Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Sislemālisks mūzikas instrumentu apskats
Zvaniņu lielā popularitāte latqaļu un sēļu rotā, kā ari vispār baltu tautu apģērbā
[au] ari Polijas teritorijā atrastos piekariņus (Šeligas un Gņeznas pilskalnos)
attiecināt uz baltu tautām (rietumbaltiem). Tie konstatēti ari Baltkrievijā jauktajā
latqaļu un slāvu kapukalnā Latišonokos (10. gadsimts).
Ar laiku zvaniņus sāka izmantot atsevišķi, atdalīti no rotas, tādējādi tie ieguva
jau patstāvīga idiofona funkcijas. Par to liecina etnogrāfiskie materiāli:
"...jsunekļiem pie kājām piesēja zvanus, un tādā kārtā tie Iēkājot
sastādīja mūziku. " [Aizsils 1941J
Latvijā bija pazīstama ari attīstita baznicas zvanu forma vismaz jau 12.
gadsimtā. Arheoloģiskajos izrakumos Kokneses pilsdrupās 12. gadsimta
kultūrslāni atrastas zvana atlūzas.
Aprakstot vācu bruņinieku postijumus Jersikā 1209. gadā, Livonijas Indriķis
raksta:
"... karaspēks ... savāca daudz laupijuma, paņemdams no visiem
pilsētas kaktiem drēbes un sudrabu, un purpuru, un daudz lopu;
un no baznīcām zvanus un svētbildes, un citus priekšmetus, un
naudu ... "
Dainās samērā bieži ir apdziedāta zvanīšanas situācija, parasti sakarā ar
traģisku nāvi:
Vakar slika jūrā laiva
Ar jauniem pusēniem;
Zvan' Rigā, Jelgavā
Par jaunām dvēselēm.
LO 30897
73