Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Latviešu mūzikas instrumentu histOriogrāfija
citiem folkloras krājumiem būtu jāmin A. Jurjāna "Latvju tautas mūzikas
materiāli" un faktiski ari E. Melnqaiļa "Latviešu mūzikas folkloras materiāli";
etnogrāfijas jomā Iielākie ir A. Bilenšteina "Die Hozbauten und Holzqerāte der
Letten" un R. Zariņa "Latvju raksti", valodniecībā - K. Mīlenbaha un J. Endzelīna
"Latviešu valodas vārdnīca" un ari citi darbi. Laikā, kad notika diezgan strauja
tradicionālās kultūras tipa nomaina ar citu, šie darbi nākošo paaudžu
pētniekiem saglabāja iespēju pētīt dažādus latviešu tradicionālās kultūras
aspektus.
A. Jurjāns jau 19. gadsimta beigās rakstīja, ka latviešu mūzikas instrumenti
arvienu izzOdot (Jurjāns 1980:18), tomēr šī laika posma organologi (A. Jurjāns,
A. BHenšteins, E. Melngailis, J. Sproģis un citi) saskārās ar kokļu, somas
stabuļu, āžaraga un citu mūsdienās izzudušu mūzikas instrumentu vē1 dzīvu
tradīciju. Tādējādi vinu darbos atrodamas svarīgas, pat unikālas piezīmes,
novērojumi, kas attiecas uz, piemēram, instrumentu skaņojumu, repertuāru,
gatavošanas tehnoloģijas detaļārn, sociālo nozīmību u. tml.
Šī laika mūzikas instrumentu pētnieku publikācijās Iīdzās oriģinālu materiālu
pasniegšanai arvien lielāku nozīmi iemanto atsaukšanās uz iepriekšējiem
darbiem, kā ari to materiālu izmantošana. Šai sakarā interesanti ir J. Straumes
un A. Bindes raksti: pirmais savas publikācijas veido, ņemot par pamatu
Latviešu etnogrāfiskās izstādes kataloga ziņas (Katalogs 1896) un tās
papildinot ar folkloras un citādiem materiāliem, savukārt, A. Binde radoši atkārto
sava priekšgājēja sniegtās ziņas.
20. gadsimta otrās puses organologu darbiem raksturīga lielāka specializācija,
mūsdienīgu metožu izmantošana. J. Brauns īpašu interesi veltnis
instrumentālās muzicēšanas pirmsākumu un ari vēlāku laika posmu
problemātikai, un viņu var uzskatīt par mūzikas arheoloģijas pētījumu iesācēju
Latvijā; būtu jāatzīmē ari viņa auglīga darbošanās šajā jomā.
63