Valdis Mukt'upavels - - DSpace - Latvijas Universitāte

Sistemātisks mūzikas instrumentu apskats
Ja izmantota nevis viena, bet divas bāgas, tad, pēc analoģijas ar dūdošanas
praksi Zleme]- un Viduseiropas (un ne tikai) reģionos, var cerēt, ka ari Latvijā
tās skanotas kvintā, kvartā vai oktāvā.
I
IV
Mums zināmajā dūdu repertuārā iezīmējās divi dažādi slāņi: danči un dūdu
uzsaukumi, lai gan ir atseviški skandarbi ar abu iezīmēm. Var rninēt vairākas
, ,
pazīmes, pēc kurām tie atšķirami:
1. nosaukums - pirmajiem nosaukumā parasti ietverts vārds "dancis",
piemēram, "Garais dancis", "Apaļdancis", "Sivēniņdancis", "Cūku dancis", kā
izņēmums ir "Eņģelīts" un "Mazais eņģelīts", kamēr otras sauc par "Dūdu
uzsaukumiem" vai ari tie ir bez nosaukuma;
2. funkcionalitāte - danči saistīti ar noteiktu horeogrāfisku norisi, ko nevar teikt
par uzsaukumiem;
3. rnuzikālās pazīrnes - dančiem raksturīga noteikta ritmiska pulsācija, torrnas
kvadrātiskurns, nereti divdaļiba, toties uzsaukurni var būt metriski diezgan brīvi
un melodiskā ziņā veidoti kā improvtzatonska skaņkārtas pakāpju apspēlēšana.
v
Pirmās ziņas par dūoārn ir kā par izpriecu instrumentu. 16. gadsimta Baltazara
Rusova hronikā aprakstīta dūdošana:
"... jau sestdienā saradās zemnieki no liela ettēļume ar sievēm,
meltām un kalpiem, un tūfīt ķērās pie dzeršanas. Dūdas bija
dzirdamas gandriz jūdzi tālu; tāda jautri-ba vitkes cauru nakti Irdz
ritam. [Pēc dievkalpojuma] sākās no jauna dzeršana, dejas,
dziesmas un Iēkāšana, ka no lielā trokšna, sievu un meitu
,
dziedāšanas, un no daudzo dūdu skaņām, citvēks varēja zaudēt
samanu. "
,
Varbūt tas ir iemesls, kāpēc citā 16. gadsimta i1iecībā - S. Minstera
"Kosmogrāfijā" - dūdas attēlotas saistībā ar ve'lniem un raganām; te izpaudusies
137