Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Nobeiguma vispārinājumi
publicētās vai ieskaņotās mūzikas, savukārt, no klabatu, trīdekšņa, ģīgas un
taures mūzikas ir zināmi tikai atsevišķi (1-2) piemēri.
Nedaudz labāk ir dokumentēti instrumentālie ansambli, kuros kopā ar vijoli,
harmoniku vai cimbolēm kā melodijas instrumentu spēlē ari cītaras, bungas un
citi marģināli instrumenti. Šādu ierakstu visvairāk ir Tautas mūzikas centra
arhīvā, kā ari Latvijas Radiofonā un "Melodijas" skaņu ierakstu studijas
mantinieces - firmas "RiTonis" krātuvē.
Stilistiski un žanriski pārspriedumi
lerobežotās materiālu bāzes dēļ instrumentālo mūziku iespējams raksturot
fragmentāri un turklāt diezgan vispārīgos vilcienos. Tikpat kā nav iespējams
veikt stilistisku analīzi, raksturot reģionālos vai individuālos stilus, iezīmēt stilu
periodus (style periods; šis termins lietots tādā nozīmē kā darbā Hood
1971 :296-305). Grūti vai gandriz neiespējami raksturot mūzikas teksta
elementus, variēšanas ūdzekļus, kā ari veikt mūzikas teksta struktūras analīzi.
Aplūkojot visus instrumentālās mūzikas materiālus kopumā, iespējams saskatīt
dažas galvenās žanru grupas. Atsevišķi klabatu, ragu un taures mūzikas
piemēri [auj iezīmēt signalizācijas mūziku. Tās īpašs gadījums vai pat cits veids
ir divu viena veida instrumentu vai solista un grupas sasaukšanās, visbiežāk tie
ir āžaraga saucieni ar atbildi.
Lielākā āžaraga melodiju dala ir "pūtieni" (Lietuvā tos sauc "tirliavimai"), un tie,
Iīdzīgi kā dūdu saucieni vai stabuļu melodijas, ir no 2-4 taktu posmiem
sastāvošas muzikālas uzbūves ar variatīvu doriskā tetrahorda (āžaraga
gadījumā) vai citu kvartas, kvintas vai sekstas ambitusa skaņkārtu pakāpju
apspēlēšanu. Pūtienos vai saucienos nav izteiktas metriskās pulsācijas,
melodiskā kustība notiek pārsvarā no augšas uz leju un laiktelpu starp
izturētām galvenajām noturām aizpilda īsāka dalījuma skaņu grupas.
Visvairāk pierakstītas ir dejas jeb danči. Ļoti iespējams, ka katrai instrumentālai
deju melodijai atbilst kāda noteikta horeogrāfiska forma, tomēr lielākoties tās ir
piefiksētas no attiecīgā instrumenta solo izpildījuma vai pat no dziedājuma.
156