Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Mūzikas instrumentu sistemātikas teorija un metodes
Svarigas, lidz šim neapjaustas dimensijas mūzikas pētīšanā dod jauna un
dinamiska zinātne - mūzikas arheoloģija, kas ir izveidojusies kā muzikoloģijas
un arheoloģijas robežzinātne. Mūzikas arheoloģija pievēršas galvenokārt
mūzikas instrumentiem, un tās pētijumi dod nozimlqus materiālus kāda noteikta
reģiona mūzikas dzīves vai skanu vides rekonstrukcijai.
Organoloģijas virzienu un metodes Latvijā pēc otrā pasaules kara Iielā mērā
noteica šis zinātnes raksturs un lielākās publikācijas PSRS, tostarp kā
galvenais darbs būtu minams "PSRS tautu mūzikas instrumentu atlants".
Nošķirtība no zinātnes centriem Eiropā un pasaulē, politiskas motivācijas
iejaukšanās, voluntārisms metožu traktēšanā - šie un citi apstāk]i noteica
vadošo organologu - K. Vertkova un viņa kolēģu - radītās shēmas
nezinātniskumu, un tas, diemžēI, kļuva par realitāti ari Latvijā. Tomēr paralēli
notika jaunu pētniecibas centru veidošanās, palielinājās informācijas aprnaiņas
iespējas, tika aprobētas zinātniskas metodes un pat radās oriģinālas, kā,
piemēram, 1. Macijevska sistēmiski etnofoniskā metode. Būdama orientēta uz
noteikta etniski vēsturiskā areāla muzikāli stilistiskās sistēmas atklāšanu, tā lielā
mērā salidzināma ar H. H. Drēgera muzikā1i stilistisko metodi.
60. gadu beigās organoloģija piedzlvoja zināmu lūzumu: Iīdz tam dominējošo
lejupejošās loģiskās klasifikācijas shēmu vietā pētniekus arvien vairāk saistīja
augšupejošās grupēšanas metodes. Morfoloģisko, stilistisko, sociālo,
vēsturisko, antropoloģisko un citu aspektu dokumentēšana, detalizēta
salīdzināšana un no paša salīdzinārnā materiāla dabas izrietoša grupēšana
noteica jaunās strukturāli tipoloģiskās metodes būtību. Šis metodes
daudzpusība, precizitāte, skaidriba, fleksibilitāte un rezultātu savietojamiba ar
citiem pētījumiem Eiropas reģionā noteica šis metodes izvēli latviešu
organoloģijas vajadzībām.
29