Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Mūzikas instrumentu sistemātikas teorija un metodes
par mūziku, notācijas. Objektu materiāls var būt akmens, metāls, keramika,
kauls, koks, āda, tāss, stobraugi.
Mūzikas arheoloģijas uzdevums ir klasificēt atradumus; šim nolūkam kalpo gan
muzikoloģijā, gan arheoloģijā lietojamās hronoloģiskās un citāda veida
klasifikācijas. Objekta veidu parasti nosaka, lietojot Hornbostela un Zaksa
sistemātiku. Pēc tam atradums jāizvērtē no ģeogrāfiskā, hronoloģiskā,
tipoloģiskā viedokļa, lai to pēc iespējas varētu saistīt ar noteiktu kultūru un laiku
un lai varētu spriest par citādām iespējamām sakarībām; te efektīva var
izrādīties citu eksakto zinātnu izmantošana.
,
Pie arheoloģiskajiem atradumiem pieskaitāmas ari rakstītās liecības vai
mutvārdu tradīcija. Pēc liecību autoru kompetences un Iiecību saturīguma tās
iedalāmas šādās avotu grupās:
1. autors pazīst aprakstāmo objektu un apzinīgi to apraksta;
2. autors objektu pazist nev pārāk labi, ir to tikai dzirdējis, redzējis vai kāds tam
ir stāstījis; šo liecību ir visvairāk;
3. mīti un leģendas;
4. teksti, kuros ir pieminēta mūzika vai mūzikas dzīve - ieraksti, dzeja, zemju un
ceļojumu apraksti, hronikas.
Mūzikas arheoloģijas pētījumā ārkārtīgi svarīga var izrādīties objekta
rekonstrukcija un muzikālais rezultāts, kas iegūts ar rekonstruēto objektu.
Rekonstrukcijai liela nozīme ir pat tajos qadljurnos, kad objekts ir šķietami labi
saglabājies; tomēr pat nelielas izrnaiņas, kas nenoliedzami ir notikušas, var
būtiski ietekmēt instrumenta skaņas kvalitāti, skaņu rindu un citus parametrus.
Raksturojot rekonstrukcijas rezultātu, noteikti jāņēm vērā rekonstrukcijas
ticamība.
Pēc E. Hikmanes domām, mūzikas arheoloģijā konstruktīva ir nevis atzina par
to, ka starp tālu pagātni un nākotni ir stingra šķirtne, bet gan ka starp tārn ir
dažāda veida saistTbas un sakarības.
23