Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Sistemātisks mūzikas instrumentu apskats
apstiprinājumu iepriekšteiktajam var minēt faktu, ka dūdu spēlētājs bieži
viensaukts par stabulnieku, kā tas ir fiksēts rakstiskā 19.9 adsimta ūecībā no
Rendas (K), kur teikts: "Stabulnieks pūš dūdas."
VēI dūdas spēlētas plequļā, lauku darbu un talku laikā.
VI
Dūdas, būdamas izplatītas gandriz visā Eiropā, ir iedalāmas divos pamattipos,
nemot vērā ragastenes uzbūvi. Rietumeiropā (ar Vāciju un Itāliju kā austrumu
, .
robežu) ragastenei ir konisks urbums un dubultmēlīte; uz austrumiem no šī
reģiona (tātad ari Latvijā) ir pazīstamas ragastenes ar cilindrisku urbumu un
vienkāršo mēlīti.
Pirmās ziņas par dūdām Eiropā, ja neskaita antīkās Romas somas stabuli
utricularius, ir no 13. gadsimta. Vismaz 15. gadsimtā instruments ir pazīstams
Zlemeļeiropā. Pirmās drošās liecības par dūdām Latvijā ir no 16. gadsimta:
zīmējums S. Minstera "Kosmogrāfijā", kur redzams dūdu spēlmanis (skat.
nodaļu "Saliktais kastesveida stīgskanis ar griežamo ratu"), un Baltazara
Rusova hronika.
Par atsevišķu dūdu spēles elementu pārņemšanu no igauņiem vai varbūt pat
iespējamo instrumenta ienākšanas ce]u Ziemeļlatvijā liecina igauņu vārda pili
minēšana dainā saistībā ar dūdām:
Pilu, pilu, dūciņas,
Ragutiņas spēIē,
Ķipars danco
Raibām biksām.
LO 2180
Turpmākajos gadsimtos rakstveida avoti apliecina dūdu īpašu popularitāti visā
Latvijas teritorijā; vienlaikus pastiprinās administratīvo un klerikālo aprindu
vēršanās pret ši instrumenta lietošanu un lietotājiem, kas ir viens no
139