UV 2011 - Ulbrokas vidusskola

Almanahs 

„10 par 

rakstīšanu” 

UV 2011

Kā viņi steidzas visiem prieku dāvāt, 

Kaut tikai mirkli, tikai mazuliet... 

Un rindās līdzenās jau vārdi klājas, 

Kas sirdī sakrājušies, varavīksnei dzied 

Es eju pa varavīksni 

-Vai esi kādreiz redzējis varavīksni? Vai tā nav brīnišķīga? Šis milzīgais loks debesīs, ko veido 

dažādas krāsas. Vai esi kādreiz bijis tik tuvu klāt varavīksnes garam, ka var redzēt, kā šīs 

spulgojošās krāsas pieskaras zemei? Es jautāju tev, kas lasīs alamnahā ierakstīto. 

Un es eju pa varavīksni, kuras septiņas krāsas šogad veido 119 jauno rakstītāju pasaules 

atklāsme. Un tā jau piecpadsmit gadus. Jā, tieši tik gadus noskaitījis mūsu almanahs. 

Kā katru gadu, arī šogad aprīlī almanahs “10 par rakstīšanu” atklāj savu pasauli. Tā ir īpaša 

pasaule - būt autoram un redzēt to, kam citi paiet garām, un parādīt, pateikt to tā, lai lasītājs 

novērtē un atzīst. Šogad almanaham ir visas 7 krāsas, un ja to mirdzums un stiprums arī nav 

vienmērīgs, tad tas tā mēdz būt arī dabā. 

Cilvēks ir kā varavīksne visās tās septiņās krāsās. Tas ir viņa skaistums un vienlaicīgi 

problēma. Cilvēks ir daudzšķautnains. Viņš nav vienkāršs-viņš ir bezgala sarežģīts. No šīs 

sarežģītības dzimst tā harmonija, ko saucam par Dievu-dievišķā melodija. Tāpēc pirmais, kas 

jāsaprot par cilvēku, ka cilvēka vēl nav! Vēl †ikai “senā lieta stāsta”un paaule iet savu gaitu. 

Viņš ir iespējamība, kaut kāds potenciāls. Cilvēks var būt, cilvēks-tas ir apsolījums. 

Un aiziet pirmais gadiņš, pirmais solītis, otrais , trešais ar “vakara pasaciņu”,… skola un 

“burtiņš, vārdiņš, teikumiņš” , tad padsmitnieka laiks un nemiers ,un bailes-kā nepalaist 

garām savu iespēju-garantijas nav nekādas. Tu vari uzziedēt un vari arī neuzziedēt. Tādēļ 

iekšējā spriedze, trīsas un pat trauksme: kā zināt, vai es spēšu! Spēsi! Tev viss vēl priekšā! 

Visas varavīksnes krāsas izdzīvojamas … 

Un vēl kas…nevienu krāsu nedrīkst atstumt. Varavīksnē ir jāietilpst visām krāsām un visām 

septiņām notīm ir jāievijas melodijā, un visām tām ir jābūt vienotām. 

Lai laiki mainās, bet ir vērtības, lai ir paliekošas un nemainīgas. 

Senajā pasaulē ir 7 brīnumi, varavīksnē ir 7 krāsas, nedēļā ir 7 dienas, mūzikā 7 notis, biz-bizmārītei 

visbiežāk ir 7 plankumi, , periodiskajā tabulā ir 7 rindas, uz pasaules ir 7 kontinenti, 

un tas nebūt nav viss. 

Varavīksnes 7 krāsas nestaro ilgi pāri debess jumam. Apžilbina un iepriecina, bet nekā 

neiedzīvina. Atgādina un it kā saka: negaiss ir pāri, būs skaidra diena. 

Mīļie rakstošie! Lai jums visiem priekšā daudz skaidru dienu un septiņas varavīksnes krāsas 

lai ir jūsu dzīves pavadones! Lai jūsos skan dziesma par varavīksni! 

Jūsu skolotāja Anta

Senās 

lietas 

stāsts

Vecā krāģa stāsts 

Adriāna Ševčuka 

6. b klase 

Esmu vecais krāģis. Tagad jau piedzīvoju vecumdienas, tomēr joprojām izskatos labi. 

Jaunībā man gāja ļoti raibi. Tieši tāpēc tagad jums pastāstīšu savu stāstu, lai jūs uzzinātu, kā 

man gāja un kā es dzīvoju līdz šim. 

Es piedzimu darbnīcā ar nosaukumu ‘’Labi un ļoti lēti koka izstrādājumi’’. Mans radītājs 

bija kāds tiešām prasmīgs galdnieks, tādēļ arī izdevos tīri glīts. Darbnīcā pēc nolakošanas 

mani uzreiz ielika vitrīnā. Man tur bija garlaicīgi, tādēļ skatījos apkārt. Telpa bija plaša, bet 

pārpildīta un nebija pārāk omulīga, un ar savu izskatu nepiesaistīja. Gaidīju, līdz mani 

nopirks. Bet cilvēkiem laikam krāģus nevajadzēja, un veikalā stāvēju ilgi. Tad kādu dienu 

mani nopirka un ielika pilsētas parkā, lai cilvēkiem būtu uz kā pasēdēt. 

Nu manas mājas bija parks. Pirms došanās turp domāju, ka man tur nepatiks. Sēdi 

aukstumā un garlaikojies. Tomēr, kad es tur nonācu, izrādījās, ka tā nav taisnība. Atklāju, ka, 

krāģis būdams, aukstumu nejūtu, un tas bija ļoti jauki. Garlaicīgi arī nebija, uz manis mēdza 

apsēsties tik dažādi cilvēki! Tie mani izbrīnīja. Daži apsēdās un baudīja labo laiciņu, lasīdami 

grāmatu. Citi nāca kopā ar draugiem un sarunājās. Daži lietoja labus un skaistus vārdus, bet 

no citu vārdiem man metās slikti. Bet, galu galā, man patika parks. 

Parkā es atrados ļoti ilgi. Līdz kādu nakti bariņš bērnu atbrauca uz parku ar riteņiem, 

un aizgādāja mani uz savu koka slēpni, kur viņi mēdza rotaļāties. Ja es būtu pratis runāt, es 

viņiem pateiktu, ka tā ir zagšana, tomēr runāt nepratu. Bērni par mani priecājās, bet šie bērni 

man nesimpatizēja. Viņi bija nejauki un lēkāja pa mani, tomēr biju izturīgs un nelūzu. Es 

nevēlēju bērniem ļaunu, es cerēju, ka viņi izaugs par krietniem cilvēkiem, kaut gan bija 

diezgan lieli palaidņi. Un tad bērni pārstāja nākt, un es paliku viens... 

Taču mani atrada kāds vīrs. Viņš strādāja muzejā. Ieraudzījis mani, vīrs teica:’’ Skat, 

kāds sens krāģis! Un tik labi saglabājies!’’ Vīrs kādam piezvanīja, un pēc brīža atbrauca kāds 

cilvēks, kas mani aizveda uz muzeju. Tur esmu arī tagad. 

Ja vēlies mani apskatīt, atnāc ciemos uz muzeju! Tur redzēsi, cik tagad esmu laimīgs.

Raibītis 

Es brālīša kumeliņu, 

Uz raibīti ēdināju; 

Par raibīti nebēdāju; 

Ražens brāļa kumeliņš. 

(latviešu tautasdziesma) 

Estere Savicka 

8. klase 

Sākumā es tiku uzausts Zemgales lauku mājās. Saimnieki bija turīgi, tāpēc varēja 

atļauties mani. 

Meitām es patiku, un viņas ar mani vienmēr jutās skaistākas. Agrāk es patiešām biju 

augsti novērtēts, man tāda dzīve patika. Atceros daudzos piedzīvojumus, kuri bijuši gan labi, 

gan slikti. Visspilgtāk man atmiņā palikuši kādi Jāņu svētki, kad es paliku īsāks. Saimniecei 

lecot pāri ugunskuram, manu apakšējo malu aizķēra uguns. Nācās mani nošūt īsāku, bet tas 

manu vērtību tikpat kā nemazināja. 

Kad ar mani bija nodancots jau ļoti daudz, es vairs saimniecei nebiju tik īpašs. Ar laiku 

es nodilu un tiku aizmirsts, arī mana saimniece vairs nelikās tik jauna, kādi mēs abi bijām 

agrāk. Likās, ka jau esmu nokalpojis savu laiku, jo ļoti ilgi stāvēju lādē kopā ar citiem veciem 

apģērbiem un palagiem. Tomēr pienāca tā diena, kad mani atkal izvilka. Tā bija manas 

iepriekšējās īpašnieces meita. Kopš tā laika es biju kļuvis par darba raibīti. Neviens mani vairs 

neapbrīnoja kā agrāk, tomēr meita vienmēr teica, ka es esmu viņas labākie darba svārki. Arī 

tāds kompliments man patika, lai arī tas vairs nešķita tik labi kā agrāk. Tā tas turpinājās, līdz 

es biju pavisam nodilis, caurumains un patiešām nevienam vairs nebiju vajadzīgs. 

Tālākā dzīve bija neciešama, es tiku turēts mitros bēniņos, kur kodes grauza man 

caurumus un apkārt lidinājās sikspārņi. Tās bija vienīgās dzīvās būtnes, kuras es sastapu pa 

visu šo garo laika posmu. Man nebija ne jausmas, kas noticis ar manām iepriekšējām 

saimniecēm un kas notiks ar mani pašu. 

Kad biju pavadījis bēniņos apmēram 80 gadu, es ieraudzīju nelielu gaismas stariņu, 

kas nāca no bēniņu sienas. Bēniņos bija ienākuši cilvēki, kuri izskatījās daudz citādāk nekā 

mani saimnieki. Kaut kas cilvēkos bija mainījies. Es nespēju saprast, kāpēc cilvēki man liekas 

daudz savādāki, nekā atceros, tomēr man tas vairs nerūpēja, jo viņi bija sākuši apbrīnot 

mani. Kāda sieviete mani atlocīja, izpurināja un sauca mani par skaistu retumu. Es sāku 

sajusties tā, kā nebiju juties ļoti daudzus gadus. Mani notīrīja, salāpīja un sakopa. Es atkal 

biju kļuvis cilvēku apbrīnas vērts. Viņi mani ielika muzejā un tagad apbrīnoja vēl vairāk kā 

iepriekš. 

Es biju piedzimis no jauna, daudz vērtīgāks nekā jebkad agrāk.

Uz Daugavu palīgot, 

Izviļam zelta galdu krāģīšiem. 

Tur sēdēja saules meita, 

Zelta kroni rakstīdama. 

(latv.t.dz.) 

Krāģītis 

Evelīna Kozlovska 

7. a klase 

Kādā pavisam mazā ciematā nabadzīga, bet mīloša ģimenīte, kopā uzmeistaroja galdu, 

uz kura katru vakaru un rītu bija ēduši savu dienišķo maltīti. 

Galds bija liels un labs, taču soli tam nebija piemēroti. Tie bija mazi un neērti, pavisam 

neērti, un tā ģimene nolēma uzmeistarot kādus krāģus. Gāja laiki, bet krāģi kalpoja mīlošajai 

ģimenītei daudzus gadus. Izauga vecāku bērni, un krāģi tik un tā kalpoja un kalpoja. Izaugušie 

bērni krāģus izlielīja pa visu ciemu, un nu lielīšanās nonāca līdz ķēniņa ausīm. 

Ķēniņš lika uzmeistarot tādus pašus krāģus tieši viņam. Ķēniņa pavēle bija likums, taču 

vecāku bērni nevēlējās atdot savus ģimenes krāģīšus, un pēc tik ilgiem laikiem arīdzan 

neatcerējās, kā izgatavot tos ar iegravētiem rakstiem un tādu pašu formu. Pagāja divas 

mokošas nedēļas, pilnas domu un neveiksmīgu ideju. Atnāca ķēniņa padotie un nu sāka 

vaicāt:’’ Kur ir gatavie krāģi ķēniņam?’’ 

Ģimenītes izaugušie bērni nolēma atdot vecos krāģus, jo vēlējās palikt dzīvi un veseli. 

Izaugušajai meitai pār vaigu notecēja maza, spīdīga asariņa, atminoties savu ģimenīti un 

jautrās dienas, meistarojot krāģus, kad piepeši meita atminējās, kā tos taisīt! Ģimene 

pārliecināja ķēniņu, lai tas dod vēl kādu nedēļu. 

Pagāja tieši viena nedēļa, un krāģi bija gandrīz gatavi. Vienīgi krāsa nebija izžuvusi līdz 

galam, un, lai gan bērni mēģināja pārliecināt ķēniņa padotos, lai tie uzgaida, kamēr krāģi 

nožūst, tie nepiekrita. Ieraugot jaunos krāģus, ķēniņš nespēja nociesties, neapsēstoties uz 

tiem. Kad ķēniņš piecēlās, padotie sāka nejauki ķiķināt. Ķēniņš, ieraugot savu aizmuguri, nikni 

nolūkojās uz ciemu un tad negaidīti sāka smieties līdzi. 

Ķēniņš ļaunu prātu uz ģimenīti neturēja. Pat otrādi - viņš pateicās par jautro dienas 

iesākumu. Ķēniņš sēdēja uz sava krāģa, parakstot svarīgus papīrus un izlemjot dažādus sīkus 

jautājumus lopkopībā. 

Bet kas par ģimenīti sakāms? Viņi laimīgi rūpējās par saviem bērniem, stāstot 

piedzīvotos notikumus par savu mīlošo ģimeni un viņu neatkārtojamo krāģīti.

Zutenis 

Zutis, naudas zutis, zutenis – garens, zutim līdzīgs adīts naudas maks. 

Šim naudiņa, tam naudiņa, 

Kaķam naudas zutenīte; 

Skanējās, zvadzējās, 

No ceplīša nolecot. 

(latv.t.dz.) 

Katrīna Virza 

7.b klase 

Reiz dzīvoja kāda veca sieviņa, kura mācēja adīt, tamborēt un šūt brīnumjaukas 

lietiņas. Viņas rokdarbu krājumā varēja atrast dažnedažādas zeķes, cimdus, džemperus un 

citas lietas. Visas pašdarinātās lietas viņa veda uz gadatirgu. 

Kā jau katru vakaru, viņa paņēma adāmadatas un dzijas kamoliņu, lai varētu uzadīt 

skaistu zeķu pāri. Tikusi līdz pirmās zeķes papēdim, sieviņa saprata, ka dzijas ir atlicis pārāk 

maz. Tādēļ viņa izārdīja zeķi un uzadīja tādu kā mazu maisiņu, kuru aiztaisīt ar mazām 

podziņām, kurā var glabāt kādus sīkumus. Maisiņam, kas atgādināja maku, sieviņa deva 

nosaukumus „zutenis”, jo pēc formas tas atgādina lokano, garo zivi zuti. 

Nākamajā rītā sieviņa rokdarbus aizveda uz gadatirgu. Zeķu un cimdu pāri tika izpirkti 

pirmās pusstundas laikā, taču zutenis vientuļš gulēja uz galda, gaidot, kamēr kāds to nopirks. 

Kad sieviņa jau posās uz mājām, pie viņas galda pienāca jauna meitene. Ieraudzījusi mazo, 

adīto maisiņu, meitene vaicājusi, kas tas ir. Sieviņa izstāstīja viņai par pagājušājā vakarā 

uzadīto maciņu. Meitenei ļoti paticis maciņš, taču viņai nebija naudas, par ko nopirkt maciņu, 

tādēļ sieviņa viņai maciņu uzdāvinājusi, tajā ieliekot vienu zelta dālderi. 

Nākamajā dienā par dālderi, ko iedevusi sieviņa, meitene gāja uz tirgu nopirkt svaigus 

dārzeņus. Maksājot par burkāniem un kāpostiem, meitene iztērēja visu naudu, kas viņi bija. 

Atnākot mājās, meitene ieskatījās maciņā, un viņu pārņēma neviltots izbrīns. Maciņā atradās 

vien zelta dālderis, tieši tāds, kādu viņa bija iztērējusi. Tā notika katrreiz, kad viņa kaut ko 

pirka, katru reizi dālderis nepazuda no maciņa. 

Meitene saprata, ka šis ir burvju maciņš. Kopš tā laika meitenei nekad netrūka naudas.

Ejam puiši, ejam meitas, 

Uz Daugavu palīgot, 

Izviļam zelta galdu 

Sudrabiņa krāģīšiem. 

Tur sēdēja saules meita, 

Zelta kroni rakstīdama. 

(latv.t.dz.) 

Krāģīša stāsts 

Paula Beāte Trupa 

5.a klase 

Reiz kādā skaistā vasaras vakarā restorānā „Pie pienenes” sāka risināties negaidīti 

notikumi. Iekšā nāca daudz strādnieku, kuri bija nolīgti nest ārā visas vecās mēbeles. Galdus, 

krēslus, lustras un visas pārējās lietas. Valdīja liels troksnis un jezga. Šis troksnis pamodināja 

mazo Krāģīti, kurš stūrī gulēja saldu miegu. Viņš nesaprata, kas notiek. Viņš tikai redzēja, ka 

visas mēbeles tiek nestas prom. Viņš bija nobijies, jo viņam likās, ka arī viņu aiznesīs. Pēc 

brīža viņš pamanīja, ka restorāna saimnieks Ralfs nāk uz viņa pusi - Krāģītim likās, ka nu 

beigas ir klāt. Tomēr nebija tā, kā Krāģītis domāja. Ralfs paņēma Krāģīti rokās un 

strādniekiem teica, ka šo paturēšot. Šis esot vecais beņķis, kurš restorānā mīt gadiem ilgi. 

Ralfs bija dzirdējis, ka vienmēr pie rekonstrukcijas vajag paturēt kādu vecu lietu, jo, ja lietas ir 

gājušas labi, tad tāds talismans nesīs veiksmi arī nākotnē. Krāģītis, to padzirdējis, 

nomierinājās un kļuva priecīgāks. Pēc brītiņa Ralfs atnāca pēc Krāģīša, lai noliktu to virtuvē. „ 

Lai stāv stūrītī,” viņš pie sevis nodomāja,” nevienam jau netraucēs. Remonta laikā tāds zems 

soliņš var pat noderēt.” 

Tas, ka Krāģīti vienīgo atstāja restorānā, pamatīgi cēla soliņa pašapziņu. Viņš beidzot 

sajutās svarīgs. Un kā nu ne? No viņa ir atkarīga restorāna biznesa veiksme. Krāģītis bija 

gandrīz laimīgs. Viņš priecīgs likās ilgā, saldā miedziņā, kurš vilkās veselu gadu. 

Pēc gada remonts bija pabeigts. Krāģītis juta, ka to kaut kur nes, bet īsti nesaprata, kas 

notiek, jo bija pusaizmidzis. Nonākot lielajā, izremontētajā restorāna telpā, pirmais, ko viņš 

pamanīja, bija skaistā lustra. Tā bija veidota no daudziem dažādu formu kristāliem. Tā 

spīdēja tik spoži kā saule... šķiet, ka Krāģītis tajā iemīlējās. 

Ralfs Krāģīti nolika gandrīz zem lustras. Visas mēbeles saldi gulēja, tikai lustra un 

Krāģītis ne. Tā kā Krāģīša pašapziņa bija cēlusies, viņš vairs nekautrējās uzrunāt dāmu. ‘’Kā 

jūs sauc, cienījamā Lustras kundze?’’ Krāģītis tai pajautāja. ‘’Mani sauc Mirgulīte, un tevi?’’ 

atteica lustra. ‘’Man jau nav tāda vārda kā tev, es esmu vienkāršs krāģītis,’’ domīgi atteica 

koka soliņš. 

‘’Vai vari pastāstīt kaut ko par sevi?’’ jautāja Mirgulīte. ‘’Protams! Esmu neliels, 

vienkārši darināts, zems soliņš. Turklāt esmu diezgan pieredzējis. Esmu šī restorāna 

talismans. Man jārūpējas, lai restorāna bizness zeltu un plauktu. Pa ilgajiem gadiem, kopš te 

uzturos, esmu daudz redzējis un dzirdējis. Man atmiņā daudz interesantu notikumu no

svinībām. Kas tik te nav bijis! Lielākoties notikumi bijuši jautri. Bet visvairāk man patīk 

klasiskā mūzika un viegli cilvēki. Un ko tu par sevi vari pastāstīt?’’ atjautāja Krāģītis. 

Šis dialogs turpinājās dienām ilgi. Krāģītis lustrai bija izstāstījis tik daudz jauku un 

jautru stāstu, ka tā no laimes spīdēja aizvien spilgtāk. Viņu sarunās noklausījās viss mēbeļu 

kolektīvs. Arī viņiem priecīgā atmosfēra nāca par labu. Pat sienas, logi un grīda jūsmoja par 

interesantajiem stāstiem. Arī virtuvē visi strādāja lieliski, jo trauki, katli, plītis bija lieliskā 

noskaņojumā, jo visas sarunas dzirdēja caur pusatvērtajām durvīm. 

Restorāna apmeklētāji laikam juta sirsnīgo un gaišo atmosfēru. Tie pat stāvēja rindā, 

lai varētu paēst šajā vietā. 

Kādu dienu lustra un Krāģītis saprata, ka mīl viens otru un nolēma precēties. Visas 

mēbeles un aprīkojums, kas atradās restorānā, tika ielūgti uz šiem lielajiem svētkiem: 

Mirgulītes un Krāģīša kāzām. Precības notika kādā jūlija vakarā, kad restorāns bija slēgts. Tās 

tik bija dzīres! Visi dejoja, dziedāja un jutās laimīgi. Tie bija jaukākie mirkļi, kādus viņš bija 

piedzīvojis. Drīz vien Mirgulītei un Krāģītim piedzima dēliņš – zems soliņš, darināts no 

kristāliem. Restorānā apmeklētāju loks kļuva vēl plašāks. 

‘’Pie pienenes’’ visi dzīvo laimīgi vēl šobaltdien! 

„Labvakar, saimniece, 

Kā klājas sētiņā? 

Rūgst tev labi maizes mulda, 

Klausa tevi draugu saime. ‘’ 

(latv.t.dz.) 

Mulda 

Estere Vīksna 

7.b klase 

Reiz senos laikos dzīvoja večiņa un vecītis. Viņiem bija ļoti uzticams draugs – suņuks, 

kurš jau ilgus gadus sargāja laimīgo pāri. 

Večiņa un vecītis dzīvoja mežā - skaistā koka mājā. Večiņa bija liela rokdarbniece, bet 

vecītis nodarbojās ar koka darbiem. Vecītis bieži no koka veidoja dažādas lietas, bet večiņa 

tām uzadīja sedziņu vai ko tamlīdzīgu. Šodien vecītis bija no koka iztēsis krēslu. Večiņa to 

apadīja ar sedziņām, un beigās iznāca tīri ērts atpūtas krēsls. 

Kādu dienu, kad večiņa bija aizgājusi iepirkties, vecītis domāja, ko darīt, līdz beidzot 

atkal ķērās pie sava vaļas prieka – koka darbiem... Suņuks tikai noskatījās un atkal cerēja, ka 

viņam tiks kāda jauna koka mantiņa, ar ko paspēlēties. Pāris stundas, un darbs bija gatavs! 

„Vai man dieniņ!” vecītis iesaucās, „kāds jocīgs priekšmets!” Domīgi vērojot, viņš to nolakoja 

un nolika saulē žāvēties. 

Večiņa pārnāca mājās un jautāja: „”Beidzot uztaisīji suņukam gultu?” Vecītis 

nopriecājās par večiņas domu un teica: „Varbūt vajadzētu uzadīt kādu sedziņu, ko paklāt

apakšā, un tiešām iznāktu gulta.” Nu večiņa ķērās pie darba, un suņuks ar lielām, priecīgām 

acīm skatījās uz savu jauno gultas vietu. Viens, divi, trīs un seģene bija gatava! Priecīgais 

dzīvnieciņš tūlīt pat iekārtojās jaunajā, siltajā gultā. 

Kādu dienu večiņa devās sēņot un ogot. Diena bija veiksmīga, un večiņa atgriezās 

mājās ar pilniem groziem meža labumu. Viņa prātoja, kur nolikt dāsno guvumu, un saprata, 

ka īsti nav vietas, kur novietot savāktās sēnes un ogas. Večiņa grozījās pa māju, cerībā 

ieraudzīt atbilstošu trauku, un ieraudzīja suņuka gultu. Večiņa paņēma to, uzlika uz galda, 

noņēma seģeni, kārtīgi nomazgāja un noslaucīja. Večiņa bija izdomājusi ielikt sēnes un ogas 

suņa gultiņā. Trauks bija ļoti piemērots mīklas iejaukšanai un ēdiena glabāšanai. Tā nu trauku 

iesauca par muldu, un suņuks palika bez gultas. 

Piskars. 

‘’Vai tas ir piskars? Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi naži neder.’’ 

(Jānis Poruks) 

Rodžers Ušackis, 

5. b klase 

Te nu es biju, parasts piskarnazis, kas atradās santehnikas veikalā kā visi pārējie naži. 

Mēs ar citiem nažiem gaidījām jauno īpašnieku un sapņojām par to dienu, kad mūs kāds 

nopirks. Tā mēs nakti pēc nakts sapņojām. Pagāja nedēļa, un kāds vīrietis, ienācis veikalā, 

jautāja pārdevējai, kur atrodas naži. Viņš piegāja pie citiem nažiem tos aplūkot, taču beigās 

pienāca arī pie manis un teica:’’ Es pirkšu šo nazi.’’ Es uz brīdi nodomāju, ka tas ir kāds 

sapnis, bet, kad mani paņēma rokās, es sapratu, ka tā ir īstenība. 

Kad mani iznesa ārā no veikala, es jutos kā taurenītis, kā no jauna piedzimis. Pēc 

dažām dienām tas pats vīrietis mani iedeva bērnam vārdā Pēteris. Bērns bija tik ļoti priecīgs, 

ka skrēja pa visu māju, lielīdamies citiem. Nākamajā rītā zēns saviem draugiem skolā par 

mani lielījās un teica:’’ Ja kāds man vai šim nazim pieskarsies, ieduršu!’’, un viņš kļuva par 

slavenāko zēnu skolā. Tā bija piedzīvojumu pilna diena, es biju tik laimīgs, tik daudzu cilvēku 

apbrīnots! Bet vēl nāca citas dienas, un ar mani darīja visvisādas lietas: grieza gaļu, tomātus 

un sīpolus, no kuriem man asaroja acis. Taču visjaukākais bija tas, ka Pēteris ieguva daudz 

draugu skolā, klasē. 

Es domāju, ka slavai kādreiz jābeidzas, un tā arī notika. Pēteris daudzus sāka apcelt, zagt 

naudu un draudēt. Neviens ar viņu vairs negribēja draudzēties, un es ļoti gribēju iejaukties, 

bet nevarēju, jo biju tikai nazis. 

Tomēr, sapnī runājot ar mani, viņš saprata, cik slikti rīkojas, un beidza tā darīt, bet 

viņam vairs nebija neviena drauga, kas ar viņu gribētu spēlēties. Viņam bija vientuļi, un 

naktīs viņš domāja:’’ Kāpēc es tik varaskārs, ka sāku tā uzvesties?’’ Un tad viņš sāka kavēt 

skolu, neklausīt māti, lai arī vienīgie, kas ar viņu draudzējās un runāja, bija viņa māte un

ālis. Pēteris saprata, ka tā nekad mūžā vairs nedarīs un sāka savu dzīvi no jauna, mēģināja 

sarunāties un draudzēties ar saviem klasesbiedriem. Un viņi pieņēma Pēteri atpakaļ nevis 

naža slavas dēļ, bet gan tādu, kāds viņš bija – mierīgs, paklausīgs zēns. 

Mani, sava tēva dāvināto nazi, viņš atdeva savam brālim ar vienu nosacījumu – ka viņš 

nelielīsies nevienam. 

Džindžla 

Čigāns savu čigānieti 

Ar džindžalu džindžēnoja, 

Kam ta agri necēlas, 

Kam kulīšus nelāpīja. 

(latv.t.dz.) 

Anna Annija Dzežurova 

5.a klase 

Reiz dzīvoju es, džindžala. Es biju laba un uzticama. Saimnieks mani ņēma līdzi visur, 

mīlēja mani, kad bija sastrīdējies ar visiem, tad man izkratīja savu sirdi. Es viņam tiešām biju 

ļoti uzticama, viņš man uzticēja gan priekus, gan bēdas. Man bija tikai viens draugs, un tas 

bija saimnieks, jo pārējie mani ienīda tāpēc, ka ar mani viņus sita, bet citādāk viss bija 

kārtībā! 

Kādu dienu, ļoti sliktu dienu, es saplīsu... Saimnieks to ļoti pārdzīvoja, jo es biju viņa 

dzīve. Saimniekam bija vajadzīga cita džindžala, bet viņš to vienkārši negribēja, jo es biju pati 

labākā, bet viņam vajadzēja jaunu, citādāk viņš nevarētu strādāt. Saimnieks bija stūrgalvīgs, 

tāpēc kādu mēnesi nerunāja ne ar vienu un domāja tikai par mani. Viņš pat nestrādāja un 

nepirka citu džindžalu. 

Pagāja tas nelaimīgais mēnesis, līdz saimnieks nopirka citu pātagu, bet, cik reižu viņš 

pirka, neviena nebija labāka, skaistāka, jaukāka un uzticamāka par mani. Saimnieks mani 

pielika pie sienas kā trofeju, lai atcerētos man jaukumu un visu labo, ko nesu viņa dzīvē.

Raibe, raibene 

Es brālīša kumeliņu 

Uz raibīti sēdināju; 

Par raibīti nebēdaju, 

Ražens brāļa kumeliņš. 

(latv.t.dz.) 

Kristiāna Kazakupča 

5. a klase 

Sveiki! Mani sauc Raibenīte. Es jums pastāstīšu savus un māsu piedzīvojumus. 

Viss sākās kādā saulainā pēcpusdienā. Mani un manas māsas pie šuvējas pasūtīja kāda 

jauka sieviete. Viņa pasūtīja divdesmit raibenes. Mūs uzšuva ļoti ātri, jo šuvēja bija prasmīga. 

Atnāca jaukā sieviete un veda mūs prom. 

Mēs nonācam ļoti interesantā ēkā. Tur bija daudz meiteņu, kuras izpildīja 

interesantas kustības - viņas to sauca par dejošanu. Tas bija ļoti skaisti, viņas lēkāja, skraidīja 

un griezās virpulī. 

Mūs ielika skapī, kur gaidījam, līdz mazās meitenes mūs izņēma un uzvilka sev mugurā. 

Mēs lēkājām, skraidījam un griezāmies virpulī kopā ar mazajām, jaukajām meitenēm. Kad 

meitenes bija nodejojušas, visi viņām skaļi aplaudēja un svilpa. Meitenes bija laimīgas, un 

viņu sejiņas staroja. Mūs aiznesa atpakaļ uz skapi. 

Tur mēs gaidījam, kad meitenes mūs atkal paņems. Skapja durvis atvērās, bet šoreiz 

tās nebija tās pašas meitenes, kas iepriekš, bet gan citas. Viņas mūs uzvilka un izgāja uz 

skatuves. Skanēja mūzika, uz mums spīdēja gaisma, un visi mūs uzmanīgi nopētīja. Mēs ar 

māsām un meitenēm sākām dejot. Meitenes lēkaja tā, ka visa zeme rībēja, un, kad viņas 

skraidīja un griezās virpulī, dažas pat nokrita, viena sāka arī raudāt. 

Kad viņas bija beigušas dejot, zālē atskanēja tikai daži plaukstu sitieni. Viņas 

apvainojušās ātri noskrēja no skatuves. Dusmās vilkdamas mūs nost, dažas meitenes kādu 

ieplēsa vai izrāva pogu. 

Mūs aizveda pie šuvējas. Liels bija mūsu pārsteigums, kad pie šuvējas darbnīcas 

durvīm mūs sagaidīja mazās meitenes. Viņas palīdzēja mūs sašūt un iešūt pogas, lai 

nākamajā reizē viņas varētu dejot, mūs uzvilkušas. Meitenes mūs paņēma uz mājām, 

izmazgāja un izgludināja, lai nākamajā reizē mēs varētu mirdzēt reizē ar viņām. 

Šoreiz viss bija vēl labāk. Mēs uznācām pie klusas mūzikas, bet tā palika arvien skaļāka 

un skaļāka. Mēs lēkājām vēl augstāk, skraidījam vēl ātrāk un griezāmies vēl straujāk. Visi 

aplaudēja, svilpa un kliedza: „ Bravo! Atkārtot!” Tas bija tik skaisti!

Stabules stāsts 

Linda Dukāte 

10. klase 

Es spēju būt jauks un spēju būt ļauns, es brīžiem parādu dusmas, bet brīžiem prieku. 

Mūziku radu es, nevis kurš katrs, kas mani pie savām lūpām liek. Es esmu tas, kam jāpateicas 

par skaistu melodiju, es esmu tas, uz ko jādusmojas par šķībām skaņām. Es mēdzu justies tik 

vientuļš un nevienam nezināms, jo ir sajūta, ka neviens mani nenovērtē. Kādēļ es nespēju 

izpaust savas emocijas, kad es to vēlos, nevis tad, kad no manis to prasa? Kādēļ es nevaru 

būt es pats? Ir brīži, kad es vēlos kliegt, bet es nespēju to izdarīt bez citu palīdzības. Cilvēki 

mani neuztver kā kaut ko svarīgu un īpašu, bet es, tāpat kā jebkas cits, kas uz šīs pasaules 

mitinās, esmu svarīgs, īpašs, unikāls. Es esmu radīts mērķim, es esmu mērķis. Es esmu 

stabule! Es likšu pasaulei mani novērtēt, un es spēšu kļūt patstāvīgs, lai ko tas prasītu. 

Tas notika pirms divām vasarām, mans saimnieks un draugs – ganu puika Kristaps 

mani katru dienu ņēma līdzi ganībās. Viņš bija tikai vienpadsmit vasaras vecs puika ar gaiši 

rudiem matiem, spilgtiem vasaras raibumiem un pasaulē mīļākajām vaigu bedrītēm. Ar viņu 

es jutos labi, tādēļ arī jauku melodiju mēdzu es spēlēt, kad viņš mani pie savām lūpām lika. 

Bet es biju sev apsolījies izcīnīt savu vietu pasaulē, un to es nevarēju izdarīt, pakļaujoties 

Kristapiņam. 

Kādu dienu, kad Kristaps paņēma mani līdzi ganībās un pielika pie savām lūpām, es 

neizdvesu to jauko melodiju, ko vienmēr, es kliedzu kā traks un nolamāju visu pasauli. 

Kristaps, izdzirdot šo skaņu, sašķieba seju un savas lūpas uzreiz atrāva no manis, viņš ielika 

mani savā somiņā un tikai noteica: ‘’Šodien man laikam slikti ar dzirdi, ja dzirdēju tik 

šausmīgu melodiju.’’ Dienas gāja, bet es tikai kliedzu, raudāju un lamāju pasauli. Kristaps 

mani arvien biežāk sāka likt savā somiņā, kādu dienu viņš mani pat nepaņēma līdzi ganībās. 

Par šādu viņa rīcību es biju ļoti pārskaities, tāpēc nākamajā dienā, kad viņš mani paņēma līdzi 

ganībās, es nevis kliedzu un lamājos, bet gan vienkārši klusēju, tas bija nežēlīgi grūti, jo, kā 

mani cilvēks pieliek pie lūpām, automātiski vēlos dziedāt. Bet šoreiz es klusēju, ko no sirds 

nožēloju, jo Kristaps mani atrāva no lūpām un saudsmojies aizmeta prom – tālu pļavā. Tā es 

tur gulēju, cerēdams, ka Kristaps man atnāks pakaļ. Pagāja dienas, nedēļas, bet Kristapa 

nebija, es zaudēju cerību, ka vēl kādreiz redzēšu viņa mīlīgās vaigu bedrītes. 

Kādu dienu, kad es jau biju samierinājies ar domu beigt savu mūžu tepat, pļavā, mani 

atrada kāds vīrietis. Viņš varēja būt kādas trīsdesmit piecas vasaras vecs, viņš nesmaržoja tik 

labi kā Kristaps, viņa drēbes nebija no tām tīrākajām, arī rokas viņam bija zili melnas. Bet es 

priecājos, ka mani kāds atradis, iespējams, tieši viņš man palīdzēs izcīnīt savu vietu pasaulē, 

iespējams, tieši viņš būs tas, kas mani cienīs. Bet es rūgti maldījos, viņš bija daudz sliktāks par 

Kristapiņu. Ik reizi, kad viņš, kādā smirdīgā bārā sēdēdams, pielika mani pie mutes, es vēlējos 

kliegt, šīs sajūtas bija šausmīgas un neciešamas, es vēlējos labāk palikt viens tanī pļavā, 

domādams par pasauli un Kristapu. Es arī sapratu to, ka nespēšu izcīnīt cieņu pasaulē. Es 

tiešām nožēloju to, ka izturējos šādi pret Kristapu, jo redz, kā beigās iznāca. 

Šobrīd vienīgais, ko spēju darīt, ir skumt pēc Kristapa, sava vienīgā drauga, un domāt 

par to, kā būtu, ja nebūtu izrādījis tās dusmas un nepatiku pret visu. Caur rūgtu pieredzi

esmu apguvis vissvarīgāko mācību par dusmām. Tāpat kā sakrājušos karstumu var pārvērst 

enerģijā, tā arī savaldītas dusmas var pārveidot par spēku, kas maina pasauli. Tomēr man tas 

neizdevās un nekad arī neizdosies. 

Klaušu bluķis 

A, tu manu moku dzīvi! 

Kā šīs mokas pārcietīšu? 

Pierē man kauna zīme, 

Kājas bluķa sasaistītas. 

(latv.t.dz.) 

Ritvars Toms Logins 

5.a klase 

Es visu mūžu esmu sodījis zemniekus un citus ļautiņus, un tagad es katru dienu uzdodu 

jautājumu: „Kāpēc es to darīju?” 

Tad es sapratu, es negribu būt soģis, es gribu būt miermīlīgs pilsonis, kas dara visu 

sabiedrības labā. Vienu dienu es to izdarīju, es aizbēgu. 

Es skrēju cik spēka, lai mani nenoķer. Tad es uzgrūdos kādai jaunkundzei, kura man 

uzkliedza: „Tu sodīji manu tēvu, par to tevi pašu vajag sodīt!” Es mēģināju skaidrot, ka es 

neizlemju, kuru sodīt, kuru ne. Tā kā bija jau vēls, es meklēju, kur pārnakšņot. Atradu kādu 

krūmāju, kur neviens mani neredzēja. 

Nākamajā rītā ieraudzīju galdnieku. Kad viņš mani pamanīja, teica: „Tev gan laikam 

grūta dzīve! Jābūt soģim. Nāc pie manis! Es tevi pārtaisīšu par galdiņu!” Es piekritu. Es 

nokļuvu kādā skaistā ģimenē, kur nodzīvoju visu atlikušo mūžu. 

Esmu pateicīgs galdniekam, ka viņš izmainīja visu manu dzīvi uz labo pusi. Tagad es 

spēju dzīvot laimīgs.

Kubls 

Slota bija mīksta un smaržīga, 

Bet āda dega tai vietā, kur sitiens ķēra. 

Beigās es krišus nokritu no lāvas, 

Un klupu pie salta ūdens kubla, 

Lai cik ne cik atvilktu elpu. 

(Jānis Jaunsudrabiņš) 

Sveiki, esmu ūdens kubls. Mani sauc Dāvids. 

Elīna Zondaka 

5.b klase 

Es neprotu staigāt, neprotu darīt to, ko pārējie, bet vienalga esmu laimīgs, jo protu 

runāt, tomēr nevienam to neizrādu. Ja saimnieks uzzinātu, ka runāju, viņam būtu šoks. 

Blakus man stāvēja slota - silta un smaržīga. Mēs bijām draugi, jo arī viņa spēja runāt. 

Neviens cits nerunāja. Aizmirsu pateikt, ka manu draugu sauc Pēterītis, viņš te stāv jau 

piecus gadus, bet es tikai divus. 

Veikalā mani pārdeva par dālderi, tomēr saimniekam nebija tādas naudas. Viņš dālderi 

ilgi meklēja. 

Tad saimnieks piedalījās loterijā un vinnēja divus dālderus. Vienu dālderi viņš 

samaksāja par mani, otrs palika viņam pašam. 

Es biju priecīgs, ka man beidzot ir mājas. Es saimnieku un slotu uzskatu par savu 

ģimeni. Žēl, ka nespēju staigāt, bet labi, tas nekas.

Senā stabule 

Lauris Silavs 

6.b klase 

Reiz kādā senā lauku mājā dzīvoja kāds vientuļš vīrs. Viņam vienīgā mīļā lieta bija senā 

stabule. Stabule bija veidota no koka. Šī stabule izdeva ļoti skaistas skaņas. Viņa bija 

apgreznota ar dažādiem ornamentiem. Stabule vecajam vīram bija vienīgā prieka devēja. 

Kādu dienu vecajam vīram gribējās aiziet uz tuvāko parku un uzspēlēt kādu dziesmiņu. 

Pēc ilgās spēlēšanas viņš bija piekusis un gribēja iet mājup. Kas vīrs nokļuva mājās, viņš 

saprata, ka parkā ir aizmirsis savu stabuli. Taču viņš bija pārāk noguris, lai ietu atpakaļ pēc 

stabules. 

Un tā stabule ik dienu gaidīja, lai kāds viņu paņemtu. Kad jau stabules cerības bija 

izsīkušas, kāds bagāts vīrs viņu pacēla no zemes un notīrīja. Šis vīrs dzīvoja blakus parkam. 

Vīrs stabuli aizveda mājās un ielika krāšņā stikla skapī, kur visi varētu viņu apskatīt. 

Galu galā stabule atkal jutās laimīga, un viss atkal bija kārtībā. 

Sveiks, lasītāj, tad nu sāksim! 

Senais stāsts par ģelzi 

Lauris Silavs 

6.b klase 

Tas notika aptuveni pirms 103 gadiem, kad kāds kalējs izkala mani - Ģelzi. Tad es vēl 

biju tāds spīdīgs un sprigans, bet tagad sarūsējis un knapi kaut ko spēju nogriezt. 

Kādu dienu kalējs mani ielika veikalā un pārdeva vienam tēvam, kurš bija nolēmis 

savam vienpadsmitgadīgajam dēlam Jurim uz dzimšanas dienu uzdāvināt kabatas nazīti, lai 

varētu veidot koka figūriņas. Tēvs mani ielika kastē ar vāku, kur es pavadīju 3 dienas līdz Jura 

dzimšanas dienai. 

Nu klāt bija pienākusi Jura dzimšanas diena. Kad Juris vēra vaļā kastīti, kurā biju es, 

viņš sāka ļoti skaļi smieties un priecāties par mani. Arī es biju ļoti laimīgs, jo zēns smējās un 

priecājās manis dēļ. Juris ar mani veidoja koka figūriņas ilgi - no rīta līdz vakaram. 

Pienāca nākamā Jura dzimšanas diena, un viņam uzdāvināja sarkanu koka mašīnīti. Tā nu 

kopš tās dienas zēns vairs netaisīja koka figūriņas, bet spēlējās ar jauno mašīnīti. Tā es tur 

tajā skapja augšā sēdēju gadu no gada, līdz pirms kādiem 10 gadiem kāds svešs cilvēks 

aizveda mani uz muzeju, kur atrodos arī tagad. 

Šeit man ir labi, cilvēki katru dienu nāk skatīties uz mani un Betiju, ak jā, aizmirsu 

pateikt, ka Betija ir mana draudzene - koka ratiņš! 

Nu tā es dzīvoju muzejā.

Stabules stāsts 

Kristīne Vagele 

10. klase 

Sapnis... Tas ir tik jauks, īpaši tad, kad tas piepildās. Arī man, vienkāršai stabulei, bija 

sapnis - liels un skaists. Tas deva man cerības un mierinājumu. Tas bija manu ilgu 

piepildījums pēc kaut kā brīnumaina. Jūs jautāsiet man: „Kāds bija mans sapnis un vai tas 

piepildījās?” Nu, lai jūs saprastu, es sākšu stāstīt no paša sākuma. 

Kādā skaistā, zaļā mežā, smilšainas takas malā, atradās maza būdiņa. Tā nepievilināja 

citus ar savu skaistumu, bija pavisam veca, krūmiem apaugusi. Tās labā mala bija nedaudz 

sašķiebusies. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šajā būdiņā atrodas dzīva dvēsele. Taču par 

izbrīnu visiem, tā bija patvērums kādam vecītim. Viņš bija ļoti vecs, ar sirmiem matiem un 

baltu bārdu. Taču viņam piemita ļoti jaukas īpašības. Viņš bija ļoti rūpīgs, mīļš, draudzējās ar 

katru meža zvēru. Turklāt viņam piemita talants - viņš mācēja gatavot izcilus priekšmetus no 

koka. Šī vecā būdiņa bija ne tikai viņa patvērums, bet arī darbnīca un izgatavoto priekšmetu 

noliktava. Ko tik viņš negatavoja! Skaisti šūpuļi un dažādas figūriņas rotāja viņa mītni. 

Kādu dienu, kārtējo reizi pastaigājoties pa mežu un meklējot izejmateriālus saviem 

darbiem, vecītis ieraudzīja kādu brīnumskaistu koku. Tas bija tik labs, ka meistars saprata, ka 

no šī koka viņam jārada kas īpašs, kas tāds, kas nesīs prieku citiem. Labi padomājis, viņš 

nolēma, ka radīs stabuli, kuras skaņas spēs saviļņot katru sirdi. 

Viņš aizgāja uz savu būdiņu un ķērās pie darba. Pamazām, izmantojot visus savus 

materiālus, viņš izgrieza mani. Tikai es nebiju pabeigta. Man nebija vēl neviena spēles 

caurumiņa, taču es jau dzīvoju. Es ar nepacietību gaidīju, kad spēšu priecēt citus. Taču manas 

cerības nepiepildījās. 

Tajā liktenīgajā dienā vecītis izgāja ārā, lai pastaigātos, pārdomātu dzīvi un atpūstos. 

Viņš nolēma pabeigt mani, kad atgriezīsies. Atstāja mani uz plauktiņa pie durvīm un aizgāja. 

Taču negaidīti es sadzirdēju dārdoņu. Es nokritu uz grīdas. Es redzēju sabrūkam visas sienas, 

kas mani ieskāva. Kāds mana radītāja nazis nokrita un iešķēla mani. Tā bija rēta, kas man vēl 

ir šobaltdien. Es nesapratu, vai man tā tikai liekās, vai tā bija patiesība. Un nu visa būdiņa bija 

sagruvusi. Cilvēki, kas šo būdiņu nojauca, domāja, ka tā ir lieka, viņi pat nespēja iedomāties, 

ka tajā kāds mīt. Un es paliku pavisam viena. Pa mazu spraudziņu es redzēju vecīti, kurš, 

sašutis par to, ka pazaudējis dzīvesvietu, meklēja mani. Es dzirdēju, kā viņš teica, ka nožēlo, 

ka mani nepaņēma līdzi. Viņš ticēja, ka es būšu viņa labākais, skaistākais darbs. 

Gāja dienas. Es vēl joprojām biju viena. Nāca drēgnas naktis, pa brītiņam lija lietus. 

Man likās, ka no manis pāri nepaliks nekas. Tas bija brīdis, kad manī dzima sapnis. Pats 

lielākais sapnis manā dzīvē. Tas bija pilns ar cerībām, ilgām pēc jaunas dzīves. Es sapņoju par 

to, lai tiktu prom no šīs vientuļās, baismās vietas. Es vēlējos tikt pabeigta, darīt prieku citiem, 

izjust to laimi, kas rodas, spēlējot mūziku. Ak, kā es to vēlējos! Es ienīdu stāvokli, kurā 

atrados. Visa dzīve man likās bezjēdzīga. Es domāju, ja vien man piepildītos šis sapnis, es 

būtu pati laimīgākā stabule pasaulē. Ja vien es varētu tikt prom.

Šis sapnis manī bija katru dienu. Jo ilgāk dzīvoju šajā vietā, jo lielāks un stiprāks tas 

kļuva. Es ticēju, tiešām ticēju, ka sapnis kādreiz piepildīsies. Un tā tas notika. 

Kādu dienu pa visu pilsētu, kas atradās pie meža, tika izsludināts konkurss. Tas bija 

muzikantu konkurss. Tajā varēja piedalīties jebkura vecuma cilvēki, bet viens nozīmīgs 

kritērijs ierobežoja pieteikumu skaitu. Spēlēt vajadzēja uz stabules. Lai gan tas bija izplatīts 

mūzikas instruments, šajā pilsētā tādu, kam bija stabule, bija ļoti maz. 

Par šo konkursu es uzzināju no kāda zēna. Redziet, kādu dienu es dzirdēju kādu 

raudam. Es paskatījos pa spraudziņu un ieraudzīju mazu zēnu. Viņš raudāja, bet viņam līdzās 

esošais tēvs viņu mierināja. Kad viņi pienāca tuvāk, es ieklausījos viņu sarunā un dzirdēju, ka 

esot izsludināts tāds konkurss. Bet viņš raudāja tāpēc, ka ļoti vēlējās tajā piedalīties, bet 

viņam nebija stabules. Tēvs viņam nevarēja nodrošināt šo instrumentu, un tāpēc zēns 

raudāja. 

Pēc šīs dienas man radās vēl lielāks sapnis. Es vēlējos, lai zēns atrod mani. Es vēlējos 

piedalīties šajā konkursā. Es nezināju vai spēšu, bet ticēju, ka, ja man izgriezīs caurumiņus, es 

varēšu visu. 

Pienāca liktenīgā konkursa diena. Un atkal es redzēju šo zēnu. Pēkšņi mani pārbiedēja 

kāds melns purniņš. Tas bija suns. Viņš pielika savu slapjo degunu pie manis, tad izvilka un 

sāka riet. Zēns, raudādams par savu neveiksmi, pieskrēja sunim klāt un centās to apklusināt. 

Taču suns atkal pielika savu purniņu man klāt un ar zobiem mani izvilka. Spožā gaisma 

apžilbināja mani. Uzreiz pēc gaismas es izdzirdēju skaļu kliedzienu. Tas bija zēna līksmais 

sauciens. Viņš ātri paķēra mani un pēkšņi apklusa. Viņš ieraudzīja, ka man nav neviena 

caurumiņa. Viņa prieks atkal aprima, un viņš nobēdājās. Viņš nolika mani pie šīs nogruvušās 

mājas, kaut ko nomurmināja pie sevis un aizgāja. Es atkal paliku viena. Manas cerības tika 

sašķeltas mazos gabaliņos. Es pārstāju cerēt un nodomāju, ka būs vien jānomokās tepat visu 

atlikušo dzīvi. 

Taču pēc brītiņa es ieraudzīju šo zēnu, skrienot atpakaļ. Viņam līdzās atradās viņa tēvs. 

Zēns atskrēja pie manis, paņēma mani un iedeva tēvam. Tēvs izvilka nazi un sāka man viedot 

caurumiņus. Kad biju gatava, puisis paņēma mani un ātri skrēja. Kur gan viņš skrēja? Uz 

konkursu, protams. 

Atskrējis viņš ātri pierakstījās pie reģistrācijas galda. Mēs paspējām pēdējā mirklī, jo 

jau uzstājās pēdējais dalībnieks. Kad viņš beidza spēlēt, bija mūsu kārta. Zēns paņēma mani, 

uznāca uz skatuves, pielika mani pie lūpām un... 

Un mūsu laime apvienojās. Zēnam pat nebija jāpūlas spēlēt. Es biju tik laimīga, laimīga, 

ka mans sapnis ir piepildīts. Es redzēju saules starus, kas apspīd mani. Priecīgās ļaužu sejas, 

kokus, debesis... Es redzēju visu un biju laimīga. No šīs laimes es radīju dziesmu. Pašu 

skaistāko, pašu jaukāko, pašu pirmo. Zēns nezināja, ko spēlē, jo spēlēju es. Es spēlēju visu, ko 

jutu. Mana dziesma bija pilna ar prieku un līksmi. Beiguši spēlēt, mēs redzējām kā visi cilvēki 

pieceļas kājās. Skaļu aplausu skaņas piepildīja mūs. Mūsu sapnis kļuva realitāte. 

Tagad es atrodos mazā, omulīgā mājiņā uz skaista plaukta, līdzās uzvaras diplomam un 

medaļai. Es vairs neesmu vientuļa. Katru dienu zēns spēlē uz manis. Viņš mīl mani un es -

viņu. Mana, vēl joprojām palikusī naža rēta, mani neuztrauc. Tā padara mani īpašu. Ne katra 

stabule, kas izgājusi tik grūtu ceļu, tagad ir mīlēta un populāra. Taču es tāda esmu. Es esmu 

pierādījums tam, ka sapņi piepildās. Un nevajag baidīties no grūtībām, jo tās paceļ mūs 

debess augstumos. Vajag tikai noticēt... 

Ķūze 

Vecais tēvs namā sēd, 

Dzelzu krūze rociņā, 

Averi alva katlā vire, 

Lediem kūze uguntiņu. 

(latv.t.dz.) 

Zanda Estere Antonova 

5.a klase 

Kādā saulainā dienā bērni, pastaigājoties pa parku, zālē ieraudzīja nomestu spieķi - 

ķuzi. Bērni domāja, kas gan to spieķi te varēja atstāt, pazaudēt, tā taču ir ļoti noderīga lieta, 

to var izmantot gan veci cilvēki, kuriem grūti ir staigāt, kam sāp kāja vai mugura, un arī 

iespraužot zemē spieķi un piesienot pie krūma zariņa, kas noliecies, lai nenolūztu. Ķūze 

izskatījās tīra un noskrāpēta. Bērni pacēla ķūzi un gāja tālāk pa parka taciņu, līdz ieraudzīja uz 

soliņa sēžot bēdīgu vectētiņu, kurš bija pazaudējis ķūzi. Bērni atdeva vectētiņam ķūzi un 

priecājās, ka varēja atrast spieķa saimnieku. Vectētiņš bija priecīgs, jo varēs ar savu spieķīti 

doties mājās, viņš bez spieķīša nespēja noiet tālākus ceļa gabalus. Spieķis ar savu saimnieku 

devās mājas un cerēja, ka vectētiņš vairs viņu nekad nepazaudēs, neaizmirsīs. 

Vecā akordeona stāsts 

Adriāna Sevčuka 

6.b klase 

Es esmu vecs akordeons. Tagad jau nosūbējis, nevienam īsti neesmu vajadzīgs. 

Atrodos vecā, pamestā mājā, kura izskatās tā, it kā būtu pamesta jau gadsimtiem ilgi. Tā nu 

es sēžu un gaidu, pats īsti nezinādams, ko. Un laika man ir diezgan, tādēļ varu pastāstīt savu 

stāstu. 

Piedzimu es mūzikas instrumentu darbnīcā. Tur mani izgatavoja kāds vecs vīrs, kas 

darbu darīja ar lielu rūpību. Uzreiz pēc tapšanas, mani ielika koka kastē un aizveda uz veikalu. 

Tur es stāvēju vitrīnā kopā ar flautu un mutes ermoņikām. Flauta bija iedomīga, tā nemitīgi 

apgalvoja, ka instrumentu vidū viņa ir labākā, un tikai muļķis flautas vietā izvēlētos 

akordeonu. Biju jauns, viņai noticēju. Bet mutes ermoņikas apgalvoja, ka tā nav, tā ir gaumes 

lieta. Varbūt šis instruments nebija tik grezns kā flauta, tomēr no viņa puses nāca patīkams 

siltums.

Tikmēr pie skatloga stāvēja zēns ar savu tēvu. Tēvs izskatījās kā zemnieks, bet puisēns 

bija augumā sīks, apģērbies vienkāršās drānās, ar smaidu sejā. Abi divi pie vitrīnas 

apspriedās, un iznāca tā, ka pēc laika viņi iegāja iekšā un nopirka mani. Es paspēju atvadīties 

no ermoņikām un tad kastē devos mājās. 

Ģimeni, kurā tagad dzīvoju, sauca Liepiņi. Tie bija laipna paskata cilvēki - Jānis un Ilze 

Liepiņi ar savu dēlu Kasparu. Izrādās, Kasparam bija dzimšanas diena. Zēnam ļoti patika 

mūzika, tādēļ viņš dāvanā saņēma mani. Kad viņš izcēla mani no kastes, apskatīju vietu, kur 

atrodos. Tā bija parasta lauku māja, tomēr jutu, ka tajā ir kas īpašs. Man likās, it kā ikkatra 

siena, katrs stūrītis šeit izstarotu mīlestību. Es vēlējos vēl to aplūkot, bet Kaspars paņēma 

mani rokās un sāka spēlēt. Cik tā bija laba sajūta! Melodija bija jautra, man spēlēšanas brīdī 

likās, ka visa mana akordeona sirds sastāv no šīs melodijas. Puiša pirksti bija maigi un viegli, 

manuprāt, viņš spēlēja ideāli. 

Ar Kasparu kopā piedzīvoju divus jaukus spēlēšanas gadus. Tomēr kādu dienu puiša 

tēvs zaudēja darbu. Ģimenei vajadzēja ļoti ietaupīt. Un diemžēl Kasparam nācās mani 

pārdot. Zēns bija ļoti noskumis, bet ko gan viņš varēja padarīt? Un es tiku pārdots 

kaimiņmājas Zariņa kungam. 

Zariņa kungam bija dēls Pēteris. Kungs bija padzirdējis, ka tagad modē ir bērni, kas 

spēlē kādu instrumentu. Tādēļ viņš mani nopirka savam dēlam, lai tas mācās spēlēt. Nebiju 

zinājis, ka cilvēks var tik ļoti ienīst mūziku! Pēterim skaņas iznāca griezīgas, nejaukas. Man 

nepatika viņam skanēt, jo kā gan tu vari radīt mūziku ar kādu, kurš tevi ienīst? Bet ilgi tas 

neturpinājās. Drīz Zariņi pārvācās, zēns „netīšām” mani aizmirsa un nemaz nebēdājās par 

rājienu no vecākiem, jo vismaz bija ticis vaļā no manis. 

Māja bija pamesta. Es tur paliku viens, un esmu tur arī šodien, vēl joprojām gaidīdams. 

Varbūt ir kāds, kam esmu vajadzīgs? Nekas, ka pagājuši 80 gadi, gan jau kādam esmu 

vajadzīgs tieši es! Un tādēļ ir iemesls gaidīt...

Vilkacis, Vilkatis 

Cilvēks, kas spēj 

Pārvērsties par vilku un 

Pēc tam atkal par cilvēku. 

Decembris - vilku mēnesis. 

Vilkacis 

Reinis Nils Gailums 

5.a klase 

Reiz kādā vēlā vakarā es gāju pa parku un jutu, ka lēnām sāku pārvērsties par vilkaci - 

tā bija tik laba sajūta! Es zināju, ka vilkacis ir ļauns un dara citiem pāri, tāpēc es gribēju 

pārvērsties atpakaļ. Diemžēl man tas neizdevās. 

Es gāju pagulēt kādā krūmā, jo mani šādā izskatā neielaistu mājās. No rīta es pamodos 

un biju tas pats cilvēks, kas agrāk - jauks, labsirdīgs un darbīgs. 

Es ļoti cerēju, ka tas neatkārtosies, tomēr aizgāju pie zīlnieces, kas apstiprināja, ka 

esmu vilkacis. 

Tad es mazliet padomāju, bet tomēr pametu visu, kas man bija: darbu, draugus un 

ģimeni. Tā es kļuvu par vilkaci, tā dzīvoju visu atlikušo mūžu. 

Vecais dālderiņš 

Sandra Jurena 

6.b klase 

Vecais Dālderiņš šajā brīdī stāstīja, kā viņš nonāca šeit - Ulbrokas vidusskolas muzejā. 

Viņu vērīgi klausījās citu laiku naudiņas un monētas. Kā jau parasti, viņš šo stāstu papildināja 

ar ko jaunu. 

Vecais Dālderis sāka savu stāstu: „ Tas bija sen, pat ļoti sen, kad par jums vēl nebija 

domāts. Mani iespieda Vācijā un pēc tam atveda uz Latviju, nu, Latvijas teritoriju, tad Latvija 

vēl sāka veidoties. Un tā mani atveda uz naudas došanas vietu, nezinu, kā to sauc tagad, bet 

agrāk to sauca par banku.” 

Tad saskatījās jaunās monētas un teica: „ Arī tagad to sauc par banku!” 

„Jā? Nu labi. Tad uz banku bija atnācis kāds Barons von Mauzers pēc sava 

noguldījuma. To naudu, ko viņš noguldīja pāris gadus atpakaļ, bet tas nav svarīgi, tā nu es 

nokļuvu pie viņa. Par visiem pārējiem dālderiem nopirka mašīnu, bet mani iedeva savai 

meitai, teica, lai nopērkot saldējumu. Bet mazā misis von Mauzera krāja naudu lellei. Kad 

nauda bija sakrāta, viņa nopirka lelli un mani atdeva tam onkulim, pārdevējam laikam.” 

„Un kas notika tālāk?” jautāja Rublis. „Āāā, vēlies zināt!” Dālderis atbildēja, „ dienas 

beigās, kad pārdevējs beidza darbu, viņš visu peļņu salika kabatā un aizgāja uz mājām, bet

kabatā bija caurums, un es aizripoju līdz kanalizācijas režģim un iekritu kanalizācijā. Man bija 

auksti, skumji un slapji.” 

„Nabadziņš!” teica kāda vācu monēta. „Un tā es lejā, kanalizācijā, pavadīju kādus 53 

gadus. Kad mani atrada, es biju sarūsējis un gandrīz neizmantojams, turklāt tad ieviesa latus. 

Mans atradējs kolekcionēja monētas un ielika mani kabatā. Pēc 2 gadiem, viņš pa televizoru 

redzēja reklāmu, ka Ulbrokas vidusskolas muzejs vāc senās monētas. Tad pēc kāda laika es 

attapos šeit, Ulbrokas vidusskolas muzejā,” teica Dālderis un snauda tālāk uz sava sarkanā 

spilventiņa zem vitrīnas Ulbrokas vidusskolas muzejā. 

Graša un Dukāta piedzīvojumi 

Pēteris Ernstsons 

11.klase 

Grasis bija neliela sīknauda, taču, tāpēc ka viņš nevienam nebija īsti vajadzīgs, viņš bija 

apskrējis puspasauli, un viņam tas ļoti patika. 

Reiz Grasis nonāca kāda bagāta vīra kabatā, kur satika Dukātu - resnu, neveiklu, bet 

tomēr ziņkārīgu sudraba monētu. Abi bija ļoti atšķirīgi, tomēr gribēja kopā ripot pa pasauli. 

Grasis no sākuma nevēlējās ņemt Dukātu līdz, jo viņš bija lēnāks un visu laiku kavētu Graša 

piedzīvojumus. 

Kad bagātais kungs gulēja, abi izripoja no kabatas un devās pasaulē. Pirmais 

piedzīvojums bija uz klucīša šķērsot upi, lai turpinātu ceļu uz pirmo mērķi - Banku, lai 

Dukātam parādītu, ka pasaulē ir dažāda veida nauda. 

Bankā viņi satika angliski runājošus dālderus un mārciņas, krieviski runājošus rubļus un 

daudzās citās valodās runājošas naudas čupas. 

Pēc Bankas apmeklējuma abi devās pastaigā pa parku, tomēr šoreiz Grasim vajadzēja 

būt uzmanīgākam nekā parasti, jo viņš tagad bija kopā ar Dukātu, kuru jebkurš labprāt ieliktu 

kabatā. 

Dukāts parkā bija pirmo reizi, un, neskatoties uz to, ka vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, 

viņam tur ļoti patika, tāpēc Dukāts nevarēja sagaidīt nākamo piedzīvojumu. 

Pēc pastaigas parkā Grasis izdomāja aizvest Dukātu pastaigā gar jūru. Viss bija lieliski, 

un abi ripoja gar ūdens malu uz priekšu, tašu pēkšņi lielāks vilnis ieskaloja Grasi jūrā, bet 

Dukāts uzreiz metās palīgā un izglāba Grasi. Tā Grasis ieguva lielu cieņu pret Dukātu un viņš 

vēlējās Dukātam izrādīt visu pasauli. 

Tā arī viņi devās plašajā pasaulē, meklēdami piedzīvojumus un uzmanīdami viens otru, 

jo ceļojums bija arī samērā bīstams.

Vecā fēna stāsts 

Nikola Villere 

6.b klase 

Reiz dzīvoja fēns, tikko iznācis no rūpnīcas, viņš bija jauns, skaists. Krāsa tam bija rozā. 

Arī darbojās tīri labi. Pēc iznākšanas tas kopā ar saviem brāļiem un māsām kastēs devās uz 

veikala plauktiem. Viņš stāvēja tur ilgi un gaidīja to dienu, kad to kāds nopirks… 

Kādu pēcpusdienu fēnu plauktam garām gāja apaļīga sieviete garā kleitā ar četriem 

bērniem, kas viņu lāgā neklausīja un mēģināja izdemolēt veikalu. Sieviete, ieraudzījusi fēnu, 

nodomāja: „Ja man ik rītu nebūtu jāgaida, kamēr izžūst mati, es ātrāk varētu paveikt savus 

darbus”. Un tā nu viņa paņēma fēnu un devās savaldīt savus bērnus, kuri centās apēst izlikto 

torti. Sieviete aiznesa fēnu uz mājām. 

Kādu dienu sievietes vīrs atnāca mājās un kāzu jubilējā sievai uzdāvināja jaunu, 

skaistu, modernu, koši sarkanu fēnu. Vecais rozā fēns, kurš nemaz nebija tik slikts, tika 

izmests atkritumos. 

Pēc kāda laika, jau nedaudz nobružājušos, fēnu atrada kāds suns un aiznesa to vecai, 

vientuļai un nabadzīgai večiņai, kura knapi spēja nomaksāt komunālos maksājumus. Par 

atnesto dāvanu viņa suni paglaudīja un fēnu nolika kastē „ labākiem laikiem”. 

Pēc kāda laika večiņa nomira, bet viņas alkatīgie bērni savāca visu, ieskaitot fēnu. 

Pārskatot mantas, bērni ieraudzīja sagrabējušu fēnu un kopā ar visām nevajadzīgajām lietām 

aiznesa labdarībai. Tur fēnu paņēma jauka, vientuļa māmiņa. Tā par fēnu rūpējās, cik labi 

vien spēdama. 

Tā fēns pie jaukās sievietes nodzīvoja ilgi un laimīgi. 

Darīsim tā, lai arī mūsu „fēni” dzīvo ilgi un laimīgi, rūpēsimies par savām lietām, kā arī 

par savām tuvākajām mantām!

1. Maizes krāsns 

2. Rijas krāsns 

3. Cepiens 

Ceplis 

Bij man ciems cerējams, 

Ceplī rota kaltējama; 

Vai, Dieniņ, kur palikšu, 

Ja man’s līdzi nevedīs! 

(latv.t.dz.) 

Estere Moorlata 

5.a klase 

Reiz kādā mežā dzīvoja lapsa. Viņa bieži iekūlās visādās nepatikšanās, bet šoreiz viņai 

bija mācība. Kā jau katru dienu, arī šoreiz lapsa mēģināja sakaitināt vilku, un šoreiz viņai 

sanāca. Vilks no visa spēka skrēja viņai pakaļ, bet viņa vienkārši cilpoja un iecilpoja kādā vecā 

būdiņā, lai paslēptos. Būdiņa bija liela rija, un tās pašā vidū bija liels ceplis. Lapsa izdomāja 

tajā paslēpties. Taču vilks bija gudrāks un izdomāja, lai lapsa tur tup, bet pats ies paēst. 

Tā lapsa tur notupēja visu dienu. Vakars nāca… Pēkšņi atvērās durvis, un kāds ienāca 

rijā. Tas bija saimnieks. Viņš paņēma malku un sāka kurināt cepli. Lapsai sākās histērija, un šī 

ātri caur kurtuvi skrēja ārā. Tajā pašā mirklī viņai nosvila aste. Tā kopš tiem laikiem lapsai bija 

mācība, un viņa vairs neskrēja nevienā būdiņā un pat netuvojās cepļiem. 

Krāģa stāsts 

Laura Šaltene 

10. klase 

Gan parkā, gan pagalmā, gan pļavas vidū, gan jebkurā citā vietā pasaulē – ikvienā no 

šīm vietām atrodas kāds soliņš, vienalga kāds – vientuļš, vai nē - bet atrodas. Bet tāds, kā es 

ir tikai viens, nevienam nevajadzīgs un pamests krāģis, vecs un galīgi noputējis koka bluķis, 

kurš visas savas dzīves laikā ir piedzīvojis tik daudz lietu kā neviens cits koka bluķis uz šīs 

pasaules. Un man ir tikai viens jautājums – kāpēc es esmu viens, kāpēc man nav līdzgaitnieka 

un kāda, kurš mani saprastu. 

Nu jau ir apputējis 20. gads, kopš es te sēžu viens, pavisam viens, bet nav jau neviena, 

kuru tas interesētu. Cilvēki man iet garām, reti kurš uzmet man kādu acu skatienu, vairākums 

no viņiem vienkārši paiet garām, vai, sliktākajā gadījumā, piemēslo mani, cits vēl pielipina 

košļeni pie manis un iegravē kaut ko manī, bet vai ir kāds, kurš spētu katru dienu mani 

apciemot? Kur ir kāds, kurš spētu man sastādīt kompāniju un vienkārši pasēdēt ar mani? Jo 

nav jau vajadzība runāt ar mani, jo manis teikto tāpat neviens nesapratīs. Es nespēju 

nevienam neko pateikt, nevaru izklāstīt pasaulei to, kā es jūtos, es spēju sarunāties tikai ar 

sevi, esmu pavisam vientuļš. 

Atceros kādu notikumu – bija samērā silta vasaras diena, tuvojās jau vakars, laukā sāka 

satumst, daba apklusa, un cilvēki sāka izklaidēties, bet te pēkšņi pie manis atskrēja kāda

meitene - noraudājusies un skumja. Es mēģināju viņu nomierināt, bet viņa mani 

nesadzirdēja. Viņa turpināja sēdēt uz manis, vecā un aukstā koka bluķa, un viņa sāka raudāt. 

Atceros pāris vārdus: „Tā nu es te atkal sēžu viena, un nav neviena, kas spētu mani 

nomierināt un uzklausīt.” Bet viņa nezināja, ka tur biju es, ka es biju gatavs viņu uzklausīt, ka 

es biju gatavs darīt visu, lai tikai viņa pārstātu raudāt. 

Tā nu viņa visu nakti pavadīja ar mani, pati to pat neapjaušot. No rīta viņa pazuda, un 

tā arī bija pēdēja reize, kad es viņu redzēju. Skumji, jo viņa mani saprata, kaut gan nespēju 

runāt ar viņu. Šobrīd laukā ir ļoti auksti, un es atkal esmu viens. Man ir ļoti auksti, bet 

neviens jau to nesaprot. Es esmu tas, kurš visus saprot vislabāk, pat nerunājot, bet es to 

spēju. Tāds es pasaulē esmu vienīgais, taču mūžīgi vientuļš un nevienam nevajadzīgs, un jūs 

pat iedomāties nevarat, cik lielas sāpes man tas sagādā. Un tā nu es te sēžu un turpināšu 

sēdēt vēl ilgi, jo nevienam mani nevajag, diemžēl. 

Viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodas tev līdzās, un, ja tev liekas, ka tā nav, tad 

paskaties apkārt vērīgāk un tu sapratīsi, ka tev dzīve dāvā visu, kas tev ir nepieciešams, tikai 

katram vajag iemācīties vienu elementāru lietu – pateikties par visu, kas tev iedots. 

Ceplis 

Bij man ciems cerējams, 

Ceplī rota kaltējama. 

Vai Dieviņ, kur palikšu, 

Ja man's līdzi nevedīs! 

(latv.t.dz.) 

Matīss Balakleitis 

7.a klase 

Reiz bija maiznieks, kurš gribēja kaut ko sasniegt savā dzīvē. Viņš nebija bagāts, bet 

nebija arī nabadzīgs. Viņš ģērbās vecās biksēs, saplēstā kreklā un vecos apavos. Galvenais 

bija tas, ka viņam patika savs darbs. Reiz kāds vīrs, kurš iznēsāja avīzes, iegāja nopirkt avīzi. 

Vīrs nopirka avīzi un iedeva to maizniekam. Maiznieks avīzē izlasīja, ka būs sacensības par 

garāko maizi un visgarākā maize būs 20 km gara. 

Maiznieks domāja, ka varētu uzcept vēl garāku maizi, kādus 100 km garu, bet viņam 

vajadzēja palīgu. Viņš gāja meklēt palīgu kādā ceptuvē. Maiznieks ļoti daudziem piedāvāja 

viņam palīdzēt, bet neviens negribēja, jo viņam neviens neticēja. Tad maiznieks satika kādu 

zēnu, kurš bija izmests no ceptuves. Maiznieks jautāja: „Kāpēc tevi no turienes izmeta?” Zēns 

atbildēja: „Tāpēc, ka man nav tik daudz naudas, jo kāds teica, ka es esmu saplēsis galvenā 

maiznieka cepli, un tagad es nezinu, ko man darīt.” 

Mazinieks padomāja un jautāja: „Vai tu man palīdzēsi cept visgarāko maizi pasaulē?” 

Zēns domāja, domāja un nolēma, ka palīdzēs. Tad maiznieks parādīja zēnam, ko darīt, un abi 

sāka cept maizi. Maiznieks ceplī cepa, un zēns mīcīja mīklu. Tā viņi cepa veselas divas 

nedēļas, un tad viņiem sāka palīdzēt arī citi cilvēki. Cilvēku bija tik daudz, jo visi nāca palīdzēt.

Maiznieks tik cepa un cepa, un zēns mīcīja mīklu arvien ātrāk. Tā viņi abi izcepa maizi. Un tā 

bija pati garākā maize pasaulē. 

Nākamajā dienā visi nāca uz maiznieka ceptuvi un pirka no viņa ļoti daudz maizes, tik 

daudz, ka pat mīklas vairs nepietika… 

Venteris 1 

Kas kait man nedzīvot 

Ezeriņa maliņā: 

Bite līda ozolā, 

Līdeciņa vēterī. 

(latv.t.dz.) 

Kārlis Buivits 

7.a klase 

Senos laikos no jūras izskaloja vecu, ar jūras sāļo ūdeni piesūkušos zvejas grozu, tas 

bija zaļganā krāsā un apaudzis ar koši spīdīgām jūras aļģēm. Ventera dibenā vēl atradās 

dažādu zivju asakas. Tad kādu vakaru uznāca paisums un uzreiz arī bēgums, jūrā izcēlās 

vētra, un veco grozu ieskaloja atpakaļ jūrā. Kāds vecs vīrs ar savu mazo zvejas kuģīti atrada 

šo venteri un izvilka to no ūdens, viņš to rūpīgi aplūkoja un nodomāja, ka no tā nav nekādas 

jēgas, jo tas vētras laikā bija saplīsis un sarūsējis, tāpēc vecais vīrs to iesvieda atpakaļ ūdenī, 

taču to redzēja ūdens policija un veco vīru apsūdzēja jūras piesārņošanā, un viņam atņēma 

vienīgo zvejas kuģi. 

To aizveda uz pārbaudi, un atklājās, ka zvejas kuģis ir ļoti sliktā stāvoklī, un to aizveda 

sagriezt. Vecais vīrs negribēja padoties un vēlējās nopirkt jaunu zvejas kuģi, taču viņam to 

neatļāva. Viņam sacīja, ka viņš zvejošanai ir par vecu. Tad vecais zvejnieks savas mājas 

pagrabā, kas atradās Baltijas jūras krastā, sāka veidot pats savu zvejas laivu. Viņš bija jau 

diezgan vecs, tādēļ darbs neveicās tik raiti kā gribētos un vecais vīrs ātri piekusa. Tad viņš 

parasti izgāja ārā, lai paskatītos uz lielajiem jūras viļņiem, kuros zvejnieks tik ļoti gribēja 

atgriezties ar savu kuģi. Vecis jau gandrīz bija pabeidzis savu zvejas laivu, kad saprata, ka 

viņam nav, kur likt zivis, jo veco grozu viņš bija iesviedis ūdenī. 

Tad kādu dienu, lāpīdams vecos tīklus, viņš tālumā redzēja peldam kaut ko līdzīgu 

spainim, no sākuma likās, ka viņam rādās. Bet tad, kad viņš vēlreiz pavērsa skatienu uz jūras 

pusi, zvejnieks pavisam skaidri redzēja, ka tas ir tas pats vecais venteris, ko viņš bija iesviedis 

jūrā no sava zvejas kuģīša. Vecajam vīram uzreiz radās sajūta, ka viņa dzīvē vēl ir veiksme. 

Vīrs skrēja gar krastu, meklēdams, vai tikai tas grozs nav izskalots, un viņš to atrada. 

1 venteris - no kārklu klūgām vīts zvejas grozs ar divkāršu dibenu.

Taču spainim bija izplīsis dibens, bet vecajam vīram no laivas kokmateriāliem bija 

palikuši pāri daži dēļi, viņš skrēja uz mājām, lai tikai ātrāk varētu sataisīt venteri un 

atgriezties jūrā. 

Viņš strādāja visu nakti un jau sešos no rīta bija salabojis grozu. Viņš devās jūrā, zvejoja līdz 

pat vēlai tumsai un tad atkal no rītiem skrēja jūrā, un katru reizi viņa laiva bija pilna ar zivīm. 

Tad kādu dienu negaidīti uznāca vētra, un vecajam vīram saplīsa laiva, viņš jau domāja, 

ka noslīks, taču viļņos ieraudzīja savu zvejas grozu un pieķērās pie tā. Zvejnieku izskaloja 

krastā pavisam slapju. 

Pagāja nedēļas divas, un vecajam vīram likās, ka viņš tā arī nomirs, vēl ne reizi 

neatgriezies jūrā. Tad kādu dienu viņš jūras krastā, spārdīdams akmentiņus, ieraudzīja slapju 

papīrīti, vecais to pacēla un aiznesa mājās, un izžāvēja, izrādījās, ka tā ir LATLOTO biļete. 

Vecais vīrs, aiz gara laika skatīdamies televizoru, paņēma rokās to biļeti un sekoja līdz izlozei. 

Visi cipari sakrita, un zvejnieks no prieka sāka lēkāt. 

No rīta viņš devās uz banku, lai izņemtu savu laimestu. Vecais vīrs bija laimējis veselu 

bagātību, viņš nopirka sev pilnīgi jaunu zvejas kuteri. Tagad ar vislielāko lepnumu zvejnieks 

kuģoja Baltijas jūrā. Nu viņš zvejoja prieka pēc, nevis tāpēc, lai nopelnītu iztiku. Bet vecais 

venteris stāvēja jaunā kutera kājītē goda vietā. 

Svece 

Daniela 

Mani, sveci, izlēja no vaska. Es zināju, ka esmu paredzēta kaut kam īpašam, jo es biju 

izlieta no vaska. Visas sveces, kuras nebija paredzētas kam īpašam, izlēja no aitu taukiem. 

Beidzot es varēju kaut ko redzēt, jo biju pilnībā izlieta. Es paskatījos apkārt un redzēju 

daudz skaistu sveču, interesantu priekšmetu un daudz ko citu. Es stāvēju pie loga. Palūkojos, 

kas vēl atrodas pie loga. Tur stāvēja mazs spogulītis, ķemme, karote, bļoda. Es domāju, kā 

gan es izskatos. Beidzot man prātā ienāca paskatīties spogulī. Es biju ovāla, apmēram desmit 

centimetru gara. Es paskatījos uz citām svecēm, kas stāvēja netālu no manis, viņas bija ļoti 

līdzīgas man. Aiz loga viss bija apsnidzis ar sniegu. Varēja saskatīt dažus priekšmetus, bet 

sniega bija tik daudz, ka īsti nesapratu, kas tas ir. Atnāca cilvēks, viņš paņēma koka karoti, 

koka bļodu un nolika uz plaukta, paņēma dīvaino ķemmi (es vēl sabijos, vai tā maz ir 

ķemme), un izķemmēja matus, tad viņš paņēma mani. Šis cilvēks izgāja ārā un kaut kur gāja. 

Ja vien es prastu runāt, es viņam pajautātu, kur mēs ejam. Šis cilvēks apstājās pie diezgan 

greznas mājas. Vēlreiz pieķemmēja matus, nopūtās un iegāja iekšā. Telpa bija patiesi grezna, 

bet izskatījās baisi. Šis cilvēks, kurš mani bija atvedis šurp, mani atdeva kādam citam. Es biju 

ļoti nobijusies. Šim vīrietim bija nejauks skats, viņš kāpa augšup pa kāpnēm. Kāpnes beidzās, 

un tālāk veda vēl baisāks gaitenis. Vīrietis gāja līdz gaiteņa beigām, piegāja pie kādām durvīm 

un pieklauvējot iegāja iekšā. Viņš piegāja pie grezni ģērbta vīra un teica: „Lūdzu, kungs!” Šis 

vīrs mani atdeva tam kungam un aizgāja. Kungs mani aizdedzināja, un es sāku kust.

Es jutu, kā es kūstu un reizē satriecoši smaržoju. Man patika, kā es smaržoju, bet 

kungam izskatījās, ka nepatīk, viņš bija sabozies un sēdēja pie manis. Es paskatījos uz sev un 

sapratu, ka šīs ir manas pēdējās minūtes. Pēc neilga laika es biju izdegusi. Kungs pasauca 

kādu citu un lika mani aizvest. Šis cits mani aizveda pie vēl cita. Mani aizdedzināja, un es 

paliku ļoti, ļoti karsta. Mani no jauna izlēja. Es atkal visu redzēju, biju laimīga. Vīrs mani 

nolika kaut kādā plauktā. Ar laiku visi mani aizmirsa, un tā es tur stāvēju, es priecājos par 

visu, jo redzēju dabas parādības, kā lej sveces un vēl daudz ko brīnišķīgu. Kādu dienu mani 

atrada maza meitenīte. Meitenīte bija nabadzīga. Es viņai ļoti patiku, viņa ar mani spēlējās, 

gāja ārā un darīja vēl daudz ko jauku. Tā es dzīvoju, līdz mani izdedzināja. Es zināju, ka mani 

no jauna neizlies. 

Savās pēdējās minūtēs es sapratu, ka es tiešām biju īpaša, es biju tāda svece kā 

neviena cita. Es biju mazas meitenītes labākā draudzene, es biju tik ilgi dzīva kā neviena cita 

svece. Es redzēju tik daudz parādību, es redzēju, kā mainās gadalaiki. Es biju laimīga! 

Stāsts par tintes trauku 

Sendija Ikere 

6.b klase 

Šis stāsts ir par kāda rakstnieka tintes trauku. Tas notika 1873. gadā, kad rakstnieks 

Andris devās uz tirgu pirkt jaunu tintes trauku. Viņš ilgi staigāja pa tirgu un nevarēja 

izvēlēties, kuru ņemt. Tad pēc kāda laika viņš pamanīja kādu ļoti skaistu, melnu tintes trauku, 

kuru viņš arī nopirka. Ar šo tintes trauku Andris uzrakstīja ļoti daudz skaistu stāstu. Kad 

Andrim bija 83 gadi, viņš smagi saslima, un pēc trīs nedēļām nomira. 

Kopš rakstnieka nāves bija pagājuši divi gadi, un nu bija pienācis laiks lasīt Andra 

testamentu. Noklausīties testamentu bija ieradies Andra dēls Raimonds un meita Laine. 

Raimondam tēvs bija atstājis māju un visu, kas tur bija iekšā, bet Lainei tikai vienu mazu 

trauciņu, tintes trauciņu un vēstuli. Uzreiz pēc testamenta nolasīšanas Raimonds laimīgs 

devās uz savu māju, bet Laine apsēdās stūrītī un klusītiņām sāka lasīt tēva vēstuli. „Mīļo 

meitiņ! Es ceru, ka tu nedusmojies, ka atstāju tev tikai tintes trauku un šo vēstuli. Tu pati drīz 

sapratīsi, ka šis tintes trauks nav parasts. Ar mīlestību – tētis.” Lainei, lasot šo vēstuli, pār 

vaigu nobira pāris asaras, taču viņa saņēmās un centās noskaidrot, ko tētis domājis ar šo 

tintes trauku. Pagāja trīs gadi, līdz viņa saprata, kas bija šis maģiskais spēks, tā bija mīlestība 

pret to, kas ir tev apkārt un spēja redzēt visu vēl skaistāku. 

Tā Laine ar šo tintes trauku nodzīvoja visu savu dzīvi laimīga, domādama par to, cik 

daudz prieka var sniegt viens maziņš tintes trauciņš.

Kad manis 

vēl nebija

Sabīne Kalēja 

5.a klase 

Kad manis vēl nebija, viss bija kluss. Ne mušiņa lidoja, ne bitīte zumēja. Auksts vējš 

skrēja gar manu šūpuli. Kur manis vēl nebija. Es kā neredzams sapnis skrēju pa istabām, kur 

manis it kā nebija. 

Es izgāju ārā pār nekur un nekad neredzētu slieksni, kur redzēju dārzu, kurš košs 

ziedēja un gaidīja mani. Es sapratu, ka drīz man te jābūt! 

Skrēju otro reizi pār jau redzēto, brīnumaino slieksni, kur mani sagaidīja ģimene. 

Kaut manis vēl te nebija, es jutu, ka mani gaida. Skrēju gar šūpuli, iegūlos tajā un 

aizvēru acis. Pēc neilga laika atvēru tās, sapratu - esmu klāt! 

Renāte Ruska 

5.a klase 

Kad manis vēl nebija, mani gaidīja ļoti, ļoti. Un es dzīvoju tik silti, silti. Kad mani baroja, 

man bija tik labi, labi. Es jutos kā zaļā pļavā, kas mani apņem visapkārt ar mātes siltumu. Kad 

mamma dejoja, es dejoju līdzi, bet, kad mamma dziedāja, es dziedāju līdzi. Tā pagāja mēneši 

dziesmās un dejās, bet pēkšņi es sāku spārdīties, jo man palika par maz vietas mammas 

vēderā. Pēc mirkļa es redzēju visu, kas man apkārt - lietas, kas mani sildīja, un savu mīļo 

mammu. 

Andra Blažģe 

5. a klase 

Kad manis vēl nebija, mana vecmamma audzināja manu mammu un loloja viņu. Reiz 

pienāca diena, kad mamma satika manu tēti, viņi iepazina viens otru un pēc laika sāka dzīvot 

kopā. 

Kādā dienā mamma atklāja, ka gaida bērniņu, tā biju es. Pēc mēneša viņa apprecējās, 

viņasprāt, tās bija brīnumainākās kāzas, un tā arī bija. Mamma un tētis dzīvoja laimīgi. 

Māmiņa gāja uz pārbaudēm pie dažādiem dakteriem, viņa uztraucās par mani. Katru vakaru 

viņa man stāstīja mazu pasaciņu. Tad pienāca tā diena, kad man mammas vēderā palika par 

šauru un es gribēju redzēt saulīti. 

Mammu aizveda uz slimnīcu, un tad piedzimu es, maza meitenīte, kurai bija 

nepieciešama mana mīļā māmuliņa. 

Emīls Dūmiņš 

7.b klase 

Saulīte jau pamazām pazūd aiz apvāršņa, te pēkšņi es paveru acis un saprotu, ka vēlos 

ieraudzīt gaismu, plašo pasauli un savus vecākus. Vēlos gulēt māmiņas siltajās un maigajās 

rokās. Gribu redzēt, kā ziedi zied un sniegs snieg. Vēlos just saules siltumu un vecāku 

mīlestību.

Sandra Seile, 

7.b klase 

Ārā saule spīd, putniņi dzied, un mani gaida pasaulē. Māte sēž uz sola un prāto, ko lai 

dara. Saulīte smaida, putniņi čivina, pulkstenis tikšķina, bet mazuļa vēl nav. Pienāk vakars, 

visi klusē klusēdami, viesiem logos svecītes deg. Mēs gaidām mazuli kā sauli uzaustam. Saule, 

saulīte, uzausti taču, pamosties, uzsmaidi! Uzsmaidot zālīte augs un puķītes plauks, koki 

augs. Mēs ņemsim koku, cirtīsim un šūpuļa līksti taisīsim. Mēs šūpuli kārsim un tur bērnu 

guldīsim. Tēvs pie šūpuļa gaida, kad būs saullēkts, kad mazulis nāks. Visi mājās pie logiem sēž 

gaidīdami, gaidīdami saulīti - skaisto un spožo. Tēvs laimīgs čukst – ir laiks, saulīte aust, 

bērniņš nāks, un šūpulī mēs viņu guldīsim, un mīlēsim, un audzināsim, pie darba liksim un 

mīlēsim. Laiks klāt, un bērns ir mūsu pasaulē. Redz sauli, redz mūs – vecākus. 

Bija nakts, es nevarēju nociesties, kad ieraudzīšu pasauli. 

Iļja Korotkovs 

5.a klase 

Kā gan izskatās koki, kuru zarus šūpo vējš? Kas ir vējš, kas naktī man dzied 

šūpuļdziesmu? Kas ir šūpuļdziesma? Kas ir šūpulis, par ko vecāki visu laiku runā? Bet es jau to 

drīz ieraudzīšu, mazliet jāpagaida vēl. Es sapnī redzēju, ka mana māmiņa ir mīļa, un tētis nav 

sliktāks. Tētis ir ar bārdu, bet māmiņai ir brūni mati. 

Vai! Kas tā par roku, kura velk mani ārā? Nu, tūlīt es ieraudzīšu pasauli. Kas tad tas 

par baltu cilvēku maskā? Re, arī mani māmiņa un tētis! Un es! 

Katrīna Anevica 

5. a klase 

Bija saulaina jūnija diena. Putniņi čivināja kokos. Auksts vējš pāršalca zemi. Māmiņa 

ļoti gaidīja mani, es to jutu. Es prātoju, kāda viņa varētu izskatīties. Iedomājos, ka viņai ir 

skaisti, gaiši mati, plats smaids sejā. Dzirdēju, ka pienāk tētis un kaut ko pasaka, tikai 

nesapratu, ko. Tad sajutu, ka māmiņa steidzas, sajutu, ka esam ārā, varēja just saules 

siltumu, vēso vēju un dzirdēt visas dabas skaņas. 

Tad pēkšņi šo mieru iztraucēja kaut kas rūcošs. Es sabijos un jutu, ka tuvojos tam 

aizvien tuvāk. Māmiņa apsēdās, un tad atkal bija klusums, bet man likās, ka mēs kaut kur 

braucam. Es atkal sāku domāt. Es ilgojos redzēt pasauli, skaisto māmiņu un tēti, sauli, visu, 

ko līdz šim nebiju redzējusi. Sajutu, ka drīz tas notiks. 

Patiešām tas notika, un es nācu pasaulē! Ieraudzīju savu māmiņu un priecājos. Viņa 

bija tieši tāda, kādu iztēlojos. Ar gaišiem matiem un platu smaidu sejā!

Kristers Kalniņš 

5. a klase 

Kad saule vēl nebija uzlēkusi un visi vēl dusēja, es domāju, kāda izskatās šī pasaule. Es 

domāju, ka šī pasaule ir skaista un dzīvespriecīga. Es domāju, vai pasaule ir auksta vai silta. Es 

domāju, kāds es izskatīšos. Tā es prātoju, līdz sāku dzīvot. 

Kristiāna Jaunpetroviča 

5. a klase 

Kad manis vēl nebija, saule spīdēja tumšāk, kad manis vēl nebija, puķes ziedēja retāk. 

Tad, kad es gāju ārā no savas mājas, mani sagaidīja daudz nepazīstamu ļaužu. Šie 

ļaudis bija ļoti priecīgi, bet es nobijos, jo manās mājās tik skaļi nebija. Tad mani paņēma kāda 

sieviete, un es zināju, ka tā būs mana māmiņa. 

Tie cilvēki, kuri par mani tā priecājās, bija mans tētis, māmiņa, vectētiņš un 

vecmāmiņa. Kad pirmo reizi redzēju sauli un puķes, man likās, ka viss uzreiz palicis gaišāks 

un spožāks! 


Ir agrs rīts, saule vēl nav atvērusi acis. Mana mammīte ar acu skatienu glāsta savu 

vēderu. Vieta, kur atrodos, nelīdzinās mežainajai Latvijai. „Šeit notiek kas dīvains!” 

nodomāju. Šeit pa ielu, kur vajadzēja staigāt kājām, cilvēki pārvietojas ar laivu. Māmuliņa 

mana piecēlās un izgāja papriecāties par burvīgo skatu, kurš pavērās no istabiņas loga. Tad 

mamma ar tēti izgāja laukā un apskatīja vecpilsētas burvību. Uzreiz es sapratu – atrodamies 

Venēcijā. Tad, pēc pastaigas pa brīnumaino pilsētu, es aizmigu. Pamostoties jau redzēju 

Latvijas zilās debesis. Un jutu, ka nu vēlos redzēt pasauli. Ar maigu spērienu vēstīju mammai 

savu vēlmi. Tā nu es ienācu šajā priecīgajā pasaulē! 

Valters Nodievs 

5.a klase 

Kad manis vēl nebija… Kādā vakarā tētis atnāca no darba un teica: „Kā klājas, sieviņ?” 

”Labi, vīriņ!” Vīrs saka: „Ko tik klusi?” Sieva saka: „Man tev kas jāsaka, tu būsi tētis!” Tētis 

apklust… un pēc laika sāk priecāties. Abi aprunājas par vārdu un nonāk pie vārda Valters. Tad 

es biju mammas vēderā un domāju par to, kāda būs pasaule, kādi cilvēki, kādas lietas, tur, 

ārā, ir tik daudz nezināma! Un es nevarēju sagaidīt, kad redzēšu kaut ko citu. Es paskatījos pa 

nabu un redzēju sauli, ūdeņus, manu tēti un māju. Un es nospriedu, ja es tāds būšu, tad es 

būšu bezgala laimīgs. Mammu aizveda uz slimnīcu, un pēc brīža es jau biju laukā. Man bija tik 

auksti, ka es sāku raudāt, bet es tiku pie mammas siltumā un man kļuva labāk!

2011. gada 14. oktobris, piektdiena. 

Tad bija tikai mamma un tētis, tikai saule un mēness, tikai diena un nakts. 

Anna Marija Kubile 

5.a klase 

Bet ārā pie durvīm stārķis stāv, un mamma atnāk un domā, kāpēc viņš nelido prom, 

stāv un stāv, kā kaut ko gaidīdams. Beidzot aizlido un atstāj mazu rozā maisiņu, mamma 

pieliecas, atsien vaļā, un, ko viņa tur ierauga? Mani – mazu, mīļu kunkulīti! 

Viņa paņem mani rokās, samīļo un nes iekšā mājā. Rāda tētim kā brīnumu, bet tētis 

neatbild, nepaskatās, tikai pasaka: „Jā, jā, vēlāk apskatīšos!” Nu tad mamma ieliek mani 

vannā un nomazgā tīru jo tīru. Paņem mani un ieliek gultā, es klusa un mierīga kā eņģelītis, 

no debesīm sūtīts. Atnāk mamma un domā, kā lai nosauc mani, vārds taču ir jādod. Un domā 

- liks Emīlija, nē, varbūt Kate, tomēr Ezilabete. Atnāk tētis un saka: „Nekāda Elizabete! Būs 

vai nu Annija, vai Marianna!” Tad iezvanās telefons un ome saka: „Man laikam ir 

mazmeitiņa! Kā jūs viņu sauksiet?” „Vēl nezinām,” saka abi vecāki. „Kā tā, nu labi, sauksim 

viņu par Evelīnu!” „Nē, es zinu, kā sauksim – sauksim viņu par Annu Mariju!” „Izklausās labi!” 

teica tētis. „Man patīk!” teica ome. Tā nu esmu Anna Marija Kubile! 

Melisa Bažane 

7.b klase 

Bija agrs rīts, kad saule tik tikko pamirdzēja no debesīm. Mani vecāki nojauta, ka šī būs 

viņu laimīgā diena. Diena, kurā notiks kaut kas neparasts, diena, kuras dēļ mainīsies visa 

turpmākā abu kopējā dzīve. Viņi abi saņēma ko tādu, kas viņiem nekad nebija piederējis, kas 

vēl nekad nebija tos satraucis, kas nekad nebija tos priecējis. Viņi zināja, ka viens otram tā 

dēļ būs vēl īpašāks un svarīgāks, viņi zināja, ka kādreiz tas izaugs liels, bet turpinās vecākus 

priecēt un pārsteigt. Kad pulkstenis jau bija trīs dienā, pasaulē ierados es. Pasaulē ieradās 

tas, kurš tika ļoti gaidīts un mīlēts. Laiks gāja ātri, un tas, kurš biju es, ātri izauga, bet nekļuva 

nemīlēts un necienīts. 

Sandra Jurena 

7.b klase 

Ir ļoti vēls. Saule jau ir aizvērusi acis. Mans tēvs aiz durvīm bailīgs, bet vienlaikus arī 

laimīgs staigā. Mana māsa sēž krēslā un dīdās kā mazs bērns, kaut gan, jā, viņa vēl ir mazs 

bērns. 

Pārējie ģimenes locekļi sēž blakus manai māsai un zīlē - kas nu būs? Dēls, kas izaudzis 

kļūs par staltu jaunekli, vai meita, kas ar gadiem kļūs daiļākā skaistule? 

Kamēr viņi uztraucas par manu un manas māmuliņas likteni, es jūtos dīvaini. Man 

vienā mirklī ir karsti, citā man salst un es drebu. Es pēkšņi sāku izzināt pasauli. 

Es domāju, vai šobrīd nesākas mana dzīve? Jā! Un te nu es esmu. Sveiki!

Man jau 

gadiņš, 

divi 

Vakara 

pasaciņa

Man jau gadiņš 

Ruta Bierne 

5.c klase 

Sveiki! Cik jums ir gadu? Trī-trī… Kāts! Pūķa kāts! Cik tas ir daudz! Bet man jau viens 

gadiņš. Kā māmiņa saka – šmuļu vecums. Pareizi arī saka. Lēkāju pa peļķēm - nošmulējos, 

ēdu - nošmulējos. 

Man garšo mannā putra un banāni, zobiņi tikai pieci, bet gan jau būs vairāk. 

Man ir daudz draugu. Mazā Maija, Oskariņš, Andris. Tikai jūs viņus nekad neredzēsiet, 

jo viņi ir mani iedomu draugi. Tāds nu īsumā stāstiņš, kas sakrājies pa vienu gadiņu. Nē, nu 

tas, protams, nav viss. 

Piemēram, es mēdzu lēkāt pa peļķēm un tad bārt savus bozākus (zābakus), saukt 

mammu par tēti un tamlīdzīgi. 

Tagad gan - atā! Līdz manam otrajam gadiņam! 

Man jau divi gadiņi 

Te nu es esmu. Aizvakar svinēju savus divus gadus. 

Nu jau es esmu iepazinusi vairākus cilvēkus un priekšmetus. 

Vēl joprojām dzīvoju Rīgā un sapņoju par kādu mājdzīvnieku, bet mamma un tētis man 

neļauj tos pirkt, jo mēs visi palikšot bez gaisa. 

Man žēl, ka mani vairs tik bieži neapciemo un man jāiet uz šausmīgo Rīgas bērnudārzu. 

Tagad tā jau ir otrā lieta, kas mani biedē. 

Bērnudārzā ir ļoti nikna audzinātāja, kura mani visu laiku apceļ. „Tu neesi izdarījusi to 

un šito!” Ārprāts! Cik labi, ka blakus ir ļoti jauka audzinātāja. Viņa man palīdz apēst zivju 

zupu. Ak jā! Tā ir trešā lieta, kas mani biedē – zivju zupa. Vē! 

Es esmu kļuvusi niķīgāka un esmu iemācījusies iet kājiņām, nevis rāpot. 

Ceru, ka drīz pienāks mana trīs gadiņu jubileja!

Mans pirmais gadiņš 

Ketija Dzene 

5.c klase 

Es esmu dzimusi 2000. gada 7. martā. Tanī naktī ļoti puteņoja, bet tad, kad es 

piedzimu, spīdēja spoža saulīte. Un tā es sāku savu pirmo dzīves gadiņu. 

Kamēr es vēl biju mazs bēbītis, man vislabāk patika gulēt un ēst. Reizēm arī pasmaidīt 

un pačinkstēt. Kad paaugos, tad es spēlējos ar saviem pirkstiņiem, grabulīšiem un maltīti. 

Bet vislabāk man patika avīžu plaukts. Man bija tāds staigulītis uz ritentiņiem, kurā 

iesēžoties, varēja staigāt. Es piestūmos pie avīžu plaukta un ar lielu prieku svaidīju pa visu 

istabu avīzes un žurnālus. Vēl lielāks prieks bija, kad mamma un ome tās salika atpakaļ 

plauktā. Es atkal varēju tās izmētāt. No rītiem brokastīs man patika dzert siltu pienu. Ēdu arī 

biezpiena sieriņus. Parasti ar biezpiena sieriņu nosmērēju visu galdu. 

Vēl man ļoti garšoja rīvēti āboli, visādas putriņas. Garšoja arī dārzeņu sautējums un 

frikadeles. 

Gulēt ejot, vienmēr dzēru pienu no savas mīļākās pudelītes. 

Mani vislabākie draugi bija suns Ričis un kaķene Čiepa. Čiepu es parasti raustīju aiz 

astes. Ričim ir tikpat gadu, cik man. Viņš man parasti laizīja muti un kutināja mani ar savu 

purniņu. Ričis ir ļoti draudzīgs un palaidnīgs. Reizēm viņš izdzēra arī manu trauciņu un apēda 

manu cepumu. 

Kad man palika viens gadiņš, man bija torte ar vienu svecīti. Es pirmo reizi tajā dienā 

pārgāju pāri istabai. Laikam man staigāšana ļoti iepatikās. Gribēju ieraudzīt un saprast visu. 

Man jau divi 

Elma Grīnhofa 

10. klase 

Es pieceļos no rīta un paēdu. Mamma saka, ka mani gaida kādas tantes. Tur būšot 

jauki, interesanti un es uzzināšot daudz kā jauna. 

Dodoties laukā pa durvīm, visi man novēl izturību: gan opīši, gan omas, gan kaķis un 

suns. Pēdējā brīdī klusi iečukstas čības, kuras jau palikušas par mazu, un durvju aile, kura šos 

gadus mērīja manu garumu. Visi kā viens čukst man laimes vēlējumus. 

Tālāk dodamies uz mašīnu, mamma mani piesprādzē un saka, lai nesatraucos, tikmēr 

tētis iekārtojas pie auto stūres. Ceļš nav ilgs, bet mazliet garlaicīgs, jo es nezinu, kur dodos, 

tomēr esmu ieinteresēta. 

Mēs apstājamies un dodamies uz kādu lielu māju, kas jau pa gabalu man smaida pretī. 

Es zinu, man te patiks. Dodamies iekšā, kur laipnu „Labdien” man uzsauc kāda sieviete, kuru 

es nepazīstu, pretī nāk kāds kaķis, mazliet korpulents, bet izskatās tīri jauks. Nē, kļūdījos, 

drīzāk izskatās iedomīgs un lepns. 

Mēs dodamies tālāk un, pārkāpjot jau nākamo slieksni, man pretī veras sievietes, 

kuras, tāpat kā visus citus, es vēl nepazīstu. Viņas laipni un ar smaidu mani aicina iekšā. 

Apkārt es dzirdu bērnu čalas, kaut kur fonā spēlē klavieres, tomēr bailīgi turos mammai un 

tētim pie rokām. Jā, man šeit patiks, es atlaižu rokas un dodos... 

Ir sācies mans ceļš, zinību ceļš, gudrības un izziņas ceļš. Un man šeit patiks, noteikti 

patiks, es to zinu.\

Man jau ir gadiņš divi, četri... 

Beāte Goba 

5. c klase 

Kad man bija gadiņš, es dzīvoju Rīgā pie omes, omes dzīvoklī. Man apkārt pa ielām 

brauca mašīnas. Tuvumā bija daudz un dažādi veikali. Klusuma un miera nebija ne mirkli. 

Mani ļoti mīlēja mamma, tētis un, protams, arī omīte. Mani piemeklēja daudz un 

dažādi notikumi, bet vislabāk atmiņā palicis man šis. 

Kādu dienu mēs gājām uz lielveikalu „Domina”. Iepirkāmies un pirkām man drēbes. 

Tad, kad devāmies uz mājām, es veikalā aizmirsu savu mīļāko mīksto mantiņu - bebriņu. Es 

sapratu, ka ratos nav mantiņas tikai tad, kad mēs jau bijām mājās. Es gāju prasīt, kur ir mans 

bebriņš. Mamma teica, ka viņam ir jābūt manos ratos, bet viņa tur nebija. Veikals jau gandrīz 

bija slēgts, kad mamma devās pakaļ bebriņam, nu, ne gluži devās, bet skrēja. Kur bebriņš 

varētu būt palicis, viņa nebija! Mammuks aizgāja pie kases un jautāja, vai te nav palicis 

bebriņš. Kasiere bebriņu bija paņēmusi un nolikusi pie kases. Mamma atgriezās mājās tieši 

pirms veikala slēgšanas. Šis bija mans visinteresantākais notikums pirmajā gadiņā. 

Man jau 2 gadiņi 

Divu gadu vecumā vēl joprojām dzīvoju Rīgā, bet vasarā devos uz Tērveti pie opīša un 

tur es svinēju savu divu gadu dzimšanas dienu. 

Man jau 4 gadiņi 

Tad, kad man bija 4 gadiņi, es atceros tikai Jāņus. Es braucu pie Elžuka (Elzas) uz 

Saulkrastiem. Mēs Jāņus svinējām kopā. Gājām uz pludmali un tur cēlām smilšu pilis. 

Tā gada aprīlī piedzima mana mazā māsiņa Agate. Tad, kad viņa piedzima, viņa 

atgādināja mazu ķīnietīti. Es ļoti priecājos par mazo māsiņu.

Man jau ir... 

Anonīms 

Es biju pavisam sīciņa. Man apkārt valdīja mīlestība un prieks. 

Cik labi atcerēties to, ka man vienmēr līdzās bija mīļā māmiņa. Man līdzās bija viss, ko 

varēja vēlēties - divas mīļas māsas, brālis, kas aizstāvēja mani, mīļais, labais tētis, kas arī mani 

aizstāvēja. 

Man ne tikai bija superīga ģimene, man bija milzum daudz mantu! Man patika sakraut 

pilnu gultu un nosnausties ar tām. Man mīļas jo mīļas: sunīšu, lapsiņu, lācīšu plīša rotaļlietas, 

tās bija kā labākie draugi, ar kuriem varēju parunāties daudziem pieaugušajiem nesaprotamā 

valodā - zīdaiņu valodā. 

Pastaigas laukā pa svaigo gaisu un mežiem. Smilšukaste - tas bija viens no maniem 

prieka avotiem. Un superlielu prieku dod skaistās smilšu pilis, kas izrotātas ar lapiņām un 

zariņiem. 

Man ļoti patika pasaka par „Kukulīti”. Tomēr, kad grāmatiņa tika netīšam atstāta uz 

grīdas un tika manās rokās, no tās nekas daudz pāri nepalika. Grāmatiņa bija pārvērtusies 

mazā papīrīšu čupiņā. Notikumus tika izlabots - mana mīļā, lielā māsa Inga pasaku tik skaisti 

uzrakstīja uz lapas, ar mīļu ilustrāciju! Šī pasaka vēl joprojām stāv atvilktnē mammas istabā. 

Tā nu mans pirmais gadiņš aizčāpoja projām, atstājot aiz sevis atmiņas - pilnas 

mīlestības un prieka.

Pasaka par… 

Vasaras piedzīvojums 

Amanda Ozoliņa 

5.c klase 

Jānis, Ilze, Pēteris un Anna ir ļoti labi draugi. Pa vasaru viņi spēlē detektīvus, Pēterim ir 

suns, kurš vienmēr ir viņam līdzi. Suni sauc Zaks. 

Kādu dienu viņi piedzīvoja ļoti interesantu atgadījumu. 

Viņiem nebija ko darīt, un viņi izdomāja aiziet uz pilsētas parku. Nokļuvuši parkā, viņi 

atpūtās, jo pa ceļam bija piekusuši. 

Tas bija dienas vidus, tāpēc bija ļoti karsts. Bērni izdomāja aiziet pēc saldējuma. Ilze 

ierosināja aiziet uz bērnu laukumiņu atpūsties, un pārējie tam piekrita. 

Nonākot bērnu laukumiņā, Jānis pamanīja puiku, kas raudāja. Zēnu iztaujājot, Jānis 

uzzināja, ka puisītim ir nozagts maks. Jānis aizskrēja to paziņot pārējiem. Draugi nolēma 

palīdzēt zēnam. 

Ilgi viņi domāja, ko darīt, bet nekā. Pēkšņi Anna atcerējās, ko mācījusies par suņiem. 

Viņa iedeva Zakam paostīt kādu zēna mantu un pateica, lai meklē. Zaks bija gudrs un dresēts 

suns, un uzreiz saprata, kas viņam jādara. 

Kamēr Zaks „ostīja pēdas”, bērni sarunājās. Viņi uzzināja, ka zēnu sauc Ernests 

Hofmans, māte strādā par mājsaimnieci, bet tēvs ir policists. 

Zaks atrada vainīgo. Tas bija pagalma puišelis Tomass. Tomass vienmēr bija bijis 

nejauks. Par laimi, viņi atguva gandrīz visu naudu, bet nedaudz tomēr trūka. Tomasu viņi 

apturēja tikai tajā brīdī, kad viņš jau stāvēja veikala rindā. 

Tā kā Ernesta tēvs ir policists, Tomasa vecākiem viņš piesprieda naudas sodu Ls 20 

apmērā par svešas mantas piesavināšanos. 

Šāds interesants atgadījums notika ar draugiem dienā, kad viņi pat negrasījās spēlēt 

detektīvus. Zaku viņi, protams, pamatīgi apbalvoja ar kārumiem.

Ziemassvētku pasaka par Ziemassvētku vecīti 

Līga Vīksna 

5.c klase 

Sen senos laikos tāltālā zemē dzīvoja kāds Ziemassvētku vecītis. Viņš mīlēja bērnus, un 

bērni mīlēja viņu. Viņam patika dāvanas un patika tās dāvināt citiem. 

Reiz vecītim atnāca vēstule. Visai dīvaina vēstule… Tajā bija rakstīts: „Sveiks, gribēju 

tev jautāt… Vai tu esi īsts? Un, ja esi, lūdzu, uzraksti man atpakaļ!” 

Nu vecītis, šausmās saķēris galvu, domāja: „Kā man var neticēt?! Es taču arī esmu 

cilvēks, kurš tikai nedaudz atšķiras no pārējiem!” 

Ziemassvētku vecītis tūliņ pat sāka rakstīt vēstuli. Viņš rakstīja: „Sveiks, mans mazais 

draudziņ, šeit nu tu esi kļūdījies… Es esmu pavisam īsts! Tāds pats cilvēks kā tu, tikai 

mazdrusciņ savādāks. Bet, ja tu man ticēsi kā citi bērni, tad es tev būšu vēl īstāks. 

Es tevi ļoti gribētu satikt Ziemassvētku vakarā. Būšu tur augšā - pie mēness! Tu tikai 

vakarā paskaties, kā es palidoju garām mēnestiņam, un es tev pamāšu!” 

Kādu rītu zēns saņēma vēstuli. Viņš ātri, ātri plēsa vaļā aploksni un cītīgi lasīja vēstuli. 

Puika, izlasījis vēstuli, nu vairs nekādi nevarēja sagaidīt vakaru. Ziemassvētku vakaru! 

Te nu bija Ziemassvētku vakars. Puisītim ciemos bija sabraukuši radi un draugi. Visi 

kopā viņi ēda svētku vakariņas. 

Ēda, ēda… līdz zēns pieskrēja pie loga un tieši tanī pašā mirklī viņam pamāja 

Ziemassvētku vecītis. Zēns bija prieka pilns un atgriezās pie draugiem un radiem. 

Tagad šis zēns zināja, ka Ziemassvētku vecītis ir īsts, ja tam tic! Bet vai bērni viņam tic? 

Zelta atslēdziņa 

Krišjānis Jekste 

5.c klase 

Kādreiz sensenos laikos bija tāda zelta atslēdziņa. Tā atslēdziņa atradās vistumšākajā 

vietā uz pasaules „Ellē”. To atslēgu meklēja visi pasaules iedzīvotāji, bet visiem bija bail iet uz 

elli. 

Bet bija reiz kāds muļķītis, kas nebijās no velna, viņš paņēma lielu somu un devās ceļā. 

Viņš nonāca ellē un redzēja, ka velns guļ ciešā miegā, paķēra atslēgu un skrēja prom. Iznācis 

ārā no elles, tas uzsauca: „Man izdevās!” 

Muļķītis atslēdza lielās zelta durvis un nokļuva paradīzē.

Vakara pasaciņa 

Anna Luīze Čakše 

4.a klase 

Reiz kādā lielā pilsētā dzīvoja kāds mazs puisītis, kura sapnis bija kļūt par supervaroni. 

Tā nu sākās stāsts par puisīti vārdā Džeks. Kura lielākais sapnis bija kļūt par tādu 

varoni, kāds ir Supermens. Kādu dienu ceļā uz skolu Džeks redzēja, ka kāds bērns ir ielūzis 

ledū. Džeks, protams, nestāvēja, rokas nolaidis, viņš metās glābt šo bērnu. „Turies, es tevi 

izglābšu!” skaļi sauca Džeks. Viņš šo bērnu vilka ārā no visa spēka. 

Džeks izvilka bērnu no ielūzušā ledus. Viņam nebija laika iepazīties ar šo bērnu, jo 

skolas zvans jau noskanēja un Džekam bija jābūt skolas solā. 

Džeks ienāca klasē, un iestājās klusums. Tad piecēlās visa klase, un uz plakātiem, ko 

viņi turēja rokās, bija rakstīts: „Džek, tu esi mūsu varonis!” Viņš no sajūsmas apmulsa un 

nezināja, ko teikt, jo viņš bija satraucies. 

Viņš atnāca mājās, un viņam zvanīja kāds nezināms numurs. Džeks pacēla telefonu, un 

ierunājas nepazīstama balss: „Labdien, Džek.” Džeks: „ Labdien, kas runā?” „Es,” atbildēja šis 

puisis,” tas, kuru tu izglābi šodien no rīta!” Džeks ieinteresējās: „Tu! Kā tevi sauc?” „Mani 

sauc Čārlijs! Paldies, paldies, paldies, ka tu mani izglābi! Ko es tavā labā varu darīt?” „Neko,” 

atbildēja Džeks. 

Džeka mamma, izdzirdējusi par sava dēla rīcību, uzlēca no priekiem kājās un priecājās 

par Džeku. Tad Džeks jautāja: „Mammu, es esmu supervaronis?” „Jā, protams, tu vienmēr esi 

bijis mans varonis,” atbildēja mamma. 

Tā nu Džeks kļuva par lielo varoni. Piepildījās Džeka sapnis. 

Es novēlu, lai jūsu sapņi piepildās gan sapņojot, gan īstenībā. Ja tu gribēsi un cerēsi, 

tavi sapņi piepildīsies jebkuros apstākļos.

Vakara pasaciņa par mazo zēnu Gregu 

Džaneta Deģe 

4.a klase 

Kādā mājā dzīvoja mazs zēns vārdā Gregs. Gregam bija sava istaba, kurā vakaros viņš 

jutās droši. Šovakar zēnu mocīja dīvaina sajūta. Viņš nevarēja aizmigt. Grega istabā ienāca 

mamma. Viņa gribēja apskatīties, vai zēns guļ, taču ieraudzīja, ka Gregs nevar aizmigt. Abi 

kopā viņi izlēma, ka mamma izlasīs pasaciņu. Tas noteikti Gregam palīdzēs. Vakara pasaciņa 

skanēja tā: 

„Reiz dzīvoja rūķītis, kuru sauca Bārdainītis. Tā viņu sauca tāpēc, ka rūķim bija gara 

bārda. Kādā lietainā dienā Bārdainītim bija sarunāta tikšanās ar draugiem. Rūķis negribēja 

lietainā laikā iet ārā no mājas. Viņš negribēja salīt. Rūķim ļoti patika sēdēt kokā un pa logu 

vērot bērnus. Zem koka taču nesalīs! Visiem bērniem žalūzijas bija ciet, jo ārā lija lietus.” 

Gregs pasaku vairs negribēja klausīties, jo viņam beidzot uznāca miegs. 

Kad Grega mamma bija novēlējusi zēnam ar labu nakti, viņš caur logu ieraudzīja rūķīti. 

Rūķītis lēnām pamāja zēnam. Gregam likās, ka šobrīd viņš atrodas brīnišķīgā un pārsteidzošā 

sapnī! 


Eleonora Balode 

4.a klase 

Tā bija diena, kad sākās mācību gads - 1. septembris. Vai arī tev tā ir īpaša diena? 

Mūzikas skolai šī bija īpaša diena - tika atvesti jauni saksafoni: soprāna, alta, tenora un basa. 

„Kas tie tādi?” ierunājās ģitāra. 

„Laikam nekas īpašs - četras grabažas,” atbildēja bungas. Saksafoni bija noskumuši, ka 

viņus apsaukāja, un vārds „grabažas” viņiem skanēja galvā tā, itin kā bites dūktu tiem apkārt. 

Kādā stūrī iespiedušies, sēdēja visi pūšamie instrumenti. Alta saksafons jautāja:„ Kāpēc 

jūs te sēžat?” „Tādēļ, ka ģitāra sauc mūs par grabažām un bungas nepatīkami dūc,” atbildēja 

trompete, kuru nākotnē gaidīja „Ulbrokas mūzikas un mākslas skola”. 

Tā viņiem bija jāpavada viss septembris, oktobris, novembris, decembris, bet janvārī 

alta un tenora saksafoni nolēma izlīgt mieru ar bungām un ģitāru. Viņi mēģināja veidot 

dialogus, studēja zemas, dobjas skaņas, un viņiem izdevās iemācīties vielu. 

Viņi gāja caur veikalu, lai pievērstu uzmanību ģitārai, un ģitāra prasīja: „Kāpēc jūs 

staigājat, dzelzs grabažas?”

„Mēs līgsim ar jums mieru. Ne jau šā un tā, bet vienkārši. Mēs jums uzdosim 

jautājumus,” pavisam mierīgi un lēni, mazliet dobji atbildēja alta saksafons. Tad tenora 

saksafons jautāja: „ Kāpēc jūs mūs apsaukājat?” Ģitāra aši atcirta: „ Tāpēc, tāpēc, ka bungas 

tā teica!” „Ak, tad tā,” nosprieda saksafoni. „Tad bungas bija vainīgas?” atkal jautāja Tenors. 

„Jā, jā, jā, viņas, viņas! Tad jau es tā neteiktu,” nu jau lēnāk atcirta ģitāra. „ Bet vai jūs tā 

pašas domājat, ka esam grabažas?”nu jau abi saksafoni jautāja reizē. „Nē, nesauktu.” 

Tagad viņi iet pie bungām un jautā: „ Kāpēc tu mūs apsaukā?” „Es!” smējās bungas. 

„Tad tu saki, ka tā nav tava vaina, bet to izdomā ģitāra?” šoreiz atkal bungām pajautāja 

saksafoni. „Jā, jā, jā, protams, ka viņa, protams, jo viņa sadarbojas ar saimnieku!” „Bet kā tu 

domā, mēs esam grabažas?” jau kuro reizi jautāja saksafoni. „Jūs esat tīri labi instrumenti!” 

atbildēja bungas. 

Nu, jau izlīguši mieru, viņi iestudēja dziesmu „Džaket Saks”, kuru sarakstījuši BOOTS 

RANDOLFS un Džons Riks. 

Trīs peles 

Nauris Suts 

4.a klase 

Kādā jaukā vakarā pie gultas satikās trīs peles. Tās savā starpā sarunājās un stāstīja 

pasakas. 

Pirmā pele sāka: „Reiz dzīvoja kara pele. Tā bija viena drosmīga pele. Viņa nebaidījās 

ne no kā. Kādu dienu sākās karš, un varonīgā pele komandēja savu armiju: „ Uz labo! Soļos 

marš!”, un peles sāka uzbrukt ienaidniekam, kas grasījās ieņemt viņu dzimtās mājas. Peles 

cīnījās, kā nu mācēja. Pēc pāris dienām karš beidzās, un peles bija uzvarējušas. Karavadonis 

tika slavēts par to, ka prata veiksmīgi komandēt savu armiju. Tā nu stāsts beidzās.” 

Pirmā pele paskatījās uz otro un trešo peli, un ieraudzīja, ka viņas jau guļ. Nu gan 

stāsts tiešām beidzās. 

Ar labu nakti!

Mazais Gregs 

Evija Ernstone 

4.a klase 

Reiz senos laikos dzīvoja zēns Gregs. Viņš bija ļoti liels kārumnieks, viņš mīlēja visu, kas 

bija salds. 

Grega vectēvs bija izstāstījis Gregam leģendu par saldumu zemi. Viss, par ko Gregs 

spēja domāt, bija vectēva teiktais. Kādu dienu, kad Gregs devās pastaigā ar savu suni Reksi, 

Reksis pēkšņi ieskrēja kādā alā. Gregs, uztraucoties par savu draugu, arī ielīda alā. 

Ala bija milzīga un gara. Gregs aizlīda līdz otram alas galam, un, izlienot ārā, viņš 

nespēja noticēt tam, ko redzēja. Viss vectēva teiktais bija īsts. Grega priekšā bija šokolādes 

upes, piparkūku mājas, cukura kalni, zefīra koki un apkārt staigāja gumijas lācīši. 

Gregs aiz laimes nezināja, kur likties, viņš ēda visu pēc kārtas, taču gumijas lācīšiem tas 

nepatika, un tie aizturēja Gregu. Pēkšņi Gregs izdzirdēja dīvainu skaņu, tas bija modinātājs, 

un saldumu zeme diemžēl bija tikai sapnis. 

Alise Ramzanova. 

4.a klase 

Kāda burvju ciema mazā mājā dzīvoja ģimene ar dēlēnu un sunenīti Lesiju. Lesija bija 

skaists suns. Šī sunenīte bija mīļa, gudra un skaista. 

Zēns no rīta ļoti gribēja iet ārā pastaigāties ar Lesiju, un Lesija, protams, arī. Pēkšņi 

Lesija aizskrēja prom no zēna - pakaļ rūķītim. Lesija tik skrēja un skrēja, bet zēns kliedza: „ 

Lesij, neķer, tas ir rūķītis Miedziņš! Lesija, Lesija!” Lesija tūlīt atskrēja atpakaļ. „Kur palika 

rūķītis? Aizvedīsi mani turp?” zēns jautāja Lesijai. Nepagāja necik ilgs laiks, līdz Lesija sāka 

skriet un zēns viņai nopakaļ. Viņi rūķīti meklēja, bet neatrada. Pienāca vakars, zēns un Lesija 

gāja mājās, jo zināja, ka līdz vakaram ir jābūt mājās. Kad viņi bija atgriezušies mājās, viņus 

sagaidīja tētis un māmiņa. Zēns tūlīt ieskrēja mājās. Novilcis virsdrēbes, sēdās pie galda. 

Lesija arī, līdzko ieskrēja mājās, tūlīt devās pie savas bļodiņas, kas stāvēja uz grīdas pilna ar 

siltu, garšīgu putru. Kad putra bija apēsta, bija pienācis vakars un laiks iet gulēt. Zēns 

pateicās par garšīgajām vakariņām un devās gulēt. 

Vienmēr pirms gulētiešanas zēns ar Lesiju lūkojās zvaigznēs. Kad bija uzvilktas 

naktsdrēbes un no mammas saņemta buča, zēns atkal lūkojās zvaigznēs. Šoreiz zēns ievēroja 

ko savādu sēžam uz Mēness. Tas bija rūķītis Miedziņš. Rūķītis Miedziņš zēnam uzsmaidīja, 

piemiedza ar aci un nosūtīja miega graudiņus. Zēns, saņēmis šos graudiņus, apgūlās gultā, 

aizvēra actiņas un aizmiga. Lesija arī sajuta šos graudiņus un aizgāja uz savu vietiņu, un 

aizmiga. 

Paskaties tu arī - vai uz Mēness sēž rūķītis Miedziņš? Pavēro, vai gaisā virmo mazi 

miega graudiņi, kuri domāti tieši tev!

Miega pasaciņa 

Kitija Koroševska 

4.a. klase 

Aiz kastes, virtuves maliņā, ir slepena aliņa. Alā kā mīļa spēlīte, dzīvo četras jaukas 

pelītes. 

Peļu māmiņa tik spoža kā odziņa, miedziņš kā saulaina rotaļa. Peļu tēvs, miegu 

vezdams, klusi čukstot, tev saka jaukus vārdus. Miegs kā pasaciņa jauka, tevi priecēdams, tev 

novēl saldu dusu. Pelēni kā podziņas spēlējas ar miedziņu. 

Čučēt ir jau laiciņš klāt. Lai tev skaisti sapnīši! 

Elīna Grīnhofa 

4.a.klase 

Reiz dzīvoja kāda lāču ģimene. Tēti sauca Tobis, māmiņu Ancīte, bet mazo dēlēnu par 

Tomiņu. 

Tas notika vakarā, kad Tomiņš sāk gatavoties skolai, jo rīt viņam taču aprit septiņi gadi. 

Tomiņš ļoti cer dāvanā saņemt mašīnīti, kādu viņš bija redzējis rotaļlietu veikalā. Viņš stāsta 

abiem vecākiem:„ Šīs mašīnas krāsa ir dzeltena. Lūdzu, lūdzu, uzdāviniet man tādu!” Tā 

mazais lāčuks šņukstēja. Lācēns patiešām vēlējās to mašīnu, jo viņam tā ļoti patika un viņš 

cerēja, ka viņam tādu uzdāvinās. Kamēr lācēns zīmēja, vecāki sarunājās. 

Mamma: „ Zini, mūsu dēls ir labi uzvedies un viņam ļoti patīk tā mašīna.” 

Tētis: „ Jā, patiešām, un man šķiet, ka tā ir vienīgā mašīna, kas viņam patīk, jo parasti 

dēlēnam patīk lidmašīnas. Nopirksim tādu!” 

Drīz vien Tomiņš rādīja vecākiem uzzīmētos zīmējumus. Kas tajos bija attēlots? Tā bija 

mašīna. Nākamajā rītā tētis brauca uz darbu un iegriezās veikalā arī pēc dāvanas, bet 

mamma un Tomiņš brauca uz „Skolas preču veikaliņu”, lai iegādātos visu skolai. Lācēns un 

māmiņa nopirka skaistu, zaļu somu ar lidmašīnām un mašīnām. Viņi nopirka penāli ar 

zīmuļiem, un tas bija pieskaņots somai. Protams, viņi arī nopirka burtnīcas un grāmatas. 

Māmiņa ar lācēnu aizbrauca uz pārtikas veikalu pakaļ svētku cienastam. Kad viņi atbrauca 

mājās, tur viņus jau gaidīja viesi un arī ilgi gaidītā mašīna. 

Visi jutās laimīgi, bet, kad viesi gāja projām, lācēns, visus pavadījis, uzreiz aizgāja gulēt. 

Lai tev un lācēnam saldi sapnīši!

Megija Postaža 

4.a klase 

Reiz kādā mājā dzīvoja maza meitenīte vārdā Elza. Viņai piederēja kaķēns Leo. Leo 

mūždien iekļuva nepatikšanās, tādēļ Elza vienmēr kaķēnu uzraudzīja. 

Kādu dienu no Elzas dārza nāca ņaudieni, sprakšķi un trokšņi. Elza un viņas māmiņa 

izskrēja dārzā, bet ko viņas ieraudzīja? Leo bija mēģinājis noķert putnu, kas sēdēja koka zarā, 

bet zars, uz kura tupēja Leo, nolūza un kaķēns nokrita. Elza pārbijusies skrēja pie Leo, bet 

viņš apmierināti ņaudēja un laizīja savu balto kažociņu. 

„Vai redzēji, kā es kāpu pa zariem?” vaicāja Leo. Elza tikai cieši apskāva Leo un aicināja 

pusdienās. 

Pie pusdienu galda Elzas māmiņa Iveta ieminējās: „ Leo, šādi turpinot, zaudēs visas 

deviņas dzīvības!” Elza turpināja ēst, bet piedomāja pie mātes teiktā. Pēkšņi viņa pārstāja ēst 

un sāka skaitīt, cik dzīvības Leo atlikušas - 1., zaudēta toreiz pie ezera 2006. gadā, 2. veļas 

mašīna 2007.gadā, 3… Tā viņa kādu laiku skaitīja, līdz secināja, ka Leo atlikušas vien 5 

dzīvības. 

Kad Elza iegāja savā istabā, Leo izspruka koridorā un skrēja lejup. Elzas māmiņa 

aizvēra visas iespējamās vietas, lai Leo netiktu dārzā. Leo, redzēdams, ka ārā netiks, paskrēja 

zem dīvāna un nolikās gulēt. Elza mēģināja Leo izdzīt no dīvāna apakšas, bet tas neizdevās. 

Tad Elza uzgāja augšstāvā un sāka lasīt grāmatu. Kad viss noklusa, Leo izlīda no dīvāna 

apakšas un sāka pētīt apkārtni, lai tiktu dārzā. Par laimi, Iveta nāca iekšā pa durvīm, un Leo 

paspēja izmukt. 

Dārzā nonācis, Leo aizskrēja līdz kaimiņienes mašīnai un ielēca tajā. Mašīnā atradās 

mētelis, zem kura palīda Leo. Nogulējis stundu, Leo izdzirdēja rūkšanu. Kaimiņiene Lūcija bija 

iedarbinājusi mašīnu, lai dotos uz veikalu. 

Pie veikala Lūcija, paņēmusi savu mēteli, gribēja doties uz veikalu, bet kas tad tas? 

Zem jakas gulēja Leo! Kad Leo pamanīja, kas te notiek, viņš izlēca no mašīnas un aizskrēja 

prom. 

Uz lielā ceļa Leo nācās iet, kur deguns rāda, jo viņš vēl nekad nebija bijis tik tālu no 

mājām. Viņš gāja uz priekšu, neko nedomādams, līdz pārsalis un noguris nokrita zemē. 

No rīta pamodies, Leo atradās siltas plīts priekšā. Kādas vecas dāmas vīrs kaķēnu bija 

atradis pie pastkastītes un nekavējoties ienesis viņu istabā. Vecā dāma Leo bija apguldījusi 

pie plīts un šķīvī ielējusi siltu pienu. Viņi cerēja, ka kaķēns izdzīvos. 

Pie brokastu galda laipnā kundze kaķēnam iedeva pienu un sacīja vīram, ka vajadzētu 

kaķēnu nogādāt mājās, kamēr kāds nav sācis uztraukties, tādēļ pēc brokastīm piezvanīja uz 

Elzas māju. Elzas telefona numurs atradās uz Leo kaklasiksniņas. Tas atviegloja saimnieces 

meklēšanu.

Kad dāma piezvanīja Elzai, Elza uztraukta pacēla klausuli. Dāma Elzai pastāstīja, kas 

noticis. Elza ļoti pateicās dāmai un nosauca adresi, lai kaķēnu var nogādāt mājās. Pēc pāris 

minūtēm Leo atdeva Elzai. Viņa Leo samīļoja tik stipri kā vēl nekad! Elza apraudājās un 

šņukstot teica mammai: „Leo atlikušas vien trīs dzīvības!” Elzas mamma un jaukā dāma 

vārdā Dagnija sāka smieties. „Kas tur smieklīgs?” vaicāja Elza. „Tu domāji, ka deviņas dzīvības 

eksistē? Tas ir tikai tāds teiciens,” smējās Iveta. „Es jau nezināju, ka tas ir teiciens,” 

sakautrējusies sacīja Elza. Nedaudz apdomājusies, Elza pēc brīža teica: „Labi, ka ar Leo viss ir 

kārtībā.” 

Tā Iveta sadraudzējās ar Dagniju, bet Leo un Elza kļuva uzmanīgāki. 

Mārtiņš Bridžs 

Markuss Aleksāns 

4.a klase 

Reiz dzīvoja rakstnieks vārdā Mārtiņš. Viņš ļoti daudz rakstīja vakara pasaciņas. Tad 

viņš nolēma, ka uzrakstīs kādam jaukam bērnam vakara pasaciņu. Tās pasakas nosaukums 

bija „Saldais miedziņš”. 

Kad pasaka tika uzrakstīta, tad arī Mārtiņš nolēma kādam bērnam viņš īsti dāvinās šo 

pasaku. Viņš izlēma, ka pasaku dos savam bērnam. Viņš pats bija priecīgs par uzrakstīto 

pasaku. Kad bērns saņēma pasaku, viņš uzreiz ķērās klāt pie lasīšanas, pasaku izlasījis, bērns 

uzzināja daudz ko jaunu. Viņām pasaka ļoti patika, un bērns ieteica arī saviem draugiem 

izlasīt šo pasaku. 

Tā arī pasaka tika izlasīta visā pasaulē. To tiešām bija vērts izlasīt, jo pasaka bija ļoti 

interesanta! 

Laine Rekele 

4.a klase 

Reiz dzīvoja kāda meitene vārdā Zane. Viņa katru dienu klausījās mammas pasakās. 

Kādu dienu, kad Zane jau bija pieaugusi, viņa vēlējās, lai kāds sacer pasaku tieši viņai. 

Mamma uzrakstīja tādu pasaku. Meita gribēja noklausīties pasaku. Māte sacīja: „Nu, meit, es 

tev nolasīšu šo pasaku!” un māte uzsāka lasījumu:” Kādu dienu meža malā bija būdiņa, kurā 

piedzima meitene vārdā Zane. Zane bija ļoti ņipra meitene. Kad Zane sāka iet skolā, viņa 

mājās nesa tikai labas atzīmes. Meitene bija paklausīga. Pasaka nu ir galā, un tu man esi 

vislabākā meita uz pasaules!” „Tu es vislabākā mamma uz pasaules,” atbildēja Zane. 

Pienāca vasara, draugi aicināja Zani peldēties, bet Zane viņiem atteica, jo viņa sacerēja 

pasaku par savu mīļo māmiņu. 

Kad pasaka bija pabeigta, viņa to nolasīja savai mammai. 

Ja palīdzēsi citiem, citi palīdzēs tev, tāda ir šīs pasakas gudrība!

Rolans Stepanovs 

4.a klase 

Reiz kādā mežā bija paslēpta zelta lāde. Šajā lādē bija daudz dimantu un zelta. Daudzi 

cerēja atrast šo lādi, bet tas nebija tik viegli. Reiz kāds puisis gāja pa mežu, vērodams dabu. 

Viņš ieraudzīja lielu koku, kurā bija milzīgs dobums. Viņš piegāja pie koka un ieskatījās 

dobumā. Tur sēdēja vāverēns, viņa tuvumā bija vecs papīra gabals. Zēns gribēja paņemt šo 

papīru, bet vāverēns viņam to neatdeva. Nākamajā dienā puisis vāverēnam atnesa riekstus, 

lai iegūtu papīra gabaliņu. Vāverēns viņam to atdeva un teica, lai nevienam to nerāda. 

Vāverēns pastāstīja noslēpumu un čakli sāka ēst riekstus. Zēns gribēja parādīt šo karti 

mammai, bet atcerējās vāverēna teikto. Viņš šo karti noslēpa zem gultas. Pēc tam viņš devās 

meklēt dārgumus. Ieejot mežā, puisis pētīja kartes likumus. Kartes pēdējais likums bija ieiet 

mājā un meklēt tālākās norādes. Kad viņš bija pie pēdējā likuma, viņš redzēja lielu, šausmīgu 

māju. Zēns ieskrēja mājā un sāka skatīties. Viņš gleznā ieraudzīja vēl vienu karti. Kartē bija 

attēlota kāda pazīstama vieta. Zēns atcerējās, ka tā ir viņa aka. Pārnācis mājās, viņš pieskrēja 

pie savas akas un skatījās dziļajā ūdenī, bet neko neredzēja. Zēns pacēla galvu un pret kaut 

ko atsitās, viņš pacēla galvu augšup un ieraudzīja zelta lādi. Lāde bija pilna ar naudu. 

Šo naudu viņš viņš sadalīja uz pusēm - pusi paturēja sev, bet otru pusi atdeva pilsētas 

mēram. 

Ņikita Maļutins 

4.a klase 

Reiz dzīvoja pelīte vārdā Anete. Viņai bija laba ģimene. Anetei bija divi čakli bērni un 

čakls vīrs, bet pati Anete bija slinka. Anete dzīvoja Vakaru pilsētā. Vīrs bija hokeja treneris, 

bet bērni gāja 5. klasē un 11. klasē. Anete visu laiku skatījās televizoru. 

Ja bērniem gribējās ēst, Anete tiem iedeva naudu un viņi skrēja uz veikalu pēc čipsiem 

un kolas. Kādu nakti, kad visa ģimene gāja gulēt, Anete sadzirdēja dīvainu skaņu. Viņai šķita, 

ka viņu kāds sauc. Viņa iegāja virtuvē un ieraudzīja Vakaru rūķi. Viņš teica: „Ej strādāt, ja 

neiesi, tava ģimene būs nabadzīga.” Pēc teiktā rūķis palēcās un aizlidoja. 

Nākamajā dienā,kad vīrs atgriezās no darba, viņš bija priecīgs, jo redzēja, ka Anete 

meklē darba piedāvājumus. Anete sāka strādāt par pārdevēju, un visa ģimene bija laimīga.

Markuss Suts 

4.a klase 

Ik vakaru, kad bērns liek galvu uz spilvena, pie viņa ierodas elfs, kurš bērnu iemidzina. 

Viņš to dara pavisam vienkārši. Elfs norauj bērna skropstu un pārplēš to uz pusēm, tad 

bērns uzreiz iemieg. Drošības pēc, ja bērns pamostas, elfs ir gatavs bēgt. Viņām tā vienreiz 

gadījās - kad elfs centās iemidzināt kādu zēnu vārdā Juris, zēns pamodās, jo elfs nebija 

iedevis pārāk spēcīgu sapnīti. Elfam nācās bēgt. Elfs kabatā atrada striķi, kura galā bija āķis. 

Elfs meta āķi, tas aizķērās aiz palodzes, un elfs uzrāpās augšā pa striķi un izlēca pa mazo 

caurumu logā. 

Novēlu visiem šīs pasakas lasītājiem, lai viņi lasa vēl un vēl vairāk pasaku! 

„Ko sēsi, to pļausi.” 

( Latviešu sakāmvārds) 

Laima Vasile 

9.a klase 

Mēs katrs esam celtnieki. Būvējam māju - savu dzīvi. Cits strādā čakli un neatlaidīgi, 

līdz nav uzcēlis greznu pili, bet cits - samierinās ar mazu koka būdiņu, kurai caurs jumts. Taču 

visi vēlas vienu - lai apkārtējiem būtu patīkami iet garām, lai viņu mājas būtu visjaukākās un 

acij tīkamākās; tādēļ mēs dēstām puķes viskošākajās krāsās, apsējam plašus laukus, lai 

varētu lepoties ar iegūto ražu - šie lauki un krāšņie apstādījumi ir mūsu panākumi, mūsu 

lauru vainags un zelta kauss grūtās sacensībās - mūsu mazās, tomēr svarīgās uzvaras mūžā. 

Tu pats izvēlies, ko sēsi, un gaidi ražu atbilstoši iesētajam. Pirmkārt, tev vajag 

labvēlīgu augsni - to tev dod tauta, tavas saknes dzimtajā zemē. Daži to aizmirst un domā, ka 

tikai un vienīgi augsne ir no svara, lai gan nozīmīgs ir viss: gan sējējs, gan sēkla, gan augsne, 

gan laikapstākļi un kopšana. Un tieši tam, kurš sēj, ir vislielākā nozīme, jo viņš šo ķēdi aizsāk. 

Ja tu sēj nātres (naidu), tu nevari gaidīt, lai augsnē tās pārvērstos smaržīgās rozēs (mīlestībā). 

Tu nevari arī cerēt, ka no kviešiem uzreiz izaugs gatava maize - tev pašam tā ir jāizcepj. 

Patiesībā… ne jau pasaule veido tevi, bet gan tu - pasauli! 

Es paņēmu saujā pa vienai maijpuķīšu sēkliņai vien (nebrīnieties, arī tādas jau 

izdomātas), un vēroju tās lēnītēm augam. Iesēju piemājas pļaviņā daudz, daudz maijpuķīšu. 

Iesākumā izjutu velnišķīgu jūsmu, pacilātību, bet tagad, kad ziedi kā mazi, bālgani zvaniņi 

šķind - reibstu no smaržas un nesaprotu, kur debesis, kur zeme. Par daudz. Pārāk daudz 

gribēju laimes un to arī saņēmu - gandrīz mirstot aiz priekiem. Rapšu lauku šķita piesēt par 

grūtu, bet tagad - ko gan ieguvu, meklējot vieglāko ceļu? Vien sāpes par to, ka citi izmisuši 

bēg prom, jo maijpuķīšu smarža varot nonāvēt. Vai laime?

Kaimiņš niekojās ar mazu dārziņu, nebijās no darba un iesēja rudzus. Tagad rudzu 

vārpas līgojas vasaras vējos, un apkārtējie iet garām, laipni sacīdami: „Vai, kāds tu malacis! 

Nu gan tev būs liela raža, ja turpināsi tik cītīgi un neatlaidīgi!” 

Man skumji. Maijpuķītes novīta, un pļava aizaugusi ar nezālēm, kas drīz ar saviem 

garajiem ērkšķu zobiem noskrāpēs arī manu māju. Tikai dažu ceriņu ziedi atplaukuši, un gan 

jau mani tur gaida kāds laimes pieclapītis… bet kāda jēga meklēt laimi aizgājušos 

panākumos? 

Viss, ko vēlējos pateikt… Sējiet! Nebaidieties darba, jo mūsu nākotne, mūsu raža 

atkarīga no šodien iesētā. Nākotne balstīta uz pagātni, raža - uz iesēto. 

Man pašai nedaudz bail no vārdiem „ko sēsi, to pļausi”. Iesētās maijpuķītes novīta, 

atstājot mani sašautu un tukšu. Jāsāk no jauna. 

Viss jāsēj pa jaunam. Tik ļoti bail sēt… bail dzīvot un mirt! 

Linda Beka 

4.a.klase 

Kad vakarā ej gulēt, tu vēlies dzirdēt vakara pasaciņu. Katram mazam cilvēciņam ir 

sava maza pasaciņa. 

Kad saulīte aiz egļu zariem riet, mazais rūķītis ar savu pasaciņu skrien. Skrien uz 

mājām, kur bērniņi pasaciņu gaida. Rūķītis pasaciņu stāsta, labu nakti arī saka. Lieliem 

bērniem, maziem bērniem, katram sapnīšus tas sūta. Kad tie saldi iemiguši, rūķītis iet uz 

mājām klusi. Rūķītis uzsēžas uz mēness maliņas bērnus pārbaudīt vēl reizi. Kad tie visi 

pārbaudīti, rūķītis liekas nu pats uz auss. Kad no rīta pamostas, meklē pasakas. Visu dienu 

nomeklējies, rūķītis iet pie ģimenes. Trīs māsiņas, trīs brālīši un viena māmuliņa.” Māsiņ, 

brālīt palīdziet, man vajag vienu pasaciņu.” Māte, tēvs un mazulīši - kopā maza ģimenīte. 

Lūdzu, brālīt, pasaciņa mazai, jaukai ģimenītei. Kad aiz kokiem saule riet, rūķītis atkal skrien 

uz māju. Katram bērnam pasaciņa - lielam, mazam, labam, sliktam. Kad nu bērni aizmiguši, 

rūķītis iet uz mājām klusi. 

Novēlu, lai katram bērnam būtu savs pasaku rūķītis!

Pasaka par noslēpumaino pastkasti nr.11 

Beāte Goba 

5. c klase 

Kādu dienu ārā bija ļoti silts. Viens no mājas iemītniekiem devās uz pastkastīti. Kad 

viņš grasījās ņemt ārā vēstuli, kuru viņam bija sūtījusi slimā māte, viņam pēkšņi rokā iedzēla 

lapsene. Viņš sāka tik skaļi kliegt, ka gandrīz vai visām ciema mājām ieplīsa logi. Visi ciema 

bērni saskrēja pie pastkastītes. 

No šī brīža visi ciema bērni sāka meklēt, kurai mājai pieder šī pastkastīte. Viņi bija 

pieci: Pēcis, Jana, Uldis, Santa un Līva. Šie pieci bērni devās uz „Huzahačiem”. 

Tā nu viņi visu laiku staigāja un meklēja uz mājām skaitli 11. Dažreiz pat skaitīja. Kādu 

dienu viņi saģērbās aizsargtērpos un līda vecajā mājā skatīties. Iekšā viņi atrada kādu vecu, 

nobružājušos vēstuli... 

Viņi izvilka to ārā. Visi kopā viņi lasīja, kas tajā rakstīts: „Dodieties uz mežu, tur 

ieraudzīsiet vecu ķieģeļu māju. Vairāk norāžu jums nevaru dot.” 

Viņi sekoja norādēm un, nonākot līdz mājai, viņiem palika nedaudz bail. Jana bija ļoti 

drosmīga un devās aplūkot māju. Tur nebija ne ieejas, ne izejas. Tad Uldis paņēma un izsita 

logu. Tad viņi pa šo logu ierāpās iekšā. 

Tur uz grīdas mētājās vēl viena veca vēstule. Visi kopā arī to izlasīja: „Dodieties uz 

drūmo meža stūri.” 

Vairāk norāžu nebija. Viņiem kļuva vēl baisāk, bet viņi devās tālāk. 

Kad viņi bija nokļuvuši drūmajā stūrī, viņi ieraudzīja akmens puzli. Tur uz katra 

gabaliņa bija kāds burts. Saliekot tos pareizā secībā, jāizveidojas zīmēm jeb nākamajai 

norādei. Viņiem izdevās puzli salikt. Tur bija rakstīts: „Dodieties pa kāpnēm lejup.” 

Viņi tā arī darīja, devās lejup. Likās, ka trepes ir bezgalīgas. Tad pēkšņi parādījās 

gaisma. Tur bija zelts un dārgumi. Viņi bija izbrīnīti, bet reizē arī priecīgi. 

Augšup kāpt bija ļoti viegli, vajadzēja uzkāpt tikai divus pakāpienus un būt pie 11. 

pastkastītes ar pilnām kabatām dārgumu. Vai tie atnesa laimi? Kas to lai zina?

Sarkanā pasaka 

Deivids Zvaigzne 

7.b klase 

Reiz dzīvoja kāds mazs zēns, kam vārds bija Sarkanītis. Viņam ļoti patika sarkanā krāsa, 

bet nepatika lieli vērši, jo tiem toties nepatika šī krāsa. Sarkanītis domāja, ka viņa skolotājai 

arī patika sarkanā krāsa, jo viņa zēna dienasgrāmatā visu rakstīja ar sarkanu pildspalvu. Zēns 

par katru sarkano ierakstu skolotājai deva sarkanu rozi. 

Tad kādu dienu zēns, pārnācis mājās, ieraudzīja, ka notiek remonts. Mamma teica: 

’’Šogad tava istaba būs violetā krāsā.’’ Sarkanītis sadusmojās un aizbēga no mājām. Zēns 

aizskrēja pie skolotājas un palūdza, lai viņa atļauj dzīvot pie sevis. Skolotāja apdomājās un 

izlēma paturēt zēnu. Viņš bija laimīgs un izstāstīja, kāpēc viņš atskrēja tieši pie viņas. 

Tā nu viņi dzīvoja sarkanā mājā ar sarkanu rožu lauku ilgi un laimīgi. 

Pasaka par labsirdīgo vectētiņu 

Emīlija Kaprāle 

5.c klase 

Reiz, pārnācis no skolas, Jānīts sāka raudāt gaužas asaras. Trīspadsmitā skolas diena, 

tikai pirmā atzīme un jau – divi. Izdzirdējis Jānīti raudam, istabā ienāca vectētiņš. 

‘’Par ko nu tu tā raudi?’’ jautāja vectētiņš. Jānītis atbildēja:’’ Es cītīgi mācījos, klausījos 

un tamlīdzīgi, ceturtdien bija jāraksta kontroldarbs. Tik tikko ienācis matemātikas klasē, 

saņēmu kontroldarbu. Tajā bija divinieks!’’ Jānīša balss sāka raustīties. „Rīt mums būs 

kontroldarbs latviešu valodā, un man bail, ka arī tur dabūšu divinieku.” Vectētiņš nopūtās:’’ 

Jānīt, Jānīt, tev tak ir vectētiņš, kurš jebkurā brīdī var tev palīdzēt. Matemātikas 

kontroldarbam mēs vēl patrenēsimies, bet tagad dod man latviešu valodas burtnīcu un 

mācīsimies.’’ 

*** 

Aiznākamajā dienā Jānītis atskrēja no skolas ārkārtīgi priecīgs. Latviešu valodā un 

matemātikā viņš bija dabūjis desmitniekus. Viņš vai plīsa no laimes pavēstīt vectēvam savus 

priecīgos notikumus un pateikt ‘’paldies’’, bet viņa nebija... 

Kāds mazs kaķītis 

Jānis Pudāns 

4.a klase 

Reiz dzīvoja mazs, mīļš kaķītis. Viņš dzīvoja mazā lauku sētā. Kaķenei viņš bija vienīgais 

bērns. 

Kādā jaukā dienā kāda jauka ģimenīte viņu paņēma pie sevis kā mājdzīvnieku. Tad viņi 

trīs stundas brauca uz jaunajām mājām. Mājās viņus sagaidīja jaunais draugs Jānis. Jānis viņu 

nosauca par Muri. Viņiem bija jautri. Murim patika spēlēties ar mazām spēļu pelītēm. 

Kaķītim ļoti patika gulēt Jāņa gultā. Reizēm Murim patika Jānim pakutināt kājas, bet reizēm 

Murim patika pamodināt Jāni, lai neaizguļas. Tā viņi dzīvoja un dzīvo vēl šo baltu dienu.

Pasaka par kazu, kas dzied 

Marta Ventere 

5.c klase 

Reiz kādā mazā lauku miestiņa dzīvoja kaza vārdā Lenī. Diezin kāpēc viņa tā nosaukta? 

Ak, pareizi! Tā ir fermera Lenū tradīcija. Katru otro kazlēnu savā fermā viņš nosauc par Lenī. 

Vēlā piektdienas vakarā gāju garām Lenū fermai. Nez kāpēc es dzirdēju, ka kaut kas 

mazā bērna balsī dzied. Varbūt es pārklausījos? Tad atkal dzirdēju, ka kāds Lenū fermā dzied. 

Lenū tas nevarētu būt. Viņam ir četrdesmit gadi, un diez vai viņš attēlotu mazu meitenīti. Es 

ātri un domīgi gāju mājās, jo man palika bail. Tomēr jau vēls un tumšs vakars, un vēl tā 

dziedāšana... 

Es dzīvoju divas mājiņas talāk. Agrāk dzīvoju dzīvoklī, un man tas īpaši nepatika, tāpēc 

ar ģimeni pārcēlos uz laukiem, kur tik tiešām ir labi! 

Kad no rīta gāju uz skolu, atkal dzirdēju kādu dziedam. Bet kāpēc dziedāja kaza Lenī? 

Vai tas bija kāds joks? Man uzmetās zosāda, jo kazlēns skatījas tieši man virsū, ne acu 

nenovērsdams. 

Tālumā izdzirdēju smieklus. Tas mani nobaidīja vēl vairāk, bet pēc trijām sekundēm es 

par smiekliem aizmirsu. Man vēl joprojām nomāca jautājums - kāpēc kaza dzied? 

Sāku iet kazai pretī, bet šī nekustējas. Kad pienācu tai tuvumā, nesapratu, kāpēc viņa 

tik ļoti ir sastingusi. 

Es nebiju nobijusies, bet iegrimu savās domās un nemanīju, ka kazlēns apgāzies. Kad 

attapos, redzēju, ka tas bija izgriezts no koka un tam pievienots mikrofons. 

Nu es sapratu, kāpēc dzirdēju smieklus un kāpēc kaza ir izgriezta no koka. Bija pirmais 

aprīlis un, kā jau pirmajā aprīlī, bez jokiem iztikt nevar nemaz.

Raibā pasaka 


7.b klase 

Reiz dzīvoja sieviete. Viņai bija četras brīnumskaistas meitas. Visas meitas savā 

starpā bija ļoti draudzīgas un izpalīdzīgas. Tām piedzimstot, mamma deva vārdus un dzīves 

krāsas… 

Vecākās māsas āda mirdzēja tik balti kā tikko uzsnidzis sniegs saulē. Viņas skropstās 

vizuļoja sarma. Un tās mati atgādināja sniegpārsliņu deju vējā. Un tāpēc mamma deva šai 

māsai vārdu Ziema un dzīves krāsu – baltu. 

Otrai meitai deva vārdu Pavasaris un krāsu zilu, jo raksturs tai vienmēr bija 

dzīvespriecīgs kā pavasara strautiņš un acis mirdzēja zilas, zilas, tik zilas kā saulainās 

pavasara debesis. 

Toties trešā māsa par sev vistīkamāko un sirdij tuvāko uzskatīja zaļo krāsu - zaļo 

pilnbriedā līksmojošo zāles stiebriņu dēļ, kuri auga ziedošās pļavās un pār kuriem tai tik ļoti 

patika, saules staru apmirdzētai, dejot. Vārdu šai māsai deva Vasara. 

Un visbeidzot, vēsā, rudenīgā naktī piedzima jaunākā māsiņa. Māte tai deva vārdu - 

Rudens un dzīves krāsu - pelēku. Bet šī meitene nevēlējās samierināties ar savu krāsu. „Man 

taču ir ugunssarkani mati un spilgti zaļas acis, kur mammītei varēja ienākt prātā man par 

dzīves krāsu sūtīt pelēku! Es vēlos pasauli redzēt krāsainu un spilgtu!” domāja jaunākā 

meita. Domādama par krāsām un dzīves jēgu, tā paķēra otu un izkrāsoja mežus, pļavas un 

laukus raibu raibās krāsās. Kad mamma ieraudzīja, cik skaisti viņas veikums izskatās, tā 

mainīja savas domas, un deva savai pēdējai meitai nevis vienu noteiktu nokrāsu, bet daudz 

un dažādas dzīves krāsas, kuras atbilda šīs māsas raibajam raksturam! 

Tā nu tagad pār zemi rokās sadevušās, rindā dejo četras māsas - baltā Ziema, zilais 

Pavasaris, zaļā Vasara un raibais Rudens, par kuriem mēs tik ļoti priecājamies!

Rozā pasaka 

Sindija Ševčuka 

5.c klase 

Sveiki! 

Es esmu rozā. Rozā krāsu var redzēt gardajā debessmannā vai konfektēs. Vēl jūs mani 

varat atrast sivēnos, izņemot tos, kas ir melnbalti. Visskaistāk ir, kad mani redz sārtā saulrietā 

vai rozā rožu laukumā. Padomājiet, kā būtu, ja viss būtu tikai sarkans, kā tad būtu ar gaišo 

toni rozā, kas piestāv visiem, un arī patīk gan zēniem, gan meitenēm? Kur vēl mani var 

sastapt? Mani var ieraudzīt gan skolēnu, gan skolotāju sārtajos vaigos. Vēl arī rozā nagu lakā, 

lūpu krāsā un acu ēnās, tās taču meitenēm tik labi piestāv! Jūs esat ievērojuši, ka jums ir rozā 

smaganas, uz kurām tik skaisti izskatās balto zobu rindas. Un, kad kāds dzīvnieks piedzimst, 

tad viņš nav nevienā citā krāsā kā rozā. Ak, šie mazie, mīļie putniņi un trusīši! Rozā brilles 

cilvēkiem, kas ir iemīlējušies, uz acīm uzliktas. Un kā tad pasauli var iedomāties bez 

graciozajiem, skaistajiem rozā putniem – flamingo! 

Redz, es, Rozā, esmu populārs un skaists! 

Meita par sievu burvim 

Estere Lelde Cvilikovska 

5.b klase 

Reiz dzīvojusi kāda meita. Viņai bijušas septiņas māsas, viņa pati bijusi vidējā meita. 

Kaut arī visas bijušas nabadzīgas, toties veselas un skaistas. Māsām piederējušas divas 

aitiņas. 

Kādu dienu aitiņas bija jāgana vidējai māsai. Viņa bijusi nogurusi un, atlaidusies 

vasaras zālītē, aizmiga. Kad pamodusies, bijis jau tumšs, un aitiņas bija pazudušas. Meita 

gājusi meklēt aitas, jo zinājusi, ka māsas būs dusmīgas, ja atgriezīsies mājās bez tām. 

Meita staigājusi pa pļavu, līdz nonākusi mežmalā. Devusies mežā un tur ieraudzījusi 

kādu lepnu māju. Piegājusi pie durvīm un pieklauvējusi. Durvis atvēris neglīts burvis. Meita 

prasījusi, vai šis nav redzējis divas aitas. Burvis atteicis, aitiņas esot pie viņa, bet viņš tās 

atdos tikai tad, ja meita kļūs par viņa sievu. Meita domājusi, ka piekritīs, jo viņš noteikti ir 

bagāts. Bet pirms tam viņa lika burvim izpildīt trīs uzdevumus. 

Pirmais bija tāds, ka burvim bija jāatnes meitai skaistākā puķe, kas zied tikai viņsaulē. 

Burvim tas nesagādāja raizes, un viņš uzbūra trauslas, maigi rozā puķītes. Ziedlapiņu maliņas 

bija no zelta, bet lapas no dimanta. Meita sacīja, ka pirmais uzdevums izpildīts. 

Tad burvim bija jāatnes visskaistākais gredzens, kas vien ir šaisaulē. Burvis atnesa 

dimanta gredzenu, kurš mirgoja visās varavīksnes krāsās. Gredzens pievilināja visus, kas vien 

to ieraudzīja.

Trešais bija uzticības pārbaudes uzdevums. Meita lika burvim izgatavot kasti, kas 

neparko nebūtu saplēšama, pašam ieslēgties tajā un mesties jūrā. Atslēga būtu pie meitas. 

Burvis izdarīja, kā likts, bet meita par jūrā slīkstošo kasti nelikās ne zinis. 

Tā arī burvis noslīka, bet meita ar māsām paņēma savas aitiņas, piedevām arī visu 

burvja bagātību, un dzīvoja laimīgi. 

Suņu zeme 

Klāvs Zvirgzdiņš 

5.b klase 

Suņu zeme ir zeme, kurā dzīvo tikai suņi, bet, ja tur gadās iemaldīties kādam citam, tad 

tam ir beigas. 

Kādu dienu suņu zemē ieklīda kaķu bariņš. Kad pāris dienas viņi pa svešo zemi bija 

klīduši, suņi sāka uztraukties un novērot kaķus. Ziņu par svešiniekiem saņēma suņu ķēniņš un 

nolēma nekavējoties sasaukt sapulci, lai izlemtu, kā rīkoties. 

Pēc kāda laika noskaidrojās, ka kaķi ir izbēguši no cietuma. Ķēniņa sardzei tika dots 

uzdevums kaķus izsekot un saņemt ciet, lai nogādātu atpakaļ cietumā. 

Kad kaķi ieradās suņu zemes kafejnīcā, lai ieturētu brangu maltīti, tūlīt klāt bija suņu 

ķēniņa sardze, kas apcietināja nelūgtos viesus un ielika tos atpakaļ cietumā. 

Pēc vairākiem gadiem, kad sods bija izciests, kaķi atgriezās savā zemē, kur valdīja kaķu 

ķēniņiene, bet kopš tā laika suņi un kaķi ir niknākie ienaidnieki. Vienā zemē viņi nevar 

sadzīvot. 

Palma 

Artūrs Noviks 

5.a klase 

Reiz Āfrikas džungļos auga maza palma, kura bija draudzīga un jautra. 

Kādu dienu mežā atnāca strādnieki, kuri pārstāda kokus. Kad palma jautāja, ko viņi 

dara, viņas draugi teica, ka viņi pārstāda kokus dažādās valstīs. Palma negribēja, lai viņu 

pārstāda, jo viņa baidījās, ka būs vienīgā palma un pārējie augi viņu apsmies. Bet strādnieki 

nodomāja, ka palma ir skaista, tāpēc tie to izraka un veda prom. Kad palma pamodās, viņa 

atradās Amerikā. Viņu iestādīja kādā no Losandželosas ielām. Kad palma tika iestādīta, viņa 

atklāja, ka viņai apkārt aug citas palmas. Tā palma ātri sadraudzējās ar tām un pēc kāda laika 

izauga liela un stipra. 

Viņa dzīvoja ilgi un laimīgi, iegūstot daudz draugu.

Pasaka par sniega kalnu 

Līga Vīksna 

5. c klase 

Ir pienākusi ziema. Skatoties laukā pa logu, var redzēt, kā no debesīm vieglītiņām krīt 

balti punktiņi. Mājās valda liels klusums. Deg kamīnā uguns, tāpēc mājās valda arī liels 

siltums. Mājās esmu es un mana ģimene. 

Pēc maza brītiņa es izdomāju, ka jāiziet ārā. Laukā man ir liels pagalms, un tur es varu 

daudz ko darīt. 

Tad nu es izdomāju, ka no sašķūrētā sniega varētu uztaisīt sniega kalnu. Tā es arī 

darīju. Kad kalniņu uztaisīju, es to pārbaudīju. Tas bija gana labs. Tad nu es sāku braukt no 

kalniņa lejup. Man gāja ļoti jautri. Lai man ietu vēl jautrāk, pasaucu savu mazo māsiņu. 

Braukājot mums kļuva slapjas drēbes, un tāpēc mēs gājām mājās. 

Vēlāk, kad bija jau pienācis vakars, es izgāju ārā. Tur es atkal pabraukāju no kalna. 

Pēkšņi notika nelaime. Es sabojāju savu skaisto, mīļo eglīti. Tā bija laba mācība. Es vairs 

nebraucu gar eglīti, tomēr kalniņš man izdevās labs. 

Pasaka par krāsu Rozā 

Es esmu Rozā. Es varu ielīst visur un padarīt Rozā nedarbus. Es varu izkrāsot visu to, 

kam jābūt rozā, nedarbus es daru, kur vien vēlos. 

Rudenī es kokiem lapas nomainu uz rozīgām. Es esmu mīļākā krāsa vairākiem 

cilvēkiem. Bez manis cilvēki nevarētu iztikt. Es esmu draugs rozēm, ko uzdāvina skolotājām. 

Es saulrietus padaru tik skaistus, jo es taču esmu rozā. Es bērzlapes padaru tik sārtas kā kļavu 

lapas rudenī. 

Es esmu jūsu visu draugs! 

Jūsu Rozā.

Pasaka par laumiņām un šokolādi 

Ketija Dzene 

5. c klase 

Pie kāda brīnumaina meža puķu pļavā dzīvo mazas, brīnumainas būtnes. Šīs būtnes ir 

laumiņas. Tās ir ļoti strādīgas un čaklas. Parasti šajā ciematā atgadās daudz jautru un 

interesantu lietu. Beigās viss tiek atrisināts, un visi dzīvo laimīgi. 

Kādā saulainā dienā laumiņu ciemā izplatījās baumas par šokolādi. Šīs baumas radās 

tikai tāpēc, ka viena no saldumu laumiņām bija aizlidojusi uz cilvēku pasauli un ieraudzījusi, 

ka viņi ēd tādu lietu kā šokolādi. Tad viņa pa kluso esot paņēmusi vienu gabaliņu un atvedusi 

pārējām laumiņām. Laumiņas esot bijušas pārsteigtas, kā var būt tik garšīga šokolāde! 

Bet tad viena laumiņa, vārdā Čaklā, izdomāja, ka aizlidos uz cilvēku pasauli un, 

mēģinot sadraudzēties ar cilvēkiem, centīsies arī uzzināt, kā viņi to gatavo. Tā visas laumiņas 

apspriedās un uzdevumā izsūtīja Čaklo, Jautro, Gudro, Pētnieci un Jautrīti. 

Nākamajā rītā visas piecas laumiņas devās ceļā uz Ņujorku. Tur nonākušas, tās netīšām 

paslīdēja uz palodzes un iekrita mazas meitenītes Elīnas rakstāmgalda atvilktnē. Laumiņas 

domāja tur sēdēt tik ilgi, kamēr meitene pati atvērs atvilkni. Pēc vienas stundas Elīna vēlējās 

pildīt mājas darbus. Verot atvilkni vaļā, Elīna šokā iekliedzās. Mamma, to izdzirdējusi, ātri 

skrēja uz istabu skatīties. Laumiņas domāja, ka meitene viņas nodos. Elīna mammai pateica, 

ka esot ieraudzījusi lielu zirnekli. Laumiņas atviegloti nopūtās un klusēja. 

Pēc tam mazā meitene Elīna bija tik uztraukusies, ka nespēja neko paprasīt, bet tomēr 

pajautāja, ko laumiņas vēlas. Tās teica, ka gribot dabūt šokolādes recepti. Meitenīte 

pasmaidīja un aizskrēja pie mammas, un jautāja šokolādes recepti. Meitene teica, ka vēloties 

izprast šokolādes saturu. Elīna pēc tam šokolādes recepti žigli atdeva laumiņām un teica, lai 

laumiņas biežāk lidojot pie viņas ciemos. Laumiņas piekrita un solījās atlidot arī citreiz. 

Tagad laumiņas šokolādi ēd pilnām mutēm, priecājas un regulāri apciemo Elīnu. 

Pasaka par ceriņu 

Elīna Beinare- Tjutjunova 

5.c klase 

Tas notika dārzā, kur bija sapulcējušies dažnedažādi ceriņi. Ziemas vidū. Viņi bija balti, 

zili, oranži, brūni, maigi rozā un pelēkā krāsā. Viss tajā laikā bija apsnidzis balts. 

Kad visi ceriņi bija sapulcējušies, varēja sākties sapulce, bet pelēko ceriņu neviens 

nebija uzaicinājis, tāpēc ka visi domāja par viņu tikai ļaunu un negribēja ar to draudzēties. 

Visi domā, ka viņš nav nekas īpašs, ka ar viņu nav vērts draudzēties, jo viņš nav tik spilgts kā 

pārējie. Viņi uzskatīja, ka pelēkais ceriņš nav iederīgs viņu kompānijā. Protams, pelēkais 

ceriņš gribēja kā labāk, lai tikai pārējie izceļas, jo viņš domāja, ka viņi visi izskatās labi uz 

pelēkā fona. Visi viņu vienmēr apsaukāja, izsmēja un darīja tikai ļaunu. Pelēcīti apbēdināja. 

Tad garām skrēja vējš, un visiem ceriņiem pēkšņi palika auksti, toties pelēkais ceriņš 

palīdzēja. Viņš bija liels, ar kupliem zariem. Viņš nostājās priekšā un aizsargāja pārējos no 

vēja. Pelēkais nevarēja noskatīties, kā visi ceriņi mirst no aukstuma. 

No tā laika pārējie ceriņi Pelēcīti ciena un nekad pāri nedara.

Laimes lentīte 

Karīna Doniņa 

5.c klase 

Pasakā dzīvo meitenīte Beāte, oma un Krista. Tas notika pelēkā rudenī,kad dzīvoja 

divas māsas Beāte un Krista. Viņas dzīvoja pie omas mežā. Mežs bija apburts un pasakains. 

Katru vakaru, kad meitenes gāja gulēt, oma viņām stāstīja pasaku par laimes lentīti. 

Meitenes no sākuma nesaprata, kas ir laimes lentīte, bet, kad oma pastāstīja par laimes 

lentīti, tad jau meitenes saprata, ka laimes lentīti arī var atrast apburtajā mežā. Nākamajā 

rītā meitenes paēda un devās uz apburto mežu, bet oma viņas pabrīdinaja, ka jāuzmanās, jo 

tur notiek burvestības. Kad meitenes aizgāja uz mežu, viņas tur satika vecu vecīti. Viņš 

paskatījās uz meitenēm un sacīja: „Kāpēc jūs vienas esat pasakainajā mežā?” Un meitenes 

atbildēja, ka viņas grib atrast laimes lentīti un izteikt vēlēšanos. Vecītis teica: „Lai jums 

veicas!” Tad meitenes gāja, gāja un ieraudzīja laimes lentīti, kura karājās kokā. Meitenes 

domāja, kā lai dabū lentīti! Pēkšņi Beāte ieraudzīja lāci, un Krista paprasīja lacim, vai viņš 

nevar dabūt laimes lentīti lejā. Viņš piekrita - tikai tādā gadījumā, ja meitenes salasīs spaini ar 

ogām, un māsas piekrita. Lācis dabūja lentīti lejā, bet meitenes bija salasījušas ogas, un lācis 

atdeva meitenēm laimes lentīti, bet meitenes atdeva ogas. Kad meitenes paņēma rokās 

lentīti, viņas pateicās lācim un skrēja pie omas. Oma atvēra durvis un ieraudzīja savas 

mazmeitas ar lentīti rokās. Oma bija priecīga, un meitenes izteica vēlēšanos, lai viņas kopā ar 

omu nokļūtu pie mammas un tēta Rīgā, un tā arī notika.

Pasaka par iedomīgo ķirbi 

Kārlis Ozoliņš 

5.c klase 

Šī ir pasaka par ķirbi, kas iedomājās, ka ir pats skaistākais un ievērojamākais visā dārzā. 

Pavasarī saimnieks dobītēs glīti sastādīja samtenes, asteres un gladiolas. Pie žoga 

iesēja kāršu pupas un puķu zirņus, lai tie varētu vīties pa žogu un krāšņi ziedēt. Iesēja 

burkānus, dilles un salātus, bet dārza stūrī komposta kaudzē iestādīja ķirbi. 

Pienāca vasara, sāka ziedēt puķes, griezdamies auga salāti, dilles un burkāni. Žogā 

sakāpušas, ziedēja kāršu pupas un puķu zirnīši, komposta kaudzē auga ķirbis. Viņš 

neapmierināts grozīja galvu un izteica pārmetumus, ka viņam ir vissliktākā vieta dārzā. Viņš 

būtu pelnījis ko labāku, piemēram uz žoga viņa varenie ziedi un augļi izskatītos vislabāk. 

Ķirbis sāka vīties pa žogu uz augšu. Saimnieks mēģināja ķirbi dabūt no žoga lejā, bet 

ķirbis bija tā apvijies ap žogu, ka to izdarīt bija neiespējami. Apkārtējie mēģināja ķirbi 

atrunāt, brīdinot, ka žogs neizturēs lielā ķirbja smagumu. Bet ķirbis tikai pasmējās, ka viņš ir 

pats lielākais un varenākais un kaut kādām sīkaļām neklausīšot. 

Pagāja vasara, un atnāca rudens. Žogs bija noliecies no lielā ķirbju smaguma. Vienu 

dienu sacēlās vētra un nopurināja visus ķirbjus no žoga. Krītot ķirbji sašķīda, tikai pats 

mazākais, kas auga uz komposta kaudzes, palika vesels. 

Ķirbis ļoti saskuma un tikai tagad saprata, ka saimnieks viņam bija izvēlējies pašu 

labāko vietu dārzā. Bet viņš savas lepnības dēļ to bija noniecinājis un saimnieku atstājis bez 

ķirbjiem.

Mana 

bērnība 

Burtiņš, 

vārdiņš, 

teikumiņš

Monologs 

Runā A burts 

Roberts Osis 

5.c klase 

Es alfabētā jūtos superīgi. Man ir daudz draugu. Ā ir mans brālis un C ir mans labākais 

draugs. C burtam ir brālis Č. Ā katru dienu spēlējas ar Č. C pie manis nāk katru dienu iedzert 

tēju un paskatīties filmas. Z un Ž ir mani labākie radi. B man dzīvo vistuvāk, bet viņam nav 

brāļa. Es nekad nepametīšu mājas, jo es jūtos droši un superīgi. Mana dzīve ir lieliska. 

Atgadījums – Krupjgadījums 

Visi savā solā 

Domā, domā, domā, 

Tikai Jančuks sliktā omā 

Iemet Annai krupi somā. 

Stundas beidzas, Jančuks bēg, 

Jau ticis pie lielā dīķa: „Pēk!” 

Anna skrien tam nopakaļ, 

Asus vārdus Jancim kaļ. 

Jancis žēlojas un raud, 

Kamēr blakus kaķis ņaud. 

„Gribējās tikai mazliet pajokoties, 

Mazliet, mazliet papriecāties.” 

Lai nu jau tam Jancim tiek, 

Citreiz vēršu somu ciet! 

Amanda Ozoliņa

Joks 

Mazais Jānis, lielais Jānis, Pēterītis un citi 

Sadomāja tā… 

Izjokosim skolotāju, bet vai nebūs slikti? 

Piekrītu, bet kā? 

Tad nu viņi izdomāja, 

Labu, labo joku. 

Suņus, kaķus ņemt no mājām, 

Un vēl kādu spoku. 

Skolā gāja ņigu, ņagu, 

Visu skolu iztrenkāja. 

Skolotāja labu labā, 

Zēnus nesodīja. 

Skolotājai gudra galva, 

Puišus pārmācīja. 

Zēniem dūša bij kā spalva 

Visu skolu iztīrīja. 

Bet dzīvnieciņiem lieli prieki, 

Tika stūrītī: Māja! 

Aplausi nu bija lieki, 

Gudrā skolotāja! 

Pirmais septembris 

Skolas diena klāt, 

Bailes tā kā nāk, 

Jo man jāiet skolā, 

Tāpēc bailes nāk. 

Aizbraucu līdz skolai, 

Izkāpju tur laukā, 

Ak, cik liela skola 

Un cik lielas bailes! 

Ieeju es skolā, 

Apsēžos pie bērniem, 

Un jau draugi klāt! 

5.c klase 

Reinis Dukāts 

5.c klase 

Sandis Senkāns 

5.c klase

Ziemassvētku egle 

Šodien skolā liela diena, 

Atvesta tiek egle viena. 

Mežā nocirsta tā tapa, 

Zaļa, koša tā pēc skata. 

Egle ienesta tiek zālē, 

Kur tai īstā vieta stāvēt. 

Nostiprina egli kājā, 

Lai tai stāvēšana droša. 

Bērniem lielu lielie prieki, 

Jākar eglē spožie nieki, 

Spuldzītes un lukturīši, 

Zvēriņi un eņģelīši. 

Pārsteigums 

Mums pārsteigumu dzīvē sagādā jebkas: 

Gan brīnumskaistas puķes noplūktas, 

Gan sienāzis, kurš spēlē vijoli savu, 

Pat cilvēks, kurš pateicis vārdu tavu. 

Kad kādam skumjš ir prāts, 

Tad rodas tāds slikts aromāts. 

To sajūt tikai pārsteigums, 

Un sarkans pārvēršas debesjums. 

Pārsteigums var būt gan liels, gan mazs, 

Bet tas nekad, nekad nav ass. 

To var ņemt tagad un tūlīt, 

Vai labu laiku pavadīt. 

Pārsteigums vienmēr atrod mūs 

Un to mēs nesveicinām uz „jūs” 

Visiem cilvēkiem patīk viņš, 

Šis jaukais, mīļais pārsteigumiņš! 


7.b klase

Visuma skola 

Visums ir tik liels. 

Visums ir tik plašs. 

Saule, zvaigznes, 

Upes, koki - mūsu 

skolotāji. 

Saule pasniedz stundu, 

Gribasspēka stundu. 

Visu laiku spīdēt, 

Nekad neizdzist. 

Zvaigznes vada stundu, 

Cerēšanas stundu. 

Ceri, gribi, tici, 

Viss tev izdosies. 

Upe pasniedz stundu, 

Mūsu liktens stundu. 

Liktenis kā upe 

Plūst un tālāk iet. 

Koki vada stundu, 

Saņemšanās stundu. 

Lai katru reizi vari 

Pavasarī uzziedēt. 

Mūsu skolā visi 

Cer kā zvaigzne, 

Spīd kā saule, 

Un vienmēr atkal uzzied. 

Dita Daniela Mežavilka 

6.b klase

Mani skolas dzīves notikumi 

Tad, kad plūcos es ar Reini, 

Citi saka - tas nav feini. 

Kaut ar Reinis ir mans draugs, 

Vecākus uz skolu sauks. 

Direktore saka pikti, 

Jāmācas man tagad dikti. 

Un, ja labi sanāks man, 

Goda dēlī tikšu gan. 

Un kad skolā sabrauks viesi, 

Būšu labākais, patiesi. 

Dzejoļus tiem skaitīšu, 

Visus laipni gaidīšu. 

Pirmais skolas zvans 

Ienaku klasē, iesēstos solā, 

Un gaidu gudro pūci- skolotāju. 

Ienāk klasē skolotāja, sakot: 

„Vai, cik liela klase esam!” 

Skolotaja iet pie tāfeles 

Un prasa bērnu vārdus. 

Es ieklausos tajos un saprotu, 

Tie būs mani draugi! 

Anna, Laura, Paula- tās ir manas draudzenes. 

Jānis, Maris, Pēcis- tie būs mani draugi. 

Skolotāja māca mūs 

Tā, lai gudrāki mēs paliktu. 

Tad, kad stundas beigušās, 

Mājās dodos priecīga. 

Stāstu mammai, kā nu iet, 

Un ka skolā draugu daudz. 

Roberts Eihe 

5.c klase 

Elīna Beinare Tjutjunova 

5.c klase 

Sindija Ševčuka 

5.c klase

Burtiņa S monologs. 

Sveiks, skolēn! Esmu burtiņš „S”. Es alfabētā esmu divdesmit piektais. Mēs, visi burtiņi, 

esam ļoti draudzīgi. Kopā mēs esam kā liela, draudzīga ģimene un lepojamies ar visiem 

vārdiem, kas sākas ar mums. Es lepojos pat par tādiem vārdiņiem kā slieka, līdz pat tādiem 

lieliem vārdiem kā saule! Man ļoti patīk, ka arī cilvēku vārdi sākas ar manu burtu, arī mani 

draugi ar to lepojas. Pārējie burti saka, ka esmu smaidīgs, skaists, sirsnīgs, smieklīgs, 

simpātisks, superīgs, smaržīgs, skaļš, sulīgs, saudzīgs, sportisks, kā visi ar mani sākušies 

īpašības vārdi. 

Te, lūk, mans teikumiņš: Smuka snuķīte sirsnīgi smaida sestdienā. 

Es domāju, ka mums laiks atvadīties. Sveicieni no pārējiem burtiem! Uz drīzu tikšanos! 

Burtiņa A monologs 

Ance Villa 

5. c klase 

Reiz kādā alfabētā uz koka sēdēja dažādi burti. Burtiņš A saka: „Kā man ir apnicis, ka 

mēs esam bez rindas kārtības!” Visi pārējie piekrita. A burtiņš teica: „Tā kā nevienam tas nav 

ienācis prātā, es būšu pirmais un izdomāšu secību.” Pagāja kāds laiks, un burtiņš A visu 

izlēma un teica: „Secība būs tāda: a, ā, b, c, č, d, e, ē, f, g, ģ, h, i, ī, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, o, p, r, s, 

š, t, u, ū, v, z, ž.” Te pēkšņi burtiņš A kliedz: „Putns, putns.” Visi burtiņi nokrita no koka un 

sēdēja zālītē, tādēļ A burtiņš teica: „ Sēdēsim tik ilgi, kamēr būsim populāri!” 

Burtiņš A 


5.c klase 

Sveiki, es esmu burtiņš Aa. Es esmu pasaules vispazīstamākais burts. Es esmu ļoti 

daudzos vārdos. Ar mani gan sākas vārdi, gan beidzas vārdi. Bez manis nevarētu iztikt gandrīz 

nevienā valodā. Mani varētu uzskatīt par burtu karali. Pamēģiniet iztikt bez „a” burta - 

nesanāks. Kā burtu karalim mans pienākums ir uzklausīt tautu. 

Reiz pie manis atnāca mazāk pazīstamie burti - z un citi, jo viņi gribēja aiziet no burtu 

darba, taču es tiem teicu: „Nepametiet šo darbu! Es varu nosaukt ļoti labu piemēru, kur jūs 

tiešām esat noderīgi. Risinot „vārdu režģi”, meklē retos burtus. Ja tur būtu tikai labi 

pazīstami burti, nevienu vārdu nebūtu iespējams atrast.” Burti mani paklausīja un darbu 

nepameta. Es uzskatu sevi par ļoti labu Karali. 

Ar burtu a sākas tik daudz vārdu, ka mierīgi var uzrakstīt skaitāmpantiņu. 

Apelsīnam apaļas acis, 

Aprikozei arī. 

Atkrīt aplītis un apse, 

Jo tiem acu nav.

KKKKK 

Karīna Doniņa 

5.c klase 

Reiz dzīvoja Ķēniņš Ķ, kurš bija izlepis burtiņš. 

Ķēniņš Ķ lika, lai kāds no Melnā cauruma iznestu ārā velna bērnu, kurš ir ļoti mīlīgs. Šis 

velna bērns īstenībā ir Eņģeļa bērns, taču viņš ir velna padēls, kurš ciematam nes veiksmi. 

Pēc pāris minūtēm Zombijs vārdā Erls iznesa mazuli ārā. 

Viss ciemats bija laimīgs par mazuli. Ķēniņš teica :„Paldies, ka noklausījies šo stāstu.” 

*** 

Sveiki, 5.c klase! Es esmu burtiņš P. Es jums pastāstīšu pasaciņu. 

Kamēr āboli dārzā būkšķina 

Un eži savā dabā pukšķina, 

Kamēr vecaistēvs pakšķina 

Un gari, gari krekšķina, 

Kamēr uguns krāsnī sprakšķina 

Un vecmamma katlā putru pļekšķina, 

Kamēr Janka klavieres plinkšķina 

Un blakus māšele plaukšķina, 

Kamēr mazais Mārtiņš pikti sprukšķina 

Un pēc tam podiņā pikšķina, 

Kamēr papus ģitāru strinkšķina 

Un sienas pulkstenis lēnām tikšķina, 

Runčuks Francis izcep kliņģeri 

Un pelēm klusītēm mirkšķina. 

Ja tev patika šī pasaka, tad pacel pildspalvu pie papīra, pieraksti pasaku. 

Paula Slavika 

5.c klase

Burtiņa „S” monologs 

Ruta Bierne 

5.c klase 

Es esmu burtiņš „S” kā saule, suns un spēle. Esmu atrodams burtiņzupā. 

Es dzīvoju Saulkalnē. Mans labākais draugs ir burtiņš „Š”. Viņa vārds ir Šuriks. 

Šurp, Kukuli! Ak, jā! Kukulis ir mans suns. Viņam ir skaista spalva. Viņš neprot runāt 

neko citu kā „ Kau, kau”. 

Tāda nu ir mana dzīve. 

Līga Vīksna 

Burtiņa monologs 

5. c klase 

Sveiki! Esmu burtiņš L, esmu astoņpadsmitais pēc skaita alfabētā. Mani draugi, citi 

burtiņi, un es, visi esam radušies no latīņu alfabēta. Bet mēs, visi burtiņi kopā, esam latviešu 

alfabēts. Mums visiem patīk jautrība. Un mums kopā iet ļoti jautri! Mēs veidojam 

dažnedažādus vārdus. Tos padarām vēl un vēl interesantākus. Vēl mums ļoti tuvi draugi ir 

pieturzīmes. Tieši šīs: !, ?, :, ;,””. 

Jā, tā nu mēs te dzīvojam. Bet kā jūs dzīvojat? 

Ā burts un Ābecis 

Marta Ventere 

5. c klase 

Sveika, Marta! Kā tev iet? Man iet labi! 

Mani sauc par Āburtu! Zini kāpēc? Tāpēc, ka savā Burtu valstī esmu otrs gudrākais. 

Pirmais ir Ābecis. Viņš vienmēr lielās ar savām prasmēm. Tā kā man nav daudz laika, es tev 

izstāstīšu, kāpēc atnācu. 

Mūsu zemē ir ielauzušies daži angļu burti! Latvieši sāk izmantot angļu vārdus un 

burtus. „X” sāk lielīties ar savu greznību, arī „y” burts sāk izbīdīt alfabētu un meklē tajā savu 

vietu. 

Mēs nevaram viņus apturēt! Vai palīdzēsi?

Burtiņa K monologs 

Kristiāna Veisa- Trifanova 

5.c klase 

Sveiki, 5.c klase! Tagad visi esat piektklasnieki un staigājat no vienas klases uz otru. 

Tomēr visi esat skolā un neesat nekur pazuduši. Es, burtiņš K, esmu diezgan populārs jūsu 

klasē, bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tas, lai jūs mani pazīstat un lai es pastāvu. 

Jaunajai 5. C klasei es novēlu, lai visi esat tikpat jauki viens pret otru un esiet tikpat 

saliedēta klase, jo tas jau ir tas labākais, ka jūs viens otru atbalstāt! 

P.s. Kārtīgi mācieties un nekaitiniet skolotājas, jo Ulbrokas vidusskolā ir superīgas un 

jaukas skolotājas! Lai veicas!

Tomass Leimanis 

7. b klase 

Mana bērnība bija saldumu un mantu pilna. No rītiem es pamodos pēdējais, jo vecāki 

devās uz darbu. 

Kad viņi aizgāja uz darbu, mani vecmamma aizveda uz bērnudārzu. Tur es atradu 

draugus, kuri bija labi. Bērnība bija pilna ar priekiem, no sliktā ne smakas nebija. 

Dienā, kad man vajadzēja pabeigt bērnudārzu, es biju iespējams laimīgākais bērns 

pasaulē. Kad sākās otrā klase, man bija ļoti sāpīgi ap sirdi, jo mamma pameta tēti. Es todien 

raudāju ļoti ilgi, jo biju bēdīgs. Tad arī sākās manas sliktās un labās dienas. 

Sandra Seile 

7.b klase 

Ārā saule spīd, putniņi dzied, un mani gaida pasaulē. Māte sēž uz sola un prāto, ko lai dara. 

Saulīte smaida, putniņi čivina, pulkstenis tinkšķina, bet mazuļa vēl nav. Pienāca vakars, visi 

klusē klusēdami, viesiem logos svecītes deg. Mēs gaidām mazuli kā sauli uzaustam. Saule, 

saulīte, uzausti taču, pamosties, uzsmaidi. Uzsmaidot zālīte augs un puķītes plauks, koki 

augs. Mēs ņemsim koku cirtīsim un šūpuli veidosim. Mēs šūpuli veidosim un tur bērnu 

auklēsim. Tēvs aiz šūpuļa gaida, kad būs saullēkts, kad mazulis nāks. Visi mājās pie logiem sēž 

gaidīdami, gaidīdami saulīti skaisto un spožo. Tēvs laimīgs iečukstējās – ir laiks, saulīte aust, 

bērniņš nāks un šūpulī mēs viņu mīlēsim un audzināsim, pie darba liksim un mīlēsim. Nu jau 

ir laiks, bērns ir mūsu pasaulē. Redz sauli, redz mūs – vecākus. 

Marija Kočkina, 

7. b klase 

Manai bērnībai pudelīte zobos, acis mirdz kā zvaigznes, bet smaids kā siltā saulīte. Es 

sēžu klēpī mammai un klausos tās maigajās pasakās. Vasarā bērnībā peldējos, gāju ārā ar 

brīnišķīgo ģimeni un jautri pavadīju laiku. Rudenī peldējos krāsainajās lapās un priecīgi 

sagaidīju ziemu. Bērnībā ziemā ar viesiem pikojos, cēlu sniegavīru un vēroju sniegpārslas aiz 

loga. Jau tuvojās pavasaris. Bērnība vēroja, kā ziediņi atveras, un juta to smaržīgo smaržu. 

Jau pagāja gads. Esmu jau vienu gadu vecāka. Es dzīvoju visbrīnišķīgākajā un mīļākajā 

ģimenē. Jautrs dzīvesveids bērnībā ir dejošana. Es dejoju un dejoju! Ai, cik tas ir labi! Un ar 

viegliem deju soļiem es iedejoju īstajā pasaulē.

Aksels Tupe, 

7. b klase 

Mana bērnība bija ļoti koša - raibumraibā. Jau ar pirmo soli sāku lēkāt, skriet un 

braukt. Spēlējos ar mantām, kas atradās smilškastē, ēdu daudz gardumu, piemēram, maizi, 

uz kuras bija ievārījums, un dzēru pienu, un vienmēr pēc ievārījuma maizītes ēšanas biju 

netīrs. Es skraidīju ar citiem bērniem, mēs spēlējām spēles. Es klausījos, kā putni atlido, kā tie 

dzied, un arī redzēju, uz kuru pusi tie aizlido, tie aizlidoja tālu uz dienvidiem. 

Ziemā es, taisot sniegavīru, ar vecākiem sāku pikoties.Es, pamostoties no rīta un 

atverot acis, ieraudzīju katru reizi citu pasauli. 

Melisa Bažāne 

7.b klase 

Manai bērnībai ir saldi un smaržīgi mati, viņai ir iesārta, maiga seja. Visbiežāk mana 

bērnība dienu sāk ar gardu auzu putru un nobeidz ar pienu un sviestmaizi. Mana bērnība ik 

mirkli pavadīja, rotaļājoties ar dažādām mantām un dažādiem priekšmetiem. Viņa izbaudīja 

katru brīdi, lai pēc tam neko nenožēlotu. Manai bērnībai nācās sastapties ne tikai ar prieku, 

bet arī ar bēdām un nelaimēm, bet tas ātri aizmirstas. 

Mana bērnība valkāja siltu un maigu toņu drēbes, jo tās viņai piestāvēja visvairāk. 

Vienmēr viņa dzird to, ko vēlas dzirdēt un nepamana to, kas atrodas apkārt. Viņai 

dzīve nav bijusi slikta, bet nav bijusi krāšņa un satriecoša. 

Ģimenē viņai nav bijis daudz strīdu un daudz ciešanu arī ne. Visi dzīvoja draudzīgi. 

Tāda ir bijusi mana bērnība. 


7.b klase 

Manai bērnībai ir no šokolādes izlieta galva un konfekšu acis. Caur šīm acīm bērnība 

visu redz tik saldu un krāsainu, tik prieka pilnu un laimīgu. Tā mēģina skriet pa priekšu visai 

pasaulei un rādīt ceļu tai. 

Manai bērnībai visa dzīve ir viens vienīgs rotaļu laukums. Tajā brīdī nedomājot, ka arī ir 

iespēja nokrist un sasisties, skrienot pa savām sapņu kāpnēm. 

Viņas tērps atgādina princešu kleitu. Bērnība vienmēr lūkojas mammas skapī, 

vēlēdamās uzmērīt visus auduma gabalus. 

Mana bērnība visu redz prieka acīm. Tā katru dienu izdzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā!

Padsmitnieks 

Padsmitnieka 

pasaule

Man jau 11 

Es paveros ārā pa durvīm, 

kas ved mani uz pasauli jaunu 

Un pārkāpju slieksnim šim, 

kas vēl nekad nav ticis pārkāpts. 

Pa neizdibināmu ceļu es iekāpju tajā 

šajā pasaulē tik svešādi jaunā. 

viss, ko es redzu atstāj 

zīmogu man prātā. 

Es klejoju apkārt un 

veros svešinieku sejās. 

Vai tie kļūs man draugi 

vai ienaidnieki, tas vēl nav zināms. 

Jau atkal es paveros ārā pa durvīm, 

bet šoreiz tās jau ir citas 

Tās rāda man pasauli, 

kas pirms mirkļa vēl sveša, 

tagad tik savādi tuva man. 

Manī mājo sajūtas tik dažādas 

kā varavīksne vasaras debesīs 

katrai no tām ir sava krāsa, 

savs stāsts un savs sapnis. 

Šis sapnis kā putns lido 

cerību pilnajās pilsētās 

Tam prātā doma tik viena, 

kas gan to sagaida pasaulē šajā 

Sintija Zondaka 

10. klase

Manu vienpadsmit gadu varavīksne 


5.c klase 

Mana dzīve ir kā varavīksne. Ne vienmēr ar tik uzkrītošām un košām krāsām, bet 

krāsaina gan. 

Pirmais dzīves gadiņš man krāsojas gaiši rozā krāsā, jo es biju mazs bērniņš, zīdainītis, 

kurš tikai gulēja un sapņoja, un visa pasaule likās kā debesis saulrietā ar rozā „cukurvates” 

mākonīšiem. 

Nākošais, otrais gadiņš, man krāsojas blāvi dzeltenīgs – tādā krāsā, it kā saule acīs 

spīdētu, un viss liktos saules apspīdēts. Tas bija viegls un bezrūpīgs gads, kad vēl negāju 

bērnudārzā vai skolā. Es tikai pāris reizes nedēļā gāju uz estētikas skoliņu, kur it visi bērni bija 

jauki. 

Trešais manas dzīves gadiņš man krāsojas tumšās krāsās. Es sāku iet bērnudārzā, un 

tur sākās cīņa „par vietu zem saules”. Beidzot es sapratu, ka dzīve nav tikai „zilas debesis un 

zaļa zālīte”. 

Turpmākie trīs dzīves gadi – ceturtais, piektais un sestais gadiņš iekrāsojas oranžā 

krāsā. Nu es biju jau pieradusi pie bērnudārza saspringtās dzīves, bet mierīgi šie gadi nebija. 

Oranžā krāsa man liekas piemērota tāpēc, ka šie gadi bijuši gan satraukumu pilni, ko es 

krāsotu sarkanus, gan arī saulaini, jauki, un pilni mīļu brīžu, ko es krāsotu dzeltenus. Un tā nu 

šie gadi ir oranži. 

Visus savus nākamos dzīves gadus – skolas gadus, es krāsoju ar pakāpeniskām krāsu 

pārejām – no zaļganas uz sarkanu līdz zilai. Nu esmu jau kārtīgi pieradusi pie dzīves 

sabiedrībā, bet dzīves krāsas vairs nekad nebūs tik maigas kā tad, kad biju mazulis. 

Pagaidām manas dzīves gadi sastāv no piecām krāsām, bet pieaugot tās noteikti 

papildināsies. 

Manu 11 gadu varavīksne 

Kristiāna Veisa – Trifanova 

5.c klase 

Man 1. gadiņš ir dzeltens kā saulīte, kas uzlec. Kā es,kas 22.maijā kā saulīte 

saviem vecākiem uzspīdēju. Es esmu maza vecāku rīta un vakara saulīte,jo tieši viņi 

man deva manu deviņu burtu garo vārdu Kristiāna. 

2. un 3. gadiņš tik zaļi kā pavasarī augošā zāle.Arī tad es augu,mācījos staigāt, lai 

pa dienu vējš projām neaiznes. Runāt arī sāku jau mācīties, un mans pirmais vārdiņš 

bija „muņis” vai arī saprotamāk - knupītis. Tad sekoja pārejie vārdi un nu jau daudz 

saprotamāki!

Nākamais gadiņš, tātad, ceturtais, sekoja sulīgi oranžs kā burti grāmatās, jo tad man 

jau bija apnicis klausīties, kā mamma man pirms gulētiešanas lasa, tāpēc ņēmu rokās 

grāmatu ''Lācīša piedzīvojumi'' un sāku lasīt. Pirmais mēģinājums - neveiksmīgs,bet 

vēlak viss jau bija labāk. 

Debess zilā krāsā mans 5. un 6. gads. Kā mākoņi, kas pa debesīm ganās, tā 

gudrības manā galvā krājas. Lai bez problēmam un lielām pūlēm skolā tiktu. 

Sārti sarkans mans 7. gads pagāja, jo sākās mans 1.septembris Ulbrokas 

vidusskolā 1.c klasē pie skolotajas Antras Vilmanes.Tad es ieguvu daudz jaunu draugu. 

8., 9. un 10. - tie bija ļoti grūti gadi. Tie man ir tumši zilā krāsā.Tad jau jāsāk 

domāt par atzīmēm. Manu pirmo valsts eksāmenu un citiem lieliem darbiem. Bet viss 

ir labi! Viss ir veiksmīgi nokārtots. Kā arī tajos gados mūsu klasei pievienojās piecas 

jaukas meitenes: Beate,Marta,Ketija,Paula un Ruta. 

Mans 11. gadiņš - mierīgs un nu jau violets.Tagad man ir daudz draugu, kas 

mani atbalsta.Trīs lieliskākie brāļi un vecāki. Mana dzīve ir nostājusies uz krāsainām 

sliedēm. Un man tā patīk! 

Man jau 14 

Agnese Opmane 

9. b klase 

Mani 14... Tas nebija nemaz tik sen. Tie bija jāizbauda, jo man vairs dzīvē nekad nebūs 

14 gadu. Šis laiks pienāca un aizgāja. Atzīšos, jūtos tāpat kā pirms gada, kad man bija 14 gadi, 

bet tas ir maldinoši. Mums nemanot, katru dienu kļūstot vecākiem, mēs arī maināmies. Laiks 

veido cilvēku un maina arī cilvēka skatījumu, uzskatus, domas. Krājoties gadiem, krājas arī 

pieredze. 14 gadi ir tikai pats sākums, jo tad mēs vairs neesam bērni. Mēs jau esam jaunieši 

un spējam būt patstāvīgi un atbildīgi. Lai gan 14 ir tikai skaitlis, tomēr, runājot par vecumu, 

tas nav tikai skaitlis. Tas ir kas vairāk. Tie ir tieši tik gadi, cik mēs esam šajā pasaulē. Es 

labprāt vēlētos, lai man atkal būtu 14 gadi, salīdzinot ar 15 gadiem, nav tik tuvu pilngadībai. 

Kļūstot pilngadīgi, mēs nevarēsim būt tik bezrūpīgi brīvdomātāji kā 14 gados. Dzīve 

neizbēgami iet uz priekšu...

Man jau 14! 

Tamāra Golubeva 

9.b klase 

Beidzot! Pamostoties dzimšanas dienas rītā, biju lepna, ka vairs neesmu bērns, bet gan 

tīnis. Gribējās kliegt, zviegt un lēkāt no prieka. Bet tad es apzinājos, ka būs jauni pienākumi, 

vajadzības un vēlmes. Kā arī apzinājos to, ka man blakus nav mans mīlošais, vienmēr 

lolojošais cilvēks, kurš radīja mani... Mans tētis. 

Bija ļoti žēl, bet es zināju to, ka viņš ir manā sirdī un ka viņš tur, Holandē, domā par 

mani. Ļoti gribējās, lai viņš mani samīļo, nobučo un pasaka, ka šis gads būs pasakains un 

neaizmirstams. 

Tomēr es nenolaidu galvu, jo zināju to, ka drīz viņu satikšu, un to, ka man blakus ir 

mani labsirdīgie, mīlošie, saprotošie mamma, māsiņa, vecvecāki, draugi, kā arī mazais, ļoti 

svarīgais ģimenes loceklis, suņuks. 

Nu tad aiziet! Gribu mesties piedzīvojumos, izpētīt to, ko 13 gados nedrīkstēju un 

nepaspēju. Mans visgarākais ceļojums, kurā bija daudz dažādu posmu, kritienu un cēlienu, 

šogad beigsies. Grūti noticēt, bet tas tā ir. Ceļojums pa līkumotiem ceļiem, kuri sākās jau 7 

gadu vecumā. Tā bija mākslas skola, kurā es satiku jaunus draugus un skolotājus, ar kuriem 

es pavadīju pasakainus, jautrus un aizraujošus 7 gadus. Liekas, ka vēl nesen stāvēju ar divām 

lielām bantēm sasietām astēs un gāju iepazīties ar kursabiedriem, ar kuriem vēlāk šķīrāmies 

un pieņēmām jaunus kursabiedrus. Neskatoties ne uz ko, mēs tomēr bijām kā viena liela 

ģimene, komanda, kurā viens otram palīdzējām, uzmundrinājām, lolojām, mīlējām, 

smīdinājām un nomierinājām. Visi kopā zīmējām uz sienām gleznas, cēlām smilšu skulptūras, 

māla skulptūras (šedevrus), daudz ko piedzīvojām ekskursijās, ceļojumos, pārgājienos un 

nometnēs. Visspilgtākais bija ceļojums uz Tallinu ar citu kursu un nometne, kurā kopīgiem 

spēkiem mēs uzcēlām visbrīnumaināko, manis izdomāto, smilšu skulptūru. 

Šogad viss beigsies, palikuši tikai daži soļi, un es stāvēšu ar milzīgu puķu kaudzi un 

sertifikātu rokās. Absolvente 2011! Cik brīnumaini tas skan! 

Nākošgad jau 15, devītā klase, eksāmeni, jauns posms manā dzīvē, kas jāpārvar. Esmu 

gatava, jo mani atbalsta ģimene un draugi!

Man jau ir 14 

Elīna Nagle 

9.a klase 

Man jau ir četrpadsmit, savas dzīves pirmo slieksni esmu pārkāpusi. Vairs neesmu 

bērnības varā, es vairs nedrīkstu uzvesties kā mazs bērns, es nevaru vairs klausīties mammas 

lasītajos stāstos un justies tā, it kā būtu pasaku un brīnumu valstībā. Es nedrīkstu vairs 

sapņot par to, ka es esmu princese, sapņot par ponijiem un dažādiem manas iztēles tēliem. 

Vairs nevaru domāt tikai par saldumiem un spēlēm, jāplāno dzīves turpmākais ceļš. 

Bet man nav ne jausmas, ko es tagad darīšu, kāds būs manas dzīves turpinājums. 

Sapņu un spēļu posms dzīvē ir beidzies, un tam ir pielikts punkts. 

Tagad cenšoties un mācoties, mēģinu noteikt un izvirzīt savus mērķus. Šinī, jāsaka jau, 

tagadējā dzīves posmā, jācenšas tiekties pie mērķa sasniegšanas. 

Tagad es vairs nesapņoju par princesēm un pasakām. Šobrīd man ir sapņi, bet tie ir 

saistīti ar nākotni un ar savas dzīves pilnveidošanu, tie ir par to, kāda es vēlos būt un kādu 

gribu savu turpmāko dzīvi. 

Arī tagad es klausos stāstos, bet tagad tie vairs nav par rūķiem un fejām, tagad tie ir 

par cilvēkiem, to dzīvēm un nopietnību. 

Šis dzīves posms, kad man ir četrpadsmit, ir grūtāks par iepriekšējā posma spēlēm un 

jokiem. Bet sūdzēties jau nevar, jo cilvēkam ir jāsaskaras ne tikai ar tādām grūtībām. Un 

nākamie dzīves sliekšņi būs sarežģītāki un grūtāki, bet jebkuram ar to ir jāsaskaras, dzīvojot 

šajā pasaulē. 

Katram jau šīs lietas, kas ir sliekšņu otrā pusē ir savādākas un katra mērķi ir citādāki, 

un vēlmes ir citas, bet visiem ir viena doma - tiekties pēc tā labākā un sasniegt to. 

Mani 14 

Sabīne Teifurova 

9.b klase 

Esmu bērns, kas jau ir izjutis dzīves garšu. Bērns, kas izstaigājis vairākus ceļus un saticis 

gan labus, gan ļaunus cilvēkus. Bērns, kuru liktenis jau ir ievilcis savā nebeidzamajā labirintā. 

Neviens vairāk neuzzinās, kāda būtu bijusi dzīve bez manis, jo es biju, esmu un būšu. 

Tas var kādam patikt vai nepatikt, bet neviens to nevar izmainīt. 

Cilvēki saka, ka četrpadsmit ir jau liels skaitlis. Visi saka, ka es vairāk neesmu bērns, bet 

gan pieaudzis cilvēks. Bet ja es nevēlos? Ja es nevēlos būt pieaugusi, bet gan vēlos sauļoties 

gaišajā bērnības saulītē? Daudzi saka, ka cilvēks ir tik vecs, cik viņš jūtas. Nu, tad es vēlos 

justies maza. Maziņa - tāda, kuru neinteresē pieaugušo muļķīgās problēmas. Kāpēc 

muļķīgās? Tāpēc, ka pieaugušie nemāk domāt ar bērna prātu - tie vienmēr visu sarežģī… 

Šajos četrpadsmit gados esmu izzinājusi daudzus pasaules noslēpumus, redzējusi 

brīnumus un ļāvusies iztēlei. Esmu izbaudījusi daudz dažādu sajūtu, iestaigājusi gadiem mītās 

takas un izaudzējusi gadiem audzētās puķes savā sapņu dārzā. 

Pašlaik es raugos uz savām pēdām un vēroju, kā tās atstāj jaunus nospiedumus šajā 

piedzīvojumu bagātajā dzīves ceļā.

14! 

Elīza Ruciņa 

9.b klase 

Kur citi vilka līniju, tur es to dzēsu. Es negribēju atvadīties no bērnības. Nu un, ka man 

ir 14? 

Tas ir tikai vecums un ar dvēseli tam nav nekāda darīšana. Visi centās man uzspiest 

savu līniju, bet nevienam neizdevās. 

Tā nu es turpināju savu ceļu un es turpināju dzēst līnijas, ko citi man zīmēja. Savā ceļā 

es atradu vēl tādus, kas nevēlējās to līniju redzēt sev tuvumā. Tā es vēl joprojām turpinu savu 

ceļu, un šis ceļš pārsvarā ir spilgts, krāsains un smieklu pilns. 

Kad sanāk paklupt aiz kāda akmeņa, tad vienmēr ir kāds, kas palīdz, bet, kad tiek 

pieļauta kļūda, tad man viss ir jāpārvar vienai. 

Lai arī kas notiktu, es centīšos to bērnības līniju dzēst un ceru, ka spēšu to darīt vēl ilgi. 

Es tā arī nepārkāpšu to slieksni, kas ved uz pusaudžu pasauli. Durvis ciet. 

Man jau ir 14 

Paula Lipska 

9.a klase 

Laiks turpināt ceļu! 

Ir jāaizmirst bērnišķīgās pļāpas un muļķīgie joki. Pirmais mīļākais lācītis, kas dusējis 

tev līdzās tik ilgi, jānoliek malā, lai noput. 

Laiks pārkāpt bērnības slieksni! 

Ir jāpieaug, jākļūst atbildīgam un jāiepazīst cieņa un gods. Atceries, tu vairs neesi 

bērns, tu esi personība. 

Laiks spert pirmos soļus plašākā pasaulē! 

Ir jākļūst patstāvīgam, jo vairs nebūs mātes rokas, kas tevi pacels un piespiedīs pie 

krūts. Nebaidies spert soli platu. 

Laiks nožēlot pirmos grēkus! 

Ir jāpieļauj kļūdas, lai varētu no tām mācīties. Ņem rokās pirmo pudeli un smēķi. To 

izdarot, sapratīsi, tā bija kļūda, un spēsi mācīties no tās. 

Laiks skatīt vaigā pirmo nelaimīgo mīlu! 

Atradīsi, iemīlēsi. Pēc laika apniks, sapratīsi, mīlu atradīsi, bet pēc laika. 

Laiks atrast draugu! 

Viss iet uz priekšu, laiks, mīlestība, mājas. Bet ir kas tāds, kas nekad nemainās – 

draugi. 

Tie tevi vadīs tavā ceļā. 

Un nebaidies, bet ej tik uz priekšu. 

Ralfs Rotkājs

Man jau četrpadsmit 

9.a klase 

Man jau četrpadsmit gadi, un Pasauli es redzu savādāk. Vairs viss nav tik bērnišķīgs kā 

agrāk, un skats uz dzīvi citādāks. Jau lielāks esmu kļuvis, un mazāk blēņu prātā. Vairāk 

atbildības jāuzņemas. Mācības kļūst grūtākas, un prātā nopietnākas domas nāk. Cilvēki man 

vairāk uzticas, un laiks ātrāk paskrien. Vēl tik daži gadi, un kļūšu pilngadīgs! 

Man jau četrpadsmit. 

Man jau ir 14 

Roberts Kalniņš 

9a. klase 

Esmu nonācis uz taciņas. Apstājos un padomāju, man jau ir 14. Visi mani gadi kā raibi 

tauriņi ir pavadīti šajā mežiņā. Te es satikos ar pirmajiem draugiem. Te pagāja laiks, kas bija 

tik krāsains un daudzveidīgs – mana bērnība. Savā atmiņu krājumā, kurš nemaz nav tik liels, 

es atminos dienas, kā devos uz bērnudārzu. Ceļš gāja pa šo skuju taciņu, tas kļuva tik mīļš. Iet 

gar lielajiem priežu kokiem visskaistāk likās ziemā, kad kokus sniegs pārklāja ar baltām 

villainēm un sniegs zem kājām likās kā ar spožiem dimantiem nokaisīts. Brīžiem man likās, ka 

priedes priecīgi iešalcas, it kā mani sveicinot. Gluži tāpat kā tagad. Es esmu laimīgs, jo man ir 

saulainas un mūžam nevīstošas atmiņas par visiem gadiem, ko esmu aizvadījis. Man ir draugi, 

ar kuriem turēties kopā. Un man ir šis brīnišķīgais un atmiņām pilnais mežiņš. 

Man jau 15 

Madara Kalniņa 

12.klase 

Es pamostos kā no dziļa sapņa. Mans prāts vēl lāga nestrādā un ir nedaudz notrulināts. 

Es mēģinu atcerēties, par ko es sapņoju. Vai tā biju es, kas puķainā kleitā skrien pretī 

smaidošās saules siltajiem stariem? Vai arī es biju tā, kas, svinīgi sapucējusies un ar ziediem 

rokās, dodos pretī savai zinību mītnei? Vai arī nē, varbūt biju tā, kas apgūlusies klusi sēž savā 

istabā un pārdomā, ko tālāk darīt ar savu dzīvi? 

Jāsaka, ka tā arī neesmu izdomājusi. Ir tik daudz ceļu, bet šķiet, neviens nav tas īstais 

un vienīgais, tas, no kura negribas nokāpt, bet iet un iet, un neatskatīties atpakaļ. 

Es zinu, laika vēl diezgan, taču prātā pazibsnī doma, ka tas ir tikai apmāns. Laiks skrien 

vēja spārniem, tā saka. Tagad es to jūtu. Ja vēl nesen es biju mazs bērns, tad tagad esmu 

izvēles priekšā. 

Es pieceļos, apģērbjos un apņēmīgi dodos pie durvīm. Atveru tās un eju ārā. Eju pretī 

savai nākotnei, lai arī kur tā mani vestu.

Man jau 15 

Einārs Ezeriņš 

12. klase 

Manās acīs vēl ir miega graudi. Nespēja racionāli domāt, un dabiskā kāre pēc jaunas 

dienas piedzīvojuma devas. Aiz loga rūtīm vēl rīta vējš ir nemierīgs, un, to maigi glāstot, saule 

spīd - par spīti mākoņiem. 

Rīta siltā kafijas tipa dzēriena garša liek cerēt, ka, neskatoties uz rudens vēso laiku, 

man nāksies piedzīvot to, ko vēl neesmu piedzīvojis. Taču kā es to zinu? Dīvaina sajūta ap 

sirdi, dīvaini kluss rīts - nav tās steigas, kura ir, gluži vienkārši, ierasta. 

Uz loga leduspuķe - tik nevainīgi un vienkārši tā tur ir. Interesanti, vai aukstumam ir 

auksti? Bet mani uztrauc kas cits. Šis rīts nav tik vienkāršs kā parasti. Tas ir īpašs. Es sataisos 

un pazūdu no savas valstības pār slieksni, ko pats krāsoju... 

Man jau 15 

Viktorija Širšina 

12.klase 

Krūtīs savāds vieglums, un sirdspuksti savu samtaino pukstu tembru nomaina pret 

dzēlīgo troksni, atskatoties uz pārkāpto slieksni, kurš, gluži kā fragmentā no filmas, fokusa 

ietekmē aizmiglojas, paliekot arvien tālāk no skatītāja. 

Drošiem soļiem uz priekšu! Dvēseli pārņem liela pārliecība un gribasspēks. Es esmu ar 

sevi harmonijā. Iztēles pasaule pameta manu prātu, atstājot tajā mazu pavedienu. Pie 

patstāvības kundzes durvīm rodas nopietns uztraukums, kas ar savām neredzamajām 

ķetnām ieķeras kaklā, to stingri saspiežot, līdz sirds cenšas atrast papildus izeju. Asinīm 

paliekot karstākām, radušos konstruktīvo domāšanu un nopietnību nomāc naivums un 

ļaušanās jaunām jūtām. Bet, neskatoties uz visu, galva joprojām ir smagnēja no tajā 

esošajiem jautājumiem. 

Mans mērķis ir izzināt, sajust un sasniegt kaut ko tai ceļā, kas vijas manā priekšā un 

vilina. Tas kliedzoši sauc mani, liekot trīcēt maniem ceļiem un izraisa zinātkāri. Zinātkārei nav 

ierobežojumu, jo nav nekādu ierobežojumu tam, ko izraisa zinātkāre, tāpēc tā arī palīdz spert 

pirmos soļus uz priekšu un atrast starp simtiem ceļu to īsto un vajadzīgo.

Man jau 15 

Kā jauns sākums- nāk rīts 

Saule jau rāpjas pa logu iekšā 

Un es saprotu, ka jākāpj ārā no gultas man. 

Noplēšu no ceļiem pēdējos plāksterus 

Kā atvadas, bet nesaprotu, no kā. 

Veroties spogulī, es vairs sevi nepazīstu. 

Pasmaidot redzu - cits smaids. 

Un balss, mana iekšējā balss... 

Tā ir pavisam citāda. 

Kaut kas ir noticis, bet man nav skaidrības... Kas? 

Vai zāle ir zaļāka, vai lūpas 

Kļuvušas rožaini sārtas? 

Bet tad, kā auksts rīta vējš 

Manā galvā ierodas doma, 

Es vairs neesmu bērns. 

Tas bērns ir pazudis, un nu jau pavisam. 

Ārprāts, jau tagad man tā pietrūkst. 

Vai tad tiešām... es... Es esmu liels? 

Paskatos uz savām nesastrādātajam, 

Mātes lolotajām plaukstām, 

Un saprotu, ka nu ir laiks. 

Vairs atpakaļceļa nav. 

Jau gandrīz gatavs šai domai, 

Es paceļu galvu 

Bet tur, kā slēpnī gaidīdama, 

Manas acis pārsteidz saule! 

Es samiedzu acis, lūkojos tai pretī, 

Bet šoreiz jau ar smaidu... 

It kā ar savu, bet nu jau pavisam citādu. 

Līva Ābele 

12.klase

Man jau 16 

Agnese Lapsiņa 

10. klase 

Šajā pasaulē esmu jau 16 gadus – skaistus gadus. Esmu piedzīvojusi skolas gaitas, 

pirmo, ar pašas spēkiem nopelnīto naudiņu, pirmo mīlestību. 

Īstā dzīve man sākās, uzsākot skolas gaitas 1. klasītē, tad ieguvu jaunas zināšanas un 

draugus, kuru man tik daudz vēl nebija. Manas atmiņas par sākumskolu ir miglainas, taču 

kaut ko es atceros. Atceros pirmos draugus, ar ko iepazinos, pirmo skolotāju, pirmos mācību 

priekšmetus. Šajos 16 gados mana dzīve ir bijusi tik krāsaina un piedzīvojumiem bagāta! 

Pabeidzot sākumskolu, jutos liela, jo bija kaut kas jauns. Sākumā es nemācījos tik labi kā 

gribētos, bet, kad kļuvu pieaugušāka un apzinīgāka, pašai gribējās kaut ko vairāk sasniegt un 

uzzināt. Tad man bija arī labākas sekmes, biju apņēmības pilna pabeigt skolu ar labām 

sekmēm. Pamatskola tuvojās beigām, nāca klāt jauni mācību priekšmeti, jaunas zināšanas, 

klāt bija 9. klase. Bija maziņš uztraukums, jo neticēju, ka jau esmu tikusi līdz 9. klasei, jo likās, 

ka vēl vakar uzsāku gaitas 1. klasītē. Laiks tik ātri pagāja! Pienāca arī pēdējā zvana diena, 

uztraukums, sirds dauzījās kā negudra un domas bija tikai par to, ka drīz eksāmeni un 

izlaidums. Drīz vairs nebūs tās jaukās, jautrās klases. Katrs dosimies uz savu pusi, retāk 

redzēsimies. Kad bija klāt eksāmeni, man rokas drebēja, kājās trīcēja, galvā raisījās dažādas 

domas. Kad uzzināju, ka visi eksāmeni nokārtoti sekmīgi, biju laimīga. Nosvinot izlaidumu, 

bija mazliet skumji, nāca raudiens, ka mana bērnība tik ātri aiziet un ka mēs visi šķiramies. 

Kaut gan negribētos tik ātri kļūt pieaugušai, taču katram mums jākļūst lielam, jāveido sava 

ģimene un jāmin savas nākotnes takas. 

Katram mums ir sapņi, ko vēlamies piepildīt, un mans sapnis ir izveidot savu ģimeni un 

pašai ar saviem spēkiem mīt taku savai nākotnei.

Man jau ir 16 

Edvīns Linkevičs 

10. klase 

Es nekad nebiju domājis, ka pāriešana no pamatskolas uz vidusskolu ir kā iešana no 

viena tilta gala uz otru, tas ir kā pāriet pāri slieksnim starp divām dimensijām, pāri citai 

pasaulei, tas tilts mani pārveda no bērnības uz iepriekš neredzēto briedumu. 

Šis slieksnis manos gados ir pašsaprotams, bet tajā pašā laikā tik brīnumains un 

neizskaidrojams, nav noticis nekas pārdabisks, bet tajā pašā laikā viss ir mainījies, tāfele ir 

tāda pati, bet krīts kā manas domas mainās ātri un neprognozējami. Saldumi, kas manā galvā 

bija, nomainījās ar zināšanu kāri, tik nesavaldāma ir pārmaiņa, ka pat es to nevaru izprast, 

man trūkst gan pieredzes šajā jaunajā vidē, gan arī zināšanu par to, jo es, kā jau būtne, 

vienmēr uzskatīju, ka laiks un jaunumi mani stipri neietekmēs, bet tā nav, laika sprīdis, 

vasara, mani mainīja uz tuvākiem trīs manas dzīves gadiem, ko es pavadīšu vidusskolā, pēc 

tam durvis man vērs plašās pasaules iespējas. 

Es nezinu, kas mani gaida tālajā nākotnē, bet zinu, ka to es izvēlēšos pats, un mans 

dzīves smilšu pulkstenis skaitīs minūtes tik ilgi, kamēr es pārkāpšu pēdējo slieksni. 

Man ir piecpadsmit! 

Man jau 16 

Ilgas 

Laima Vasile 

10. klase 

Vārdi vairs neklausa. Es vienmēr esmu bijusi draugos ar Sauli un nekad tai nevaicāju: 

„Kas tu esi?” Bet tagad, tagad kā aklais cenšos saskatīt tās vaibstus... vai varbūt tas ir „viņš”? 

Apollons. Vai māmuļa ar zeltotiem matiem, kas gana mākoņu kazas? Kāds tev ir deguns, 

Saule? Es katru rītu mostos, kad sauc mani balsī, visdziedošākajā balsī, un domāju – vai tavas 

acis ir zaļas, zilas, vai varbūt tās ir dimantu kaisītas? Bet uzrunāt nespēju. Kas Tu esi, Saule? 

Šorīt tu nemodināji. Pavisam ledainā krēslā izkūņojos no segām, pirmo reizi no rīta 

juzdamās kā nožēlojams kāpurs, nevis taurenis. Kādēļ tu slēpies, Saule? 

Vārdi neklausa. Tie man seko, pavisam drūmi, bet paklūp pār pirmo slieksni, ieveļas 

grīdas šķirbās un saķeras ar putekļiem. Ja mēģināšu atšķetināt, šķavas būs klāt kā likts! Un 

vārdi izputēs uz neatgriešanos. Slieksnis smejas. Es jūtu, viņa smieklu krunciņas vibrē zem 

manām basajām pēdām, zem rīta soļiem, zem saules pieskārieniem... kuru nav. Kur gan tu 

esi, Saule? 

Slieksnis satver manus stilbus, es krītu. Esmu kāpurs, neprotu lidot... Nemāku, 

nemāku... „Vai varbūt negribi?” viņš palsi smīn. Trūkst saules. Vārdi aizbēga. 

Uzslieties kājās grūti. Nav spārnu, viss pārvērties, nekādu zīmju – kur tālāk... Nograb 

veļas mašīna, ierūcas rīta motors (viņš skujas!), bet manas acis sausas kā auzu pārslu cepumi. 

Vajag gaismu, lai tās spīdētu, mirgotu kā jāņtārpiņi, lai justu jebko... kaut asaru brāzmas.

Tālāk jāiet bez vārdiem. Ceļš jāturpina bez kaut mazākās norādes. Es viņam neuzticos, 

Ceļš ir tik neparedzams! Es vēlos atpakaļ Sauli... 

Slieksnis izgrūdis mani ārā pa durvīm. Salst. Ripoju lejā no paugura. Rudenīgi. Auksti. 

Saule, ak, nāc man līdzi! Lūdzu, piedod, ka iemīlēju mēnesgaismu... 

Atskatoties atpakaļ, ceļš šķiet taisns, viss skaidrs, bet uz priekšu – noras un gravas, 

pielietas pelķes ar asarām, kā neviltotām, tā tēlotām, sarmoti mati (vai varbūt rudens pēdējā 

zāle?), līkumi un kalni ar asām smailēm... Kur lai tagad rod spēku? 

Es nezinu, kā pateikt, man... 

Saule, vai tu mani mīli? 

Kad man būs divdesmit... 

Es pamostos, ne jau labprātīgi... 

Agrs rīts - kā vienmēr... 

Aizlipušām acīm izkāpju no gultas, 

Pārkāpju pār istabas slieksni, 

Slieksni, kas aizved mani pie maniem divdesmit, 

Šodien ir mana diena, mana dzimšanas diena, 

Šajā pašā dienā pirms divdesmit gadiem 

Es atvēru acis un sāku lūkoties šajā pasaulē... 

Mani svētki neatbrīvo mani no pienākumiem, 

Diemžēl... 

Un iezvanās telefons, skaidrs, es atkal kavējos, 

Pat dzimšanas dienā nevar pagulēt ilgāk, 

Sasodīts... 

Šī nebija diena, ko satraukti gaidīju, 

Nav vairs kā bērnībā, dzimšanas dienu sagaidot... 

It kā kājas tikpat vieglas kā vakar, 

Seja tikpat nepagurusi, bez krunkām, vai citām vecuma iezīmēm. 

Tomēr es jūtos citādi, nu manu vecumu var saskaitīt- 

Un mani tas biedē... 

Kā jutīšos nākamajā ‘’apaļajā’’ jubilejā? 

Viss, man nav vairs laika pārdomām, 

Jāpaķer kafija un jāskrien uz studijām... 

Jāmācās, jāapgūst, jāizbauda viss, 

Kamēr vēl nākamā dzimšanas diena nav pienākusi - šādi istabā stāvot... 

Eva Čekanauska 

10.klase

Ceļš 

Evita Grecka 

12.klase 

Jau daudz kas zināms, tomēr viss ir tikai priekšā. Šis ceļš ir tikai sākums tam, kas tevi 

gaida. 

Ceļš vienmēr sākas ar grūtībām, bet ļoti lielu zinātkāri, kas liek šo ceļu iesākt. Bērnības 

ceļš vienmēr bijis un ir tas labākais un aizraujošākais. Tas liekas tik gaišs un silts, ar jaukiem 

sapņiem un mātes silto atbalstu apņemts. 

Kad jau pagājis nedaudz laika, tu saproti, ka kāds ceļa gabaliņš ir noiets. Nākamais solis 

būs jau nopietnāks par iepriekšējo. Tu jau esi kaut ko ieguvis un iemācījies ko jaunu. Bet, 

atskatoties atpakaļ, tu vienmēr atcerēsies to saulaino un pasakaino bērnības ceļu, kur tu 

spēri pirmos soļus. Šim ceļam apkārt ir tik daudz lietu, kas tevi gaida un aicina. Bet dažas 

lietas mēdz būt viltīgas kā lielās bedres ceļa vidū. Tici sapņiem un, galvenais, sev, tad tev 

nebūs bail no bedrēm. 

Kad esi ticis līdz robežai 15, apstājies, vēl pēdējo reizi paskaties atpakaļ un tikai tad ar 

jaunām domām un ar pilnu drosmi pārkāp pār to slieksni. Tur tevi gaidīs pavisam savādāks 

ceļš, par kuru mēs uzzināsim vēlāk. 

Savāda vasara 

Dāvā man savu silto smaidu, 

Ceriņus baltos un sauli. 

Dāvā visu, kas iederas vasarā. 

Nekas, ka vasaru pārklāj jau sniegs. 

Par to silta buča uz vaiga Tev tiks 

Un tikko novākti ķirši. 

Mēs vēlreiz baudīsim vasaru skaistu. 

Nekas, ka saule jau apsnigusi. 

Mēs sauļosimies abi jūras krastos. 

Tikmēr liegi sniegpārslas līs. 

Nedomā par to, ka jūra aizsalusi. 

Mums pašiem ir sava vasara! 

Laura Soboļeva 

10.klase

Rudens lietus nostalģija 

Pār nogurušajām lapām 

Smagas lietus lāses krīt. 

Un kā ar zvaniņu skaņām 

Jaunam stāstam piedzimt ļauj. 

Slēpjas miglas agros rītos, 

Putni ceļa jūtīs jau. 

Un mēs visi baltās lapas 

Mākslas darbos pārvēršam. 

Mūsu rudens kaislās sirdis 

Vienā ritmā pukstēt sāk. 

Un mēs visi, šajos vākos, 

Dzīvojam ar dvēseli. 

Pasaulīt 

Celies, pasaulīt, celies. 

Es Tavu vārdu klusumā saucu. 

Aust jauna diena pilsētā 

Un tava dzīve tiek izgreznota. 

Ieklausies, pasaulīt, ieklausies. 

Naktī atskan maģiski čuksti. 

Sapņi, cerības un brīnumi 

Klusībā lūgšanu skaita. 

Mirdzi, pasaulīt, mirdzi 

Mūsu laimes pielietajās sejās. 

Un rīta saules siltajos staros 

Savu maigo dvēseli mazgā. 

Jo tu esi mūsu, mīlā pasaulīt. 

Jo tu mūs sargā, pasaulīt skaistā. 

Jo tu esi mūsu atbalsts grūtībās 

Un vienmēr palīdzi uzvarēt. 

Laura Soboļeva

Debesīm 

Saule norietēs, 

Tavas rētas sadziedēs. 

Debesīm sūtītie vārdi 

Pasaulē atskanēs. 

Tik lietas 

Mēs esam tik Lietas, 

Bez vietām un Dienām, 

Laika un Naida, 

Sejām, bez Kliedzieniem. 

Mums nav ne prieka, ne maziņa nieka. 

Nav acu, kas nosodīt prastu. 

Nav lūpu, kas vārdos mieru rastu. 

Ir gana mums oļu krastu. 

Nav taku, kas ceļu rastu. 

Ir zvaigžņu debesīs daudz, 

Bet vilki uz tām tikai kauc. 

Zem zemes mums nav vairs vietas, 

Mums nenākas, mēs tikai lietas, 

Kas aukstas un lauztas, 

No murgiem kaltas 

Un sapņiem austas… 

Asaras neizglābs 

Dzīve uz zemes beigsies 

Tiem, kurus nelaimes māc. 

Vien turi savas acis vaļā, 

No tā tevi asaras neizglābs. 

Salauž tev kaulus un spēku, 

Un atstāj uz zemes postītās. 

Saulei rietot cerība vēl nav. 

Tavi vārdi mūs neizdziedinās. 

Tavi zīmogi, domās atstātie, 

Vienmēr un uz mūžu šeit dusēs. 

Zudušajos smaidos dus cerība, 

Ka, saulei lecot, pienāks rīts.

Rīts 

(Veltījums Japānai) 

Cik gan ātri aizskrien rīts, 

Paraujot mirkli sev līdz. 

Šoreiz mēs nedrīkstam zaudēt 

Un atļaut rītam tos zagt. 

Cik gan tāls ir ceļš, 

Mūsu acu priekšā dzēsts. 

Šodien mēs nedrīkstam padoties 

Un bailēs no nezināmā apstāties. 

Cik gan daudz vēl nav redzēts, 

Viss jaunais aiz rītausmas vīd. 

Pagaidām mēs nedrīkstam atļauties 

Un no drošajām mājām aizgriezties. 

Samezglotās dzīves 

Pa skatuvi staigā meli 

Un aktieri izspēlē jūtas. 

Aiz sārtajiem teātra aizkariem 

Dzīves tiek samezglotas. 

Laura Soboļeva sadarbībā ar dzejnieku Jans Ikes 

Ar dievu, sapni 

Es negribu izzust ēnās, 

Es negribu pazust starp rindām šīm. 

Bet tas jau ir noticis- 

Manis vairs nav. 

Nekas vairāk, kā nieks 

Nekas vairāk, kā nieks 

Ir šis mirklis sniegam 

Kad klusām čuksti man 

''Es tevi mīlu''. 

Sniegam tavi vārdi ir vien troksnis- 

To neinteresē tavas jūtas. 

Es neesmu kā sniegs, auksta, 

Man tavi čuksti ir dārgi. 

Man tavi pieskārieni ir svēti glāsti, 

Mani sapņi ir tavi sapņi

Un klusums mūsu harmonija. 

Laika zagļi 

Veidot atmiņas. 

Nozagt gabaliņu laika. 

Lai jau visi sauc 

Mūs abus par zagļiem. 

Toties mums būs mirklis laika, 

Kuru atpakaļ neatdosim. 

Mēs - laika zagļi - 

To nekaunīgi sev paturēsim. 

Tikai atmiņas 

Tas bija tikai sapnis 

Kas klusi miglā izplēnē. 

Tas bija tikai čuksts 

Kas Tavā balsī dižojās. 

Tas bija tikai pieskāriens 

Kas kā ledus sega pārklājās. 

Tas bija tikai sirdspuksts, 

Kas liesmu mēles izsita. 

Tās būs tikai atmiņas 

Kad neredzēsi mani. 

Kad aizgriezīsies, 

Tās būs tikai atmiņas, 

Atmiņas vien. 

Sākums 

Ikkatrs sākums ir grūts, 

Ko nākas pārvarēt pašiem. 

Vārds sākas ar skaņām, 

Ar jūtām, ar domām. 

Dzīve - ar sapņiem un cerībām. 

Mēs nezinām, kādus ceļus iesim, 

Kur nonāksim to beigās… 

Bet viens ir skaidrs- 

Un pretī Nākotnei! 

Uz priekšu, pār šķēršļiem

Tas maģiskais vārds dada... 

Tas maģiskais vārds dada, 

Tas ir kā pirtī čada, 

Tas elekrību caur sevi vada, 

Tas ir izcils kā auto LADA, 

Tas ir kā izdomāts Dievs Zada, 

Tas nesaka Mņe ģengi nada, 

Tas omei līdzi zeķes ada, 

Tas kā ragainis tevi bada, 

Tas parādās, ja pazūd, pēc gada, 

Tas visu sev apkārt rada, 

Tas maģiskais vārds dada. 

Dikti 

Auglīgās 

Domas 

Augsne 

Sēkla, Saule un zeme 

Tumsa, visapkārt tumsa, 

Redzu tikai sprīdi sev apkārt. 

Zemes smaka, mitrums, blīvums – 

Tas mani apņem. 

Bet dziļi savā būtībā es zinu, 

Ka virs zemes ir Saule, 

Ka uz augšu mans ceļš. 

Es nemāku to izskaidrot, 

Es neesmu to redzējis, 

Bet es zinu. 

Tajā sauļoties tik labi, 

Un gaiss visapkārt tik svaigs. 

Pārpilnības sajūta, 

Laime un brīvība, 

Bezgalīga telpa visapkārt. 

Bet varbūt tie tik sapņi, 

Un tumsa ir mūžīga. 

Kas lai to zina, 

Kurš to var pateikt. 

Bet dziļi manā būtībā 

Ir neizskaidrojama vēlēšanās. 

Kaut sēkla esmu tik maza, 

Man gribas augt. 

Es tevi jūtu, 

Sigita Goldšteina

Es tevi sildu, 

Es – tavs dzīvības avots. 

Un maigi es glāstu, 

To zemi, kurā audz, 

Un dodu tai siltumu, 

Ar bezgalīgo roku skavām. 

Es tevi jūtu, 

Kaut tu mani nē, 

Es tevi mīlu, 

Kaut tu to vēl nezini, 

Es esmu tu, 

Jo tu esi es. 

Arī esmu matērija, 

Visa Radītāja iztēle. 

Un gaidu šo mirkli, 

Tik laimīgu un svētu, 

Kad izaugsi uz augšu, 

Kad tiksimies mēs – 

Virszemes bezgalībā, 

Manā gaismā. 

Un cik jauki mani silda 

Tā saule, kas spīd. 

Tā bezgalīgo vērtību 

dzīvību un enerģiju sniedz. 

No kripatiņām mazām, 

Saule mani radīja, 

Ar bezgalīgo mīlestību tā vienoja. 

Un te nu es esmu, 

Mana mīļā sēkla, 

Es esmu tu, 

Un tu esi es, 

Tev mani radīja 

Tev es esmu. 

Es tev dodu visu, 

Tev tikai jāpieņem. 

Un te nu es esmu, 

Mana mīļā sēkla, 

Lai tu dzīvotu, 

Lai manā dziļdzīļu tumsā, 

Tu nonāktu. 

Jo tikai tā 

Tu vari pieredzēt dzīvi, 

Ceļā, kustībā, pieredzē, 

No bezgalīgās tumsas 

Uz bezgalīgo gaismu.

Mā-ja 

Sintija Koļesņikova 

12.klase 

JAMĀ JAM MĀJ 

JAMĀ JAMĀJAM JAM ĀJAMĀ MĀJ AMĀJA 

JAMĀ ĀJAMĀJAM JAM ĀJAMĀ MĀJAM AMĀJA 

JAMĀ MĀJAMĀJAM JAM ĀJAMĀ AMĀJAM AMĀJA 

MĀ JAMĀ MĀJAMĀJAM JAM MĀ ĀJAMĀ AMĀJAM AMĀJA 

ĀJAMĀ JAMĀ MĀJAMĀJAM AMĀJAMĀJAM MĀ ĀJAMĀ AMĀJAM AMĀJA 

ĀJAMĀ JAMĀ MĀJAMĀJAM AMĀJAMĀJAM MĀ ĀJAMĀ AMĀJAMĀJAMĀJA 

ĀJAMĀ JAMĀJAMĀJAMĀJAM AMĀJAMĀJAM JAMĀJA ĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

ĀJAMĀ JAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAM JAMĀJA ĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

MĀJAMĀ JAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA ĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

MĀJAMĀ JAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA ĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

MĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA ĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

MĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

MĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀsintijaĀJAMĀJA 

MĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJAMĀJA 

Trijžuburis 

Otas, krāsas un papīra lapas dziesmas. 

Otas dziesma 

Ņem mani un krāso, 

Izkrāso lapu košu! 

Ņem krāsu sārto, 

Un netaupi guašu! 

Virpini mani pirkstos, 

Grozi un šķobi kā vēlies, 

Triec krāsu triepienos, 

Kur citur tad skaistums ir cēlies? 

Lapai ir jābūt skaistās krāsās, 

Ko citu tad tai vari dot? 

Vari ņemt mani un manas māsas, 

Lai palīdz tev izkrāsot! 

Linda Lāce 

12. klase

Papīra lapas dziesma 

Negribu balta es būt, 

Gribu es krāsota kļūt, 

Krāsa, kas sakalst uz lapas, 

Turpina dzīvot bez smakas. 

Kā gan krāsa priecē citus 

Ja tā bundžā slodzīta? 

Bet kad krāsa ir uz lapas, 

Visiem tā ir atklāta. 

Lapa ir skaista, 

Kad krāsa to saista. 

Bet ja krāsai sāp, 

Tad lapa balta var būt arī turpmāk. 

Krāsas dziesma 

Otai vienalga, 

Tai dzīve salda, 

Noķēpā, nomazgā 

Un noliek uz galda. 

Bet vai tu zini kā krāsa jūtas? 

Krāsu paņem un triec pret lapu, 

Krāsai nelāgas sajūtas gūtas, 

Šķiet, ka tā tai veido kapu. 

Krāsa izplūst pa lapu un sakalst. 

Tā nedzīvo un nesmaržo vairs, 

Bet vai tad lapa bez krāsas 

Paties’ nav tas skaistākais?

Roze 

Vai es neesmu daiļa? 

Visdaiļākā! 

Vai es neesmu krāšņa? 

Viskrāšņākā! 

Ja, jau tā, 

Tad kronējiet mani. 

Es karaliene, 

Dobe mana. 

Jau sirmajiem 

Es skaista biju. 

Bez manis rutīna zustu, 

Jaunais, amizantais vietā stātos. 

Dārznieks par savām rozēm 

Šai dobē rokas manas 

Katrs zieds un katra lapa. 

Portrets mans 

Kā šedevrs 

Roze kā dārgakmens 

Pat tūkstoš latu vērts. 

Prezidents tik dārza ērms 

Kā putnubiedēklis. 

Dzīves bauda un rūpes, 

Šis mans mazais prieks. 

Tas kā bērns mans, 

Kā acuraugs. 

Vērotāja atziņa par Dārznieka rozēm 

Zieds kā zieds, 

Ko tur ņemties? 

Ko tur raizēties? 

Augi vien. 

Tik tur tā skaistuma 

Kā krāsains zieds, 

Sintija Koļesņikova 

12.klase

Zaļas lapas, 

Mazs prieks. 

Skaistums šis pārvērtēts. 

Tik mazam priekam, 

Tik augsta cena. 

Par daudz, par daudz... 

Problēma 

Spārnos pacelties 

Prom no problēmas aizlaisties 

Kliegt skaļi 

Jo okeānā peld sarkani vaļi 

Kliedz, bēdz uz okeānu kur sarkani vaļi 

Vai beigās tie paliks zaļi? 

Bet galu galā mums tajā nav nekādas daļas 

Mums tā pat ir tīrākas pļavas un kotletes no maltas galas 

Kliedz, bēdz… celies, pamosties 

Sapņot apstājies 

Ko sapriecājies? 

Tikai smagi sasities 

Tagad smejies 

Un Tu grozi galvu kā tāds šizofrēniķis 

Nevienam nešķiet ka tu būtu baigais ķīmiķis 

Dilemma 

Viena liela Problēma 

Guntis Rūsa 

12.klase

Trīsžuburis 

Zvaigznes dziesma 

Zvaigzne ir mūsu gaisma, 

Kura spīd tik spoži kā svece. 

Zvaigzne ir mūsu sargs, 

Tā naktī spīd un ceļu rāda. 

Zvaigzne ir arī Saule, 

Kas mūs silda. 

Zvaigzne tikai labu dara, 

Tā gaismu dod un siltumu rada. 

Saules dziesma 

Saule ir mūsu māte, 

Tā ir mūsu gaisma. 

Saule ir visu zvaigžņu pavēlniece, 

Kura rāda dzīves ceļu mums. 

Ar saules gaismu mēs redzam… 

Mēs redzam mīlestību. 

Saule ir mūsu māte, 

Kas mīlestību māca. 

Mīlestības dziesma 

Mīlestība ir mūsu dzīve. 

Mēs mīlam sauli, Dievu, ģimeni. 

Mīlestība ir visapkārt. 

Arī saule ir mūsu mīlestība. 

Mīlestība ir mūsu gaisma, kas vieno.. 

Kas vieno zvaigzni, sauli un mīlestību. 

Laine Villa 

12. klase

„Trakā dziesmiņa” 

Dzeltena saule ripo pār jūru 

Tai galvā sarkana cepure jo 

Tā nezin kurp dosies 

Taču turpina ripot 

Redz kur zaļais koks 

Kurš vēroja sauli 

Jo tas iemīlējās tās krāsās 

Un tās smaidā 

Bet rekur mazais cālītis 

Kurš vēl šorīt runāt neprata 

Tagad jau zāli pļauj 

Vai tas maz ir iespējams? 

Pēkšņi zeme sāka kliegt 

Jo tā nespēja rast mieru 

Sākās trakums un haoss 

Vai tā tiešām bija? 

Ar trakumu vēl viss nebeidzās 

Jo saule uzlūkoja zaļo koku ar... 

Ar smaidu vai asarām? 

Nē ar mīlestību 

Tad atkal zeme griezās 

Un ziedi spēlējās ar savām krāsām 

Laine Villa 

12.klase

Trīsžuburis 

Pagātne 

Es biju 

Es dzīvoju 

Es domāju, es darīju 

Man deva iespēju mainīt 

Es mainīju 

Nu par mani aizmirsa 

Vai tomēr nē? 

Par to būs jāpajautā kādam tagadnē. 

Tagadne 

Es esmu 

Es dzīvoju 

Es domāju, es daru 

Man dod iespēju mainīt 

Es mainu 

Es ceru ka par mani neaizmirsīs 

Vai tomēr jā? 

Par to kādam būs jāpajautā nākotnē. 

Nākotne 

Es būšu 

Es dzīvošu 

Es domāšu, es darīšu 

Man dos iespēju mainīt 

Es mainīšu 

Un par mani neviens nešaubās 

Vai tomēr jā? 

To neviens nezin kas notiks, kur un kā. 

Guntis Rūsa 

12.klase

Piens 

Govs dod pienu 

No piena taisa sieru 

Laukos izkaltējām sienu 

Apņēma mans brālis jaunu sievu 

Un visai pasaulei mēs vēlam mieru 

Vecus ļaudis ļoti cienu 

Cieni? 

Cienu! 

Gribu padzerties es pienu 

Johou johohou 

Johohohohou 

Johou johohou 

Johohohohou 

Piens 

A man laukos dzīvo cūkas! 

Tas tik vēl trūkas! 

Diennakts 

Šorīt pasaulē nāku 

Kā jauna dzīvība 

Vai tiešām jauna?! 

Bet nāku... 

Šodien veros spogulī un redzu sevi 

Ne vecāku un ne jaunāku kā citi 

Tie šķiet laimīgi, dzīvespilni un apzinīgi. 

Pienāk vakars, un es jau esmu vecs 

Veros uz aizgājušo laiku 

Ceru, ka manas beigas ir arī mans jaunais sākums. 

Madara Zača 

12.klase

*** 

Glāze guļas, kaķis kuļas, 

Maize veļas, roka ceļas, 

Ogas dējās, zaķis smējās, 

Vakardiena aizkavējās. 

Plaukti slienas, paskrien dienas, 

Ausis griežas, slikti viežas, 

Dūmi lija, dziedāja dzija, 

Ortdiena bija. 

Seši plaukti, astoņi skapji, 

Visi cilvēki apkārt slapji, 

Rozā saule, sarkans olis, 

Beidzās dzejolis. 

Pasaules rašanās 

Linda Lāce 

12.klase 

Eduards Stūre 

9. a klase 

No sākuma nebija Zemes, bija tikai četri dievi – Uguns dievs, Zemes dievs, Ūdens dievs 

un Gaisa dievs, viņi visi gribēja radīt dzīvību. Tādēļ tie apvienojās un radīja Zemi. 

Pašā sākumā Zemes dievs radīja pašu Zemi, pēc tam Ūdens dievs salēja uz tās 

okeānus, jūras, ezerus un upes. Vēlāk Uguns dievs radīja Sauli un karsto Zemes kodolu. Gaisa 

dievs radīja skābekli un siltos, aukstos vējus. 

Kad pati Zeme tika radīta, Dievi nodomāja, ka vajag arī kādu, kas uz tās dzīvotu. Tāpēc 

viņi radīja augus, dzīvniekus un beigās arī cilvēkus. Tad tie vēlreiz apvienojās un kopīgi radīja 

dienu un nakti. 

Tagad Uguns dievs dzīvo Saulē un palīdz mūs sildīt. Ūdens dievs dzīvo okeānos un 

jūrās, viņš dod mums ūdeni. Zemes dievs dzīvo klintīs un kalnos, viņš dod mums mājas. Gaisa 

dievs dzīvo vējos un dod mums skābekli, ko elpot. Tā radās Pasaule.

Es piedzimu laikā 

Kristīne Līcīte, 

10. klase 

Laika veidu ir daudz. Ir daudz atdzimšanas veidu. Bet tikai viena es esmu tāda ar savu 

neparasto būtību… Nešaubīgi teiktu, ka reti var gadīties piedzimt nelaikā. Var jau būt, ka 

moments nav pats labākais, bet tas ir izmērāms laikā, un tādēļ maz ticams, ka var būt galīgi 

nelaikā. Tāpēc, ka tagadne ir šodien. Tāpēc, ka pagātne sen zudusi, bet nākotne vēl nav 

parādījusies, bet tu piedzimi tagadnē. Un tomēr, saprotot laiku tā, kādā citā veidā un 

dimensijā, katram būtu savs uzskats, bet es turos pie savas būtības – es esmu tā, kas esmu, 

un tas, kas piedzimis. Un ne tev, ne kādam citam nebūs lemt – vai esmu, vai neesmu dzimusi 

laikā. Tādēļ, ka es jūtu, ka tad, kad es piedzimu, bija pats īstākais laiks dzimšanai, tad tā tas 

arī ir. Tas ir pats skaistākais laiks manā dzīvē – mana dzimšana. Tāpēc es elpoju pilnībā brīvi, 

un man ir, kam elpot. Es piedzimu īstajā laikā un vietā. Tā man liekas. Lai gan īsti nezinu, kā 

būtu, ja būtu dzimusi citā laikā. Un vai var diena vai sekunde mainīt dzīves ritumu? Bet tas 

nav tik svarīgi. Mums nav jāizdomā, kas būtu vai nebūtu, jo laikā atgriezties nevaram, jo laiks 

nav pieradināts. Mums jāpriecājas par to, kas mums dots, nevis jāakcentē, kā mums nav. 

Tādēļ, ka bēdājoties laimi nesasniegt. Man ir dots viss: ģimene, māja, draugi, brīvība, Latvija 

un, galvenais, pats svarīgākais – dzīvība. 

Laika īstā nozīme man nav zināma. Laiks vienmēr ir bijis ar mums un būs. Nav 

nepareiza laika, ir tikai nepareiza nozīme, kādu tam piedēvējam, vai vide ap to, vai vienkārša 

sagadīšanās. Laiks – tas nav tas, ko mēs varētu savaldīt, valdīt pār to var vai vismaz saprast 

to. Bet kā izprast vārdu „piedzimt laikā”? Manuprāt, viss ir vienkārši – apkārtējā pasaule ir 

labvēlīga jaundzimušajam. Vai pareizs pulksteņa laiks vai kas cits, man nesaprotams? Nav 

norādīts nekas, kas liecinātu, ka varētu būt cits, pareizāks laiks. 

Tāpēc ikvienam no vecākiem bērns vienmēr ir gaidīts un tā nemēdz būt, ka nemīlētu 

savu bērnu, tā nedrīkstētu būt. Neatkarīgi no tā – nakts vai diena, ziema vai vasara, pēc gada 

vai desmitgades, ekonomiskās krīzes vai bagātības laikā. Atnācis mans laiks, mans gads, 

mana minūte, mana sekunde un tajā sekundē atnācis mans laiks – tagadne.

Я родилась вовремя 

Есть много видов времени. Есть много видов возрождения. Но только я такая одна со 

своим необычным Я. Я ,несомненно, сказала бы, что редко бывает родиться не 

вовремя, возможно тот момент не был самым подходящим , но этот момент измерим 

во времени , и вряд ли это возможно по- настоящему не вовремя ? Потому, что время 

есть в настоящее время. Потому, что прошлое уже давно потеряно, а будущее ещё не 

явилось, но ты в настоящее время родилась. Но всё – таки, понимая время в другом 

виде или дименсии, у каждого было бы своё мнение, но всё – таки я придерживаюсь 

своей сущности – Я, то, кто я есть, такая как я есть, я то, когда родилась. И не тебе и ни 

кому другому не решать- родилась вовремя или нет. Потому что я чувствую, когда я 

родилась-это было настоящее время для рождения, тому так и быть. И это самое 

прекрасное время в моей жизни – моё рождение. Потому, что я дышу полностью 

свободно и мне есть для кого дышать. Я родилась в настоящее время и место. Мне так 

кажется, хотя по -настоящему я не знаю, как было бы, если я родилась бы в другое 

время. И может ли день, час или секунда поменять движение жизни? Но это даже не 

важно. Нам не нужно выдумывать, что было бы, если было бы, когда мы не можем 

вернуться назад во время, потому что время неприручаемое, нам нужно радоваться 

тому, что нам дано, но не тому ,чего у нас нет. Потому, что с печалью не достигнем 

счастья. Мне всё дано: семья, дом,друзья,свобода,Латвия и жизнь, которой самое 

большое значение. Но настоящее значение времени мне не известно, время всегда 

было с нами так и останется. Нет правильного времени, есть только неправильное 

значение, какое мы придаём ему, или окружающая среда, которую создаём вокруг 

него, или простое совпадение. Время – это не то, c чем мы могли бы совладать. 

Владеть или просто понять его. Но как же мы понимаем слова- родиться вовремя? По – 

моему это совсем просто: весь окружающий мир благожелателен к новорождённому. 

Или правильное часовое показание, или совсем что -то другое - мне не понятное. Не 

указан факт или что -то другое, что могло бы показать, что другое время было бы 

подходящим. Потому, что у каждых родителей ребёнок всегда желанный и так не 

бывает, чтобы не любили своего ребёнка, не должно быть так . В независимости ночь 

или день, зима или лето, после года или десятилетия, экономический кризис или 

вершины богатства. Пришло моё время, мой год, моя минута, моя секунда, и в ту 

секунду пришло моё время – настоящее время.

Es piedzimu laikā. 

Eva Ozola 

10. klase 

Es esmu dzirdējusi, ka ikkatrs mazulis pirms piedzimšanas atrodas debesīs, un tur viņš 

pats izvēlas sev vecākus. Ja tā patiešām ir, tad es esmu izvēlējusies vienus no labākajiem, un 

tas jau ir viens no iemesliem, kāpēc es esmu piedzimusi laikā. 

Laiks - tas ir moments, kuru ir jāizbauda. Laiks lido garām ļoti ātri un paliek tikai 

atmiņas vai arī vispār nekas. Laiku pagriezt atpakaļ var tikai uz pulksteņa. Ja es piedzimtu 

gadu agrāk, tad diezin vai es tagad būtu tāda, kāda esmu. Es domāju, ka man nebūtu nekā no 

tā, kas man tagad ir. Viss būtu pavisam savādāk. Manā dzīvē, iespējams, būtu pavisam citi 

cilvēki un citas atmiņas. Nebūtu tagadējās manis. Man patīk dzīvot un priecāties par katru 

sīkumu, kas liek pasmaidīt. Es uzskatu, ka esmu piedzimusi laikā, un esmu pārliecināta, ka 

mani vecāki uzskata tāpat. 

Я родилась вовремя 

Я слышала, что каждый малыш перед тем как родиться находитса на небе и там он сам 

выбирaет себе родителей. Если это и в правду так, то я выбрала бы одних из лучших и 

это уже одна причина, почему я родилась вовремя. 

Ну, если я выбрала бы других родителей, то всё врятли было бы так, как сейчас, и 

врятли я бы сейчас это вам говорила. 

Время - это момент, которым нужна наслождаться. Время пролетает у нас под носом и 

останется только воспоминания или вообще нечего. 

Время повернуть можно только на час. Если я бы родилась на год раньше, то врятли я 

сейчас была бы такой, какая я есть. Я думаю, что у меня не было бы ничего, что я сей 

час имею. Всё было бы совсем по другому. В моей жизни возможно были бы совсем 

другие люди и воспоминания. Небыло бы нынешний меня. Мне нравится жить и 

радоватся каждой мелочи, каторая заставляет улыбатся. Я считаю что я родилась во 

время и я уверена, что мои родители, считают также.

Es piedzimu laikā 

Laima Vasile 

10.klase 

No sākuma valdīja haoss. Tad tas izpletās, nodunēja un ieplūda gaisma. Katrs cilvēks 

ir Visums. 

Pirmās piedzima manas sajūtas – un kļuva auksti. Tām līdzās uzplauka domas – lai 

pāršķeltu klusumu. Tad dzima sapņi, un kļuva tik silti... Radās maņas, un tikai pēc tam man 

tika piešķirts laiks... 

Katram laiks ir citādāks. Un es zinu – laiks ir tikai ilūzija, tāpat kā realitāte ir 

izdomājums, un sapņi... Varbūt sapņi ir vienīgā īstenība? 

Vienam pieder smilšpulksteņu laiks – tas vienmērīgi aizslīd, atstājot tuksneša kāpu 

iespaidu; citam laiks ir sienas pulkstenis, kas nosit pusnakti un uzreiz aizlec līdz astoņiem no 

rīta. Vienam sekundes aizzvankšķ kā nebijušas, bet cits tikai sekundēm piešķir vērtību. Ir 

mirkļa dzīvotāji un ilgdzīvotāji. Un es tiešām nezinu, kurš nodzīvo ilgāk... Jo ‘’laiks’’ – tas neko 

nenozīmē. Tā ir tikai ilūzija, kurā mirkļiem piemīt vislielākais spēks. 

Es piedzimu laikā... jā, tieši šai straumei pa vidu! Citi piedzimst laikam vienā 

bezgalības pusē un visu mūžu cenšas irties uz pagātni, uz laika karstošo kodolu kā planētas 

centru; cits piedzimst ledainā sākotnē un mēģina peldēt, meklēdams pats savu virzienu, kaut 

vienīgais kompass ir pati straume. 

Un cilvēki joprojām cenšas nostatīt laiku blakus bezgalības zīmei, kaut patiesībā tas 

taču ir vien sekundes tikšķis, pat mazāk, viens komētas stars... 

Laiks nepretojas termodinamikas likumiem. Kamēr vien tu pieliksi spēku, tas 

neapstāsies. 

Ich bin in der Zeit geboren 

Am Anfang war Chaos. Dann breitete es sich aus, erdrōhnete, und Licht strōmte 

herein. Jeder Mensch ist ein Weltenall. 

Meine Gefūhle waren als erste geboren – und wurde kalt. Daneben blūhetete die 

Gedanken, die zerstōrten die Ruhe. Dann sind die Trāumen geboren, und alles wurde so 

warm... Die Gefūhle entstanden und nur dann wurde mir die Zeit gegeben... 

Jeder hat seine Zeit. Und ich weiss – die Zeit ist nur eine Illusion, ebenso wie die 

Realitāt ist eine Erfindung, und die Trāumen... Vielleicht sind die Trāumen die einzige 

Wirklichkeit? 

Jemand hat eine Zeit der Sanduhren – es fliesst gleichmāssig weg, und liess einen 

Eindruck von den Sandhūgenden Wūste; einem anderen ist die Zeit eine Wanduhr, die in der 

Mitternacht klingelt und lāuft unverzūglich nach Acht am Morgen. Bei einem fliessen die 

Sekunden wie sondergleichen ab; aber der Anderer findet die Bedeutung nur in den 

Sekunden. Es gibt Menschen, die fūr den Augenblick leben, und Menschen, die fūr die 

Ewigkeit leben. Und ich weiss wirklich nicht, wer lānger lebt... Weil ‘’die Zeit’’ – bedeutet gar 

nichts. Das ist nur eine Illusion, wo die Augenblicke die grōsste Rolle spielen. 

Ich bin in der Zeit geboren... Ja, gerade mitten in diesem Strom! Die anderen sind an 

einer Seite der Unendlichkeit von der Zeit geboren, und das ganze Leben streben nach

Vergangheit, nach hitzigendem Kern der Zeit ins Zentrum des Planets; ein anderer ist am 

Anfang der eisernen Zeit geboren, und versucht, seine Richtung selbstāndig suchend, 

schwimmen, obwohl der Strom selbst schon einziger Kompass ist. 

Und die Menschen bemūhen sich die Zeit neben dem Zeichen der Unendlichkeit 

hinzustellen, obwohl in der Tat ist sie nur ein Sekundeticken, sogar weniger, sie ist nur einer 

Kometstrahl... 

Die Zeit geht nicht weiter, so lange du deine Krāfte dazu nicht beigibst. 

Trīsžuburis 

Koks 

Koks ir ķebļa tēvs! 

No koka ķeblis audzis! 

Zāģis koka bieds! 

Koks no zāģa kliedz! 

Ķeblis 

Ķeblis koka dēls! 

Koks tam ļoti cēls! 

Zāģis ķebļa draugs! 

Bez zāģa tas neizaugs! 

Zāģis 

Ar zāģi koku grieza! 

Nav jau zāģa tiesa! 

Koks tam ira draugs! 

Jo zāģis ir jauks! 

Zāģis ķebli ciena! 

Jo drauga tam nav neviena! 

Artūrs Ringis 

12. klase

*** 

Plūst sveķains miers 

tūkstošiem zvaigžņu mirdz manī 

un elpa apvijas apkārt 

dvēseles kliedzienā plašā; 

čaukst klusums 

un trīsuļo zvaigznes 

un grasās tūlīt jau krist - 

bet gaida... 

slīkst naktī... 

un sirds alkst tās vienas, 

kas kritīs 

un līdzi sev atnesīs - 

tevi. 

Un dažkārt, 

dažkārt tik sāpīgi liekas 

šis jautājums, 

atkusnis spriegais; 

kad peļķes ap sirdi 

visapkārt līkst, 

un sirds, 

sirds atkal jausmās tvīkst... 

Laima Vasile 

10.klase

Es. 

Es aizeju. 

Es eju. 

Es eju. 

Smiltis birst kurpēs. 

Es. 

Asfaltā ir bedres. 

Es eju. 

Es eju. 

Upe mutuļo. 

Saule spīd acīs. 

Vējš kož vaigos. 

Es eju. 

Tilts ir sabrucis. 

Es eju. 

Ceļā ir sēta. 

Aiz sētas grāvis. 

Sigita Goldšteina 

12.klase

Nekur 

Dienas pavadu te, 

te naktis pavada mani. 

Tā nav mana 

Baltmaize, ko smērēju. 

Tur pāri horizontam 

karalieni apciemot. 

Koferis ir atvērts, 

bet nav ko tajā iekšā mest. 

Nav krava, ir dzeja, 

patiesībā negribas vest. 

Ja katrs saprastu šīs mokas, 

tad viens otram bedres neraktu. 

Klusi bļaujot prāts skrien pa priekšu. 

Es negribu atcerēties vakardienu. 

Jau kopš sētas dienām 

labāk palikt vienam. 

Trīsžuburis 

Zāle 

Kaut tautā mani sauc par zāli, 

Es tomēr esmu kaņepe. 

Kaut izskats man nav cēls, 

Es tomēr visus vilinu. 

Kaut garša man smalka, 

Es tomēr sviestam patīku. 

Kaut sviests – mans pirmais draugs, 

Es tomēr arī maizei atdodos. 

Kaut viss tas izklausās tik stulbi, 

Es tomēr gribu būt par gulbi. 

Sviesta dziesma 

Kaut sviestā esmu sagājis 

Un dzeltens palicis, 

Bet domas man ir pareizās. 

Par kaņepi vien prātoju- 

Kā vilināt tās jaukos graudus 

Tik pie manis, 

Ne tās maizes. 

Kad mūsu miesas saskarsies 

No baudas visi ļaudis ģībs, 

Un par maizi aizmirsīs. 

Renārs Urga 

12.klase 

Sabīne Vaitoviča 

12.klase

Nožēlojamā maize 

Ak jel, Tu, sviests, kam nicini mani? 

Vai par miesu manu gardo? 

Vai kaņepes mīlestību? 

Cik prāta tev, ak sviests? 

Kā vari iztikt tu bez manis? 

Kā ēdīs tevi kāds? 

Kas baudīt tevi vēlēsies, 

Bez manis un kaņepes? 

Vai neesi ar mieru tu, 

Slēgt draudzību uz mūžu? 

Lai varam dzīvot draudzīgi – 

Maize sviests un kaņepe!!! 

Mazais dārza rūķis 

Staigāju pa dārzu, 

Skatos – rūķa nav. 

Apskradīju pagastu 

Meklējot to salašņu. 

Nekur viņu neredzu, 

Lūdzu dodiet padomu 

Kā lai viņu atrodu. 

Laikam jāiet uzpūst balonu... 

Mazais dārza rūķis, mazais dārza rūķis 

Mazais dārza rūķis, mazais dārza rūķis 

Kur Tu paliki, kili kili paliki? 

Kur Tu paliki, kili kili aļiki? 


Kur Tu paliki? 

Rekur divi aļiki! 

Eju iznest musoru, 

Baigi garo kusaku, 

Skatos tur aiz stūra 

Mans mazais dārza rūķis kūra! 

Kūra? –Ugunskuru kūra! 

Skatos viņam alus rokā 

Un viņš pats jau baigā lopā. 


Kur Tu paliki, kili kili aļiki? 


Kur Tu paliki? 

Sabīne Vaitoviča 

12.klase

Re kur divi aļiki! 

Viņam apkārt beibes danco 

Un viņš pats tik vien kā sačko. 

Jābrauc mājās mazais rūķi, 

Tur tu redzēsi baigo pūķi! 

Nē! –Ko nē? –Nē! 

Ja tu te vel traci celsi, 

Tad rausi ar kreiso kāju pa labo aci!

Atrodi burtu P ! 

RRRRRRRRRRRRRRRRRRRR 

RRRRR________________RRRRR 

RRRRR______________________RRRRR 

RRRRR____________________________RRRRR 

RRRRR__________________________________RRRRR 

RRRRR________________________________________RRRRR 

RRRRR______________________________________________RRRRR 

RRRRR________________________________________RRRRR 

RRRRR___________________________________RRRRR 

RRRRR_____________________________RRRRR 

RRRRR________________________RRRRR 

RRRRR__________________RRRPR 

RRRRRRRRRRRRRRRRRRRR 

RRRRR__________RRRRR 

RRRRR_____________RRRRR 

RRRRR_________________RRRRR 

RRRRR____________________RRRRR 

RRRRR_______________________RRRRR 

RRRRR__________________________RRRRR 

RRRRR_____________________________RRRRR 

RRRRR________________________________RRRRR 

Ralfs Ozoliņš 

12.klase

Mūžs ir pieturzīmju okeāns 

Kārlis Buivits 

8.b klase 

Mūžs un dzīve ir kā okeāns, jo mēs visu laiku sasitamies vētrās un negaisos. Citi pazūd 

Bermuda trijstūrī pavisam. Daži izpeld ārā. Okeāns atspoguļo visus mūsu mūža pavērsienus. 

Un mēs esam kā laiviņas. Cits kā lieli kuģi, citi kā kuteri un citi kā zvejnieku airu laivas. Ir arī 

ūdensmoči un ātrumlaivas. Tās visas atspoguļo ekstrēmos cilvēkus. 

Punkts 

Laura Mironova 

8.b klase 

Reizēm man liekas, ka punkts ir pārāk iedomīgs, nopietns, bezbailīgs. Viņš spēj pierādīt 

to, ka spēj būt labāks, pareizāks par citiem. Nav iespējams noņemt punktu, bet pielikt klāt 

var visu. Daudzpunkti, jautājuma zīmi, izsaukuma zīmi, komatu – to visu var pierakstīt klāt, 

punktam virsū, blakām, apakšā. Mēs bieži gribam paši izvēlēties, kur likt punktu, bet vienmēr 

sanāk pielikt komatu, izsaukuma zīmi vai jautājuma zīmi, jo liktenis un dzīve izvēlas paši, kur 

būs jāpieliek punkts. Punkts ir sākums kaut kam jaunam un beigas vecajam. Bet visas pārējās 

zīmes ir pārdomas, šaubas un neizlēmība. Šīs zīmes tev staigā līdzi pa visu dzīvi un izdomā 

sev pieturvietas. Dzīve sastāv vienīgi no zīmēm, pieturzīmēm! Zīmju starpā notiek cīņa, bet 

vienmēr uzvarēs punkts, viņš vienmēr būs beigās. Īsti par uzvaru to nevar saukt, jo beigsies 

viss, ko biji darījusi, vēlējusies. 

Dzīvi mēs dzīvojam bez punktiem, bet ar komatiem, jautājuma zīmēm, izsaukuma 

zīmēm, koliem, bet dzīvi nobeidzam ar vienu lielu punktu. 

Jautājuma zīme 

Elīna Apanaseviča 

8.b klase 

Jautājuma zīme ir kā mazs, ziņkārīgs velniņš. Viņam visu vajag zināt un visur vajag būt. 

Viņš jautā visiem pa visu. Viņš nerunā, neskaidro – viņš jautā. Viņš gaida atbildes uz saviem 

jautājumiem un viņam nevar neatbildēt. Viņš skraida šurpu, turpu un meklē ēsmu, kam lai 

pajautā. Viņam vajag būt lietas kursā par visu. Katrai pildspalvai ir piešķirta programma, kura 

raksta jautājuma zīmes. Velniņš ir pildspalvā. Viņš ir tintē, zīmulī, visur. Velniņš var darboties 

arī gaisā, var likt cilvēkam mutiski uzdot kādam jautājumus. Velniņš pat ir ieprogrammēts 

gudrā datorā, kurš tik vien drukā jautājumus un jautājuma zīmes. Velniņš arī ir un bija manī. 

Kad es biju maza, es nepārtraukti uzdevu jautājumus par dzīvi, jo neko no tās nezināju. 

Drīzāk velniņš manī uzdeva jautājumus un gaidīja atbildes, lai paplašinātu gan savu, gan 

manu atbilžu loku. Velniņam visas atbildes uz viņa uzdotajiem jautājumiem krājas viņā, un 

viņš no tām pārtiek. Kā mēs pārtiekam no pārtikas, viņš pārtiek no atbildēm. Tāda nu ir viņa 

dzīve. Viņam tā patīk, ja jau viņš tik labi visiem jautā. Ja velniņš iekļūst cilvēkā, viņš grib

jautāt, bet cilvēks velniņa jautājumu noformulē pareizi un piedomā vēl kaut ko klāt, lai augtu 

arī cilvēks no sniegtās atbildes. Velniņš neaug augstumā vai platumā. Viņš aug pašapziņā. 

Viņš aug ar visām dzīves atbildēm. Viņa mērķis ir jautāt, jautāt un jautāt, jo nekam citam viņš 

neder. Ja viņam kāds kaut ko jautātu, viņš nesaprastu, viņš nespētu atbildēt. Vienīgais, ko 

viņš šāda situācijā varētu darīt, ir jautāt pretī, jautāt par visu. Ar savu jautājumu plūsmu viņš 

spēj padarīt kādu traku. 

Diena ir pieturas zīmju plūsma 

Kristaps Paulāns 

8.b klase 

Cilvēks savā dzīvē sastopas ar dažādām pieturas zīmēm. Pa dienu pieturas zīmes plūst 

kā strauja upe. Pieturas zīmes mainās cita ar citu. Ir labās pieturas zīmes un sliktās. Sliktās 

pieturas zīmes cilvēkus aptur pie visādām nelaimēm un liek viņiem tās ilgi atcerēties. Sliktās 

pieturas zīmes cilvēkiem liek bēdāties. Labās pieturas zīmes cilvēkiem liek priecāties un 

smaidīt. Visas pieturas zīmes skrien pie cilvēkiem, un katru reizi atskrien cita pieturas zīme. 

Jautājuma zīme ir jautājums, no viņas var sagaidīt visu. Izsaukuma zīme ir cilvēka prieks un 

bēdas kopā. Punkts ir cilvēka ziņnesis, viņš cilvēkiem paziņo dažādas lietas. Punkts ir arī 

beigu pieturzīme. Punkts var būt arī nāve. 

Mana laime! 

Māra Madara Lūse 

7.a klase 

Mana laime ir ļoti plašs jēdziens. Un jājautā, vai kādam tā nav? Atbilde varētu būt, 

iespējams, tikai cilvēkiem ar ļoti šauru skatu uz dzīvi vai cilvēkam, kam reālajā dzīvē nav 

draugu, bet tikai internetā un sociālajos tīklos. 

Runājot atklāti, mana laime sastāv no šādām lietām: mana ģimene, mani draugi un 

draudzenes gan skolā, gan treniņos, arī no turnīriem un ceļošanas, jaunu zemju apskatīšanas. 

Cilvēkam, kuram laimes slieksnis ir zems, pat parasta saldējuma ēšana sagādā laimi. Tas 

nebija domāts tā, ka, saldējuma ēšana ar mīļoto cilvēku Parīzes skaistākajā vietā nevar 

sagādāt laimi. Bet ir arī otra galējība, ka savu mīļoto cilvēku tu aizved uz Romu, bet viņš par 

to nemaz nav laimīgs, tikai priecīgs. Es, protams, nezinu, kā tas ir no malas, bet man liekas, 

ka esmu kaut kur pa vidu, drīzāk cilvēks, kam laime ir katrs sīkumiņš, bet, protams, ne jau tik 

traki. Es uzskatu, ka esmu laimīga, jo nevar būt laimīgs tāds cilvēks, kuram apkārt nav 

draugu, ar kuriem tu vari izrunāties. Es domāju, ka tagad esmu ļoti laimīga, jo man apkārt ir 

ģimene, ar kuru man beidzot ir labas attiecības, gan draugi - un pat ļoti labi draugi. 

Iesaku katram cilvēkam sakārtot savas attiecības gan ar ģimeni, gan ar draugiem, un 

tad jau dzīvē viss ritēs savu gaitu. Man pašlaik ļoti patīk cilvēki, kas man ir apkārt un mani 

uzklausa, un man nav no viņiem noslēpumu.

lietas. 

Mana laime 

Elizabete Magone 

7.a klase 

Manuprāt, man ir paveicies visā. Man ir jauka, jautra ģimene un vēl daudz visādas 

Es esmu laimīga, kad kopā ar ģimeni izbraucam kādā ekskursijā vai arī kad vakaros 

ēdam kopā vakariņas, vai visi kopā dīvānā skatāmies televizoru. Tas šķiet jauki un tas mūs 

vieno. 

Vēl es esmu ļoti laimīga par to, ka man ir absolūtā muzikālā dzirde. Manuprāt, bez 

mūzikas es nevarētu izdzīvot. Tā ir lieta, kas man ir ļoti tuva un mīļa. Dzirdot mūziku, man 

uzreiz uzlabojas garastāvoklis. Esmu laimīga, ka mana ģimene arī nodarbojas ar mūziku, un 

arī visi radi to dara. Daudzos svētkos ir ļoti jauki visiem dziedāt. Jauki ir arī vakaros ar tēti 

paņemt ģitāru un spēlēt kopā daudz un dažādas dziesmas. 

Šīs lietas dara mani laimīgu. Mūzika, mana ģimene un labi pavadīts laiks. Man 

nevajag daudz, lai es būtu laimīga un man pašai tas patīk! 

Estere Savicka 

8.b klase 

Diena ir pieturas zīmju plūsma. Nakts ir pieturas zīmju plūsma. Mūžs ir pieturas zīmju 

plūsma 

Bez pieturzīmēm dzīve būtu sarežģīta. Visgrūtāk būtu iztikt bez punkta, neviens 

nespētu apstāties un uzsākt kaut ko jaunu. Bet no otras puses bez punkta būtu labi, nebūtu 

iespējas padoties un sliktot. Punkti līdzinās dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem, katram 

no viņiem ir punkts – beigas. Visa mūsu dzīve ir pilna ar tiem. Braucot autobusā, ir redzams 

daudz pieturas zīmju un pieturzīmju. Katra pietura ir komats, bet galapunkts – punkts. Kad 

dzīvē ir uztraukums un prieks, tā visa ir liela izsaukuma zīme. Kamēr esam satraukti, mēs to 

neievērojam, līdz izsaukuma zīme mūs apstādina un mēs saprotam, kas noticis. Laikam ritot, 

mēs neievērojam to, kā viss notiek, sākas un beidzas notikumi, bet, kad dzīves stāstam 

tuvojas beigas, viss mainās. Atskatoties viss piedzīvotais ir liels stāsts, pilns ar pieturzīmēm 

un jauniem sākumiem. Bet, domājot par to savādak, tas ir tikai viens teikums, un punkts vairs 

nav tālu. Tad parādās arī jautājuma zīme, un tā arī vairs nav tālu. Vai šis teikums bija īpašs? 

Vai tas bija tā vērts?

Vairak nē – kā tikai mirkli 

Stundām steidzoties uz mūžiem 


11.klase 

„Mirkli... Tikai vienu mirkli,” viņa čukstēja raudošā balsī. Asaras, pilnas sāpju un 

skumju, plūda pār viņas vaigiem, bet tas nespēja neko izmainīt. Tūkstošiem atmiņu paskrēja 

gar viņas acīm vienā mirklī... Mirklī, kurā viņa apjēdz realitāti. 

Viņa vēl bija paviam maza, tomēr viņa joki un smieklīgie stāsti neatstāja viņu 

vienaldzīgu. Viņa skatījās viņa acīs un redzēja mīlestību, viņa jutās droša, kad viņš turēja 

viņas roku... Viņš smīdināja, un viņa smējās, viņš lutināja, un viņa jutās mīlēta. Viņš parādīja 

viņai Rīgu, un viņa jutās sajūsmināta un pārsteigta... Viņš bija blakus, un viņa jutās laimīga. 

Pamazām viņa kļuva lielāka. Laiks bija doties uz skolu. Viņš paņēma viņu aiz rokas un 

teica: „Nebaidies, iesim kopā!” Un viņa lepna pa smilšaino taciņu gāja pretī zināšanām. 

Visapkārt pūta vējš, kurš rudens lapām lika lidot. Mati viņai plīvoja un sitās sejā, taču laiks 

bija lielisks. Viņš gāja viņai blakus un smaidīja... Viņa jutās drošībā. 

Gāja gadi... Viņa bija pieradusi pie ikdienas rutīnas, pie aizņemtības un rūpēm... Viņa 

bija pieradusi pie tā, kā dzīve gāja uz priekšu, un jutās laimīga. Viņa pat varbūt nezināja, kas ir 

mirklis, pirms šī zvana pie durvīm un frāzes: „Viņš ir miris!” 

Viņš nebija supervaronis vai kāds cits varens un slavens tēls, tomēr mācēja pasargāt un 

mīlēt. Viņš nebija paveicis ko grandiozu, tomēr viņa varēja lepoties ar viņu. Pirms tam viņa 

nezināja, ka pēc tūkstoš pierastiem mirkļiem var sekot viens cits, tāds, kurš izmaina visu, 

tāds, kura labāk nebūtu bijis. Viņas prātā atkārtojās un atkārtojās doma: „Vairāk nē – kā tikai 

mirkli, stundām steidzoties uz mūžiem, vairak nē – kā tikai pateikt: „Vectēv, es mīlu Tevi!””

Spārnus! Prom brīvam kā ērglim skriet! 

Spārnus, dodiet man spārnus! 

Lai varētu kā ērglis debesīs skriet. 

Lai brīvību justu, lai ikdienas rūpes aizmirstu. 

Lai sāktu jaunu dienu tur, kur nezina mani neviens. 


Lai nejustu šīs sāpes un nodevību vairs, 

Lai šos melus, kas visapkārt skan, vairs nedzirdētu. 


Un es apsolu, ka vairs neizlikšos par to, 

Kas es neesmu un netēlošu, ka viss ir kārtībā. 

Jums par prieku. 

Spārnus, dodiet man spārnus 

Un šķiramies kā draugi mēs, 

Jūs paliekat te, bet es tur, tālu prom, 

Lai laimīgs būtu bez Jums. 

Un vakarā vēlā, kad debesis zvaigžņotas būs, 

Es atcerēšos Jūs un klusi 

Pateikšos par spārniem šiem, par iespēju 

Brīvam kā ērglim debesīs skriet... 

...par iespēju laimīgam būt! 

Gledisa Oboļeviča 

11. klase

Jautājuma zīme 

Laura Andersone 

8.b klase 

Jautajums paver daudz dažādu iespēju. Tikai un vienīgi jautājuma zīme var iegūt 

draugu. 

Mēs ar šo lielo jautājuma zīmi esam piedzimuši un ar vēl lielāku aiziesim no šīs 

pasaules, jo nekad neviens nevar atbildēt tieši un atklāti, neradot vēl ielāku jautajumu. 

Un neapzināti cilveks sev uzkrauj vēl un vēl šīs jautājuma zīmes, tā pēc tam noslīkstot 

tajās. Cilvēks, atbildot netieši, uzkrauj arī citiem liekus jautājumus – kā tas bija jāsaprot, kā 

viņš to domāja un vai viņš nemelo. 

Jautājums ir daudzpusīgs, tas var nest lielu prieku un labas emocijas vai pilnīgi otrādi - 

likt noskumt un justies slikti. Ir jautājumi, kas atvieglo tev dzīvi un noņem no pleciem 

smagumu, to sadalot vienādās daļās ar uzklausītāju. Abi cilvēki jūtas labāk un jūtas laimīgi. 

Mana ģimene, mans spēks 

Renārs Urga 

12. klase 

Katram no mums ir sava ģimene, iespējams, ka Tu ar viņiem nedzīvo kopā, bet katram 

ir un būs ģimene. Ģimene - tie ir ļoti nozīmīgi cilvēki katram, pat ja viņi to neatzīst, jo tie ir 

mūsu radītāji un mūža skolotāji. 

Es ar ģimeni esmu uz jūs, jo vairākus gadus dzīvoju patstāvīgi - viens pats. Cik es zinu, 

daudzi bērni grib līdzināties vecākiem, turklāt tad, ja vecāki ir dzīvē daudz ko sasnieguši - 

izskatās, ka man pašam būs jāmācās no sevis un jāatstāj pēctečiem savs dzīvesstāsts. Un tā 

arī rodas mans spēks no sevis un daļēji no ģimenes. Es nezinu, vai vajadzētu līdzināties 

kādam, kas ir no ģimenes, un vai vispār līdzināties. Bērnībā jau tas ir automātiski, ka tu gribi 

to, kas ir mammai vai tētim, un gribi būt tik erudīts un pieaudzis kā viņi. Mēģināt līdzināties 

kādam, nezinu vai tas būtu pareizi, jo tas neesi tu pats, kam vēlies līdzināties, tamdēļ saku, ka 

vajag līdzināties sev un smelt spēku no sevis, tikai minimāli ņemt piemēru no vecākiem, lai 

varētu atsperties. 

Lai gan nedzīvoju kopā ar savu ģimeni, man viņi šā vai tā ir ļoti dārgi, un es viņus mīlu. 

Īstenībā es dzīvoju ar viņiem kopā - domās! Es esmu viens no tiem, kuram vecāki ir 

aizbraukuši dzīvot uz ārzemēm, un tas daudz ko maina. Mana tuvākā ģimene man ir 

krusttēvs, vecmamma un draugi. No viņiem es smeļos spēku. Cik atceros, bērnībā bija 

patīkami, ka mājās vienmēr kāds sagaida, vienmēr silts ēdiens galdā, ir ar ko parunāt, ir, kam 

paprasīt. 

Manuprāt, daudzi cilvēki dara lietas ģimenes dēļ, lai ģimenei būtu prieks par tevi un, 

lai viņi ar tevi lepotos, to arī varētu saukt par ģimenes spēku. 

Ģimene ir mans spēks, un, ja tās nebūtu, tad man spēka nebūtu.

Mana zeme: 

gadalaiki

Paraugvalsts 

Agnese Grundāne 

LATVIJA 

Putni.Putni.Putni.Put 

Haos.Haos.Haos.Haos. 

Smaids.S Smaids.Smaids.Smaids.Smaid 

Nauda.Nauda. Nauda.Nauda. Nauda.Nauda.Nauda.Nauda. 

Ziedi.Ziedi.Ziedi. Ziedi.Ziedi.Ziedi. Ziedi.Ziedi.Ziedi. Ziedi.Ziedi. 

Vara.Vara.Vara.Vara. Vara.Vara.Vara.Vara.Vara.Vara.Vara.Vara.Var 

Saule.Saule.Saule.Saule. Saule.Saule.Saule.Saule. Saule.Saule.Saule.Sau 

Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodokļi.Nodo 

Taurenis.Taurenis.Taurenis. Taurenis.Taurenis.Taurenis. Taurenis.Taurenis.Taurenis.Taureni 

Zagļi.Zagļi.Zagļi. Zagļi.Zagļi.Zagļi. Zagļi.Zagļi.Zagļi. Zagļi.Zagļi.Zagļi. Zagļi.Zagļi.Zagļi. Zagļi.Zagļi.Za 

Zvaigznes.Zvaigznes.Zvaigznes. Zvaigznes.Zvaigznes.Zvaigznes. Zvaigznes.Zvaigznes.Zvaigznes. 

Meli.Meli.Meli.Meli.Meli. Meli.Meli.Meli.Meli.Meli. Meli.Meli.Meli.Meli.Meli. Meli.Meli.Meli.Me 

Rozes.R Rozes.Rozes. Rozes.Rozes.Rozes.Rozes.Rozes.Rozes.Ro 

Budž Budžets.Budžets.Budžets.Budžets.Budž 

Saulriets.Saulriets.Saulriets. 

Nauda.Nauda.Nauda. 

Laimīgi cilvēki. 

12.klase

Latvija raud… 


11. klase 

Latvija raud… Vai tu spēj sajust tās sāpes, kuras piepilda viņas sirdi, tās asaras, kas 

nonāk pār zemi kā lietus drūmā rudens rītā? Vai tu spēj dzirdēt tās vaimanas, kas nāk pār 

viņas lūpām, tos sirdsēstus, ko viņa izjūt? Vai tu spēj lasīt tās domas, kas nomoka viņu ik 

dienu, saprast viņas sapņus, kurus piepildīt viņa alkst? 

Latvija raud katru dienu par mums, mūsu kļūdām un nespēju sadzirdēt to. Tā uzrunā 

mūs, taču vai mēs to dzirdam? Mēs esam pārāk aizņemti ar savām problēmām, ar ikdienas 

darbiem, kas kā putekļu mākonis smacē mūs, un caur šo mākoni mēs nespējam neko 

saredzēt un sajust. Pat gaišākais saules stars nespēj izspraukties tam cauri. Tas mūs ir 

iesprostojis, tāpēc mēs sūdzamies par to, cik slikta dzīve, cik slikta valsts. Taču mēs neredzam 

tās rētas. Mēs visu vainu noveļam uz valsti, bet viņa… Viņa cieš, jo nav vienkārši valsts, tā ir 

mūsu dzimtene, mūsu aizgādne. 

Mums apnicis šis mākonis. Mēs izdzirdam no radiem, kaimiņiem, draugiem par citu 

dzīvi, par dzīvi brīvībā un laimē. Pavisam noguruši mēs nopērkam biļetes, sakravājam savus 

čemodānus un ātrumā, neatskatoties atpakaļ, dodamies lielajā pasaulē! Mēs iesēžamies 

lidmašīnā un dodamies brīnumainajā lidojumā, kas paceļ mūs virs debesīm. Mēs domājam, 

ka esam brīvi, esam augstāk par to mākoni, kas smacējis mūs visus šos gadus. Mums paveras 

lielā, plašā pasaule ar saviem spožajiem piedāvājumiem, kas saviļņojuši mūsu sirdis un 

aizvēruši mūsu acis. Mēs uzskatam, ka tā spēs nomierināt mūs, spēs piepildīt mūsu sapņus 

un izmainīt mūsu dzīves. Mēs jūtamies laimīgi, bet nesaprotam, ka tas ir tikai pašapmāns. 

Pasaule nav gatava sagaidīt mūs ar atplestām rokām un smaidu sejā. Tā tikai vilina mūs, tajā 

laikā, kad mūsu dzimtene raud. 

Tā raud, jo mēs esam tālu prom no tās. Tā raud, jo mēs viņu nemīlam un noniecinām, 

mēs uzskatām, ka tā jau ir pietiekami izbojāta un ievainota, ka to neviens nespēs dziedināt. 

Bet mēs paši postām to. Katrs mūsu izteiktais vārds un darbība atstāj rētu tās dvēselē. Mēs 

noskatāmies, kā tā brūk, bet darīt neko nevēlamies. 

Kur palikuši tie laiki, kad latvieši bija gatavi atdot dzīvību par savu dzimteni, kad viņi 

mīlēja to un neparko nevēlējās to atstāt? Kur palikuši tie laiki, kad Latvija bija mājas, uz 

kurām vienmēr bija prieks atgriezties, ka nekur nebija tā, kā Latvijā, neviens pat neapsprieda 

domu par tās pamešanu? Latvija izlej asaras par tiem, kas mira, cīnoties par to, par tiem, 

kuru asinis tika lietas, jo mūsdienās mēs vairs to nespējam novērtēt. Mēs esam vienaldzīgi 

par to, kas notiek, savā ziņā pat egoistiski. 

Latvija vēlas piepildīt visas mūsu vēlmēs, tā alkst izmainīt mūsu dzīves un kļūt par pašu 

labāko! Bet viņai esam nepieciešami mēs – viņas tauta un bērni. Ieklausies tajā! Tā ir dzīva! 

Tā sauc mūs! Tā mīl mūs un pārdzīvo par visu, kas notiek! Sajūti to! Latvija raud…

Mana skola 

Elīza Dubrovska 

4.b klase 

Šogad mana skola atzīmē savu 20.dzimšanas dienu, un šo darbu es veltu savai skolai. 

Ja kāds domā, ka Ulbrokas vidusskola ir maza lauku skoliņa, tad viņš kļūdās. Mana 

skola ir liela un skaista, te mācās daudz bērnu gan no tuvākās, gan tālākās apkārtnes. Pie 

mums brauc bērni pat no Rīgas, jo pie skolas ir liels pagalms un liels stadions! 

Es uz skolu nāku ar prieku, jo te ir jauki. Skola man ir kā otrās mājas! Kad ir vasaras 

brīvlaiks, tad reizēm pat ilgojos pēc tās. 

Katru gadu septembrī skola sagaida mani ar kaut ko jaunu. Šogad, piemēram, ir 

ierīkota jauna ugunsdrošības sistēma, bet ar to gadās visādas ķibeles, jo šī sistēma ir ļoti 

jūtīga. Jau vairākas reizes, atskanot brīdinājuma signāliem, mums nācies skriet laukā no 

skolas. Šīs viltus trauksmes mums daudziem nepatīk. 

Skola, lai Tu dzīvo mūžam! Lai Tevī vienmēr ir jauki un mājīgi, un lai bērni uz skolu nāk 

ar prieku un smaidu, kā to daru es! 

Lai Jūs, skolotājas, esiet atsaucīgas, mīļas un gudras! Māciet visiem skolēniem, ka skola 

ir jāsaudzē! 

Bērni! Lai skola jums paliek atmiņā uz visu mūžu! 

Mana skola 

Elīza Dubrovska 

Šogad mana skola atzīmē savu 20. dzimšanas dienu, un šo darbu es veltu savai skolai. 

Ja kāds domā, ka Ulbrokas vidusskola ir maza lauku skoliņa, tad viņš kļūdās. Mana 

skola ir liela un skaista, te mācās daudz bērnu gan no tuvākās, gan tālākās apkārtnes. Pie 

mums brauc bērni pat no Rīgas, jo pie skolas ir liels pagalms un liels stadions! 

Es uz skolu nāku ar prieku, jo te ir jauki. Skola man ir kā otrās mājas! Kad ir vasaras 

brīvlaiks, tad reizēm pat ilgojos pēc tās. 

Katru gadu septembrī skola sagaida mani ar kaut ko jaunu. Šogad, piemēram, ir 

ierīkota jauna ugunsdrošības sistēma, bet ar to gadās visādas ķibeles, jo šī sistēma ir ļoti 

jūtīga. Jau vairākas reizes, atskanot brīdinājuma signāliem, mums nācies skriet laukā no 

skolas. Šīs viltus trauksmes mums daudziem nepatīk. 

Skola, lai Tu dzīvo mūžam! Lai Tevī vienmēr ir jauki un mājīgi un lai bērni uz skolu nāk 

ar prieku un smaidu, kā to daru es! 

Lai Jūs, skolotājas, esiet atsaucīgas, mīļas un gudras! Māciet visiem skolēniem, ka skola 

ir jāsaudzē! Bērni! Lai skola jums paliek atmiņā uz visu mūžu!

Ziema Latvijā 


5.c klase 

Ar ko gan lai sāk... Ziema Latvijā ilgst trīs mēnešus pēc kalendāra, bet dzīvē jau ne 

vienmēr viss ir tā, kā uzrakstīts! Laika prognozēs runā, ka ziema būs barga un auksta. Nu labi, 

tagad runāsim par to, kāda ziema ir patiesībā - par skaisto un auksto ziemu. 

Ziema, ak, šī ziema! Tā ir tik skaista! Ziema ir mans mīļākais gadalaiks, jo tas ir 

gadalaiks, par kuru var tik plaši un skaisti izteikties, cik tik vien tīk! 

Tagad es jums pastāstīšu, kāda tieši ir ziema. Ziema ir brīnumjauka! Acis no spulgmes 

apžilbst ikreiz, kad izej ārā. Daudziem ziema nepatīk tāpēc, ka ir auksts, bet padomājiet... 

Ziema bez aukstuma nebūtu nekas. Tieši pateicoties ziemas aukstumam, tā ir tik skaista. 

Pateicoties aukstumam, mums ziemā ir sniegs. Sniegs ir ziemas galvenā sastāvdaļa. Tieši 

sniegs ir tas, kas ziemu padara par gaišāko un baltāko gadalaiku, un tieši tā dēļ ziemā apžilbst 

acis, un tas vizuļo tik brīnumaini, ka tādu dabas skaistumu nevarētu uzzīmēt pat pasaules 

labākais mākslinieks, un... Nu jā, jūs jau sapratāt, ka sniegs ir ļoti svarīgs, taču gandrīz tikpat 

svarīgs ir ledus. Ledus savukārt ir tas, kas ziemu padara tik jautru! Man ziemā ļoti patīk 

slidināties pa ledu, tas ir tik jautri! Tad man sejā atplaukst smaids un prieks, un tad es 

saprotu, ka pasmaidīt ir tik viegli! Ziemā vaigos zied rozes, ir auksti, bet vienalga negribas iet 

mājās, jo no tāda skaistuma un patiesas līksmes aiziet prom ir ļoti grūti. 

Ziema var būt nav patīkamākais gadalaiks, piemēram, kā vasara, kad ir silti un nav 

daudz jāģērbjas, lai izietu ārā, bet es skaidri un pavisam noteikti zinu: manas zemes Ziema ir 

visskaistākais gadalaiks!!! 

Latvijas ziemas 

Reinis Dukāts 

5.c klase 

Ziema – tā ir auksta un barga, bet reizē tik patīkama. Tu izej ārā un redzi bērnus, kas 

veido sniega enģeļus, sūkā lāstekas, pikojas un ēd sniegpārsliņas. Ārā var būt nereāls 

aukstums, bet viņiem tas nerūp, viņu sirsniņas ir pilnas ar prieku, un tas viņus sasilda. 

Jā, Latvijas ziemas ir visskaistākās ziemas, tajās ir visskaistākās leduspuķes, 

visbaltākais sniegs, vislielākie sniegavīri un, protams, viskarstākais kakao. Tajās ir 

Ziemassvētki, ko katrs bērns gaida tikpat stipri kā savu dzimšanas dienu, tajās visa ģimene iet 

pirkt smaržīgo eglīti, tajās visa ģimene sēž istabā pie kamīna un kopā ēd šokolādes kūku, 

tajās tava vecmāmiņa tev uzada vissiltākās zeķes un visskaistākos dūraiņus. 

Ziema un Latvija? Kas var būt labāks par to, tās ir manas mājas, tas ir mans sniegs, 

manas aukstās naktis, manas mammas ceptās pankūkas ar zemeņu ievārījumu, mani smiekli 

un mans prieks.

Ziema! 

Monika Straujā 

7. b klase 

Ir agrs rīts… Kas tā par skaņu, no kurienes tā nāk? Vai no sniegpārsliņu sišanās pret 

palodzi? Kas šī par dūcošo skaņu? Tik auksts gaiss ir mūsu mājā ienācis. Izejot ārā, es dzirdu, 

kā zem manām pēdām sprakšķ sniedziņš. Kaut kur tālu no manis kliedz kāds bērns, kas 

priecājas par uzsnigušo sniedziņu. Kaut kur tālu, tālu es dzirdu, kā priecājas ģimene, kā viņi 

ceļ sniegavīru. 

Cik skaisti ir redzēt, kā visi priecājas par dzīvi un par šo skaisto ziemu. Ir tik jauki vērot, 

kā priecājas bērni, šļūcot pa kalniņu lejā. Es redzu, kā laimīgi cilvēki slēpo lejā no kalna. Viņu 

acīs ir redzama sajūsma un liels prieks. 

Es atrodos uz liela kalna. Man ir bail traukties lejā no tā. Vai es to spēšu? Traucoties 

lejā, es izjūtu tādu pašu prieku, kā tie pārējie laimīgie cilvēki. Man ir liels prieks par to, ka 

man bija atļauts uzkāpt šī lielā kalna virsotnē. Es jūtu, cik labi ir tad, kad tev ir sava ģimene, 

ar kuru izklaidēties un priecāties par šo skaisto pasauli. 

Manā sirdī paliek ļoti silti, kad mēs priecājamies visi kopā. 

„Lai būtu kam novēlēt Latviju” 

(Ā.Elksne) 

Latvija ir maza zeme, 

Un dzīvo tajā maza tauta, 

Tai pāri gāja kari, bēdas 

Līdz tauta kājās nostājās! 

Un vīri, kas šai cīņā krita, 

Tiem viena doma prātā bija – 

Atdot zemi savai tautai, 

Lai tā brīva mūžam ir! 

Eduards Andrejs Bajārs 

11.klase

Latvijas apburošā ziema 

Elīna Beinare Tjutjunova 

5.c klase 

Latvijas ziema ir tik ārprātīgi skaista! Pēc manām domām, Latvijā ir visskaistākā ziema 

uz pasaules. Balta izskatās visa šī zeme no Latvijas skaistuma. Sākumā apsarmo koki, zāle, 

visas iespējamās puķītes. Tas viss ir tik skaisti! Toties, kad uzkrīt pirmais sniegs un no rīta es 

pamostos, esmu izbrīnā. Domāju: ‘’Beidzot īstā ziema ir klāt!” Protams, man liekas, ka tas 

viss ir sapnī, bet tā ir īstenība. Man uz lūpām šausmīgi liels smaids, kā jau saka - līdz ausīm. 

Mammīte ar savām maigajām lūpām noskūpsta mani, un es jūtu ziemu. Izeju ārā un atceros, 

ka no šīs dienas ir sācies brīvlaiks. Es sāku vāļāties pa balto, pūkaino sniegu. Pasaucu māsu, 

un mēs sākām celt lielu sniegavīru ģimeni. Mūsu ģimeni! Mammu saucu skatīties šo 

brīnišķīgo ainu. Kokus sniegainos. Te pēkšņi uzpūš viegls vējiņš, un pakustas koka zariņš. Tur 

no koka nokrīt liela, mīksta sniega kupena. Mamucis sāk smieties, jo no vēja ne tikai kupena 

nokrita, bet arī viņa pati. Es tai līdzās nokrītu, pasmejos un atkal vāļājos. 

Man ļoti patīk ziema. Turklāt arī dzimšanas diena man ir baltajā gadalaikā! Latvija ir 

brīnišķīga, bet ziema - apburoša. 

Pavasaris 

Melisa Bažane 

7.b klase 

Pēc ilga un klusa laika perioda zeme un augi beidzot pamostas. Tie izdveš dzīvīguma 

pazīmes. Katrs troksnis, katrs pīkstiens nozīmē to, ka dzīve nav apstājusies uz baltiem 

palagiem, tā ir turpinājusi gaitas pār mazliet siltāku toņu audumiem. 

Var just siltā vēja plūsmu kopā ar auksto, liekas, ka tie kopā ir pilnīgi. Var dzirdēt, kā 

kokiem sāk parādīties mazi dzinumi, kas tik brīnišķīgi papildina. Diendienā mazie pumpuriņi 

izaug arvien lielāki un pārvēršas par kaut ko zaļu, kas izskatās kā triepieni gleznā, bez kuriem 

mazā dzīvība nespētu izdzīvot, un tomēr ikkatru laika sprīdi tie izaug pa jaunam. 

Jūtu – kaut kas mazs pieskaras manai ādai un sāk rāpot pa to. Tie varētu būt smilšu 

graudiņi, ko vējš atnesis no tuvākajiem lauku ceļiem, bet vai gan graudiņam varētu būt 

mazas kājiņas kā smalki dzijas pavedieni? Jūtu, ka vēja plūsmai līdzi nāk savāds svaigums. Es 

redzu, gan jūtu – kaut kas silts noglāsta manu ādu, kā vēl vien audums pārklājās man pāri un 

tad negaidīti pazūd, it kā to kāds būtu norāvis. Pēc mirkļa atkal pārsedzas tāds pats audums, 

tikai tagad tas jau ir biezāks. Atverot acis, redzu kaut ko, pēc kā biju tik ļoti ilgojusies, tas ir šis 

burvīgais gadalaiks, kas man katru gadu no jauna liek priecāties par tā īpatnībām. Es vēlos, lai 

šis mirklis nekad nebeigtos. Es vēlētos apstādināt laiku, lai tas sastingst kā dzīvība ziemā. Es 

vēlos, lai šie dzīves gabali vēl turpinātos. Lai tie saglabātoskā iedrukāti grāmatā, kur tos 

nespētu padzīt no tās lapām. 

Es dzirdu tālumā mazu, smalku dziedāšanu. Nē, tā nav meitenes balss. Tā skaņa ir 

līdzīga sitienam pa ksilofonu un ērgļu strinkšķināšanu kopā.

Pavasaris! Pavasaris! Pavasaris! 

Sandra Jurena 

7. b klase 

Redzot, kā pirmais, zeltainais, saules zaķu pavadītais saulstariņš ielūkojas manā logā, 

mani pārņem siltuma un svaiguma sajūta, proti, pavasaris kopā ar stārķiem no dienvidiem 

atlido. 

Basām kājām izskrienu pagalmā un ar katru pirkstiņu jūtu pirmos rasas pilienus. Kaut šī 

sajūta būtu mūžīga! Bet jāskrien lūkoties, kas vēl jauns reizē ar pavasari ielēkšojis pasaulē. 

Hei! Vai tas bija zaķis, kurš ziemā guļu neizgulējis? Varbūt tas ir ežuks, kurš vēl rudenī 

veltes lasīja? Nezinu. Bet tas noteikti arī bija gluži tāds pats pavasara mīļotājs kā es. 

Atlēkšoju uz dārzu. Redzu, koku zaros pumpuri mostas. Pirmos pavasara putnus ir tāds 

prieks redzēt! Jau sen neesam tikušies. Kaimiņdārzā jau precības notiek, veiksmi! 

Jau saule riet. Šī diena bija laimes pilna. Es atkal tikos ar pavasari. Tik tiešam, visapkārt 

ir Pavasaris! Pavasaris! Pavasaris! 

*** 

Gaisā novirmo ievu smarža, 

Nokūp balti putekšņi – 

aizraujas elpa un acis 

piemiegtas saules gaismā... 

nodun sirdspuksti balti, 

pazūd sirds pulsa ritms - 

patiesība nolaižas smagi 

kā mākoņu pērkoņi malti; 

mīlestība... 

tā to varētu saukt, 

bet sirdij nojucis skaits; 

vai bailes, vai žņaudzošas skumjas, 

vai prāta aptumsums maigs? 

Ievu zari aizdegas melni, 

Pērkoņi norīb pār zemi... 

tūkstoš asaru, melnu un tukšu, 

aizžņaugts šķiet pēdējais vārds... 

Un kas gan ir smagāks - 

Ievbalta mīla 

vai tūkstošiem gadu krāts naids? 

Laima Vasile 

10.klase

Vasaras brīnumi 

Voldemārs Puišelis 

7.b klase 

No rīta es pamostos un dzirdu - ūdens šļakstās, putni dzied un bites dūc. Un es 

vaicāju: „ Jau vasara klāt?” 

Es izeju laukā un redzu – bērni peldas un bumbu spēlē, bites vāc medu, un stārķi 

veido ligzdu. Es tam nenoticēju, bet tad uzpūta karstais dienvidu vējš, tas bija tik patīkams, jo 

tas notika tik ātri, vējš vienkārši devās tālāk. Tomēr tas bija arī pietiekami ilgi, lai es noticētu, 

ka vasara ir klāt. 

Es gāju tālāk, un manas sajūtas bija vienkārši fantastiskas, es jutos kā paradīzē. 

Vasara bija sākusies, un viss skanēja un smaržoja. Viss izskatījās burvīgi un skaisti! Viss bija 

atdzīvojies, to varēja pateikt pat ar aizvērtām acīm. 

Bērni joprojām rotaļājās, bumba lidoja, ūdens šļakstījās, un tad es pamanīju skaisto, 

spožo sauli. Tā spīdēja… 

Rudens 

Lavijā ienācis rudens, un es gribu jums par to pastāstīt. 

Marita Una Misūne 

5.b klase 

No kokiem birst lapas kā krāsaini krusas graudi, un koki pamazām kļūst kaili. Lapas 

noklāj zemi, un tā kļūst raiba kā mākslinieka krāsas uz paletes. Vējš ar savu auksto elpu pūš 

un mētā lapas, un tās griežas trakā dejā. 

Pie apvāršņa ducina pērkons kā liels, dusmīgs vīrs, baroties uz kādiem palaidņiem. Es 

redzu pērkona brāli zibeni, kura spožās mēles izgaismo apkārtni. 

Kādu rītu pamostos un paskatos pa logu. Visa zeme balta! Vai tā atkal ir salna, kura ar 

saviem asajiem zobiem nokož pēdējās puķītes manā dārzā? Kāpēc viņa tā dara? Vai salnai šie 

trauslie ziedi nepatīk? 

Dienas kļūst īsākas, drūmākas un tumšākas, bet par to nav jābēdājas, jo pēc rudens un 

ziemas atkal nāks pavasaris, vasara, jo dabas ritms ir neapturams. 

Un tomēr man šķiet, ka ir daudz cilvēku, kuri rudenī ir bēdīgi. Viņiem nepatīk tumsa un 

aukstums, viņi baidās saslimt. Lai tā nenotiktu, vajag rūpēties par atbilstošu apģērbu! Lai 

veselība turētos, vajag lietot augļus un dārzeņus, lai uzņemtu vajadzīgos vitamīnus. 

Tāpēc, lūdzu, nebēdājiet! Rudenī un pat ziemā taču arī spīd saule!

Ojāra Vācieša 

dzejas 

ēnā

Saulriets 

Sarkanā saulrietā 

Skatās cilvēki sarkanos 

Kreklos. Mājā ar sarkanu 

Jumtu sarkanā pavardā 

Deg sarkana uguns. 

Un zem sarkanas uguns 

Kvēl sarkanas ogles. 

Bet dārzā aug 

Sarkanas rozes 

Sarkanā krāsa 

Sarkans lietus līst 

Sarkans salūts šaujas gaisā 

Sarkanas puķes sauc par rozēm 

Sarkanais lietus līst pār ceļu. 

Sarkans lietussargs līdz. 

Kas tur iet? Sarkanais? 

Jā, tas, kam šī krāsa vismīļākā! 

Man ir sarkans krekls 

Man ir sarkanas kurpes 

Man ir sarkans alfabēts 

Man patīk sarkana krāsa 

Man ir sarkana mape 

Man ir sarkani cimdi 

Vai ir sarkans cilvēks? 

Krišjānis Salenieks 

3.a klase 

Rolands Līdums 

3.a klase 

Artis Habermanis 

3.a klase

Baltā pasaule 

Balta leduspuķe logā zied. 

Balts sniedziņš laukā snieg. 

Tik balta pasaule man šodien šķiet, 

Un sniegs tik snieg un snieg ... 

Baltais 

Baltas sniega pārslas debesīs, 

Baltas sniegpulkstenītes aiz loga mirdz. 

Balti cimdi rociņās – 

Balta, tīra mana sirds. 

Baltā ziema 

Baltā ziemā aukstā dienā 

Balti piesnigušā rītā 

Bērni baltos zābakos 

Sanāk skolas gaiteņos. 

Baltā pasaule 

Laukā balti sniegi snieg, 

Laukā baltas peles skrien, 

Laukā baltas lapas krīt, 

Laukā balti suņi rej. 

Laukā balti vēji pūsš, 

Šī taču balta pasaule ir? 

Tā man šķiet! 

Rozā dzejolis 

Esmu maza meitiņa, 

Man ir rozā kleitiņa 

Un vēl rozā aitiņa 

Klāt arī rozā somiņa! 

Rozā, rozā, rozā – 

Viss man īsti rozā! 

Daniela Burkovska 

3.a klase 

Dārta Šulce 

3.a klase 

Edvards Bērziņš 

3.a klase 

Anna Aleksa Ivane 

3.a klase 

Elza Lešinska 

3.a klase

Dzeltenie stāsti. 

Dzeltens cālēns izšķiļas no olas. 

Dzeltena saule uzlec un silda. 

Dzeltena puķe uzplaukst un priecē. 

Atveras dzeltena grāmata un māca. 

Dzelenu zimuli piespiež un krāso. 

Dzeltenu sēni uzcep un ēd. 

Dzeltenas bikses uzvelk un skrien. 

Un dzeltenie stāsti pabeigti ir. 

Zilā pasaule 

Man ir zils krekls. 

Man ir zili džinsi. 

Man patīk zilā krāsa. 

Man ir zila jaka. 

Man ir zila cepure. 

Man ir zili cimdi, 

Jo man ļoti patīk zilā krāsa. 

Zaļa istaba 

Mana istaba ir zaļa. 

Zaļas mantiņas un burtnīcas. 

Skapī manā tikai zaļi apģērbi. 

Zaļā, mana mīļākā krāsa! 

Vai zaļa ir tava mīļākā krāsa? 

Elza Lešinska 

3.a klase 

Ģirts Antonovs 

3.a klase 

Harijs Circenis 

3.a klase

Almanaham 

Visi bērni rakstīt sāk 

Un desmitniekus pelnīt nāk. 

Es tur arī piedalos, 

Ilgi gan tā gribētos. 

Nāc Tu arī piedalies, 

Bet tik mājā nelielies. 

Desmitnieku dabūsi, 

Ja vien labi rakstīsi. 

Voldemārs Puišelis 

7.b klase

Senā lieta stāsta 

Saturs 

Adriāna Ševčuka. Vecā krāģa stāsts 5.lpp. 

Estere Savicka. Raibītis 6.lpp. 

Evelīna Kozlovska. Krāģītis 7.lpp. 

Katrīna Virza. Zutenis 8.lpp. 

Paula Beāte Trupa. Krāģīša stāsts 9.lpp. 

Estere Vīksna. Mulda 10.lpp. 

Rodžers Ušackis. Vai tas ir piskars?... 11.lpp. 

Anna Annija Dežurova. Džindžila 12.lpp. 

Kristiāna Kazakupča. Raibe, raibene 13.lpp. 

Linda Dukāte. Stabules stāsts 14.lpp. 

Ritvars Toms Logins. Klaušu bluķis 15.lpp. 

Elīna Zondaka. Kubls 16.lpp. 

Lauris Silavs. Senā stabule 17.lpp. 

Senais stāsts par ģelzi 17.lpp. 

Kristīne Vagele. Stabules stāsts. 18.lpp. 

Zanda Estere Antonova. Ķūze 20.lpp. 

Adriāna Ševčuka. Vecā akordeona stāsts 20.lpp. 

Reinis Nils Gailums. Vilkacis 22.lpp. 

Sandra Jurena. Vecais dālderiņš 22.lpp. 

Pēteris Ernstsons. Graša un Dukāta piedzīvojumi 23.lpp. 

Nikola Villere. Vecā fēna stāsts 24.lpp. 

Estere Moorlata. Ceplis 25.lpp. 

Laura Šaltene. Krāģa stāsts. 25.lpp. 

Matīss Balakleitis. Bij man ciems... 26.lpp. 

Kārlis Buivits. Kas kait man... 27.lpp. 

Daniela... Svece 28.lpp. 

Sendija Ikere. Stāsts par tintes trauku. 29.lpp. 

Kad manis vēl nebija 

Sabīne Kalēja. Kad manis vēl nebija... 31.lpp. 

Renāte Ruska. Kad manis vēl nebija... 31.lpp. 

Andra Blažģe. Kad manis vēl nebija... 31.lpp. 

Emīls Dūmiņš. Saulīte jau pamazām... 31.lpp. 

Sandra Seile. Ārā saule spīd... 32.lpp. 

Ilja Korotkovs. Bija nakts.... 32.lpp. 

Katrīna Anevica. Bija saulaina jūnija diena 32.lpp. 

Kristers Kalniņš. Kad saule... 33.lpp. 

Kristiāna Jaunpetroviča. Kad manis vēl nebija... 33.lpp. 

Nikola Villere. Ir agrs rīts.... 33.lpp. 

Valters Nodievs. Kad manis vēl nebija... 33.lpp. 

Anna Marija Kubile. 2011. gada 14. oktobris... 34.lpp. 

Melisa Bažāne. Bija agrs rīts... 34.lpp. 

Sandra Jurena. Ir ļoti vēls 34.lpp.

Man jau gadiņš, divi.... 

Ruta Bierne. Man jau gadiņš 36.lpp. 

Ketija Dzene. Mans pirmais gadiņš 37.lpp. 

Elma Grīnhofa. Man jau divi 37.lpp. 

Beāte Goba. Man jau ir gadiņš, divi, četri... 38.lpp. 

Anonīms. Man jau ir... 39.lpp. 


Amanda Ozoliņa. Vasaras piedzīvojums 41.lpp. 

Līga Vīksna. Ziemassvētku pasaka par Ziemassvētku vecīti 41.lpp. 

Krišjānis Jekste. Zelta atslēdziņa. 43.lpp. 

Anna Luīze Čakste. Vakara pasaciņa 44.lpp. 

Džanete Deģe. Vakara pasaciņa par mazo zēnu Gregu 44.lpp. 

Eleonora Balode. Vakara pasaciņa 45.lpp. 

Nauris Suts. Trīs peles 46.lpp. 

Evija Ernstone. Mazais Gregs 46.lpp. 

Alise Ramzanova. Kāda burvju ciema.... 47.lpp. 

Kitija Koroševska. Miega pasaciņa 47.lpp. 

Elma Grīnhofa. Reiz dzīvoja kāda lāču ģimene 48.lpp. 

Megija Postaža. Reiz kādā mājā dzīvoja... 48.lpp. 

Markuss Aleksāns. Mārtiņš Bridžs 48.lpp. 

Leine Rekele. Reiz dzīvoja kāda meitene... 49.lpp. 

Rolans Stepanovs. Reiz kādā mezā... 50.lpp. 

Ņikita Maļutins. Reiz dzīvoja pelīte... 50.lpp. 

Markuss Suts. Kādā vakarā, kad bērns... 51.lpp. 

Laima Vasile. Ko sēsi, to ļausi 51.lpp. 

Linda Beka. Kad vakarā ej gulēt... 52.lpp. 

Beāte Goba. Pasaka par noslēpumaino pastkasti nr.1 53.lpp. 

Deivids Zvaigzne. Sarkanā pasaka 54.lpp. 

Emīlija Kaprāle. Pasaka par labsirdīgo vectētiņu 54.lpp. 

Jānis Pudāns. Kad mazs kaķītis 54.lpp. 

Marta Ventere. Pasaka par kazu, kas dzied 55.lpp. 

Nikola Villere. Raibā pasaka 56.lpp. 

Sindija Ševčuka. Rozā pasaka 57.lpp. 

Estere Lelde Cvilikovska. Meita par sievu burvim 57.lpp. 

Klāvs Zvirgzdiņš. Suņu zeme 58.lpp. 

Artūrs Noviks. Palma 58.lpp. 

Līga Vīksna. Pasaka par sniega kalnu 59.lpp. 

Pasaka par krāsu rozā 59.lpp. 

Ketija Dzene. Pasaka par laumiņām un šokolādi 60.lpp. 

Elīna Beinere – Tjutjunova. Pasaka par ceriņu 60.lpp. 

Katrīna Doniņa. Laimes lentīte 61.lpp. 

Kārlis Ozoliņš. Pasaka par iedomīgo ķirbi 62.lpp. 

Skola: burtiņš, burtiņš, komatiņš

Roberts Osis. Monologs 64.lpp. 

Roberts Osis. Atgadījums – Krupjgadījums 64.lpp. 

Amanda Ozoliņa. Joks 65.lpp. 

Reinis Dukāts. Pirmais septembris 65.lpp. 

Sandis Senkāns. Ziemassvētku egle 66.lpp. 

Nikola Villere. Pārsteigums 66.lpp. 

Dita Daniela Mežavilka. Visuma skola 67.lpp. 

Roberts Eihe. Mani skolas dzīves notikumi 68.lpp. 

Elīna Beinare Tjutjunova. Pirmais skolas zvans 68.lpp. 

Sindija Ševčuka. Burtiņa S monologs 69.lpp. 

Ance Ville. Burtiņa A monologs 69.lpp. 

Amanda Ozoliņa. Burtiņš A 69.lpp. 

Katrīna Doniņa. KKKKK 70.lpp. 

Paula Slavika. Sveiki, 5.c klase 70.lpp. 

Ruta Bierne. Burtiņa „s” monologs 71.lpp. 

Līga Vīksna. Burtiņa monologs 71.lpp. 

Marta Ventere. Ā burts un ābecis 71.lpp. 

Kristiāna Veisa – Trifanova. Burtiņa K monologs 72.lpp. 

Mana bērnība 

Tomass Leimanis. Mana bērnība bija... 74.lpp. 

Sandra Seile. Ārā saule spīd... 74.lpp. 

Marija Kočkina. Manai bērnībai pudelīte zobos... 74.lpp. 

Aksels Tupe. Mana bērnība bija tik koša... 75.lpp. 

Melisa Bažāne. Manai bērnībai ir... 75.lpp. 

Nikola Villere. Manai bērnībai ir... 75.lpp. 

Padsmitnieks 

Sintija Zondaka. Man jau 11 77.lpp. 

Amanda Ozoliņa. Manu vienpadsmit gadu varavīksne 78.lpp. 

Kristiāna Veisa – Trifanova. Manu 11 gadu varavīksne 78.lpp. 

Agnese Opmane. Man jau 14 79.lpp. 

Tamāra Golubeva. Man jau 14 80.lpp. 

Elīna Nagle. Man jau 14 81.lpp. 

Sabīne Teifurova. Mani 14 81.lpp. 

Elīza Ruciņa. 14 82.lpp. 

Paula Lipska. Man jau ir 14 82.lpp. 

Ralfs Rotkājs. Man jau četrpadsmit 83.lpp. 

Roberts Kalniņš. Man jau ir 14 83.lpp. 

Madara Kalniņa. Man jau 15 83.lpp. 

Einārs Ezeriņš. Man jau 15 84.lpp. 

Viktorija Širšina. Man jau 15 84.lpp. 

Līva Ābele. Man jau 15 85.lpp. 

Agnese Lapsiņa. Man jau 16 86.lpp. 

Edvīns Linkevičs. Man jau 16 87.lpp. 

Laima Vasile. Man jau 16 87.lpp. 

Eva Čekanauska. Kad man būs divdesmit 88.lpp.

Padsmitnieka pasaule 

Evita Grecka. Ceļš 90.lpp. 

Laura Soboļeva. Savāda vasara 90.lpp. 

Rudens lietus nostalģija 91.lpp. 

Pasaulīt 91.lpp. 

Debesīm 92.lpp. 

Asaras neizglābs 92.lpp. 

Rīts 93.lpp. 

Samezglotās dzīves 93.lpp. 

Ar dievu, sapni 93.lpp. 

Laika zagļi 94.lpp. 

Sigita Goldšteina. Tas maģiskais vārds dada 95.lpp. 

Sēkla, saule un zeme 95.lpp. 

Sintija Koļesņikova. Mā-ja 96.lpp. 

Linda Lāce. Trijžuburis 96.lpp. 

Otas dziesma 96.lpp. 

Papīra lapas dziesma 97.lpp. 

Krāsas dziesma 97.lpp. 

Sintija Koļesņikova. Roze 97.lpp. 

Dārznieks par savām rozēm 98.lpp. 

Vērotāja atziņa par Dārznieka rozēm 98.lpp. 

Guntis Rūsa. Problēma 100.lpp. 

Laine Villa. Trīsžuburis 101.lpp. 

Zvaigznes dziesma 101.lpp. 

Saules dziesma 101.lpp. 

Mīlestības dziesma 101.lpp. 

Trakā dziesmiņa 102.lpp. 

Guntis Rūsa. Trīsžuburis 103.lpp. 

Pagātne 103.lpp. 

Tagadne 103.lpp. 

Nākotne 103.lpp. 

Madara Zača. Piens 104.lpp. 

Diennakts 104.lpp. 

Linda Lāce. *** 104.lpp. 

Eduards Stūre. Pasaules rašanās 105.lpp. 

Kristīne Līcīte. Я родилась вовремя 106.lpp. 

Eva Ozola. Я родилась вовремя 108.lpp. 

Laima Vasile. Es piedzimu laikā 109.lpp. 

Ich bin in der Zeit geboren 109.lpp. 

Artūrs Ringis. Trīsžuburis 110.lpp. 

Laima Vasile. *** 111.lpp. 

Sigita Goldšteina. Es 112.lpp. 

Renārs Urga. Nekur 113.lpp. 

Sabīne Vaitoviča. Trīsžuburis 113.lpp. 

Zāle 113.lpp. 

Sviesta dziesma 113.lpp. 

Nožēlojamā maize 113.lpp. 

Mazais dārza rūķis, mazais dārza rūķis 114.lpp. 

Ralfs Ozoliņs. RRRRR 116.lpp. 

Kārlis Buivits. Mūžs ir pieturzīmju okeāns 117.lpp.

Laura Mironova. Punkts 117.lpp. 

Elīna Apanaseviča. Jautājuma zīme 117.lpp. 

Kristaps Paulāns. Diena ir pieturas zīmju plūsma 118.lpp. 

Māra Madara Lūse. Mana laime 118.lpp. 

Elizabete Magone. Mana laime 119.lpp. 

Estere Savicka. Diena ir pieturas zīmju plūsma... 119.lpp. 

Kristīne Vagele. Vairāk nē – kā tikai mirkli... 120.lpp. 

Gledisa Oboļeviča. Spārnus! Prom brīvam kā ērglim skriet! 121.lpp. 

Laura Andersone. Jautājuma zīme 122.lpp. 

Renārs Urga. Mana ģimene, mans spēks 122.lpp. 

Mana zeme: gadalaiki 

Agnese Grundāne. Paraugvalsts 124.lpp. 

Kristīne Vagele. Latvija raud 125.lpp. 

Elīza Dubrovska. Mana skola 126.lpp. 

Amanda Ozoliņa. Ziema Latvijā 127.lpp. 

Reinis Dukāts. Latvijas ziemas 127.lpp. 

Monika Straujā. Ziema 128.lpp. 

Eduards Andrejs Bajārs. Lai būtu kam novēlēt Latviju 128.lpp. 

Elīna Beinere. Latvijas apburošā zeme 128.lpp. 

Melisa Bažāne. Pavasaris 129.lpp. 

Sandra Jurena. Pavasaris! Pavasaris! Pavasaris! 130.lpp. 

Laima Vasile. *** 130.lpp. 

Voldemārs Puišelis. Vasaras brīnumi 131.lpp. 

Marita Una Misūne. Rudens 131.lpp. 

Ojāra Vācieša dzejas ēnā 

Krišjānis Salenieks. Saulriets 133.lpp. 

Rolands Līdums. Sarkanā krāsa 133.lpp. 

Artis Habermanis. Man irsarkans krekls 133.lpp. 

Daniela Burkovska. Baltā pasaule 134.lpp. 

Dārta Šulce. Baltais 134.lpp. 

Edvards Bērziņš. Baltā ziema 134.lpp. 

Anna Aleksa Ivane. Baltā pasaule 134.lpp. 

Elza Lešinska. Rozā dzejolis 134.lpp. 

Elza Lešinska. Dzeltenie stāsti. 135.lpp. 

Ģirts Antonovs. Zilā pasaule 135.lpp 

Harijs Circenis. Zaļa istaba 135.lpp. 

Voldemārs Puišelis. Almanaham 136.lpp.

Redkolēģija: 

Kristīne Kitija Vagele 

Laima Vasile 

Elma Grīnhofa 

Literārā konsultante- sk. Anta Trukšāne 

Noformējums- sk. Iveta Siliņa 

10 par rakstīšanu 

15. izlaidums 

2012. gada aprīlis 

UV 2012

UV 2011 - Ulbrokas vidusskola

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?