Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Latviešu mūzikas instrumentu historiogrāfija
nosaukuma instrumentus Latvijā, vienlaicīgi apgalvodams, ka, piemēram,
neesot starpības starp latviešu (sensuitu) un indiešu mūziku izpildījumu.
Jānis Alberts Jansons
Savā pētījumā par latviešu maskām J. A. Jansons (1933) piemin ķekatās
izmantojamos skanu rīkus.
Elza Silina
1
Savā apcerējumā par latviešu deju E. Siliņa (1939) pielikuma veidā ir iekļāvusi
nodaļu "Deju pavadijumi un dažas ziņas par latviešu senajiem muzikas rīkiem".
Kaut gan tā iesākas ar nepār1iecinošu evolucionistiska rakstura pārspriedumu
par pirmatnējiem deju pavadījumiem, tomēr kopumā autore ir savākusi
vienuviet dažāda veida instrumentālās muzicēšanas faktus. Diezgan plaši
apcerēta plaukšķināšana, kāju piesišana, dažādu klabekļu un qrabekļu sišana,
sevišķi izceļot šādu riku lietošanas maģisko funkciju. īpašā grupā izdalīti
dažādie trokšņa riki kāzās - puškaitis, trideksnis, ērkulis, ari klapītes. E. Srlina
apskatījusi svilpes un stabules, uzsverot to nozīmi deju pavadījumam. Viņa
pieminējusi ari Straumes Jāņa, kā ari Kurzemes literatūras un mākslas
biedrības 1870. gada 2. septembra protokolā minētos materiālus par citiem
pūšamajiem instrumentiem. No stigu instrumentiem apcerētas kokles, dūda,
ģīga, izmantojot lielākoties 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes,
Pierninekļu valdes, A. 8īlenšteina un Brīvdabas muzeja materiālus. Savu
nodaļu par mūzikas instrumentiem E. Sillņa nobeidz ar plašāku apceri par
somas stabulēm, pieskaroties gan instrumenta izplatībai, gan lietošanas
situācijām, gan tā spēles administratīvai ierobežošanai 18. gadsimtā. Te
izmantotas J. Kola, J. Petri, Augusta Vilhelma Hupela publikācijas, kā ari K. G.
Zontāga apkopotie Vidzemes policijas materiāli.
46