijā finansiālu 

atbalstu. Par saturu atbild VLTC. Redkolēģija: Ilga Auza, Taisija Hristoļubova un 

Voldemārs Bariss. Izdošanas darbu koordinēja Inga Audere. Iespiests – LiepU 

tipogrāfijā LiePA. 

Izdevumā iekļautie raksti pamatā ir divās valodās - latviešu un vācu. Viena izdevuma 

apjoms - 40 lappuses. Tas tiek izplatīts NVO pret ziedojumu (VLTC biedriem - bez 

maksas), kā arī dāvināts draugiem un sadarbības partneriem. Lai izdevumu 

iegādātos, kontakti: tel. 634 24514, mob. 26588480. VLTC darba laiks - katru 

trešdienu no plkst. 17.00. 

04.02.2011.

Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centrs (VLTC) aicina 

uz izdevuma „Zem viena spārna” atvēršanu 

NVO Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centrs (VLTC) aicina uz izdevuma „Zem viena 

spārna” (ZVS), literāri informatīva apskata par tajā iekļautajiem 2010. gada 

aktuālākajiem notikumiem, atvēršanas pasākumu, Stendera ielā 5, Liepājā, šovakar, 

plkst. 17.00. 

Izdevuma galvenā tēma – VLTC un tā sadarbības partneru veiktais Liepājas pilsētas 

attīstības vēstures pētniecības darbs sabiedrībai nozīmīgās izglītības un kultūras 

jomās, ceļot gaismā pagātnes mantojuma patiesos rašanās avotus un pamatlicējus, 

meklējot saikni ar to pēctečiem, precizējot dokumentālus faktus, lai rastu pēc iespējas 

lielāku skaidrību sabiedrības savstarpējās attiecībās, kas kalpotu, jau kalpo kopējai 

izaugsmei un labai sadarbībai gan mūsu pilsētas un valsts, gan starptautiskā mērogā. 

Izdevums tapis ar Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības Latvijā finansiālu 

atbalstu. Par saturu atbild VLTC. Redkolēģija: Ilga Auza, Taisija Hristoļubova un 

Voldemārs Bariss. Izdošanas darbu koordinēja Inga Audere. Iespiests - LiepU 

tipogrāfijā LiePA. 

Laipni gaidīti draugi un interesenti! 

02.02.2011.

Atstāsim Dievam mūsu nezināmo nākotni – jo TĀ 

PIEDER VIŅAM! 

Olafs Brūvers 

Sprediķis Āgenskalna baptistu draudzē, 2011. gada 16. janvārī 

„Noslēpumainās lietas visas pieder tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās 

lietas ir darītas zināmas mums un mūsu bērniem mūžīgi , ka mēs pildītu visus šīs 

bauslības vārdus.” /5. Mozus grāmata 29:29/ 

A. Israēlieši it kā uz „sliekšņa”, uz „pārejas” ... 

Skatoties atpakaļ: 

- aiz viņiem, „aiz sliekšņa” paliek Dieva apsolījumi Ābrahāmam, Īzākam, Jēkabam; 

- iziešana (izvešana) no verdzības Ēģiptes zemē, elku kalpošana (zelta teļš), 

nepaklausība; 

- šaubas, mazticība, posts, Dieva sods... 

Skatoties uz priekšu, nākotnē: 

- Apsolītā zeme, brīnišķīga vieta; 

- dažādas iespējas, potenciāls, miers, drošība, mājas vieta; 

- neziņa un briesmas. 

B. Arī mēs atrodamies pārejas (sliekšņa) priekšā, mēs gan neieejam jaunā zemē, 

vietā, – bet gan JAUNĀ GADĀ... 

Aiz mums paliek: 

- piedzīvojumi gan priekos, gan bēdās, gan rūpēs, gan briesmās; 

- reizē arī – Dieva žēlastība, svētība un brīnišķīga palīdzība. 

Mūsu priekšā: 

- Dieva apsolījumi; 

- dažādas iespējas; 

- neziņa, bailes, rūpes, iespējamās briesmas personīgā, ģimenes, valsts un tautu 

līmenī. 

C. Esam līdzīgi Israēliešiem – gatavi doties tālāk, tomēr iespējams, ka vairums 

gadījumos – ar neziņu un bailēm. Šādā situācijā Dievs dod mums FORMULU – 

norādījumu, kā lai lūkojamies nākotnē. 

1. Šīs FORMULAS pirmā daļa ir „NOSLĒPUMAINĀS LIETAS VISAS 

PIEDER TAM KUNGAM, MŪSU DIEVAM..." 

Noslēpumainas lietas: – tās, par kurām neko nezinām... 

Tās būtu: 

- pasaules nākotnes notikumi; 

- mana un tava personīgā nākotne (mūsu nākotne); 

- ģimenes nākotne;

- mana un tava (mūsu) veselība; 

- mūsu finansiālais (materiālais) stāvoklis, izdzīvošana; 

- panākumi un neveiksmes, u.t.t. 

Visas šīs lietas pieder Dievam, Viņš pārredz mūsu dzīvi. Tātad, arī mūsu nākotni 

– nezināmās lietas. 

Ķēniņš Dāvids izsaucas (139. Psalms, 5.,6. p.): „Tu esi ap mani no visām pusēm, 

Tu turi Savu roku pār mani. Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es 

nevaru to saprast”. 

Tomēr tas nenozīmē, ka par visu notiekošo nākotnē manā dzīvē vienīgi Dievs ir 

atbildīgs... Noteicošais būs arī cilvēka grēks, kļūdas un attieksme pret dzīvi, dotajām 

iespējām, čaklums vai slinkums, paklausība vai nepaklausība... (līdzīgi kā Mozus 

norādīja Israēla tautai: ja paklausīsiet Dievam, saņemsiet svētību; nepaklausības 

gadījumā sods un briesmas.). 

Saistībā ar šo pieminēto FORMULU par to, ka noslēpumainās lietas visas pieder tam 

Kungam, mēs mācāmies divas būtiskas lietas. 

A. Nebūsim nomākti, bailīgi un ziņkārīgi domājot par nākotni. 

Pasaulē mums ir piemēri kur ļaudis ir kā apsēsti no ielūkošanās nākotnē: 

- nodarbināti (pārņemti) ar astroloģiju, horoskopiem; 

- meklē nākotni pie pareģiem, zīlniekiem, kāršu licējiem; 

- meklē atbildes un eksperimentē ar okultismu. 

Arī kristieši var tikt maldināti tāpat kā ļaudis bez Dieva... Bībeles izskaidrošana nav 

domāta kā krustvārdu mīklu risināšana jeb mīklu grāmata. Tomēr ir ļaudis, kas ar 

milzīgu pārdrošību „atklāj” noslēpumus un uzstāj, ka tā ir patiesība – pasaules gals, 

Kristus atnākšana... dažādi „bestselleri” pravietojumu izskaidrojumos, bet pretrunīgi... 

B. Otra lieta, ko mācāmies – mums nevajadzētu par nākotni zūdīties. 

Ja Dievs ir visu lietu pārredzētājs, ja Viņam pieder „noslēpumainās lietas”, ja viņam 

pieder nākotne, mums nevajadzētu raizēties (zūdīties) par to. 

Daudzas lietas ir ārpus mūsu kontroles un atbildības. Kristus uzrunā savus sekotājus, 

sacīdams: „Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu 

olekti?” Mateja evaņģēlijs 6:27. 

Zūdoties un raizējoties mēs tikai izniekojam un zaudējam laiku par lietām, pār kurām 

mums nav nekāda spēka, noteikšanas un virzības... 

Ķēniņa Dāvida skaistā atziņa ir ļoti noderīga arī šodien: „Met savu nastu uz to 

Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu, Viņš neļaus nemūžam taisnajam šaubīties” 55. 

Psalms 23.p. 

Kristus saka (Mat. ev. 6:31-34): „Tāpēc nezūdieties nākošā rīta dēļ, jo rītdiena pati 

par sevi zūdīsies. Tāpēc jums nebūs zūdīties… Debesu Tēvs zina, kā jums vajag.”

Pēteris raksta draudzei: „Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par 

jums.” 1.vēstule 5:7. 

2. Dieva dotās FORMULAS otrā daļa norāda mums: „BET ATKLĀTĀS 

LIETAS IR DARĪTAS ZINĀMAS MUMS UN MŪSU BĒRNIEM MŪŽĪGI, KA 

MĒS PILDĪTU VISUS ŠĪS BAUSLĪBAS VĀRDUS” 

Kas tad tās ir par lietām? 

- mēs esam radīti ar brīnišķīgu ķermeni un dotībām – prātu, uztveres un maņu 

orgāniem; 

- līdz ar to aptveram un saprotam, ko mēs varam paši darīt un, kas mums pašiem 

ir jādara, lai atklātās lietas īstenotu savā dzīvē; 

- mūsu atsaucība un paklausība Dievam, Kristus pavēlēm-aicinājumiem; 

- mūsu vēlēšanās īstenot taisnību, patiesību, mīlestību, žēlsirdību; 

ISRAĒLA ļaudis cieta neveiksmi ar lietām, kas viņiem bija atklātas un piederēja pēc 

Dieva apsolījuma – Apsolītā zeme. Bet nepaklausības dēļ viņi tajā neiegāja... 

ŠODIEN: 

- cilvēks nezina, vai viņš būs slims ar kādu slimību... bet cilvēkam ir atklāts, ka, 

piemēram, smēķēšana izraisa plaušu vēzi, alkohola pārmērīga lietošana noārda 

aknas... 

- mēs nezinām, cik bieži nāks lietus pār zemi, bet zemniekam ir atklāts, ka tas nes 

svētību un bagātību augļiem un labībai; 

- mēs, vecāki, nezinām, kas nākotnē notiks ar mūsu bērniem, bet mums ir atklāts un 

mēs apzināmies mūsu atbildību tagad, šodien; 

- mēs daudz ko nesaprotam Svētajos Rakstos, mēs neizprotam un neaptveram Dieva 

sagādāto pestīšanu Kristū, bet mums ir atklāts un zinām, kā tā iegūstama – ticībā 

Dieva Dēlam; 

- mēs nezinām, kādas grūtības un kārdināšanas mūs sagaidīs nākotnē, bet mēs gan 

zinām, kā tās pārvarēt un uzvarēt. Tas mums ir atklāts! 

- mēs nezinām, vai kāds no mūsu līdzcilvēkiem pieņems šogad Jēzu Kristu kā savu 

draugu un Glābēju, bet mēs gan zinām savu atbildību dvēseļu glābšanas darbā. 

3. VISĀS ŠAJĀS LIETĀS MĒS NEESAM VIENI ! 

Viena no visbrīnišķīgākajām lietām mūsu pārdomām ir tā, ka mēs neesam atstāti vieni 

un neziņā, kā tumsā vai miglā... 

Tumsa un neziņa ir tiem cilvēkiem, kas šajā dzīvē paļaujas uz likteni, zīlniekiem, 

burvjiem, pareģiem ... 

„Bezdievīgā ceļš ir kā akla tumsa; viņi nezina, pār ko tie kritīs” Salamana 

pamācība 4:19.

To, ka mēs neesam vieni – tik skaisti pamato liecības Bībelē un mūsu pašu 

personīgais piedzīvojums kā Kristus sekotājiem. 

„Tas Kungs būs tas, kas ies tev pa priekšu un Viņš būs ar Tevi. Viņš tevi neatstās 

nedz tevi pametīs, nebīsties un nebaiļojies!” 5. Mozus 31:8 

„Es vedīšu tevi pa gudrības ceļu, es izvedīšu tevi uz pareizās stigas, lai, kad tu 

iesi, tavs gājums tev nekļūtu nepatīkams, un, kad tu skriesi, lai tava kāja nekur 

nepiedauzītos” Sal. pam. 4:11-12. 

„Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet 

domā uz to Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas”. Sal. 

pam. 3:5-6. 

Un Kristus apsolījums: 

„Redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” Mat 28:20, 2.d. 

Lai šī būtu arī mūsu FORMULA – DEVĪZE jaunajam gadam! Lai ar drošību un 

dedzību ķeramies pie tām lietām, kuras mums ir ATKLĀTAS, tātad nesam arī savu 

ATBILDĪBU – jo tās pieder mums! 

Atstāsim Dievam mūsu nezināmo nākotni – jo TĀ PIEDER VIŅAM! 

29.01.2011. 

Izdota grāmata "Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā" 

20. janvārī Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Reģionālajā mācību centrā uz 

tikšanos ar lasītājiem tika aicinātas izdevuma "Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads 

Latvijā un Liepājā" autores – Lāsma Ģibiete un Silvija Ģibiete. Viņas pastāstīja par 

darbu un atbildēja uz lasītāju jautājumiem. Grāmata izdota ungāru valodā un tulkota 

vācu valodā, to laidusi klajā Rietumungārijas universitātes Urālistikas katedra, 

izdevniecības sērijā "hEUréka". Galvenie varoņi ir Liepājas vācbaltieši, konkrēti 

cilvēki un viņu likteņi. Vairāk info: www.liepajniekiem.lv . 

29.01.2011.

Reiz dzīvoja cilvēks 

Reiz dzīvoja cilvēks. 

Kādā jaukā dienā viņš gāja pastaigāties, 

pie sevis dungojot dziesmiņu, jo 

virs galvas spoži spīdēja saule, 

nedaudz tālāk melns mākonis rasināja smalku lietu, 

un pāri tam visam mirdzošu loku lieca varavīksne. 

Cilvēks, aizturējis elpu, uz brīdi apstājās, lai 

uzņemtu šo Dieva dāvāto krāšņumu savā sirdī, 

kas to pildīja ar siltu, gaišu - patiesu prieku. 

Un viņš nolēma tūlīt atgriezties mājās, 

lai izstāstītu savējiem, ko bija redzējis. 

Bet pēkšņi izdzirda milzīgu, nesaprotamu troksni, 

kurš cēlās no putekļu mākoņa, kas strauji tam tuvojās. 

Cilvēks sastinga un pūlējās saskatīt, kas tas ir, 

kamēr troksnis pieauga līdz ar mākoņa izmēriem. 

Un cilvēks metās bēgt, nevis aiz bailēm, bet tādēļ, 

lai tas, kas neredzami, bet strauji tuvojās, 

viņu nenotriec no kājām un nesamin. 

Tā tie skrēja - cilvēks un "putekļu mākonis", jo tas sekoja... 

bet ceļa malās pletās plaši lauki, nebija kur glābties. 

Līdz pēkšņi ceļmalā viņš pamanīja mazu namiņu, 

un aizelsies, pēdējiem spēkiem ieskrēja tajā. 

Namiņā bija viena vienīga telpa, kuras centrā - spogulis, 

nekā cita tajā nebija, 

bet tā kā dipoņa kļuva arvien skaļāka, 

cilvēks pārbīlī noslēpās aiz spoguļa. 

Bija dzirdams, ka ārpusē sačukstas. 

Tad durvis atvērās un kāds ienāca, 

kas tas ir, to cilvēks neredzēja. 

Nostājies pie spoguļa, ienācējs sāka sarunāties. 

Tonis nebija patīkams, varētu teikt - pat naidīgi noskaņots. 

Kamēr tas runāja, cilvēks saprata, ka runātājs 

nekad agrāk nav skatījies spogulī un sarunājas pats ar sevi. 

Un cilvēks jautāja, saprazdams, ka sarunas biedrs 

vēršas konkrēti pie viņa, jo runātāja balss šķita pazīstama: 

"Ko tu un tie, kas ārā, man varat pērmest?" 

- Tu nozagi mūsu prieku! tas atbildēja, 

rādīdams grimasi savam spoguļattēlam. 

- Bet es steidzos pie jums dalīties šajā priekā, cilvēks atbildēja. 

Taču runātājs laikam neticēja un kliedza: 

- Mēs zinām, ka tu to kādam pārdevi vai iemainīji, 

ticot, ka pretī saņemsi ko labāku... 

Un pilnās dusmās trieca ar dūri spogulim tā, 

ka asiņainas lauskas šķīda uz visām pusēm. 

Savās trakajās dusmās sitējs bija savainojis tikai sevi 

un saplēsis spoguli, bet cilvēkam neko ļaunu nebija nodarījis 

arī garīgi, vien apsmējis, nosodījis, iznīcinājis savu spoguļattēlu, 

un nogāzies pie zemes, asins jūrā.

Bet ko cilvēks? Piesteidzās klāt otram cilvēkam, 

palīdzēja piecelties, devās uz tuvāko medicīnas iestādi, 

lai cilvēks tur saņemtu medicīnisku palīdzību, 

un iedeva vēl arī naudu ārstniecībai. 

Vai nav svētīgi, pirms atvērt muti, lai spriestu par kādu, 

paskatīties vērīgi, vai tas netiek darīts par sevi? Spogulī? 

Jo, kā gan patiesu prieku var nozagt, pārdot, iemainīt... 

Kurš tam ticēs? Vai spoguļattēls? 

Rom 8:33 

/Inga Audere, 28.01.2011./ 

Izdota grāmata “Bērni – svētība un pienākums” 

Luterisma mantojuma fonds (LMF) ir izdevis grāmatu “Bērni – svētība un 

pienākums”. Tās autori ir Guntars un Jana Baikovi, un izdevums dod ieskatu bērnu 

kristīgā audzināšanā. 

Šo un citas LMF izdotās grāmatas iespējams iegādāties LELB draudžu grāmatu 

galdos, AMNIS, IHTIS, Valters un Rapa, Jāņa Rozes grāmatu veikalos, kā arī 

Luterisma mantojuma fonda birojā, tā jaunajā mājvietā A. Deglava ielā 10-1, Rīgā, 

LV 1009 (blakus Sv. Pāvila draudzes dievnamam). Vairāk info: www.lelb.lv . 

27.01.2011. 

27.janvārī Liepājas CZB notiks literārs pasākums 

„Kultūras mijiedarbība mūsdienu dažādajā pasaulē” 

2011.gada 27.janvārī plkst.16.00 Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas 

Reģionālajā mācību centrā (bērnu bibliotēka „Vecliepājas Rūķis”, Malkas iela 4, 3.st.) 

notiks literārs pasākums „Kultūras mijiedarbība mūsdienu dažādajā pasaulē”. 

Sarīkojumā tiks atvērts izdevums „Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un 

Liepājā” (autores – Lāsma un Silvija Ģibietes). Klātesošajiem būs iespēja iepazīties ar 

tulkotājas Silvijas Ģibietes ieguldījumu latviešu un aizrobežu literatūras 

popularizēšanā. Pasākumā piedalīsies autores Lāsma un Silvija Ģibietes, dzejnieks 

Modris Zihmanis, Dr.philol. Edgars Lāms, aktieris Jānis Dreiblats, mūziķes Dita 

Barona un Beata Zariņa – Blaščinska. Vairāk info: www.liepajniekiem.lv . 

27.01.2011.

Liepājas muzejs pilsētas bibliotēkām dāvina grāmatu 

"Es vēlos mājās pārnākt" 

Liepājas muzejs Liepājas centrālajai zinātniskajai bibliotēkai un pilsētas skolu 

bibliotēkām dāvina Liepājas novada politiski represēto piemiņas grāmatas otro daļu 

"Es vēlos mājās pārnākt". 

Grāmata ir ne tikai kā piemiņa un morāls gandarījums politiski represētiem cilvēkiem, 

bet plašam lasītāju lokam, jo īpaši skolu jaunatnei Latvijas vēstures izzināšanā, 

pasaules uzskata, vērtību sistēmas un patriotisku jūtu veidošanā. 

Grāmatas izdevējs ir Liepājas muzejs. Tā tapusi sadarbībā ar biedrību „Liepājas 

Politiski represēto klubs”. Grāmatas maketu veidojis un izdevums drukāts SIA 

„Apgāds Mantojums” ar Liepājas pilsētas domes un Liepājas kultūras pārvaldes 

finansiālu atbalstu, kā arī līdzfinansējumu no valsts budžeta. Grāmata publicēta 850 

eksemplāros. 

Vairāk info: www.liepajniekiem.lv . 07.01.2011. 

Zvaigznes dienā 

~ ~ ~ 

Uz eņģeļspārna 

šūpojas Zvaigzne 

un tieši sirdī man spīd – 

lai vienkārši atnāku 

samīļot tevī to bērnu, 

kas tikai no Gaismas 

spēj dzīvot, 

no dziļas paļāvības 

ik jaunu rītu, 

ka ceļš vienalga 

pie skaistākā, labākā, 

paša dārgākā aizvedīs. 

Un zelts, ko tu nes, 

ir tavas ticības 

dārgajā šķirstā, 

kūp vīraks no prieka, 

kad esi dzīves gaitā, 

un mirres no mīlestības 

raso tev acīs un vaigā. 

Daiga Lapāne, 06.11.2011.

Mīļi sveicam "Helikons" vadītāju Ēriku Birzkopu 

dzimšanas dienā! 

Kā pļava 

Mīlestības ziediem - 

tā Tava dvēsele, 

spītējot aukām, 

kausējot sniegu, zied 

Gaidītiem pavasariem - 

ar bitēm, kas nepiekūst, 

ar putniem, kas nesteidz klust... 

Lai skan Tavas sirds auklējums 

pāri vējam un laikam! 

Lai Gara spārni nes 

pāri pelēkai dzīvesdziņai! 

No sirds sveicam LLRMK "Helikons" vadītāju Ēriku Birzkopu, mūsu dārgo māsu un 

sadarbības partneri, dzimšanas dienā! 

Vēlam: daudz ziedošu gadu Dieva svētībā un gādībā vadīt! Viņa prātu izprast un gribu 

pildīt kā aizvien! Tā turēt! 

Patiesā cieņā un mīlestībā, 


Uzņemt Jēzu 

"Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (..)" 

/Jāņa evaņģēlijs 1.nod. 1.-14.p., Bībele/ 

1947. gadā viens vācu luterāņu mācītājs vārdā Ginters Rūtenborns uzrakstīja lugu 

“Jonas zīme”. Tā meklēja atbildi uz jautājumu: kas bija atbildīgs par tām lielajām 

ciešanām, ko visa pasaule piedzīvoja 2. pasaules kara laikā. Luga sākās ar to, ka ir 

redzama bēgļu grupa, dīpīši, kas iet apkārt un jautā: kurš ir vainīgs?, un tie saņem 

sekojošas atbildes: 

Daži teica, ka Hitlers ir vainīgs. Citi teica: “Nē. Vainīgi bija munīcijas fabrikanti, kas 

viņu finansēja.” Citi sacīja, ka vainīga bija vācu tautas vienaldzība, bet tad pēkšņi 

kāds vīrietis nāca no pūļa un sacīja: “Vai Jūs zināt, kas patiesībā ir vainojams pie 

visām ciešanām, kas mums ir jāpiedzīvo? Es jums pateikšu. Tas ir Dievs, kas ir 

vainīgs. Viņš ir tas, kas radījis šo pasauli. Viņš ir tas, kas pieļauj visu to, kas notiek.” 

Un ikviens sāka pievienoties korim. Viņi visi vienā balsī sauca: “Dievs ir vainīgs, 

Dievs ir vainīgs.” 

Un tā Dievu atved uz skatuves, Viņš nonāk uz apsūdzēto soliņa un Dievs tiek 

apsūdzēts radīšanas noziegumā. Viņu atzīst par vainīgu. Tiesnesis saka: “Noziegums 

ir tik nopietns, ka šeit ir jāpiespriež vissmagākais sods. Dievam būs jādzīvo virs

zemes kā cilvēkam. Un trim erceņģeļiem būs jāgādā par to, ka spriedums tiks īstenots 

dzīvē.” 

Pirmais erceņģelis iet pie skatuves malas un saka, “Es rūpēšos par to, ka tad, kad 

Dievs izcietīs savu sodu, Viņš zinātu - kā tas ir, būt tumsā un nabadzībā. Viņš 

piedzims sūnu ciemā nekurienē, Viņa māte būs lauku meitene. Tur būs aizdomas par 

to, ka Viņa piedzimšana ir notikusi kaunpilnos apstākļos, un Viņam būs jādzīvo kā 

jūdam pasaulē, kas ienīst jūdus.” 

Otrais erceņģelis uznāk uz skatuves un saka: “Es rūpēšos par to, ka tad, kad Dievs 

izcietīs savu sodu, Viņš zinātu kā tas ir, ja piedzīvo zaudējumu un vilšanos. Neviens 

jebkad nesapratīs, ko Viņš mēģināja izdarīt.” 

Trešais erceņģelis sacīja: “Es rūpēšos par to, ka tad, kad Dievs izcietīs savu sodu, 

Viņš zinātu kā tas ir, kad jācieš. Es gādāšu par to, ka Viņam būs visādu veidu fiziskas 

sāpes. Savas dzīves beigās Viņam izpildīs nāves sodu tik sāpīgi, cik vien iespējams. 

Un ar to visi trīs erceņģeļi nozūd. Visas gaismas izdziest, seko liels klusums. Pēkšņi 

tu sāc nojaust, ka Dievs jau ir izcietis šo sodu. Viņš zina, ko tas nozīmē - būt par 

cilvēku, ka nekas no tā, ko tu šodien piedzīvo, Dievam nav svešs. Tomēr ir viena 

atšķirība. Ja lugā cilvēki grib piespiest Dievu izdzīvot viņu ciešanas, tad evaņģēliji 

liecina par to, ka Dievs pats brīvprātīgi devās pa šo ceļu. Tā ir Ziemsvētku vēsts, ka 

Dievs ir kļuvis par to, kas mēs esam, lai mēs varētu ieraudzīt Viņa mīlestību. Cilvēks, 

kurš mīl, atdos pašu pēdējo, lai apliecinātu savu mīlestību. To pašu dara Dievs, kad 

dāvina mums Savu Dēlu. 

Atšķirībā no Mateja un Lūkas evaņģēlijiem, Jāņa evaņģēlijs neko nestāsta par 

Betlēmi, par silīti un par trim gudrajiem. Šeit ir pavisam cits uzsvars. Evaņģēlists 

Jānis apliecina savu ticību, ka Dievs ir cilvēks tapis, ka caur Jēzu mēs varam ieraudzīt 

Viņu. 

Viņš sāk ar visas radības sākumu: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un 

Vārds bija Dievs.” Savukārt, 14. pantā mēs lasām: “Un Vārds tapa miesa un mājoju 

mūsu vidū.” Mēs visi zinām, ka vārdiem ir dažāda nozīme, dažāds spēks un dažāda 

skaņa. Ebreju valodā vārds, kas apzīmē “vārdu”, ir “dabar”. Tas ir vārds, kas notiek, 

tātad vārds, kas iedarbojas. Jeremijas grāmatā (23,29) ir teikts: "Vai Mans vārds nav 

kā uguns," saka Tas Kungs, "un kā veseris, kas sagrauj klintis?” Mums pašlaik 

notiek, ka vārdu inflācija tik daudz piemin, ka tam vairs nav nekādas vērtības. Bet ar 

Dieva vārdu ir savādāk. Vienreiz izteikts vārds darbosies tik ilgi, līdz tas sasniegs 

savu mērķi. Klausāmies no Jesajas grāmatas 55,10-11: “Jo, kā lietus un sniegs nāk no 

debesīm un turp neatgriežas, pirms tas nav veldzējis zemi, to apaugļojis un tērpis 

zaļumā, ka tā dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tāpat tas ir ar Manu vārdu, kas iziet 

no Manas mutes. Tas neatgriezīsies pie Manis tukšā, bet tam jāizdara tas, ko Es 

vēlos, un jāizpilda savs uzdevums, kādēļ Es to sūtīju." 

Jānis raksta, ka Dieva vārds ir cilvēks tapis. Tātad Jēzus dzīve ir viens vienīgs Dieva 

vārds, un Viņam ir jāizpilda Dieva mērķis, radīšanas mērķis. Kas tas ir par mērķi? 

Jāņa ev. 3,16-17 mēs lasām: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu 

vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo 

dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai 

pasaule caur Viņu tiktu glābta.”

Evaņģēlists saka, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū”. Īstenībā šeit ir teikts, 

ka tas uzstādīja savu telti pie mums. Šis tēls nāk no Vecās Derības, no tā, ka Dievs 

teltī pavadīja Savu tautu ceļojumā pa tuksnesi. Viņš nāk mums līdzi mūsu dzīves 

ceļojumā. Viņš ir tā kā bēglis bēgļu nometnē, neaizsargāts, bez mūriem, bez 

apsardzes, pieejams, mūsu vidū. Viņš ir tik parasts, ka mēs pat Viņam varam paiet arī 

garām. Mēs Viņu nepamanām, kad ieslīgstam savā rutīnā. 

Evaņģēlists saka, ka gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma. Tā gaisma spīd 

joprojām, arī šodien. Jautājums ir: vai mēs esam kā melnais caurums visumā, kas 

vienkārši norij gaismas starus, vai arī tos atspoguļojam un raidām tālāk? Baznīca 

nav pašmērķis, tāpat arī mūsu ticība nav mūsu dzīves piepildījums. Mums ir jābūt par 

vēstnešiem, kas dāvina Dieva mīlestību tālāk. Un to mēs varam tikai tad, ja 

saskaramies ar tiem, kas dzīvo tumsā. Ar cilvēkiem, kas ir iegrimuši depresijā, ar 

slimajiem, ar cietumniekiem, ar grūti audzināmiem bērniem, ar dzērājiem un ar kašķu 

meklētājiem. Jautājums, vai mums ir šiem cilvēkiem ko dot, vai mēs atmetam ar roku 

un sakām: Te neko nevaram izdarīt. 

Evaņģēlists raksta: “Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule 

Viņu nepazina. 

11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” 

Uzņemt Jēzu. Tas ir uzņemt svešinieku. Vecā Derībā izrādās, ka Ābrahāms, aicinot 

svešiniekus baudīt savu viesmīlību, bija uzņēmis eņģeļus, Dieva vēstnešus. Krievijā 

bija tradīcija, ka mājās viena vieta pie galda palika tukša, gaidot Kristu, svešinieku, 

kas varēja klauvēt pie durvīm un prasīt kādu žēlastības dāvanu. Dievs ir nojaucis 

robežas starp Viņu un mums. Viņš Kristū kļūst tik tuvs un pieejams, ka tas mūs baida. 

“Ko – vai tad man visu gadu būtu jānodarbojas ar labdarību, man pilnīgi pietiek, ka es 

uz Ziemsvētkiem noziedoju kādu santīmu. Kad tad lai es taisu savu biznesu?” Ir tik 

viegli Dievu iesprostot baznīcā, pie altāra, svētkos un svētdienās, lai mums pašiem 

nebūtu jāmaina sava dzīve, sava ikdiena. 

Bet tie, kas tic Viņa Vārdam, kļūst par Dieva bērniem. Ja mēs atļaujam to, ka Jēzus 

ienāk mūsu dzīvē, Viņš mūs pārmaina un rada mūs no jauna. Viņa mīlestība ļauj 

mums saskatīt Dievu, modina mūsos pateicību, prieku, mieru. Lūgsim, lai mēs dotu 

Dieva Vārdam mājvietu mūsu sirdīs. Āmen! 

Mācītāja Mārtiņa Urdzes sprediķis 2010. gada 26. decembrī - pārdomām Ziemsvētku 

laikā. 

www.kalpot.lv, 04.01.2011.

Par Ziemsvētku pasākumu Liepājas diakonijas 

centrā 

28. decembrī Liepājas Diakonijas centrā notika Ziemsvētku pasākums centra 

diakonijas darbiniekiem. Tas sākās ar lūgšanu un Ziemsvētku dziesmu kopīgu 

dziedāšanu. 

Pēc tam visus sveica mācītājs Mārtiņš Urdze, stāstot rakstnieces Selmas Lāgerlēvas 

Ziemsvētku stāstu par kāda bruņinieka varoņdarbu, laikā, kad krustneši iekaroja 

Jeruzālemi. Kā viņš, galvenais iekarotājs un cīņas uzvarētājs, neskatoties uz visām 

likstām un ceļā draudošajām briesmām un grūtībām, pildīja cīņas biedriem doto 

solījumu – aizdegtu svecīti no Jēzus kapa vietas aiznesa līdz savai dzimtajai vietai, 

pašai Florencei, kur to iedeva baznīcas bīskapam rokās. Kad bīskaps jautāja šim 

vīram, kur ir viņa liecinieki, baznīcā ielaidās liels putns, kas lidojumā strauji metās 

virsū svecei, tā, ka aizdegās viņa spārni, ar kuriem viņš aizdedza baznīcas sveces. Un 

bīskapam bija jāpiekrīt, ka tā ir Dieva zīme. 

Diakonijas pasākuma turpinājumā klātesošie nosauca savus vārdus, sveica viens otru, 

lasīja dzeju, piedalījās draudzīgās rotaļās un loterijā un baudīja garšīgos cienastus. 

Dāvanā katrs saņēma smaržīgu egles zariņu ar vaska svecīti – eņģelīti, kas ir cilvēku 

ar īpašām vajadzībām roku darbs. 

Sirsnīgi pateicamies visiem svētku organizētājiem un vēlam mīlestības un svētīgas 

rosības bagātu Jauno Gadu ikvienam! www.kalpot.lv 

31.12.2010.

Dievs, palīdzi man Tev nepalīdzēt... 

25. decembrī (2003. g.) 

Ziemsvētki. Vakar vakarā klausījos dievkalpojumu no Rīgas doma. Archibīskaps 

sprediķī pieminēja cilvēku vēlmi sākt dzīvi vēlreiz no gala. Tad skaidrāk kā jebkad 

sapratu, ka to nepavisam nevēlos. Tik brīnumlabi ir ar dzīvi tagad nonākt galā, Dieva 

žēlastības apņemtai. Dievs labi dar’, ko darīdams. 

Un šorīt arī tādā sevišķā skaidrībā redzēju, ka beidzot patiešām varu visu pilnībā 

nolikt un atstāt Tēva ziņā. Ja viņš reiz mani vada, tad tas var būt tikai par labu man, 

pilnīgi bez manām pūlēm. "Dievs, palīdzi man Tev nepalīdzēt…" (O. Cakars). 

Dzejnieces, klaidu latvietes Liepājas Krusta draudzes locekles Irmas Fejeres- 

Rožukalnes (mūžībā) dienasgrāmata, kurā autore dalās savas ticības dzīves vairāku 

gadu (2002. - 2010.) svarīgos notikumos, lasāma www.kalpot.lv sadaļā 'No mūsu 

cilvēku dzīves'. 

kalpot.lv 

31.12.2010. 

Izdota K.F.Vislofa grāmata „Dienišķā maize” 

Luterisma mantojuma fonds ir izdevis Karla Ferdinanda Vislofa grāmatu “Dienišķā 

maize”, kuras autors izdevumā piedāvā ikdienas pārdomas par Dieva vārdu. 

Vairāk info: www.lelb.lv

Draugu apsveikumi Ziemsvētkos 

* * * 

Tur tālajā mīļajā Betlēmē 

Kā bērniņš reiz Pestītājs piedzima 

Un dzīves tumšajā ikdienā 

Daudz gaišu cerību atnesa. 

Un tomēr – drīz cerības izdzisa, 

Jo Jēzu pie krusta tie redzēja… 

Viņš nācis bij` ne godu gūt, 

Bet – patiess Glābējs cilvēcei būt. 

Mums šodien nav jāiet uz Betlēmi – 

Sirds ir tā vieta, kur mājot Viņš grib. 

Sirdstronī Jēzus ja valdnieks būs, 

Dzīve mums vērta, svētīga kļūs. 

Novēlam jums visiem gaišus un priecīgus Kristus dzimšanas svētkus ! 

Lai tikpat gaišas šajos svētkos ir jūsu domas un sirdis ! 

Lai Dieva miers un mīlestība caur atvērtām sirds durvīm ienāk jūsu sirdīs, namos un 

ģimenēs. 

Un lai tā Kunga svētīts ir arī Jaunais 2011. Dieva žēlastības gads ! 

Mācītājs Edgars Šneiders ar ģimeni 

Draugu apsveikumi lasāmi arī Dzejas piezīmēs. 

30.12.2010.

Vai tu gribi būt kā eņģelis? 

Man šodien ir laba ziņa, ko citiem pavēstīt. Lai gan nebūs kas iepriekš nedzirdēts. Vai 

nav jauki droši zināt, ka labais cilvēkos neizsīkst un nebeidzas? Neskatoties uz 

grūtībām, kuras neizbēgami nākas piedzīvot, cilvēki joprojām ir atvērti ne tikai, lai 

saņemtu, bet arī, lai palīdzēt tiem, kam klājas vēl grūtāk. Vai laikā, kad notiek tomēr 

daudz ļaunu lietu, tas nav vēl brīnums!? Nebaidīties no ļaunuma, nedomāt par to, ka 

vari tikt izmantots, piemānīts, apkrāpts, maldināts, aplaupīts, padarīts bezpalīdzīgs, 

pat iznīcināts… Jo kādēļ no tā būtu jābaidās tiem, kas saņēmuši Labo ziņu? 

Saņēmuši!!! To Ziņu, kas kā glābšanas iespēja tiek dota pilnīgi visiem: „Bet eņģelis 

uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem 

ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas 

Kungs.” (Lk 2:10-11) 

Protams, ka ir prieks par bērniņa piedzimšanu - vecākiem, tuviniekiem, lielai daļai 

noteikti. Taču, kādēļ būtu jāpriecājas pilnīgi visiem, ja tieši ar šī bērna, Jēzus Kristus, 

vārdu uz lūpām pēc tam arī slepkavos vai, izmantojot uzticību, centīsies „skalot 

cilvēkiem smadzenes”…? Bet, paldies Dievam, arī man Viņš atklājis, ka šis Bērns, 

kad paaugsies, dos (devis) mācību, kuru dedzīgi studējot un ticot, katram tūlīt būs 

skaidrs, kas patiesi tiek darīts Dieva Mīlestības (Kristus) vārdā, bet kas ir kāda cita … 

roku darbs!!! Tieši šīs zināšanas un lūgšanas tad arī palīdz izvairīties un izsargāties no 

ļauna tad, kad dotā Dāvana pieņemta. Vai būtu jānosoda tos, kas nepieņem? Tad man 

tas nav jādara, lai nepiedzīvotu, ka pašai tā izkrīt no rokām… Vai Kristus viņus 

nosoda? „Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es 

neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.” (Jāņa 12:48) 

Vai būtu jāuztraucas par tiem, kas kavējas vai atsakās pieņemt? Kādēļ, ja ir, kas 

nemaz nevēlas pieņemt, pat atgrūž vai noniecina? Kā, piemēram, ja es uzdāvinātu 

kādam svētkos kliņģeri, viņš izurbinātu no tā rozīnes - labāko, pārējam ļautu sakalst 

un pēc divām trim dienām, sajutis izsalkumu, nāktu no manis lūgt maizi. Dusmoties? 

Atteikt? Pārmest? Pamatoti? Bet žēl. Un, noteikti ņemot vērā, ka redz un žēlo arī 

Dievs. 

Nezinu, vai dzīvi var nodzīvot ideāli, perfekti un pareizi, ticot pareizi… Bet esmu 

pilnīgi droša, ka cilvēks, kurš apgalvo, ka viņš tic Dievam, ticēs arī Kristum un tam, 

kas Bībelē par Viņu teikts. Ka, pateicoties Viņam, mums visi grēki tiek piedoti. Kurš 

tādai laimei negribēs ticēt! Kādēļ? Lai paturētu savus trūkumus un netikumus? Vai 

vispār kādam varētu būt prieks no tiem? Nedomājot par apkārtējiem… Zinot baušļu 

patieso nozīmi, ka tie sargā Dieva dotās cilvēktiesības (!!!)…Vai tā būtu grēksūdze, ja 

cilvēks neatzīst savas kļūdas, bet uzskata, ka iepretī citiem vienmēr rīkojas pareizi? 

Vai kāds sevi uzskata par pilnīgi bezgrēcīgu? Kur tad slēpjas jēga… - neticēt Bībelei, 

kristīgās Baznīcas mācībai? Vai patiesi Dievticīgs cilvēks vispār spēj neticēt tam, kam 

citi Dievticīgi tic? Kā veselai atzītai zinātne, teoloģijai. Neredzu pamata kādai no 

zinātnes sastāvdaļām ticēt vairāk, piemēram, fizikai, nekā teoloģijai, kura pēc būtības 

sevī ietver vairāk, arī fiziku. 

Kādas emocijas jūs pārņemtu, ja nāktos pēkšņi dzirdēt apgalvojumu, ka droši var 

neuzticēties fizikas likumiem par elektrību, jo nenotiks nekas ļauns, rīkojoties ar to 

neuzmanīgi, pēc patikas? Gribētos smaidīt, smieties vai raudāt? Ja jūsu draugs vai 

tuvinieks vēlētos uz „savas ādas” pārbaudīt kādu pseidozinātni, kuras likumi ar Bībeli 

ir pretrunā vai tiek noraidīti? Kā, piemēram, astroloģija, numeroloģija, cita veida

dievturības, nekristīgas dziedināšanas u.c., kas nav oficiāli atzītas, tikai izplatītas un 

izplatījušās, pašsertificējušās. No kurām tik daudzi cietuši un cieš ne tikai fiziski, pat 

garīgi neatgriezeniski… Vai potenciālajiem upuriem šo faktu nepietiek? Jo tik un tā 

gribas pašiem pārliecināties: ja nu man tomēr izdodas „noķert tikai kaifu”…? Paņemt 

labāko no visa. No kā? No okultisma, kas iepretī Dieva vīnam darbojas kā 

narkotikas!? Dabūt no velna vērtīgāko, kas tam ir, bez galvenās sastāvdaļas tajā - viņa 

paša? Kā gan!? 

Bet, ja cilvēks ir labs, dara tikai labus darbus, kā ļaunais, sliktais viņu var skart? 

Vai nereti nav tā, ka cilvēki tikai domā, darām labu, aizmirstot pajautāt Dievam un 

otram personīgi: vai tas ir vajadzīgs, kas īsti ir vajadzīgs? Vai labais tad nepārtop par 

savas gribas, manieru un izpratnes netiešu, bet uztiepšanu būtiskās lietās? Nemaz 

nejautājot par regulāriem, it kā, sīkumiem. 

Paldies Dievam, arī man dažu gadu laikā bijusi iespēja pārliecināties, ka katrs 

jautājums, ko, iepazīstot Bībeli, esmu pārbaudījusi dzīvē – atbilst patiesībai, ir tas 

labākais, lai gan ticēju tam jau agrā bērnībā, kad īpaši neviens to vēl nemācīja. Jau 

pirms kristības vēroju, kā šie likumi darbojas arī neticīgo dzīvē. Taču: ticībā – ar 

pievienoto vērtību – svētību, neticībā – kā atgriezeniska cēloņu/ seku sakarība. 

Bet Dievu var atrast ne tikai Bībelē, arī citur, ne tikai baznīcā… Jā gan, nezinu 

gadījumu, ka kāds būtu vēlējies un būtu arī izdevies Viņu ieslēgt baznīcā līdz 

nākamajai svētdienai… Saprotu, ka Baznīca (neredzamā) bezmērķīgi negaida, ka kāds 

nāks, bet pati (caur redzamo…) iet pie cilvēkiem. Taču, nevis, lai baidītu, draudētu un 

iebiedētu, nomētātu, izsmietu, piekasītos, pasludinātu kādam vēsti par pazudināšanu 

vai pazudinātu, BET(!) - lai pasludinātu Mīlestību. Bet kurš tad to nezina un nepazīst, 

katra vārda galā… un ticība mīlestībai - katram sirdī. Kāds tam sakars vēl ar vietu, 

kur uzcelta baznīcas ēka?! 

Baznīca, kurai piederu, pasludina vēsti par tik Lielāko un cēlāko Mīlestību: tieši šajā 

naktī pirms 2000 gadiem piedzima Dieva Dēls – reizē Dievs un Cilvēks, vienīgais 

cilvēks pasaulē, kurš negrēkoja, nenodarot nevienam pāri, bet dziedināja bezcerīgi 

slimos, uzmodināja mirušos, jau tuvinieku apraudātus, mūsu grēku dēļ pats mira 

kaunpilnā nāvē un Lieldienās pats uzcēlās no mirušajiem, lai cilvēki beidzot iepazītu 

Dieva mīlestību visā tās pilnībā, Viņa brīnumus – reālajā dzīvē. Jo, piemēram, pirms 

tam (un arī tagad) Viņš varēja paēdināt 5000 - 7000 cilvēku tuksnesī, sadalot dažas 

maizes un zivis starp tiem tā, ka visi sātīgi paēda un vēl pāri palika. Apsolītais 

mantojums, ko Viņš atstāja Savai, kristīgajai Baznīcai. Ja tas tā nebūtu, domāju, 

apsolījumi nepiepildītos, bet pati esmu lieciniece – piepildās! Ticībā. Vai tas nozīmē, 

ka tie, kas tic Dievam, nepazīstot Kristu, ir sliktāki? Vai cilvēks, kurš izvēlas pieņemt 

Tēva mantojumu atšķirībā no tiem, kuri atsakās, ir labāks? 

Piekrītu, ir labi ticēt Dievam (Mīlestībai) – gan baznīcā, gan ārpus tās. Tikai pastāv 

viena atšķirība – manuprāt, diezgan būtiska. Jo Mīlestību piedzīvo daudzi, bet ne 

katram tā pieder… Kļūstot par kristieti, saņemot kristību, cilvēks piekrīt ne tik vien 

ticēt, bet būt ar Dievu personīgās pastāvīgās attiecībās. Kļūt no Dieva meklētāja, 

sarunu biedra, īrnieka, darba ņēmēja, apstākļu izmantotāja vai tml. par Viņa bērnu, 

caur kristību, piedzimt vēlreiz – atdzimt – no augšas, no Dieva Gara. Savukārt, 

baznīcas ēka un draudze ir tā vieta, kur svinēt šo priecīgo notikumu, pie Dievgalda. 

Visiem kopā konkrētā vietā, kā Kristus to iedibinājis. Tādu Dievu man ir bijis gods 

iepazīt Baznīcā, un ir laime sastapt regulāri, dievkalpojumos. Un saprast to, ka, ejot uz

Baznīcu, es Viņam sekoju – nāku pie Viņa, bet pēc dievkalpojuma Viņš man nāk līdzi 

– pavada, uzklausa, palīdz, vada, atbalsta un nepamet. Vai cilvēks pats ir spējīgs kaut 

ko tādu izfantazēt? Ja pats, tad domāju, ka viņa dzīvē vairs reāli nepiepildītos Bībelē 

apsolītās svētības, jo, lai nu ko, bet Dievu ap stūri apvest nevar… Piepildās tikai tiem 

un tādēļ, ka tic? Un šodien taču arī daudzi par Viņu raksta… Jā, bet ja kādam gadās 

noticēt meliem, vai tie arī piepildās, vai tikai šķietami? Līdz atklājas, ka solītais 

saņemts nav, bet melim neko nevar pārmest, pārmēru viltības dēļ… It sevišķi, ja 

rakstītajā tikusi pieminēta dievišķā gaisma, reizēm pat iepīts Jēzus vārds, tikai citā 

nozīmē – nevis, lai pašaizliedzīgi Viņam sekotu (risinātu problēmas, kā Viņš to 

darīja), pēc Bībeles drošajām norādēm, bet vilinot izzināt dievišķos noslēpumus ar 

augstāku garīgu būtņu starpniecību. Kādēļ tomēr daudzi uzķeras? Kamēr ir 

pārliecināti, ka arī viņus ap stūri apvest ir pilnīgi neiespējami. Kādēļ iesaistās tik 

bīstamajās attiecībās ar zemākstāvošu garu pasauli, nekā Dievs, nepārbaudot, ko par 

to saka Viņš, Svētajos Rakstos? Neieklausoties cilvēkos, kuri ir nonākuši citu garu 

atkarībā, par ko Bībele brīdina, ka cilvēka dvēselei tas ir garīgi nāvējoši, ne uzreiz, 

pamazām, nemanāmi, lēni un mokoši… kā notiek, ja cilvēki sāk kārot vairāk, nekā 

viņiem ir ļauts, kad Adāma un Ievas piemērs nešķiet ticams un pārliecinošs. Ka 

nevienam līdz šim, lai kādas zināšanas viņš iegūtu un pārvaldītu, nav izdevies valdīt 

pār apstākļiem, pakļaujot tos vai citus cilvēkus saviem priekšstatiem vai iegribām 

ilgstoši… 

Paldies Dievam, Viņš to nepieļauj! Viņš glābj! Jo Kristus – Dievs cilvēka izskatā – ir 

piedzimis tieši tev un man. Bet Baznīca Viņu nav privatizējusi, iesprostojot būros 

Dieva eņģeļus kā papagaiļus, lai katru gadu Ziemsvētkos uz mirkli izlaistu, uzjautrināt 

un smīdināt, ar vienu un to pašu frāzi, tikmēr sev paturot pārāku gudrību. „Tanī pašā 

laikā Jēzus iesāka runāt un sacīja: „Es Tev pateicos, Tēvs, debesu un zemes 

Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātniekiem, un tās esi zināmas 

darījis bērniem.” (Mat 11:25) 

Brīnumainu manā sirdī kristīgo Vēsti padara arī tas, ka laikā, kad daudzi cenšas tikt 

pie dievišķas gudrības, piemēram, caur austrumu mācībām, trīs gudrie ķēniņi no 

austrumu zemes (jo Bībele viņus sauc par gudriem!) jau toreiz, pirms vairāk kā 2000 

gadiem, devās meklēt Jēzus bērniņu, atrada un atdeva Viņam visas savas bagātības, 

cik saprotu, ar agrāko zināšanu palīdzību iegūtas. Lūk! Bet arī tiesa, ka katram savs 

laika daudzums un ceļa garums nepieciešams, lai pie Kristus nonāktu. Cerams. Taču, 

lai tas vispār notiktu, Dieva eņģelis nāk pasludināt. Nevis kaut ko pārāku un precīzāku 

par Bībeles mācību, kā tagad caur dažiem saviem starpniekiem apgalvo modernie 

eņģeļi… Bet Dieva eņģelis sludina tikai un vienīgi labi zināmo, taču ne visu vēl 

pieņemto vēsti par Dieva Dēlu, kuru Viņa sekotāji pazīst kā labu, tikumīgu, svētu, 

bezgrēcīgu u.tml. Lai cilvēki uzņemtu savās sirdīs Viņa pašaizliedzīgo mīlestību, 

iekārīgas un paģērošas, alkatīgas (slēpti vai arī neapzināti, lielākā vai mazākā mērā) 

patmīlības vietā. 

Vai varētu būt, ka atsevišķiem cilvēkiem joprojām ir grūti Kristu pieņemt, jo būtībā 

Viņš ir daudz labāks un pārāks? Kā jau Dieva Dēls. Taču pats Dievs mūs nevērtē 

zemāk par Viņu, bet salīdzina… Kuram gan, uzzinot par to, arī vēl tagad negribētos 

tam vienkārši ļauties? Cik saprotu, nav daudz būtisku lietu, kas tam traucētu – kā vien 

nezināšana vai kāds maldīgs, stereotips priekšstats par kristīgo Baznīcu, ja tāds spēj 

pastāvēt.

Bet es esmu cilvēks, kura pienākums ir dalīties, ko esmu piedzīvojusi pēc tam, kad 

eņģeļa sacītais: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem 

ļaudīm notiks…” dziļi personīgi uzrunāja arī mani, un manā dzīvē tas notika... 

Katram, kurš vēlas piedzimt no jauna, atdzimt, garīgi atmosties, vēlu: sadzirdēt Dieva 

eņģeli un kļūt par laimīgu Dieva bērnu, kas spēj ne tikai ticēt un piedzīvot brīnumus 

baznīcā vai ārpus tās, bet veikt tos, citu labā. Lai kļūst arvien vairāk to, kas kristīgi (ar 

minimāliem resursiem) prastu palīdzēt pēc iespējas daudziem mūsu tautā, kuri jau un 

vēl joprojām ir uz izmisuma robežas... 

Lai Dieva Dēla, Jēzus Kristus, spēks un gudrība mums palīdz! 

Pārdomās un piedzīvotajā dalījās Inga Audere 

24.12.2010. 

Mazu brīdi pirms gaismiņas... 

"Mazu brīdi pirms gaismiņas...", Ziemsvētku ieskaņas koncerts notika arī Liepājas 15. 

vidusskolā. Bērni, ar pedagogu mīļu gādību un vadību, veltīja to savām ģimenēm. 

"Tikai vienreiz gadā ir skaistākā nakts - Ziemassvētku nakts, kad visspožāk spīd 

zvaigznes un cilvēku sirdis pilda miers un siltums. Šis ir laiks, kad visiem gribas būt 

mīļiem un labiem, gribas izdarīt ko labu citiem, iepriecināt kādu. Un tāpēc arī mēs 

gribam ar šo koncertu iepriecināt jūs visus," bērnu vārdā tētus un māmiņas, brālīšus 

un māsiņas uzrunāja koncerta vadītāja, skolas audzēkne un skolēnu līdzpārvaldes 

aktīviste.

Koncerts sākās ar otro līdz ceturto un piekto līdz devīto klašu koru dziesmu mīlestībā 

pāri plūstošu izpildījumu, mūzikas skolotājas Ivetas Loginas vadībā. Kad mazo 

mākslinieku balsis, saplūstot vienā veselumā, gleznoja klausītājiem ainu, kā mazu 

brīdi pirms gaismiņās Dievs pārstaigā zemi... ticu, ka Viņš bija mūsu vidū un sajuta 

gaišu prieku un siltumu, kā mēs... Arī no ritmikas un deju skolotājas Ainas Apenes, 

skolotājas Intas Buces, skolotājas Baibas u.c. audzēkņu snieguma - dejoja gan jaunāko 

klašu mazie rūķi, gan tautas deju ansambļi un ritmikas deju ansambļi. Dziedāja kori, 

ansamblis un solisti: audzēknes Zane, Līva un skolotājs Jurijs Makārovs, kā arī 

klātesošie. 

Pasākuma noslēgumā sirsnīgi visus uzrunāja skolas direktors Gints Ročāns. Audzēkņu 

radošajiem kolektīviem un to pedagogiem tika pasniegtas dāvanas.

Ar "Klusa nakts, svēta nakts" kopīgu dziedājumu, no špikerīšiem... vecākiem 

dāvātajiem skaistajiem bērnu apsveikumiem, mājup devāmies Svētku 

noskaņas pildītām sirdīm, kurās Ziemsvētku lielā notikuma gaidīšanas sēkliņa arī šajā 

vakarā tika iesēta. 

Sakām mīļu paldies 15. vidusskolas vadībai, pedagogiem un audzēkņiem par svētīgo 

Gaismas un Mīlestības mirkli, koncertu. Egineto.lv, Inga 

/Ziņa var tikt vēl nedaudz papildināta/. 

Saruna svētkos ar Egineto.lv administratoru Jāni 

Diekontu /fragments/ 

Svarīgi ir, kur atrodas sirds 

Jānis Diekonts, LELB Priekules draudzes lektors, interneta mājas lapu: 

www.egineto.lv un www.luteranidzivibai.lv administrators. Kristīts un iesvētīts 

Liepājas Lutera ev. lut. draudzē 2004. gada rudenī. 

Precējies. Sieva Ieva Diekonte kopā ar viņu piedalās Baznīcas kalpošanā. Uz 

sarunu Jāni aicina Inga Audere: Esam pazīstami ar Tevi aptuveni sešus gadus, kopš 

sāki kalpot Lutera draudzē. Reiz kāds mazs puisēns pavēra zāles, kurā Tu vadīji 

nodarbību, durvis, un mēs ieraudzījām, ka telpa ir pilna ar jauniem cilvēkiem, kas 

studē Bībeli. Kā Tev izdevās uzrunāt tik daudz gados jaunu brāļu un māsu? Kā sajuti 

Dieva palīgu? Vai bija viegli jaunam kristietim izšķirties par soli - tūlīt uzņemties šīs 

kalpošanas vadību? 

/Saruna atsaukta 2011.gadā/

Priecīgus svētkus, Latvija, dārgā! 

18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena 

Kā Pāvils Tev vēstuli rakstu, 

Latvija mana, dārgā, 

Un lūdzu: pacel acis 

Kā māte uz saviem bērniem, 

Lai saprastu visas tautas, 

Cik dārgi un mīļi Tev esam! 

Lai nevar vairs svešā malā saukt 

Tavus ļaudis par bāriem. 

No cietējiem nenovērs skatu, 

Kam dienišķās garozas trūkst, 

No akmeņiem neliec cept maizi… 

Un neļauj par ubagiem kļūt. 

Par vēlu ar reklāmām treknām 

Vien spodrināt Tavu tēlu; 

Sen laiks ņemt talkā birstes 

Un izmēzt dvēseles kaktus, 

Lai saprastu visi tautā - 

Ne vārdos, ne mantā ir Spēks; 

Var TIKAI Mīlestībā 

No drupām Namu celt. 

Kā Pāvils – vēstuli rakstu, 

Latvija mana, dārgā - 

Ar asarām kājas Tev mazgāt, 

Ja vien tas palīdzētu. 

Lai spējam nākt Dieva priekšā 

Ar kreklu neaptraipītu 

Un sacīt: uz vēstulēm mūsu 

Dievs vienmēr atbildi sūta! 

Tēvs, svētī Latviju! 

Savu dārgo Zemi un tautu sveicot, Egineto.lv

Mīlestībā sveicam Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmējus 

11.novembrī, Lāčplēša dienā Valsts prezidents Valdis Zatlers Triju Zvaigžņu ordeni 

un citus valsts apbalvojumus pasniedzis 40 cilvēkiem. To vidū ir arī LELB 

evaņģēliste, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes 

Iļģuciema cietuma kapelāne Rudīte Losāne un LELB mācītājs, ērģeļbūves meistars 

Jānis Kalniņš. R. Losāne apbalvojumu saņēma par nesavtīgu un pašaizliedzīgu 

ieguldījumu ieslodzīto resocializācijas procesa organizēšanā un pilnveidošanā 

Latvijā. Savukārt J. Kalniņš tika apbalvots par nozīmīgu devumu un nesavtīgu 

ieguldījumu ērģeļu būvēšanā un atjaunošanā dievnamos Latvijā un pasaulē. 

/www.lelb.lv/ 

* * * 

/Daigas Lapānes zīm. Zvaigžņu gaisma./ 

Jau atkal zvaigzne krīt 

Un iekrīt 

Kādam tieši plaukstā 

Un atliek vēlēties 

Lai mūžam nenodziest 

Bet ticot cerot 

Mīlot patiesībā 

Spēt debesis mums 

Līdzās saskatīt 

Jau atkal zvaigzne krīt 

Bet tādēļ 

Zvaigžņu nekļūs mazāk 

Vēl Gaismas vainags 

Ziedēs debesīs 

Tik ilgi kamēr 

Sirdis apmirdzētas 

Spēs citiem arī 

Zvaigznes dāvināt

* * * 

Mīlestībā pateicamies Jums par svētīgo, nesavtīgo darbu un pašaizliedzīgo 

ieguldījumu. 

Lai Dievs Jūs bagātīgi svētī un veldzē! Egineto.lv 

Atvērta Ilzes Kalmes dzejas istaba. No sirds sveicam! 

/Ilze Kalme/ 

Atceros. Zvaigznes diena. Precīzāk - salta un "pārāk" balta, piesnigusi dienas 

novakare, šā gada sākumā. Atveru 'Dzejas piezīmes', lai pārliecinātos, vai kādam būs 

šājā dienā vēlme publicēt dzeju. Jā - priecīgs pārsteigums. Jauna dzeja, 

jauns pieteikums - Ilze Kalme. Un kopš tā brīža, paldies Dievam, Ilze ir līdzās. Ar 

dzeju, labu vārdu, ziņām un tamlīdzīgi, garīgi. Bet šodien - svinam! Atvērta Ilzes 

dzejas istaba, kurā varam baudīt viņas dzeju, lasīt miniatūru - iepazīties ar autori. 

Saku mīļu paldies Ilzei par draudzību un sadarbību. Un Jānim Diekontam, kā allaž 

- par istabas izveidi. 

Sirsnībā un pateicībā, Inga, redaktore

"Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, 

ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem." 

(Jāņa 15:13) 

* 

Mirdz sārtas lāses 

Gaišā dienā 

Zem melnām bruņām 

Ledus sprāgst 

Līdz sasprāgst 

Ienaidnieka zobens 

Ne lūgts ne saukts 

Ne aicināts 

Un paceļ tauta 

Savas acis 

Un paliek svētā lūgšanā 

Kad brālis dodas 

Dieva pēdās 

Pie miera 

Zemē atpirktā... 

Sveicam mūsu mīļo tautu Lāčplēša dienā! Egineto.lv 

11.11.2010.

Dzejas krājumu "Baltijas vējš" atverot 

Trešdien, 3. novembrī Liepājas vācu-latviešu tikšanās centrā notika nebijis pasākums 

- daudznacionālā dzejas krājuma "Baltijas vējš" atvēršana. Piedalījās izdevuma 

redkolēģijas pārstāvji, dzejnieki u.c. Muzikālo gaisotni uzturēja Jānis Imants 

Birzkops. Par ideju pastāstīja tās autore Ilga Auza. 

Projekta vadītāja Ērika Birzkopa pateicās Ilgas kundzei par šo ideju un atbalstu. 

Viņa dalījās, kā noritējis darbs. Interesanti bija uzzināt, ka visjaunākā krājumā 

iekļautā dzejnieka Riharda Švarcmana, kurš dzīvo Izraēlā, bet vasarās viesojas 

Liepājā, darbs no latviešu valodas atdzejots ivritā, pēc tam ticis nosūtīts uz Izraēlu, 

rediģēšanai. 

Klausītājus uzrunāja arī redaktori Edvīns Tauriņš un Olga Krila, kura sacīja, ka 

krājuma nosaukums ir Vēstures, mūzikas, poēzijas cienītāju Liepājas apvienības 

OLIMPs dots. Viņa piekrītoši apstiprināja jau Ērikas B. domu, ka viena lieta ir dzeju 

pārtulkot, bet pavisam kas cits - to atdzejot. Un tad, ja atdzejotājs ir centies uztvert 

autora sacīto ar sirdi, tulkojums nezaudē, bet ļoti iegūst, dvēseles radniecībā. 

Pateicības vārdus teica arī Kirils Bobrovs, viens no dzejas autoriem, laikraksta 

"Kurzemes Vārds" žurnālists. Projekta koordinators Konstantīns Visockis sacīja, ka 

šāds dzejas krājums pie mums ir unikāls, jo Latvijā līdzīgs līdz šim nav izdots. 

Visiem grāmatas veidošanā iesaistītajiem tā tika dāvināta. Pasākuma dalībnieki bija 

vienoti uzskatos, ka šo sadarbību būtu vērts turpināt, domājot par nākamo krājumu. 

Grāmatu ierobežotā daudzumā vēl iespējams iegādāties. Interesentus lūdzam zvanīt pa 

tālr. 26003494 Ērikai. 

Vēl bildēs:

08.11.2010. 

Liepājas baptistu Nācaretes draudzei jauna 

mājaslapa 

Liepājas baptistu Nācaretes draudze nesen atvērusi interneta mājas lapu, kurā 

iespējams noskatīties vairāku dievkalpojumu, kas notikuši šajā draudzē, 

videoierakstus. 

Mājas lapas adrese: http://vimeo.com/channels/nacaretesdraudze/page:1 

07.11.2010.

Atvērta Daigas Lapānes dzejas istaba. Mīļi sveicam! 

Ar Daigu Lapāni iepazināmies, šķiet, pavisam nesen, šajā vasarā, bet sajūta tāda, it kā 

pazītu viņu vienmēr. Draudzības siltums un mīļums, ko Daiga izstaro un dāvā, 

caurstrāvo viņas kolorītos mīlestības darbus, kuri tagad lasāmi un skatāmi arī autores 

dzejas istabā, Egineto. Tajā var iepazīties ar viņas dzeju, biogrāfiju, zīmējumiem, 

interviju, kā arī visām Daigas publikācijām šajā portālā / izvēloties dzejas istabā vārdu 

Publikācijas, uzklikšķinot uz atbilstošā raksta virsraksta, varēsiet tos lasīt pilnībā/. 

Istabu iekārtojis Jānis Diekonts. 

Mīļi pateicamies Daigai par skaisto un ražīgo sadarbību! Sveicam viņu mūsu vidū! 


* 

Ik lāsē pilnība 

no debesīm, 

ik asnā, 

kad tas pretī saulei dīgst, 

ik sirdī pilnība, 

kad Mīlestības kauss 

ir piepildīts. 

/Daiga Lapāne/ 

30.10.2010.

Sveicam dzejnieku Edvīnu Jansonu ar dzejas istabas 

atvēršanu 

No Dieva man gaisma mirdz ceļā un sirdī, 

Bez Dieva man pasaule tumsā grimtu, 

Bez Dieva man dvēseli nemiers tirdī - 

Ar Dievu es eju, lai mūžībai dzimtu... 

/E. Jansons/ 

Sveicam Edvīnu Jansonu mūsu vidū! Pateicamies viņam par skaisto dzeju, par 

sadarbību. Vēlam: nest bagātīgus Gara augļus Dieva godam arī turpmāk! 

Dzejas istabā lasāma autora dzeja, pieejamas dzejas piezīmes, kā arī - dažos vārdos 

par autoru. Istabu izveidojis Jānis Diekonts. 

23.10.2010. 

"Baltā stunda" Liepājas Lutera draudzē 31.oktobrī 

Svētdien, 31.oktobrī plkst. 13.00 Liepājas Lutera draudzes namā, Jelgavas ielā 58, 

Liepājā notiks kristīgās dzejas "Baltā stunda", kurā piedalīsies dažādu konfesiju 

dzejnieki un mūziķi. 

Ziņu iesūtīja Ilga Auza 19.10.2010.

Sveicam dzejnieku Jāni Rapšu ar dzejas istabas 

atvēršanu 

Dzejnieka Jāņa Rapšas dzejas istabā var lasīt gan autora akrostihus u.c. kristīgo 

dzeju, gan dzīves aprakstu. Sirsnīgi sveicam un priecājamies, ka viņš ir mūsu vidū! 

Dzejas istabu izveidojis Jānis Diekonts. 

Kristīgajam dzejniekam ir jābūt par lukturi cilvēku maldu tumsā, par zālēm – grēku 

epidēmijas laikā un par cīruļa dziesmu Dieva slavēšanā. /Jānis Rapša/ 

19.10.2010. 

Par pēcpusdienu "Dzejā un mūzikā teicam Tevi, 

Dievs" 9. oktobrī Kuldīgas Sv. Katrīnas ev. lut. 

draudzē 

2010. gada 9. oktobrī Kuldīgas Sv. Katrīnas ev. lut. draudzes mājā, Kuldīgā, Baznīcas 

ielā 31, pēc dažu gadu pārtraukuma tika novadīta dzejas pēcpusdiena „Dzejā un 

mūzikā teicam Tevi, Dievs!” Piedalījās dažādu konfesiju kristieši. Pasākums noritēja 

siltā atmosfērā. Dzejas lasījumu laikā fonā skanēja ērģelnieces Janas Pirro prelūdijas. 

Klātesošos uzrunāja un kopīgā lūgšanā vienoja LELB Kuldīgas iecirkņa prāvests 

Viesturs Pirro. Tika aizlūgts par mūžībā aizsauktajām novada dzejniecēm Līviju 

Feldmani un Ludmilu Japeņinu. Dace un Liene Blūmas aizkustinoši deklamēja viņu 

dzeju.

No kreisās puses: 1. rindā - Prāvests Viesturs Pirro, rakstniece Dace Priede, jaunās 

dzejnieces Liene Blūma un Ieva Pigevica; 2. rindā - vārsmotāja Elīna Birziņa, 

deklamētāja un dzejniece Gunta Valtere, dzejniece Gunta Krauze, deklamētājs Ervīns 

Čaibelis, deklamētāja un dzejniece Aleta Jonele, deklamētāja Dace Blūma, jaunie 

dzejnieki Kaspars Katšens un Jānis Priednieks. Foto: Jana Pirro./. 

Savu dzeju lasīja 7 autori. Pirmo reizi savus dzejoļus lasīja arī prāvests V. Pirro. 

Rakstniece Dace Priede citēja fragmentus no savas topošās grāmatas - 365 pasakas. 

Kuldīgas dzejniece Gunta Krauze lasīja savas vārsmas, un viņas dzeju izjusti 

deklamēja Aleta Jonele un Gunta Valtere. No jauniešiem savus gara darbus lasīja 

Jānis Priednieks, Kaspars Katšens, Ieva Pigevica. Ervīns Čaibelis mākslinieciski 

augstvērtīgi deklamēja Kārļa Skalbes, Leonīda Breikša un Imanta Ziedoņa dzeju. 

Dace un Liene Blūmas deklamēja arī Indras Orehovas, Livara Jankovska un Ineses 

Lagzdiņas dzeju. Elīna Birziņa lasīja savus dzejoļus un luterāņu mācītāja Arnolda 

Lūša „Lūgsnu”, jelgavnieces Ilzes Gržibovskas, turlavnieces Daigas Vītolas dzejas, 

un tukumnieces, dzejnieces Sarmas Upeslejas dzejoli – „Mans Rožukronis ir no 

mīlestībām...”- no jaunā 2010.gada krājuma „Zalkša bezgalība”. (Sarmas Upeslejas 

dzejas pēcpusdiena tiek organizēta 16. oktobrī plkst. 14.00 Krišjāņa Barona muzejā, 

Rīgā, Kr. Barona ielā 3-5. Interesenti ir mīļi aicināti!) 

Izskanējusī dzeja ir tapusi lūgšanās, pārdomās un meklējumos, dziļā pateicībā, 

mīlestībā un bijībā uz Dievu, mūsu Radītāju. Dzimtenes, dabas krāšņuma un 

cilvēku jūtu pasaules vienojošās liriskās notis izskan dzejoļos, apdziedot Dieva 

varenumu un cilvēka ticības spēku, pārvarot grūtības, ticību beznosacījuma Mīlestībai 

un Kristus atpestīšanai no grēka varas. Pateicība Dievam par visu, ko Viņš mums ļauj 

vērot, baudīt un izjust, pilnveidot sevi, radīt, celt jaunu pasauli, pārvarot šķēršļus un 

dzīvot kristīgās morāles ietvaros.

Dzejas pēcpusdienās mūzikas, ziedu, dzejas un cilvēku sirsnības lokā uzplaiksnī un 

virmo spilgtas pozitīvās emocijas un draudzības jūtas. Cilvēkiem ir tik spilgti talanti 

un viņiem ir ko teikt viens otram! Tiek sniegts un tiek saņemts māksliniecisks 

baudījums, kurš ieguļas dziļi sirdī un atmiņā, aicinot aicina Dieva Svētībā katram 

pašam radīt poētisku pasauli no jauna! 

Ziņu sagatavoja un iesūtīja Elīna Birziņa 11.10.2010. 

Ieskats (daļējs) aizvadītā pasākuma dzejas repertuārā: 

KLEJOJUMU GADUS ATCEROTIES 

Tilta arka kā baznīca pāri, 

Un es sēdu te, noplucis dzejnieks. 

Kaut ko mīļu un kaut ko nemīļu 

Tu man atkal atnesi, Venta. 

Tavās kuplajās zālēs es paslēpšos, 

Tavos atspulgos palikšu mūžam. 

Tad, kad cilvēki mani vairs neredzēs, 

Rumbas dzirkstīs vēl palikšu kūpam. 

Te pie upes vēl mana svētnīca, 

Kad no citām jau padzīta projām, 

Paliek Venta - kā pēdējā cerība, 

Tilta arka - kā sarkanā baznīca. 

Līvija Feldmane 

„Veltījums Kuldīgai”, 2005. 

*** 

Dievs! 

Mazgā manu dvēseli 

Sniega baltumā. 

Es noliecos pie Tevis svētumā, 

Ak, Upuru Jērs! 

Tu mīlestība visaugstākā! 

Es noliecos pie Tevis svētumā, 

Mans Dievs! 

Jel saplēs, saplēs, saplēs 

Un darini no jauna, 

Es ļoti gribu Dievu iemīlēt 

Un nesāpināt Svēto Garu 

Kāpjot savā Golgātā ... 

Ak, Svētais Dievs, 

Kā drīkstam Tevi uzrunāt 

Ar savām nešķīstajām lūpām 

un nenomirt?

Vien tikai tāpēc, 

Ka Dievs mūs šķīstī 

Jēzū Kristū. 

Un katru dienu 

Atver debesis... 

Ludmila Japeņina 

1999. 

MŪŽĪBA 

Dievs - 

Laiks - 

Mūžs - 

Tas viens. 

Tas vijas kopā. 

Mūži - 

Tie mirkļi sīki 

Laikā - 

Neizmērojamā, 

Tur iekšālaikā, 

Biju arī Tu 

Tu virpulī - 

Līdzi biji, 

Tu daļa no tā, 

No - 

Mūžības. 

Inese Lagzdiņa (Lepše) 

*** 

Tava mīlestība ir liela. 

Tu noraugies uz mani 

No debesu augstumiem 

Un vēro manas dzīves gaitas. 

Tu gaidi: vai kādu brīdi es 

Nevērsīšos pie Tevis. 


Tu esi tepat man līdzās, 

Lai vadītu mani 

Pa dzīves ceļiem. 

Un priecājies par katru brīdi, 

Kad esmu kopā ar Tevi. 


Un tajā pietiek vietas 

Arī man. 

Indra Orehova (Lodiņa), 

03.10.1999.

PĒDAS TUKSNESĪ, Viesturs Pirro - publicējumu lūdzu sk. Egineto.lv dzejas 

piezīmēs. 

V. Pirro lasīja arī savu pateicības dzeju Dievam, kuru tāpat publicējis dzejas piezīmēs 

- Paldies, Tēvs! 

LŪGSNA 

Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. 

Pāvila vēstule kolosiešiem 3,2. 

Kungs, 

manas domas 

bieži vien ir kā putni 

ar apcirptiem spārniem. 

Tās nevar pacelties uz augšu. 

Tās saistās tikai ar ikdienas rūpēm 

un zemes lietām. 

Tāpēc es lūdzu Tevi: 

dod man 

spēku 

atraisīties no zemes smaguma, 

domas vērst 

uz augšu, 

pieminēt Tavu labestību 

un klausīties, 

ko man stāsta, bezvārdu klusumā, mans Kungs 

un mans Pestītājs. 

Ļauj man biežāk būt kopā ar tiem, 

kas Tevi lūdz 

un Tevi slavē. 

Liec man atskārst, ka viena pagale nedeg, 

ka ugunskurs gaiši liesmo 

tikai no daudzām pagalēm. 

Tā lai lūgšanā, 

domas uz augšu vēršot, 

liesmo arī mana sirds. 

Archibīskaps Arnolds Lūsis † 

1966. – 1993. 

/ LŪGŠANAS. © „Dievs, mūsu patvērums” - Arnolds Lūsis. Izdevējs „Latviešu Ev.

lut. draudžu apgāds Amerikā” 

http://www.svetrunas.lv/Lugsanas/default.html/ 

ooo 

Mans Rožukronis ir no Mīlestībām, 

kas Radītāja dārzā maigi zied – 

kā vējš un liepa saplūst vienā glāstā, 

kā madara pār pļavu balti iet. 

Mans Rožukronis miljons ziediem smaida, 

no Saules vēries, dzīvu dziesmu dzied, 

un putni augstu Debesīs to skaita, 

un bite dūc, kur uzplaucis ir zieds. 

No cilvēkiem, no mirkļiem ikdienišķiem, 

kas dienu lapas Laika plaukstā šķir, 

no dzīvotprieka svētīgajiem zibšņiem, 

no mīļuma 

mans Rožukronis ir. 


/No dzejoļu krājuma „Zalkša bezgalība”, Autorizdevums, 2010., 68.lpp. / 

ooo 

no nekurienes nācis 

es šeit tikai cauri ejot 

uzkrāt labo, saprast slikto 

piepildīt kam jāpiepildās 

plaukstās saņemt 

nezināmo spēku 

atdot slāpstošiem 

un vājiem

lai caur mani plūstu 

gaisma 

tālā.... 

reizēm arī nesaprastā...... 

Daiga Vītola 

Jūrkalnes pludmales skice 

Jū-ū-ūra š-šļāc-c-c 

Jū-ū-ūra š-šļāc-c-c 

Jū-ū-ūra š-šļāc-c-s... 

Kaija zilajās debesīs 

klie-ē-ēdz 

klie-ē-ēdz 

klie-ē-ēdz... 

Uz kurieni nesas mans 

prā-ā-āts 

prā-ā-āts 

prā-ā-āts?.. 

Dievs man atbildi 

liedz / sniedz 

liedz / sniedz 

liedz / sniedz!.. 

Elīna Birziņa, 25.10.2008. 

>>>

varavīksnē, 

kad ir tik pēkšņi, tik ļoti lijis. 

/18.06.2009. / 

... 

uzsmaidu pienenei 

saules sveiciens acīs 

viegli tik viegli tālāk iet 

/16.07.2009. / 

... 

nokrita lapa 

pār ezeru vilnis skrien 

vienatne netraucē 

... 

debesis pāri 

bezgalīgs zvaigžņu klajums 

nepaliksi viens 

/18.09.2009./ 

Ilze Gržibovska 

SVĒTĪGA SVĒTDIENA 

Debesis neļauj aizmirst jūru mirklī 

kad maiguma zilgmē mākoņus 

jūrmalas smilšu rakstā tur 

piekārtus mainībā 

un rotaļīga vējiņa iespaids uz 

ziedošu pļavu 

zibošu lidonīšu ielenkumā 

ir dziedējošs...

Skan baznīcas seno ērģeļu varenums... 

Sirds dziļumus glāsta vārs un mīlīgs gaismēnu viļņojums... 

Elīna Birziņa, 2010. 

/I.S.Baha ērģeļu mūziku klausoties - Toccata and fugue in D minor./ 

ooo 

izjūtu jocīgas bailes, kad 

sirds kambaros pamanu tukšumus, kuros 

mīlestības nav 

Dievs! Glābj mani no nepilnības, 

dziedini tukšuma vietas, 

aizpildi manu sāpi 

ar brīnumainiem ziedu uzlējumiem 

no Paradīzes Mūžīgajiem dārziem, 

kur nevīst Prieks un Mīlestības ir visiem gana 

pat tad, kad ārpusē nekā nav 

Elīna Birziņa, 16.09.2010 

... 

Es, cilvēks, slavēju Dievu!... 

Un mana slavināšana ir naiva, 

mana balss ir tik klusa, 

manas jūsmas tik niecīgas... 

Visums man, cilvēkam, atbild 

ar dziļu pateicību 

klusumā... 

esmu Tā bērns, kurš 

izjustā nojausmā 

ielaiž sevi 

Apziņā! 

Elīna Birziņa, 2001 

DIVI BALTI EŅĢEĻI 

Divi balti eņģeļi 

sargā 

Engures baznīcas altāri 

un mani, lūdzēju,

apskauj miers... 

tukšajā telpā 

neesmu viena - 

Kristus un Svētais Pēteris 

uz altāra gleznas 

un eņģeļu sardze 

uzklausa 

manu lūgšanu, 

Dievs! 

Elīna Birziņa, 07.08.2010, ceļā 

Piezīme: 

Engures luterāņu baznīca ir viena no retajām koka baznīcām, [...] 

kas nav nopostīta vai pārbūvēta par mūra baznīcu. Tā uzcelta 1804. g., bet vēlāk 

vairākkārt pārbūvēta un remontēta. ...Altāris un kancele (1835.) un ērģeles (1853.- 

1854) uzbūvējis no Vācijas ieceļojušais ērģeļmeistars Kārlis Bitners. [...] 

(No tūrisma ceļveža „Tukuma rajons”, 2006). 

Altārgleznu „Kristus un Svētais Pēteris uz jūras” gleznoja J.L. Eginka 1851. gadā. 

(No grāmatas „Kurzeme”, S.Rusmanis, I.Vīks, R.: „Latvijas enciklopēdija”, 1993., 

186. lpp.) 

ooo 

Es Dievu jūtu it Visā, 

kas mājo Pasaulē, 

Un redzu katru vizmu 

ikvienā Dvēselē 

Man ģimene dod spēku 

un draugu atbalsts kluss, 

Ij Daba dāvā prieku, 

man esot līdztekus... 

Un pilda manu Sirdi 

liels mīļums neizteikts... 

Vēl parādā to esmu 

es savai Dzimtenei! 

Elīna Birziņa, 2000

Dzejniecies un rakstnieces Irmas Markopas dzejas 

krājuma "Vējš raksta vārdus'' atvēršanas pasākums 

13. oktobrī 

Rīt, 13. oktobrī plkst. 17.00, Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centrā notiks Irmas 

Markopas dzejas krājuma "Vējš raksta vārdus'' atvēršana. Pasākumu vadīs Ē. 

Birzkopa, muzicēs J. Birzkops, piedalīsis I. Martinsone un J. Dreiblats. 

Irma Markopa sirsnīgi pateicas krājuma redaktoram Olafam Gūtmanim, korektorei 

Laimai Vincjūnei, māksliniekam Imantam Liepiņam, izdevniecībai LiePA, fotogrāfei 

Irinai Tīrei, 

savām meitām Mārai un Ērikai, mazbērniem Kitijai, Laurai, Betijai, Martai un Mārim 

Martinam. 

Vaicāta par būtiskākām izjūtām, kādas autore pārdzīvojusi šo dzejoļu krājumu 

rakstot, Irma atbildēja: "Man ļoti patīk uzturēties jūras tuvumā un vērot viņu kā dzīvu 

būtni. Reizēm jūra čalo, reizēm dusmojas, bet ir brīži, kad viļņu pieskārieni krastam 

skan kā mūzika. Reiz pēc vētras izlasīju vārdus un teikumus, iegravētus smiltīs. Tā 

veidojās dzejas rindas un grāmatas nosaukums." /Fragments no redaktora Olafa 

Gūtmaņa komentāra grāmatas ievadā./. 

Mīļi sveicam Irmu Markopu viņas trešā dzejas krājuma izdošanas svētkos! 


2010/10/12

Almanaha "Kāp Mīlestības kalnā" atvēršana 

Svētdien, 10. oktobrī, Liepājas Brāļu ev. lut. draudzē notika pacietīgi gaidītā otrā 

starpkonfesionālā dzejas almanaha "Kāp Mīlestības kalnā" atvēršanas svētki. Kopā 

bija sanākuši dzejnieki, mūziķi, mākslinieki un citi - no dažādām kristīgajām 

draudzēm, lai sveiktu "Baltās dzejas stundu" 10. jubilejā. Ar muzikālu sniegumu 

klātesošos iepriecināja Ieva Birule (flauta) un Raimonds Pāvils (saksofons). 

Visus silti uzrunāja Ilga Auza un Ērika Birzkopa. 

/No kreisās: M. Zihmanis, Ē. Birzkopa, I. Auza un R. Bitenieks./. 

Viņas sacīja mīļus pateicības vārdus - mācītājam Raivo Biteniekam, kas uzaicināja 

"Baltās dzejas stundu" 2000. gadā uz pirmo pasākumu Brāļu draudzē, 

un klātesošajiem redkolēģijas dalībniekiem - redaktoram Modrim Zihmanim, dizaina 

autoram Uldim Baltutim un LiePu LiePA tipogrāfijas vadītājai Ingai Rončei. Tika 

pasniegtas grāmatas un ziedi. 

M. Zihmanis atzina, ka šajā, otrajā kopkrājumā, visvairāk pārstāvēti divi dzejas žanri: 

liriskais un ainaviskais. "Bet ir arī kritiskais," ar smaidu viņš piebilda. 

Ilga Auza klausītājiem atgādināja par mūsu www.egineto.lv mājas lapu, aicinot to 

apmeklēt. Inga Audere pateicās un sveicināja visus no egineto autoriem, kuri nevarēja 

pasākumā būt klāt. Tad krājums tika dāvināts tajā publicētajiem dzejniekiem un 

aktīvākajiem atbalstītājiem. 

Pēc svinīgās daļas kā parasti notika sadraudzība. "Baltās dzejas stundas" draugi un 

viesi cienājās ar raušiem un svētku kliņģeri. Sadraudzības laikā tika dziedāts, autori 

lasīja savu dzeju.

Mīļi pateicamies Brāļu draudzei par ielūgumu un viesmīlību, bet "Baltās dzejas 

stundai" un LLRMK "Helikons" par svētīgo, mīlošo attieksmi pret Gara darbu un tā 

darītājiem. 

Almanahu "Kāp Mīlestības kalnā" iespējams lasīt Egineto.lv sadaļā 'Dzejas krājumi'. 

Grāmatu, ierobežotā daudzumā, vēl var iegādāties pret ziedojumu, iepriekš sazinoties 

ar Ē. Birzkopu pa e-pastu: ebhelikon@inbox.lv 

2010/10/12 

Mīļi sveicam "Baltās dzejas stundas" dalībniekus 10 

gadu jubilejā 

Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: "ES ESMU pasaules gaisma; 

kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." 

(Jņ 8:12) 

Mīļie brāļi un māsas! 

Ar prieku darām zināmu, ka Liepājā ir izdots otrais starpkonfesionālais kristīgās 

dzejas almanahs „Kāp Mīlestības kalnā”. Atgādinām, ka pirmais krājums „Dievs, 

gribu Tev skanēt…” iznāca 2008. gada pavasarī. Abi izdevumi ir visu kristīgo 

konfesiju dzejnieku un viņu atbalstītāju mīlestībā veiktā darba, kura augļi sakrāti 10 

gadu garumā un celti gaismā kristīgās dzejas pasākumos „Baltā dzejas stunda” 

draudžu dievnamos, apliecinājums. 

Krājumā piedalās dzejnieki no visas Latvijas. Kopā iekļauta 81 autora darbi, t.sk. 

LELB mācītāja Raivo Bitenieka dzeja un Vācu evaņģēliski luteriskās baznīcas Latvijā 

Liepājas draudzes mācītāja Martina Grāla (Grahl) dzeja, atdzejota latviešu valodā.

Pateicamies Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdā par Viņa doto dzejas 

dāvanu, svētīgi piešķirto laiku, līdzekļiem, iespējām to visu apkopot izdevumā. 

Sakām sirsnīgu paldies redkolēģijai: projekta idejas autorei un dzejas pasākumu 

vadītājai Ilgai Auzai, redaktoram Modrim Zihmanim, projekta koordinatorei, LLRMK 

"Helikons" vadītājai Ērikai Birzkopai, korektorei – Laimai Vincjūnei, dizaina 

autoram – Uldim Baltutim, foto māksliniecei Diānai Sležei un ilustrāciju autorei Ilvai 

Rozītei. Tāpat pateicamies ikvienam dzejas autoram, mācītājiem, draudzēm u.c., kas 

atsaucīgi līdzdarbojas. Paldies visiem svētības devējiem, ziedotājiem un tiem, kuri 

velta laiku lūgšanām. 

Almanaha „Kāp Mīlestības kalnā” atvēršanas pasākums notiks svētdien, 10. oktobrī 

plkst. 16.00 Liepājas ev. lut. Brāļu draudzē, Cenkones ielā 3, pēc dievkalpojuma, kura 

sākums ir plkst. 15.00. Jo tieši šajā draudzē 2000. gadā pēc LELB mācītāja Raivo 

Bitenieka uzaicinājuma notika pirmais Ilgas Auzas vadītais „Baltās dzejas stundas” 

pasākums, ar visu Liepājas kristīgo draudžu mācītāju dotu svētību un aizlūgšanām, ar 

kristīgo dzejnieku un mūziķu piedalīšanos, no kuriem liela daļa piedalās arī šodien. 

Pasākumu vadīs Ilga Auza un Ērika Birzkopa. Almanahu varēs iegādāties pret 

ziedojumu. Dzejas autoriem un aktīvajiem atbalstītājiem krājums tiks dāvināts. 

Mīļi sveicot „Balto dzejas stundu” desmit gadu jubilejā, vēlam: lai arī kādi apstākļi 

mūs nākotnē sagaidītu, sargāt sevī Mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem – svētu un 

dedzīgu, kā līdz šim! 

Laipni gaidīsim visus brāļus un māsas uz pasākumu! 

„Baltās dzejas stundas” un www.egineto.lv dzejnieki un mūziķi 

09.10.2010. 

"Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam 

nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam." (Jāņa ev. 6:35)

Maizei ir saules siltuma, 

vēja smaržu, 

lietus valgmes 

un Mīlestības īstuma 

garša. 

Maize sevī glabā 

arī atmiņas par roku 

čaklumu un 

krāsns dāsnumu. 

Maize – ne tikai sātam, 

tā ir arī svētuma un 

garīgas pilnības 

simbols. 

Lai jums, mīļie, 

nekad netrūkst – 

ne maizes, 

ne Mīlestības! 

Vēl Egineto.lv Pļaujas svētkos! 

03.10.210.

Kad cita Gaisma 

dvēseles mums aizskar 


Tukumniecei Sarmai Upeslejai šovasar iznāca pirmā dzejoļu grāmata „Zalkša 

bezgalība” – krājums sevī apvieno gan gaismoto zvaigžņu, gan ziedošo zemes 

starojumu. Atverot Sarmas grāmatu, sagaida patiess un smalks vārdu virmojums, 

īsteni latviskas domas un intonācijas – autores personiskās pieredzes un trāpīgu 

dzīves vērojumu rindas. Netrūkst labu un mīlošu vēlējumu, kas aicina ļauties, lai 

dievišķa Gaisma uzrunā – gan sirdi, gan prātu –, jo tieši tā dzejniece arī pati 

pierakstījusi daudzās rindas, kas vakaros atplūst kā no dziļām dzīlēm, izlīst kā no 

zvaigžņu krūkas un ieskanas dvēseles smalkajās vibrācijās: 

„Vārds atnāk pie manis 

un dvēselei pieskaras liegi 

kā smilga pie smilgas, 

kā ēnu pārskrējieni”. (29. lpp.) 

11. septembrī Tukuma kultūras namā Dzejas dienu gaisotnē notika Sarmas 

Upeslejas grāmatas atvēršanas svētki. Autore ne tikai lasīja savu dzeju, bet skaisti 

dziedāja kopā ar Anitu Stikāni, kura, savukārt, spēlēja arī akordeonu. 

Liels pārsteigums bija Ingas Zariņas dāvana – divas skaistas dziesmas ar Sarmas 

vārdiem, kuras viņa izpildīja kopā ar vārdu autori. Inga spēlē ģitāru, un melodijas 

Sarmas dzejai esot atnākušas pašas. Rudenīgajā atvasaras dienā dziesmā „Mīlestība” 

ieskanējās ziedošu liepu sanoņa, apņēma gaišs tuvības lauks, kas neizgaisa arī otrajā 

dziesmā par rudenīgo rēnumu – „Klusi kā ezera nopūta”. 

Pēkšņi virs klausītāju galdiņiem, pie kuriem pasākuma laikā varēja malkot tēju vai 

kafiju, uzradās skaists, raibs taurenis, te ceļoties tuvāk pie spuldzēm, kas izgaismoja 

maigi krēslaino zāli, te aizvirpuļojot gar Sarmas dzejoļu lapām. Varbūt tas bija kāds 

sveiciens no klāt neesoša tuvinieka... 

Jau vasarā Sarma Upesleja ar nupat iznākušo „Zalkša bezgalību” iepazīstināja gan 

Tukuma novada svētkos pilsētā, gan Rožu svētkos – dzejas lasījumos, bet tieši Dzejas 

dienas ir īstais tikšanās laiks ar lasītāju, un Sarmai tās šogad īpašas – jo pirmo reizi 

sava grāmata. Autore jau paspējusi klausītājus priecēt Liepājā Kurzemes novada

dzejas dienā 9. septembrī, kā arī savā dzejas pēcpusdienā Kandavā 10. 

septembrī, un tad jau minētājā Dzejas dienu pasākumā Tukumā, kur reizē tika 

atvērtas vēl divu tukumnieku dzejas grāmatas (Brigitas Debeļskas un Gvido Drages). 

Jāpateicas Tukuma kultūras nama vadītājai Dacei Lebedai par skaisti noorganizēto 

dzejas pēcpusdienu. 

16. septembrī draugus un lasītājus pulcēja arī Sarmas Upeslejas grāmatas iesvētes 

mirklis J. Rozes grāmatnīcā Tukumā, bet sarunu ar dzejnieci par viņas dzeju un 

grāmatas tapšanu varat noklausīties tagad jau internetā Radio 1 arhīvā – raidījumā 

„Siluets” (12. septembrī pulksten 18.15). 

Dzejas grāmatu Sarma Upesleja ir veltījusi savas mātes Ausmas Upeslejas piemiņai, 

jo tieši māmulīte viņu iznesa cauri Otrā pasaules kara gadiem, ielika pūrā 

tautasdziesmu un vienmēr prata saglabāt ticību Gaismai, lai arī bieži neklājās viegli. 

Ļoti dziļi Sarmas dzejā ieplūdis sievietes, mātes gaišais un svētījošais spēks un 

mīlestība. 

Īpašs ir dzejolis „Sievietes rokas” (66. lpp.) – un mātes rokās ierakstīts viss sievietes 

mūžs: no bērnības zemeņu noras, „sapostiem šūpuļiem baltiem” līdz asarainam 

lakatam un mazbērniem adītiem cimdiem. Sirsnīgi un patiesi vārdi par sievietes 

rokām, kuras pelnījušas skūpstus. 

Rokas saliekam arī lūgšanā, un dzejas autorei tā skaisti rit arī caur sirdi un dzejas 

rindās, paceļot garīgā vispārinājumā: 

„Mans Rožukronis ir no Mīlestībām, 

kas Radītāja dārzā maigi zied”(68. lpp.), 

un to skaita putni augstu debesīs, to dūc bite ziedos, tas ir no mīļuma uz līdzcilvēkiem 

un visu dzīvo, Dieva radīto. 

Sievietes ikdiena nebūt nav viegla, reizēm tā jāvelk kā ragaviņas, bet tajās „bērni/ un 

zelts – / zelta gaisma/ no Mīlestības...”(38. lpp.), un, lai arī mazliet paradoksāli, – 

„mana nasta nes mani/ no viena pie otra/ jauna nezināmā” (83. lpp.). Augstākais 

palīdz – saka Sarma, un it kā aizlūdz: ”Neļauj salauzt –/ sargā dvēselīti” (82. lpp). 

Droši vien tas ir arī viens no sievietes uzdevumiem – nosargāt dvēselīti baltu, bet

vislielākais mīļuma avotiņš ir bērns, viņa mazās, siltās plaukstiņas, kas saņem aiz 

rokas un aicina kopā pasauli izzināt (42. lpp.) Maigs plaukstas pieskāriens ir tuvības 

un mīlestības apliecinājums, arī Sarmas dzeja pieskaras kā silta plauksta, dažreiz 

īstajā brīdī – palīdzot sadziedēt dvēseles skrambas, apliecinot satikšanās prieku: 

„Mana plauksta tavā 

viegli un paļāvīgi 

liktens līnijas skaras”(47. lpp.). 

Cik dažāda – garā stipra un dvēselē trausla ir sieviete – par to dzejniece izspēlējas ar 

domu atklāsmēm dzejolī „Sieviete”( 37. lpp.), lietojot salīdzinājumus ar dabas tēliem: 

„Sīksta kā kadiķis/ asa kā nātre/ stipra kā vētra, daiļa kā roze (..)” utt. – taču sieviete 

cauri mūžiem iznes dzīvību. 

Autore tādus dvēseles ceļā nozīmīgus vārdus kā Gaisma, Mīlestība, tāpat arī 

kosmiskos Saule un Zeme raksta ar lielo burtu, tā pagodinot esību, kurā ieradusies un 

kuru pauž dzejā: „nekas man nepieder/ viss Gaismas staram...” (101. lpp.). Taču klāt 

jau tas laiks, kad dimensiju aizkars pašķiras, aicinot mums savu būtību un Dieva 

aicinājumu uztvert jaunā kvalitātē, jo nederīgās dogmas irst, „kad cita Gaisma / 

dvēseles mums aizskar” (13. lpp.). Un svarīgi ir, ka savam eņģelim izgaismojam 

pozitīvu domu (110. lpp.), jo tā iesvārstām apkārtējo pasauli un saņemam to, ko esam 

piesaukuši. „Pirms dvēsele atnāk uz Zemes, tā savu ceļu jau zina”, bet „jūtīgai cilvēka 

sirdij/ ar „kāpēc” ir jāsatiekas”. Caur asarām redzēt Sauli (26. lpp.) – tā novēl autore 

un savu pārliecību pauž virtuozās dzejas rindās: 

„Ar savu balsi 

nevēlos iesvārstīt 

skumju karaļvalsti. 

(..) par Prieku 

dziedu 

tāpēc” (67. lpp.). 

Sarmas Upeslejas dzejā atrodam arī skaisti izteiktas dabas noskaņas – par vasaras 

madaru kupenām baltām un zemes smaržām pēc lietus, par rudens pēdējo lapu un 

gājputnu smeldzi, par kuru aizlūdz migla, par sniegpārslām, kuru lejuplidojums ir 

„baltas gaismas sēja...”(119. lpp.). Atliek novēlēt autorei vēl vairāk strādāt ar 

tēlainiem salīdzinājumiem, vārdu izvēli, panākot lielāku dažādību un tā vēl dziļāk 

atklājot savu gaišo, sirsnīgo domu. Jā, tieši Gaisma vieno vairāku dzejoļu motīvus, arī 

rudens saule nav skopa, jo tā atgādina, ka „jāprot Gaismu svinēt...”.(155. lpp.), un 

maiga gaisma klājas pāri Latvijai, 

„cik dzīva 

Gaisma tu 

un es, 

un mēs – 

šis starojums 

lej spēku 

dvēselēs”(Gaismas ceļš, 72. lpp.). 

Krājumā skaisti ieskanas Latvijas, dzimtās zemes spēks un skaistums, bet arī sāpe 

par latviešu likteni, mūsdienu politisko nestabilitāti, kuru autore atļaujas aprakstīt arī 

mazliet sarkastiski: „paklusam jānospēlē/ viss/ ko par Latviju sauc” ( 7. lpp.).

Lai gan Sarmas grāmata ir tumši zilā tonī – gan vāka noformējums, gan iekšlapu burtu 

drukas krāsa – un vairākos dzejoļos ievijas sudrabainie, baltie toņi, kas pauž gan 

dabas, gan liriskās varones iekšējo mirdzumu, un bites dejo Sudraba deju, dzeja nebūt 

nav vēsi atturīga. Gluži otrādi – lasām arī kaismīgas un aizrautīgas atklāsmes par 

mīlestību, dzīves prieku dažādās nokrāsās, lai arī tās ne vienmēr ir tieši izteiktas ar 

krāsu nosaukumiem. Vasara nosarkst kļavās un pielīst ar zeltu, uzmirdz dzintara 

rota, kārklu pelēkais zaļganums ir ielokāms pūrā, ugunsgars dejo debesīs, un rīta saulē 

dzirkstī vīna kauss. Sava nokrāsa ir arī klusai idillei, klausoties Pāna flautas skaņās 

(111., 112. lpp.) vai atceroties A. Čaka apdziedāto vijoli (85. lpp.). Viskrāsainākie ir 

pēc vienas uzbūves principa veidotie dzejoļi „Gaismā” (102. lpp) un par varavīksni, 

kas mirdz katrā no mums „ir tevī ir manī/ varavīksnei mājas” (18. lpp.) – tajos tiešām 

rotājas visas varavīksnes krāsas: „sarkanas ogles.. zaļš zaļš mīļums, zils zils tālums.. 

”, taču aiz visa, gluži kā bezgalība, – sidrabains dziļums. 

„Uz Mīlestības Gaismu 

dodas dvēselīte, 

un zemē paliek 

sidrabotas pēdas”. ( 120.lpp.) 

Tāda ir satikšanās ar Sarmas Upeslejas dzeju viņas pirmajā krājumā, un esmu 

pateicīga autorei par uzticēšanos, ļaujot man ar viņas poētiskajām rindām darboties, 

sastādot grāmatu, kuru vairākos skaistos tikšanās brīžos veidojām kopā. Un šie brīži 

arī manī ir atstājuši skaistas sudrabotas, vēl vairāk – zeltītas pēdas. „Viss ir Tevī 

pašā!” tādās reizēs atbild Sarma. Otra cilvēka dvēseles tuvībā mēs varam vienīgi sevi 

saskatīt reizēm kā spogulī, un katram ir savs garīgs ceļš ejams, bet ir skaisti, ja mūsu 

ceļi satiekas dzejā. 

Sarma Upesleja (no labās) savas grāmatas iznākšanas dienā, š. g. 19. jūnijā, Tukumā 

kopā ar grāmatas sastādītāju Daigu Lapāni 

Viss ir katrā no mums, esam viena Radītāja bērni. Lasītājam novēlu, lasot Sarmas 

dzeju, atklāt vēl mazliet vairāk no tā, kas ir viņā pašā un varbūt neizteikts snauž pašos 

dziļumos. 

„Iz tīnēm seni raksti kāpj”, apliecina dzejniece, un vairāki šādi raksti , uzmirdzot 

dzejas vārda gaismā, arī „Zalkša bezgalībā”. 

Daiga Lapāne

Red. piez.: Ar S. Upeslejas jauno krājumu "Zalkša Bezgalība" lasītājus iepazīstināja 

arī žurnāls "Helikons" 2010. gada septembra numurā 2/22. 

27.09.2010. 

Skaistu rudeni! 

Rudens ekvinokcija. Daigas Lapānes zīmējums datortehnikā 

Kungs, 

starp gaismu un tumsu 

izlīdzsvaro manu ēnu, 

starp rietiem un lēktiem – 

dari līdzenu sapņu vēnu, 

starp pavasari un ziemu 

lai saudzīgs rudens tuvums, 

tikšanās-šķiršanās brīžiem 

pa vidu lai vienatnes guvums, 

starp visu saldo un rūgto 

izlej mērenības garšu un sātu, 

starp vienmēr gudrā un muļķa vārdiem 

dod viedu un atvērtu prātu, 

starp Visumu un smalku ziedu 

māci likt maigus un saudzīgus soļus, 

starp zvirgzdiem un plūstošām smiltīm 

atrast uz takas gludenus oļus, 

klusai dzelmei un skaļai vētrai 

pa vidu liec sanēt rāmai flautai,

starp visu, ko vēlos un nevēlos – 

māci ik dienas Tev ļauties! 

Daiga Lapāne 

"Baltās dzejas stunda" visām kristīgajām konfesijām 

Liepājas baptistu Pāvila draudzē 

Rīt, 26. septembrī plkst. 13.00 , Liepājas baptistu Pāvila draudzē notiks "Baltās 

dzejas stunda" visām kristīgajām konfesijām. Pasākumu vadīs Ilga Auza un Ērika 

Birzkopa. Klasisko mūziku atskaņos ģitārists Ivans Girsovs. 

Mīļi gaidīti kristīgie dzejnieki un dzejas cienītāji! 

2010/09/25 

"Turies, Kurzeme, turies!" - par 12. Kurzemes dzejas 

dienu Liepājā 

/No kreisās: Aija Bumbiere, Ērika Birzkopa un Olafs Gūtmanis ar dzīvesbiedri./. 

9. septembrī plkst. 11.00 Kurzemes dzejas dienas dalībniekiem bija paredzēta 

pulcēšanās pie Liepājas Latviešu Biedrības nama, Rožu laukumā. Kamēr tika 

gaidīti pārējie novadnieki, klātesošos uzrunāja Ventspils dzejnieku pārstāve A. 

Bumbiere, kura 1999. gadā atklāja Kurzemes dzejas dienu, ar Ventspils pašvaldības 

atbalstu. Viņa sacīja, ka Liepājā tā noslēdz jau otro apli. A. Bumbiere lasīja O. 

Gūtmaņa dzeju un sirsnīgi pateicās dzejniekam, kurš tolaik ierosināja, ka dzejai jāiet 

plašumā, - par ideju. Pasākuma dalībnieki mīļi sveica O. Gūtmani arī ar 

dziesmām, vienojoties kopējā tautiskā rotaļā, kurā iesaistījās ne viens vien 

garāmgājējs.

Tukumnieces/ 

Dzejas dienas ieskaņas laikā Ē. Birzkopa dāvināja A. Bumbierei "Helikons" goda 

piespraudi. 

Un tad jau bija laiks doties uz Promenādi, uz 12. Kurzemes dzejas dienas oficiālo 

atklāšanas vietu.

Šeit pulcējās Kurzemes dzejas dienas pārstāvji, Liepājas skolu jaunatne, savu 

pedagogu vadībā u.c. 

/12. Kurzemes dzejas dienas sarakstā, ar O. Gūtmaņa dzejas sveicienu 

ievadā, parakstījās klātesošie dzejnieki un dāvināja ventspilniekiem./. 

Viesus sagaidīja un pasākumu ar Raiņa vārdiem, dziesmā, atklāja "Helikons" radošie 

mūziķi - Andris Kristons, Edmunds Talalass un Dace Milzere.

Vispirms apsveikuma vārdus visiem sacīja Liepājas Kultūras pārvaldes pārstāvis 

Valdis Skujiņš. 

Tad klātesošos uzrunāja Aija Bumbiere un Ērika Birzkopa. Programmu pieteica Irma 

Markopa. Pasākuma gaitā dalībniekus sveicināja arī dzejnieks Olafs Gūtmanis un 

biedrības "Helikons" galvenais redaktors Edvīns Tauriņš. 

Kā pirmie savu dzejas ražu klausītājiem cēla priekšā liepājnieki.

Pēc viņiem uzstājās Talsu dzejnieki. 

T A L S I - Tagad Atbraucām Liepājā Sumināt Iepriecināt - bija viens no trim 

viņu piedāvātajiem savas pilsētas nosaukuma atšifrējumiem, kurus prezentēja 

dzejniece un rakstniece Maija Laukmane. Talsenieki dāvināja draugiem sniegumu 

dzejā un pašu gatavotus, skaistus, krāsainus suvenīrus - 12. Kurzemes dzejas 

dienai veltītus - apgleznotus akmentiņus. 

Helikonieši tāpat sveica visus savus mīļos viesus, katru novadu, gan dzejā, gan ar 

citām dāvanām - žurnālu "Helikons" un labākajām liepājnieku izdotajām jaunajām 

grāmatām. 

Tukumnieki gan lasīja savu dzeju, gan sniedza muzikālu sveicienu.

Dzejniece Sarma Upesleja lasīja dzeju no sava jaunā krājuma "Zalkša Bezgalība". 

Viņa aicināja klātesošos kopā dziedāt latviešu tautas dziesmu "Bērīt's manis 

kumeliņš" un izpildīja dziesmu, kas sarakstīta ar viņas vārdiem. 

Ventspilnieki, tik pat radoši, garīgi bagāti un atraktīvi. 

Dzejas dienas atvēršanas pasākuma noslēgumam veselīgu humora devu pievienoja arī 

Kociņ, Kociņ, Kociņ Anc, uzrunājot klausītājus ventiņu dialektā.

Mīļe sveicināšne un liele cienišane liepājnikem. 

Dzej diens Liepaje 

Rō, vasriš pamazam un klus 

Lēnem līž uz rudiņ pus 

Un uz Dzejdienem ved mūs, 

Kas šogadiņ iekš Liepaj būs! 

Liepājniek mūs ciemes sōc, 

Le cetortdien pe viņems brōc. 

Kas ta klōsites tur nāks, 

Ka ventiņ dzejoļs lasit sāks. 

Cetortdien tokš dārbdien, 

Nebus klōsitaj nevien. 

Katrs sōv dārbiņ dār. 

Tik bezdārbnik un penzonār 

To poēzij klōstes var. 

Varbūt kāds simtlatniks 

Vel pa stārp atskries pliks. 

Nedome, kāds miljonārs 

Uz šādam būšenem i kārs. 

Tam intres restorāņ un bārs! 

Mēs dzejos, lasis, klōsises, 

Paš save sule vārises! 

Tā viš i un tā viš būs! 

/Aņčis, 09.09.2010./ 

Pēc ventspilnieku jaukā sveiciena Ērika Birzkopa dziļā sirsnībā liepājniekiem 2009. 

gadā uzticēto Kurzemes dzejas dienu atslēgu pasniedza Ventspilij, tradicionāli 

nododot to atkal tālāk, dzejnieces, Ventspils Herberta Dorbes memoriālā muzeja 

"Senču putekļi" vadītājas, Ineses Aides gādīgajās rokās, kura gaidīs novadniekus 

nākamgad rudenī Kurzemes dzejas dienās Venstpilī.

Dzejas dienu simbols - atslēga - 2009. gada 11. Kurzemes dzejas dienā Saldū svinīgi 

pasniegta liepājniekiem tagad dosies uz Ventspili./. 

I. Aide pateicās un apņēmās godam tradīciju turpināt. 

--- 

Ar sirsnīgu prieku šajā radošas pacilātības, oriģinālas vienkāršības un patiesas 

mīlestības caurstrāvotajā pasākumā vērās, fotomirkļos un īsā aprakstā to iemūžinot 

- Inga Audere. 

12. Kurzemes dzejas diena turpinājās LiePU (Liepājas Universitātē), kur plkst. 

14.00 notika seminārs „Autors. Teksts. Lasītājs”. Piedalījās autori - Guntars Godiņš, 

Arvis Vigulis un Māris Rungulis. Pēc tam, plkst. 16.00, Hotel Fontaine Royal tika

īkots Arvja Viguļa autorvakars. Par šiem un citiem Dzejas dienu pasākumiem 

Liepājā vairāk var izlasīt mājas lapā www.liepajniekiem.lv un laikrakstā "Kurzemes 

Vārds". Kurzemnieku pasākums noslēdzās vakarā kafejnīcā pie Valters un Rapa 

grāmatnīcas, kur notika apkopojošas sarunas un dalībnieki atvadījās. 

Pasākumu organizēja biedrība LLRMK "Helikons", tās valdes locekles Ērikas 

Birzkopas vadībā. 

Mīļi jo mīļi pateicamies katram 12. Kurzemes dzejas dienas dalībniekam, viesim, 

atbalstītājam! Paldies par svētkiem, dzeju, uzticību, draudzību! No sirds vēlam visiem 

možu un radoši rosīgu garu arī turpmāk! Ventspilniekiem - svētību, izturību, labu 

izdošanos! Uz tikšanos Ventspilī 13. Kurzemes dzejas dienā un, cerams, vēl turpmāk! 

Tā viš i un tā viš būs! 

7. septembrī žurnāla "Helikons" jaunā, Dzejas dienu, 

numura atvēršana 

Bums!... Septembris klāt ar Ērikas Birzkopas zvanu: "Turu rokās jauno Helikons 

žurnālu," - kā sniegs uz galvas, vienā mirklī - kā rudens lapu košais sniegs... 

LIEPĀJAS LITERĀTU UN RADOŠO MŪZIĶU KLUBS HELIKONS 2/22 SEPTEMBRIS 2010

Pirmā vāka ilustrācija - mākslinieks, profesors Aldis Kļaviņš/ 

Šķirstu lapas, smaržo... pēc Liepājas tirgus, pēc maizes, vēja... Kurzemes vējam - jā! 

"Liepājai atkal jākļūst par literatūrai atvērtu pilsētu, nevis par tādu, kas dzejnieku 

parādīšanos krāmtirgū uzskata par normu," kā pērkons no debesīm, lai ienestu 

apskaidrību, dārdina Edvīns Tauriņš, Helikons galvenais redaktors. Ērika Birzkopa, 

biedrības vadītāja, saulaini smaidot, 

/Foto: Irina Tīre (AFIAP)/ 

papildina: "(..) Mēs būsim atvērti citādiem viedokļiem, ja tie tiks pamatoti un 

argumentēti. 

Vienīgo reģionālo literatūras izdevumu Latvijā -"Helikonu" - pieņem un atzīst arvien 

vairāk lasītāju Kurzemē. Mēs jau tagad esam grūtajā ceļā uz Kurzemes novada 

kultūras almanahu. Pasaule ir sarežģīta, bet tāpēc nevajag apmulst. "Helikons" 

vienmēr būs īpaši mīļš tiem, kas paši ir gatavi augt, pilnveidoties. 

Šogad 12. Kurzemes novada Dzejas dienas norit Liepājā. Esam centušies, cik spējam, 

sagaidīt viesus no Tukuma, Talsiem, Ventspils, Saldus, Kuldīgas. 

9. septembrī ventspilniekiem nodosim simbolu -„Atslēgu" 13. Kurzemes novada 

Dzejas dienu norisei, kuras notiks 2011. gadā Ventspilī." 

Žurnāla "HELIKONS" septembra 2/22 numurā:

HELIKONS ir tapis, pateicoties autoru ziedojumiem, īpaši liels paldies: Herberta 

Dorbes radiniecei Anitai Pukaļevai, Vilhelmīnei Deiliko, Andrim Kristonam. 

Pateicība par sadarbību izteikta arī Aldim Kļaviņam un Vilnim Kronbergam.

Visi mīļi gaidīti žurnāla "Helikons" atvēršanas svētkos, rīt, 7. septembrī plkst. 

14.00, Liepājas Centrālās Zinātniskās bibliotēkas (LCZB) humanaitārajā 

lasītavā, Zivju ielā 7, Liepājā. 

Piedalīsies aktieri - Jānis Kuplais, Aivars Kalnarājs, Zigurds Akmentiņš, Anita Kvāla, 

Ilga Martinsone un Jānis Dreiblats. Muzicēs - Valdis Aivars, Andris Kristons kopā ar 

Daci Milzeri un Edmundu Talalasu. 

Ja es stāstīšu, man ticēs vai neticēs: 

Kuģis par eņģeli pārtapt spēs. 

Edvīns Tauriņš 

/Foto: Pēteris Jaunzemis (EFIAP). Baltie spārni/

Intervija ar dzejnieci un mūziķi Mirdzu Grauduži 

laikrakstā "Kurzemes Vārds" 21. augustā 

"Es redzu pasauli DZEJAS ACĪM" - laikraksta "Kurzemes Vārds" 2010. gada 21. 

augusta numurā žurnālistes Dainas Meisteres intervija ar dzejnieci un mūziķi Mirdzu 

Grauduži, kristīgā pasākuma "Baltā dzejas stunda" dalībnieci, kuras dzeja pastāvīgi 

lasāma žurnālā "Helikons" un iekļauta gan liepājnieku kristīgās dzejas pirmajā 

starpkonfesionālajā kopkrājumā "Dievs, gribu Tev skanēt...", gan topošajā krājumā 

"Kāp Mīlestības kalnā". 

Intervijas elektronisko versiju laikraksta mājas lapā: www.kurzemes-vards.lv var 

lasīt, iepriekš reģistrējoties tajā kā lietotājam. 

2010/08/22 

Sveicam Kristofu Girgensonu ar dzejas istabas 

atvēršanu! 

Nopietnas, pārdomātas un izsvērtas sadarbības rezultātā Egineto.lv sadaļā 'Autori' 

šodien ir atvērta dzejnieka Kristofa Girgensona dzejas istaba, kur iespējams gan lasīt 

viņa darbus, gan klausīties tos audioierakstā. Tāpat arī - uzzināt vairāk par autoru un 

viņa dzejas krājumu "Čukstus par..." (2009). 

Sirsnīgi sveicam viņu! Priecājamies, ka Kristofs ir mūsu vidū! Vēlam, lai viņa 

dzeja var sasniegt, uzrunāt un priecēt vēl daudzus! Labu radošu veiksmi ar Dieva 

palīgu arī turpmāk!

Dvēselīt 

Nesaki skaistus vārdus 

man šodien un rīt, 

par vēlu tiem lidot, 

mazo dvēselīt. 

Neraudi sāpēs, 

jo ko gan tas līdz? 

Tik laiks lēnāk plīst, 

un neizpratne domās turpina klīst, 

mana mazā 

neizprastā dvēselīt. 

Neskrien akmeņu sienās, 

tik filmās tās ātri šķīst, 

iedzer pacietības un dzīves sapratnes dziru, 

un atkal palēnām topi mana, 

mazā 

mīļā 

dvēselīt. 

/K. Girgensons 

06/ 07.11.2009. Rīga - Salaspils. TXD/ 

'Dzejas istabu' izveidojis Jānis Diekonts. 

Pateicamies Kristofam par sadarbību! Egineto.lv 

2010/07/27

Vienā mīlestības telpā 

Vienā mīlestības telpā – 24. jūlijā – dzejas, mūzikas un jūras viļņojumā pagāja vakars 

Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Majoros, kur skanēja gan saviļņojošas, vasarīgi 

izpildītas R. Šūmaņa un F. Šūberta melodijas, gan mana, Daigas Lapānes (Rīga) un 

Sarmas Upeslejas (Tukums) dzeja. 

Daiga Lāpāne iepazīstina klātesošos ar Sarmas Upeslejas jauno dzejas krājumu 

"Zalkša Bezgalība" 

Neraugoties uz tveicīgo laiku, muzeja zāle bija gandrīz pilna. Un tā bija skaista 

tikšanās dzejas draugiem – mums ar Sarmu un tāpat arī citām dzejniecēm, kas šoreiz 

bija klausītāju lomā. Par priecīgo, radošo noskaņojumu liecina arī kopīgās bildes pēc 

pasākuma pie muzeja un arī pie jūras, kur aizgājām atveldzēties. 

No kreisās: Anita Zvaigzne, Liāna Lunte, Daiga Lapāne, Ginta Cīrule un Ramona 

Frišmane. 

Esmu ļoti pateicīga ilggadējai Raiņa un Aspazijas muzeja vadītājai Astrīdai Cīrulei, 

kura iecerēja šo brīnišķīgo muzikālo dzejas tikšanos un uzaicināja mani piedalīties.

Tā kā kādreiz esmu strādājusi Jasmuižā, Raiņa muzejā Preiļu rajonā, šī bija iespēja 

atkal pabūt ierastā memoriālā vidē, kavēties jaukās atmiņā, gan arī izjust savu dzeju 

jaunā skanējumā. Tik saviļņojošs bija pianistes Jūlijas Rogačevaskas un altista 

Konstantīna Habārova izpildījums, ka rosināja ar auditoriju kontaktēties vasarīgi un 

gaiši. 

Jaunie mūziķi gatavojas kamermūzikas konkursam Zviedrijā, un nu mums pašiem 

pirmajiem bija izdevība dzirdēt viņu sagatavoto programmu. 

Atceros, uz mana lasījuma beigām ierūcās pērkons, zālē visi saausījās – kas tur laukā 

notiek, un pa rokai gadījās arī kāds piemērots dzejisks akcents! 

*** 

Spēji uznāca dzejolis - 

kā ziedoņa vilnis, 

kā negaiss, 

pirms tam – apklusa viss 

kā aizturēta elpa, 

vārdi pieplaka zemei kā zāle 

pirms dzestras brāzmas, 

tad atslējās pēkšņi, 

atraisījās zibens gaismā. 

Spēcīgi uznāca dzejolis – 

kā lietus gāziens,

un ozona svaigums jautās 

ik vārdā, 

ziedu un lietus 

nomazgātā. 

(Daiga Lapāne) 

Ļoti, ļoti un no visas sirds priecājos, ka „Vienā mīlestības telpā” savu dzeju lasīja 

Sarma Upesleja. 

Sarma Upesleja lasa savu dzeju. 

Viņas uznāciens bija kā svētku mirklis – ne tikai tāpēc, ka varēju pieteikt: Sarmai 

nupat, mūsu sadarbības rezultātā, iznākusi pirmā dzejas grāmata „Zalkša bezgalība”, 

bet arī tāpēc, ka Sarmas dzeja autores skaistajā lasījumā izskanēja patiesi suģestējoši 

un harmoniski, kā skaista pasākuma izskaņa. Dzejniece saņēma komplimentus par 

labi nostādīto balss tembru un prasmīgu savas dzejas pasniegšanu. Un Sarma par sevi 

stāstīja, ka arī reiz strādājusi Majoros, laivu rūpnīcā par inženieri, un par savu dzeju - 

ka tā pie viņas vienkārši atnāk, varbūt tiešām kā no dievišķas zvaigžņu krūkas – ne 

velti arī grāmatas noformējums ir zvaigžņoti zilganā krāsā – autore tikai pieraksta 

kāda Lielāka Autora sūtītas rindas. 

*** 

Vārds atnāk pie manis 

un dvēselei pieskaras liegi 

kā smilga pie smilgas, 

kā ēnu pārskrējieni, 

viņš elpo Zemes, puķu 

un vēju dvesmu – 

par lakatu ņemu, 

par buru, kā karogu nesu 

par apliecinājumu – 

es esmu! 

(Sarma Upesleja)

Un tad ziedi, ko saņēmām noslēgumā, - visvairāk dzelteni, rozes..., tik saulaini un 

mīļi. 

Nāk klāt draugi, kas atbraukuši tādā karstumā no tuvām un tālākām vietām, arī sen 

nesatikti, lai ieklausītos dzejā, dalītos gaismā. Arī Sarma dod man skaistas rozes, 

tādas dzelteni iesārtas, rītausmas krāsā, un izsaka prieku, ka esam satikušās, ka kaut 

kas skaists ir ievirmojies dvēselēs. 

No kreisās: Anita Zvaigzne, Ramona Frišmane, Daiga Lapāne un Sarma Upesleja. 

Mīļš paldies visiem, kas piedalījās, kas klausījās, vienkārši dalījās draudzīgajā 

mūzikas, dzejas un jūras saviļņojumā, sirds starojumā – vienā mīlestības telpā! 

Daiga Lapāne 

26.07.2010.

Mana daļa ir Mīlestība. "Baltā stunda" Liepājas 

Metodistu draudzē 

2010. gada 18. jūlijā „Baltā stunda” notika Apvienotās Metodisu baznīcas Liepājas 

draudzē. Pasākumu vadīja Ilga Auza un Ērika Birzkopa. Dzeju lasīja visi klātesošie 

dažādu konfesiju dzejnieki, arī no LLMR „Helikons”. Dziedāja: Juris Ceriņš, 

pie klavierēm Miervaldis Ziemelis, Liepājas zvanu ansambļa „Campanella” 

vadītājs, un Mirdza Grauduže, pie klavierēm Guntis Vītols. "Helikons" dzejniece Irma 

Markopa lasīja savu dzeju „Baltajai stundai - 10”. Tika lūgti ziedojumi jubilejas 

kopkrājumam „Kāp Mīlestības kalnā”. 

Pēc pasākuma baznīcā, sarunas turpinājās sadraudzībā pie kafijas, tējas un cienastiem. 

Dziedājām baznīcas dziesmas. Dzejniece Inga Vlasova nelielā uzrunā aicināja 

katram apzināties savu lomu sabiedrībā, padomājot, vai mēs, dzejnieki, šajā 

atbildīgajā laikā drīkstam klusēt. 

Ērika Birzkopa sniedza liecību, kā Dievs kārtējo reizi atbildējis viņas lūgšanām. 

Mācītājs Ārijs Vīksna lasīja dzeju un atklāja šādu interesantu liecību. Kādā slimnīcas 

palātā atradās divi slimnieki. Viens gulēja pie loga, bet otrs tuvāk durvīm. Tas, kurš 

atradās pie loga, katru dienu stāstīja savam istabas biedram par brīnišķīgo ainavu, 

kas paveras skatam, kurš, savukārt, bija ļoti neapmierināts, jo arī pats vēlējās to 

redzēt. Kad tas, kurš gulēja tuvāk logam, kādā dienā nomira, otrs slimnieks lūdza, lai 

tagad viņu novieto pie loga, un ieraudzīja tikai kailu ķieģeļu sienu. Tā ir ar cilvēkiem, 

kāda kuram dvēsele, tādu redz visu apkārtni. 

Noslēgumā metodistu draudzes māsa atzinīgi izteicās par pasākumu, ka tā tiešām ir 

Baltā stunda, un pateicās dzejas vārdiem: „…mana daļa ir Mīlestība”. Arī mācītājs 

Ārijs Vīksna izteica atzinību, ka ir notikusi autoru izaugsme dzejā. 

Mīļš paldies Metodistu draudzei un mācītājam Ā. Vīksnam par aizlūgšanām, sirsnīgo 

uzņemšanu, doto svētību, līdzdalību un ziedojumiem! Vēlam: Lai Dievs Jūs bagātīgi 

svētī un pasargā! 

2010/07/24/

Par Zemeņu svētkiem pie dzejnieces un rakstnieces, 

liepājnieces Irmas Markopas 

Dārza svētkus vēlējos jau sen, kopš izlasīju „Vējiem līdzi” par Skārletu, un nodomāju, 

ka es arī labprāt tādus rīkotu. Kad mana meita aizbrauca uz Īriju, māja un dārzs palika 

manā aprūpē. Un nu jau septīto gadu pēc kārtas pie manis notiek Zemeņu svētki. 

Aicinu draugus – dzejniekus un mūziķus. Lasām dzeju, kas veltīta dabai un mīlestībai. 

Cienāju viesus ar zemeņu torti un visu, kas dārzā izaug. Ciemiņu sastāvs mainās. 

Galvenokārt tie ir liepājnieki, visvairāk helikonieši - Ērika Birzkopa, Edvīns Tauriņš, 

Imants Brancis, Mirdza Gūža, Andris Kristons, Valdis Aivars u.c. Šoreiz bija arī Zoja 

Zandberga. Ir bijis arī Jānis Hvoinskis. Ne vienmēr visi aicinātie var atbraukt. 

Pagājušajā gadā mūsu vidū bija dzejniece Jana Rūce. Viesojusies arī rakstniece 

Sandra Vensko. Šogad bija atbraukusi dzejniece Vilhelmīne Deiliko no Rīgas kopā ar 

savu māsīcu Valentīnu, kordziedātāju. 

Reiz Anita Čirkše viesojoties, muzicēja uz flautas, pakāpusies uz kāpnītēm. Pēkšņi 

garām brauc pajūgs ar zirgu. Tik harmoniski mūzika saskanēja ar zirga pakavu 

piesitieniem... 

Šoreiz Ilga Auza klātesošos iepazīstināja ar "Baltās stundas" pasākumu plānu. Ērika 

Bizkopa - ar "Helikons" paredzētajiem Dzejas dienu pasākumiem septembrī, 

atgādinot, ka XII Kurzemes novada dzejas diena notiks Liepājā, jo Gunta 

Kraulere pagājušajā gadā "Helikonam" pasniedza Dzejas dienu atslēgu.

Visiem patīk iespēja Zemeņu svētkos tikties šeit - lasīt dzeju un muzicēt svaigā gaisā 

pie dabas. 

Irma Markopa 

Info: I. Markopa ir divu dzejas krājumu "Mirkļa mozaīkas" (2000) un "Noglāstīt 

akmenim pieri" (2007), kā arī romāna "Naktī bērns kliedza" (2008) un stāstu un 

tēlojumu krājuma "Kaijas kliedziens" (2010) autore. 

2010/07/23/ 

Mūžībā izvadīts LLRMK "Helikons" goda biedrs 

Ādolfs Reinbergs 

Šā gada 17. jūlijā mūžībā tika izvadīts Ādolfs Reinbergs /1945-2010/. 

LLRMK "Helikons" redaktors Edvīns Tauriņš par Ā. Reinbergu pirms gada rakstīja: 

"Ādolfa Reinberga darba ceļā iezīmēsim trīs pārmijas: kinomehāniķis, velmētājs 

Metalurgā, bet Piena kombinātā bijis balto kannu apdarinātājs. Kino – video 

uzņemšanas prasmes apguvis pats, sirds šai lietai stāvējusi klāt. (..) Ar kameru strādā 

viens, bez asistenta. To, ko profesionālā televīzijas studijā paveic vesela radošā 

brigāde, viņš iespēj viens pats, būdams gan režisors, gan operators, gan – 

pretimnākošs savu paveikumu dāvinātājs. Kad Aina Uldriķe tuvojās Ādolfam ar 

naudiņu saujā, viņš atvairījās. (..) Patiesībai par godu – 2004. gadā par Ādolfu 

Reinbergu korekti rakstījis Visvaldis Paspārnis, bet Liepājas kinoamatierisma atceres 

gadskārtā, pateicības jūtas pauzdami, iesaucam mūsu kinohronistu Helikona goda 

ložā." 

Domās un aizlūgšanās esam kopā ar Ādolfa Reinberga ģimeni un draugiem. 


2010/07/22

Par X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju 

svētkiem 

Vairāk par Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem var uzzināt: 

www.dziedundejo.lv 

Sirsnīgi pateicamies visiem organizētājiem un dalībniekiem par brīnišķīgajiem 

svētkiem! 

Veltījums 

Tava balta asariņa 

Mazā zvaigznē pārvērtās 

Silti gaiši uzsmaidīja 

Man uz pleca nolaidās 

Attek zaļa līdaciņa 

Brīdi zvaigznē lūkojās 

Kā lai saprot ko tā lūdzas 

Dziļa ūdens klusumā 

Vai tā dzelmē gaismu lūdzas 

Skaidrā debess mirdzumā 

Vai par vētru jūrā sūdzas 

Sauc pēc miera ilgotā? 

Teci teci līdaciņa 

Man par zvaigznēm nejautā 

Vēl pirms ausmas nodrūp spīdums… 

Gaismu sirdī jāglabā 

Mīļa laba šī zemīte 

Skarbu vēju caurstaigāta 

Gaišiem ļaudīm svēta dziesma 

Dārgā dzimtā valodā 

Pūt vējiņi dzen laiviņu... 

Tava dzidra asariņa 

Mazā straumē pārvērtās 

Dvēselīti pastarīti 

Baltu baltu nomazgās 


2010. gada 12. jūlijs

Vienu bērza lapu tev plaukstā 

Visu aizvadīto nedēļu vēroju un priecājos līdzi, spilgti izjūtot, kā gaisā virmo to 

draugu dzejai sajūsma, kuriem bija iespējas 3. un 4. jūlijā kopā pavadīt 

brīnišķīgu laiku Raudas muižā "Ar bērza lapu plaukstā". Neskaitāmas atsauksmes, arī 

dzejā, un iemūžināti fotomirkļi... 

/Foto no Mārītes Bikovskas pers. arh./ 

Gaidu ziņas un drīz sagaidu. Atraksta Ieviņa, Ieva Trimalniece, pasākuma 

organizētāja: Jau kuro reizi pārskatu datorā bildes no Raudas. Un atkal un atkal un 

atkal tajās saredzu no jauna … vārdos neizsakāmu enerģiju. Visas fotogrāfijas ir 

burtiski uzlādētas ar tādu spēku (cits apzīmējums būtu attālāks un mazāk izsakošs). Ir 

tā, ka pēkšņi it kā saredzi citu TELPU UN LAIKU. Robežas pazūd un cilvēks 

nokļūst… es nezinu kur un kā, bet tā nav Zeme tās šodienas redzējumā. Vārdi zaudē 

savu nojēgumu, jo TUR vārdi ir lieki, neko neizsakoši. TUR pietiek vien acīs 

ielūkoties un viss ir gaiši redzams, dzirdams, jūtams, saprotams. 

Pēdējā laikā jūtu – nevēlos runāt, kaut saprotu un zinu – cilvēki joprojām tādā formā 

viens ar otru sazinās. Arī viens otru pārprazdami un pamatīgas putras savārīdami. 

Vienam vārds „tuksnesis” nes svelmi, otram – meitenes deju smiltīs. Vienam ziemā 

salst un domās ir tikai vasara. Otram pretēji. Tik dažādi. Koku valoda? Saules 

valoda? Vēja valoda? Zvaigžņu valoda? KLUSUMA valoda? 

Meklē tulku nu … cik maksās tas? Vienu bērza lapu tev plaukstā. 

Draugi dzejai, uz tikšanos nākošajā gadā.

Mīļi sveicam kristīgās dzejas "Baltā stunda" Liepājā 

krustmāti Ilgu Auzu dzimšanas dienā! 

„Laba slava der vairāk nekā liela bagātība, 

un labvēlīga nostāja no ļaužu puses ir labāka par sudrabu un zeltu.” 

/Sal. pam. 22:1/ 

~~~ 

Veltīts Ilgai Auzai 

Es esmu lai atdotu smaidu 

Ko neatsver zelts vai dimants 

Caur sirdi kas silti staro jo 

Aizgūtnēm tiecas pēc gaismas 

Lai daudzus veldzēt vēl spētu 

No dzidrākā avota straumes 

Kas dvēseles izredzētās 

Mazgā kā dūjas tik skaidras 

Kad vējš tās paceļ uz rokām 

Augstāk kur labāk kļūst redzams 

Esmu lai būtu cilvēks 

Un lai es cilvēkiem būtu 

/Inga Audere/ 

Mīļi sveicam kristīgās dzejas "Baltā stunda" Liepājā krustmāti Ilgu Auzu dzimšanas 

dienā /27. jūnijā/! No sirds priecājamies, ka viņa ir mums līdzās!

Pateicamies Ilgas kundzei par pastāvīgo, nesavtīgo ieguldījumu vispirms jau Liepājas 

radošās dzīves dažādās aktivitātēs! Un vēlam viņai: labu veselību, Dieva svētību un 

radošu rosību Kristus mīlestībā arī turpmāk! 

2010/06/30/ 

Ivetas Liepas dzejas istaba 

LLRMK "HELIKONS" un Egineto.lv 

Egineto.lv sadaļā 'Autori' atvērta dzejnieces Ivetas Liepas dzejas istaba, ko izveidojis 

Jānis Diekonts. 

Mīļi sveicam Ivetu! No sirds priecājamies, ka viņa ir mūsu vidū. 

Aicinām apmeklētājus lasīt un klausīties I. Liepas dzeju audio un video ierakstos arī 

pie mums.

Par Dr. Olafa Brūvera jauno grāmatu "Komunisms 

pret reliģiju: padomju eksperiments" 

Šā gada maijā apgādā „AMNIS” nāca klajā Dr. Olafa Brūvera grāmata angļu valodā 

„COMMUNISM VERSUS RELIGION: SOVIET EXPERIMENT / Theory and 

Practice in Historical Retrospection” (Komunisms pret reliģiju: padomju 

eksperiments / Teorija un prakse vēsturiskā retrospekcijā). Tajā apkopots viņa veikto 

plašo un nozīmīgo pētījumu darbs par komunismu un reliģiju Padomju Savienībā pēc 

1976. gada. Grāmata paredzēta kā izziņas materiāls studentiem, lasītājiem, kuri nav 

piedzīvojuši komunistiskā režīma ietekmi un politiku attiecībā pret reliģiju un citām 

politiskām kustībām. 

Autora pētījumi balstās viņa personiskajā pieredzē, – kad viņš vēl dzīvoja padomju 

okupētajā Latvijā, piedalījās cīņā par cilvēktiesībām, 1974. g. tika saņemts ciet VDK, 

1976. g. – ieslodzīts, tad – deportēts uz Rietumvāciju. 

1977. gadā Dr. O. Brūvers saņēma ielūgumu no ASV Kongresa Vašingtonā lai 

liecinātu par cilvēktiesību pārkāpumiem Padomju Savienībā. 1977. g. februārī 

Apspiesto tautu komiteja viņam piešķīra Dvaita Deivida Eizenhauera Miera medaļu 

(Dwight D. Eisenhower Peace Medal). 

Līdztekus studijām Fullera teoloģiskajā seminārā, Pasadenā, Kalifornijā, no 1980. 

gada līdz pat 2010. gadam viņš vāca un pētīja dažādus dokumentus par komunismu un 

reliģiju, kas aplūkoti šajā darbā. 

Grāmatā, aprakstot vēstures notikumus, autors sarunājas ar lasītājiem tagadnē, garīgi 

pārceļot tos 1980. gada komunistiskās pasaules – ateisma, spruku, vajāšanu, brīvības 

un cilvēku tiesību ierobežojumu – realitātē. Arī starptautiska vēlme bija, lai šis 

materiāls tiktu sagatavots tā, it kā tas viss būtu noticis šodien. 

Autors uzsver, ka dotais darbs nav uzskatāms kā pabeigts, neapstrīdams materiāls, bet 

cer, ka šīs zināšanas pamudinās lasītājus novērtēt un aizsargāt demokrātiskās vērtības, 

kuras šodien tiek uzskatītas kā pašsaprotamas.

Par to, ka šis pētījums bija iespējams, Dr. O. Brūvers pateicas sekojošiem cilvēkiem 

un organizācijām: Paulim Kļaviņa kungam no Bonnas (Vācija) par sadarbību un dāsni 

sniegto palīdzību komunistiskajā pasaulē vajātajiem kristiešiem; Radio Brīvā Eiroparadio 

Brīvība par nodrošinājumu ar ļoti svarīgu informāciju; Jānim Sapieta kungam, 

BBC (Londona, Anglija), no aktuālo notikumu nodaļas un viņa meitai Mārītei Sapietei 

no Akadēmiskā reliģisko studiju centra (Kestona koledža, Anglija); kā arī visiem 

draugiem no PSRS, kas, riskējot ar veselību un daudzu gadu brīvības padomju režīma 

laikā, vāca un sūtīja uz rietumiem informāciju par reliģijas un dažādu ticību piekritēju 

vajāšanām; visiem, kas nodrošināja autoru ar dokumentiem, pētījumu materiāliem, 

padomiem un atbalstīja ar aizlūgšanām. 

Dr. O. Brūvera CV – www.egineto.lv sadaļā ‘Saruna’ izdevuma „Zem viena spārna” 

(ZVS) 2008. gada Adventa numurā, 10.lpp. , savukārt, viņa viedoklis par situāciju 

Latvijā pēc 2009. gada 13. janvāra – ZVS 2009. gada Pavasara izdevumā, 12. lpp. , 

Ingas Auderes intervijā ar viņu. 

Patiesi dziļi un sirsnīgi pateicamies Dr. Olafam Brūveram gan par šo ārkārtīgi vērtīgo 

grāmatu, gan par viņa pašaizliedzīgo dzīves ieguldījumu Latvijas un citu valstu 

cilvēktiesību jomā un daudzās citās sabiedrībai vitāli svarīgās jomās. Vēlam viņam: 

bagātīgu Dieva svētību un, – lai šī unikālā grāmata nerimtīgi sasniedz arvien jaunu 

lasītāju sirdis. 

2010/06/14 

Grāmatas "Valdis Vikmanis. Sava mūža diriģents" 

atvēršanas svētki 

10. jūnijā Liepājas Latviešu Biedrības namā notika grāmatas "Valdis Vikmanis. Sava 

mūža diriģents" atvēršanas svētki. Mūziķim šā gada janvārī palika 95 gadi. Pasākumā 

piedalījās arī viņa kundze Blāzma Vikmane. Vairāk: www.liepajniekiem.lv, laikraksta 

"Kurzemes Vārds" žurnālista P. Jaunzemja rakstā "Gods pazīt Valdi Vikmani". 

Sirsnīgi sveicam Valdi Vikmani un pateicamies grāmatas veidotājiem un izdevējiem, 

- lai daudzi varētu iepazīt dzīves bagātā mūziķa un skolotāja pasaules redzējumu un 

cilvēkus viņam līdzās! 

Foto iesūtīja T. Hristoļubova

Sirsnīgi sveicam mācītāju Gintu Kronbergu 

Grobiņas pilsētas svētkos maija beigās Grobiņas evaņģēliski luteriskās draudzes 

mācītājs Gints Kronbergs saņēmis apbalvojumu „Gada Grobiņnieks” par nesavtīgu 

kalpošanu sabiedrības labā. Vairāk par notikumu: www.lelb.lv 

Sirsnīgi sveicam! 

2010. gada 11. jūnijs 

Laimes ceļš... 

Agnese Līcīte, jauna dzejniece 

Laimes ceļš 

Es šovakar vēlos Tev stāstīt 

Par ceļu, kur akmeņi zied – 

Tā taciņa maza gar strautu, 

Kur saule uzaust un riet. 

Uz pirkstgaliem laime tur staigā, 

Ik smildziņu, ziediņu skauj 

Un brīnumam noticēt gaiši 

Pat mazam putnēnam ļauj. 

Tur tauriņi likteni raksta 

Ar spārniem, kas starojot mirdz, 

Tur kreimeņu zvaniņu skaņās 

Noreibt prot cilvēka sirds. 

Es šovakar vēlos Tev rādīt 

To ceļu, kur akmeņi zied, 

Un kopā ar Tevi uz rītu 

Klusējot laimīgi iet. 

07.06.2010.

* 

Inga Audere: Kura vieta Latvijā ir tik laimīga – no kuras puses Tu, Agnese, esi? 

Agnese Līcīte: Esmu no Vidzemes – no nelielas, bet ļoti mīļas pilsētas – Gulbenes. 

Inga: Kas dzeja ir Tev – dzīves uztvere, izteiksmes veids, vārdu spēle, vai vēl kas īpašs 

– dziļi personīgs? 

Agnese: Man dzeja ir dzīvesveids, iespēja vārdos paust izjūtas, pasauli sev apkārt, tā 

liek man domāt vairāk, ieraudzīt lietas un cilvēkus mazliet citādāk – liriskāk, dziļāk 

un patiesāk. 

Inga: Cik sen dzeja jau ir dzīvesveids - domu, jūtu/ uztveres, izteiksmes pasaule? 

Agnese: Rakstu kopš sevi atceros – kad biju maza meitene, gulēju pieneņu pļavā un 

rakstīju dzejolīšus par mākoņu pilīm, par tauriņiem...Toreiz man šķita, ka tā dara visi, 

ka tas nav nekas īpašs, pat draugi un ģimene nezināja, ka rakstu. Pamatskolas laikā, 

pateicoties literatūras skolotājai, sāku rakstīt mazliet nopietnāk – tie vairs nebija 

pantiņi, bet garāki dzejoļi, arī stāsti, pasakas – par visu, kas notika manā dzīvē, par 

sapņiem... Kā jau meitenei! (Smaida). 

Bija pārtraukums – krass pagrieziens manā dzīvē, kad nerakstīju neko, tie bija 

apmēram divi gadi, bet sapratu, ka nespēju nerakstīt. Vienkārši bija sajūta, ka sirds 

runā un tas ir jāpieraksta, citādi tā saplīsīs no nepateiktā, atsāku rakstīt un sapratu, ka 

tas man dod tādu dzīvesprieku, ka pat lietus lāses domās pārtapa saules staros. 

Inga: Reiz sacīji, ka patīk dzeja, kura liek domāt… Vai vari nedaudz raksturot, kāda 

dzeja liek domāt? Un, vai šādā procesā ir arī vēlme vienmēr domu saprast, vai tomēr 

– paturēt kā dvēselei vien uztveramu noslēpumu? 

Agnese: Jā, man patīk dzeja, kas liek domāt! Tā atkarīga no konkrētā mirkļa – domāt 

liek arī vienkārši dzejoļi par to, ka puķes zied un putni dzied... Ja dzejolis mani paņem 

savā varā, aizved uz autora jūtu pasauli, tad saku – jā – tas ir īstais! (Smaida).Un tad 

nav nozīmes, vai es uztveru autoram svarīgo domu, es dzejolī atrodu kaut ko sev, un 

tas ir svarīgākais! Dzejolim jāiekļaujas lasītāja dzīvē, jāraisa izjūtas. Ja dzejolī ir 

pateiktas priekšā visas atbildes, tas dziļāk uzrunā tikai tā autoru. 

Inga: Tava dzeja tiek ietērpta mūzikā… Ja, pareizi atceros, dziesma "Es meklēšu" ar 

Taviem vārdiem, Evijas Slokas izpildījumā, vēl nesen piedalījās O!Kartes akadēmijā. 

Vai, lūdzu, varētu pastāstīt, kas komponē dziesmas un kādas Tev ir sajūtas, klausoties 

savos vārdos, jau dziesmotā lidojumā…? 

Agnese: Mani dzejoļi jau ilgāku laiku ir arī dziesmu teksti, jo ir daudz draugu, kas 

komponē dziesmas, bet līdz šim tas bija tikai draugu rīkotu pasākumu ietvaros. Kad 

manu dzejoli nejauši pamanīja Māris Sloka un teica, ka uzrakstījis dziesmu savai 

meitai ar maniem vārdiem, bija liels prieks! Vēlāk, klausoties to radio vai ierakstā, 

sajūtas bija un ir dažādas. Reizēm esmu pārāk paškritiska, vienmēr šķiet, ka varēju 

labāk. Tomēr dziesma izdevās sirsnīga, daudziem patīk – tas ir pats svarīgākais! Un 

vakar dzirdētā atsauksme no 92 gadus vecas klausītājas, ka dziesma ar savu gaišumu 

dod viņai spēku veseļoties... Sajūta bija neaprakstāma! Arī šobrīd ir iesākta sadarbība

ar dažiem mūziķiem, bet esmu mazliet piesardzīga – stāstīšu par to tikai tad, kad kāda 

dziesma jau būs tapusi (smaida). 

Inga: Vai pati arī muzicē? 

Agnese: Esmu mācījusies mūzikas skolā, ļoti patīk un interesē visdažādākā mūzika, 

bet pati nemuzicēju, arī dziedāt neatliek laika, ja nu tikai kādreiz – kā daudzi – 

padziedu līdzi kādai jaukai dziesmai. 

Inga: Ar ko vēlies saistīt nākotni – ar radošo jomu, vai vairāk ar praktiskām lietām? 

Agnese: Nākotni vēlos saistīt ar mazliet citu jomu – uzņēmējdarbību. Tomēr ar 

radošu ievirzi. Neesmu atmetusi arī bērnības sapni par žurnālistiku. Katrā gadījumā, 

ieceru un sapņu ir daudz! Meklēšu iespējas, darbošos, bet dzeju noteikti turpināšu 

rakstīt! 

Un ceru, ka kādreiz izdošu arī grāmatiņu, bet tam laika vēl daudz! 

Inga: Vai Tu gribētu ko novēlēt lasītājiem (un klausītājiem)? 

Agnese: Novēlu katram atrast sevi – savu jomu, kurā izpausties, kas sagādā prieku 

sev un citiem! Noticēt saviem sapņiem, jo tie tiešām piepildās! Katra diena ir 

jāsagaida kā mazs brīnums, jādzīvo tā, lai sirds varētu teikt – es tiešām esmu laimīga 

un Tev, mīļais cilvēk, arī tādam jābūt! 

Tik viegli padoties, bet, ak – cik grūti lidot, 

Pie katras vēsmas spārni gauži sāp, 

Vien Tava izvēle būs izkrist zemei cauri, 

Vai tomēr cīnīties un augstā kalnā kāpt. 

Kaut spārni sāpēs, dursies sirdī šķēpi, 

Kaut dzīve sitīs, nāksies zemē krist, 

Ir jāceļas, ir jātic saviem sapņiem, 

Lai baltās madarās ar prieku vari brist! 

Inga: Mīļš paldies! Radošu veiksmi arī turpmāk un – patiesi vērtīgo sapņu 

piepildījumu! 

2010/06/09

Dziedi vēl, draugs, dziedi... 

Trešdien, 12. maijā, Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centrā (VLTC) notika Eiropas 

dienai veltīts pasākums ar Austras Pumpures /Piešķirts tituls "Goda liepājnieks – 

2008" par mūža ieguldījumu, popularizējot latvisko dziesmas garu sabiedrībā, un par 

jaunatnes muzikālo audzināšanu/ un jauno mūziķu grupas, Austras bērnu, no Bērnu 

un jauniešu centra (BJC) „Vaduguns”, Liepājā. 

Vakaru atklāja Irina Tīre ar sveču aizdegšanu, aicinot visus padomāt, kā šajā namā 

sveces tikušas iedegtas agrāk. 

Vipirms klausītājus mūzikā uzrunāja Izoldes Jumkumsones pulciņa audzēknes, kas 

šoreiz uzstājās kā iesildošā grupa, arī ar skaistu un daudzveidīgu repertuāru - gan 

klasisko mūziku, gan vācu un latviešu tautasdziesmām. 

Tad vārds tika dots A. Pumpurei. Viņa sacīja paldies Irinai par uzaicinājumu, veltot 

labus vārdus mākslinieces vadītajiem, Liepājā labi zināmajiem, pasākumiem Irinas 

Viesistaba. 

A. Pumpure: „Iepriekš ar dažādu tautu dziesmām esperanto valodā, kā šajā 

programmā, esam uzstājušies vairākās citās vietās, esperanto kongresos, kas notiek 

pastāvīgi, katru gadu - šogad būs Lietuvā, u.c. 

Padomju laikā Liepājā bija ļoti spēcīga esperanto grupa. Viņi mani uzaicināja sastādīt 

programmu koncertam Kuldīgā. Kas tas esperanto tāds un - ko ēd? - aizbraucu 

negribot. Tur bija tik daudz cilvēku, no visas plašās Padomju Savienības, Maskavas, 

Magadānas u.c. un visi runāja esperanto. Atmosfēra… paskatos cilvēkiem acīs un 

domāju: Nē!… Viņiem es gribu labi nodziedāt! Bija iepazīšanās vakars, vēlāk

uzstāšanās koncertā. Pēc tam mani uzaicināja uz Bulgāriju, tad Vāciju, uz daudzām 

vietām pasaulē… Un ir tāda dziesma, kas patīk visiem, visām pasaules tautām - 

latviešu tautas dziesma: „Nāk rudentiņis”. Kādēļ? To es nezinu. Vēlāk man lūdza 

vārdus, lai varētu iemācīties.” Dzied. 

T. Hristoļubova: „Liepājas novatoru klubā kursos, kas notika par godu 100 gadu 

esperanto, iestājos nejauši un pēdējā brīdī. Grupa saruka, beidzām kādi seši, taču 

izlaidumā bija tik daudz cilvēku, sākumā nesapratu – no kurienes. Braucām ekskursijā 

uz Igauniju. Dažādu tautību cilvēki visu laiku pulcējās ap Austru. Jāatzīst, ka latviešu 

tautas dziesmas esperanto valodā protu daudz labāk, kā latviski.” Smaida. 

A. Pumpure: „Es gan nepropagandēju esperanto valodu. Bet pasaulē agrāk tāda iecere 

bija, lai līdzās katras nācijas valodai, būtu viena, kuru apgūstot, visi cilvēki varētu 

savā starpā saprasties. Pateicoties esperanto, iemīlēju poļus un Poliju, vāciešus un 

Vāciju u.c. Esperanto valodā runājošie ir kā viena ģimene uz zemeslodes, to varu 

apstiprināt. Piemēram, ja būsiet Anglijā un jums tur nebūs kur nakšņot, neviens jūs 

var neuzņemt, bet ja zināt esperanto, jūs uzņems vienalga kurā pasaules vietā. Anglijā, 

Londonā ir privāta esperanto viesnīca, kur apmesties. Uzturēšanās izmaksā piecus 

funtus diennaktī, ar brokastīm, bet, tad jāprot šo valodu. 

Nezinu kādēļ - mūsu, latviešu dziesmas, īpaši tautas dziesmas patīk visiem pasaulē, 

kas tās ir dzirdējuši. Nodziedu, piemēram, „Pilsētā, kurā piedzimst vējš” un nepasaku 

ne vārda par saturu. Pēc koncerta cilvēki nāk man klāt un jautā, kas tā ir par dziesmu, 

par ko tur ir runa. Austra un jaunieši dzied šo dziesmu esperanto valodā. Pēc tam 

turpina stāstīt. Lilija Zabolocka bija iztulkojusi vairākas dziesmas vācu valodā, dažas 

pat nedaudz atdzejojusi un stāstīja klātesošajiem saturu. Sekoja tik milzīgi aplausi 

zālē… Un, interesantākais toreiz, ka Vācijā bijām kā galvenais notikums, iekļuvām 

avīzēs un žurnālos, arī pirmajās lappusēs, vienā biezā gada grāmatā. Tas viss tādēļ, ka 

cilvēkiem gribas iepazīt arvien ko jaunu. 

Situācija, kāda mūsu meitene, kura Latvijā augstskolā mācās angļu valodas fakultātē, 

Austrijā, Vīnē, muzicējot uz ielas, dziedāja angliski. Bet visi gāja garām kā tukšam 

gaisam. Un viņa teica: „Dusmas!!! Dziedāšu latviski! Vienalga!” Iet viens, apstājas, 

klausās, cenšas saprast, jau otrs… līdz apkārt sastājās pamatīgs pūlis. Vakarā 11.00, 

kad policija mēģināja dabūt visus uz ielas sēdošos prom, publika sāka dzīt prom 

policistus… 

Vācijā, vienā pasākumā, kāda meitene dziedāja Marlēnas Dītrihas dziesmu, tik 

vienkārši, ģitāras pavadījumā. Pretkara dziesmu „Kur palikušas visas puķes?” Un

sapratu, ka es arī tā to gribu iemācīties… Nevis no Marlēnas, nevis no lieliem 

māksliniekiem, bet tieši no šīs meitenes. Un viņa pie tam dziedāja vienu šās dziesmas 

pantu, kura grāmatās nav: „Kur palikuši visi cilvēki? Ir tikai mirusi pasaule, staru 

vējā…” Lai tā nekad nebūtu! Dzied. 

Vācijā, nometnē iemācījāmies kādu tautas dziesmu, kura nav tulkota vācu valodā, bet 

ir plat deutsch dialektā. Vēlāk man atsūtīja grāmatu: „Kleine, dicke Liederbuch” jeb 

Mazā resnā dziesmu grāmata, kur arī dažādas sirsnīgas blēņu dziesmas šajā dialektā, 

piemēram, par Trīni. Dzied vienu no tām. 

Esperanto valodā: „Kantu, kamerado, kantu” – dziedi draugs, dziedi, kaut arī zeme 

drebēs, cilvēki uz šīs zemes dzīvos. Dzied. 

Tas ir fakts, ka vajadzētu būt vienai valodai, kurā mēs visi uz pasaules varētu 

saprasties. 

Seko dziesma par to, ka varbūt kādreiz mēs vairs nepazīsim bailes, ko tagad vēl 

daudzi pazīst, karu nebūs, bet uz pasaules valdīs miers. 

Esperanto nometnē „Radīsim kopā”, kas notiek ik gadu, katram jāpiesakās, ko viņš 

darīs – zīmēs, gleznos, dziedās, dejos, rādīs teātri vai tml. Iestājāmies korī. Katru rītu 

notika pirmā pulcēšanās visiem kopā. Kad nodziedājām „Bēdu, manu lielu bēdu”, 

vēlāk cilvēki to izvēlējās kā rīta vingrošanu katrai dienai, jo pēc noklausīšanās 

enerģijas pietiekot visai dienai. Kādēļ tā, nezinu.” Dzied – esperanto un latviski. 

A. Pumpure un Austras bērni šādu programmu, dažādās valodās, bet īpaši - esperanto, 

Liepājā sniedza pirmo reizi. 

VLTC vārdā tā vadītāja T. Hristoļubova un pasākuma vadītāja I. Tīre mīļi pateicas 

Austrai Pumpurei un jaunajiem mūziķiem par brīnišķīgo programmu un dziļi 

aizkustinošo sniegumu. Gaidīsim ciemos Jūs atkal! 

Pēc pasākuma, kad jautāju A. Pumpurei precizēt dažus faktus, viņa lūdza, ka nevēlas 

tikt izslavēta, bet, lai uzrakstu savus iespaidus. Koncerts tik dzīvi un dziļi aizkustināja, 

ka tūlīt, nākamajā rītā pēc tā uzrakstījās veltījums Austrai un Austras bērniem.

Veltīts Austrai Pumpurei 

ja dāvā man smaidu 

pateicos un 

rotājos ar to 

ja velti skatu 

piesienu jau kādai 

dziesmai to 

ja roku draudzīgi 

es arī 

savējo 

ja sirdi vēl 

tad gan vairs 

nespēlējos 

ar zelta staru 

stīgām pāri 

skreju… 

„Austras bērniem” veltīts 

Dziedi vēl mīļais 

Austras bērns dziedi 

Par sevi par mani 

Un austreni svētu… 

Lai kumeliņš tavs 

Arvien straujāk nāk 

Ar brīvību apkalts 

Dvēselei tuvāk

Lai tam no krēpēm 

Dzirksteles krīt 

Un iekrīt tieši 

Ļaužu jūras vidū 

Lai sirdis šūpojas 

Kā mazas laivas 

Tautu dziesmas 

Sidrabvējā 

Dziedi mīļais 

Bērns dziedi 

Tik labi ir viļņoties 

Tavas dvēseles dejā 

Es Dieva bērns 

Un sirdī vēl 

Austras bērns 

Mazliet arī… 

Bēdu manu lielu bēdu, 

Es par bēdu nebēdāju; 

Es par bēdu uzdziedāju, 

Lai nelaime bēdājās!!! 

Sirsnīgā pateicībā Austrai Pumpurei par atsaucību 

un ar cerīgām domām par tuvākajā nākotnē sarunāto interviju – Inga Audere

"Pazudušais dēls", jauns Annas Elsbergas krājums 


"Vai domā, brāli, svešumā tur tevi draugi gaidīs? 

Un vai tur bagātīgi piepildīts būs dzīru galds? 

Vai svešnieki par velti tevi saņems un tev smaidīs? 

Tur būs tev jāpiedzīvo smaga vilšanās un malds." 

Šodien ir prieks lasītājiem stādīt priekšā jauno, Jāņa Diekonta sagatavoto, Annas 

Elsbergas dzejas krājumu, www.egineto.lv. 

Arī šī autores dzeja pie mums ir nonākusi pateicoties Bauskas Svētā Gara ev. lut. 

draudzei un Raitim Lēmanim. Savukārt A. Elsbergas draugu sagatavotās liecības par 

viņu un viņas dzejas "karjeru" tagad ievietotas sadaļā Autori , Anna Elsberga, Par 

autori. 

Svētīgi A. Elsbergas atstātajā bagātībā smelties! 

Redaktore Inga 

2010/05/07 

Dzejas pasākums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām 

Liepājas Diakonijas centrā 

28. aprīlī Liepājas Krusta baznīcā notika koncerts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. 

To rīkoja Liepājas Krusta draudze un Diakonijas centrs sadarbībā ar kristīgās dzejas 

interneta mājas lapu www.egineto.lv un kristīgās dzejas pasākumu Baltā stunda 

Liepājas dievnamos (LLRMK „Helikons”), pēc Diakonijas Konsultācijas un kontaktu 

centra vadītājas Zigrīdas Ābeles uzaicinājuma. 

Tā kā neviena no minēto dzejas pasākumu pastāvīgajām vadītājām šoreiz nevarēja būt 

klāt, viņu vārdā klausītājus uzrunāja dzejniece Rasma Vērniece.

Šis pasākums bija veltīts būtiskam notikumam mūsu kristīgās dzejas dzīvē, jaunās 

autores Janas Feiferes /Rojas ev. lut. draudze/ dzejas diska „Pavasari gaidot”, kuru 

izveidojis Einars Švānbergs /Liepājas Nācaretes baptistu draudze/, atvēršanai. 

Jana Feifere un Einars Švānbergs diska atklāšanā 

Koncertu ar lūgšanu ievadīja mācītājs un dzejnieks Raivo Bitenieks. 

Dziedāja bērnu ansamblis Liepājas Krusta draudzes ērģelnieces Valdas Zēbergas 

vadībā.

Savu dzeju lasīja Jana Feifere, kā arī, noslēgumā, citi Liepājas kristīgie dzejnieki. 

Jana par pasākumu: 

Beidzot šī brīnišķīgā diena ir klāt. Diena, kad mūsu disks tiek parādīts plašākai 

publikai. Biju ļoti satraukusies, bet viss tiešām izdevās labi. 

Pasākumu atklāja mācītājs Raivo Bitenieks ar lūgšanu. Tad sekoja Egineto.lv+Baltā 

stunda ievadruna, pēc kuras es lasīju savu dzeju. Dziedāja bērnu ansamblītis. 

Skanēja ļoti skaisti, gluži kā mazi eņģelīši. Dziesmas tik brīnišķīgi saskanēja ar manu 

dzeju. 

Saņēmu ziedus un šokolādi, un man veltītu dzeju. Bet noteikti lielo pusi no tā bija 

pelnījis mana diska izdevējs Einars Švānbergs, jo ieguldījis ļoti lielu darbu un laiku. 

Paldies Einaram un viņa dēlam Mārtiņam par diska izdošanu. Paldies visiem 

mīļajiem cilvēkiem, kas piedalījās šā pasākuma veidošanā. 

Pēc priekšnesumiem sekoja lūgšana, tad sadraudzība, kur tika aicināts piedalīties 

ikviens. Pie galda aprunājāmies un vēl vairāk sadraudzējāmies. 

Paldies Dievam, ka mēs kopā varam sludināt Kristus vēsti ne tikai katrs savā 

draudzē, bet arī ārpus tām. 

* 

Diakonijas centram dāvinājām: no Helikona - dzejas krājumus, no Baltās stundas - 

dzejas pasākumu DVD ierakstus, no LELB Bauskas Svētā Gara draudzes - Annas 

Elsbergas dzejas krājumu “Gloria in Excelsis Deo”, no www.egineto.lv - LELB 

Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera liecību „Kā rodas disidenti” . Jana un Einars – disku 

„Pavasari gaidot”. 

www.egineto.lv un Baltā stunda sirsnīgi pateicas Einaram un Mārtiņam Švānbergiem, 

Janai Feiferei, mācītājam Raivo Biteniekam, mācītājam Mārtiņam Urdzem, Zigrīdai 

Ābelei, Krusta draudzei un Diakonijas centram - par ielūgumu, mīļo uzņemšanu, 

garīgo un praktisko atbalstu un nodrošinājumu, - ikvienam, kurš pasākumā piedalījās 

un darīja to jauku un iespējamu! 

Rakstu sagatavoja I. Audere, foto: E. Švānbergs un M. Dzintare

Mīļi sveicam dzejnieku Livaru Jankovski dzimšanas 

dienā 

*** 

Tu zini to 

Ko nezinu es 

Par zvaigznēm 

Tu redzi tās 

Dienā 

Pat akā ziedam 

Un bite 

Par kuru dzird 

Tevi dziedam 

Vēl šodien 

Nes debesīs 

Sveicienus Vienam 

Bet tavus soļus 

Jūra pazīst 

Jau iztālēm 

Labāk par 

Citām 

Birzbizmārītēm 

Man šodien 

Ļoti gribas 

Pateikties Dievam 

Ka sastapu tevi 

Jūras krastā 

Dziedam 

Mīļi sveicam dzejnieku Livaru Jankovski dzimšanas dienā un pateicamies par 

sirsnīgo atsaucību un palīdzību!

Vēlam: "Lai Dievs un cilvēki vienmēr smaida un priecājas par Jūsu dziesmām (dzeju 

un citiem skaistiem, labiem darbiem)!" 

Draugiem iesakām apmeklēt Livara emuāru. 

2010/04/11/ 

Ekumeniskais krusta ceļš Lielajā Piektdienā Liepājā 

Jēzu Kristu, krustā sistais, 

uzklausi mūsu lūgšanu! 

Ekumeniskais krusta ceļš Lielajā Piektdienā, Liepājā. 

Krusta ceļš sākās sešos vakarā, kad luterāņu Svētās Trīsvienības katedrālē LELB 

Liepājas bīskaps Pāvils Brūvers uzrunāja ikvienu aicinot savienoties ar Kristu. 

Pēc ievada dziesmas: "Paliec šeit un lūdzies ar mums, paliec un lūdzies, paliec un 

lūdzies!" procesija devās ceļā, kas bija sadalīts posmos, divpadsmit stacijās, kur katrā

no tām tika lasīts Dieva vārds, mācītāji, pārmaiņus, vadīja lūgšanu. Katrā stacijā 

LELB Grobiņas iecirkņa prāvests A. Jaunskalže vadīja visus kopējā Tēvreizes 

lūgšanā. 

"Krusta ceļš", I Stacija: Kungs Jēzus Kristus lauž maizi un sniedz biķeri. Lūgšanā 

vada luterāņu Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles dekāns Pēteris Kalks. 

No kreisās: dekāns P. Kalks, luterāņu Grobiņas iecirkņa prāvests A. Jaunskalže.

Attēlā - otrajā rindā, centrā (no kreisās) - luterāņu Liepājas bīskaps P. Brūvers, 

katoļu Kurzemes un Liepājas bīskaps V. Lapelis. 

II Stacija: Kungs Jēzus Kristus lūgšanā lej asins sviedrus. Lūdz baptistu mācītājs 

emeritus Ilmārs Arājs. 

III Stacija: Jūda Iskariots nodod Kungu Jēzu Kristu. 

Lūgšana - katoļu priesteris Antons Springovics (rezidē Liepājas Sv. Jāzepa katoļu 

katedrālē). 

IV Stacija: Pilāts notiesā Kungu Jēzu Kristu uz nāvi. 

Lūgšanā vada luterāņu mācītājs Arvīds Bobinskis. 

V Stacija: Kungs Jēzus Kristus ņem Savu krustu. Lūgšana - luterāņu mācītājs 

Hanss Jensons. 

VI Stacija: Kungs Jēzus Kristus pakrīt zem krusta.

Katoļu bīskaps V. Lapelis. 

VII Stacija: Kirēnas Sīmanis palīdz Kungam Jēzum nest krustu. 

No kreisās: mācītājs H. Jensons. Lūgšana - luterāņu mācītājs Raivo Bitenieks. 

"Krusta ceļā" piedalījās arī Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks, 

Liepājas Sv. Annas ev. lut. draudzes loceklis. 

VIII Stacija: Kungs Jēzus Kristus mierina raudošās Jeruzalemes sievas; IX 

Stacija: Kungu Jēzu Kristu sit krustā; X Stacija: Kungs Jēzus Kristus mirst pie 

krusta; XI Stacija: Kungu Jēzu Kristu noņem no krusta. 

Lūgšanās vada:

luterāņu Sv. Annas draudzes mācītājs Jānis Bitāns, pie Liepājas Sv. Annas baznīcas; 

katoļu Sv. Jāzepa katedrāles vikārs Ivans Kazaks; 

luterāņu mācītājs Raitis Šēners u.c. 

XII Stacija: Kungu Jēzu Kristu gulda kapā. "Krusta ceļa" gala stacijā, pie katoļu 

Sv. Jāzepa katedrāles, lūgšanā vada Liepājas katoļu bīskaps emeritus Andrejs 

Ārvaldis Brumanis.

Procesijas noslēgumā, katedrālē, pateicības un svētības vārdus dalībniekiem un līdzi 

jutējiem saka katoļu bīskaps V. Lapelis. 

Notiek Kristus krusta godināšana - vispirms mācītāji, pēc tam visi klātesošie. 

2010/04/03 

Sirsnīgi pateicamies "Krusta ceļa" organizētājiem un vadītājiem par svētīgo 

pasākumu un dāvāto mīlestību! Egineto.lv 

Materiālu sagatavoja I. Audere

Cilvēcības krīze – patiesi dievišķais Triumfs! 

Cilvēcības krīze – 

patiesi dievišķais Triumfs! 

Pārdomas Lielajā Piektdienā - ceļā uz Lieldienām 

Reiz dzīvoja kāds cilvēks – labāks par citiem cilvēkiem. Viņš neizlikās labāks, bet 

vienkārši bija tāds. Pārāks. Viņš bija patiesi godīgs, sirsnīgs, iejūtīgs, draudzīgs, 

izpalīdzīgs… vairāk, kā citi – pašos sirds dziļumos. Ar šādām īpašībām un Dieva 

bagātīgi dotajām spējām varētu sasniegt ļoti daudz – personīgi – privātajā dzīvē, 

karjerā, biznesā... BET… Viņš savu dzīvi izvēlējās ziedot citiem. Visu sevi. Tieši – 

izvēlējās, viņa rīcība pilnībā bija saskaņota ar Dieva gribu. Tādēļ viņš sasniedza daudz 

vairāk…, bet ar ko tas beidzās – šajā dzīvē? To laikam zina gandrīz katrs, taču ne 

katrs spējot saprast. Vai nešķiet mulsinoši un šausminoši, ka kādam, kurš tik daudz 

darījis līdzcilvēku labā, noslēgumā jāsaņem noziedznieka „goda tituls”, kuru pavada 

vispārēja izsmiekla, publiska apkaunojuma, rūgtu ciešanu, kaunpilnas, vispārākajā 

pakāpē, un mokpilnas nāves augstākā „GODALGA”? Vai kādam no mums vispār var 

ienākt prātā šāda vēlme: es vienīgi gādāšu par citiem, lai viņiem šī dzīve būtu 

vieglāka, priecīgāka, svētīgāka, jo tikai tad redzu dzīvei jēgu, bet nekas, ja tie izturas 

pret mani kā grib – ņirgājas, mēda, kad grib – padzen prom, eh, lai pat nogalina – ja 

arī tas viņus var gandarīt – cilvēki jau vien ir!!!!!!!!!! Cilvēki??? 

Un tomēr Viņš to pieļāva. Pret Sevi. Lai ļaudīm būtu mācība. Lai viņi, mēs, redzētu 

grēka patieso seju – kā tas skar citus, mūsu tuvākos un tālākos līdzcilvēkus. Lai mēs 

bītos grēkot ne vien tādēļ, ka saskaņā ar bauslību par to pienākas pelnītā alga (Rom 

6:23), bet, lai, baudot Kristus ciešanas, mums zustu vēlme grēkot – skaidri apzinoties, 

ko viena grēki var nodarīt otram. Skats un fakts: nevainīgs cilvēks–Dievs, vienā 

personā, tiek mērķtiecīgi, bezjūtīgi, aukstasinīgi nogalināts, bet, pirms dzīvības 

atņemšanas, Viņam tiek atņemts apģērbs – viss mazums laicīgās mantas, kas Tam 

pieder, līdz ar cilvēciskas pašcieņas pēdējo pilīti, apmaiņā pret etiķi, žulti... Un tie, kas 

to nodara, redzot Viņu mokāmies un mirstam, uzgavilē!!! Triumfs! Par vienu cilvēku 

mazāk – par tādu, uz kura fona uzrādījās mūsu trūkumi, nepilnības, aprobežotība, 

mantkārība, varaskāre, slinkums, visas nevarēšanas, negribēšanas u.tml. – lūk, 

atbilde: „Jo viņš zināja, ka tie To bija nodevuši aiz skaudības.” (Mat 27:18). Vai 

nav laimīgs tas, kurš nav izjutis skaudības esenci „uz savas ādas”? Bet vēl laimīgāks 

tas, kurš šo parādību nepazīst vispār? Lai gan pazīmes saskatīt var…? Jo skaudība pat 

tad ir skaudība, sevišķi, ja to neatzīst…

Tātad – lai cilvēki nejustos, pirmkārt – mazvērtīgāki*, otrkārt – mazvērtīgāki un, 

treškārt – mazvērtīgāki, viņi izvēlējās (cerēja) nonāvējot atbrīvoties no Tā, kurš 

neuzsvērti par viņiem ir būtiski pārāks – to viņi saprata. Vai šie cilvēki salīdzinoši bija 

tik necili, nevērti, ne tik izcili? – uz šo jautājumu Dievs atbildēja ar Savu nāvi par 

viņu, mūsu, grēkiem. Bet, vai tiem vispār bija svarīgi, ko Dievs par viņiem domā? Cik 

Dievam cilvēks ir dārgs? Cik augstu cenu Viņš tam piešķir? Katram grēciniekam un 

visiem kopā! Vai tomēr svarīgāk – kā tie izskatās viens otra acīs: ja cilvēku atzinība, 

atalgojums, novērtējums saņemts, tad – Dievs novērtējis...? Vai drīzāk tā? Vai ar 

mums ir savādāk? Līdzībās… 

Daudz jautājumu paceļas augšup ik dienas, klauvējot pie Dieva sirds… Ka ir vērts lūgt 

un jautāt Dievam, zina daudzi. Kā arī to, lai atbildi saņemtu (pieņemtu), dažus 

jautājumus vispirms ir vērts uzdot un atbildēt sev personīgi. 

Dievs var visu, bet nevar nesniegt atbildes, jo Viņš ir patiess Vārds. Vien tas, kurš 

apzināti, personisku motīvu vadīts, novērsās no patiesības un nodeva taisnīgu – 

izvēlējās nedzirdēt… „Draugs, kāpēc tu esi šeit?” 

Tātad – vissvarīgākās atbildes mums katram un visiem kopā jau ir atklātas Kristus 

krusta nāvē un apslēptas (pagaidām vēl) Augšāmcelšanās brīnumā. Cilvēcības krīze – 

patiesi dievišķais Triumfs! 

Domājot par Lielo Dienu, kas tuvojas, gribas no sirds Dievam pateikties par visu, ko 

Viņš devis un dod man ik dienas, bet, galvenokārt, par to, ko Viņš dod mums un mūsu 

labā dara! Jo, tā kā neviens cilvēks atsevišķos brīžos nevar palīdzēt pats sev, pat 

dievišķais, cik gan varens spēks esam (varam kļūt) MĒS – Dieva Spēkā! Vislabākais 

atbalsts viens otram! Dievam, lietojot mūs kalpošanā, nekas nav neiespējams, tātad – 

arī MUMS! 2. kor 12:5. 

Vēlu patiesus Augšāmcelšanās svētkus ikvienam! Lai Kristus spēks ir ar mums 

vienmēr! 

Mīlestībā – 

Inga Audere, redaktore 

* Kā jau iepriekš (1. Mozus 3. nod.), kad cilvēks pieņēma lēmumu – salīdzināties ar 

Dievu, Viņa aizliegtiem līdzekļiem. 

2010/04/02

Mīlot... 

2010. gada 2. aprīlis, 

Lielā Piektdiena - Kristus krustā sišanas diena 

+ 

Aukstās naglas 

Kā nīstot 

Pušu plēš 

Ne rokas 

Ne kājas - 

Tās dzēš... 

Tās naglas 

Mīlot 

Mīlot 

Mīlot 

Dvēseli 

Debesīm tēš 

Tām naglām 

Ir acis 

Kas neredz 

Un galvas 

Kurās 

Nav prāts 

Tās naglas 

Ir svētas 

Un Tavas - 

Cik svēts 

Var būt 

Krusta kāts 

/I. Audere/

Egineto.lv sveic Liepāju 385. dzimšanas dienā 

Liepājai 

Paldies par šūpuli 

un jūras šūpļadziesmu, 

par svētiem ļaudīm, 

gaišiem dievnamiem; 

paldies par sirdī 

rožu ugunskuriem, 

par bērniem, kuriem 

mācīties šeit prieks; 

paldies par vēsturi, 

par kultūru un mākslu, 

par katru veikumu, 

ko čaklas rokas sniedz; 

paldies par maizi 

dvēselei un – mājām, 

ka dod tās mums, 

jo Tevī mājo Dievs, 

ak, mazā, sirmā, 

daudzu mīlētā, 

tik vienkāršā, bet īstā – 

sāļu likteņu un 

vēju Māmulīt! 

I. Audere 

Sirsnīgi sveicam šodien liepājniekus, katru kuram šī pilsēta ir dārga un nozīmīga! 


2010/03/18

Helikons - savai vismīļākajai pilsētai svētkos! 

LIEPĀJAS LITERĀTU UN RADOŠO MŪZIĶU KLUBS HELIKONS 

1/21 MARTS 2010 

Edvīns Tauriņš - galvenais redaktors, Irma Markopa, Ādolfs Gaujietis un Dzidra 

Šmite - redkolēģijas locekļi, Ērika Birzkopa - projekta koordinatore, Laima Vincjūne 

- korektore, Valdis Aivars - muzikālais konsultants, Uldis Baltutis - mākslinieciskais

edaktors, Aldis Kļaviņš /mākslinieks, profesors/ - pirmā vāka ilustrācija, Dzidra 

Šmite - melnbaltās ilustrācijas. Iespiests - LiepU LiePA. 

Izdevuma sadaļās: 

Sākumā - E. Tauriņš, E. Lāms, Ē. Birzkopa; 

IN MEMORIAM - E. Tauriņš, I. Vanags, Ā. Gaujietis; 

DZEJA - O. Gūtmanis, I. Audere, I. Aide, J. Auza, I. Bernica, I. Brancis, A. Briķe, A. 

Briesma, V. Deiliko, B. Debeļska, D. Dzilna, J. Diekonts, A. Caune, A. Dinne, A. 

Finke, E. Gedrima, Ā. Gaujietis, K. Girgensons, M. Grauduže, M. Kemte, A. Kreics, 

I. Markopa, D. Ozoliņš, A. Pagasts, M. Ramuss, I. Jēkabsone (Rusiņa), G. Salna, S. 

Sproģe, I. Stadgale, Ē. Strole, Dz. Šmite, E. Tauriņš, A. Uldriķe, S. Upesleja, I. 

Vanags, I. Vlasova, Z. Zandberga, Dz. Zorgevica; 

PROZA - E. Tauriņš, A. Kreics, Ģ. Šimanauskis, K. Girgensons, O. Gūtmanis; 

LITERATŪRAS PĒTNIECĪBA - B. Lāma; 

ATCERE - Ā. Gaujietis; 

IESAKĀM IZLASĪT - L. Ģibiete, A. Bumbiere, E. Tauriņš; 

KULTŪRAS AKCENTI - M. Tamsone, I. Markopa; 

VĒSTULE - A. Zariņa; 

HRONIKA, JUBILĀRI, DZIESMA. 

Žurnāla "Helikons" 21. numura, veltīta Liepājai 385 gadu jubilejā, atvēršana 

notiks 19. martā pulksten 14.00 LCZB filiālē Vecliepājas Rūķis. 

* 

Bet šodien vēl plkst. 13.00 Helikons birojā... 

"Ērika Birzkopa, "Helikona" valdes priekšsēdētāja, vēlreiz paveikusi gandrīz 

neiespējamo, lai varam pavērt savas sirdsmājas jeb esības brīnumlādīti vaļā," 

galvenais redaktors E. Tauriņš - šā žurnāla uzrunā "Liepājas pušplēstā taure".

Un, ko par izdevuma jauno numuru viņa pastāstīja Verneram Bokumam, Liepājas 

Neatkarīgā Raidītāja vadītājam, arī drīzumā varēsim uzzināt, Helikons 21 

prezentācijā: radiolnr.times.lv. 

Mīļš paldies un - svētīgus svētkus! Egineto.lv redaktore Inga 

2010/03/16 

Bērna lūgšana ciešanās 

Pa putnu stāvajām kāpnēm 

Bērna lūgšana augšup kāpj, 

Basa un izbiedēta, 

Ar mazās sirsniņas sāpi. 

Pa sārti smulīgiem vaidziņiem 

Sāļas straumītes līst; 

Jau mākonis aizsedz saulīti, 

Pat eņģeļiem sirdsstīgas plīst… 

Te lūgšana pusceļā apstājas, 

Un izbrīnā aizmirstas šņuksti, 

No debesīm pretī kāds lejup kāpj, 

Kaut dzird vēl tikai čukstus…

No debesīm balta gaisma kāpj 

Ticību labajam atgriezt bērna sirdī. 

Vēl pēdējā asara debesīm krīt, 

Jo cik var raudāt par netaisnību… 

Kam ausis ir, tas dzird: 

Ne tikai likumus, bet arī citu sāpes. 

/I. Audere/ 

Dzidra Šmite > randevū > ... un dzejoļi bez vārdiem 

Krājums izdots dzejnieces un mākslinieces Dzidras Šmites skaistajā jubilejā. 

> 

Par vējā izsētām notīm 

aprautām sirds stīgām 

dvēsele raud un 

skumst tik ļoti... 

/Dz. Šmite/ 

Krājuma izdevējs - LLRMK Helikons, redaktors - Edvīns Tauriņš, sastādītāja un 

darba koordinatore - Ērika Birzkopa, korektore - Laima Vincjūne, foto - Irina Tīre, 

dizains - Uldis Baltutis, iespiests - LiepU LiePA. Atbalstītāji: Liepājas Kultūras 

pārvalde, Helikons literāti, privāti - Anta Rugāte, LV Saeimas deputāte, un Ainars 

Spirģis. 

Ērika Birzkopa par krājumu: "Par to man cilvēkiem ir jāstāsta. Vāka noformējums - 

mozaīka - veidots no Dz. Šmites zīmējumu pārklājumiem. Iekšlapu dizains izpildīts 

tā, ka dzejas lapās redzami arī autores zīmējumu atspulgi. Sirsnīgs paldies mīļajiem 

atbalstītājiem!"

Mākslinieks Aldis Kļaviņš par Šmites zīmējumiem: "..viņas melnbaltie, ritmiskie 

zīmējumi ar savu plastiku un ritmiku ir dzejoļi bez vārdiem.." 

Helikons redaktors E. Tauriņš par autori: "Liepājas dzejnieces trioletus uzšķirot. 

Dzidras Šmites klātbūtne Liepājas literārā procesā ir visai ilga un būtiska, to raksturo 

gan panākšanās uz pašu viduci, avanscēnā, gan kādbrīd aiziešana aiz klusāka pārdomu 

aizslietnīša. Nekad nav bijis šaubu, ka pēc īpaša ziedputekšņu pulksteņa Dzidra ar 

saviem garabērniem būs atkal klāt un paveldzēs tos, kas gaidījuši. 

/Foto: I. Tīre/ 

Dzidra Šmite bijusi ciešās draudzības saitēs ar Mirdzu Ķempi. Viena no pirmajām 

dzejniecēm iekļāvās Helikona darbībā. 

Šobrīd - redkolēģijā uzklausām viņas godprātīgo balsi. 

Triolets... gandrīz vai pašas dzejas ģerbonis. Bet - blakām autores tušas zīmējumiem 

jaunie Dzidras dzejas paraugi ieraugāmi īpašā līdzsvarā, kas apvāršņa lidojumā 

uztverts, spilgts moments, paraugās Mūžības virzienā. Mēs - lasot noģiedīsim 

dzejnieces likteņgaitas un samērosim diennakts un gadu virteņu dziļumus." 

11. martā pulksten 15.00 Liepājas CZB "Rūķis" telpās notika Dz. Šmites > randevū 

atvēršana. Sveicām autori jubilejā.

2010/02/26 

Vai tu gribi mainīt pasauli un, vai tu zini – kā? 

Mat. sag. I. Audere 

Saruna ar Latvijas Kristīgās Studentu Brālības (LKSB) Liepājas nodaļas vadītāju 

Leldi Skaldi un Benjaminu Rēderu (Benjamin Röder, blogs: 

www.benjaminroeder.blogspot.com) no Vācijas, kurš kopš 2009. gada 27. augusta 

dzīvo Liepājā un kalpo Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskajā draudzē. 

Inga: Lelde, lūdzu, saki, kur tu studē? Vai līdztekus studijām arī strādā? Ja nē, vai tev 

ir tāda vēlme, vai arī vispirms gribi iegūt izglītību? 

Lelde: Studēju Liepājas Universitātē latviešu filoloģijas bakalaura programmas 4. 

kursā. Līdztekus studijām nestrādāju. To es darīju pagājušajā gadā, bet tad arī tikai 

pāris mēnešus. Varēju darbu apvienot ar mācībām. Jā, man gribās strādāt, – lai būtu

pašai sava nauda, lai varētu vēl kaut ko iemācīties arī praktiski un justos noderīga 

praktiskās lietās. Bet iespējams, ka strādājot studijas cieš. 

Man gan nepatīk veltīt pārāk daudz laika mācībām. Dažkārt domāju: kādēļ vispār to 

daru… Neesmu no tiem, kam ļoti patīk studēt un daudz lasīt. Bet cenšos, jo patīk 

iegūt zināšanas, uzzināt arvien kaut ko jaunu, kaut vai lekcijās. 

Inga: Kā tu jūti, vai būs viegli pēc studijām atrast piemērotu darbu Latvijā, lai ar 

algu varētu iztikt? 

Lelde: Kad man jautā: Ko darīšu pēc studijām? Kur filologs var strādāt? jokojot 

atbildu: Neko! Ka darbu nedabūšu… Neesmu tā nopietni par to domājusi, jo ir vēlams 

iegūt arī maģistru. 

Pēc augstskolas beigšanas, domāju, es varbūt varētu doties uz kādu no ārvalstīm 

Eiropas brīvprātīgajā darbā – iegūt jaunu pieredzi, iemācīties kādu jaunu valodu un 

tad skatītos, ko tālāk. Bet pavisam aizbraukt no Latvijas es negribētu. 

Inga: Nesen „Kurzemes Vārdā” izlasīju kādas meitenes viedokli, ka studenti īpaši 

nebēdā, neviens no viņiem pagaidām neēdis neesot. Ko kristīgie studenti domā par šā 

laika, šķiet, pasaules lielāko biedu – „krīzi”? 

Lelde: Paēdusi esmu. Mājās ēdamais ir. Smaida. Šogad izjūtu krīzi, vecākiem ir 

mazāk ienākumu. Nebraucu ar autobusu, bet eju kājām – tas patīk. 

Ko kristīgie studenti domā par krīzi? Jaungada nometne, uz kuru studenti parasti 

brauc, šoreiz bija mazāk apmeklēta. Ja iepriekš tur bijām ap 150 cilvēku, tad šogad – 

ap 70. 

Arī uz citām nometnēm studenti atsakās braukt naudas dēļ. Taču Kristīgās Studentu 

Brālības darbinieki saka, ka nauda nedrīkstētu būt šķērslis. Pirms gada sanāca tāds 

joks: runājām ar kādu meiteni par to, ka drīz sāksies Gavēnis. Viņa sacīja, ka gavēnis 

mums ikdienā jau dabīgi sanāk, tā kā gaļu un saldumus tāpat nevar atļauties, jo nav 

par ko nopirkt. Taču ļoti labi var sajust arī Dieva žēlastību. Vienmēr rodas kāds, kas 

palīdz – vai ar naudu, vai kā citādi. 

Inga: Cik ilgi tu esi LKSB Liepājas nodaļas vadītāja? Ko tev tas nozīmē?

Lelde: LKSB Liepājas nodaļas vadītāja esmu nu jau otro gadu. Man tas nozīmē ļoti 

daudz. Sākumā vairāk bija tāds kā lepnums: esmu vadītāja, tāda svarīga, bet tad vēlāk 

saproti, ka pats neko nevari, ka nevari darīt lietas, kā vajadzētu. Pēc savas būtības 

neesmu vadītāja, organizētāja. Arī Liepājas nodaļas darbinieks, kurš man ļoti daudz 

šajā darbā palīdz un ar kuru kopā vadām Liepājas grupu, atzīst, ka nav organizētājs, 

tāds lielais vadītājs, bet mēs abi ļoti cenšamies. Tas liek vairāk paļauties uz Dievu, uz 

Viņa vadību. Ir ļoti jāmācās visur saskatīt Dievu. 

Inga: Vai ir grūti kalpošanu apvienot ar mācībām? 

Lelde: Jā, mācības ar kalpošanu savienot ir grūti. Dažreiz tā arī traucē mācībām, jo 

LKSB mums ir Bībeles studijas, regulāri jātiekas ar studentu komandu, notiek dažādi 

pasākumi, šovakar kopā skatīsimies filmu, pēc tam pārrunāsim redzēto, tas aizņem 

laiku. Reizēm laiku prasa arī uztraukums, bailes, kādas mēdz būt pirms tam, kad 

jāuzsāk kādu lietu, vai jāaicina cilvēkus uz pasākumiem u.tml. Par to daudz jādomā, 

grūti koncentrēties mācībām. 

Ierodas Benjamins, un vienojamies, ka runāsim latviski. 

Inga: Lelde, kā tu kļuvi ticīga? 

Lelde: Kad biju maza, gāju Svētdienas skolā. Zināju, ka ir Dievs, ka Viņš ir labs, ka ir 

labi būtu ticīgam, bet es neticēju Viņam kā palīgam, glābējam, draugam, man nebija 

šādu attiecību ar Dievu. Vidusskolā jutos diezgan drūmi, bet zināju, ka kristieši ir 

forši un ka es gribētu būt kā viņi. Kad iestājos augstskolā, mani uzaicināja Studentu 

Brālības cilvēki uz vienu no LKSB pasākumiem, tad sāku piedalīties Bībeles studiju 

grupiņā. Ļoti ietekmēja nometnes, sevišķi pati pirmā LKSB nometne, kurā biju. Tur 

semināra vadītājs bija Bils Moldins, kurš runāja par cilvēka identitāti. Viņš sacīja, ka 

tas jau nevienu citu neinteresē, vai tu tici Dievam vai nē, mēs visi esam mūžīgi, un 

cits pēc nāves nokļūs debesīs, cits... kaut kur citur. Ļoti nozīmīga bija arī saruna ar 

vienu no LKSB darbiniecēm, jo kādu laiku šaubījos: esmu kristiete vai nē. Tad viņa 

jautāja: Vai tu tici Jēzum Kristum? Atbildēju: Jā. – Un sapratu - Tad jau viss ir 

kārtībā. 

Mani vecāki ir ticīgi. Svētdienas skolu apmeklēju no četru gadu vecuma līdz astotajai 

klasei. Pēc tam man vairs nebija nekādu saistību ar Baznīcu. Vidusskolā gan gāju 

svētdienās uz dievkalpojumiem, taču īsti nesapratu, ko mācītājs runā. Bet tagad man 

ļoti patīk dievkalpojumos klausīties sprediķus.

Inga: Vai Benjamina kalpošana Liepājas Krusta draudzē, tavuprāt, ir ienesusi kādas 

pārmaiņas? 

Lelde: Vispirms jau – Diakonijā notiek vācu valodas kursi. Pasmaida. Noteikti arī – 

jaunas vēsmas. Ja viņš nebūtu ieradies varbūt, ka nebūtu nodibinājusies šī jauniešu 

grupa, kas sākās rudenī. Par jauniešu grupas vadīšanu biju domājusi jau iepriekš. 

Vienam grūti kaut ko organizēt, bet kopā vieglāk. Diakonijā nebija jauniešu, kas 

darbotos. Tagad esam kādi desmit – divpadsmit, daļa ir pusaudži, un man tas ļoti 

patīk. Agrāk nenojautu, ka tik ļoti patiks darboties kopā ar tāda vecuma cilvēkiem. 

Inga: Benjamin, no kurienes tu esi? Kā tu nokļuvi Latvijā? Un, ko tu šeit, Liepājā, 

dari? 

Benjamins: Esmu no Bad Schwortau pie Lībekas, kas atrodas Vācijā, pie jūras. 

Dzīvoju tur kopš dzimšanas. Latviju zinu tādēļ, ka manam skolotājam Brīninga 

kungam (Hr. Brüning) patīk braukt uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. Skolotājs saka: 

Tur ir tik labi! Viņam ļoti patīk daba. 

Tad mūsu vācu draudzes mācītājs Folkers Prāls (Volker Prahl) sacīja, ka viņš kopā ar 

jauniešu grupu vēlas braukt uz Latviju apmaiņas braucienā starp Baznīcas māsu 

draudzēm, jo jauniešu grupa no Kuldīgas ev. lut. draudzes ar mācītāju Viesturu Pirro 

brauks uz Vāciju. Līdz ar to pirmo reizi pirms desmit gadiem jaunieši no mūsu 

draudzes tika uzaicināti piedalīties kristīgajā nometnē Kuldīgā. Un pēc desmit 

gadiem, 2008. gada vasarā, vēlreiz notika šāda nometne. Tad uz Vāciju devās tikai 

divi jaunieši, bet šogad Latvijā viesojās astoņpadsmit, un man šovasar ļoti patika tās 

divas nedēļas nometnē, bija labs laiks. 2008. gada rudenī man vienu gadu vēl bija 

jāmācās skolā. Šogad mana māsa trīs mēnešus bija Francijā, viņa bija tur tik laimīga. 

Atgriežoties mājās, viņa bija mainījusies. Man arī gribējās ārā no Vācijas, bet 

negribēju braukt uz Angliju, Ameriku vai Austrāliju, kur parasti pēc skolas brauc 

gandrīz visi. Man gribējās kaut ko jaunu. Tad es domāju: kāpēc ne uz Latviju? 

Diakonijā ir ļoti interesanti. Katru dienu notiek kas jauns. Reizi nedēļā es pasniedzu 

vācu valodas kursus. Katru nedēļu ir jauniešu tikšanās. Tad katru nedēļu palīdzu 

Svētdienas skolas darbā. Palīdzu arī Diakonijas centra darbā invalīdu grupā, 

cilvēkiem, kuri ir ratiņkrēslos. Braucu mācītājam Mārtiņam Urdzem līdzi uz 

pansionātu Iļģi. Diakonijā palīdzu arī drēbju kamerā. Ir daudz dažādu nodarbju. 

Esmu apmierināts ar savu izvēli, cilvēki šeit ir ļoti kristīgi, izpalīdzīgi. 

Inga: Vai ir izdevies pierast pie jaunajiem apstākļiem? Ko tu vari teikt par tiem, par 

dzīvi šeit? Vai bieži pārņem ilgas pēc mājām? 

Benjamins: Ir viegli. Daudz cilvēku man sākumā, kad bija nepieciešams, gribēja 

palīdzēt – Lelde, Karīna un citi. Tas man ļoti šeit patīk. Un ir labi, ka mūsu mācītājs 

Mārtiņš runā vāciski. Ja man rodas kādas problēmas, es vienmēr varu ar viņu runāt. 

Pirmo mēnesi Liepājā dzīvoju kopmītnēs, tagad varu dzīvot dzīvoklī, kura iemītniece, 

kāda meitene, gadu pavadīs Vācijā. 

Mājās man mamma darīja visu, gatavoja, mazgāja drēbes, te viss jādara pašam. Bet 

man patīk būt patstāvīgam. Man ir divdesmit gadu, negribu, lai visu dzīvi mamma par

mani rūpētos. Tādēļ vēlējos doties prom no Vācijas, lai mācītos patstāvību – gatavot, 

mazgāt veļu u.tml. Vienmēr varu sazināties ar ģimeni pa Skype bezmaksas telefonu. 

Inga: Bet, kā vecāki? Grib, lai tu labāk būtu mājās? 

Benjamins: Ceru, ka jā! Smaida Pirms Ziemsvētkiem teicu viņiem, ka gribētu tos 

svinēt Latvijā, man tas būtu kaut kas jauns, bet mans tētis, visa mana ģimene ļoti 

noskuma. Viņi teica, ka sagaidīt Ziemsvētkus bez ģimenes nav tik labi. Kad atbraucu, 

viņiem tas bija pārsteigums. Un bija ļoti labi, sagaidīt šos svētkus visiem kopā mājās. 

Inga: Tas, ka tu pasniedz vācu valodu, nozīmē, ka labi jāzina latviešu, vai bija viegli 

to apgūt? Zināmu laiku, kopš pagājušā gada oktobra, dzirdot tikai to, vai reizēm 

negadās domāt latviski? 

Benjamins: Nē. Smaida. Lai mācītu, man nav obligāti tik labi jāzina latviešu valodu. 

Ļoti daudz cilvēku šeit prot vāciski. No tiem, kam pasniedzu, liela daļa cilvēku 

mazliet runā vāciski, ja nepieciešams viņi palīdz, patulko, viena sieviete runā vāciski 

īpaši labi. Arī vārdnīca man vienmēr ir līdzi. Angļu valodā tāpat varam sazināties. Ir 

interesanti, ka varam sarunāties vairākās valodās, jo mums taču īstenībā visiem ir 

viena valoda… 

Es sāku domāt latviski. Bet pagaidām tikai vienu nedēļu. Pasmaida. 

Manuprāt, latviešu valoda ir ļoti grūta. Angļu šķiet vieglāka. Pagājušajā nedēļā biju 

Vācijā, tagad ar valodu ir labāk. Kaut gan latviski tur nerunāju, bet domāju latviski. 

Pie mums mājās, Vācijā, dzīvo skolniece no Taizemes, un apgūst vācu valodu. 

Lasījām vācu grāmatu, un man bija viņai to jātulko uz angļu valodu. Tad es vispirms 

domāju, kā tas ir latviski. 

Inga: Kā sauc tavus vecākus? Kur tu esi kristīts? Kādai draudzei pieder tava ģimene? 

Benjamins: Manu tēti sauc Dīters Rēders (Dieter Röder), mammu – Karolīna Rēdere 

(Carolin Röder) un māsu – Anabelle Rēdere (Annabelle Röder). Mēs piederam 

Cleverbrück St. Martin ev. lut draudzei. 

Inga: Vai Tev patīk kristīgā dzeja? 

Benjamins: Kristīgo dzeju latviešu valodā gan vēl lasīt nevaru. Sāku lasīt latviešu 

grāmatu, bet arī tas nav vienkārši. Jā, man patīk kristīgā dzeja. Kad lasu pirmo reizi, 

ne vienmēr uzreiz saprotu. Jāiedziļinās. Domāju, ka nekristīgs cilvēks kristīgo dzeju 

var arī nesaprast. 

Inga: Vai esi domājis, par to, kad beigsies tavs kalpošanas laiks Krusta draudzē, vai 

būs grūti šķirties no jaunajiem draugiem? 

Benjamins: Es domāju, ka jā. Bet, ir vienkārši sazināties internetā. Ar draugiem 

Vācijā pašlaik sazinos caur Skype un domāju, ka tad, kad būšu Vācijā, es tāpat 

sazināšos ar latviešu draugiem – caur Skype vai draugiem.lv. Bet domāju, ka arī pēc 

tam atgriezīšos Latvijā, varbūt uz īsāku laiku, uz kādu nedēļu. Protams, pirmos 

mēnešus bez Latvijas, bez šiem cilvēkiem būs grūti. Bet Vācijā, lai uzsāktu studijas,

man arī jādodas uz citu pilsētu. Tur droši vien tāpat būs jauni draugi, arī tas noteikti 

būs interesants laiks, bet es neaizmirsīšu latviešu tautu. 

Īstas pārliecības nav, ko gribu studēt, bet augstskola, kur gribu mācīties, atrodas 

Lineburgā (Lüneburg) vienas stundas braucienā no mājām. Kad vien vēlos, varu 

atgriezties mājās, bet tomēr – būt patstāvīgs. 

Vispār es gribu būt skolotājs, mācīt matemātiku un ticības mācību sākumskolā, 6-10 

gadus veciem bērniem. 

Inga: Ko tu gribētu saviem latviešu draugiem novēlēt? 

Benjamins: Gribu, lai mani draugi būtu laimīgi. Lai viņi nezaudē ticību Dievam. Lai 

būtu veseli. 

Inga: Jautājums jums abiem: Vai kristīgā jaunatne grib šo pasauli izmainīt un redz kā 

to padarīt labāku, vai apzinās Kristus spēku sevī, lai to varētu veikt?! 

Lelde: LKSB moto ir: „Izmainīt pasauli caur vienu cilvēku.” Tad ir jādomā, ko tu 

gribi – varbūt tas ir kāds cilvēks, kuru tu gribi darīt ticīgāku. Bet, pirmkārt, tas esi tu 

pats. Vispirms katram pašam jāmainās, jākļūst labākam. Un ar savu ticību, darbiem, 

arī ar vārdiem var ietekmēt apkārtējos cilvēkus, lai viņi mainās. 

Benjamins: Domāju, ka pasauli izmainīt ir ļoti grūti. Nedomāju tik globāli. 

Vispirms svarīgi, kas notiek ar man tuviem cilvēkiem, ar manu ģimeni. Lai viņi 

redzētu, ka no ticības iegūstu. Māsa pirms tam nebija ticīga, tagad tāda kļuvusi. 

Redzot, ka man tā ir labi, arī viņa sāka ticēt. Bet kā es varētu izmainīt pasauli, nezinu. 

Smaida. 

Inga: Varbūt ir vēl kāds aktuāls jautājums, par kuru jums gribētos runāt? 

Benjamins: Nesen Vācijā es varēju runāt par Latviju, stāstīt par cilvēkiem, par dzīvi 

šeit. To man gribētos darīt visu savu dzīvi. Man ļoti patīk lūgšana. Es negribu teikt, ka 

Vācijā nelūdz Dievu tik daudz, bet pie jums citādāk, un atšķirība ir ļoti liela. Labāk 

patīk lūgšana, kāda tā ir šeit. 

Inga: Vai tas būtu viss, ko jūs abi šajā reizē vēlētos sacīt? 

Benjamins: Ja tu esi laimīga, tad jā. Pasmaida. 

Lelde: Paldies par interviju, jo tā man lika vēlreiz pārdomāt svarīgas lietas. 

Inga: Laimīga gan! Man šī bija ne tikai iespēja satikt un labāk iepazīt jaukus cilvēkus 

no mūsu draudzes, bet garīgi daudz šajā sarunā iegūt. Prieks, kad līdzās ir gudri, 

čakli, sirsnīgi un tik mērķtiecīgi cilvēki. Paldies! Es arī abiem vēlu labu veselību un 

būt laimīgiem! 

„Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!” (Jņ 15:9) 

Jautāja Inga Audere, 09.02.2010.

LKSB vēl bildēs: 

/2. - 5. foto no L. Skaldes pers. arh./ 

2010/02/15

Jauns A. Uldriķes dziesmu albums 

16.janvārī Liepājas Latviešu Biedrības namā (LLBN) tika atvērts A. Uldriķes 

(07.01.1935.-17.02.2008.) dziesmu albums „Mazās dziesmas”. Izdevuma redaktors - 

V. Aivars, korektore - L. Vincjūne, koordinatore - Ē. Birzkopa, iespiests LiePA. 

Pasākums veltīts talantu ģimenei, māksliniekam Teodoram Uldriķim - 100 (mūžībā), 

viņa bērniem - dēlam māksliniekam Mārim Uldriķim - 70 un meitai dzejniecei un 

mūziķei Ainai Uldriķei - 75, jubilejās. Līdz 31. janvārim LLBN 1. stāva izstāžu 

zālē vēl apskatāma abu mākslinieku - tēva un dēla darbu izstāde, kuros redzama arī 

Aina. 

Viņas jaunajā albumā apkopotas gan ar pašas vārdiem komponētas dziesmas, gan citu 

pazīstamu autoru vārdiem. Daudz iedziedāts ar M. Zihmani. 

Ērika Birzkopa: Liela intelektuālā bagāža un laba muzikālā intuīcija ļāva Ainai radīt 

savdabīgas, interesantas dziesmas. Īpaši iespaidīgi tās skan šodien uz modē nākušās 

monotonās un skaļās trokšņu mūzikas fona. Viņas sacerējumi izceļas ar liriku, 

smalkjūtību, tekstu raksturojošām mūzikas intonācijām. Tā ir demokrātiska, daudziem 

saprotama mūzika. Melodijas veidojas savā manierē un stilā. Dziesmām ir dažādi 

emocionālie noskaņojumi: gan jūtama nostaļģija, gan sirsnība. Savas plašās dvēseles 

sāpes Aina izdziedāja dziesmās. Ja dziedāja par lapām, tad izdziedāja ne vien lapu 

dzīvi, bet cilvēku traģiku. 

A. Uldriķes izdevumi: 

1998. g. dziesmu kasete „Atspulgi” – J. Pavītola ierakstu studija LIEPATONS; 

2000. g. dzeju krājums „Sauc gaismu”, Liepāja: LiePA; 

2002. g. disks „Pretvējā” – ierakstījis V. Ivanovs koncertzālē Graudu ielā 50, Liepājā; 

2005. g. dzejas krājums „Lirika”, Liepāja: LiePA; 

2009. g. dzejas krājums „Pēdējā stīga”, Rīga: Valters un Rapa; 

2005. g. Aina strādāja pie dziesmu krājuma „Mazās dziesmas” – izdevis LLRMK 

Helikons 2010.g.

Helikons vadītāja pateicas M. Uldriķim, I. Tīrei, kā arī kluba biedriem par mīlestībā 

sniegto atbalstu. 

2010/01/28 

Gaidāmi atvēršanas svētki 

Mīlestība un bailes palīdz cilvēkiem būt cilvēcīgiem. 

/A. Kreics/ 

Mākslinieks - Imants Liepiņš, korektore - Laima Vincjūne, 

datorsalikums - Elga Uzare, izdevējs LPU LiePa, 2009 

Grāmatu autors veltījis saviem bērniem, mazbērniem un lasītājiem

Atvēršanas svētki notiks 18. februārī Liepājas Centrālajā Zinātniskajā bibliotēkā 

/laiks tiks precizēts/. 

2010/01/27 

Kaijas kliedziens 

Stāsti, tēlojumi, un... 

--- 

Suņus viņa redzēja vairākus, bet bērnus pagaidām nevienu. Un tas viņu uztrauca. 

Pilsēta bez bērniem atgādina tuksnesi, izdegušu mežu. Vai šī pilsēta būtu paspējusi 

pārvērsties krāsmatās? Agne izbijās no tāda jautājuma. Viņu biedēja klusums namu 

pagalmos - nedzirdēja ne bērnu balsis, ne zīdaiņu raudas. Turpretī katrā pagalmā, 

kurā ieskatījās, stāvēja spožs vieglais auto. Krāsas bija dažādas, ik sētā sava ziedu 

buķete. 

No pārdomām Agni iztraucēja spalgs kaijas kliedziens. Kā brīdinājums, kā 

aizliegums... 

--- 

15. janvārī Liepājas Centrālajā Zinātniskajā bibliotēkā notika „Helikons” literātes 

Irmas Markopas grāmatas „Kaijas kliedziens” atvēršanas svētki. 

Sk.: liepajniekiem.lv Fragmentus no autores jaunās grāmatas lasīja aktieri Ilga 

Martinsone un Jānis Dreiblats. 

I. Markopa: „Sirsnīgi pateicos literārajai konsultantei un korektorei Laimai Vincjūnei, 

rakstniekam Edvīnam Tauriņam, māksliniekam Imantam Liepiņam, izdevniecībai 

LPA LiePa. Paldies par finansiālo un morālo atbalstu meitām Ērikai un Mārai, 

mazmeitiņām Kitijai Trekterei, Laurai Kuprijenko, kā arī Betijai un Jānim, Martai un 

Mārim Martinam un Inārai Guzikatei.” 

Līdz šim daudziem jau bija pazīstami un mīļi autores dzejas krājumi „Mirkļu 

mozaīkas” (2000), „Noglāstīt akmenim pieri” (2007) un vakara romāns „Naktī bērns 

kliedza” (2008), kuram par sižetu kalpojis patiess stāsts, kad Latvijā, vēl padomju 

laikā, kādā no atkritumu konteineriem tika atrasts izmests dzīvs zīdainis. --- 

Labāk ir skatīties uz priekšu nekā apraudāt bijušos laikus! I. Markopa

Kristīgā dzeja Priekulē 

„Taisnīgums 

paaugstina tautu, 

ik ciltij 

nes negodu grēks.” 

/Sal. pam. 14:34/ 

No labās: pie galda - mācītājs H. Jensons un I. Auza, 2. rindā - Ē. Birzkopa, M. Kemte, M. Grauduže, J. 

Diekonts un V. Bariss 

24. janvāra svētdiena gan Priekules ev. lut. draudzei, gan Baltā stunda + Egineto.lv 

kristīgajiem dzejniekiem šoreiz bija atšķirīgāka kā parasti. Dievkalpojumā ērģeļu 

pavadījumu spēlēja Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles ērģelnieks Voldemārs Bariss. 

Vēlāk draudzes namā notika sadraudzības pasākums dzejā, kur ar sniegumu piedalījās 

dažādu konfesiju – adventistu, baptistu, katoļu, luterāņu un metodistu – dzejnieki un 

mūziķi. 

Pasākuma ievadā Priekules draudzes mācītājs Hanss Jensons izsmeļoši pastāstīja par 

Vecās Derības poēzijas grāmatām. Tās ir Bībeles grāmatas – Ījaba grāmata, Psalmi, 

Salamana pamācības, Salamans Mācītājs, Salamana augstā dziesma un Raudu 

dziesmas – tulkotas latviešu valodā no senebreju valodas. Draudzes vārdā H. Jensons 

dāvināja Baltās stundas dzejniekiem šīs grāmatas un CD par Priekules ev. lut. 

draudzes dievnama atjaunošanu, draudzes dzīvi un svētceļojumu dievnamā. 

Pasākuma turpinājumā notika mājas lapas www.egineto.lv atvēršana šajā draudzē. 

Jānis Diekonts iepazīstināja klausītājus ar lapas ideju un saturu un atbildēja uz 

jautājumiem. 

Tā kā šeit notika pirmais tāds starpkonfesionāls kristīgās dzejas pasākums, Ērika 

Birzkopa („Helikons”) un Ilga Auza („Baltā stunda”) sveica mācītāju un draudzi, 

dāvināja LELB bīskapa P. Brūvera dzīves liecību „Kā rodas disidenti”, DVD „Baltās 

stunda Liepājas baptistu Ciānas draudzē”, Liepājas pils. domes izdevumus - „Mēs visi 

kopā Liepājā” un „Es mīlu savu Latviju”, „Ceļvedi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām 

Liepājas reģionā” (no Liepājas Diakonijas centra), pastāstīja par kristīgās dzejas 

projektiem un to attīstības vēsturi Liepājā, nu jau gandrīz desmit gadu garumā, par 

visu konfesiju mācītāju doto svētību un līdzdalības atbalstu, kā rezultātā topošo dzejas 

krājumu „Kāp Mīlestības kalnā”.

Tad tika nosaukti un apbalvoti Egineto.lv Ziemsvētku konkursa dalībnieki, no 

klātesošajiem – M. Kemte. Balvās - grāmatas un diski. Dzjnieka K. Girgensona 

krājumu "Čukstus par..." Baltā stunda piešķīra L. Dzintarei. 

Tālāk vārds tika dots dzejniekiem – Ērikai Birzkopai, Mirdzai Kemtei, Jānim 

Diekontam, dzejniecei un mūziķei Mirdzai Graudužei. 

Mūziķis V. Bariss veldzēja klausītājus ar T. Dibuā (Dubois) „Lūgšana”, D. 

Bukstehudes (Buxtechude) tokātas un fūgas un D. Mijo (Milhaud) „Reg kapričo” 

atskaņojumu uz klavierēm. 

Ē. Birzkopa lasīja arī Ingas Auderes dzeju. Īpaša uzmanība tika veltīta Annas 

Elsbergas dzejai, kuru, pateicoties Bauskas un Valmieras ev. lut. draudžu gādībai un 

mīlestībai, tagad var lasīt arī Egineto.lv krājumos (I-V). 

Sadraudzības pasākuma noslēgumā mācītājs H. Jensons lūdza Baltās stundas 

vadītājām nodot sirsnīgus sveicienus visiem Liepājas kristīgo konfesiju mācītājiem, 

dzejas pasākumu svētības devējiem. 

Priekulnieki mīļi pateicās un atvadām teica, ka ļoti gaidīs gan nākamo tikšanās 

iespēju, gan jaunā kristīgās dzejas almanaha iznākšanu. 

Ilga Auza sacīja, ka Baltai stundai Priekules draudzē bija pirmā sadraudzība tik tālu 

no Liepājas un kopā ar Ēriku Birzkopu, visiem kristīgajiem dzejniekiem un mūziķiem 

apliecina cieņu un mīlestību draudzei un mācītājam H. Jensonam par silto, dziļi 

dvēselisko uzņemšanu. 

Foto no Priekules ev. lut draudzes arhīva 

2010/01/25

Gloria in Excelsis Deo 

Slavējam Dievu un sirsnīgi pateicamies Bauskas Sv. Gara ev. lut. draudzes brāļiem un 

māsām, īpaši Raitim Lēmanim, par brīnišķīgo pārsteigumu, kuru viņi arī šoreiz 

sagādājuši, dāvinot mums, Egineto.lv, dzejnieces Annas Elsbergas 2008. gadā izdoto 

kristīgās dzejas krājumu "Gloria in Excelsis Deo". 

Grāmatā lasāms arī A. Elsbergas lakonisks, bet dziļš dzīvesstāsts un viņas pirmā, 

1993. gadā Bauskā izdotā, dzejoļu krājuma "Dvēseles ziedi" sastādītājas Vilmas 

Maldutes liecība par autori. "Gloria in Excelsis Deo" izdevējs ir Bauskas Sv. Gara 

draudze. Grāmatu sastādījusi, ar Bībeles pantiem papildinājusi, kā arī korektūru 

veikusi Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes diakonijas darbiniece Asja Blaua, datorrakstā 

iestrādājušas draudzes locekles Saiva Brūdere, Solvita Dukure un Maija Goba. 

Iespiests - SIA "Valmieras tipogrāfija Lapa". 

Atveru pasta aploksni un paņemu grāmatu rokās, aizturu elpu... Ieinteresēts pienāk 

dēliņš Didzis, jautāju: "Kurš eņģelītis Tev patīk vislabāk?" - Tas, kurš zvaigznīti 

iededzināja. Zināms - ja par Mīlestību ne tikai sludina un diskutē, tad Sv. Gara gaismā 

darbi, Dievam darīti, kļūst redzami un satverami, kā tas šoreiz atklājies Bauskas un 

Valmieras draudžu gādīgo ļaužu rūpēs par to, lai Annas kundzes svētīgais devums 

būtu pieejams kristīgās dzejas lasītājiem. "Dvēsele, kas bagātīgi svētī citus, taps 

stiprināta, un, kas bagātīgi veldzē citus, arī pats kļūs veldzēts." (Sal.pam. 

11:25) Paldies par sadarbību! Lai Dievs jūs bagātīgi svētī arī turpmāk! 

Un ja kādam varētu šķist dīvaini, ka mēs, šīs datu bāzes veidotāji un uzturētāji, šeit 

dažkārt tāpat izteiktu pateicības viens otram, tad atvainojos un tomēr atļaujos no sirds 

pateikties arī Jānim Diekontam, kurš, veidojot Egineto.lv krājumus, strādājis ar lielu 

rūpību un pašaizliedzību, lai bagātinātu daudzus. 

A. Elsbergas "Gloria in Excelsis Deo" iespējams iegādāties SIA AMNIS veikalos. 

Inga Audere, 2010/01/18

Atklāta Annas Elsbergas Dzejas istaba 

Dievs, dod man katru gadu grāmatu 

Ar trīssimt sešdesmit un piecām skaidrām lapām, 

Lai savu dzīves stāstu tajā rakstītu 

Par priekiem, laimi, skumjām, šaubām. 

Cik skaista, balta, tīra ir šī grāmata. 

Kā pumpurs smaržīgs atvēries ir ziedoņrītā, 

Kā sniegs, kas zemi skāris vieglām spožām pēdām. 

Nav putekļiem un zemes sārņiem viņa apklāta. 

Atvērta dzejnieces Annas Elsbergas (mūžībā) dzejas istaba. Pašlaik iespējams lasīt 

jau divus viņas dzejas krājumus, kurus Egineto.lv izveidojis Jānis Diekonts. Tāpat tiek 

apkopota un tur pat tiks publicēta viņas dzeja vēl turpmāk. Autores darbus un citu 

informāciju iesūtījis Raitis Lēmanis, Bauskas Sv. Gara ev. lut. draudzes loceklis. 

Sirsnīgi pateicamies viņam par atsaucību un ieguldījumu! 

Domās esam kopā ar Bauskas Sv. Gara ev. lut. draudzi, kas šā gada janvāra sākumā 

izvadīja šo savu mīļo draudzes māsu mūžībā. 

Pagaidām nedaudz informācijas par A. Elsbergu un viņas agrāk izdotajiem dzejas 

krājumiem var lasīt laikraksta Svētdienas Rīts, 15. 11. 2008., Nr. 42 (1774) /pieejams 

arī tā mājas lapā/, 4. lappusē, Z. Paļuļones rakstā "Pēc piecpadsmit gadiem". 

2010/01/08 

Ziemsvētku dzejas konkursa „Bet eņģelis uz tiem sacīja...” rezultāti 

Kristīgās dzejas pasākuma „Baltā stunda” sadarbībā ar Egineto.lv izsludinātais 

Ziemsvētku dzejas konkurss „Bet eņģelis uz tiem sacīja...” ir noslēdzies. Pateicamies 

visiem autoriem, kuri tajā piedalījās, - par vēlmi un iespēju iedzīvināt labo Vēsti savā 

dzejā un dāvāt to apkārtējiem! Novēlam jums Dieva svētību labiem darbiem arī 

turpmāk! 

Redkolēģijai ir gods paziņot, ka balvas tiek piešķirtas sekojošiem konkursa 

dalībniekiem: Ildzei Blumbahai, Lienei Dzintarei, Kristofam Girgensonam, Mirdzai 

Kemtei, Karīnai Krieviņai, Almai Ozolai, Jānim Rapšam, Editai Viļumai, Elitai un 

Evitai Būčiņai.

Autori balvas varēs saņemt 24. janvārī Priekules ev. lut. draudzē kristīgās dzejas 

pasākumā, kas notiks draudzes namā pēc rīta dievkalpojuma baznīcā. Vairāk par 

dzejas pasākumu sk.: Priekules draudzes avīzes janvāra nr. Jautājumu gadījumā 

lūdzam sazināties ar mums, sk.: Kontakti. 

Uzmanību! Aicinām: ja ir autori, kuri vēlējās, bet nepaguva iesniegt savu dzeju šim 

konkursam, to iespējams darīt arī turpmāk - topošajam Egineto.lv/ Baltā stunda 

Ziemsvētku dzejas kopkrājumam. Lūdzam sekot līdzi informācijai šeit, ziņās. 

Pateicamies www.katedrale.lv; Kristīnei Liepai, Jānim Rapšam un Mārtiņam 

Švānbergam par konkursa izziņošanu, Kristofam Girgensonam par ideju rīkot 

konkursu un atbalstu, Liepājas Nācaretes baptistu draudzes mācītājam Egilam Ķeirim 

un veikalam „AMNIS Baltā grāmata”, Liepājā, par atbalstu. 

2010/01/06 

Lidojums turpinās 

Cīravas pagasta bibliotēkā. Tauriņi šurp atlidojuši no Liepājas un iepriecina gan 

bibliotekārus, gan apmeklētājus Ziemsvētku izstādē, sasildot visus arī ziemā. 

Liepājnieku bērnu zīmēto tauriņu izstāde tika atvērta aizvadītajā vasarā Fontaine 

Hotel bērnu istabā. Ideja radās vēl šogad agri martā, kad Ilga Auza ar mazmeitu 

Anniju Dānijā malkas šķūnītī ieraudzīja skaistu taureni un pārsteigtas apbrīnoja, kā 

tam nav auksti. Kamēr Annija jau zīmēja tauriņus, Ilgas kundze aicināja Liepājas 

skolniekus viņai talkā. Doma ieguva necerēti lielu atbalstu. 

Īpaši atsaucīgi bija Karostas skolnieki, vasaras nometnes apmeklētāji. Izstādes 

atvēršanas svētkos I. Auza bija sagatavojusi arī taureņu suvenīru krājumu ar bagātīgu 

informāciju par taureņiem un to lidojuma noslēpumu. Pasākumā piedalījās Liepājas 

Teātra aktieris Jānis Kuplais. Tika uzaicināts arī LLRMK "Helikons" redaktors 

Edvīns Tauriņš. 

Bet ar laiku Fontaine Hotel "izstāžu zāle" spārniem kļuva par šauru... 

Oktobrī, pateicoties TN „Kurzeme” vadības sirsnīgai atsaucībai, izstāde radīja 

pacilātības noskaņu tur līdz pat ziemas sākumam, jo bija izvietota trešajā stāvā pretī 

bērnu atpūtas istabai. 

Kristietībā taurenis ir mūžīgās dzīvības un augšāmcelšanās simbols. I. Auzas kundze 

saka, ka vēlējusies ar šo izstādi vērst gan tajā iesaistīto bērnu un viņu vecāku, gan 

izstādes apmeklētāju skatus atkal uz augšu, domas pacelt vieglam, gaišam lidojumam.

Par šiem krāšņajiem taureņiem ieinteresējās Cīravas pagasta bibliotēkas vadītāja 

Anita Tuleiko un aizveda tos sev līdzi... 

2009/12/29 

ZIEMASSVĒTKU DĀVANA 

Ko māca mums Dieva Dēls, kas ir mūsu priekšā Betlēmē vārga bērniņa izskatā? Dievs 

ir pazemojies un piemērojies mums, cilvēkiem, kas, grēka ievainoti, tiecamies pēc 

goda, varas un laicīgās mantības. Viņš, kļūdams nabadzīgs, mūs dara bagātus, 

piedodot grēkus un mūs darot par saviem brāļiem un māsām, mūs darot par īstiem 

Dieva bērniem. Pateicībā Betlēmes dievišķajam Bērnam, mūsu pienākums ir strādāt, 

paciest dažādas dzīves grūtības un lūgties, pazemīgi mīlēt Dievu un savu tuvāko. 

Jēzus ir mūsu priekšzīme. Mums ir jādalās dievišķajā dzīvē, ko esam saņēmuši 

kristībā. 

Ziemassvētki ir draudzības, tuvības un radniecības svētki, kad jūtamies piederīgi 

vienai ģimenei, kad žēlastības siltums apgaro visus. Ziemassvētki ir mīlestības svētki, 

kad katrs atkal piedod, apskauj viens otru. Ja Dievs tā mūs ir mīlējis, dāvājot savu 

Dēlu, tad arī mums vienam otru ir jāmīl. 

Betlēmes zvaigzne gaiši spīd, tā apgaismo cilvēka sirdi un iepriecina prātu, bet apkārt 

vēl valda tumsa. Vēl ir cilvēki, kas dzīvo tumsības zemē, kaut arī tie nāktu gaismā. 

Varmācība, baudkāre un netaisnība aptumšo cilvēku dvēseles. Vēl ir vērojami ateisma 

un bezdievības sārņi. Lai gaisma atspīdētu arī šo cilvēku dvēselēs, tad vispirms ir 

jāatmet ikviena elkdievība un jāatzīst vienīgais, īstais Dievs. īstais un vienīgais ir 

pilnīgais kristīgais humānisms, kas izceļ Dieva godību un cilvēka personas cieņu. 

Dieva Dēls ir kļuvis cilvēks, lai cilvēkam dotu savu dievību. Cilvēks ir aicināts kļūt 

atdzīvinātājs Gars Kristū. Ziemassvētki visiem būs viesmīlības, solidaritātes un 

darbīgās mīlestības svētki tikai tad, kad būs rimusies krāpšana, laupīšana, vardarbība. 

Tad visiem būs Ziemassvētki, - kā varmākām, tā cietējiem. 

Lai Betlēmes zvaigzne spīd allaž spoži visā Latvijā! Lai dievišķais Bērniņš apgaismo 

mūsu prātus un sasilda mūsu sirdis! Lai visa tauta iet pretī laimīgai nākotnei! Lai 

plaukst bērniem bagātas ģimenes, lai bērni tiek audzināti tikumībā un kristīgā garā, lai 

jaunatne tiecas pēc zinībām! Lai visi ir vienoti kopējā atjaunotnes darbā!

Betlēmē Dievs ir mums klāt. „Dievs ir kļuvis cilvēks, lai cilvēks kļūtu Dievs.” /Sv. 

Augustīns/ Nav vairs vietas bažām un vientulībai. Betlēmes Bērns ir dievišķās 

uzmanības visaugstākā zīme, un Viņš aicina mūs visus sadarbībai. 

/No I. Auzas Dāvanu krājuma/ 

2009/12/24 

Ārvaldis Andrejs Brumanis, Liepājas katoļu bīskaps emeritus 

Egineto.lv redaktores I.Auderes vēlējums 2009.gada 

Ziemsvētkos 

Īstu prieku! 

Reiz dzīvoja kāds ļoti priecīgs cilvēks! Dzīvespriecīgs! Jo priecīgāks viņš jutās, jo 

vairāk viņam gribējās iepriecināt citus, sevišķi, redzot daudzus skumstam. Un 

viņš domāja un strādāja, cik spēka, lai arī tos iepriecinātu, kaut mazliet darītu 

laimīgākus. Bet jo vairāk centās, jo labāk darbs izdevās, jo mazāk prieka bija 

vērojams apkārt. Un tā turpinājās tik ilgi, kamēr arī viņš ļoti, ļoti noskuma par tiem, 

kuri vai nu neprata vai negribēja priecāties kopā par jauko, gaišo, vienkāršo un īsto, 

par labo, bet veinmēr meklēja un atrada kādu negatīvu iemeslu, lai to nedarītu. 

Tā viņš skuma, līdz pielidoja taurenītis, bet cilvēks nespēja vairs paskatīties uz to un 

sarunāties. Bitīte, bet arī tās spēkos nebija viņu iepriecināt. Izplauka pumpuriņš, bet 

cilvēks novērsa savu skatu arī no tā. Un neaprakstāms bija viņa izbrīns, atplaukstot 

smaidam tajos, kuri redzēja tagad jau viņu noskumušu. Cilvēka sirds krūtīs pat 

palēcās aiz laimes: beidzot esmu sagādājis kādam īstu prieku! Bet tanī pat mirklī 

prieks apkārtējos atkal izdzisa... Un viņš secināja: „Neīsts prieks ir kā naktslampiņa, 

kas izdziest, ja citiem arī ir par ko priecāties.” 

Mīļi sveicu draugus! 

Vēlu katram piedzīvot īstu prieku par Kristus piedzimšanu! 

Lai mūsu prieks dāvāt dvēseliskumu ir ne vien gadskārtēja svētku reize apkārtējiem, 

bet kā Saules stari citiem arī ikdienā! 

Inga Audere, 2009/12/24

Vai gaidīšanas svētki? 

Atstājot ārpusē sniegotās vērpetes un kupenu vaļņus, smaidīgi pie mums Diakonijas 

siltajā telpā vispirms ierodas „Kursas Laiks” žurnāliste Ilze Vainovska un fotogrāfs 

Dainis Ģelzis. Ir tuvu 16.00 un, kaut pagājušas jau gandrīz divas stundas, jo tikšanās 

norunāta pulksten 14.00, prieks tikai vairojas – tik ļoti gaidām Kristofu 

Girgensonu no Salaspils ar viņa dzejas krājumu „Čukstus par...” 

K. Girgensons: "Baudiet, vērtējiet, jūtiet, atcerieties, tiecieties un neaizmirstiet!" 

Tikmēr Ērika Birzkopa izstāsta klausītājiem aktuālus jaunumus par „Helikons” 

turpmākajiem pasākumiem, runājam par nākotnes radošajām iecerēm un reālajām 

izredzēm. 

• 

Pēc brītiņa jau īsziņa no dzejnieka: „Ceļš katastrofāls! Ātrāk par 50 km stundā braukt 

nevaram atļauties. Līdz Liepājai vēl 20 km.” 

Kad Kristofs ir klāt un lēnām atklāj krājuma „seju”, lai klusu ielaistu mūs savas dzejas 

tēlaini bagātajā pasaulē, rodas sajūta, ka viņš nupat atnācis no blakus mājas un tieši 

norunātajā laikā. Ne mazākā iespaida par garo, nogurdinošo ceļu līdz mums…

Tu neesi te, 

Es neesmu tur, 

Pļavās dažādi ziedi, 

Mākoņos daudzstūri un asi. 

Pasmaidi! 

Un gaidi tikšanās laiku lietū, 

Kad smiekli debesis nomainīs. 

Tu nebūsi te, 

Es nebūšu tur, 

Un tam jau nav nozīmes – 

Domas klīst ar jūtām 

Mūsu savdabīgajos ceļos. 

Pasmaidi! 

Un gaidi. 

Vēl pagaidām mēs nebūsim vienā laikā 

Un ziedēsim savās domu pļavās, 

Klīdīsim starp pilnmēness stariem, 

Baidīsim pasta baložus 

Ar sarūsējušiem stabiem, 

Bet… 

Pasmaidi! 

Un 

Gaidi. 

Dzejdaris lasa un stāsta par grāmatas ideju un noformējumu. Par to, ar kādu domu 

katrā lapā zīmēts. Par origami, kas neatlaidīgi locīts, lai panāktu tieši esošo dizainu, 

par dēliņu Kristofu, kura dēļ tad arī tapa šie papīra brīnumi. Arī par to, ka daļa dzejoļu 

ir kā atbildes vēstules draudzenei Daivai Jurševskai, kura sākotnēji stimulēja viņu 

krājuma izdošanai. Tāpat īpašu paldies autors saka savai radošajai ģimenei – apgādam 

Mantojums/ Manto print, jo visa komanda pašaizliedzīgi strādājusi pie krājuma 

sagatavošanas un izdošanas. K. Girgensons: "Paldies Radītājam un viņa kalpam 

mūžībā, Capelanus Suae Sanctitais Jānim Vaivodam (1926 - 2007). 

Savas pārdomas par K. Girgensona dzejas izlasi, sauktu arī Dvēseles geštalts, 

grāmatas „otrā pusē” paudis Ernests Ivanovs:.. „Sāpe, vārds un drosme pateikt,

dalīties, varēšana ietērpt vārdos un dzejas rindu ritmā nepanesamo esības vieglumu, 

lai dziedētu rētas un saprastu savu dvēseli, lai dotos tālāk un aicinātu mūs, savus 

draugus un dzejas lasītājus, darīt līdzīgi, saprast savas dvēseles priekus un sāpes un 

uzsāktu nebeidzamu ceļu, kas pats par sevi ir mērķis..” 

Dvēseles geštalts 

Lai arī laika kopīgiem dzejas mirkļiem vienmēr var vēlēties vairāk, Kristofs pagūst 

apmainīties domām ar klausītājiem, izsmeļoši atbildot uz mūsu jautājumiem. 

Skaists un iejūtības pilns ir labdarības notikums. Zināmu skaitu grāmatu autors dāvina 

arī „Helikonam”, lai ziedojumus iegūtu tā žurnāls un kristīgās dzejas topošais 

almanahs, pa grāmatai saņems Liepājas bibliotēkas, savukārt vienu „Čukstus 

par…” krājumu autors dāvina Liepājas Krusta ev. lut. draudzei, bet viens sagādās 

pārsteigumu „Baltās stundas” dzejas konkursa, kas drīz tiks izziņots plašāk, kādam no 

dalībniekiem. "Helikonam" un Egineto.lv K. Girgensons piešķīris ekskluzīvas savas 

grāmatas izplatīšanas tiesības Liepājas pusē. 

Esam ļoti pateicīgi Kristofam Girgensonam par tikšanos un dzeju, par grāmatu, par 

nesavtību un pašaizliedzību, kā viņš to visu dāvājis. 

Kristīgie dzejnieki saka paldies arī Liepājas Krusta ev. lut. draudzes mācītājam M. 

Urdzem un draudzei par laipno uzņemšanu un radīto mājas sajūtu un 

laikrakstam Kursas Laiks , I. Vainovskai un D. Ģelzim par sirsnīgo atsaucību. 

/Foto: Dainis Ģelzis/ 

2009/12/19

Gods kalpot Dievam un pilsētai! 

No labās: Brigita Dreiže, Ilga Auza, Ērika Birzkopa, Velta Udarska un Inga Audere 

2009. gada 9. decembrī Liepājas pilsētas Dome rīkoja Veiksmīgākā NVO 2009 un 

brīvprātīgo godināšanas pasākumu. 

G. Ansiņš pasniedz Pateicības rakstu "Helikons" vadītājai Ē. Birzkopai 

Sirsnīgi sveicinot klātesošos, Domes priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Ansiņš sacīja, ka 

šāds pasākums notiek jau trešo reizi, un šoreiz saņemts vairāk kā simts aptaujas 

anketu, no tām 57 - par organizācijām un 79 - par brīvprātīgajiem. Goda tituls 

piešķirts 7 Liepājas organizācijām: Liepājas literātu un radošo mūziķu biedrībai 

"Helikons" par Liepājas literātu un mūziķu devuma popularizēšanu,

Liep. pils. Domes pateicība Helikonam, priekšēdētājs U. Sesks 

biedrībai "Vienība" par ieguldījumu Liepājas iedzīvotāju sociālo grūtību mazināšanā, 

Latvijas multiplās sklerozes asociācijas Liepājas nodaļai par sekmīgu darbību 

Liepājas iedzīvotāju veselības uzlabošanā, Latvijas Sarkanā Krusta Liepājas nodaļai 

par ilglaicīgu labdarības ideju īstenošanu Liepājā, biedrībai "Dižvanagi" par sekmīgu 

darbību cilvēku ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitātes uzlabošanā, biedrībai 

"Mārtiņmāja" par nesavtīgu atbalstu grūtībās nonākušajām ģimenēm ar bērniem, 

biedrībai "Radi Vidi Pats" par mērķtiecīgu darbu ar Liepājas jauniešiem sakārtotas 

dzīves vides veidošanā. 

Speciālbalvu Bērnu un jauniešu biedrībai "Liepājas jaunie vanagi" par jaunās 

paaudzes brīvā laika organizēšanu un veselīga dzīvesveida popularizēšanu pasniedza 

laikraksts "Kurzmes vards"– iespēju lasīt šo laikrakstu visu nākamo gadu. /kurzemesvards.lv 

10.decembrī./ 

Pēc Brigitas Dreižes stāstītās aizkustinošās pasakas par eņģeļiem, kas dzīvo uz zemes, 

Domes Pateicības rakstu

saņēma brīvprātīgie: Inga Audere, Ilga Auza, Dainis Bērziņš, Ērika Birzkopa, Velta 

Blauzde, Māris Ceirulis, Jekaterina Cema, Larisa Davidenko, Kristaps Dreižis, 

Ludmila Hmeļenko, Iveta Jansone, Aiga Jaunskalže, Gaļina Kuzmenko, Ilze Kvedere, 

Jānis Ķunķis, Ārija Lagzdiņa, Lilija Masteiko, Vendija Pikše, Anna Protčenko, Mārīte 

Reņģe, Juris Skrodelis, Solvita Sudmale, Arnolds Treide, Vija Trinīte, Velta Udarska, 

Hildegarde Urbāne, Oļegs Velļikijs, Izolda Vītola un Astrīda Zitmane. 

I. Auza par saņemto Pateicību atbild ar pateicību un dāvina Ziemassvētku puķi Domes pārstāvjiem un 

atbalstītājiem

I. Audere saka paldies Domei, VLTC, draugiem un mīļiem līdzcilvēkiem 

Priecīgas! 

/Foto: Irina Tīre/ 

Krāšņu un jauku gaisotni darīja arī - baleta studijas "Harmonija", Ukraiņu biedrības, 

b-bas "Spektrs", b-bas "Svitanok", interešu centra "Pēcskola" - skaistie, talantīgi 

izpildītie priekšnesumi. 

Godināto vārdā pilsētas Domei pateicās Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs 

Māris Ceirulis, aicinot visus lūgt par pilsētas vadītājiem un valdību un vēl ciešāk 

turēties pie Kristus. 

Pēc pasākuma dalībnieki tikās pie tējas un cienastiem. 

Sirsnīgi pateicamies mūsu pilsētas Domei, tās vadītājiem un pārstāvjiem par sniegto 

mīlestību - īpaši Domes priekšsēdētājam Uldim Seskam, priekšsēdētāja vietniekam 

Gunāram Ansiņam, Domes pārvaldes ekspertei NVO un sabiedrības integrācijas lietās 

Brigitai Dreižei, un liepājniekiem, kas mūs izvirzīja un atbalstīja. 

Pievienojamies kapteines Veltas Udarskas pateicības vārdiem: "Gods kalpot Dievam, 

šai pilsētai un tās iedzīvotājiem!" 

2009/12/14

Izdots K. Girgensona dzejas krājums "Čukstus 

par..." 

Uzdrīksties pateikt pasaulei, ka esi dzīvs. 

Uzdrīksties raudāt, kad vēlies. 

Uzdrīksties lūgt, kad Tev to vajag. 

Uzdrīksties! 

K. Girgensona dzejas krājums "Čukstus par..." 

Liepājā Kristofs Girgensons viesosies 16. decembrī, kad Krusta ev. lut. baznīcas, 

Kr. Valdemāra ielā, mazajā zālē pulksten 14.00 viņš dāvinās grāmatas draugiem 

un atbalstītājiem. Pasākumā dzejas krājumu varēs arī iegādāties. 

Čukstus un vienlaicīgi skaļi - tā varētu teikt par jaunā dzejdara Kristofa Girgensona 

dzejas izlasi „Čukstus par...”, kura nāk klajā šajās decembra dienās. 

Grāmata ir kā uzdrīkstēšanās paust savu skatījumu ne tikai dzejā, bet arī tās iekšlapu 

dizainā, kurš ir radīts pretēji visiem pamatnoteikumiem un caurvijas ar Toma Deģa un

paša vārsmu autora zīmējumiem. Arī grāmatas iesējums ir vēl nebijusi uzdrīkstēšanās 

Latvijas tirgū. 

Kā papildinājums visam iepriekšminētajam ir tas, ka katrā grāmatā autors būs 

atstājis savu autogrāfu, tādejādi dodot līdzi daļiņu no sevis katram grāmatas 

topošajam īpašniekam. 

Starp izlasē apkopotajiem 108 darbiem, kuros plūst mīlestība, sāpēs, Dieva 

meklējumi, laba vēlējumi, apkārtnes izjūta laikā un telpā, atrodamas arī bērnībā 

radītās vārsmas tālajos PSRS laikos, kuras publicētas žurnālā „Zīlīte” un saņēmušas 

dažādas godalgas, portāla „Delfi” 2007. gada dzejas izlasē iekļautie darbi, autora 

veltījumi dēlam Kristofam Girgensonam un draudzenei Daivai Jurševskai, kura 

Kristofam ļoti daudz palīdzējusi gan izlases tapšanā, gan literatūras un mākslas 

labdarības projektā ”Čukstus par...”, un devusi iedvesmu izlasē apkopotajiem darbiem 

(kopumā 31 dzejolis) , kā arī jau tautā iecienītie darbi – „Čukstus par mīlu”, 

„Mainīgā”, „Mīlestības deserts”, „Izdzēs un esi brīvs” u.c. 

Izlases darbi tapuši Saulkrastos, Kuldīgā, Dobelē, Liepājā, Rīgā, Salaspilī, Ventspilī, 

Pāvilostā un Dundagas pagasta Nevejā. 

Ņemot vērā dzejas izlases vizuālo un dizainisko ekskluzivitāti un iespieddarbu 

izmaksas, grāmatas tirāža ir neliela. Izlasi varēs iegādāties sākot no šā gada 14. 

decembra. Plānotā cena veikalos varētu būt nedaudz virs Ls 4 – ar visu tirdzniecības 

uzcenojumu. Iegādājot izlasi pie autora vai pie tā pārstāvjiem, cena nepārsniegs Ls

3,50. 20% iegūto līdzekļu tiks ziedoti literatūras un labdarības projektam „Čukstus 

par...”, kā arī citu labdarības projektu atbalstam. 

2009/12/11 

2. decembrī 

2. decembrī kristīgos dzejniekus pie sevis ielūdza VLTC, lai kopā sveiktu Modri 

Zihmani dzimšanas dienā un atvērtu ‘egineto.lv’.

Ievadvārdus pasākumā sacīja Tikšanās centra vadītāja T. Hristoļubova. Lūgšanā 

vadīja Liepājas baptistu Ciānas draudzes sludinātājs Andris Bite. Egineto redaktore I. 

Audere nedaudz pastāstīja par mājas lapas ideju, sveica klātesošos no lapas veidotāja 

un autora Jāņa Diekonta (Priekules ev.lut. draudze): „Lai Jēzus Kristus mīlestība 

ienāk uz mūžību ikvienā sirdī, un lai dvēsele patiesi sāk būt!” Kā arī sniedza ieskatu 

lapas sadaļās un publikācijās. Pārdomās un aktualitātēs dalījās Ērika Birzkopa un Ilga 

Auza. Savu dzeju lasīja autori – Modris Zihmanis, Dzidra Šmite, Irma Markopa un 

Iveta Liepa. Muzicēja Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas audzēkne. 

Ar tehniku nodrošināja Mārtiņš Švānbergs. Informēt lasītājus par lapu un atvēršanas 

pasākumu palīdzēja - Līvija Leine („Kurzemes Vārds”), Brigita Dreiže (Liepājas 

pilsētas pašvaldības pārvaldes eksperte NVO un sabiedrības integrācijas lietās), 

Kristīne Liepa (trisvienibasfonds.lelb.lv vadītāja), Latvijas Kristīgais radio, lelb.lv, 

liepajniekiem.lv u.c. 

Un svinējām brīdi, kad varam būt kopā ne vien domās vai internetā, bet klātienē. Taču 

ļoti pietrūka draugu, kuri vēlējās, bet nevarēja šajā vakarā būt pie mums. Tādēļ lūgsim 

Dievu arī turpmāk, lai tuvākajā svētku reizē tas kļūst iespējams. 

Pateicamies visiem mīļajiem brāļiem un māsām par svētību un līdzdalību kristīgās 

dzejas projektos un pasākumos! 

2009/12/08

Gaišu un svētītu Adventu! 

* 

Balta uguns tumsu lauž 

Svecei staltai silti glaužas 

Daktij kūstot gaismu auž 

Dzēšot bailes raisot važas 

Arī svecei ticēt ļauts 

Liesmai sirdīs nedziestošai 

Mīlestības aizvējā 

Neizdegt būt paliekošai 

Tomēr svece izdegt steidz 

Cita agrāk cita vēlāk 

Siltās as’ras ritēt beidz 

Tikai acīs gaišums kvēlo 

-------------------------------- 

Sveces izdegs - Gaisma paliks… 

/I. Audere, 

pārdomas 28.11.2009., vērojot Adventa sveces iedegšanu Rožu laukumā, Liepājā caur 

webkameru liepajniekiem.lv /.

Balti un silti "Ciānā" 

Kas pienes upurim pateicību, tas tur Mani godā, un tas ir tas ceļš, kā Es tam 

rādīšu pestīšanu." (Psalmi 50:23) 

25. oktobrī Baltā stunda rosījās Liepājas baptistu Ciānas draudzē - dzejā, mūzikā, 

sirdspukstos, čukstos... Silts atskats. 

Kapteine Velta Udarska, Pestīšanas armijas Liepājas korpuss (draudze), klātesošos 

vadīja lūgšanā. Ilga Auza, kā allaž, aicināja visus kristīgos dzejniekus dalīties 

Mīlestībā. 

Tika atvērta grāmata par mācītāju Jāni Tervitu (mūžībā) "Gaismas vadīts". 

Dzīvesbiedre Lidija Tervite kavējās atmiņās un lasīja viņa dzeju. Pasākumā piedalījās 

arī helikonieši - Irma Markopa, Daiga Dzilna, Mirdza Kemte, Alvīne Briķe un Imants 

Vanags. Muzicēja Mirdza Grauduže, Inga Piterniece, Anita Čirkše un Iveta Gailiša ar 

studiju "SKANI". Ērika Birzkopa iepriecināja klausītājus ar debiju, uz 

akordeona spēlējot rekviēmu Pie Jesu, Ingas Piternieces solo. Mirdzas Kemtes dzejas 

lasījumam muzikālo pavadījumu uz ģitāras sniedza viņas dēls Markus Rukutis. 

Mīļi gaidīts viesis bija Kristofs Girgensons no Salaspils ar dzeju no krājuma "Čukstus 

par..." (vairāk). Pasākuma gaitā viņš lasīja dzeju arī kopā ar Ingu Auderi. 

Arī DVD. 

Baltās dzejas stunda Ciānas draudzē.

Pilsētā pie jūras „Čukstus par…” 

Par vēju bez pretvēja, jūru bez viļņiem, lietu bez ūdens; mīlu, naidu un dzīvību... 

K. Girgensons un D. Jurševska: "Pieskaras" 

24.oktobrī Liepājas Latviešu Biedrības namā dzejnieks Kristofs Girgensons čukstus 

arī par sevi: 

Kā grāmatā 

Es esmu kā grāmata 

Bez sākuma un beigām. 

Bez komatiem, punktiem 

Un citām pieturzīmēm. 

Tikai ar nodaļām 

Bez virsrakstiem, 

Kur sākas viss no nulles, 

Ceļās uz drupām, 

Līķiem 

Un pagātnes rētām. 

Es esmu kā stāsts 

Iepriekš paredzami neparedzams, 

Nezināms pats sev 

Un savai Mūzai. 

Atvērts 

Jebkurām jūtām 

Un nobijies 

Savējās. 

Es esmu kā grāmata 

Gan melns, 

Gan balts, 

Kā mani izlasa un uztver. 

Kā manu domu satver.

Es esmu 

Bez sākuma un beigām. 

Mūžu lasāms 

Un tomēr - 

Neizlasāms. 

Lasot "Zvani iedzied debesīs", kas veltīts Liepājas zvanu ansambļa "Campanella" 

izspēlētajām notīm koncertos, Kristofs attainoja sajūtas dzejā, papildinot tās ar 

pašsacerētas kompozīcijas atskaņojumu uz klavierēm. 

Viņa vārsmas pasākumā lasīja arī Daiva Jurševska, labdarības projekta „Čukstus 

par…” dalībniece un viena no tā aizsācējām, Helikona vadītāja Ērika Birzkopa un 

pārstāve Irma Markopa. Muzicēja Inga Piterniece. 

"Paldies, ka atbrauci!" 

Ērika: Mēs esam garīgi piepildīti ar filozofiski dziļu, Mīlestības pilnu dzeju. Paldies, 

Kristof, ka atbrauci! Paldies, klausītāji! Redzot, kā uzņēmāt autoru, viņa dzeju, man 

bira asaras… Kā jūs domājat, no kurienes viņš ir? 

No Dundagas pagasta uz Salaspili Kristofs pārcēlies šā gada augusta sākumā, 

pateicoties Daivas Jurševskas ierosinājumam. Tur viņu laipni uzņēma Deģu ģimene. 

Lielākoties pēdējo mēnešu dzejoļi ir kā veltījumi un vēstules Daivai, pateicības 

par dzejniekam grūtā dzīves brīdī sniegto uzmanību un draudzību. 

K. Girgensona dzejas krājumu izdod "Manto Print"/ “Apgāds Mantojums” SIA. 

Vairāk par projektu: vēsture un apskats u.c. /uzlapas.lv/ 

Pasākums izskanējis!? Grūti noticēt! Vēl gaidām... Un gribētos šo nosaukt par Čukstu 

dienu. Paldies! 

Ļoti ceram, ka pie mums drīzumā veidosies arī Kristofa dzejas istaba, un autors atkal 

sniegs katram ko sirdī paliekošu. Un vēl viņš pačukstēja, ka varbūt šogad vēlreiz būs 

Liepājā: kad sniegi aiz loga un Lauska zīmētās leduspuķes uz stikliem vēstīs par gada 

skaistāko svētku - Ziemassvētku atnākšanu... 

I. Audere

"Čukstus par..." Liepājā 

Disku var iegādāties pret ziedojumu Baltās stundas u.c. kristīgos pasākumos. 

Interesēties - mob. t. 29404038 (Mārtiņš). 

Revolūcija pedagoģijā! 

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA 

Šā gada sākumā Liepājas Centrālajā Zinātniskajā bibliotēkā tika prezentēta Jāņa 

Imanata Birzkopa jaunā grāmata „Muzicēšana - labākā intelektuālo spēju attīstītāja.” 

J.I. Birzkops: Šī grāmata domāta daudziem - vecākiem, studentiem, skolēniem, 

izglītības darbiniekiem. Tajā rodamas atbildes uz aktuālu jautājumu, kā vislabāk 

attīstīt bērna intelektuālās spējas, augstākās domāšanas prasmes un tādējādi uzlabot 

sekmes mācībās. Kā zināms, ar „iekaltām” zināšanām vien mūsdienās tālu tikt nevar. 

Kā vislabāk attīstīt smadzenes? - Ar muzicēšanu, ar instrumentu spēli, kas tagad 

atzīta par īstu revolūciju pedagoģijā. 

Grāmata iegādājama "Jāņa Rozes grāmatnīcā", Liepājā u.c.

Psihoterapeits J. Zālītis: (..) Šī grāmata jāizlasa katrai mātei un tēvam, katram 

pedagogam. 

Par autoru: 

Jānis Imants Birzkops 

Dzimis 1936. gadā Rīgā. 

1959. gadā beidzis Liepājas Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultāti. 

No 1959. - 1999. gadam - Liepājas Pedagoģiskā institūta pasniedzējs. 

1967. gadā beidzis J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Izpildītāju fakultātes 

klavieru nodaļu. 

1970. gadā absolvējis PSRS Pedagoģisko zinātņu Akadēmijas Maskavas 

mākslinieciskās audzināšanas zinātniski pētnieciskā institūta aspirantūru un 

aizstāvējis zinātņu kandidāta disertāciju. 

1986. gadā izdevniecībā „Zvaigzne” publicēta monogrāfija „MŪZIKAS 

SACERĒŠANA KLAVIERSPĒLES APMĀCĪBĀ”. 

No 1991. gada līdz likvidēšanai bija Liepājas Tautas Frontes nodaļas priekšnieks 

(deviņus gadus). 

1993. gadā Latvijā ieguvis pedagoģijas doktora grādu. 

1994. gada 24. maijā ar vislielāko balsu skaitu Jānis tika ievēlēts Liepājas pilsētas 

domē. 

1999. gadā apgādā „Liesma” publicēts teorētisks darbs „MUZICĒŠANA KĀ 

LABĀKĀ INTELEKTUĀLO SPĒJU ATTĪSTĪTĀJA”. 

2000. gadā Rīgā izdevniecībā „Musica Baltica” izdota praktiska un teorētiska grāmata 

„ATTĪSTOŠĀ KLAVIERSPĒLE”. 

2001.gada 11. februārī Jāni otrreiz ievēl Liepājas pilsētas domē. 

No 2001. gada J. Birzkops ir Namsaimnieku biedrības priekšnieks. 

No 2004. gada darbojas biedrībā LLRMK „HELIKONS”. 

2005.gadā TB/LNNK kongresā viņu ievēl ētikas komisijā. 

2006. gada 21. janvārī Dr. paed. Jānis Imants Birzkops saņem PATEICĪBU no 

Liepājas pilsētas domes par nozīmīgu ieguldījumu Liepājas Kultūras un pedagoģijas 

attīstībā. 

2006.gada 2. augustā saņem PATEICĪBU no Liepājas pilsētas domes par godprātīgu 

un ilggadēju mūziķa darbu Liepājas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļā. 

2009. gadā apgāds Zvaigzne ABC, SIA izdod ceturto grāmatu „MUZICĒŠANA - 

LABĀKĀ INTELEKTUĀLO SPĒJU ATTĪSTĪTĀJA”. 

J. Birzkops ir vairāk nekā 500 publikāciju autors Latvijas laikrakstos un žurnālos. 

Joprojām tiek aicināts lasīt lekcijas Latvijas augstskolās, mūzikas skolās u.c. 

Ir trīs dēlu - Inta, Andra un Jāņa - tēvs: vectēvs desmit mazbērniem un vecvectēvs 

vienam mazmazdēlam. 

2009/10/09

"Mana tante..." 

No kreisās: G. Millere un I. Auza 

Kā jau iepriekš minējām, Ilga Auza, Liepājas vācu-latviešu tikšanās centra vadītājas 

T. Hristoļubovas deleģēta, šā gada 15.-17. maijā piedalījās vācbaltiešu sanāksmē 

Darmštatē (Vācijā) un sanāksmes noslēgumā satikās arī ar mūsu ievērojamās 

novadnieces, rakstnieces, esejistes Zentas Mauriņas māsīcas Violetas Knapes 

meitu Gīzelu Milleri (Gisela Müller), dzīv. Diseldorfā, kura piekrita I. 

Auzas lūgumam uzrakstīt par radniecisko saiti ar Z. Mauriņu. 

Viņa raksta: 

Zenta Mauriņa 

Zentas mamma un mans vectēvs, no mātes puses, ar laiku kļuva radi. Uzvārds – 

Knape (Knappe). 

Vectēvs Knape apprecēja Olgu Robinsoni (Olga Robinson). 

Viņa māsa izgāja pie doktora Mauriņa. 

No vectēva Knapes cēlusies mana māte Violeta (Violet). 

No doktora Mauriņa puses – Zenta. 

Tātad Zenta un Violeta sanāk māsīcas, I pakāpes radinieces. 

Violeta Knape izgāja pie studiju vadītāja Morica Helmana (Moritz Hellmann). 

No viņiem esmu cēlusies es, Gīzela (Gisela). Līdz ar to Zenta Mauriņa man sanāca II 

pakāpes radiniece - mana tante. 

Pēc otrā pasaules kara Z. Mauriņa, braucot uz lekcijām uz Vāciju, apmeklēja arī 

manu mammu, viņas jaunajā dzīvesvietā Lībekā (Lübeck). Mamma man stāstīja, ka 

Zenta vienmēr ieradās ļoti strikti ģērbusies. 

Gīzela Millere 

Darmštatē, 16.05.2009.

Red: No vācu valodas tulk. I. Audere; 

vairāk par Z. Mauriņu: gramata21.lv/ 

* 

"No visiem ziediem vislaipnākais man vienmēr licies rimtīgi mazais, bet spēcīgi 

smaržīgais liepu zieds. Un no visām laipām visjaukākā - liepu lapu laipa, ko 

novij cilvēku laipnība. (..)" /Z. Mauriņa, "Liepu lapu laipa"/ 

2009/10/06 

6,16 m 

No kreisās: Ērika, Andris, Irma, Dace un Edmunds 

Dzejas dienās, Saldus rajona Lutriņu pagastā, 19. septembrī. 

Helikons Nr.20 prezentācija

2009/09/24 

Lutriņu bibliotēkas vadītāja saņem dāvanā žurnālu un grāmatas 

I. Markopa lasa savu dzeju 

Ērika un jaunā dzejniece (liepājniece) Evita Līvmane mēra ozolu - 6,16 m

Un aizlido dziesma debesīs... 

2009. gada 12. septembrī Saldū notika ‘XI Kurzemes novada dzejas diena’. To rīkoja 

Saldus rajona padome kopā ar dzejnieci un mākslinieci Guntu Krauleri. 

Saldus dzejas bitīte pulcina visus ap sevi... 

Katram dzejniekam tika dāvināta pasākumam veltītā grāmata „Piedziedājums visiem 

kopā dziedams”, kurzemnieku – kuldīdznieku, liepājnieku, saldenieku, talsinieku, 

tukumnieku un ventspilnieku – dzejas apkopojums. 

G. Kraulere: „Dzeja nav tikai vārdi, kas rakstīti glītos stabiņos no augšas uz leju. Tas 

ir pavediens, kam jāved mūs ārā no bezizejas. Tās rindas, kas dziesmā atkārtojas un 

ko drīkst un pat vajag visiem kopā dziedāt, sauc par piedziedājumu. Katram mums 

sava dziesma - pa reizei vienatnē dziedama, pa reizei no sevis pasaulei sniedzama. 

Tad vārdi iegūst dubultu un pat trīskāršu spēku, kad top tie par dziesmu - visiem 

kopīgi dziedamu. Dziesmai vienmēr pietiek vieduma.

G. Kraulere (no labās): Un aizlido dziesma debesīs, 

Šogad dzejas straume no visām Kurzemes pusēm saplūst Saldū, lai apvienotu 

dzejniekus kopīgā dziesmā. Un tad tā atkal dosies tālāk - izskanēs pasaulē un turpinās 

savu cildeno misiju - sildīs sirdis un cilvēku ikdienai spēku dos. Un es uz to 

paļaujos." 

HELIKONS 

‘XII Kurzemes novada dzejas diena’ notiks Liepājā, 2010. gadā. 

Guntas Krauleres pasniegto Dzejas dienu atslēgu liepājniekiem atveda Ērika 

Birzkopa.

Ē. Birzkopa: "Esmu pateicīga par šiem dzejas, Mīlestības un Gaismas svētkiem." 

'Kurzemes novada dzejas dienas’ iniciatore ir Ventspils skolotāja, kluba "Autogrāfs" 

bijusī vadītāja, Aija Bumbiere. 

2009/09/24 

Izdevums "Zem Viena Spārna" 

„Zem viena spārna” ir informatīvi literārs izdevums, kur cenšamies atspoguļot, 

galvenokārt, mūsu novada Baznīcas un kultūras dzīves akcentus – retrospektīvi 

perspektīvā griezumā, kas aktuāli mums un mūsu draugiem un lasītajiem. Izdevuma 

aizbildnis ir labdarības organizācija, Liepājas NVO „Vācu–latviešu tikšanās centrs” 

(VLTC). Redkolēģija: VLTC vadītāja, Liepājas mūzikas vidusskolas un Baltijas 

krievu institūta pasniedzēja, docente Taisija Hristoļubova; VLTC valdes locekle no tā 

dibināšanas dienas, LLRMK „Helikons” goda biedre Ilga Auza; Liepājas 

Sv.Trīsvienības katedrāles ērģelnieks Voldemārs Bariss un es. Foto māksliniece – 

Irina Tīre. Egita Kļujeva – korektūra. Un, ja mums nebūtu tik sirsnīgu sadarbības 

partneru, tad, iespējams, nebūtu arī izdevuma. 

Visu par šo izdevumu un tā ierosmes vietu VLTC, kā arī abus tā izdevumus lūdzam 

lasīt sekojošā sadaļā: Zem Viena Spārna. 

2009/09/17

"Sibirischer Hardrock/ Sibīrijas smagais roks" 

Danke, dir, Erzeuger, 

Der Du mir Flügel gegeben… 

Vāka foto: Agnese Matisone 

Druka & dizains: SIA Talsu Tipogrāfija IDC 

Dzejas dienās, 10. septembra pēcpusdienā Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā 

notika mūsu mīļā dzejnieka un rakstnieka Modra Zihmaņa bilingvālā, vācu/ 

latviešu, dzejas krājuma „Sibirischer Hardrock/ Sībīrijas smagais roks” atvēršana. 

Dzeju (sk. šeit: liepajniekiem.lv) paralēli abās valodās lasīja - aktieris Jānis Dreiblats 

un Draudzīgā aicinājuma 5. vidusskolas skolotāja Ineta Feldmane. 

Dzejas grāmatā M.Zihmanis atklāj izjūtu pasauli no agras jaunības līdz 

briedumam. Krājumā runā izsūtījumā, svešumā pavadītais laiks. 

Dzeju vācu valodā tulkoja Silvija un Lāsma Ģibietes. Korektore - Ilze Kļepikova. 

Priekšvārds - profesors Edgars Lāms.

Grāmata tapusi sadarbībā ar: Liepājas pilsētas domes Kultūras pārvaldi, Latvijas 

Rakstnieku savienības Liepājas nodaļu un Liepājas Universitātes Kurzemes 

Humanitāro institūtu. 

18. augustā šī krājuma atvēršanas svētki notika Liepājas Pārstāvniecībā Rīgā, kur bija 

aicināti Vācijas, Austrijas un Ungārijas Republiku vēstnieki Latvijā, pašvaldību 

pārstāvji, žurnālisti, literāti u.c. 

Vairāk par krājumu un tā autoru Modri Zihmani dzejas istabā, 'Egineto.lv' . 

2009/09/17 

„Man nepatīk aprēķins un duļķaini zemteksti” 

4. septembrī Liepājas Latviešu Biedrības namā skanēja Ainas Uldriķes (Mūžībā) 

„PĒDĒJĀ STĪGA”. Ar saviļņojošu vieglumu tai pieskārās dzejniece, „Helikona” 

māmiņa, Ērika Birzkopa un aktrise Zigrīda Rūtiņa, radot klausītājos sajūtu, ka Aina ir 

mūsu vidū – klausās un vēro, runā... 

* 

Kā balta mirte kūp, 

Kā sirds dzer zemes smaržas! 

Nē, neapnīk man dzīves skūpsts 

Ar sāļi – saldi – rūgto garšu! 

Kad mākslinieces Inga Piterniece un Ieva Birule glāstīja mūsu sirdis mūzikas viļņiem, 

iegrimu atmiņās. Pelēka diena. Liepājas Sv. Jāzepa katedrāles smagnējās durvis. 

Katedrāles kalpotājas, citkārt možas un smaidīgas, mulss skatiens: "Vakar aizgāja 

mūsu Aina... Tā klusi. Aizmiga." Katedrāles pārzinis apstiprina: "Aina mums tāda bija 

vienīgā." 

Modris Zihmanis: „Gan sīksta priede, kas iras pretī kāpjošam krasta vējam, gan 

dzejniece un dziesminiece pašas piešalkotajā pilsētā pie jūras. Tādu redzu Ainu 

Uldriķi ar nu jau laika atkāpi. (..)” 

Olafs Gūtmanis: „Ainas Uldriķes aiziešana Aizsaulē mums visiem, kas Ainu pazinām 

kā dzejnieci, dziedātāju, ticībā stipru kristieti, labestīgu un sirsnīgu līdzcilvēku, bija 

izjūtams kā zaudējums, kas vēl ilgi smeldz atmiņās. (..)” 

Edvīns Tauriņš: „Pirms 15 gadiem „Kurzemes Vārdā” bija literārā lappuse, kuru vadīt 

– man augstais gods. Atnāk Aina ar pulka dzejoļiem. 

- Aina, vai Tu, lūdzama, no sev raksturīgām gaismām, ugunīm, dvēseļu spriedzēm 

nemēģinātu vairāk tuvoties zemei? 

Šķiet uzcirta lūpu. Par pārsteigumu, viņa izvēlējās mani par sava krājuma „Lirika” 

redaktoru. Ar to sākās mūsu ciešāka sadarbība un draudzība! 

Liekot roku uz sirds, es nezinu sirsnīgākas būtnes par Ainu. (..)”

Ērika Birzkopa: „Liepājas estrādes dziedātāja Aina Zāģere un dzejniece Aina Uldriķe 

– viena persona! Viņa arī dziesmu sacerētāja, reiz teikusi: – Pret cilvēkiem, kas man ir 

tuvi, esmu nesavtīga un atdodu sevi līdz galam. Man nepatīk aprēķins un duļķaini 

zemteksti. Šie vārdi izsaka Ainas Uldriķes būtību. Viņa bija impulsīva un tieša. 

Liepāju Aina sauca par savu tēvzemi, jo cilvēkam pats svarīgākais – viņa valoda un 

zeme. Šeit gāja viņas ceļš cauri Mūzikas vidusskolai – kā ansambļa vadītājai, 

dziedāšanas skolotājai un estrādes dziedātājai. Aina līdz saknēm apzinājās un izjuta 

savu šūpuļa vietu. Dzeju sāka rakstīt divdesmit sešu gadu vecumā un radoši strādāja 

līdz aiziešanas brīdim. Aina savā dzejā aicināja dzert līdz galam sāpju un 

pārdzīvojumu kausu, bet katru dienu nodzīvot dedzīgāk un krāsaināk. Vislabāk par 

Ainu pastāstīs viņas pašas vārsmas. Dvēseļu atspulgu labirinti, kuri noklāti ar 

pārdzīvojumu mozaīkām, ar pasaules parādību, cilvēku attieksmju pēdu 

nospiedumiem, visur strāvo tiekšanās pretī garīgai Gaismai, caur dziļām skumjām un 

ciešanām uz ATKALPIEDZIMŠANU. Līdzgaitnieku sirdīs viņa paliek kā dzirkstošs 

emociju avots. 

Publicējusies Liepājas laikrakstos, 1999. gadā almanahā „Liepājnieku smilšu rausis”, 

2001. gadā Lejaskurzemes dzejnieku kopkrājumā „Vētru strīpa”, 2004. gadā Liepājas 

pilsētas un novada literātu dzejas almanahā "Krizdoļu ķocis", 2008. gadā kristīgajā 

dzejas almanahā „Dievs, gribu Tev skanēt...”. un daudzkārt Liepājas literātu izdevumā 

HELIKONS. 

Ainas nelielās dzejas grāmatiņas atvēršanas brīdī sajūtu īpašu prieku un gandarījumu. 

Tādu mirkli sajutu vēl kristīgā almanaha „Dievs, gribu Tev skanēt...” iznākšanas brīdī, 

kad dažādos talantus apkopoja un saules gaismā iecēla HELIKONS. Tagad dzejnieces 

atstātās, līdz šim nepublicētās vārsmas var uzrunāt katru, kas ar lepnu un dāsnu 

dvēseli gatavs sastapties. 

* 

Starp mums reiz šūpojās 

Ziedpilns zars. 

Pēc vētras tas kļuva kails, 

Tik kails - - - 

Labi, ka bija vētra. 

Mēs, helikonieši, uzskatām par savu pienākumu paglābt no zudības tos manuskriptus, 

kurus autori vairs nespēj pārstāvēt un aizstāvēt. Mums vēl paveiksies šai jomā, esmu 

pārliecināta! 

Ar šo grāmatiņu Aina kļūs mums vēl tuvāka.

Zīmējumi – Māris Uldriķis, redaktors – Modris Zihmanis, koordinatore – Ērika Birzkopa, foto – Irina Tīre, 

dizains – Uldis Baltutis 

Paldies par mīlestībā sniegto atbalstu: Mārim Uldriķim, Raitai Šleserei, Aldonim 

Niedrem, Iirinai Tīrei, Liepājas kristīgajiem dzejniekiem, Liepājas literātu un radošo 

mūziķu klubam HELIKONS, Zigurdam Spādes kungam personīgi, Izdevniecībai 

VALTERS UN RAPA.” 

Iespiests: SIA „Poligrāfijas grupa „Valters un Rapa” ”

Ar vārdiem: 

Cik dzīva 

vairs būsi, dzīve, 

ja mani sapņu gulbji 

palēnām 

iesalst ziemā? - - - 

Aina Uldriķe no mums šajā vakarā atvadījās, Ērikai turpinot domu: „Sapņu gulbji 

neiesala ziemā, bet atrodas kopā ar dzejnieci pašā augstākajā virsotnē, kur ir Gaisma 

un Mīlestība!” 

Rakstu sag. I. Audere ar Ē. Birzkopas mīļu atbalstu. 

Pirms 30... 

Šopēcpusdien izlasīju mūsu LELB Liepājas bīskapa P.Brūvera grāmatu „Kā rodas 

disidenti”. Tā bija īpaša realitātes sajūta, kad varēju kā pa spraugu ielūkoties padomju 

režīma attiecībās ar cilvēka brīvību un ticību Dievam. Tas viss nav pat atmiņās, jo kad 

šis režīms izjuka, man bija tikai deviņi gadi... 

Grāmata ļāva ieskatīties un it kā būt klāt un ieraudzīt, kāda tolaik bija dzīves īstenība. 

Mēs esam paaudze, kas ir jau aizmirsusi, vai nekad nav redzējusi, cik nebrīvi kā tauta 

bijām. Kad ikdienu piepilda rūpes par labklājību, mums pat nav ko atbildēt cilvēkam, 

kas aizstāv padomju režīmu, argumentējot, ka - vienmēr bija paēdis, un katram bija 

darbs. 

Šī grāmata man bija derīgs ieskats vēsturē ar tās liecinieka acīm. Īpaši interesanti bija 

lasīt rindas, kurās varēja ieraudzīt tās autora spēju saglabāt mieru un pat humora 

dzirksti, kamēr viņš atradās ieslodzījumā. Grāmata arī lika aizdomāties par pēdējiem 

laikiem, kad vajāšanas atkal pieņemsies spēkā. 

Jānis Diekonts, 06.09.2009. 

Red.: Grāmatu var iegādāties pret ziedojumu "Baltās Stundas" pasākumos. 

Interesentus lūdzam rakstīt arī uz e-pastu: info@egineto.lv Ar zināmu daļu ziedojumu 

vēlamies atbalstīt Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fonda darbību. 

2009/09/09

Iznācis žurnāla Helikons 20. numurs 

Helikons Nr.20 

8. septembrī pulksten 17.00 Liepājas Centrālajā Zinātniskajā bibliotēkā notika 

izdevuma HELIKONS Nr.20 atvēršana. 

Foto: Elmārs Līnis (Liepāja) 

Ērika Birzkopa: "Jūtos priecīga un gandarīta par šo pasākumu. Viesu vidū bija arī 

rakstniece Sandra Vensko, Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja." 

2009/09/09

Mīļi sveicam Grobiņas draudzi dievnama 345! 

* * * 

"Vējš..." 

es vēlētos šodien Tev uzdāvāt vēju 

kurš ziedos apslēpies liegi san 

un dāvanu pārsiet ar saules staru 

Dievs ko dāvājis Tev un man 

un pateikties klusi par to kā Tu savu 

Dievnamu sargā bijīgs un svēts 

par Vārdu par Maizi ko pļausi un sēsi 

ka Gaismu pasaulei nes 


Lasīt vairāk šeit: grobinasbaznica.lv

“Baltā Stunda” Liepājas Metodistu draudzē 

Svētdien, 26. jūlijā, “Balto stundu” savā draudzē ielūdza Apvienotās Metodistu 

baznīcas Liepājas draudzes mācītājs Ārijs Vīksna. Pasākumu vadīja Ilga Auza. Dzejā 

tika pārstāvētas visas kopkrājumā “Dievs, gribu Tev skanēt...” iekļautās konfesijas, 

lielākā daļa Liepājas draudžu. Muzicēja Mirdza Grauduže un Guntis Vītols. 

Saksofonu spēlēja Raimonds Pāvils. Pasākuma apmeklētāju vidū bija Liepājas 

baptistu Ciānas draudzes sludinātājs Andris Bite. Piedalījās ap divdesmit viesu no 

Pestīšanas armijas Liepājas korpusa. Klātesošos uzrunāja arī korpusa (draudzes) 

vadītāja kapteine Velta Udarska. 

Ērika Birzkopa aicināja dzejniekus iesniegt dzeju topošajam otrajam kopkrājumam 

“Kāp Mīlestības kalnā” līdz šā gada 1. septembrim. Viņa sacīja: “Dzeja ir kā gaismas 

apskāviens. Dzejai, tāpat kā mākslai, ir dots īpašs uzdevums – pabarot dvēseli. 

Vārdiem, kuri palaisti pasaulē, ir jāiet no sirds uz sirdi. Tie nedrīkst izdzist no 

atmiņas. Dzejas pasaulē visiem ir jābūt kopā, un neviens nedrīkst justies lieks. Vajag 

dalīties sāpēs, skumjās, priekā. Dzeja ir sirdsapziņa, kas prot mīlestībā visā tās 

daudzveidībā uzrunāt klausītāju. Šis laiks mūsu tautai ir īpašs. Šis ir dzīves vērtību un 

gara spēka pārbaudes laiks, dvēseles izdzīvot prasmes pārbaudes brīdis. Laiks arī 

jums, dzejnieki, apzināties savu lomu tajā. Dievs mums dod žēlastību ik dienas. Dievs 

atklāj Jēzu Kristu arī caur dzeju un mūziku. Lai dzeja uzrunā mūs un stiprina!” 

Pēc pasākuma Ilga Auza sacīja: “Tas bija mūsu “Baltās stundas” deviņu gadu ilgās 

kristīgās starpkonfesionālās sadarbības 60.pasākums. Pateicamies Dievam par šo 

svētīgo, savstarpējas sapratnes, cieņas un mīlestības gaisotnē radīto iespēju – būt kopā 

Vārdā, dzejā un mūzikā, būt viens otram. Sirsnīgs paldies mācītājam Ā. Vīksnam un 

metodistu draudzei par ielūgumu, viesmīlību un parādīto mīlestību.” 

Inga Audere, 27.07.2009 

/Foto: Mārtiņš Švānbergs/ 

2009. gada 29. jūlijs

Ielaid dvēselē lēni - kalpot.lv

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?