Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

No otras puses, pati organoloģija kā specializēta mūzikas instrumentu
pētīšanas nozare Latvijas zinātnē sevi ir gan pieteikusi, bet vē1 nav
izveidojusies par atzītu disciplīnu ar savu infrastruktūru un tradīcijām.
Apzinoties šis latviešu organoloģijas sākumstadijas īpatnības un vaļadzības,
autors ir vēlējies vairāk izcelt vispārinātos, ģeneralizējošos problēmas aspektus
un savā veidā sakārtot organoloģijas materiālus, paredzot detalizētus pētījumus
zinātnes attīstības tālākajiem posmiem. Tādējādi pētiiuma mērķis ir atrast un
pamatot optimālu latviešu mūzikas instrumentārija klasifikācijas un apraksta
metodi. kā ari veikt materiāla sistematizēšanu saskanā ar šo metodi.
,
Tēmas formulējuma konvencijas
"Sistemātika"
Ar terminu "sistemātika" parasti saprot jebkura objektu masīva, šajā gadijumā -
mūzikas instrumentu, sakārtotu pētījumu; tas ietver sevi ari dažāda veida
kopsakarību noskaidrošanu, objektu veidu un atšķiribu zinātnisku raksturošanu,
dažādas klasifikācijas procedūras. Klasifikācija ir obligāts sākuma posms
jebkādiem noteikta reģiona, kultūras, reliģijas vai specittskas sociokulturālas
grupas organoloģiskiem pētījumiem.
"Mūzikas instrumenti"
E. M. fon Hornbostels uzskatūa, ka "pētišanas nolūkos ikviens rīks, ar ko
apzināti rada skanu, uzskatāms par mūzikas instrumentu" (Dournon 1992:247),
tādējādi abi apzīmējumi - "mūzikas instruments" un "skanu riks" - ir Iīdzvērtīgi.
Mūsdienu organoloģijā par mūzikas instrumentu pieņemts uzskatītikvienu riku
vai ierici, ko cilvēks gatavojis, lai ar to kā ar mūzikas instrumentu radītu skaņas.
Šāda pieeja padara uzskatu par mūzikas instrumentu atkarīgu no pieņērnurna
par to, kas konkrētajā kultūrā vai laika periodā ir mūzika. Kā zināms, mūzikas
7