Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Nobeiguma vispārinājumi
lejup vedošie - āžarags, stabule, bungas, vijole, somas stabules.
Kaut gan folkloras teksti neapstiprina instrumentārija trīsfunkcionālo organizā-
ciju (pēc Dimezila), tomēr tās iezīmes ir konstatējamas (Reynolds 1983:14-15):
1. pirmās funkcijas (dievību, pārdabisku būtņu, svētnieku) instrumenti - kokles,
vijole;
2. otrās funkcijas (valdnieku, karotāļu, sargu) instrumenti - taures, katla bungas,
somas stabules, harmonika (uzurpējusi cita instrumenta, iespējams, somas
stabuļu vietu);
3. trešās funkcijas (zemkopju, tirgotāju) instrumenti - ganu instrumenti;
4. zemākas funkcijas instrumenti - bungas, bubyns (bubyns nu suņa); Iīdzīgi kā
senindiešu tradīcijā: Iīdzās trim galvenajām varnām (kastām) - brāhmana,
kšatrija, vaišja - ir ari zemākas tādas kā šūdras vai čandālas (suņu dīrātāji).
Latviešu mūzikas instrumenti Baltijas reģiona kontekstā: vēstures un
izplatības problēmas
Instrumentārija vēsturiskas ainas izveidošanas problēmas
Diahroniskas instrumentārija attīstības ainas izveidošana - tas ir viens no
svarīgiem latviešu organoloģijas nākotnes uzdevumiem. Šībrīža situācijā ir
iespējams summāri raksturot ziņas par mūzikas instrumentiem noteiktos
vēstures laikmetos. Šādu raksturojumu noteikti vajag šķirt no reālās mūzikas
dzīves kopainas sinhrona atspoquļojurna vairāku svarīgu iemeslu dē]:
1. mūzikas instrumenti ir īslaicīgi: parasti tie lietojami cilvēka mūža garumā, bet
biežāk - gadu, sezonu vai pat vienu dienu, un tikai retos gadījumos
instrumenti saglabājas vairākas paaudzes vai pat gadsimtus;
2. arheoloģijas materiāli sniedz ierobežotu, savā veidā selektīvu informāciju par
instrumentiem: zemē ilgāku laiku saglabājas kaula, metāla instrumenti,
daudz īsāku - koka vai citu materiālu instrumenti;
159