Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Sistemātisks mūzikas instrumentu apskats
Aplūkojot publicētās kokļu melodijas (skat. A. Jurjāna, E. Melnqaiļa, J. Sproģa
krājumus), var konstatēt, ka tās pārstāv divus atšķirīgus skaņojuma veidus:
d e f (fis) 9 a h c (cis) d d 9 a h c d e
Pirmā veida melodiju paraugi pārstāv pilnīgi vai daļē] izmantotu nonahordu
nonā, kam ir divas variablās zonas tercas attālumā no ambitusa pamatnes un
ari no virsotnes. Tas nozīmē, ka visas šis melodijas var izspēlēt uz deviņstīgu
koklēm, kam skaņojurns veido diatonisko skaņurindu un kam pēc vajadzības
var pārskaņot 3. un 7. stigu.
Otrā veida melodiju paraugi pārstāv heptahordu nonā, kas, domājams,
izveidojies no tā sauktās "indoeiropiešu sekstas" ar tai pievienotu subkvartu, tas
ir, toni kvartu uz leju no sekstas pamatnes. Praktiski tas ir ritmiski figurētā
burdona tonis, kas spēles laikā gandriz vienmēr skan Iīdz, jeb, kā raksta A.
Jurjāns:
"Zemā stiga arvienu tīdzi skan, kādē1 viriu par "dziedētēju" sauc."
Visas otrā veida melodijas var izspēlēt uz septiņstīgu koklēm. Acīmredzot, ari
šajā qadijumā kokles skaņojumam ir bijusi variablā zona; tā, piemēram, A.
Jurjāns atzīmē:
"Sešas metāla stigas saskaņotas tāpat, kā jau agrāk minēju: d g a
h cd, - pie kam bēdīgās meldijās h pēc vajadzības pārskaņo par
b. !1
Abi kokļu skaņojuma veidi ir pazīstami ari Lietuvā.
V
Kokļu sociokulturālais novētējums irvisaugstākais, salīdzinot ar pārējiem
mūzikas instrumentiem, un tam ir vairāki cēloņi. Tos noskaidrot palīdz folkloras
materiālu, piemēram, "Latvju dainu" analīze. Minētais krājums kopā ar P. Šrnita
"Tautas dziesmām" satur 274 dziesmu tekstus, kur minētas kokles, koklētāji vai
koklēšana. Vairāk kā piektdaļa dainu vēsta par kokļu saisti ar vedību rituālu:
panāksnieki, dzīdamies paka! aizvestajai māsai, pa ceļam sastop krauklīti, kas
sēž ozolā koklēdams, vai ari koklētājus augsta kalna galiņā, un tie norāda
99