Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Mūzikas instrumentu sistemātikas teorija un metodes
Mūzikas instrumenta [ēdzlena paplašlnāšanās un
organoloģijas virzieni 19.-20. gadsimtā
Kopš lielo ģeografisko atklājurnu laika un ipaši kopš 18. gadsimta tielākalos
Eiropas kultūras centros saka veidoties mūzikas instrumentu kolekcijas. l.idzās
tā laika Eiropas instrumentiem pieauga interese par ta sauktajiem senajiem un
eksotiskajiem skaņu rīkiem.
Jau 19. gadsimta ievērojamas mūzikas instrumentu kolekcijas bija Vācijā,
Belģija, Zviedrija, Holandē, Austroungārijā, Amerikas Savienotajās Valstis un
citur. Paraugu skaits taļās pieauga loti strauji, bet lielākoties dokumentācija par
tiem bija nepilniga. Tas radīja interesi par taksonomiskām problēmām, starp
kuram vispirms [āmin instrumentu noteikšanaJidentificēšana un informācijas
uzglabāšanas sistēmu radīšana. Bieži vien instrumenti muzeju kolekcijās tika
nepareizi nosaukti; ta Hornbostels un Zakss kritizē muzeju katalogus, kur viens
un tas pats instruments varēja būt nosaukts par lautu, ģitāru, mandolīnu vai
bandžo. Bija nobriedusi vajadziba pēc salīdzinoši precīzas, detalizētas un
iespējami loģiskas klasifikācijas shēmas, lai ar tas palidzību varētu identificēt
visas pasaules mūzikas instrumentus.
morfoloģ;skais
Pirmo ievērojamo mūzikas instrumentu klasitikāciļu, kas būtu piemērota
lietošanai visa pasaulē, izveidoja organologs un akustiķis Viktors Šarls Maijons
(1893). Kā instrumentu kolekcijas kurators vinš darbojas Karaliskās Mūzikas
konservatorijas instrumentu muzeja Briselē un izveidoja klasifikācijas shēmu
strauji augošās kolekcijas vajadzībām.
Shēma bija veidota pēc lejupejoša loģiska dalījuma principa. Pirmajā solī
instrumenti tika iedalīti četras klases, atkarībā no vibrējošā, skaņu radoša
ķerrneņa dabas. Pirmo klasi nosauca par autofoniem; te skaņu uzturēja
instrumenta kerrnena elastība, bet nevis pielikts spriegums vai nostiepums. Otra
16