FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos
FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos
FATIMA LŪCIJAS ATMIŅĀS - Secretariado dos Pastorinhos
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
<strong>FATIMA</strong><br />
<strong>LŪCIJAS</strong><br />
<strong>ATMIŅĀS</strong>
No angļu valodas tulkojusi: Silvija Līmane<br />
Literārā redaktore: Marija Freiberga<br />
Teoloģiskie konsultanti: priesteri Andris Kravalis,<br />
Artūrs Krištapovičs,<br />
Pauls Kļaviņš<br />
Uz 1. vāka: māsa Marija Lūcija no Jēzus un Bezvainīgās Sirds 2000.<br />
gada 16.maijā Loka do Kabeso apmeklējuma laikā<br />
Uz 2. vāka: Fatimas bazilika ar Francisko un Žasintas attēliem pēc<br />
viņu beatifkācijas 2000.gada 13. maijā<br />
ISBN: 978-972-8524-76-0<br />
Depósito Legal n.º 261 451/07
Fatima Lūcijas atmiņās<br />
Māsas Lūcijas atmiņu stāsti<br />
Izdevuma redaktors priesteris LUISS KONDORS, SVD<br />
Ievada autors Dr. ŽOAKINS M. ALONSO, CMF<br />
Izdevējs<br />
SECRETARIADO DOS PASTORINHOS<br />
<strong>FATIMA</strong>, PORTUGAL
Nihil obstat,<br />
Card Jānis Pujats, Riga<br />
Imprimatur,<br />
Fatimae, 13 maii 2007<br />
Antonius, episc. Leir.-Fatimensis
IZDEVĒJA PRIEKŠVĀRDS<br />
Šogad aprit deviņdesmit gadu kopš neparastajiem notikumiem<br />
toreiz nelielajā ciematiņā Fatimā, Portugālē, kas ir ietekmējuši un<br />
padziļinājuši Dievmātes godināšanas tradīciju katoliskajā Baznīcā<br />
visā pasaulē.<br />
Māsas Lūcijas atmiņu izdošana latviešu valodā zināmā mērā<br />
ir veltījums šim jubilejas gadam. Izdevums ietver sevī četrus atmiņu<br />
stāstus, uzrakstītus dažā<strong>dos</strong> laika posmos. Tas ir papildināts ar<br />
jaunākiem materiāliem un īpaši nozīmīgā “Fatimas vēstījuma”<br />
pilnu tekstu, kuru pāvests Jānis Pāvils II uzticēja publiskot Ticības<br />
doktrīnas kongregācijai.<br />
Māsa Lūcija savas atmiņas rakstījusi pēc Leirijas bīskapa Hosē<br />
Alves Korreira da Silvas (Jose Alves Correira da Silva) lūguma.<br />
Apraksts par Dievmātes parādīšanos Pontevedrā un Tui (Tuy) ir<br />
kā papildinājums Dievmātes dotajam apsolījumam 1917.gada 13.<br />
jūlijā: “... Es ieradīšos, lai lūgtu Krievijas veltīšanu Manai<br />
Bezvainīgajai Sirdij un izlīgšanas Sakramentu pirmajās sestdienās.”<br />
Šie pirmie četri atmiņu stāsti, kā arī apraksts par Eņģeļa un<br />
Dievmātes parādīšanos liecina par mazo ganiņu bezgalīgo mīlestību<br />
uz Dievmāti, viņu gatavību upurēt, lai vestu cilvēkus pie Dieva un<br />
glābtu pasauli. Bērnu atsaucība uz Dievmātes aicinājumu liecina<br />
par mazo vizionāru varonību un neparasto ceļu uz svētumu.<br />
Francisko (Francisco) un Žasintas Marto (Jacinta Marto)<br />
beatifikācija 2000.gada 13.maijā iezīmē jaunu ēru katoļu Baznīcas<br />
vēsturē.<br />
“Tēvs, es Tevi slavēju par to, ka Tu esi atklājis šīs lietas<br />
mazajiem.’ Šodien Jēzus godība parādās caur mazo ganiņu<br />
Francisko un Žasintas iecelšanu svētīgo kārtā. Ar šo Baznīca vēlas<br />
svečturī ielikt šīs divas svecītes, kuras Dievs aizdedz, lai apgaismotu<br />
cilvēci tumsas un rūpju pilnajās stundās (no pāvesta Jāņa Pāvila<br />
II lūgšanas beatifikācijas Sv.Misē Fatimā).<br />
5
Atmiņu apkopošanā ir ieguldīts liels darbs. Ar Leirijas-Fatimas<br />
bīskapa piekrišanu mums bija dota atļauja izmantot Lūcijas pirmo<br />
četru atmiņu stāstu manuskriptus.<br />
Mēs izsakām pateicību arī tēvam Joahinam Maria Alonso<br />
(Joaquin Maria Alonso, †1981), kas ir lielākā autoritāte Fatimas<br />
notikumu skaidrojumā, un tēvam Lucianam Kristino (Luciano<br />
Cristino), Fatimas sanktuārija pētniecības un attīstības departamenta<br />
direktoram.<br />
Dārgais lasītāj, šajā izdevumā jums ir iespēja lasīt atmiņas<br />
tā, kā tās ar savu roku ir rakstījusi māsa Lūcija, izņemot ortogrāfiskos<br />
labojumus un stila labojumus dialogos, tāpēc ceram, ka<br />
vārdi sasniegs jūsu dvēseles dziļumus un būs par pamatu ikviena<br />
garīgajā izaugsmē.<br />
Mēs pateicamies mūsu Kungam par iespēju šodien turēt savās<br />
rokās pabeigtu materiālu par “Fatimas vēstījumu”, kas palīdzēs<br />
daudzko uzzināt un vēl vairāk iemīlēt mūsu Kunga Māti, kas ir arī<br />
mūsu Māte.<br />
6<br />
Tēvs Luiss Kondors, SVD<br />
Svētīgo Francisko un Žasintas<br />
Kanonizācijas procesa Vice-postulators
IEVADS<br />
MĀSAS <strong>LŪCIJAS</strong> ATMIŅĀM<br />
Pirms iesākt izsmeļošu ievadu visam māsas Lūcijas atmiņu<br />
izdevumam, vēlamies lasītājam sniegt priekšstatu par mūsu nodomu<br />
un prasībām, kādas mēs paši sev uzstādījām, un darba veidu, kā<br />
mēs strādājām.<br />
Šī grāmata ir Leirijas bīskapijas arhīvos esošo māsas Lūcijas<br />
vēstuļu tiešs tulkojums angļu valodā, kas 2005.gadā pieredzēja jau<br />
piecpadsmito izdevumu.Šis ir jaunākais izdevums, kas ir izmantots<br />
tulkojumam latviešu valodā. Mēs pateicamies Leirijas-Fatimas<br />
bīskapam par doto atļauju šīs vēstules publicēt. Mēs tulkojām<br />
oriģināltekstus, cenzdamies maksimāli precīzi atveidot autores<br />
lietotos vārdus.<br />
Šis darbs ir ārkārtīgi vērtīgā teksta viegli lasāms izdevums,<br />
kas ar savu nozīmīgumu pārsteigs ikvienu lasītāju. Mēs uzskatījām,<br />
ka nav nepieciešams rediģēt māsas Lūcijas tekstus, kas būtībā ir<br />
ārkārtīgi lakoniski un nepretenciozi, tāpēc ir saglabāts oriģinālais<br />
teksta sadalījums nodaļās, iedaļās un paragrāfos. Darām lasītājam<br />
zināmu, ka virsrakstus tiem izvēlējāmies mēs, nevis māsa Lūcija,<br />
tāpēc tie ir iespiesti kursīvā.<br />
Skaidrojošās piezīmes nodaļas beigās palīdzēs lasītājam labāk<br />
izprast grāmatas saturu.<br />
Grāmata sākas ar īsu māsas Lūcijas autobiogrāfiju, pārskatu<br />
par viņas literārajām dotībām un ievadu viņas “Atmiņu stāstiem”.<br />
7
8<br />
MĀSAS <strong>LŪCIJAS</strong> ĪSA BIOGRĀFIJA<br />
“1907.gada marta trīsdesmitajā dienā tika kristīts sieviešu<br />
dzimtes bērns ar vārdu Lūcija (Lucia), dzimis Alžustrelā (Aljustrel)<br />
tā paša gada marta divdesmit otrajā dienā, plkst. 7 vakarā.” Šāds<br />
ieraksts lasāms draudzes Reģistru grāmatā. Viņas vecāki Antonio<br />
<strong>dos</strong> Santos un Maria Rosa dzīvoja Alžustrelas ciematā, kas piederēja<br />
Fatimas draudzei.<br />
Būdama jaunākā no septiņiem bērniem, sešām meitenēm un<br />
viena zēna, ģimenē Lūcija bija vismīlētākais bērns un kopš pašas<br />
bērnības saņēma vislielāko uzmanību. Lai gan ģimenei nācās<br />
saskarties ar daudzām grūtībām un nelaimēm, Lūcijas māte visas<br />
tās pieņēma kristiešiem raksturīgā pacietībā. Sešu gadu vecumā<br />
Lūcija saņēma Pirmo Komūniju: šīs ceremonijas apraksts pārsteigs<br />
un iepriecinās lasītāju. Bērnībā ģimenes apstākļu dēļ viņai bija<br />
uzticēta aitu ganīšana. 1915.gadā viņa ganīja aitas kopā ar citiem<br />
Alžustrelas ciemata zēniem un meitenēm, bet kopš 1917.gada tikai<br />
kopā ar savu māsīcu Žasintu (Jacinta) un brālēnu Francisko<br />
(Francisco). Šis bija arī Dievmātes parādīšanās gads. Tajā Lūcijai<br />
bija sevišķa loma, jo parādīšanās laikā Dievmāte runāja tikai ar<br />
viņu, un Lūcija bija vienīgā, kas saņēma Noslēpumu, kuru drīkstēja<br />
atklāt tikai pēc daudziem gadiem. Tikšanās ar Dievmāti sagādāja<br />
gan prieku, gan arī daudz ciešanu ne tikai viņai, bet arī Francisko<br />
un Žasintai. Lūcijai bija lemts nodzīvot ilgu mūžu, lai izpildītu savu<br />
misiju.<br />
Dievmāte bija likusi Lūcijai mācīties lasīt ... Viņa sāka apmeklēt<br />
skolu tikai pēc Dievmātes parādīšanās, un pateicoties savai<br />
lieliskajai atmiņai un talantam lasīšanu un rakstīšanu apguva ļoti<br />
ātri.<br />
Pēc Dievmātes parādīšanās Lūcija kļuva par vizionāri ar visām<br />
no tā izrietošajām sekām. Kaut kas bija jādara lietas labā. Viens no<br />
pirmajiem, kas sāka rūpēties par Lūcijas izglītību bija atjaunotās<br />
Leirijas diecēzes jaunais bīskaps; viņš centās arī viņu pasargāt no<br />
sarežģītās situācijas, kādā viņa bija nokļuvusi. 1921.gada 17.jūnija
ītā viņa iestājās Sv.Dorotejas māsu koledžā Vilarā, kas mūsdienās<br />
atrodas Porto pilsētas robežās. Sniedzam viņas ārējā izskata<br />
aprakstu, kas pilnībā atbilst tā laika plaši pazīstamajām Lūcijas<br />
fotogrāfijām: ”Augsta, plata piere, lielas, brūnas dzīvas acis; šauras<br />
uzacis; plakans deguns, plata mute, biezas lūpas, apaļš zods. Seja<br />
izstaro kaut ko pārdabisku. Mati gaiši, skaisti; augums atbilstošs<br />
viņas vecumam, bet trausls; 13 gadi un seši mēneši. Sejas panti<br />
stingri, tomēr seja ļoti patīkama. Dzīva, inteliģenta, bet tajā pašā<br />
laikā pieticīga un nebūt ne iedomīga. Mazas sastrādātas rokas.”<br />
Kad Lūcija iestājās Porto koledžā, viņai bija četrpadsmit gadi<br />
un trīs mēneši. Tur viņa saņēma izcilu morālo un reliģisko formāciju.<br />
Porto koledža nesniedza vispārējo izglītību, tikai pašas elementārākās<br />
zināšanas. Sākumā viņai tika mācīti saimnieciskie darbi.<br />
Tomēr pateicoties savām spējām un lieliskajai atmiņai, savai<br />
uzcītībai un nopietnībai visās lietās šī meitene ieguva pietiekoši<br />
labu izglītību.<br />
Jau pirms iestāšanās koledžā Lūcija sajuta vēlēšanos veltīt<br />
sevi Dievam un reliģiskajai dzīvei. Intensīvā dievbijīgā ikdiena<br />
koledžā, lika viņai nopietni pārdomāt savu nākotni, tāpēc domas<br />
apstājās pie karmelītēm ... Taču viņa gribēja pateikties skolotājiem<br />
par viņu iejūtīgo attieksmi, ko viņi bija viņai izrādījuši, tāpēc iestājās<br />
Sv.Dorotejas institūtā. Portugāles novicināts tajā laikā (no 1921.g.<br />
līdz 1925.g.) bija Tui (Tuy), Spānijā, kur Lūcija iestājās 1925.gada<br />
24.oktobrī astoņpadsmit gadu vecumā. Nākošā dienā 1925.gada<br />
25.oktobrī viņa ieradās Pontevedrā, Travesia de Isabel II ielā, kur<br />
kopā ar pārejām postulantēm uzsāka savu formāciju. Šeit viņa<br />
pavadīja vairākus mēnešus. Pēc tam viņa atgriezās Tui, lai pabeigtu<br />
pastulantes formāciju un 1926.gada 2. oktobrī uzsāka novicinātu.<br />
Pēc diviem gadiem – 1928.gada 3.oktobrī viņa salika pirmos<br />
solījumus un palika tajā pašā mājā, bet kopā ar māsām, kas bija<br />
jau salikušas mūža solījumus. Lūcija pati mūža solījumus salika<br />
1934.gada 3.oktobrī . Pēc dažām dienām viņa pārcēlās uz klosteri<br />
Pontevedrā. 1937.gada maijā viņa atgriezās Tui, Spānijā, kur<br />
dzīvoja līdz 1946.gada maijam, kad tika nosūtīta uz Portugāli.<br />
9
Pirms ierašanās Sv.Dorotejas kongregācijas klosterī Vila Nova<br />
de Gaia pilsētā, kas atrodas blakus Porto, māsa Lūcija pavadīja<br />
dažas dienas Kovā da Iria (Cova da Iria) un Alžustrelas (Aljustrel)<br />
ciematā, lai identificētu Dievmātes un Eņģeļa parādīšanās vietas<br />
Viņas vēlēšanās dzīvot vientulībā un kontemplācijā, pateicoties<br />
pāvesta Pija XII atļaujai, piepildījās 1948.gada 25.martā un viņa<br />
pārcēlās pie baskājēm karmelītēm Koimbrā (Coimbra), Portugāles<br />
vidienē. Šeit viņas dzīve ritēja lūgšanās un grēku nožēlošanā līdz<br />
mūža beigām – 2005.gada 13.februārim. Viņa sasniedza ievērojamu<br />
vecumu – 98 gadus. 2006.gada 19.februārī māsas Lūcijas mirstīgās<br />
atliekas tika pārvestas uz Fatimu un atrodas bazilikā līdzās Žasintas<br />
atdusas vietai.<br />
10<br />
<strong>LŪCIJAS</strong> LITERĀRĀS DOTĪBAS<br />
Pārskatot visu, ko māsa Lūcija uzrakstījusi par Fatimu,<br />
jāpiekrīt portugāļu rakstnieka Antero de Figueiredo teiktajam viņa<br />
paša sarakstītajā grāmatā: “Šīs grāmatas gaismas avots ir pašas<br />
vizionāres Lūcijas no Jēzus apbrīnojami skaidrā un vienkāršā<br />
dvēsele.” Pirmkārt jāatgādina, ka Lūcijas manuskriptos tiešām var<br />
saskatīt literārās izglītības trūkumu. Taču to visu atsver Lūcijas<br />
dabas dotais talants, kas parādās viņas manuskriptos. Viņa gan<br />
vairākkārt izsakās par sevi kā “nevarīgu un nepiemērotu”<br />
rakstīšanas darbiem un iebilst: ”Pat mans rokraksts nav reprezentabls.”<br />
Lai kādi būtu šie trūkumi, teikumu konstrukcija netraucē<br />
domu uztvert skaidri un saprotami. Dažkārt viņas stilu var pat vērtēt<br />
kā elegantu un emocionālu.<br />
Lūcijas literārās spējas var raksturot šādi: domas precizitāte<br />
un skaidrība, delikātas un dziļas jūtas; dzīva iztēle un humora izjūta,<br />
kas stāstījumu padara pievilcīgu; ironija, kas neapvaino;<br />
apbrīnojama atmiņa, kas izpaužas notikumu un situāciju detalizētā<br />
aprakstā. Dialogi izteikti personificēti. Savā iztēlē viņa redz<br />
situāciju, it kā tā būtu acu priekšā. Žasintas, Francisko, priesteru<br />
un bīskapu aprakstos parādās viņas neparastais psiholoģiskais
skatījums. Viņa apzinās savu novirzīšanos no tēmas un vienmēr<br />
veiksmīgi atgriežas sākumpunktā.<br />
Viņas stilā zināmā mērā jūtama garīgās literatūras ietekme,<br />
taču pārāks ir dabiskais, dzīvais, priecīgais sniegums. Kas gan var<br />
aizmirst viņas aprakstu par atvadām no iemīļotajām vietām, kur<br />
parādījās Dievmāte, pirms aizbraukšanas uz Porto? Vai arī, kā<br />
viņa apraksta kāda priestera kurpju sudraba sprādzes. Vai nav<br />
jābrīnās par to, kā viņa atceras “Kalnu dziesmas”?<br />
Lūcija jau sākotnēji zināja, kā izteikt to, ko viņa grib aprakstīt.<br />
Pateicoties savai dzīvajai iztēlei, viņai izdevās veidot atbilstošu<br />
tēlu. Ja rakstīšana bija jāpārtrauc saimniecības darbu dēļ, viņa<br />
turpināja manuskriptu nezaudējot stāstījuma secību un loģiku. To<br />
var panākt tikai ar domas koncentrēšanu.<br />
Dažkārt Lūcija jutās “iedvesmota” rakstīt, kā viņa to bieži<br />
atgādināja ... Viņas pārliecību par Dieva klātbūtni rakstot<br />
nevajadzētu uztvert burtiski kā iedvesmu, kā pareģošanas spēju.<br />
Rakstot viņa vienkārši juta Dieva palīdzību. Rūpīgi lasot viņas<br />
atmiņu stāstus, var saprast, ka viņa to nedomāja burtiski; viņa pati<br />
skaidroja to šādi: “Vārds “iedvesmota” norāda uz garīgu stimulu<br />
mūsu darbībai.”<br />
Tāpēc šeit nav runa par “nemaldīgumu” salīdzinājumā ar Svētajiem<br />
rakstiem. Lūcija varēja kļūdīties savas pieredzes mistiskajā<br />
interpretācijā tieši interpretācijas sarežģītības dēļ. Dažkārt viņa<br />
pati šaubījās vai tas ir Dievs, Kas ar viņu runā; citreiz viņa teica,<br />
ka viņa pati nevarētu zināt to, ko uzzina caur šo mistisko žēlastību.<br />
Jāsaka, ka mēs sastapāmies ar dažu datumu, notikumu un apstākļu<br />
apraksta neprecizitāti. Ja atsevišķos gadījumos viņa pārliecina par<br />
“impissima verba”, t.i., Vissvētākās Jaunavas vārdu tiešumu, tas<br />
liecina, ka viņa mēģinājusi būt maksimāli godīga savos aprakstos.<br />
Lūcija vienmēr apzinājās vārda nozīmi.<br />
Ja runājam par neprecizitātēm datumos, tad jāņem vērā, ka<br />
viņa, Žasinta un Francisko, būdami bērni, neorientējās ne dienās,<br />
ne mēnešos, ne ga<strong>dos</strong>. Tāpēc arī Lūcija neatcerējās precīzi datumu,<br />
kad parādījās Eņģelis, tikai apmēram gadalaiku: Lūcijas atmiņā<br />
bija iespiedies tikai pats svarīgākais un būtiskākais.<br />
11
Lūcijas atmiņu lasītājam jāatceras, ka atmiņas – tā ir tikai<br />
vēstījumu interpretācija, kurus saņēma vizionāre, kas bija apveltīta<br />
ar pārdabiskām spējām. Šā<strong>dos</strong> gadījumos jautājums par<br />
“interpretāciju” vienmēr ir atklāts, tas nenozīmē, ka viss, ko<br />
vizionāre saka , vārds vārdā atbilst Dievišķajam vēstījumam. Taču<br />
tas gan nenozīmē to, ka būtu jātic tikai tam, kas ir dabisks<br />
neparastajā fenomenā, kuru viņa pieredzēja.<br />
Vēlamies uzsvērt vēl vienu nosacījumu, lai lasītājs būtu labāk<br />
sagatavots brīnišķīgo tekstu lasīšanai. Ir jāpatur prāta atšķirība<br />
starp Vēstījumu no Debesīm, kā to pasniedz māsa Lūcija, un viņas<br />
pašas atmiņām un interpretācijām.<br />
Starp grūtībām, kas pastāv pārdabiskas pieredzes<br />
interpretācijā, atmiņas sniedz patiesīguma lielāku garantiju, nekā<br />
interpretācija. Ja Dievs bija devis tādas acīmredzamas zīmes, lai<br />
manifestētu Savu Klātbūtni Fatimas notikumos, tad varam būt<br />
pārliecināti, ka Viņš to arī izdarīja sevišķā veidā, lai Viņa Vēstījums<br />
caur Mariju tiktu ticībā nodots mazajiem vizionāriem. Ja mēs<br />
pieņemam, ka Dievs bija devis Vēstījumu par Savas Baznīcas<br />
glābšanu, mums ir jāpieņem, ka Viņš līdz ar to ir dāvājis ticības<br />
harizmu izplatīt šo Vēstījumu bez jebkādām kļūdām. Bieži var izsekot<br />
Lūcijas domu gaitai izvēloties attiecīgo vārdu vai notikuma<br />
aprakstu, bet jāņem vērā, ka viņa ir privileģētā interpretētāja, un<br />
tomēr – tikai interpretētāja, tāpēc māsas Lūcijas vārdiem nav<br />
nepieciešams speciāls skaidrojums.<br />
12<br />
“ATMIŅAS” KĀ LITERĀRAIS ŽANRS<br />
Lasītājam piedāvātos manuskriptus mēs saucam par<br />
“atmiņām” tāpēc, ka šie teksti tiešām vairāk atbilsts šāda veida<br />
literatūrai, pat ja dažviet tie vairāk līdzinās vēstulēm vai<br />
autobiogrāfiskiem aprakstiem. Sākotnēji māsa Lūcija nepievērsa<br />
uzmanību šo brīnišķīgo dokumentu literārajam aspektam. Viņa<br />
rakstīja tāpēc, ka viņai lika to darīt. Varam būt pārliecināti, ka<br />
viņa pati nebūtu neko rakstījusi. Tomēr tas nenozīmē, ka rakstīšanas
gaitā viņa nebūtu apzinājusies literārās lomas nozīmi notikumu<br />
aprakstā. Taču šī literatūra radās vienmēr spontāni, un elegantais<br />
stils iezīmējās bez grūtībām un speciāla nodoma.<br />
Māsa Lūcija nedomāja, ka viņas rakstīto varētu uzskatīt par<br />
literatūru. Vārds “atmiņas” varētu nozīmēt kaut ko vairāk nekā<br />
tikai pagātnes notikumu pierakstu. Vienā no manuskriptiem viņa<br />
saka, ka saņēmusi lūgumu aprakstīt Žasintas dzīvi. Viņa izvēlējās<br />
vēstules formu, it kā to rakstītu bīskapam, tādejādi attēlojot<br />
notikumus, kurus atcerējās. Taču šos manuskriptus, kas rakstīti<br />
Leirijas bīskapam, nevajag uzskatīt par vēstulēm. Šis veids bija<br />
tikai fikcija. Lūcija tiešām gribēja pierakstīt tikai savas atmiņas,<br />
tāpēc arī šo darbu nosaucām par “atmiņām”, jo šī ir literatūra,<br />
kurā autore vēlējās izteikt savas atmiņas par sevi un citiem, par<br />
savu pieredzi un citu pieredzi.<br />
Taču šos manuskriptus nevar arī saukt par biogrāfiju vai<br />
autobiogrāfiju vārda tiešajā nozīmē. Lūcijas mērķis nebija uzrakstīt<br />
Žasintas vai Francisko biogrāfiju, vai savu autobiogrāfiju. Atmiņas<br />
saistās tikai ar galvenajiem notikumiem Žasintas un Francisko<br />
dzīvē, arī viņas dzīvē, bet tas nebija viņas nolūks sniegt plašu savas<br />
dzīves atspoguļojumu.<br />
Autobiogrāfija atšķiras no atmiņām, tajā aspektā, ka tā balstās<br />
uz faktiem un dokumentiem. Taču Lūcija atcerējās un pierakstīja<br />
tikai savas atmiņas! Bet tā kā viņas dzīve bija cieši saistīta ar māsīcu<br />
Žasintu un brālēnu Francisko, tad, protams, uzzinām arī daudz ko<br />
par viņas dzīvi. Turpretī viss, kas attiecas uz Dievmātes parādīšanos,<br />
vairs nav vienkārši atmiņas, bet neizdzēšams iespaids. Viņa pati<br />
par to izsakās, ka tas radīja viņas dvēselē tādu iespaidu, kādu<br />
nekad nevar aizmirst.<br />
Līdz ar to var uzskatīt, kā šīs māsas Lūcijas atmiņas ir it kā<br />
viņas dvēselē visdziļāk iegravēto iespaidu atspoguļojums. Šķiet, ka<br />
viņa vairāk “redzēja” nekā “atcerējās”. Viņas atmiņu vieglums ir<br />
tik apbrīnojams, ka viņai vajadzēja tikai atcerēties to, kas dvēselē<br />
bija jau pierakstīts.<br />
13
14<br />
ATMIŅU STĀSTU TEMATIKA<br />
Katra atmiņu stāstu mēs sākam ar ievadu, kurā akcentējam<br />
stāsta galveno tēmu. Tomēr, pēc mūsu domām, grāmatas “Fatima<br />
māsas Lūcijas atmiņās” galvenais nolūks ir iepazīstināt tuvāk ar<br />
Žasintas un Francisko īso dzīvi un upuri, kas viņiem bija jānes.<br />
Aizkustinoša ir mazā brālīša un māsiņas dabiskā atklātība un<br />
draudzīgums. Ņemot vērā to, ka tas varētu būt pirmais solis, lai<br />
viņus vairāk iemīlētu, un radītu vēlēšanos sekot viņu piemēram,<br />
mēs sniedzam, pēc mūsu domām, pašu pirmo viņu aprakstu.<br />
Mēs izmantojām arī Dr. Karlosa de Azevedo Mendes vēstuli<br />
viņa līgavai, kurā viņš apraksta gūtos iespaidus, apmeklējot<br />
Alžustrelu un Kovu da Iria 1917.gada 7.septembrī.<br />
Par Žasintu viņš raksta: “Žasinta pienāca man klāt, sīciņa un<br />
ļoti kautrīga. Es nosēdināju viņu sev līdzās uz lādes. Vērojot viņu<br />
tik tuvu, sapratu, ka viņa ir eņģelis. Viņai galvā bija sarkana<br />
puķaina šalle, sasieta aizmugurē. Tā bija veca un saplēsta. Mugurā<br />
mazs mētelītis, kas neizcēlās ar sevišķu tīrību, un neparasti kupli<br />
svārki, kā tas ir pieņemts šajā apvidū. Tā bija apģērbts mūsu eņģelis.<br />
Es gribētu aprakstīt viņas seju, bet saprotu, ka varēšu sniegt tikai<br />
aptuvenu priekšstatu. Galvā uzsietā šalle izcēla sejas pantus. Dzīvas,<br />
uzmanību piesaistošas brūnas acis, eņģelim līdzīga sejiņa, kas<br />
izstaro neparastu laipnību; kopējais iespaids neaizmirstams un es<br />
nespēju izskaidrot, kas ir šīs pievilcības iemesls. Viņa bija ļoti bikla<br />
un kautrējās atbildēt uz mūsu jautājumiem. Drīz vien ieradās<br />
Francisko. Tas palīdzēja viņai atgūt drosmi. Vēl pēc mirkļa ieradās<br />
Lūcija. Jūs nespējat iedomāties kā Žasinta priecājās, viņu ieraugot.<br />
Meitenes seja staroja smaidā, viņa pieskrēja Lūcijai klāt un<br />
neatkāpās no viņas ne soli. Tas bija aizkustinošs skats ...”<br />
Kanoniķa Formigao īsā liecība sakrīt ar tikko kā aprakstīto:<br />
“Viņu sauc Žasinta no Jēzus, septiņus gadus veca ... Savam<br />
vecumam diezgan gara, diezgan slaida, bet nevar teikt, ka vāja;<br />
proporcionāli sejas vaibsti, sejas krāsa brūngana, apģērbs pieticīgs,<br />
svārki tieši līdz potītēm, pēc izskata veselīgs, fiziski un garīgi vesels<br />
bērns. Pārsteigta par svešinieku klātbūtni, kas bija kopā ar mani
un kurus viņa nebija gaidījusi, uz maniem jautājumiem sākumā<br />
atbildēja tikai ar vienzilbīgiem vārdiem, tik klusā balstiņā, ka grūti<br />
bija sadzirdēt teikto.”<br />
Dr. Karloss Mendes ļoti maz raksta par Francisko, tomēr viņa<br />
veidotais portrets ir pietiekami izteiksmīgs: “... ieradās Francisko.<br />
Zemu uz pieres uzvilkta zeķveida cepure, ļoti īsa žakete, zem vestes<br />
redzams krekls; pieguļošas bikses – faktiski mazs vīrelis. Uz maniem<br />
jautājumiem atbild tieši un skaidri.”<br />
Pēc divdesmit dienām, 27.septembrī, kanonoķis Formigao atkal<br />
ieradās Alžustrelā, lai intervētu bērnus. Vispirms viņš iztaujāja<br />
Francisko. Viņa atbildes šeit neminam, bet mums šķita interesantas<br />
šī izglītotā un pazemīgā priestera piezīmes: “Deviņus gadus vecs<br />
zēns ienāca istabā, kurā mēs atradāmiem, cepuri galvā, bez šaubām<br />
aizmirsis, ka to būtu jānoņem. Es aicināju viņu apsēsties sev blakus.<br />
Viņš tūdaļ paklausīja un bija ļoti pretimnākošs.”<br />
Šie divi izvilkumi no dokumentu oriģināliem liecina, ka<br />
Francisko pirms Dievmātes parādīšanās un Viņas parādīšanās laikā<br />
bija priecīgs un jautrs, kādi mēdz būt ganu zēni, īsts “serrano”<br />
– kalnu zēns, bez jebkādām problēmām, garīgiem defektiem un bez<br />
jebkādiem kompleksiem.<br />
15
1917.g.15.oktobrī Portugālē laikraksts O Século pirmo reizi publicēja<br />
mazo ganiņu fotogrāfiju un aprakstu par „saules brīnumu”
Francisko (9 g.), Lūcija (10 g.) un Žasinta (7 g.) pie mazā akmeņozola,<br />
virs kura 1917. gadā no maija līdz oktobrim parādījās Dievmāte.<br />
Parādīšanās notika šo mēnešu 13. datumos<br />
1918.gadā uzceltā mazā kapela Dievmātes parādīšanās vietā
Dievmātes statuja, kura kopš 1920.gada 13.jūnija tiek godināta<br />
Parādīšanās kapelā. 1946.gada 13.maijā statuju svinīgi kronēja kardināls<br />
Masella. Pēc 1981.gada 13.maija atentāta uz pāvestu Jāni Pāvilu II<br />
Dievmātes kronī inkrustēta pavēsta automašīnā atrastā lode
Trīs mazie ganiņi arkas priekšā, kas<br />
tika uzcelta Dievmātes parādīšanās<br />
vietā 1917.gada 13.oktobrī<br />
Kapela Dievmātes parādīšanās vietā<br />
Valiņjos<br />
Vila Nova de Ouremas cietums,<br />
kurā mazie ganiņi atradās 1917.gada<br />
13.augustā<br />
Par Ungārijas svētceļnieku ziedojumiem<br />
izveidotais Krusta ceļš uz<br />
ganiņu takas, kas savieno Kovu da<br />
Iria ar Alžustrelu, triju vizionāru<br />
dzimto ciemu
Lūcijas vecāku māja<br />
Maria Rosa (1869-1942), Lūcijas<br />
māte ar ģimenes locekļiem un<br />
draugiem<br />
Māja, kurā piedzima Francisko un<br />
Žasinta un nomira Francisko<br />
Žasintas un Francisko vecāki, brāļi<br />
un māsa. Tēvs Manuels Pedro Marto<br />
(†1957) un māte Olimpija de Hesus<br />
(†1956)
Fatimas draudzes baznīca Dievmātes<br />
parādīšanās laikā Fatimas baznīcas baptisērijs,<br />
kurā tika kristīti visi trīs mazie<br />
vizionāri<br />
Rožukroņa Dievmātes statuja<br />
Fatimas draudzes baznīcā<br />
Mazie vizionāri pie krusta baznīcas<br />
pagalmā
Tēvs Manuels Markess Ferreira,<br />
Fatimas draudzes priesteris no<br />
1914.g. līdz 1917.g<br />
Kanoniķis Manuels Nunes Formigao,<br />
kurš 1917.gadā vairakkārt<br />
intervēja mazos ganiņus<br />
Tēvs Faustino J. Žasinto Ferreira<br />
Olivalas draudzes prāvests<br />
Tēvs Kruzs, kas izklausīja Lūcijas<br />
pirmo grēksūdzi
Mazie ganiņi Francisko un Žasintas mājas pagalmā<br />
Žasinta un Lūcija Riksidā<br />
1917.gada septembrī<br />
Francisko
Loka do Kabeso (Loca do Cabeço)<br />
Aka Lūcijas vecāku īpašumā, pie<br />
kuras Eņģelis parādījās otro reizi<br />
Monuments Loka do Kabeso, kur<br />
Eņģelis parādījās trešo reizi<br />
Monuments par godu Eņģeļa otrai<br />
prādīšanās reizei pie akas Lūcijas<br />
vecāku īpašumā
Lūcijas istaba Pontevedrā, kur<br />
1920.g. 10.decembrī Dievmāte<br />
lūdza izsūdzēt grēkus katra mēneša<br />
pirmajā sestdienā – piecus mēnešus<br />
pēc kārtas<br />
Sv.Dorotejas klosteris Tui (Spānija),<br />
kurā Dievmāte parādīšanās laikā<br />
lūdza Krievijas konsekrēšanu<br />
Lūcijas istaba Pontevedrā, kas tagad<br />
pārvērsta par kapelu<br />
Svētās Trīsvienības un Dievmātes<br />
parādīšanās atspoguļojums gleznā
Lai izpildītu Dievmātes lūgumu, 1942.g. 31.oktobrī Pijs XII konsekrēja<br />
visu cilvēci Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij<br />
1984.gada 25.martā Romā pāvests Jānis Pāvils II kopā ar visas pasaules<br />
bīskapiem Fatimas Dievmātes statujas priekšā atjauno pasaules un<br />
Krievijas konsekrēšanu Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij
Leirijas bīskaps D.Hosē Korreira da Silva Fatimas Noslēpuma trešo daļu<br />
saņēma 1944.gadā. 1957.gadā Noslēpuma teksts tika nosūtīts uz Svēto<br />
Ofīciju Vatikānā. 2000.gada 13.maijā Fatimā kardināls Sodano publisko<br />
Noslēpuma trešo daļu<br />
Zīmējums, kas ilustrē Noslēpuma trešo daļu (autors - J.Gill)
Glezna, kas ilustrē Dievmātes parādīšanos 1917.gada 13.jūlijā<br />
(autors - māsa M.Konseisao, OCD)
Žasintas ķermenis, atverot zārku<br />
1935.gada 12. septembrī, bija saglabājies<br />
un izdalīja rožus maržu<br />
Francisko mirstīgo atlieku kanoniskā<br />
identifikācija 1952.gada<br />
17.februārī<br />
Pēc Francisko un Žasintas beatifikācijas 2000.gada13.maijā Jānis Pāvils II<br />
pie svētīgo atdusas vietas Fatimas bazilikā
Francisko un Žasintas beatifikācijas svinīgais brīdis 13.05.2000.<br />
Pāvests Jānis Pāvils II un māsa Lūcija 2000.gada 13.maijā Fatimā.<br />
Svētceļnieku tūkstoši beatifikācijas ceremonijā
Karmela klosteris, kurā māsa Lūcija<br />
dzīvoja no 1948.gada 25.marta līdz<br />
2005.gada 13.februārim<br />
Marijas Bezvainīgās Sirds statuja<br />
Karmela klosterī Koimbrā<br />
Māsa Lūcija dzimto māju un Dievmātes paradīšanās vietu apmeklējuma<br />
laikā 2000.gada 16.maijā
PIRMAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
I e v a d s<br />
Šīs pirmais atmiņu stāsts ir garākais dokuments, ko māsa Lūcija<br />
ir uzrakstījusi. Pirms tam mēs bijām saņēmuši vēstules, ļoti daudz<br />
vēstuļu, mums bija daudz interviju, reportāžu un cita veida aprakstu,<br />
bet tagad mūsu priekšā ir garš un svarīgs dokuments. Ja māsa Lūcija<br />
pati to nebūtu uzrakstījusi, kā tad mēs tiktu galā ar mums pieejamo<br />
vērtīgo materiālu?<br />
1935.gada 12.septembrī Žasintas (Jacinta) mirstīgās atliekas tika<br />
pārvestas no Villa Nova de Ourem uz Fatimas kapsētu. Šis notikums<br />
tika iemūžināts daudzās fotogrāfijās, dažas tika nosūtītas māsai<br />
Lūcijai, kas tajā laikā atradās klosterī Pontevedrā.<br />
1935.gada 17.novembrī Lūcija, izsakot pateicību par šo sūtījumu,<br />
rakstīja: ”Liels paldies par fotogrāfijām. Nespēju izteikt, cik ļoti dārgas<br />
tās man ir, sevišķi Žasintas fotogrāfija. Es jūtos, it kā noņemu plīvuru<br />
un atkal ieraugu viņu ... Es esmu tik ļoti aizkustināta! Mans prieks<br />
atkal redzēt bērnības draudzeni ir milzīgs. Es loloju cerību, ka par<br />
godu Vissvētākajai Jaunavai Kungs dāvās viņai svētuma oreolu. Viņa<br />
bija bērns tikai sava vecuma dēļ. Visā pārējā viņa jau zināja, ko nozīmē<br />
būt šķīstai un kā caur upuri apliecināt savu mīlestību uz Dievu un<br />
Vissvētāko Jaunavu...”<br />
Šīs ļoti dzīvās atmiņas par mazo māsīcu Žasintu lika bīskapam<br />
lūgt Lūciju uzrakstīt visu, ko viņa varētu atcerēties par savas bērnības<br />
draudzeni. Manuskripts, kuru viņa iesāka rakstīt 1935. gada decembra<br />
otrajā nedēļā, faktiski tika pabeigts Ziemassvētku svētdienā, tātad –<br />
pusotras nedēļas laikā. Manuskripts, kuru Lūcija sacerēja, ir lielisks<br />
dokuments. Tas sniedz pilnīgu priekšstatu par Žasintu, kuras dvēsele<br />
bija Fatimas un Marijas Bezvainīgās Sirds gaismas caurstrāvota.<br />
Šī manuskripta mērķis ir izveidot Žasintas tēlu, kā tas ir<br />
atspoguļots Lūcijas atmiņās. Līdz ar to viņas nodoms nebija rakstīt<br />
stāstu par Dievmātes parādīšanos. Šīs atmiņas izveido gleznu, kuras<br />
centrālais tēls ir Žasinta. Rakstītājas valoda ir ļoti vienkārša un<br />
vienmērīga, varētu pat teikt, ka vietām bērnišķīga, ja to prasa<br />
konteksts. Lūcija nekad nezaudēja realitātes izjūtu, vienalga, kādu<br />
notikumu viņa aprakstītu.<br />
33
1. Lūgšana un paklausība<br />
34<br />
PROLOGS<br />
J.M.J. (Jēzus. Marija. Jāzeps.)<br />
Jūsu Ekselence¹,<br />
Izlūgusi tabernākula priekšā mūsu mīļās Mātes Marijas un Jēzus<br />
Vissvētākās Sirds aizstāvību, meklējot prāta skaidrību un žēlastību,<br />
lai viss uzrakstītais būtu tikai un vienīgi par godu Jēzum un<br />
Vissvētākajai Jaunavai, es uzsāku šo darbu, atmetot nepatiku, jo es<br />
gandrīz neko nevaru uzrakstīt tieši vai netieši nepieminot arī savu<br />
niecīgo personību. Neraugoties uz to, Jūsu Ekselence, es pazemīgi<br />
pildu Jūsu gribu, kurā es saskatu arī Dieva gribas izpausmi. Es pildīšu<br />
šo uzdevumu, lūdzot Vissvētākās Jēzus un Marijas Sirds svētību un<br />
izmantošu šo pazemībā pieņemto pienākumu, lai atgrieztu nabaga<br />
grēciniekus, kuru dēļ Žasinta bija sevi nesavtīgi ziedojusi.<br />
Es zinu, ka Jūsu Ekselence negaida no manis labi uzrakstītu<br />
pārskatu, jo Jūs zināt manas spējas un manu nepiemērotību un<br />
nevarību šāda darba izpildē. Es jums pastāstīšu visu, ko varu<br />
atcerēties par šo dvēseli, jo, pateicoties Dieva žēlastībai, es biju viņas<br />
vistuvākā un visuzticamākā draudzene. Es ļoti augstu vērtēju viņas<br />
svētumu, godinu un respektēju viņu, un dziļi sirdī glabāju par viņu<br />
mīļas atmiņas.<br />
2. Noslēpuma saglabāšana<br />
Neraugoties uz apņemšanos būt pazemīgai, ceru, ka Jūsu<br />
Ekselence man ļaus saglabāt dažus noslēpumus, kas attiecas tikai<br />
uz mani un Žasintu, un kurus nevajadzētu izpaust pirms es aizeju<br />
mūžībā. Jums tas neliksies neparasti, ka man vajadzētu dažas lietas<br />
1 . Monsiņjors Hose Alves Korreija da Silva (José Alves Correia da Silva), 1872-<br />
1957, atjaunotās Leirijas diecēzes pirmais bīskaps. Fatima ietilpst Leirijas<br />
diecēzē.
un dažus noslēpumus saglabāt mūžībai. Galu galā, vai tad tā nav<br />
pati Vissvētākā Jaunava, kas rāda man piemēru? Vai tad Svētajos<br />
Rakstos nav rakstīts, ka Marija visu paturēja savā sirdī?² Un kas<br />
gan cits ja ne Bezvainīgā Sirds varēja mums atklāt Dieva Žēlsirdības<br />
noslēpumus? Neraugoties uz to Viņa tos paturēja pie sevis un paņēma<br />
sev līdzi uz Dievišķā Kunga pili.<br />
Starp citu, atceros, ko man teica viens svētīgs priesteris, kad<br />
man bija tikai vienpadsmit gadi. Tāpat kā daudzi citi, viņš ieradās<br />
mani iztaujāt un starp daudzajiem jautājumiem bija arī viens tāds,<br />
uz kuru es nevēlējos atbildēt. Nesaņēmis atbildi uz šo jautājumu,<br />
viņš saprata, ka laikam pieskāries kaut kam ļoti delikātam, tāpēc<br />
deva man svētību teikdams: “Tev taisnība, mans bērns. Kunga<br />
izvēlētas meitas noslēpumam jāpaliek dziļi sirdī apslēptam.”<br />
Toreiz es nesapratu viņa vārdu nozīmi, bet man bija skaidrs, ka<br />
viņš attaisnoja manu klusēšanu. Viņa teikto es vienmēr atcerējos,<br />
taču sapratu tikai tagad. Šis svētīgais priesteris tajā laikā bija Torres<br />
Novas vikārs³. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik vērtīgi manai<br />
dvēselei bija viņa teiktie vārdi, tieši tāpēc es to atceros ar lielu<br />
pateicību.<br />
Kādu dienu man bija nepieciešams priestera padoms, kā pareizāk<br />
atbildēt, saņemot jautājumu par lietām, kuras nevēlos un nedrīkstu<br />
atklāt: man tika uzdots jautājums, vai Vissvētākā Jaunava nav vēl<br />
kaut ko teikusi. Šis priesteris, kas tajā laikā bija Olivalas vikārs 4 ,<br />
mums teica: ”Pareizi jūs darāt, mani mazie, paturot savus noslēpumus<br />
tikai Dievam un sev zināmus.” Ja jums uz<strong>dos</strong> līdzīgus jautājumus,<br />
vienkārši atbildiet: ”Jā, Viņa teica, bet tas ir noslēpums.” Ja šie cilvēki<br />
turpinās jūs izjautāt, padomājiet par noslēpumu, kuru Dievmāte jums<br />
atklāja, un sakiet: ‘Dievmāte mums lika nevienam neko neteikt, tāpēc<br />
mēs neatbildam uz šo jautājumu’. Tādā veidā jūs varat atstāt šo<br />
noslēpumu Dievmātes ziņā.”<br />
2 . Lk 2, 19-51.<br />
3 . Priesteris Antonio de Oliveira Reis (António de Oliveira Reis), miris 1962.g.,<br />
tajā laikā Torres Novas vikārs.<br />
4 . Priesteris Hose Žasinto Ferreira (José Jacinto Ferreira), miris 1924.g.<br />
35
Cik labi man noderēja godājamā priestera skaidrojums un<br />
padoms!<br />
Jūsu Ekselence varbūt brīnīsies, kāda nozīme šiem<br />
skaidrojumiem, taču tagad man jāsāk ar manām atmiņām par Žasintas<br />
dzīvi. Ņemot vērā to, ka man nav pārāk daudz brīva laika, rakstīšanai<br />
es izmantoju tikai tās dažas stundas, kad mēs strādājam klusumā.<br />
Tiklīdz kaut ko atceros, tūlīt to pierakstu ar zīmuli uz papīra, ko<br />
vienmēr turu paslēptu zem sava izšujamā rokdarba; pierakstu visu,<br />
ko Vissvētākās Jēzus un Marijas Sirdis vēlas, lai es atcerētos.<br />
3. Veltījums Žasintai<br />
36<br />
Īss bij’ tavs ceļš<br />
Šai pasaulē,<br />
Žasinta dārgā,<br />
Kas dziļās ciešanās<br />
Tik ļoti Jēzu mīlēja.<br />
Jel neaizmirsti manu lūgumu<br />
Un manas lūgsnas:<br />
Tu mana draudzene<br />
Pie Marijas Vissvētās troņa.<br />
Sirdsskaidrā lilija,<br />
Tu spožā pērle<br />
Debesu jumā,<br />
Nu debess godībā,<br />
Kā mīlestības serafims<br />
Ar mazo brālīti<br />
Pie Kunga kājām esi.<br />
Lūdz par mani. 5<br />
5 . Neraugoties uz Lūcijas nepilnīgo izglītību, viņai piemita zināms dzejnieces<br />
talants. Ir uzrakstīti vairāki dzejoļi.
1. Viņas dabas dotās īpašības<br />
Jūsu Ekselence,<br />
1. ŽASINTAS RAKSTURS<br />
Pirms 1917.gada notikumiem, neraugoties uz radniecības saitēm,<br />
kas mūs vienoja, draudzība ar citiem bērniem man bija tīkamāka<br />
nekā ar Žasintu un Francisko. Man traucēja Žasintas pārāk lielais<br />
jūtīgums un apvainošanās par jebkuru sīkumu. Visniecīgākais strīds,<br />
spēlējoties ar citiem bērniem, bija pietiekams iemesls, lai viņa<br />
‘uzmestu lūpu’. Mēs mēdzām viņu saukt par ‘spītīgo ēzeli’. Pat<br />
pielabināšanās un mierināšana, kādu bērni pielieto šā<strong>dos</strong> gadījumos,<br />
nelīdzēja, lai pierunātu viņu turpināt spēli; viņai tika atļauts pašai<br />
izvēlēties spēli un arīdzan partnerus. Neraugoties uz šiem mazajiem<br />
untumiem, viņas sirsniņa tomēr bija ļoti laba. Dievs bija viņu<br />
apveltījis ar jauku, maigu raksturu, kas piesaistīja visu uzmanību<br />
un ikvienam lika viņu uzreiz iemīlēt.<br />
Es nezinu kāpēc, bet es ļoti patiku Žasintai un Francisko, jo ik<br />
reizi, kad viņi gribēja spēlēties, viņi nāca pie manis. Ar citiem bērniem<br />
viņa spēlēties negribēja. Visbiežāk viņa aicināja mani spēlēties pie<br />
akas dārza malā, kas piederēja maniem vecākiem.<br />
Kādu dienu mēs bijām tur, un Žasinta atkal bija izvēlējusies<br />
kādu spēli, ko mums spēlēt. Visvairāk viņai patika ‘akmentiņi’ un<br />
‘pogas’. Šīs spēles mēs spēlējām olīvkoka un divu plūmju koku ēnā,<br />
apsēdušies uz akmens plātnēm, kas pārklāja aku. ‘Pogu’ spēle man<br />
daudzreiz sagādāja nepatikšanas, jo bieži vien, kad mūs sauca ēst,<br />
es biju palikusi zaudētājos. Gandrīz vienmēr uzvarētāja bija Žasinta,<br />
un viņa bija ieguvusi visas manas pogas. Tas bija pietiekams iemesls,<br />
lai saņemtu no mātes rājienu par norautajām pogām. Steigā man tās<br />
atkal bija jāpiešuj. Bet kā lai es piespiežu Žasintu tās atdot man, jo<br />
viņa ļoti ātri mēdza uzmest lūpu. Viņai piemita vēl viena vājība:<br />
viņa gribēja būt situācijas noteicēja! Tāpēc viņa centās paturēt manas<br />
pogas līdz nākošai spēlei, lai nebūtu jānorauj savas pogas! Tikai<br />
piedraudot, ka vairs ar viņu nespēlēšos, man izdevās pogas dabūt<br />
atpakaļ.<br />
37
Ne vienmēr man izdevās izdarīt to, ko vēlējās mana mazā<br />
draudzene.<br />
Viena no manām vecākajām māsām bija audēja, bet otra –<br />
šuvēja. Abas caurām dienām bija mājās. Tāpēc kaimiņi bieži lūdza<br />
manu māti atstāt savus bērnus mūsu pagalmā, kamēr paši devās<br />
lauku darbos. Bērni parasti palika kopā ar mani, un mūs pieskatīja<br />
manas māsas. Māte vienmēr labprāt piekrita, lai gan māsām bieži<br />
iznāca atrauties no savas nodarbes. Mans pienākums bija bērnus<br />
izklaidēt un raudzīties, lai viņi neiekristu dīķī, kas bija mūsu pagalmā.<br />
No svelmainās saules mūs pasargāja trīs lieli vīģu koki.To zari bija<br />
mūsu šūpoles, un par ēdamistabu mums kalpoja vecais šķūnis. Ja<br />
šādās reizēs atnāca Žasinta ar savu brāli, lai aicinātu mani spēlēties<br />
mūsu iemīļotās paslēpas, man bija viņai jāatsaka aizbildinoties, ka<br />
māte lika pieskatīt mazos. Un tā, nedaudz vīlušies, viņi tomēr mums<br />
pievienojās. Pēc pusdienām māte mēdza bērniem pasniegt katehisma<br />
stundas, īpaši gavēņa laikā, piebilstot:<br />
“Es nevēlos sarkt aiz kauna, kad priesteris Lieldienu laikā<br />
pārbaudīs jūsu zināšanas katehismā.”<br />
Šajās mūsu katehisma stundās piedalījās visi klātesošie bērni,<br />
arī Žasinta.<br />
2. Viņas jūtīgums<br />
Kādu dienu viens no šiem bērniem nepiedienīgi izrunājās. Mana<br />
māte viņu stingri norāja, aizrādot, ka tā neklājas runāt, jo tas ir<br />
grēks un tas nepatīk Bērnam Jēzum, piebilstot, ka tie, kas grēko un<br />
grēkus neizsūdz, nonāk ellē. Mazā Žasinta šo teicienu paturēja prātā.<br />
Nākamajā reizē, kad bērni atkal bija sanākuši, Žasinta man jautāja:<br />
“Vai tava mamma šodien ļaus spēlēties kopā ar citiem bērniem?”<br />
“ Nē.”<br />
“Nu, tad es nākšu uz jūsu pagalmu kopā ar Francisko.”<br />
“Bet kāpēc tu negribi spēlēties ar viņiem?”<br />
“Manai mammai nepatīk, ka mēs esam kopā ar citiem bērniem.<br />
Viņa teica, lai mēs spēlējamies pagalmā. Viņa negrib, ka mēs<br />
iemācāmies tās palaidnības, kas ir grēks, kas nepatīk Bērnam Jēzum.”<br />
Tad viņa iečukstēja man ausī:<br />
38
“Ja tava mamma atļaus, vai tu nāksi uz mūsu māju?”<br />
“Jā.”<br />
“Tad ej un pajautā viņai.”<br />
Un, paņēmusi brāli pie rokas, viņa aizgāja.<br />
Runājot par Žasintas iemīļotākajām spēlēm, jāsaka, ka viena<br />
no tām bija ‘ķīlu izpirkšana’. Kā Jūsu Ekselence varbūt zina, šajā<br />
spēlē zaudētājam ir jādara tas, ko liek uzvarētājs. Žasintai patika<br />
zaudētājam likt ķert tauriņus un noķerto tauriņu atnest viņai. Vai<br />
citkārt sameklēt kādu viņas iemīļotu ziedu. Kādu dienu, spēlējot šo<br />
spēli pie manis mājās, es uzvarēju, un šoreiz man bija tiesības likt<br />
viņai darīt to, ko es vēlos. Mans brālis sēdēja pie galda un kaut ko<br />
rakstīja. Es liku viņai apskaut un noskūpstīt manu brāli, taču viņa<br />
tam nepiekrita:<br />
“To gan nē! Liec man izdarīt kaut ko citu. Kāpēc tu neliec man<br />
noskūpstīt Mūsu Kungu?”<br />
Istabā pie sienas bija krucifikss.<br />
“Labi,” es atbildēju, “uzkāp uz krēsla, noņem krucifiksu,<br />
nometies ceļos, trīs reizes apskauj un trīs reizes noskūpsti to: viens<br />
skūpsts par Francisko, viens par mani un viens par sevi.”<br />
“Mūsu Kungu, jā, es skūpstīšu, cik vien tu liksi,” un viņa steidzās<br />
noņemt krucifiksu. Viņa to skūpstīja un apskāva ar tādu degsmi, ka<br />
es to atceros līdz pat šai dienai. Tad, uzmanīgi lūkodamās uz Pestītāja<br />
figūriņu, jautāja:<br />
“Kāpēc Mūsu Kungs ir piesists pie krusta?”<br />
“Tāpēc, ka Viņš mira mūsu dēļ.”<br />
“Pastāsti, kā tas notika,” viņa gribēja zināt.<br />
3. Viņas mīlestība uz Krustāsisto Glābēju<br />
Mana māte vakaros mēdza stāstīt dažādus stāstus. Mans tēvs<br />
un māsas stāstīja pasakas par burvjiem, zeltā tērptām princesēm un<br />
karaliskām dūjām. Tad māte sāka savus stāstus par Kunga ciešanām,<br />
Jāni Kristītāju un citiem svētajiem. Tādā veidā es uzzināju par Mūsu<br />
Kunga ciešanām. Tā, kā man pilnīgi pietika noklausīties stāstus tikai<br />
vienu reizi, lai tos atcerētos visos sīkumos, es sāku atstāstīt dzirdēto<br />
39
vārds vārdā saviem draugiem un nosaucu tos par Mūsu Kunga<br />
stāstiem. Kādu dienu stāstījuma laikā garām gāja mana māsa 6 un,<br />
ieraugot krucifiksu 7 manās rokās, to atņēma un norāja mani teikdama,<br />
ka viņai nepatīk, ka šādu svētu lietu aiztiek. Žasinta piecēlās un,<br />
piegājusi pie māsas, lūdza:<br />
“Marija nerājies! Tā ir mana vaina. Es to paņēmu, bet vairāk tā<br />
nedarīšu.”<br />
Māsa noglāstīja viņu un palūdza mūs iziet spēlēties pagalmā,<br />
jo mēs mājā bijām radījušas lielu nekārtību. Un tā, lai turpinātu<br />
stāstījumu, mēs devāmies ārā pie akas, par kuru es Jums jau rakstīju.<br />
Mēs bijām paslēpušies aiz pāris kastaņkokiem un akmeņu kaudzes,<br />
kur arī vēlākos ga<strong>dos</strong> šeit pārrunājām savus noslēpumus. Šeit mēs<br />
arī dedzīgi lūdzāmies, un, teikšu atklāti, arī izraudājāmies – dažkārt<br />
tās bija ļoti rūgtas asaras. Mūsu asaras tad sajaucās ar akas ūdeni,<br />
kuru mēs arī dzērām. Šī aka bija kā Marijas tēls, kuras Sirdī mēs<br />
veldzējāmies, un smēlāmies visdziļāko mierinājumu.<br />
Bet atgriezīsimies pie mūsu stāsta. Mazā Žasinta, dzirdot manu<br />
stāstījumu par Mūsu Kunga ciešanām, parasti izplūda asarās. Taču<br />
bieži vien viņa lūdza, lai es to stāstu vēl un vēl, un vienmēr ļoti<br />
pārdzīvoja dzirdēto un raudot mēdza teikt:<br />
“Mūsu mīļais nabaga Kungs! Es nekad vairs negrēkošu! Es<br />
negribu, ka Mūsu Kungs cieš!”<br />
4. Viņas neparastais jūtīgums<br />
Pirms nakts iestāšanās Žasinta mīlēja sēdēt šķūņa priekšā, vērot<br />
skaistos saulrietus, zvaigžņotās debesis un nodoties pārdomām.<br />
Visvairāk viņai patika mēnessgaismas apspīdētie kalni un ielejas.<br />
Mēs sacentāmies, kurš saskaitīs vairāk zvaigžņu. Zvaigznes mēs<br />
dēvējām pa eņģeļu lampām, mēnesis bija Dievmātes lampa, bet saule<br />
– Kunga lampa. Tāpēc Žasinta dažkārt mēdza teikt:<br />
6 . Marija <strong>dos</strong> Aņjos (Maria <strong>dos</strong> Anjos), Lūcijas vecākā māsa, mira 1986.g.<br />
7 . Lūcijas mājas apmeklētāji joprojām var redzēt šo krucifiksu istabā pie sienas.<br />
40
“Zini, man Dievmātes lampa patīk labāk; tā nav tik karsta un<br />
neapžilbina acis tik stipri kā Kunga lampa.”<br />
Tik tiešām, vasarās šeit ir nežēlīgs karstums un Žasintai, kas<br />
bija samērā trausla, nebija viegli panest šo lielo karstumu vasaras<br />
vidū.<br />
5. Viņa vēro un mācās<br />
Mana māsa piederēja pie Jēzus Svētās Sirds brālības, tāpēc<br />
katru reizi, kad bērni atjaunoja Kristības Sakramenta solījumu, viņa<br />
ņēma mani līdzi, lai es arī varētu to svinīgi atjaunot. Kādu dienu<br />
mana tante paņēma arī Žasintu uz šo ceremoniju. Žasintai ļoti patika<br />
“eņģeļi”, kā viņa nosauca meitenes, kas kaisīja ziedus procesijas<br />
laikā. Tāpēc šad un tad, pārtraukusi spēlēšanos ar bērniem, Žasinta<br />
devās meklēt ziedus un, pielasījusi pilnu priekšautu, tos kaisīja pār<br />
mani.<br />
“Žasinta, kāpēc tu to dari?”<br />
“Es daru to pašu, ko darīja mazie “eņģeļi”: es kaisu ziedus pār<br />
tevi.”<br />
Katru gadu lielos baznīcas svētkos, tā<strong>dos</strong> kā Vissvētākās Kristus<br />
Miesas un Asins svētki, mana māsa rūpējās par kleitām meitenēm,<br />
kas pildīja eņģeļu lomu procesijā. Meitenes parasti gāja pa priekšu<br />
baldahīnam un kaisīja ziedus. Es arī vienmēr biju viena no šīm<br />
meitenēm un kādu dienu, kad mana māsa uzlaikoja man kleitu, es<br />
pastāstīju Žasintai par šiem svētkiem un par to, ka es kaisīšu ziedus<br />
Jēzus priekšā. Mana mazā māsīca lūdzās, vai arī viņa nevarētu<br />
piedalīties šajā procesijā. Mēģinājuma laikā mana māsa paskaidroja,<br />
kā mums jākaisa ziedi Jēzus priekšā.<br />
“Vai mēs Viņu redzēsim?” jautāja Žasinta.<br />
“Jā,” atbildēja māsa, “draudzes priesteris Viņu nesīs.”<br />
Žasinta palēcās aiz prieka un jautāja, cik ilgi vēl jāgaida līdz<br />
šiem svētkiem. Kad nepacietīgi gaidītā diena bija klāt, Žasinta aiz<br />
sajūsmas nevarēja rast mieru. Pirms procesijas mēs abas ieņēmām<br />
savu vietu pie altāra, vēlāk procesijā abas gājām blakus ar ziedu<br />
groziņiem rokā pa priekšu baldahīnam. Katru reizi, kad māsa deva<br />
41
zīmi kaisīt ziedus, es savus ziedus pasviedu baldahīna priekšā, bet<br />
Žasinta, neraugoties uz mūsu zīmēm un pamudinājumiem, nereaģēja,<br />
un mums neizdevās panāk, lai viņa nomestu kaut vai vienu ziediņu.<br />
Visā procesijas laikā viņas acu skatiens bija pievērsts tikai priesterim.<br />
Pēc procesijas beigām, iznākot no baznīcas, māsa jautāja Žasintai:<br />
“Žasinta, kāpēc tu nekaisīji ziedus Jēzus priekšā?”<br />
“ Tāpēc, ka es Viņu neredzēju.”<br />
Pēc tam Žasinta jautāja man:<br />
“Bet vai tu redzēji Bērnu Jēzu?”<br />
“Protams, nē. Vai tad tu nezini, ka Bērnu Jēzu Vissvētākajā<br />
Sakramentā nevar redzēt? Viņš ir apslēpts tajā! Viņš ir tas, ko mēs<br />
saņemam Sakramentā!”<br />
“Bet, kad tu ej pie Komūnijas, vai tu ar Viņu runā?”<br />
“Jā, es runāju.”<br />
‘Tad kāpēc tu Viņu neredzi?”<br />
“ Tāpēc, ka Viņš ir apslēpts un neredzams.”<br />
“Es teikšu mammai, lai viņa man atļauj iet pie Komūnijas.”<br />
“Draudzes priesteris tev to neatļaus. Tev taču nav vēl desmit<br />
gadu.” 8<br />
“Bet tev taču arī vēl nav desmit gadu un tu jau saņem Komūniju.”<br />
“Tāpēc, ka es zinu visu katehismu, bet tu to nezini.”<br />
Tā rezultātā abi mazie draugi, māsīca un brālēns, lūdza mācīt<br />
viņiem katķismu, un es kļuvu viņiem par katehēti. Ar apbrīnojamu<br />
interesi viņi apguva to, ko es viņiem mācīju, un, lai gan es varēju<br />
atbildēt uz visiem viņu jautājumiem, tomēr sevišķi daudz zināšanu<br />
viņiem nespēju dot. Tāpēc kādu dienu Žasinta man teica:<br />
“Iemāci mums vēl kaut ko, to visu mēs jau zinām.”<br />
Atbildēju, ka atceros tikai to, ko man jautā, un piebildu:<br />
“Palūdz savu mammu, lai viņa tev atļauj pievienoties pārējiem<br />
bērniem, kas baznīcā mācās katķismu.”<br />
Abi devās pie savas mammas lūgt atļauju, jo dedzīgi vēlējās<br />
saņemt “apslēpto Jēzu”, kā viņi To sauca, un mana tante tam piekrita,<br />
bet ne vienmēr ļāva iet uz nodarbībām, aizbildinādamās:<br />
8 . Žasinta (Jacinta) piedzima 1910.gada 11.martā.<br />
42
“Baznīca ir diezgan tālu, bet jūs vēl esat pavisam mazi, un<br />
priesteris vienalga neļaus jums saņemt Svēto Komūniju, kamēr jums<br />
nebūs desmit gadu.”<br />
Žasinta turpināja mani iztaujāt par Apslēpto Jēzu un kādu dienu<br />
man teica:<br />
“Kā tas ir, ka tik daudz cilvēku vienlaicīgi saņem Apslēpto Jēzu?<br />
Vai tad katrs saņem tikai vienu mazu gabaliņu?”<br />
“Nebūt, nē! Vai tad tu neredzi, ka ir daudz Hostiju un katrā no<br />
tām Bērns Jēzus ir klātesošs!”<br />
Kādas muļķības es viņai tad stāstīju!<br />
6. Žasinta – mazā ganu meitene<br />
Es jau biju pietiekoši liela, lai ganītu aitas. Arī man, tāpat kā<br />
citiem bērniem manā vecumā, tika uzticēta aitu ganīšana. Manai<br />
māsai Karolīnai 9 bija jau trīspadsmit gadi, un viņai bija jāsāk citas<br />
darba gaitas. Tāpēc māte uzticēja man aitu ganāmpulku. To es<br />
paziņoju saviem draugiem, kā arī to, ka es vairs nevarēšu spēlēties<br />
kopā ar viņiem. Bērni nevarēja ar to samierināties un tūdaļ devās<br />
pie manas mātes lūgt atļauju, lai viņi varētu iet man līdzi uz ganībām.<br />
Atļauja netika dota, tāpēc vajadzēja šķirties – citas iespējas nebija.<br />
Taču gandrīz katru vakaru ap krēslas stundu viņi atnāca, lai sagaidītu<br />
mani pārnākam mājās. Tad mēs mazliet paspēlējāmies, paskraidījām,<br />
gaidīdami, kad Dievmāte un eņģeli iedegs savas lampas, vai, kā mēs<br />
mēdzām teikt, noliks tās uz palodzes, lai mums mājās būtu gaišs.<br />
Tumšajās naktīs, kad mēnesis nespīdēja, mēs mēdzām teikt, ka<br />
Dievmātei pietrūcis eļļas lampai!<br />
Žasintai un Francisko bija grūti pierast, ka draudzene, ar kuru<br />
agrāk tik daudz kopā spēlējušies, tagad ir projām no mājām. Tāpēc<br />
viņi atkal un atkal lūdza, lai atļauj arī viņiem ganīt savas aitas.<br />
Beidzot mana tante neizturēja šo neatlaidīgo diedelēšanu un atļāva<br />
arī viņiem iet ganos un uzraudzīt savu ganāmpulku, lai gan labi<br />
9 . Karolīna (Carolina) mira 1994.gadā.<br />
43
zināja, ka bērni vēl ir pārāk mazi šāda pienākuma veikšanai. Prieka<br />
pilni viņi steidzās pie manis, lai paziņotu šo vēsti un pārrunātu kā<br />
rīkoties, lai varētu ganīt abus ganāmpulkus kopā. Pēc mātes<br />
norādījuma mums savi aploki bija jāatver noteiktā laikā un abiem<br />
ganāmpulkiem bija jāsatiekas pie Barreiro. Par Barreiro mēs saucām<br />
dīķi uzkalna pakājē. Tad, satikušies pie dīķa nolēmām, kurās ganībās<br />
ganīsim, un priecīgi dzinām aitas turp, it kā mēs ietu uz kādiem<br />
svētkiem.<br />
Un tagad, Jūsu Ekselence, Jūs redzat Žasintu viņas jaunajā lomā<br />
kā ganu meiteni. Daloties ar aitām savā azaidā, mēs tās pielabinājām.<br />
Tas deva mums iespēju spēlēties uz nebēdu, jo bijām pārliecināti, ka<br />
tās ganoties nekur tālu no mums neies. Žasintai patika skaļi klaigāt<br />
un klausīties atbalsī, kas skanēja pāri ielejai. Viena no viņas<br />
vismīļākajām izklaidēm bija uzkāpt kalnā, apsēsties uz visaugstākā<br />
akmens, un no visa spēka izkliegt dažādus vārdus. Visskaidrākā<br />
atbalss bija vārdam ‘Marija’. Dažkārt Žasinta mēģināja izkliegt pat<br />
visu lūgšanu “Esi sveicināta”, un katru nākamo vārdu izkliedza tikai<br />
pēc tam, kad bija saklausīta iepriekšējā vārda atbalss.<br />
Mums ļoti patika arī dziedāt. No daudzajām tautas dziesmām –<br />
jā, mēs zinājām tik daudzas – bija arī Žasintas iemīļotās himnas,<br />
piemēram: Salve nobre Padroeira (Esi sveicināta Augstā Aizstāve),<br />
Virgem Pura (Visskaidrākā Jaunava), Anjos, Cantai Comigo (Eņģeļi,<br />
dziediet ar mani). Vēl mums patika arī dejot. Tiklīdz tālumā<br />
sadzirdējām kādu ganu spēlējam, tūlīt sākām dejot. Žasintai, kas<br />
bija tik trausla, piemita īpašs talants uz dejošanu.<br />
Bija stingri pieteikts, ka pēc pusdienām mums jālūdzas<br />
Rožukronis. Diena paskrēja nemanot, tā mums vienmēr šķita par<br />
īsu, tāpēc izgudrojām veidu kā ātrāk tikt galā ar lūgšanu. Ripinājām<br />
zīlīti pēc zīlītes, atkārtodami tikai lūgšanas sākumu: “Esi sveicināta,<br />
Esi sveicināta, Esi sveicināta ...” Katra nodoma beigās nedaudz<br />
paklusējām, tad noskaitījām “Tēvs Mūsu”, un tā, acis nepamirkšķinot,<br />
ļoti drīz bijām tikuši galā ar savu Rožukroņa lūgšanu.<br />
Žasintai ļoti patika mazie, baltie jēriņi. Viņa mēdz tos ņemt klēpī,<br />
glaudīt, skūpstīt un, mājās nākot, nest rokās to, kurš bija visvairāk<br />
44
piekusis. Kādu dienu, es ieraudzīju viņu ar jēriņu rokās ganāmpulka<br />
vidū.<br />
“Žasinta, ko tu tur dari ganāmpulka vidū?” viņai jautāju.<br />
“Es daru to pašu, ko dara Mūsu Kungs tajā svētbildītē, kuru<br />
man iedeva. Tieši tāpat Viņš ir ganāmpulka vidū un vienu jēriņu<br />
Viņš tur Savās rokās.”<br />
7. Pirmā Dievmātes parādīšanās<br />
Tagad, Jūsu Ekselence, Jūs apmērām zināt, kāda bija Žasinta<br />
līdz septiņu gadu vecumam, līdz 1917.gada 13.maija rītausmai,<br />
spožai un gaišai kā daudzas iepriekšējās. Tajā dienā nejaušības pēc<br />
– ja Dieva providencē vispār var būt nejaušības – mēs izvēlējāmies<br />
manu vecāku ganību lauku, ko sauc par Kova da Iria. Parasti mēs<br />
ganījām pie Barreiro, kā jau iepriekš minēju. Lai nokļūtu Kovā da<br />
Iria, mums bijā jāšķērso neapstrādāta tīreļa strēle, tāpēc ceļš uz šim<br />
ganībām sanāca divreiz garāks nekā uz Barreiro. Ganāmpulks virzījās<br />
ļoti lēni, mēs ļāvām aitām jau pa ceļam plūkt zaļo zāli, un, kad<br />
ieradāmies Kovā da Iria, bija jau gandrīz dienas vidus. Es nevilcināšos<br />
ar aprakstu, kas notika šajā dienā, jo Jūsu Ekselence to jau labi<br />
zina. Es rakstu vien paklausības dēļ, citādi tā būtu tikai laika<br />
izšķiešana. Es gan nevaru saprast, kādu labumu no tā Jūsu Ekselence<br />
iegūs, varbūt tikai dziļāku ieskatu Žasintas bezgrēcīgajā dvēselē.<br />
Pirms es uzsāku izklāstīt Jums, Jūsu Ekselence, šo jauno Žasintas<br />
dzīves aprakstu, man ir jāpiebilst, ka mēs bērni, bijām vienojušies<br />
nevienam neko nestāstīt par Dievmātes parādīšanos. Tomēr tagad<br />
es varu par to rakstīt, tādejādi paskaidrojot, no kurienes Žasintā<br />
bija radusies tik liela mīlestība uz Jēzu, uz tiem cilvēkiem, kas bija<br />
ciešanās, uz grēciniekiem, par kuru glābšanu viņa savā žēlsirdībā<br />
bija tik daudz sevi upurējusi. Jūsu Ekselence nezina, ka tā bija viņa,<br />
kas nespēja savaldīt prieku par redzēto un pārkāpa šo mūsu norunu<br />
nevienam neko nestāstīt. Tās pašas dienas pēcpusdienā, kamēr mēs<br />
bijām brīnuma pārņemti un nogrimuši pārdomās, Žasinta sajūsmā<br />
iekliedzās:<br />
“Ak, vai, cik skaista Kundze!”<br />
45
“Varu iedomāties, kas tagad būs,” es teicu, “acīmredzot tu to<br />
pateiksi vēl kādam.”<br />
“Nē, es nevienam neteikšu,” viņa atbildēja, “neuztraucies.”<br />
Nākamajā dienā Francisko atskrēja pie manis un pastāstīja, ka<br />
iepriekšējā vakarā Žasinta mājās visu bija izstāstījusi. Manu bāršanos<br />
viņa uzklausīja klusuciešot, neteikdama ne vārda.<br />
“Nu redzi, es taču tā arī domāju, ka tā notiks,” es viņai teicu.<br />
“Manī bija kaut kas tāds, kas man neļāva klusēt,” viņa atbildēja<br />
ar asarām acīs.<br />
“Nu labi, tagad neraudi, tikai nesaki nevienam, ko Kundze mums<br />
ir teikusi.”<br />
“Bet es jau viņiem izstāstīju.”<br />
“Ko tu viņiem izstāstīji?”<br />
“Teicu, ka Kundze apsolīja mūs paņemt uz debesīm.”<br />
“Kā tu varēji kaut ko tādu teikt?”<br />
“Piedod man. Bet nu nevienam neko vairāk nestāstīšu.”<br />
8. Pārdomas par elli<br />
Kādu dienu, kad ar aitām jau bijām ganībās, Žasinta apsēdusies<br />
uz akmens, iegrima domās.<br />
“Žasinta, nāc spēlēties!”<br />
“Es šodien negribu spēlēties .”<br />
“Kāpēc?”<br />
“Tāpēc, ka visu laiku domāju. Tā Kundze teica, lai mēs lūgtos<br />
Rožukroni un upurētos par grēcinieku atgriešanos. Tāpēc tagad, kad<br />
mēs lūdzamies Rožukroni, mums ir jānoskaita pilna ‘Esi sveicināta’<br />
un ‘Tēvs Mūsu’! Un kādu upuri, mēs varētu upurēt?”<br />
Francisko uzreiz ienāca prātā, ko mēs varētu upurēt.<br />
“At<strong>dos</strong>im savas līdzi paņemtās pusdienas aitām, un tas būs mūsu<br />
upuris.”<br />
Dažu minūšu laikā tas tika arī izdarīts. Šajā dienā mums iznāca<br />
tikpat stingrs gavēnis kā kartūziešiem! Žasinta vēl joprojām sēdēja<br />
uz akmens un jautāja:<br />
“Tā Kundze teica, ka daudzas dvēseles aiziet uz elli. Kas ir<br />
elle?”<br />
46
“Tā ir kā liela, dziļa bedre pilna ar mežonīgiem zvēriem un<br />
milzīgu uguni tajā –tā mana māte man mēdza skaidrot – un cilvēki,<br />
kas grēko un grēkus nenožēlo, tur nokļūst. Viņi tur paliek un deg<br />
mūžīgās liesmās!”<br />
“Un viņi nekad no turienes nevar izkļūt laukā?”<br />
“Nē!”<br />
“Arī pēc daudziem, daudziem gadiem?”<br />
“Nē! Elle nekad nebeidzas!”<br />
“Un debesis arī nekad nebeidzas?’<br />
“Kas aiziet uz debesīm, tas tur vienmēr paliek!”<br />
“Un kas aiziet uz elli, tas tur arī vienmēr paliek?”<br />
“Tās ir mūžīgas, vai tu nesaproti! Tās nekad nebeidzas.”<br />
Tā bija mūsu pirmā meditācija par elli un mūžību. Vislielāko<br />
iespaidu uz Žasintu atstāja doma par mūžību. Pat spēles laikā viņa<br />
mēdza apstāties un jautāt:<br />
“Paklausies! Bet vai elle nebeidzas pēc daudziem gadiem?”<br />
Vai arī:<br />
“Tie cilvēki, kas deg ellē, vai viņi nekad nemirst? Vai viņi<br />
nepārvēršas par pelniem? Bet, ja cilvēki ļoti daudz lūdzas par<br />
mirušajiem, vai Mūsu Kungs tos neatbrīvo no elles? Un ja viņi paši<br />
arī nes upuri? Nabaga grēcinieki! Mums ir daudz jālūdzas un daudz<br />
jāupurē par viņiem!”<br />
Tad viņa turpināja:<br />
“Cik mīļa ir tā Kundze! Viņa jau apsolīja paņemt mūs uz<br />
Debesīm!”<br />
9. Grēcinieku atgriešana<br />
Žasintas attieksme jautājumā par grēcinieku atgriešanu bija tik<br />
nopietna, ka viņa nekad to neaizmirsa. Moitā 10 dzīvoja divas<br />
nabadzīgas ģimenes, kuru bērni mēdza staigāt apkārt ubagodami.<br />
Kādu dienu, dodoties ganības, mēs viņus satikām. Tiklīdz Žasinta<br />
viņus ieraudzīja, mums teica:<br />
10 . Tajā laikā tas bija neliels ciemats uz ziemeļiem no Kovas da Iria (Cova da<br />
Iria), apmēram 1 km no Dievmātes parādīšanās vietas.<br />
47
“At<strong>dos</strong>im mūsu pusdienas šiem bērniem, lai tas būtu mūsu upuris<br />
par grēcinieku atgriešanos.”<br />
Un devās pie viņiem, lai atdotu savas pusdienas. Pēcpusdienā<br />
viņa sūdzējās par savu izsalkumu. Tuvumā bija akmeņozoli un ozoli.<br />
Akmeņozolu zīles vēl bija gluži zaļas, tomēr es teicu, ka mēs tās<br />
varētu ēst. Francisko uzkāpa kokā un pielasīja pilnas kabatas ar<br />
zīlēm. Taču Žasinta teica, ka vajadzētu ēst ozolzīles, jo tās bija<br />
rūgtākas par akmeņozola zīlēm, un tādejādi mūsu upuris būtu lielāks.<br />
Un tā tajā pēcpusdienā mēs baudījām šādu mielastu! Žasintai tas<br />
kļuva par ierastu upuri. Bieži vien viņa ēda vai nu ozolzīles vai<br />
negatavās olīves.<br />
Kādu dienu es viņai teicu:<br />
“Žasinta neēd tās, tās taču ir tik rūgtas!”<br />
“Bet es tās ēdu tieši tāpēc, ka tās ir rūgtas, tas taču ir upuris par<br />
grēcinieku atgriešanos.”<br />
Un tā mēs bieži vien gavējām. Katru reizi, kad satikām<br />
nabadzīgos bērnus, mēs savas pusdienas atdevām viņiem. Viņi ļoti<br />
priecājās par šādām mūsu dāvanām un iemanījās mūs vienmēr gaidīt<br />
ceļa malā. Mēs pat nepaspējām viņus ieraudzīt, kad Žasinta jau<br />
skriešus devās pie viņiem un atdeva visu mūsu ēdamo, kas bija<br />
paredzēts visai dienai, pati priecādamās par savu rīcību, it kā mums<br />
nemaz nebūtu jāēd. Tādās dienās mūsu vienīgais ēdiens bija priežu<br />
rieksti, mellenes, sēnes un vēl kaut kas, kas auga uz priežu saknēm,<br />
tagad neatceros, kā to sauca. Ja bija kādi augļi, kas auga uz manu<br />
vecāku zemes, tad mēs ēdām arī tos.<br />
Žasintas vēlme upurēt bija neizsīkstoša. Kādu dienu mūsu<br />
kaimiņš piedāvāja manai mātei labas ganības. Lai gan tās bija diezgan<br />
tālu, māte pateicībā pieņēma šo piedāvājumu un nosūtīja mūs uz<br />
turieni. Viņa mums pieteica, lai mēs dienasvidu pavadām koku ēnā.<br />
Tur bija dīķis, kur aitas varēja padzerties. Pa ceļam uz ganībām<br />
satikām mūsu nabadzīgos bērnus un, kā vienmēr, Žasinta atdeva<br />
viņiem visas mūsu līdzpaņemtās pusdienas. Tā bija ļoti skaista diena.<br />
Tikai saule ļoti karsēja un, likās, ka tā visu sadedzinās. Mēs bijām<br />
izslāpuši, bet mums nebija ne pilītes, ko padzerties. Dienas pirmajā<br />
pusē mēs šīs slāpes upurējām par grēcinieku atgriešanos, bet<br />
pēcpusdienā tās kļuva neciešamas.<br />
48
Netālu bija kāda māja, un es teicu, ka man vajadzētu iet tur un<br />
palūgt nedaudz ūdens. Žasinta un Francisko piekrita, un es devos<br />
turp. Pēc klauvējiena durvis atvēra paveca sieviņa, kas man iedeva<br />
ne tikai ūdeni, bet arī maizi, ko es labprāt pieņēmu. Devos atpakaļ<br />
pie saviem mazjiem draugiem un vispirms piedāvāju Francisko<br />
padzerties.<br />
“Es negribu,” viņš atbildēja.<br />
“Kāpēc?”<br />
“Es cietīšu grēcinieku atgriešanās dēļ.”<br />
“Padzeries tu, Žasinta!”<br />
“Bet arī es gribu to upurēt par grēciniekiem.”<br />
Un tā es izlēju ūdeni akmens iedobumā, no kura varēja padzerties<br />
aitas un tukšo ūdens krūzi aiznesu atpakaļ. Karstums kļuva arvien<br />
nežēlīgāks. Circeņu un sienāžu dziedāšana kopā ar tuvējā dīķa varžu<br />
kori kļuva neciešama. Žasinta, būdama vistrauslākā un vēl izsalkuma<br />
un slāpju novārdzināta, sev piemītošā vienkāršībā man teica:<br />
“Pasaki circeņiem un vardēm, lai tās apklūst! Man tik ļoti sāp<br />
galva.”<br />
Tad Francisko jautāja viņai:<br />
“Vai tad tu negribi ciest grēcinieku dēļ?”<br />
Nabaga meitene, satvērusi galvu ar savām mazajām rociņām,<br />
atbildēja:<br />
“Nu, jā. Labi, lai dzied!”<br />
10. Ģimenes nostāja<br />
Ziņa par 13.maija notikumu sāka izplatīties. Mana māte bija<br />
stipri nobažījusies un gribēja par katru cenu panākt, lai es atteiktos<br />
no stāstītā. Kādu dienu, pirms došanās ganībās, viņa bija nolēmusi<br />
piespiest mani atzīties, ka es esmu melojusi. Šajā nolūkā viņa<br />
netaupīja ne glāstus, ne draudus, pat ne žagarus. Taču viņa saņēma<br />
tikai manu klusēšanu vai arī jau stāstītā atkārtotu apstiprinājumu.<br />
Un tā pirms došanās prom māte man ieteica nopietni pārdomāt visu,<br />
ko es esmu stāstījusi, jo viņa nevarēja paciest savu bērnu vidū jelkādus<br />
melus, vēl jo vairāk manējos. Viņa mani brīdināja, ka katru vakaru<br />
49
viņa liks man iet pie tiem cilvēkiem, kuriem es esmu stāstījusi par<br />
redzēto, un atzīties, ka es esmu melojusi, un lūgt piedošanu.<br />
Un tā noskumusi es devos ganībās. Mani mazie draugi mani<br />
jau gaidīja. Ieraugot mani raudam, viņi pieskrēja man klāt un jautāja,<br />
kas noticis. Es visu paskaidroju un teicu:<br />
“Pasakiet man tagad, ko lai es daru? Mana māte par katru cenu<br />
grib panākt, lai es pasaku, kas esmu melojusi. Es taču to nevaru.”<br />
Tad Francisko pārmeta Žasintai:<br />
“Nu redzi! Tā ir tava vaina. Kāpēc tev par to bija jāstāsta?”<br />
Nabaga māsīca raudādama nometās ceļos, salika rokas lūgšanā<br />
un lūdza man piedošanu:<br />
“Es rīkojos nepareizi,” viņa teica, asarām līstot, ”bet es neko<br />
nevienam vairs nestāstīšu.”<br />
Jūsu Ekselence iespējams būs pārsteigts par to, kas Žasinatai ir<br />
mācījis šādu pazemības aktu. Es nezinu. Varbūt viņa ir redzējusi<br />
savus brāļus vai māsas lūdzot piedošanu vecākiem pirms došanās<br />
pie Pirmās Komūnijas; vai arī, kā es pati domāju, Žasinta bija saņēmusi<br />
no Dievmātes vairāk žēlastības un labāku Dieva un tikuma<br />
pazīšanu.<br />
Kad draudzes priesteris 11 pēc kāda laika izsauca mūs, lai mēs<br />
atbildētu uz vairākiem jatājumiem, Žasinta sēdēja galvu nodūrusi<br />
un tikai ar grūtībām varēja no viņas dabūt arā vienu vai divus vārdus.<br />
Pēc tam es viņai jautāju:<br />
“Kāpēc tu neatbildēji uz priestera jautājumiem?”<br />
“Tāpēc, ka es biju apsolījusi nevienam neko vairs nestāstīt!”<br />
Kādu dienu viņa jautāja:<br />
“Kāpēc mēs nedrīkstam stāstīt, ka Kundze teica, ka mums vajag<br />
upurēt par grēciniekiem?’<br />
“Viņiem taču nav jāzin, kā mēs upurējam.”<br />
Mana māte kļuva aizvien neapmierinātāka ar notikumu attīstību.<br />
Tas lika viņai vēlreiz piespiest mani atzīties melošanā. Kādu dienu<br />
agri no rīta viņa pasauca mani un stingrā balsī pateica, ka mums<br />
kopā jāiet pie draudzes mācītāja:<br />
11 . Pirmo reizi draudzes priesteris iztaujāja bērnus-vizionārus 1917.gada maija<br />
beigās.<br />
50
“Kad būsim tur, nometies uz ceļiem un pasaki, ka esi melojusi,<br />
un lūdz piedošanu.”<br />
Ejot garām manas tantes mājai, māte uz dažām minūtēm iegāja<br />
iekšā. Tas man deva iespēju paskaidrot Žasintai notiekošo. Redzot<br />
mani tik noskumušu, viņa nobirdināja dažas asaras un teica:<br />
“Es celšos un pasaukšu Francisko. Mēs iesim lūgsimies pie akas.<br />
Kad atgriezīsies, nāc, tu mūs tur atradīsi.”<br />
Atgriezusies steigšus devos pie akas. Tur es viņus abus atradu<br />
uz ceļiem lūdzoties. Tiklīdz viņi mani ieraudzīja, Žasinta pieskrēja<br />
klāt un apkampa mani:<br />
“Nu, redzi! Mums nekad ne par ko nav jābaidās! Kundze mums<br />
vienmēr palīdzēs. Viņa ir tik ļoti laba mūsu draudzene!”<br />
Kopš šīs dienas Dievmāte mums iemācīja visus mūsu upurus<br />
veltīt Jēzum. Katru reizi kad mums par kaut ko bija jācieš vai mēs<br />
nolēmām kaut ko upurēt, Žasinta jautāja:<br />
“Vai tu jau pateici Jēzum, ka tas ir aiz mīlestības uz Viņu?”<br />
Ja es atbildēju, ka neesmu to teikusi, viņa piebilda:<br />
“Tad es Viņam pateikšu,” un, salikusi rokas lūgšanā, viņa pacēla<br />
acis uz debesīm un teica:<br />
“Ak, Jēzu, tas ir aiz mīlestības uz Tevi un par grēcinieku<br />
atgriešanos!”<br />
11. Mīlestība uz Svēto tēvu<br />
Divi priesteri, kas bija ieradušies mūs iztaujāt, ieteica lūgties<br />
par Svēto tēvu. Žasinta jautāja, kas ir Svētais tēvs, un abi priesteri<br />
paskaidroja, kas viņš ir un cik ļoti daudz par viņu jālūdzas. Stāstītais<br />
izraisīja Žasintā lielas mīlestības jūtas pret Svēto tēvu. Katru reizi,<br />
kad viņa veltīja savu upuri Jēzum viņa piebilda: “un par Svēto tēvu.”<br />
Nobeidzot Rožukroņa lūgšanu, viņa vēl trīs riezes atkārtoja ‘Esi<br />
sveicināta’ un dažkārt izsaucās:<br />
“Cik ļoti es gribētu redzēt Svēto tēvu! Tik ļoti daudz cilvēku<br />
šeit ierodas, bet Svētais tēvs te nav bijis!” 12<br />
12 . Pāvests Pāvils VI bija Fatimā 1967.gadā un Jānis Pāvils II –1982.g., 1991.g.<br />
un 2000.gada 13.maijā<br />
51
Savā bērnišķīgajā vienkāršībā viņa iedomājās, ka Svētais tēvs<br />
var ceļot tikpat vienkārši kā jebkurš ceļinieks.<br />
Kādu dienu mans tēvs un mans tēvocis 13 saņēma paziņojumu,<br />
la viņi nākamajā rītā kopā ar mums trijiem ierastos pie apgabala<br />
pārvaldnieka 14 .<br />
“Es netaisos tur vest savus bērnus,” paziņoja mans tēvocis, “nedz<br />
arī stādīt viņus tribunāla priekšā. Viņi vēl ir mazi, lai atbildētu par<br />
savu rīcību, un bez tam viņi neizturētu garo ceļu kājām uz Vila Nova<br />
de Ourem. Es došos viens pats, lai uzzinātu, ko viņi vēlas.”<br />
Mans tēvs domāja citādi:<br />
“Kas attiecas uz manu meitu, es ņemšu viņu sev līdzi. Lai viņa<br />
pati atbild par visu; es neko no tā nesaprotu.”<br />
Viņi izmantoja šo gadījumu, lai mūs iebaidītu, kā tik vien varēja.<br />
Nākamajā rītā mēs devāmies pie tēvoča un mums viņš bija nedaudz<br />
jāuzgaida. Es ieskrēju pie Žasintas atvadīties. Viņa bija vēl gultā.<br />
Šaubīdamās, vai mēs vēl redzēsimies, es viņu apskāvu. Raudādama<br />
viņa teica:<br />
“Ja viņi gribēs tevi nogalināt, pasaki viņiem, ka Francisko un<br />
es esam tādi paši kā tu un ka mēs arī gribam mirt. Es tagad došos ar<br />
Francisko pie akas, mēs par tevi lūgsimies.”<br />
Kad pievakrē atgriezos, tūdaļ devos pie akas. Žasinta un<br />
Francisko bija nometušies uz ceļiem un, pārliekušies pār akas malu,<br />
rūgti raudāja. Ieraugot mani, viņi aiz pārsteiguma iekliedzās:<br />
“Kā! Tu esi šeit? Tava māsa, atnākusi pēc ūdens, mums teica,<br />
ka viņi tevi nogalinājuši! Mēs tik ļoti daudz lūdzāmies par tevi un<br />
raudājām!”<br />
13 . Lūcijas tēvs Antonio <strong>dos</strong> Santos (António <strong>dos</strong> Santos), miris 1919.gadā.<br />
Francisko un Žasinta tēvocis Manuels Pedro Marto, miris 1957. gadā.<br />
14 . Pārvaldnieks bija Artūrs de Oliveira Santos (Artur de Oliveiro Santos), miris<br />
1955.gadā.<br />
52
12. Ouremas cietumā<br />
Kad atradāmies cietumā, Žasinta visvairāk cieta no domas, ka<br />
vecāki viņu ir atstājuši. Asarām tekot pār vaigiem, viņa vairākas<br />
reizes atkārtoja:<br />
“Ne tavi, ne mani vecāki nav atnākuši mūs apraudzīt. Viņi nemaz<br />
par mums neuztraucas!”<br />
“Neraudi,” teica Francisko, “mēs to varam upurēt Jēzum par<br />
grēciniekiem.”<br />
Tad, pacēluši skatienu un rokas uz debesīm, mēs izteicām savu<br />
veltīšanos:<br />
“Ak, Jēzu, tas ir aiz mīlestības pret Tevi un par grēcinieku<br />
atgriešanos.”<br />
Žasinta piebilda;<br />
“Un arī par Svēto tēvu un par grēkiem pret Marijas Bezvainīgo<br />
Sirdi.”<br />
Cietumā kādu laiku mēs bijām šķirti, bet pēc tam atkal kopā<br />
vienā kamerā. Kad viņi pateica, ka drīz ieradīsies, lai mūs dzīvus<br />
izceptu, Žasinta pagāja sāņus un apstājās pie loga, pa kuru varēja<br />
redzēt lopu tirgus laukumu. Man likās, ka viņa grib skatīties pa<br />
logu, lai redzētu, kas notiek laukumā, bet pēc tam es ievēroju, ka<br />
viņa raud. Pienācu viņai klāt un jautāju, kāpēc viņa raud.<br />
“Tāpēc ka mēs drīz mirsim, neredzēdami savus vecākus, savas<br />
mammas!”<br />
Un atkal, asarām līstot pār vaigiem, piebilda:<br />
“Es vismaz gribētu satikt savu māmiņu!”<br />
“Vai tad tu nevēlies šo upuri veltīt par grēcinieku atgriešanos?”<br />
“Es vēlos, jā, protams.”<br />
Viņa pavērsa pret debesīm asarām slacīto seju un, salikusi rokas<br />
lūgšanā, izteica savu veltīšanos:<br />
“Ak vai, mans Jēzu! Aiz mīllestības pret Tevi, par grēcinieku<br />
atgriešanos, par Svēto tēvu, un par visu grēkiem pret Marijas<br />
Bezvainīgo Sirdi.”<br />
Cietumnieki, redzēdami notiekošo, mēģināja mūs mierināt:<br />
“Bet jums taču vajag tikai izstāstīt noslēpumu pārvaldniekam!<br />
Kāda tam nozīme, vai Kundze to vēlas vai ne!”<br />
53
“Nekad!” skanēja Žasintas sparīgā atbilde. “Es labāk nomiršu,<br />
nekā atklāšu Noslēpumu.”<br />
13. Rožukronis cietumā<br />
Mēs nolēmām lūgties Rožukroni. Žasinta noņēma no kakla<br />
medaljonu un palūdza vienu no ieslodzītajiem uzkārt to uz naglas<br />
pie sienas. Nometušies uz ceļiem šī medaljona priekšā, mēs uzsākām<br />
lūgšanu. Arī pārējie ieslodzītie lūdzās kopā ar mums, varbūt viņi<br />
pat nezināja, kā jālūdzas, bet katrā ziņā viņi bija uz ceļiem tāpat kā<br />
mēs. Kad mēs lūgšanu pabeidzām, Žasinta atkal piegāja pie loga un<br />
sāka raudāt.<br />
“Žasinta,” es teicu, “vai tad tu nevēlies visu upurēt Mūsu<br />
Kungam?”<br />
“Jā, es jau upurēju, bet tiklīdz es domāju par savu mammu, es<br />
nevaru neraudāt.”<br />
Un tā kā Vissvētākā Jaunava bija mums teikusi, lai mēs upurējam<br />
savas lūgšanas arī par visiem grēkiem, kas vērsti pret Marijas<br />
Bezvainīgo Sirdi, mēs nolēmām, ka katrs no mums izvēlēsies vienu<br />
nodomu. Viens lūgsies par grēciniekiem, otrs par Svēto tēvu un trešais<br />
par grēkiem, kas izdarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi. Es jautāju<br />
Žasintai, kuru nodomu viņa gribētu izvēlēties.<br />
“Es upurēšu par visiem trim nodomiem, man patīk visi trīs.”<br />
14. Dejošanas prieks<br />
Starp ieslodzītajiem bija viens, kas spēlēja harmonikas. Lai mūs<br />
nedaudz izklaidētu, viņš spēlēja un pārējie dziedāja. Mēs teicām, ka<br />
mēs protam dejot ‘fandango’un ‘viru’. Žasintas partneris bija kāds<br />
nabaga zaglis. Paņēmis savu sīciņo partneri uz rokām, viņš sāka<br />
griezties dejā. Mēs ceram, ka Dievmāte apžēlojās par viņa dvēseli<br />
un atgrieza viņu pie ticības.<br />
Un tagad, Jūsu Ekselence, man jāsaka:”Cik lieliska iespēja kļūt<br />
par mocekli!” Tik tiešām tā tas bija. Bet mēs bijām tikai bērni un<br />
mūsu prāts nesniedzās tik tālu. Žasintai vienmēr patika dejot, viņai<br />
54
tas labi padevās. Atceros, kādu dienu Žasinta ļoti raudāja, jo bija<br />
saņemta ziņa, ka viņas brālis kritis karā. Lai viņu nomierinātu, es<br />
uzsāku deju ar viņas pārējiem diviem brāļiem. Tūdaļ arī viņa<br />
piebiedrojās dejai un asaras, kas bija tecējušas pār viņas vaigiem,<br />
nožuva. Viņas mīlestība uz dejošanu bija neparasta. Pat ganībās,<br />
tiklīdz viņa izdzirdēja kādu ganu tālumā spēlējam, viņa sāka dejot.<br />
Neraugoties uz šo viņas aizraušanos, karnevāla vai Sv.Jāņa svētku<br />
laikā viņa no dejošanas atturējās:<br />
“Es vairs nedejošu.”<br />
“Kāpēc?”<br />
“Tāpēc ka es vēlos to upurēt Mūsu Kungam.”<br />
II. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
1. Lūgšanas un upurēšana Kabeso uzkalnā<br />
Mana tante bija nolēmusi vairs nesūtīt Žasintu un Francisko<br />
ganos, lai izpatiktu atnācējiem, kas vēlējās ar viņiem runāt. Tāpēc<br />
viņa uzticēja aitu ganīšanu vecākajam dēlam Žanam 15 . Žasintai tas<br />
bija liels pārdzīvojums divu iemeslu dēļ: pirmkārt tāpēc, ka viņai<br />
tagad bija jārunā ar ikvienu, kas ieradās viņu iztaujāt, un otrkārt<br />
tāpēc, ka viņa vairs nevarēja visu dienu pavadīt kopā ar mani. Taču<br />
viņa nolēma atkāpties no saviem pienākumiem. Lai izvairītos no<br />
nevēlamiem viesiem, viņa kopā ar Francisko mēdza slēpties nelielā<br />
alā 16 ar skatu tieši uz mūsu māju. Uzkalna galā bija vēja dzirnavas.<br />
Šī bija vislabākā slēptuve, jo šeit varēja paglābties gan no lietus,<br />
gan no dedzinošās saules, jo šeit auga arī ozoli un olīvkoki. Šajā<br />
paslēptuvē daudzas lūgšanas Žasinta veltīja mūsu mīļajam Kungam!<br />
15 . Žans Marto (Joan Marto), Žasintas un Francisko brālis, miris 2000.gada<br />
28.aprilī.<br />
16 . Kalna nosaukums ir Kabeso (Cabeço), alas nosaukums Loka do Kabeso (Loca<br />
do Cabeço).<br />
55
Visapkārt uzkalnam bija bezgalīga ziedu bagātība. Šeit bija<br />
daudz īrisu, kurus Žasinta sevišķi mīlēja. Katru vakaru Žasinta<br />
sagaidīja mani ar īrisu vai kādu citu ziedu rokā, ko viņa bija noplūkusi<br />
tieši priekš manis. Lielu prieku viņai sagādāja ziedlapiņu kaisīšana<br />
pār mani.<br />
Savukārt mana māte bija apmierināta par to, ka es ganīju aitas<br />
un vienmēr, kad kāds ieradās, lai runātu ar mani, viņa zināja, kur<br />
mani meklēt. Ja es ganīju netālu no mājām, es jau laikus to paziņoju<br />
saviem mazajiem draugiem un viņi tūdaļ bija klāt. Žasinta,<br />
ieraudzījusi mani, aizelsusies skrēja man pretī un arī es, atsaukusies<br />
viņas saucienam, skrēju viņai pretī.<br />
2. Nogurdinošās iztaujāšanas<br />
Beidzot mana māte, pārgurusi no nepārtrauktajām manis<br />
meklēšanām ganībās un manis aizvietošanas ar māsu, nolēma to<br />
lietu izbeigt. Viņa aprunājās ar manu tanti un abas vienojās, ka mūs<br />
jāsūta skolā.<br />
Stundu pārtraukumos Žasinta mēdza ieskriet baznīcā, lai<br />
pakavētos Vissvētākā Sakramenta priekšā.<br />
“Liekas, ka viņi spēj uzminēt, kur mēs atrodamies. Tiklīdz esam<br />
ārpus baznīcas, tā vesels pūlis sarodas, lai mūs iztaujātu!” sūdzējās<br />
Žasinta. “Es tik ļoti vēlējos ilgāk palikt kopā ar Apslēpto Jēzu un<br />
runāt ar Viņu, bet cilvēki vienmēr mums traucē.”<br />
Tik tiešām parastie lauku ļaudis nekad no mums neatstājās. Savā<br />
bezgalīgajā vienkāršībā viņi mums stāstīja visu par savām rūpēm<br />
un raizēm. Žasintai izrādīja visdziļāko līdzjūtību īpaši, ja stāstījums<br />
attiecās uz kādu grēcinieku. Tad viņa mēdza teikt:”Mums ir jālūdzas<br />
un vajag gandarīt, lai tas nabaga cilvēks atgriežas un nenokļūst ellē!”<br />
Šajā sakarā šeit būtu lietderīgi atstāstīt kādu gadījumu, kas<br />
liecina par to, cik ļoti Žasinta centās izvairīties no cilvēkiem, kas<br />
vēlējās ar viņu runāt. Kādu dienu bijām ceļā uz Fatimu 17 un, tuvojoties<br />
lielceļam, ieraudzījām no mašīnas izkāpjam dāmu bariņu un kādu<br />
17 . Tas notika 1918.g. - 1919.g., vienu gadu pēc Dievmātes parādīšanās.<br />
56
kungu. Mums bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ieradušies pie mums.<br />
Aizbēgt vairs nevarējām, jo viņi būtu mūs ieraudzījuši. Turpinājām<br />
iet pa ceļu cerībā, ka viņi mūs nepazīs. Pienākot klāt, dāmas jautāja,<br />
vai mēs pazīstam mazos ganiņus, kuriem bija parādījusies Dievmāte.<br />
Atbildējām, ka pazīstam gan.<br />
“Vai jūs zināt, kur viņi dzīvo?”<br />
Mēs parādījām precīzi ceļu un devāmies uz pļavu, lai paslēptos<br />
kazenājos. Žasinta no prieka par šadu veiksmi, iesaucās:”Ja mūs<br />
neatpazīst, mums vienmēr tā jārīkojas.”<br />
3. Svētīgais tēvs Kruzs<br />
Kādu dienu no Lisabonas ieradās tēvs Kruzs 18 , lai mūs iztaujātu.<br />
Kad stāstījums bija galā, viņš palūdza, lai mēs parādītu viņam<br />
Dievmātes atrašanās vietu parādīšanās brīdī. Ceļā uz turieni viņš<br />
jāja uz tik maza ēzelīša, ka viņam kājas gandrīz vilkās pa zemi, un<br />
mēs gājām līdzās Viņa Augstībai. Pa ceļam viņš mums mācīja<br />
spontānu litāniju, kuru Žasinta piesavinājās kā savu un nekad no tās<br />
nešķīrās, vienmēr atkārtojot: “Ak, Mans Jēzu, es Tevi mīlu! Marijas<br />
maigā Sirds, esi mana Glābēja!”<br />
Savas slimības laikā Žasinta man atzinās:”Es tik ļoti mīlu teikt<br />
Jēzum, ka es Viņu mīlu! Bieži vien, kad es Viņam to saku, man ir<br />
tāda sajūta, it kā sirdī degtu uguns, tikai tā mani nededzina.”<br />
Kādu citu reizi viņa teica:”Es mīlu Mūsu Kungu un Dievmāti<br />
tik ļoti, ka es nekad nenogurstu apliecināt Viņiem savu mīlestību.”<br />
4. Caur Žasintu saņemtās žēlastības<br />
Mums kaimiņos dzīvoja kāda sieviete, kas centās mūs aizvainot<br />
katru reizi, kad mums nācās ar viņu sastapties. Kādu dienu mēs<br />
satikām stipri iereibušu viņu, iznākam no tavernas. Viņa mūs ne<br />
tikai aizvainoja ar saviem vārdiem, bet vēl vairāk. Kad apsaukāšanās<br />
18 . Priesteris Francisko Krūzs (Francisco Cruz), S.J., 1859.g.-1948.g., Dieva<br />
kalps, kura beatifikācijas process ir uzsākts.<br />
57
un lamāšanās bija beigusies, Žasinta man teica: “Mums jālūdz<br />
Dievmāte par šo sievieti un jānes upuri par šīs sievietes atgriešanos.<br />
Katru reizi viņa izkliedz tik daudz grēcīgu vārdu. Ja viņa neies pie<br />
grēksūdzes, viņa nokļūs ellē.”<br />
Pāris dienu vēlāk mēs skrējām gar šīs sievietes māju, kad Žasinta<br />
pēkšņi apstājās un pagriezusies man jautāja:<br />
“Paklausies! Vai rīt ir tā diena, kad mēs redzēsim Dievmāti?”<br />
“Jā. Tieši tā.”<br />
“Tad labāk vairs nespēlēsimies. Upurēsim to par grēcinieku<br />
atgriešanos.”<br />
Nezinādama, ka kāds viņu novēro, viņa pacēla rokas pret<br />
debesīm un izteica šo apņemšanos. Sieviete to redzēja pa durvju<br />
šķirbu. Vēlāk sieviete to paststātīja manai mātei un atzinās, ka<br />
Žasintas teiktais tik ļoti viņu iespaidoja, ka viņai vairs nav vajadzīgi<br />
nekādi pierādījumi par Dievmātes parādīšanās realitāti. Kopš tā brīža<br />
viņa ne tikai mūs vairs neapsaukāja, bet vienmēr mūs lūdza, lai mēs<br />
aizlūgtu par viņas grēkiem.<br />
Pastāstīšu vēl vienu gadījumu. Kadu dienu mūs sastapa sieviete,<br />
kurai bija nedziedināma slimība. Raudādama viņa nometās ceļos<br />
Žasintas priekšā un lūdza, lai viņa aizlūdz par šo slimību pie<br />
Dievmātes, lai Dievmāte dziedinātu viņu. Žasinta bija pārsteigta par<br />
šādu rīcību. Saņēmusi sievietes rokas, viņa mēģināja to uzcelt augšā,<br />
bet spēka bija par maz. Tāpēc arī viņa nometās ceļos un kopā ar<br />
sievieti lūgšanu “Esi sveicināta” atkārtoja trīs reizes. Pēc tam viņa<br />
palūdza sievieti celties augšā un pārliecināja viņu, ka Dievmāte viņu<br />
noteikti dziedinās. Žasinta turpināja lūgties par šo sievieti katru dienu.<br />
Pēc kāda laika viņa ieradās, lai pateiktos par lūgšanām un pastāstītu<br />
par savu izdziedināšanu.<br />
Un vēl viens gadījums. Bija kāds karavīrs, kas atnācis raudāja<br />
kā bērns. Viņš bija saņēmis pavēli doties uz fronti, bet mājās bija<br />
slima sieva un trīs bērni. Viņš lūdza, lai vai nu sieva tiktu dziedināta,<br />
vai arī, lai šī pavēle tiktu atsaukta. Žasinta uzaicinaāja viņu lūgties<br />
kopā Rožukroni un pēc tam to mierināja:<br />
“Neraudi! Dievmāte ir ļoti laba! Viņa noteikti dāvās žēlastību,<br />
ko tu lūdz.”<br />
58
Kopš tā brīža viņa vienmēr atcerējās šo vīru, un pēc rožukroņa<br />
vienu “Esi sveicināta” lūdzās tieši viņa nodomā. Pēc pāris mēnešiem<br />
šis vīrs atnāca kopā ar sievu un trim bērniem, lai pateiktos Dievmātei<br />
par žēlastībām, kuras bija saņēmis. Iepriekšējās dienas vakarā, kad<br />
viņam bija jādodas uz fronti, viņš saslima ar drudzi un tika atbrīvots<br />
no armijas, bet sieva tika brīnumaini dziedināta.<br />
5. Vēl vairāk upurēšanas<br />
Kādu dienu mums teica, ka ieradīsies kāds ļoti svētīgs priesteris,<br />
kas spēj saskatīt visdziļākos cilvēka sirds noslēpumus. Tas nozīmēja,<br />
ka viņš centīsies izzināt, vai mūsu stāstījums par Dievmāti ir patiess<br />
vai izdomāts. Žasinta prieka pilna iesaucās:<br />
“Kad tas priesteris ieradīsies? Ja viņš tiešām spēj atklāt tādus<br />
noslēpumus, tad viņš noteikti saskatīs, ka mēs stāstām patiesību.”<br />
Kādu dienu mēs spēlējāmies pie akas, par kuru esmu jau<br />
rakstījusi. Netālu no tā auga Žasintas mammas vīnogulāji. Viņa bija<br />
nogriezusi dažus vīnogu ķekarus un atnesusi mums ēšanai. Taču<br />
Žasinta nekad neaizmirsa grēciniekus.<br />
“Mēs tās neēdīsīm. Tas būs mūsu upuris par grēciniekiem.”<br />
Viņa paņēm vīnogas un devās pie nabadzīgajiem kaimiņu<br />
bērniem, kas spēlējās uz ceļa. Atdevusi viņiem vīnogas, Žasinta<br />
atgriezās laimē starojoša.<br />
Kādu dienu mana tante aicināja mūs uz vīģu ēšanu. Tās tiešam<br />
bija apetīti rosinošas. Žasinta priecīga apsēdās kopā ar mums<br />
vistuvāk augļu grozam. Paņēmusi pirmo vīģi viņa grasījās to jau<br />
ēst, kad pēkšņi atcerējās:<br />
“Šodien mēs vēl neko neesam upurējuši! Tik tiešām! Lai šis ir<br />
mūsu upuris.”<br />
Viņa ielika vīģi atpakaļ grozā, un arī mēs darījām tāpat. Šī<br />
atteikšanas no vīģēm bija mūsu upuris par grēcinieku atgriešanos.<br />
Šāda veida un līdzīgus upurus Žasinta atkārtoja vēl un vēl, bet es<br />
par tiem vairāk nestāstīšu, jo to ir bezgalīgi daudz.<br />
59
60<br />
III. ŽASINTAS SLIMOŠANA UN NĀVE<br />
1. Žasintas slimošana<br />
Tā Žasinta dzīvoja līdz tai dienai, kad Mūsu Kungs uzsūtīja<br />
viņai 19 un viņas brālim Francisko gripu , kas abus piesaistīja pie<br />
gultas. Iepriekšējā vakarā pirms saslimšanas viņa teica:<br />
“Man šausmīgi sāp galva un man ļoti slāpst! Bet es nedzeršu.<br />
Es gribu to upurēt par grēciniekiem.”<br />
Izņemot skolu un savus nelielos pienākumus, visu brīvo laiku<br />
es pavadīju ar savu mazo draudzenīti. Kādu dienu, kad es ieskrēju<br />
pie viņas pa ceļam uz skolu, Žasinta man teica:<br />
“Paklau! Pasaki Apslēptajam Jēzum, ka man Viņš ļoti patīk un<br />
ka es Viņu tiešām ļoti mīlu.” Dažreiz viņa teica:<br />
“Pasaki Jēzum, ka es sūtu Viņam savu mīlestību un ļoti vēlos<br />
Viņu redzēt.”<br />
Katru reizi, kad es ienācu Žasintas istabā, viņa teica: “Ej<br />
vispirms apraudzīt Francisko. Es pabūšu viena. Tas būs mans<br />
upuris.”<br />
Kādu dienu māte ienesa viņai krūzi piena. “Es to nedzeršu,<br />
māmiņ,” viņas atbildēja, pagrūžot krūzi ar savu mazo rociņu. Mana<br />
tante gan centās viņu pierunāt, bet tad samierinājusies noteica:<br />
“Nezinu, ko lai dodu, viņai nemaz nav apetītes.” Tiklīdz mēs palikām<br />
divātā, es viņai teicu:<br />
“Kā tu vari neklausīt savu mammu. Tava paklausība būs tavs<br />
upuris Mūsu Kungam.” Viņa nobirdināja dažas asariņas, kuras man<br />
bija tā laime noslaucīt, un atteica: “Šoreiz es to pavisam piemirsu.”<br />
Viņa pasauca māti, lūdza piedošanu un apsolīja, ka ēdīs visu, ko<br />
vien viņai piedāvās. Māte atkal atnesa krūzi piena, un Žasinta to<br />
izdzēra bez mazākās nepatikas izrādīšanas. Vēlāk viņa man teica:<br />
“Ja tik tu zinātu, cik man bija grūti izdzert šo pienu!”<br />
19 . Žasinta saslima 1918.gada oktobrī un drīz pēc tam arī Francisko.
Kādu citu reizi viņa man teica:“Man arvien grūtāk un grūtāk<br />
dzert pienu un buljonu, bet es neko nesaku. Es dzeru aiz mīlestības<br />
uz Mūsu Kungu un Marijas Bezvainīgo Sirdi, mūsu mīļo Debesu<br />
Māmiņu.”<br />
“Vai tev ir labāk?” es jautāju.<br />
“Tu zini, man nemaz nekļūst labāk,” viņa atbildēja. “Es jūtu<br />
tādas sāpes krūtīs, bet es neko nesaku! Es ciešu grēcinieku atgriešanās<br />
dēļ.”<br />
Kādu dienu, man ierodoties, viņa jautāja: “Vai tu šodien daudz<br />
upurēji? Es – ļoti daudz. Mana māte bija izgājusi, un es vairākas<br />
reizes gribēju ieiet pie Francisko viņa istabā, bet negāju.”<br />
2. Vissvētākās Jaunavas apciemojums<br />
Žasintas veselība tomēr pamazām uzlabojās. Viņa jau spēja<br />
piecelties un veselu dienu nosēdēt Francisko gultā. Reiz viņa lika<br />
mani pasaukt, lai es nekavējoties iero<strong>dos</strong> pie viņas. Es tūdaļ skriešus<br />
devos turp.<br />
“Pie mums bija atnākusi Dievmāte,” Žasinta paziņoja. “Viņa<br />
mums teica, ka ļoti drīz paņemšot Francisko uz debesīm, un jautāja<br />
man, vai es joprojām gribu atgriezt vēl vairāk grēcinieku. Es atbildēju,<br />
ka jā.”<br />
Viņa man teica, ka man būs jādodas uz slimnīcu, kur man būs<br />
daudz jācieš. Un šīs ciešanas būs grēcinieku atgriešanas dēļ, to grēku<br />
dēļ, kas ir nodarīti pāri Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Būs jācieš arī<br />
Jēzus Mīlestības Upura dēļ. Es Viņai jautāju, vai tu drīkstēsi doties<br />
man līdzi, bet viņas atbilde bija noraidoša, un to man bija sāpīgi<br />
dzirdēt. Viņa teica, ka mana māte mani turp aizvedīs un man būs<br />
jāpaliek tur vienai!”<br />
Pēc šī stāstījuma viņa palika domīga un pēc brīža piebilda: ”Ak,<br />
kaut tu varētu būt kopā ar mani! Man būs tik bēdīgi bez tevis. Varbūt<br />
slimnīca ir liela tumša māja, kur neko nevar saredzēt, un man tur<br />
būs jācieš sāpes vienatnē! Bet tas nekas! Es visu pacietīšu aiz<br />
mīlestības uz Mūsu Kungu, cietīšu, lai izpirktu grēkus, kas<br />
aizvainojuši Marijas Bezvainīgo Sirdi, par grēcinieku atgriešanos<br />
un par Svēto tēvu.”<br />
61
Kad pienāca laiks Francisko doties uz debesīm, viņa atklāja<br />
brālītim šo pēdējo savas sirds noslēpumu: 20 “Pasaki Mūsu Kungam<br />
un Mūsu Dievmātei, cik ļoti es Viņus mīlu. Pasaki Viņiem, ka esmu<br />
gatava ciest par grēcinieku atgriešanos un grēku izpirkšanu, kas<br />
nodarīti Marijas Bezvainīgajai Sirdij, cik ilgi vien Viņi vēlēsies.”<br />
Žasinta ļoti smagi pārdzīvoja brālīša nāvi. Viņa ilgstoši bija<br />
nogrimusi domās un nerunāja. Ja kāds pajautāja, par ko viņa domā,<br />
atbilde bija: “Par Francisko. Es atdotu visu, kas man ir, lai tikai<br />
atkal varētu viņu redzēt.” Šādi jautājumi lika viņas actiņām pildīties<br />
ar asarām.<br />
Kādu dienu es viņai teicu: “Tev jau nebūs ilgi jāgaida, līdz tu<br />
aiziesi uz debesīm. Bet kā būs ar mani?”<br />
“Nabadzīte! Neraudi! Es daudz, daudz lūgšos par tevi, kad es<br />
tur nokļūšu. Bet kas attiecas uz tevi, tā ir Dievmātes griba. Ja jau<br />
Viņa vēlējās, lai es vēl palieku, es labprāt palieku un turpinu ciest<br />
sāpes grēcinieku dēļ.”<br />
3. Ouremas slimnīcā<br />
Pienāca diena, kad Žasintai bija jādodas uz slimnīcu. 21 Tur viņai<br />
tiešām klājās ļoti smagi. Mātes apciemojuma laikā uz jautājumu, ko<br />
viņa vēlas, atbilde bija: redzēt mani. Tas nebija viegli izpildāms<br />
lūgums, tomēr pirmajā izdevīgajā brīdī viņa paņēma mani sev līdz.<br />
Tiklīdz Žasinta mani ieraudzīja, tūlīt priecīgi apskāva mani un<br />
palūdza māti atstāt mūs divatā, kamēr viņa ies iepirkties. Es jautāju<br />
Žasintai vai viņa cieš stipras sāpes.<br />
“Jā. Bet es visu upurēju par grēcinieku atgriešanos un Marijas<br />
Bezvainīgās Sirds vārdā.” Tad emociju pārpilna viņa runāja par Mūsu<br />
Kungu un Dievmāti: “Cik ļoti patīkami ir ciest aiz mīlestības uz<br />
Viņiem, vienkārši, lai Viņus iepriecinātu! Viņi ļoti mīl tos, kas cieš<br />
grēcinieku atgriešanās dēļ.”<br />
20 . Francisko mira 1919.gada 4.aprīlī.<br />
21 . Sv.Augustīna slimnīca Vila Nova de Ourém pilsētā. Žasinta tur atradās no<br />
1.jūlija līdz 31.augustam, 1919.g.<br />
62
Apmeklēšanas laiks pagāja ļoti ātri, un mana tante ieradās, lai<br />
mani vestu atpakaļ uz mājām. Uz mātes jautājumu, ko viņa nākošreiz<br />
vēlētos, Žasinta atkal lūdza atvest mani. Un tā mana mīļā tante arī<br />
nākamajā reizē paņēma mani sev līdz. Žasinta bija tikpat priecīga<br />
kā iepriekšējo reizi, aplaimota, ka var gandarīt par grēciniekiem<br />
mīlestības vārdā uz Dievu, Marijas Bezvainīgo Sirdi un Svēto Tēvu.<br />
Tā bija vienīgā tēma, par kuru viņa runāja, cits nekas viņu<br />
neinteresēja.<br />
4. Atgriešanās Alžustrelā<br />
Žasinta uz kādu laiku atgriezās mājās pie vecākiem. Viņai bija<br />
liela nedzīstoša rēta krūšukurvī, kas katru dienu bija jāpārsien. Viņa<br />
bija ļoti pacietīga, viņas sejā neparādījās ne mazākais sāpju vaibsts.<br />
Tas, kas viņu visvairāk traucēja, bija lielais skaits cilvēku, kas vēlējās<br />
viņu redzēt un tikties ar viņu gandrīz katru dienu. Atrodoties gultā,<br />
viņa vairs nevarēja no tiem aizbēgt.<br />
“Arī šis ir upuris par grēciniekiem,” viņa bēdīgi teica. “Es būtu<br />
laimīga, ja varētu doties uz Kabeso un mūsu iemīļotajā vietā lūgties<br />
Rožukroni. Bet es to vairs nespēju. Kad tu iesi uz Kovu da Iria,<br />
palūdzies par mani. Es taču tur nekad vairs nevarēšu aiziet.” Un<br />
asaras tecēja pār viņas bālajiem vaidziņiem.<br />
Kādu dienu mana tante lūdza mani: “Pajautā Žasintai, par ko<br />
viņa domā, kad viņa aizsedz seju ar rokām un tā nekustīgi ilgu laiku<br />
sēž. Es jau reiz viņai jautāju, bet viņa tikai pasmaidīja un neko<br />
neatbildēja.” Nākamajā apciemojuma reizē es uzdevu viņai šo<br />
jautājumu.<br />
“Es domāju par Mūsu Kungu, par Dievmāti, par grēciniekiem<br />
un par ... (viņa minēja dažas lietas no mums atklātā Dievmātes<br />
Noslēpuma). Man patīk par to domāt.”<br />
Uz manas tantes jautājumu, kāda bija atbilde, es arī tikai<br />
pasmaidīju un neko neteicu. Tāpēc tante sūdzējās mammai. “Šo bērnu<br />
dzīve man ir pilnīga mīkla, es to nesprotu!” Un mana māte piebilda:<br />
“Jā. Kad viņas ir divatā, tad runā bez gala. Taču neko nevar saprast,<br />
viņas tik ātri runā, ka nevar saklausīt nevienu vārdu! Es arī nesaprotu<br />
visu šo noslēpumainību!”<br />
63
5. Vēl viens Vissvētākās Jaunavas apciemojums<br />
Vissvētākā Jaunava atkal apciemoja Žasintu, lai pastāstītu par<br />
jaunām ciešanām un upuriem, kas viņu sagaida. Man viņa atstāstīja<br />
jaunumus šādi:<br />
“Viņa man teica, ka man būs jādodas uz Lisabonu uz citu<br />
slimnīcu, ka es tevi vairs neredzēšu, nedz arī savus vecākus, un pēc<br />
lielām ciešanām es miršu vientulībā. Bet Viņa mani brīdināja, lai es<br />
nebai<strong>dos</strong>, jo Viņa Pati atnāks, lai aizvestu mani uz Debesīm.”<br />
Žasinta raudādama apskāva mani: “Tu mani slimnīcā vairs<br />
nevarēsi apciemot, es tevi nekad vairs neredzēšu! Esi tik mīļa, lūdzies<br />
par mani, jo man būs jāmirst vienatulībā!”<br />
“Nedomā par to,” es viņu mierināju.<br />
“Labi es nedomāšu. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk ciešu,<br />
bet savas ciešanas es ziedoju Mūsu Kungam un par grēcinieku<br />
atgriešanos. Tāpēc nav par ko uztraukties! Dievmāte atnāks un<br />
aizvedīs mani uz Debesīm.”<br />
Dažkārt viņa apskāva krucifiksu un to skūpstīja: “Mans Jēzu,<br />
es mīlu Tevi. Šīs mīlestības dēļ es esmu ar mieru paciest visas sāpes.”<br />
Ļoti bieži viņa atkārtoja: “Ak, Jēzu! Tagad Tu vari atgriezt daudzus<br />
grēciniekus, tāpēc ka mans upuris ir tik tiešām liels.”<br />
Viņa mēdza man jautāt: “Vai es nomiršu nesaņēmusi Apslēpto<br />
Jēzu? Ja vien Dievmāte atnesīs man Viņu, kad atnāks man pakaļ, lai<br />
aizvestu uz debesīm.”<br />
“Ko tu darīsi debesīs?”<br />
“Es turpināšu mīlēt Jēzu ļoti, ļoti un Marijas Bezvainīgo Sirdi<br />
arī. Es lūgšos arī par tevi, par grēciniekiem, par Svēto tēvu, par<br />
maniem vecākiem, brāļiem un māsām un par visiem cilvēkiem, kas<br />
ir lūguši un lūgs mani, lai es par viņiem lūdzos ...”<br />
Žasintas māte bija ļoti nobēdājusies, redzot savu bērnu tik slimu.<br />
Žasinta viņu mierināja:<br />
“Neraizējies, māmiņ, es būšu Debesīs. Tur es varēšu ļoti daudz<br />
lūgties par tevi.”<br />
Vai arī: “Neraudi. Man ir labi.” Ja viņai jautāja, vai viņa kaut<br />
ko vēlas, tika saņemta atbilde: “Nē. Paldies. Man neko nevjaga.”<br />
64
Bet tiklīdz māte bija izgājusi no istabas, viņa man atzinās: “Man tik<br />
ļoti slāpst. Bet nedzeršu ne vienu malku. Es to upurēšu Jēzum par<br />
grēciniekiem.”<br />
Kādu dienu, kad tante mani iztaujāja par manu mazo draudzenīti,<br />
Žasinta pasuca mani un teica: ”Es negribu, lai tu citiem stāstītu par<br />
manām ciešanām, arī ne manai māmiņai ne; es negribu viņu sāpināt.”<br />
Dažreiz es redzēju viņu pieglaužam pie sirds Dievmātes bildīti<br />
un sakot: “Mana vismīļākā Debesu Māmiņa, vai tiešām man būs<br />
jāmirst vienatnē?” Nabaga meitene bija tik ļoti pārbijusies no šīs<br />
domas par miršanu vienatnē! Es mēģināju viņu mierināt: “Kāda tam<br />
nozīme, ka tu būsi viena, galvenais taču, ka Dievmāte tev atnāks<br />
pakaļ.”<br />
“Tik tiešām, kāda tam nozīme. Es nezinu, kāpēc tā notiek, bet<br />
brīžiem es aizmirstu, ka Dievmāte paņems mani Sev līdzi. Es tikai<br />
zinu, ka tu nebūsi man līdzās, kad es miršu.”<br />
6. Došanās uz Lisabonu<br />
Beidzot pienāca diena 22 , kad Žasintai bija jādodas uz Lisabonu.<br />
Tā bija sirdiplosoša šķiršanās. Apķērusies cieši man ap kaklu, viņa<br />
raudādama čukstēja: ”Mēs nekad vairs neredzēsimies! Lūdzies daudz<br />
par mani līdz es nokļūšu Debesīs. Tad es lūgšos par tevi. Nevienam<br />
neatklāj Noslēpumu, pat ja tevi gribēs nogalināt. Mīli Jēzu un Marijas<br />
Bezvainīgo Sirdi un daudz upurē par grēciniekiem.”<br />
No slimnīcas viņa man atsūtīja ziņu, ka Dievmāte viņu jau<br />
apciemoja un pateica arī dienu un stundu, kad viņa mirs. Un vēl<br />
Žasinta mani lūdza vienmēr būt mīļai un labai.<br />
22 . 1920.gada 21. janvārī Žasinta tika aizvesta uz Lisabonu, uz mātes Godiņo<br />
(Godinho) bāreņu namu, Estrela ielā 17. 2.februāri pārvesta uz Estefanijas<br />
kundzes slimnīcu, kur mira 1920.gada 20.februārī plkst. 22.30.<br />
65
66<br />
PĒCVĀRDS<br />
Jūsu Ekselence, es esmu pabeigusi savu atmiņu aprakstu par<br />
Žasintu. Es lūdzu Visaugstāko Dievu, lai Viņš pieņem šo manu<br />
paklausības soli, lai tas aizdedzina cilvēku sirdīs mīlestības uguni<br />
uz Jēzus un Marijas Sirdīm.<br />
Es vēlētos lūgt tikai vienu: ja Jūsu Ekselence publicēs²³ kautko<br />
no manis rakstītā, tad rīkojieties tā, lai mana niecīgā un nožēlojamā<br />
personība nekad nekur netiktu minēta. Vēl jo vairāk, man jāatzīstas,<br />
ja līdz manīm nonāktu ziņa, ka Jūsu Ekselence ir sadedzinājis manu<br />
rakstu darbu pat bez tā izlasīšanas, es tiešām būtu ļoti priecīga, jo<br />
es to rakstīju tikai aiz pakalausības Dieva Gribai, kas kļuva man<br />
zināma caur Jūsu Ekselences izteikto gribu.<br />
23 . Lūcijas “Pirmais atmiņu stāsts” tika izmantots Dr. Hose Galambas de<br />
Oliveira (José Galamba de Oliveira) grāmatā ‘Žasinta, Fatimas zieds’; izdota<br />
1938.g. maijā.
OTRAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
I e v a d s<br />
Izlasot pirmo Lūcijas atmiņu manuskriptu, klostera priekšniecībai radās<br />
aizdomas, ka viņa vēl slēpj vairākas lietas, kuras varētu atklāt tikai izmantojot<br />
viņas paklausību. 1937.gada aprīlī tēvs Fonseka rakstīja bīskapam:” ...<br />
„Pirmās atmiņas” mani vedina uz domām, ka vēl ir daudz interesantu<br />
momentu sakarā ar Dievmātes parādīšanos, kas mums nav zināmi .... Vai<br />
būtu iespējams un vai varētu lūgt māsu Lūciju, uzrakstīt visu, līdzīgi kā<br />
notikumi ir aprakstīti Evaņģēlijā, neizlaižot nevienu sīkumu, kas viņai vēl ir<br />
saglabājšies atmiņā? Tas būtu skaists darbs Vissvētākās Jaunavas godam.<br />
Tā ir mana ideja, un ja Jūsu Ekselence to uzskata par lietderīgu, tad tikai<br />
Jūs varētu dot šādu rīkojumu ...”<br />
Bīskaps Hosē (José), saskaņojot savu rīcību ar Sv.Dorotejas<br />
kongregācijas Māti Provinciāli Mariju do Karmo Korte Real (Maria do<br />
Carmo Corte Real), lika Lūcijai atkārtoti rakstīt savas atmiņas. Savā atbildē<br />
bīskapam 1937.gada 7.novembrī Lūcija paziņoja: ”Es jau esmu sākusi<br />
rakstīt, jo tā ir Dieva Griba.” Mums ir zināms, ka šo manuskriptu māsa<br />
Lūcija sāka rakstīt 7.novembrī un pabeidza to 21. novembrī ... Tātad viņai<br />
bija nepieciešamas tikai divas nedēļas, lai uzrakstītu šo samērā garo<br />
dokumentu. Jāņem vērā arī to, ka viņai bija jāpilda savi ikdienas pienākumi<br />
klosterī, atstājot pavisam maz brīvā laika rakstīšanai. Kā jau minēts, šis<br />
dokuments aptver 38 lapas, aprakstītas no abām pusēm sīkā rokrakstā, un<br />
šis dokuments ir gandrīz bez redakcionāliem labojumiem. Tas ir vēl viens<br />
apliecinājums māsas Lūcijas skaidrajam prātam, viņas sakopotībai un<br />
garīgajam līdzsvaram.<br />
Šis atmiņu apraksts ir vēl pārsteidzošāks par iepriekšējo. Tajā lasām<br />
par Eņģeļa parādīšanos, neparasto svētību, kādu Lūcija saņēma Pirmās<br />
Komūnijas laikā, par Marijas Bezvainīgo Sirdi 1917.gada 13.jūnija<br />
parādīšanās laikā un vēl par daudzām citām lietām, kas līdz šim nebija<br />
zināmas. Rakstot šīs atmiņas, māsas Lūcijas nodoms bija “atklāt Fatimas<br />
notikumus par godu Vissvētākajai Jaunavai,, kādi tie bija”. Tāpēc šeit nav<br />
uzsvērti autobiogrāfiskie dati, kā tas bija pirmajā atmiņu stāstā, kur<br />
Dievmātes Parādīšanās bija palikusi it kā otrajā plānā, toties šoreiz<br />
Parādīšanās ir sevišķi izcelta.<br />
Noskaņojums, kādā Lūcija rakstīja, ir nojaušams no vārdiem: ”Es ilgāk<br />
neslēpšu dalīšanos Tavas Mīlestības noslēpumā tikai ar Tevi, bet turpmāk<br />
arī lai citi dzied slavas dziesmas Tavas Žēlsirdības varenībai... Saturies nu,<br />
Kunga kalpone! Lai Viņš lieto viņu pēc Sava prāta.”<br />
67
J.M.J.<br />
68<br />
P R I E K Š V Ā R D S<br />
Ak, Dieva Griba, Tu esi mana Pardīze.¹<br />
Jūsu Ekselence,<br />
Es esmu šeit ar rakstāmspalvu rokā, gatava pildīt Dieva Gribu.<br />
Un tā kā man nav cita nodoma kā vien šis, tad es sākšu ar manas<br />
kongregācijas dibinātājas ievadvārdiem, kurus viņa man ieteica, un<br />
kurus, sekojot viņas piemēram, es atkārtošu daudzas reizes šī<br />
pārskata laikā: ”Ak, Dieva Griba, Tu esi mana Paradīze!”<br />
Atļaujiet man, Jūsu Ekselence, lai izskan ievadvār<strong>dos</strong> ietērptās<br />
domas dziļums. Ik reizi, kad pretestība atklāt visu manu noslēpumu<br />
vēlas dažas lietas noslēpt, tad lai šis moto kalpo man par normu un<br />
pavadoni šī pienākuma pildīšanā.<br />
Man ienāca prātā jautāt, kāds labums no manas rakstīšanas, ja<br />
pat mans ar roku rakstītais darbs nav īsti prezentējams². Bet es neko<br />
nejautāju. Es zinu, ka paklausība neprasa iemeslu, kāpēc tas jādara.<br />
Jūsu Ekselences vārdi mani pārliecina, ka tas ir Mūsu Debesu Mātes<br />
godam. Zinādama, ka tā tas ir, es pazemīgi lūdzu Viņas Bezvainīgās<br />
Sirds svētību un aizstāvību, un pazemībā noliecos pie Viņas kājām,<br />
lai runātu ar Dievu:<br />
“Mans Dievs, es, visnecienīgākā no Tavām kalponēm, nāku<br />
pilnīgā pazemībā Tavas Svētās Gribas priekšā, lai noceltu plīvuru<br />
savam noslēpumam un atsegtu stāstu par Fatimu, kā tas bija īstenībā.<br />
Es ilgāk neslēpšu šo dalīšanos Tavas Mīlestības noslēpumā tikai ar<br />
Tevi, bet turpmāk arī lai citi kopā ar mani dzied slavas dziesmas<br />
Tavas Žēlsirdības varenībai!”<br />
1 . Šādus vārdus ir teikusi Sv.Dorotejas kongregācijas dibinātājai sv.Paula<br />
Frassinetti.<br />
2 . Neraugoties uz pareizrakstības kļūdām, Lūcijas manuskripts ir skaidrs un<br />
saprotams.
1. Lūcijas bērnība<br />
Jūsu Ekselence,<br />
I. PIRMS DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
“... jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu”³: tāpēc visām<br />
tautām jādzied par Viņa bezgalīgo žēlsirdību.<br />
Man liekas, Jūsu Ekselence, ka mūsu mīļais Kungs savā<br />
labvēlībā mani bija apveltījis ar skaidru prātu, labu atmiņu jau no<br />
pašas bērnības. Atceros, ka es apzinājos visas savas darbības, vēl<br />
atrodoties mātes rokās. Atceros kā mani šūpoja, kā es aizmigu<br />
klausoties šūpļa dziesmu. Mūsu Kungs svētīja manus vecākus ar<br />
vienu dēlu 4 un piecām meitām, no kurām es biju jaunākā 5. Atceros<br />
kā viņi strīdējās savā starpā tāpēc, ka katrs gribēja mani paturēt<br />
rokās un paspēlēties ar mani. Šā<strong>dos</strong> gadījumos viņi visi bija zaudētāji.<br />
Lai izšķirtu strīdu, māte mani viņiem atņēma un pati mani auklēja.<br />
Ja māte bija aizņemta, viņa atdeva mani tēvam un arī viņš mani<br />
ucināja un apmīļoja.<br />
Pirmā lieta, ko es iemācījos, bija lūgšana “Esi sveicināta”. Jo<br />
māte, mani turēdama klēpī, to mācīja piecus gadus vecākajai māsai<br />
Karolīnai. Manas divas vecākās māsas bija jau pieaugušas. Māte,<br />
zinādama, ka es visu dzirdēto atkārtoju kā papagailis, vēlējās, lai<br />
viņas ņem mani visur, kur vien viņas iet. Māsas bija, kā vietējie<br />
mēdza teikt, vadugunis jauniešu vidū. Nebija neviena festivāla vai<br />
deju vakara, kuru viņas nebūtu apmeklējušas. Karnevāla laikā,<br />
Sv.Jāņa Kristītāja svētkos un Ziemassvētkos neiztrūkstoši bija<br />
dejošana. Bez tam vēl bija vīnogu novākšanas laiks un olīvu<br />
novākšana, kad visi dejoja gandrīz katru dienu. Ja bija lielie vietējās<br />
draudzes svētki, tādi kā Jēzus Sirds svētki, Rožukroņa Dievmātes<br />
svētki, Sv.Antona diena un citi, mēs vienmēr cepām kūkas, pēc kuru<br />
3 . Lūkas 1,48.<br />
4 . Lūcijas brāļa vārds bija Manuels, māsas - Marija <strong>dos</strong> Anjos, Terēze, Gloria,<br />
Karolīna un vēl viena, kas nomira agrā bērnībā.<br />
5 . Lūcija piedzima 1907.gada 22.martā.<br />
69
ēšanas sekoja arī dejas. Mūs parasti ielūdza gandrīz uz visām kāzām,<br />
kas bija mūsu apkārtnē. Mūsu mamma tajās bija gan goda viešņa,<br />
gan saimniece, bez viņas nevarēja iztikt mielasta gatavošanā. Šādās<br />
kāzās dejas sākās vakarā pēc mielasta un turpinājās līdz pat rītam.<br />
Manām māsām vienmēr bija mani jāņem līdzi, tāpēc viņas centās<br />
mani apģērbt, cik skaisti vien varēja. Un tā kā viena no viņam bija<br />
šuvēja, tad parasti man mugurā bija visskaistākais tautas tērps, kāda<br />
nebija nevienai citai meitenei visā apvidū: faltēti svārki ar spožu<br />
jostu, kašmira lakats, kura stūri nokarājās man pār muguru, un ar<br />
spalvām un zeltītām pērlītēm dekorēta cepure. Varēja likties, ka viņas<br />
ietērpj lelli, nevis mazu bērnu.<br />
2. Iecienītākās izklaides<br />
Deju laikā viņas nosēdināja mani uz austākā krēsla vai kādas<br />
augstākas mēbeles, lai dejotāji mani nesavainotu. Reiz izvelkot savu<br />
lozi, man bija jādzied vairākas dziesmas ģitāras vai harmonikas<br />
pavadījumā. Manas māsas bija jau mani iemācījušas dziedāt un arī<br />
dejot valsi. Ja kādam pietrūka partnera, es tiku uzlūgta un, jāsaka,<br />
valsi es dejoju lieliski, piesaistot visu uzmanību un izpelnoties<br />
aplausus. Daži man pat kaut ko dāvināja, lai iegūtu māsu labvēlību.<br />
Svētdienu pēcpusdienās visi jaunieši mēdza pulcēties mūsu<br />
pagalmā: vasarā trīs lielo vīģu koku ēnā, bet ziemā uz vaļējā lieveņa,<br />
kur tagad atrodas manas māsas Marijas māja. Tur tika pavadītas<br />
pēcpusdienas, sarunājoties un spēlējoties. Arī Lieldienu laikā šeit<br />
notika cukuroto mandeļu meklēšana, no kurām lielākā daļa tika<br />
atrasta manās kabatās, jo uzvarētāji centās izpelnīties mūsu labvēlību.<br />
Mana māte šīs pēcpusdienas mēdza pavadīt, sēžot pie virtuves<br />
durvīm, lai varētu vērot un priecāties par visu, kas notiek pagalmā.<br />
Dažreiz viņai rokās bija arī grāmata un brīžiem viņa kaut ko<br />
lasīja; citreiz viņai blakus sēdēja mana tante vai kaimiņi un pļāpāja.<br />
Viņa bija vienmēr ļoti nopietna un visi zināja, ja viņa kaut ko teica,<br />
tad tas bija jāpieņem tikpat nopietni kā Svētajos rakstos aprakstītās<br />
patiesības, bez jebkādiem iebildumiem. Es nepazinu nevienu cilvēku,<br />
kas viņas klātbūtnē būtu pateicis kādu nepiedienīgu vārdu vai nebūtu<br />
izrādījis viņai pietiekoši augstu cieņu. Pastāvēja vispārpieņemts<br />
70
uzskats, ka mana māte ir cienījamāka, nekā visas meitas kopā ņemot.<br />
Bieži dzirdēju māti sakām:<br />
“Nesaprotu, kā tiem ļaudīm patīk staigāt no mājas uz māju un<br />
pavadīt laiku pļāpājot! Man vismīļākā nodarbošanās ir sēdēt mājās<br />
ar kādu jauku lasāmo. Grāmatās ir tik daudz interesanta! Un svēto<br />
dzīves apraksti, tie taču ir brīnišķīgi!”<br />
Man liekas, es jau jums stāstīju, Jūsu Ekselence, kā es pavadīju<br />
savas dienas apkārtnes bērnu pulkā. Šo bērnu mātes parasti bija<br />
aizņemtas lauku darbos, tāpēc lūdza manai mātei atļauju savus bērnus<br />
atstāt manā uzraudzībā. Kad es Jums rakstīju par savu māsīcu, Jūsu<br />
Ekselence, man liekas es stāstīju arī par spēlēm, kādas mēs spēlējām<br />
un kā mēs izklaidējāmies, tāpēc tagad par to nerakstīšu. Tā maigas<br />
mīlestības aplaimota un aprūpēta es pavadīju savas dzīves pirmos<br />
sešus gadus. Patiesību sakot, pasaule jau bija sākusi man uzsmaidīt.<br />
Mana aizraušanās ar dejošanu bija dziļi iesējusi sēklu manā sirdī.<br />
Un man pat jāatzīstas, ka nelabais droši vien to būtu izmantojis, lai<br />
mani pazudinātu, ja Mūsu Kungs nebūtu izrādījis man Savu sevišķo<br />
žēlsirdību un parādījis citu ceļu.<br />
Es esmu jau stāstījusi, Jūsu Ekselence, kā mana māte mācīja<br />
mums katehismu vasarā siestas laikā. Ziemā tas parasti notika pēc<br />
vakariņām, kad mēs sēdējām apkārt pavardam, cepām kastaņus un<br />
dažnedažādu saldo kukurūzu un mielojāmies.<br />
3. Lūcijas Pirmā Komūnija<br />
Tuvojās draudzes priestera noteiktā Pirmās Komūnijas diena<br />
draudzes bērniem. Ņemot vērā to, ka es zināju katehismu un man<br />
bija jau seši gadi, māte uzskatīja, ka arī es varētu saņemt Pirmo<br />
Komūniju. Tāpēc viņa aizsūtīja mani kopā ar māsu Karolīnu uz<br />
katehisma nodarbībām, kuras vadīja draudzes priesteris, lai<br />
sagatavotu bērnus šai lielajai dienai. Uz šīm nodarbībām gāju ar<br />
prieku un cerību pilna, ka drīz varēšu pirmo reizi saņemt savu ilgi<br />
gaidīto apslēpto Dievu.<br />
Priesteris, kas pārbaudīja bērnu zināšanas, sēdēja krēslā uz<br />
paaugstinājuma. Viņš paaicināja mani sev blakus un, ja kāds bērns<br />
71
nevarēja atbildēt uz uzdoto jautājumu, lūdza mani sniegt pareizo<br />
atbildi, lai pārējiem būtu kauns par savu nezināšanu.<br />
Lielās dienas priekšvakarā priesteris paziņoja, ka visiem<br />
jāierodas nākošās dienas priekšpusdienā, lai varētu vēlreiz pārbaudīt<br />
bērnu zināšanas un pieņemt galīgo lēmumu, kuri tiks pielaisti pie<br />
Pirmā Komūnijas un kuri ne. Cik liela bija mana vilšanās, kad<br />
priesteris pasauca mani sev klāt, noglāstīja man galvu un teica, ka<br />
man vēl jāgaida, kamēr man būs septiņi gadi. Es sāku raudāt, nolikusi<br />
galvu uz viņa ceļiem, tāpat kā es mēdzu raudāt mātes klēpī. Taču<br />
par laimi šajā brīdī baznīcā ienāca vēl viens priesteris 6 , kas bija<br />
uzaicināts, lai palīdzētu pieņemt grēksūdzes. Redzot mani raudam,<br />
jautāja, kas par iemeslu manām asarām, un, saņēmis atbildi, paņēma<br />
mani pie rokas un ieveda sakristijā. Tur iztaujāja mani par katehismu<br />
un Eiharistijas noslēpumu, un aizveda mani atpakaļ pie draudzes<br />
priestera:<br />
“Tēvs Penna, jūs taču pilnīgi droši varat ļaut šim bērnam saņemt<br />
Pirmo Komūniju. Viņa visu zina labāk nekā pārējie bērni.”<br />
“Bet viņai ir tikai seši gadi,” iebilda mans priesteris.<br />
“Tam nav nozīmes! Lai ir uz manu atbildību!”<br />
“Labi. Ej un pasaki savai mammai, ka rīt tu saņemsi Pirmo<br />
Komūniju.”<br />
Es nekad neesmu bijusi spējīga aprakstīt to prieku, kāds bija<br />
mani pārņēmis. Visu ceļu mājup skrēju palēkdamās, plaukšķinādama<br />
plaukstas, lai paziņotu mātei šo prieka vēsti. Viņa tūdaļ ņēmās mani<br />
sagatavot grēksūdzei. Kad mēs ieradāmies baznīcā šajā pēcpusdienā,<br />
teicu mātei, ka gribu iet pie grēksūdzes pie tā otrā mācītāja. Mēs<br />
iegājām sakristijā, kur manis izvēlētais priesteris jau pieņēma<br />
grēksūdzes. Māte nometās ceļos galvenā altāra priekšā, tāpat kā<br />
pārējās mātes, kas gaidīja savus bērnus. Tieši šeit, Vissvētākā<br />
Sakramenta priekšā viņa man deva pēdējos norādījumus pirms<br />
grēksūdzes.<br />
6 . Vēlāk tika konstatēts, ka tas bija svētīgais tēvs Krūzs (Cruz), S.J., miris<br />
1948.g.<br />
72
4. Rožukroņa Karalienes statuja uzsmaida Lūcijai<br />
Kad pienāca mana kārta, nometos ceļos pie mūsu mīļā Kunga<br />
kājām, kuru šeit pārstāvēja Viņa kalps zemes virsū, un izsūdzēju<br />
savus grēkus lūdzot piedošanu. Kad biju pabeigusi savu grēksūdzi,<br />
pamanīju, ka visi smejas. Par laimi māte pasauca mani sev klāt un<br />
paskaidroja: ”Mans bērns, vai tad tu nezini, ka grēksūdze ir<br />
noslēpums un grēki jāsūdz klusinātā balsī. Visi taču dzirdēja, ko tu<br />
stāstīji! Nedzirdēja tikai to, ko teici pašās beigās.”<br />
Ejot mājās, māte centās izdibināt, kā viņa teica, manas<br />
grēksūdzes noslēpumu. Taču atbildi viņa nesaņēma, es klusēju.<br />
Tagad, protams, es varu to atklāt. Pēc tam kad priesteris bija<br />
mani uzklausījis, viņš teica šādus vārdus: ”Mans bērns, tava dvēsele<br />
ir Svētā Gara templis. Saglabā to vienmēr tīru, lai Viņš varētu turpināt<br />
tajā Savu Dievišķo darbošanos.”<br />
Dzirdot šos vārdus, es izjutu cieņu pret savu iekšējo pasauli un<br />
jautāju, kas man būtu jādara.<br />
“Nometies ceļos Dievmātes attēla priekšā un dziļā pārliecībā<br />
lūdz Viņu, lai Viņa rūpētos par tavu sirsniņu, lai sagatavotu to Viņas<br />
mīļā Dēla saņemšanai rīt un lai saglabātu to tikai priekš Viņa vienīgā.”<br />
Mūsu baznīcā bija vairākas Dievmātes statujas, bet tā kā manas<br />
māsas rūpējās par Rožukroņa Dievmātes altāri 7 , es biju pieradusi<br />
lūgties tieši tur. Tāpēc arī šoreiz es nometos ceļos šī altāra priekšā,<br />
lai no visas sirds lūgtu Viņas palīdzību saglabāt manu nabaga dvēselīti<br />
tikai vienīgajam Dievam. Acis pievērsusi Dievmātes statujai, es<br />
atkārtoju savu īso lūgšanu vēlreiz un vēlreiz, kad pēkšņi man likās,<br />
ka Viņa man uzsmaida un ar mīļu skatienu apliecina, ka Viņai patīk<br />
manu lūgšanu. Mana sirds bija prieka pārpilna, es nevarēju izteikt<br />
ne vārda.<br />
7 . Šī skaistā statuja joprojām atrodas Alžustrelas draudzes baznīcā transepta<br />
labajā pusē.<br />
73
5. Lielā gaidīšana<br />
Pa nakti manas māsas šuva man balto kleitu un darināja ziedu<br />
vainadziņu. Bet es aiz prieka nevarēju gulēt, un likās, ka laiks velkas<br />
gaužām lēni. Ik pa brīdim cēlos augšā un jautāju vai nevajag uzlaikot<br />
kleitiņu vai vainadziņu, vai līdz rītam vēl tālu.<br />
Beidzot laimīgā diena bija klāt! Taču vēl jāgaida līdz pulksten<br />
deviņiem! Kad biju uzvilkusi balto kleitu, māsa Marija ieveda mani<br />
virtuvē, lai es lūgtu piedošanu saviem vecākiem, noskūpstītu tiem<br />
roku un saņemtu svētību. Pēc šīs nelielās ceremonijas māte sniedza<br />
man savu padomu. Viņa man pateica, ko viņa vēlas, lai es izlūgtu no<br />
Mūsu Kunga, kad būšu saņēmusi Viņu savā sirdī, un piebilda:<br />
“Bet galvenais, lai Viņš padara tevi svētu.”<br />
Viņas vārdi atstāja uz mani tik lielu iespaidu, ka tie tiešām bija<br />
pirmie vārdi, ko es izteicu Mūsu Kungam pēc Viņa saņemšanas. Pat<br />
šodien man liekas, ka dzirdu mātes balsi, un viņas teiktie vārdi skan<br />
man ausīs. Uz baznīcu brālis mani nesa klēpī, lai ne mazākais ceļa<br />
puteklītis nesabojātu manu tērpu. Līdzi nāca arī māsas. Tiklīdz mēs<br />
ienācām baznīcā, tā tūlīt es devos pie Dievmātes altāra un, nometusies<br />
ceļos, atkārtoju savu lūgumu. Es nogrimu šeit pārdomās par vakar<br />
redzēto Dievmātes smaidu, līdz manas māsas aizveda mani uz vietu,<br />
kur man bija jābūt. Bērnu bija ļoti daudz. Mūs izkārtoja četrās rindās<br />
– divās zēni un divās meitenes – no altāra līdz pat ieejai baznīcā. Tā<br />
kā es biju vismazākā, tad es gadījos vistuvāk „eņģeļiem”, kas atradās<br />
uz altāra pakāpieniem.<br />
6. Lielā diena<br />
Sākās Sv.Mise un lielais brīdis nu tuvojās arvien tuvāk un tuvāk,<br />
bet mana sirds sitās arvien straujāk un straujāk, gaidot Visvarenā<br />
Dieva ierašanos, kas nonāks no Debesīm un savienosies ar manu<br />
niecīgo dvēselīti. Draudzes priesteris gāja pa rindām un izdalīja<br />
visiem bērniem Eņģeļu Maizi. Man laimējās būt pirmai. Kad<br />
priesteris kāpa lejā pa kāpnēm, man likās, ka sirds man izlēks pa<br />
muti ārā, bet tiklīdz priesteris Dievišķo Hostiju uzlika man uz mēles,<br />
74
manī iestājās pilnīgs miers. Es jutos peldam pārdabiskā atmosfērā,<br />
un Kunga klātbūtne man kļuva pilnīgi jūtama, it kā es Viņu redzētu<br />
un sajustu ar visu savu būtni. Es vērsos pie Viņa ar savu lūgšanu:<br />
“Kungs, dari mani svētu. Saglabā manu sirdi tīru tikai priekš<br />
Tevis vien.”<br />
Šai brīdi man likās, ka mūsu mīļais Kungs man skaidri izteica<br />
šos vārdus:<br />
“Žēlastība, kuru tu šodien saņēmi, dzīvos vienmēr tavā dvēselē<br />
un dāvās tev mūžīgo dzīvi.”<br />
Es jutos it kā pārveidota Dievā.<br />
Ceremonija beidzās ap vieniem dienā, tāpēc ka bija jāsagaida<br />
arī priesteri no tālienes, un visiem bērniem tika atjaunots arī kristības<br />
solījums. Māte ieradās gluži nobažījusies, domādama, ka savas<br />
vārgās veselības dēļ es varētu noģībt. Bija jau pusdienu laiks, bet<br />
man pēc Eņģeļu Maizes saņemšanas nebija ne mazākās domas par<br />
ēšanu. Kopš šī brīža man vairs neinteresēja nekādi pasaulīgie prieki,<br />
es meklēju vientulību, vienatnē mīlēju kavēties atmiņās par Pirmajā<br />
Komūnijā saņemto prieku.<br />
7. Lūcijas ģimene<br />
Tomēr šādi noslēgtības brīži nemaz nebija tik bieži. Kā Jūsu<br />
Ekselencei tas jau ir zināms, man bieži vien uzticēja kaimiņu bērnu<br />
pieskatīšanu. Mana māte arī bija iecienīta aukle mūsu apkārtnē.<br />
Cilvēki pat ar visniecīgākajām veselības problēmām nāca pie mātes<br />
pēc padoma. Ja saslimušie nevarēja atnākt, māte tika aicināta uz<br />
slimnieka māju. Gadījās, ka pie šī slimnieka viņa pavadīja ne tikai<br />
dienas, bet arī naktis. Ja slimība bija ieilgusi vai slimajam bija<br />
nepieciešama cilvēka klātbūtne, tad dažreiz, lai ģimene varētu<br />
atpūsties, māte sūtīja kādu no manām māsām pavadīt nakti pie slimā.<br />
Ja slimoja kāda jaunā māmiņa vai slimais nevarēja paciest bērnu<br />
troksni, tad šādās reizēs bērni tika atvesti pie mums un mans<br />
pienākums bija par viņiem rūpēties. Lielākos es nodarbināju mācot<br />
dažas iemaņas vērpšanā: kā jāsagatavo diegs, kā tas jāuztin uz spoles,<br />
kā jārīkojas ar tītavām.<br />
75
Tādās reizēs mums bija daudz darba. Parasti ieradās vēl kādas<br />
pāris meitenes, kas vēlējās iemācīties vērpt un šūt. Šīs meitenes<br />
stāstīja, ka viņām ļoti patīk atrasties mūsu ģimenē, un mūsu mājā<br />
pavadītās dienas ir laimīgākās viņu dzīvē. Atkarībā no gadalaika<br />
manām māsām pa dienu bija jāveic arī lauku darbi, tad aušanai un<br />
šūšanai atlika tikai naktis. Pēc vakariņām sekoja lūgšana, kuru<br />
novadīja tēvs, pēc tam sākās darbs.<br />
Katram bija savs pienākums: Marija devās pie stellēm, tēvs<br />
tina spoles, Terēze un Glorija ķērās pie šūšanas darbiem, māte<br />
nodarbojās ar vērpšanu, Karolīnai un man pēc virtuves sakopšanas<br />
bija jāpalīdz šūšanas darbos: izraut sadiegtos diegus, piešūt pogas<br />
un tamlīdzīgi. Lai aizdzītu prom miegainību, mans brālis spēlēja<br />
harmoniku, un mēs visi kopā dziedājām dažādas dziesmas. Bieži<br />
vien mums pievienojās mūsu kaimiņi. Lai gan tas nozīmēja miega<br />
badu, bet viņi teica, ka mūsu jautrība liek viņiem aizmirst viņu bēdas<br />
un justies laimīgiem. Dzirdēju vairākas sievietes sakām mani mātei:<br />
“Cik tu esi laimīga! Cik brīnišķīgus bērnus Dievs tev ir dāvājis!”<br />
Kad pienāca kukurūzas novākšanas laiks, kukurūzas vālītes mēs<br />
tīrījām mēnesgaismā. Mani nosēdināja uz kukurūzas kaudzes, un ja<br />
gadījās tumša vālīte, man bija jāapkampj katrs no klātesošajiem.<br />
8. Pārdomājot uzrakstīto<br />
Es nezinu vai iepriekš aprakstītais par Pirmo Komūniju bija<br />
realitāte vai bērna fantāzija. Bet to es skaidri vienmēr esmu zinājusi<br />
un zinu vēl šodien - tam bija liela nozīme manas dvēseles vienotībai<br />
ar Dievu. Es arī nezinu, kāpēc es Jūsu Ekselencei stāstu visu par<br />
savu ģimeni. Bet tas ir Dievs, Kas man liek to darīt un Viņš zina,<br />
kāpēc tas jādara. Varbūt tāpēc, ka saņēmusi tik daudz mīlestības<br />
bērnībā, es spētu dziļāk izjust tās ciešanas, kuras Mūsu Kungs no<br />
manis pieprasīja vēlākos ga<strong>dos</strong>. Kā Jūsu Ekselence bijāt licis man,<br />
tā es arī rīkojos: aprakstīju visas ciešanas, kuras Mūsu Kungs bija<br />
man uzlicis, un visas žēlastības, ar kurām Viņš mani bija apveltījis,<br />
tāpēc es arī visu rakstīju tā kā tas bija bijis 8 . Vēl jo vairāk, manī ir<br />
miers, jo es zinu, ka Jūsu Ekselence sadedzinās visu, kas nekalpos<br />
Vissvētākās Marijas un Dieva slavas celšanai.<br />
76
II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
1. Neparastais redzējums 1915.gadā<br />
Biju sasniegusi septiņu gadu vecumam. Kā tas bija pieņems<br />
mūsu apvidū, šajā vecumā bērni uzsāka ganu gaitas, tāpēc arī mana<br />
māte nolēma sūtīt mani ganos. Tēvs gan negribēja tam piekrist, arī<br />
māsas ne. Viņas ļoti mani mīlēja un teica, ka attiecībā uz mani tam<br />
jābūt izņēmumam. Māte gan nepiekāpās: ”Ar ko tad viņa atšķiras<br />
no citiem bērniem, Karolīnai jau ir divpadsmit gadu, un viņai<br />
vajadzētu iet lauku darbos vai mācīties kaut ko citu – aušanu vai<br />
šūšanu, kas viņai labāk patīk.”<br />
Un tā rūpes par aitu ganāmpulku tika uzticētas man 9 Ziņa, ka<br />
esmu sākusi ganīt aitas izplatījās starp pārējiem ciemata ganiņiem,<br />
un katrs nāca un piedāvājās būt mans kompanjons. Katram atbildēju<br />
ar “jā” un norunāju tikšanos uz kalna nogāzes. Nākamajā dienā viss<br />
kalns bija kā nosēts ar aitu bariem un ganiņiem, taču es nejutos<br />
omulīgi viņu izraisītajā kņadā. Tāpēc no visiem bērniem izvēlējos<br />
tikai trīs draudzenes: Terēzi Matiasu (Teresa Matias), viņas māsu<br />
Mariju Rozu (Maria Rosa) un vēl Mariju Žustino (Maria Justino).<br />
Pārējiem neko nesakot, aizdzinām savus ganāmpulkus kalna otrajā<br />
pusē. 10 Nākamajā dienā devāmies uz kalnu, ko visi pazīst ar<br />
nosaukumu Kabeso (Cabeço). Šeit izvēlējāmies ziemeļu nogāzi. Jūsu<br />
Ekselence jau zina to vietu, ko sauc par Valiņjos (Valinhos) – tā ir<br />
dienvidu nogāzē. Austrumu pusē ir ala, par kuru es jau Jums rakstīju<br />
stāstot par savu māsīcu Žasintu. Kopā ar ganāmpulku mēs uzkāpām<br />
gandrīz līdz pašai kalna virsotnei. No šejienes pavērās plašs skats<br />
uz kokiem apaugušo nogāzi – tur bija olīvkoki, akmeņozoli, priedes,<br />
ozoli un vēl citi koki, kas sniedzās līdz pat ielejai. Ap dienasvidu<br />
mēs ēdām savas līdzi paņemtās pusdienas. Pēc tam es uzaicināju<br />
8 . Tas liecina par Lūcijas vienkāršību, viņas vaļsirdību un godīgumu.<br />
9 . Tas notika 1915.gadā.<br />
10 . Tēvs Kondors intervēja arī šīs meitenes par notikumiem, kas bija jau zināmi<br />
no Lūcijas stāstījuma.<br />
77
savas draudzenes lūgties Rožukroni. Viņas labprāt tam piekrita. Tikko<br />
bijām iesākušas lūgšanu, kad mūsu acu priekšā virs koku galotnēm<br />
parādījās balta figūra, kas izskatījās it kā veidota no sniega, bet<br />
saules staros bija pilnīgi caurspīdīga.<br />
“Kas tas ir?” nedaudz izbijusies jautāja mana draudzene.<br />
“Es nezinu!”<br />
Mēs turpinājām lūgšanu, neatraujot acu skatienu no šīs figūras.<br />
Kad bijām Rožukroni pabeigušas, šī figūra pazuda. Kā parasti,<br />
nolēmu nevienam neko neteikt, turpretim manas draudzenes tiklīdz<br />
bija mājās, tūlīt to izstāstīja saviem mājiniekiem. Šī ziņa izplatījās<br />
pa visu ciematu. Kādu dienu, man pārnākot mājās, māte jautāja:<br />
“Paklausies! Cilvēki runā, ka tu esi kaut ko tur redzējusi. Ko tu<br />
tur redzēji?”<br />
“Es nezinu,” un, tā kā to nevarēju izskaidrot, piebildu, ”tas<br />
izskatījās kā palagā ietīts cilvēks! Nevarēju redzēt ne acis, ne rokas.”<br />
Mana māte to uzskatīja, ka tas nav nekas nopietns, un, atmetusi<br />
ar roku, noteica: ”Bērnu fantāzija!” 11<br />
2. Eņģeļa parādīšanās 1916.gadā<br />
Pēc kāda laika mēs ar savu ganāmpulku atkal atgriezāmies šajā<br />
pašā vietā un šī parādība atkārtojās. Manas draudzenes atkal par to<br />
pastāstīja savējiem. Māte uzzināja šos jaunumus no citiem, tāpēc<br />
diezgan neapmierināta pasauca mani un noprasīja:<br />
“Tagad stāsti! Kas tas ir, ko jūs, meitenes, tur redzat?”<br />
“Es tiešām, māmiņ nezinu. Es nezinu, kas tas ir!”<br />
Daži ciema iedzīvotāji par mums tikai pasmējās. Arī manas<br />
māsas, atcerēdamās manas Pirmās Komūnijas piedzīvojumus,<br />
diezgan zobgalīgi jautāja:<br />
“Vai tu tur redzi kādu palagā ietītu?”<br />
Mani šie vārdi ļoti aizskāra, jo līdz šim no viņām biju saņēmusi<br />
tikai mīlestību. Bet tas nekas. Es taču nezināju, ka Mūsu Kungs bija<br />
nolēmis sagatavot mani nākamā gada notikumiem.<br />
11 . Šīs Eņģeļa parādīšanās iespējams bija nepieciešamas, lai sagatavotu Lūciju<br />
turpmākiem notikumiem.<br />
78
Ap šo laiku, kā jau, Jūsu Ekselence, es Jums esmu rakstījusi,<br />
Francisko un Žasinta lūdza atļauju ganīt savas aitas un viņiem tas<br />
tika arī atļauts. Tā es savas draudzenes pametu un par kompanjoniem<br />
izvēlējos savu brālēnu un māsīcu. Lai nesatiktos ar citiem ganiem,<br />
mēs vairs nedzinām aitas uz to kalnu, bet ganījām tās mūsu, manas<br />
tantes un tēvoča ganībās.<br />
Kādu dienu mēs devāmies ar saviem ganāmpulkiem uz mūsu<br />
ģimenei piederošām ganībām, kas atradās jau aprakstītā kalna<br />
austrumu pusē. Šo īpašumu sauca par Čouza Veļja (Chousa Velha).<br />
Drīz pēc mūsu ierašanās šeit sākās sīks lietutiņš, gandrīz kā migla,<br />
tāpēc kāpām augstāk kalnā, lai starp lielajiem akmeņiem atrastu<br />
patvērumu. Tā bija pirmā reize, kad mēs nokļuvām šajā svētīgajā<br />
akmeņu aizsegā, kas atradās mana krusttēva Anastasio olīvkoku birzī.<br />
No šejienes varēja redzēt mūsu mazo ciematu, manu vecāku māju,<br />
kur es biju piedzimusi un kā arī ciematu Čouza Veļja un Eira da<br />
Pedra mājeles. Šī olīvkoku birzs, kas piederēja vairākiem īpašniekiem,<br />
sniedzās līdz pat ciematu ēkām. Visu atlikušo dienu mēs pavadījām<br />
šajā pašā vietā, kaut gan lietus vairs nelija un spīdēja saule. Tad mēs<br />
noēdām savas līdzpaņemtās pusdienas un palūdzāmies Rožukroni.<br />
Es gan tagad neatceros, mēs Rožukroni laikam lūdzāmies tā, kā,<br />
Jūsu Ekselence, es Jums esmu jau aprakstījusi agrāk: uz lielās zīlītes<br />
pasakot “Tēvs Mūsu” un uz mazajām – tikai trīs vārdus “Esi<br />
sveicināta Marija”, jo mūsu vēlēšanās spēlēties bija pārāk liela.<br />
Pabeiguši šo lūgšanu, mēs uzsākām “akmentiņu” spēli.<br />
Taču pēc pāris mirkļiem sacēlās spēcīgs vējš, kas locīja koku<br />
galotnes. Pārsteigti skatījāmies apkārt, kas notiek, jo līdz tam diena<br />
bija neparasti mierīga. Tad virs koku galotnēm ieraudzījām<br />
tuvojamies to figūru, par kuru es Jums jau rakstīju 12 . Žasinta un<br />
Francisko to nekad nebija redzējuši, un arī es nebiju viņiem neko<br />
stāstījusi. Kad parādība bija jau pavisam tuvu, mēs varējām to<br />
pietiekoši labi saskatīt. Tas bija zēns apmēram četrpadsmit vai<br />
piecpadsmit gadu vecs, baltāks par sniegu, caurspīdīgs kā kristāls,<br />
12 . Šī bija Eņģeļa pirmā parādīšanās 1916.gadā. Tai sekoja vēl divas.<br />
79
kad tas mirdz saules staros, un neaprakstāmi skaists. Pietuvojies<br />
mums klāt, viņš teica:<br />
“Nebaidieties! Es esmu miera Eņģelis. Lūdzieties kopā ar mani.”<br />
Nometies uz ceļiem, viņš noliecās, līdz piere skāra zemi, un<br />
lika mums trīs reizes atkārtot šādus vārdus:<br />
“Mans Dievs, es ticu, pielūdzu, ceru un mīlu Tevi! Es lūdzu<br />
Tev piedošanu par tiem, kas netic, nepielūdz, necer un Tevi nemīl.”<br />
Tad piecēlies teica: ”Lūdzieties šādi. Jēzus Sirds un Marijas<br />
Sirds uzklausīs jūsu lūgšanas.”<br />
Šie vārdi tik dziļi iespiedās atmiņā, ka mēs tos nekad vairs<br />
neaizmirsām. No šī brīža mēs lūdzāmies tikai tādā stāvoklī, kā Eņģelis<br />
mums bija parādījis, un atkārtojām viņa teiktos vārdus tik daudz<br />
reižu, ka dažkārt nespēkā saļimām. Es jau biju savus draugus<br />
nobrīdinājusi, ka tas ir noslēpums, un, paldies Dievam, viņi nevienam<br />
neko nestāstīja.<br />
Laiks gāja. Atkal bija pienākusi vasara 13 , kad pusdienlaikā<br />
devāmies mājup uz sjestu. Kādu dienu spēlējāmies pie akas manu<br />
vecāku dārza galā. Šo vietu sauca Arneiro. (Es jau esmu, Jūsu<br />
Ekselence, to aprakstījusi savās atmiņās par Žasintu.) Pēkšņi mēs<br />
ieraudzījām to pašu figūru, jeb Eņģeli, kā man tas izskatījās.<br />
“Ko jūs darāt?” viņš jautāja. ”Lūdzieties, ļoti daudz lūdzieties!<br />
Jēzus un Marijas Vissvētākajai Sirdij ir sevišķa žēlsirdība uz jums.<br />
Nepārtraukti veltījiet lūgšanas un upurus Visaugstākajam.”<br />
“Ko un kā mums vajag upurēt?” jautāju.<br />
“Visu, ko jūs darāt, veltiet Dievam kā pārlūgumu par grēkiem,<br />
ar kuriem Viņš tiek aizvainots; lūdzieties arī par grēcinieku<br />
atgriešanos. Tas nodrošinās mieru jūsu valstī. Es esmu Sargeņģelis,<br />
Portugāles Eņģelis. Bet pats galvenais, pazemīgi pieņemiet un<br />
pacietiet visas ciešanas, ko Kungs jums sūtīs.”<br />
Pēc kāda ilgāka laika mēs atkal ganījām manu vecāku ganībās<br />
kalna nogāzē, kas atrodas nedaudz augstāk par Valiņjos. Tā bija<br />
olīvkoku birzs, kuru mēs nosaucām par Pregueiru. Pēc pusdienām<br />
nolēmām doties uz ieplaku kalna pretējā pusē un tur palūgties. Lai<br />
13 . Eņģeļa otrā parādīšanās.<br />
80
tur nokļūtu, mums bija jāapiet apkārt nogāzei, kāpjot pāri lieliem<br />
akmeņiem augstāk nekā Pregueira. Aitas ar grūtībām pārvarēja šo<br />
akmeņaino ceļu.<br />
Tiklīdz tur nokļuvām, nometāmies ceļos, ar pieri pieskārāmies<br />
zemei un sākām atkārtot Eņģeļa lūgšanu: ”Mans Dievs, Es ticu, es<br />
pielūdzu, es ceru un es mīlu Tevi...” Nezinu, cik reizes mēs bijām<br />
atkārtojuši šo lūgšanu, kad pēkšņi mūs apgaismoja neparasta gaisma.<br />
Mēs pielēcām kājās un ieraudzījām Eņģeli. Kreisajā rokā viņš turēja<br />
biķeri, bet virs tā gaisā atradās Hostija, no Kuras biķerī pilēja asinis. 14<br />
Atstājot biķeri gaisā, Eņģelis nometās ceļos mums līdzās un lika<br />
atkārtot trīs reizes:<br />
“Vissvētākā Trīsvienība, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, es<br />
pazemībā pielūdzu Tevi un upurēju Tev Jēzus Kristus Visdārgāko<br />
Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kas ir klātesošs visos<br />
tabernākulos pasaulē, kā pārlūgumu par naidu, svētuma zaimošanu<br />
un vienaldzību, ar ko Viņš tiek aizvainots. Un caur Viņa Vissvētākās<br />
Sirds bezgalīgajiem nopelniem un Marijas Bezvainīgo Sirdi es lūdzu<br />
nabaga grēcinieku atgriešanos.”<br />
Tad piecēlies Viņš paņēma rokās biķeri un Hostiju. Man iedeva<br />
Svēto Hostiju, bet Žasintai un Francisko 15 deva Asinis no biķera un<br />
teica:<br />
“Pieņemiet Jēzus Kristus Miesu un Asinis, Kuru tik ļoti aizvaino<br />
nepateicīgie cilvēki! Izpērciet viņu noziegumus un samieriniet viņus<br />
ar Dievu.”<br />
Viņš atkal nometās ceļos un kopā ar mums trīs reizes atkārtoja<br />
to pašu lūgšanu: ”Visvētākā Trīsvienība ...” Pēc tam Viņš pazuda.<br />
Mēs vēl ilgi palikām uz ceļiem, atkārtojot tos pašus vārdus vēl<br />
un vēl. Kad piecēlāmies kājās, redzējām, ka gandrīz jau satumsis un<br />
ir laiks doties mājās.<br />
14 . Trešā un pēdējā Eņģeļa parādīšanās.<br />
15 . Francisko un Žasinta vēl nebija saņēmuši Pirmo Komūniju. No Eņģeļa<br />
saņemto Komūniju viņi nekad neuzskatīja par sakramentālu Komūniju.<br />
81
3. Nepatikšanas mājās<br />
Te nu es esmu, Jūsu Ekselence, ar savu trīsgadu aitu ganes<br />
pieredzi no septiņu līdz desmit gadu vecumam. Šo trīs gadu laikā<br />
mūsu mājas dzīvē un, jāsaka, arī draudzes dzīvē notika lielas<br />
pārmaiņas. Cienījamais priesteris Pena vairs nebija mūsu draudzes<br />
gans, viņa vietā nāca cienījamais tēvs Boisiņja (Boicinha) 16 . Kad šis<br />
dedzīgais priesteris uzzināja, ka tāda pagāniska paraža kā dancošana<br />
ir draudzē pārāk iecienīta, katrā svētdienas sprediķī viņš ņēmās par<br />
to runāt. Gan sabiedrībā, gan privāti viņš izmantoja katru izdevību,<br />
lai pieminētu, pēc viņa domām, šo slikto tradīciju. Māte ļoti nopietni<br />
uztvēra priestera sprediķus, tāpēc viņa aizliedza māsām apmeklēt<br />
jebkādus šāda veida pasākumus. Sekojot manu māsu piemēram, arī<br />
pārējie atturējās no šīm izpriecām, un pamazām dejošanas tradīcija<br />
izzuda. Tas pats notika arī ar bērniem, kam ļoti patika dejot, kā es,<br />
Jūsu Ekselence, Jums to aprakstīju, stāstot par savu māsīcu Žasintu.<br />
Kāds no ciema ļaudīm mātei izteicās: ”Līdz šim dejošana nebija<br />
grēks, bet līdz ar jaunā priestera ierašanos tas ir grēks. Kā tas<br />
saprotams?”<br />
“Es nezinu. Es tikai zinu, ka priesterim nepatīk dejošana, tāpēc<br />
manas meitas vairs neiet uz tādiem saietiem. Es viņām varu atļaut<br />
dejot tikai savās mājās; priesteris saka, ka tad tas nenodarot nekādu<br />
ļaunumu.”<br />
Ap šo laiku divas manas vecākās māsas jau bija izgājušas pie<br />
vīra un atstājušas dzimto māju. Manam tēvam bija uzradušies slikti<br />
draugi, kas izmantoja viņa vājību pret vīnu, kuras rezultātā bija<br />
jāzaudē daļa no mūsu īpašuma 17 . Kad māte konstatēja, ka mūsu<br />
rocība ir stipri samazinājusies, viņa atkal sūtīja abas manas māsas,<br />
Gloriju un Karolinu, projām no mājām darbā par kalponēm.<br />
16 . Viņa īstais vārds bija tēvs Manuels Markess Ferreira (Manuel Marques<br />
Ferreira).<br />
17 . Nevajadzētu pārspīlēt Lūcijas tēva vājību. Ja viņam arī garšoja vīns, viņu<br />
nevar uzskatīt par alkoholiķi. Kas attiecas uz reliģiskajiem pienākumiem,<br />
viņš tiešām vairākus gadus tos nepildīja un nesatika ar Fatimas draudzes<br />
priesteri. Lai piedalītos Kristus Augšāmcelšanās svētkos, viņš apmeklēja Vila<br />
Nova de Ourem draudzes baznīcu.<br />
82
Mājās palika tēvs, brālis, kam bija jāaprūpē vēl pāri palikušie<br />
lauki, māte, kas rūpējās par māju, un es, kam bija jāgana aitas.<br />
Māte likās iekritusi dziļā izmisumā. Vakaros, pie pavarda uguns,<br />
gaidot pārnākam tēvu uz vakariņām, māte lūkojās uz tukšajām vietām<br />
pie galda, kur agrāk sēdēja māsas, un ar skumjām iesaucās: ”Mans<br />
Dievs, kur ir pazudis tas prieks, kas valdīja mūsu mājā?” Paslēpusi<br />
seju plaukstās, viņa rūgti raudāja. Brālis un es arī raudājām līdzi.<br />
Tie bija visskumjākie brīži, kādus es piedzīvoju. Ilgojoties pēc māsām<br />
un redzot, cik māte ir nelaimīga, mana sirds vai pušu plīsa – lai gan<br />
es biju tikai bērns, es ļoti labi sapratu mūsu situāciju.<br />
Tad es atcerējos Eņģeļa teikto: ”Galvenais, pazemībā pieņem<br />
visas ciešanas, kursa Kungs tev sūtīs.” Tādās reizēs sameklēju<br />
vientuļu vietu, lai māte neredzētu arī manas sāpes. Parasti tā bija<br />
mūsu aka. Šeit, nometusies uz ceļiem un atspiedusies pret akas malu,<br />
birdināju asaras akas dziļumā esošajā ūdeni un savas ciešanas atdevu<br />
Dievam. Dažkārt gadījās, ka Žasinta un Francisko mani te atrada<br />
šādā stāvoklī – raudošu, skumju pārņemtu. Tā gauži raudādama,<br />
nevarēju parunāt; arī viņi nevarēja vienaldzīgi noskatīties manās<br />
sāpēs un raudāja līdzi. Bet Žasinta skaļi atkārtoja mūsu veltīšanos:<br />
”Mans Dievs, mēs upurējam Tev visas šīs ciešanas kā pārlūgumu<br />
par cilvēku grēkiem un par grēcinieku atgriešanos.” Vārdi ne vienmēr<br />
bija tie paši, bet doma bija tā pati.<br />
Daudzo pārdzīvojumu dēļ manas mātes veselība pasliktinājās.<br />
Viņa bija kļuvusi bezspēcīga un vairs nevarēja apkopt māju, tāpēc<br />
Glorija tika atsaukta atpakaļ, lai aprūpētu māti un māju. Mēs<br />
konsultējāmies ar visiem apkārtnes ārstiem par mātes veselību.<br />
Izmēģinājām dažādas zāles, bet viņas veselība neuzlabojās. Mūsu<br />
draudzes priesteris piedāvāja māti aizvest savos mūļa ratos uz Leiriju,<br />
lai tur konsultētos ar ārstu, un manas māsas Terēzes pavadībā viņa<br />
devās turp. Bet atgriezās mājās tikko dzīva, pārgurusi no ceļojuma,<br />
daudzajām izmeklēšanām, kurām, par nožēlu, nebija nekāda<br />
rezultāta. Beidzot mēs konsultējāmies pie ķirurga, kas dzīvoja<br />
Mamedas pilsētā. Viņš konstatēja, ka mātei ir sirds nepietiekamība,<br />
mugurkaula skriemeļa dislokācija un noslīdējusi niere. Viņš noteica<br />
stingru ārstēšanu, izrakstīja dažādas zāles, arī adatu terapiju. Tas<br />
viss kopā nedaudz uzlaboja viņas stāvokli.<br />
83
Tāda bija situācija mūsu ģimenē, kad pienāca 1917.gada 13.<br />
maijs. Tas bija arī laiks, kad brālis bija sasniedzis armijā iesaukšanas<br />
vecumu. Tā kā viņam bija laba veselība, baidījāmies, ka viņu varētu<br />
iesaukt armijā. Jo sevišķi tāpēc, ka bija karš, un dabūt atbrīvojumu<br />
no iesaukšanas būtu bijis grūti. Māte nobažījusies, ka viņa varētu<br />
palikt mājās viena un nebūtu, kas apstrādā laukus, atsauca atpakaļ<br />
arī Karolīnu. Pa šo laiku brāļa krusttēvs apsolīja, ka viņš varētu<br />
izkārtot brāļa atbrīvošanu no armijas, un tas tiešām viņam arī izdevās.<br />
Krusttēvs aprunājās ar ārstu, kas bija atbildīgs par brāļa veselības<br />
izmeklēšanu. Dievs bija žēlsirdīgs, un mātes sirds nomierinājās.<br />
4. Dievmātes parādīšanās<br />
Es tagad nerakstīšu par Dievmātes parādīšanos 13.maijā, jo to,<br />
Jūsu Ekselence, jau labi zināt, tāpēc netērēšu laiku. Jūs arī zināt, kā<br />
mana māte par to uzzināja un izteica man pārmetumus, ka es meloju.<br />
Es ar Žasintu un Francisko bijām vienojušies nevienam nekad<br />
neizpaust tos vārdus, kurus mums teica Dievmāte. Pēc apsolījuma<br />
paņemt mūs uz Debesīm, Dievmāte jautāja: ”Vai jūs labprātīgi varat<br />
veltīt sevi Dievam un panest visas ciešanas, kādas Viņš jums sūtīs,<br />
kā pārlūgumu par visiem grēkiem, ar kuriem Viņš tiek aizvainots,<br />
un par grēcinieku atgriešanos?”<br />
“Jā, labprāt,” bija mūsu atbilde.<br />
“Tad jums būs daudz jācieš, bet Dieva žēlastība, ko jūs<br />
saņemsiet, būs jūsu mierinājums.”<br />
13.jūnijs, kas ir Sv.Antona diena, mūsu draudzē bija vienmēr<br />
lieli svētki. Šajā dienā mēs parasti izlaidām aitas ganos ļoti agri, jau<br />
ap deviņiem sadzinām tās aplokos, un paši devāmies uz baznīcu.<br />
Māte un māsas zināja, cik ļoti man patīk svētki, tāpēc noteica: ”Nu<br />
gan mēs gribam redzēt, vai tu pametīsi svētkus tikai tāpēc, lai dotos<br />
uz Kovu da Iria un aprunātos ar to Kundzi!” Šajā dienā viņas gan<br />
neko neteica, bet uzvedās tā, it kā teiktu: ”Liksim viņai mieru, tad<br />
jau redzēsim, ko viņa darīs!”<br />
Gaismai austot, izdzinu savu ganāmpulku ganībās. Biju<br />
ieplānojusi deviņos aitas sadzīt aplokā, desmitos iet uz Misi un pēc<br />
84
tam uz Kovu da Iria. Bet saule vēl nebija uzlēkusi, kad man pakaļ<br />
atnāca brālis. Viņš teica, ka man jāiet mājās, jo tur mani gaidot<br />
vairāki cilvēki. Viņš palika pie aitām, un es devos mājup. Tur<br />
ieraudzīju dažas sievietes un arī vīriešu, kas bija ieradušies no tādām<br />
vietām kā Minde, Tomar, Karraskos (Carrascos), Boleiros un citām 18 .<br />
Viņi vēlējās kopā ar mani doties uz Kovu da Iria. Atbildēju, ka vēl ir<br />
par agru, un ielūdzu visus pulksten astoņos uz Misi. Viņi atteicās.<br />
Pēc Mises atgriezos mājās, bet visi šie nabaga cilvēki bija mani<br />
gaidījuši pagalmā, patvērušies vīģu koku ēnā.<br />
Māte un māsas savu attieksmi pret mani nebija mainījušas, man<br />
tiešām sāpēja sirds – tas bija liels aizvainojums.<br />
Ap vienpadsmitiem izgāju no mājām, pa ceļam iegāju onkuļa<br />
mājās pēc Francisko un Žasintas, kur viņi mani jau gaidīja. Mēs<br />
devāmies ceļā. Visi šie cilvēki sekoja mums, uzdodami tūkstošiem<br />
jautājumu. Šajā dienā es biju ļoti sarūgtināta. Redzēju, ka mana<br />
māte ir ļoti sašutusi, ka viņa cenšas atturēt mani no iešanas uz tikšanos<br />
ar Dievmāti, vēl piebilstot, ka es meloju. Tik ļoti vēlējos viņu<br />
nesarūgtināt, bet man cits nekas neatlika, kā vien viņas vārdiem<br />
runājot, melot. Kopš bērnības viņa mūsos bija ieaudzinājusi lielas<br />
bailes pret melošanu. Katrs, kas runāja nepatiesību, tika bargi sodīts.<br />
“Līdz šim biju panākusi, ka mani bērni man nekad nemelo, bet<br />
tagad - kas man jādzird no pašas mazākās? Kur tas ir redzēts! Ja tas<br />
vēl būtu kāds sīkums, bet maldināt tik daudzus cilvēkus un vēl vest<br />
viņus kaut kur!” Un, pagriezusies pret mani, viņa teica: ”Nu, tagad<br />
izvēlies! Vai nu tu pateiksi šiem cilvēkiem, ka tu melo, vai arī tevi<br />
ieslēgšu tumšā istabā, kur tu pat saules gaismu neredzēsi! Tā tik vēl<br />
trūka, ka pie visām manām raizēm vēl šādi pārdzīvojumi!” Māsas<br />
arī bija mātes pusē, un visa situācija liecināja par pazemojumu un<br />
nicinājumu.<br />
Tad pēkšņi, atceroties agrākās dienas, jautāju sev: ”Kur pazudusi<br />
visa tā mīlestība, ko esmu saņēmusi no saviem mīļajiem vēl pavisam<br />
nesen?” Vienīgo mierinājumu varēju gūt raudot Kunga priekšā un<br />
18 . Šīs apdzīvotās vietas atrodas Fatimas apkārtnē, dažas no tām 15 km attālumā.<br />
85
upurējot Viņam savas ciešanas. Tieši šajā dienā, Dievmāte, laikam<br />
zinādama, kas notiek, man teica:<br />
“Vai tu daudz cieti? Nezaudē drosmi! Es tevi nekad neaizmirsīšu.<br />
Mana Bezvainīgā Sirds būs tavs patvērums un ceļš, kas vedīs tevi<br />
pie Dieva.”<br />
Kad Žasinta ieraudzīja, ka raudu, viņa mēģināja mani mierināt<br />
teikdama: ”Neraudi. Protams, ka tās ir tās ciešanas, kuras, kā Eņģelis<br />
teica, Dievs mums sūta. Tāpēc arī tev jāpanes šīs ciešanas kā<br />
pārlūgumu par grēkiem, par grēcinieku atgriešanos.”<br />
5. Lūcijas šaubas un kārdinājumi 19<br />
Ap šo laiku arī līdz draudzes prāvestam nonāca ziņa par šiem<br />
neparastajiem notikumiem. Viņš lika mātei atvest mani. Māte cerēja,<br />
ka visas nepatikšanas nu reiz būs galā, ka atbildību par notiekošo<br />
tagad priesteris uzņemsies pats, tāpēc teica man:<br />
“Rīt no rīta vispirms iesim uz Misi, pēc tam tu iesi pie cienījamā<br />
priestera uz māju. Lai viņš panāk, ka tu runā patiesību, vienalga ar<br />
kādiem līdzekļiem: lai soda tevi, lai piespiež tevi atzīties, ka tu esi<br />
melojusi, tad es būšu apmierināta.”<br />
Manas māsas, kā vienmēr, bija mātes pusē un izgudroja<br />
dažnedažādus draudus, lai iebaidītu mani sakarā ar iztaujāšanu pie<br />
draudzes priestera. Par šiem draudiem es pastāstīju Žasintai un<br />
Francisko.<br />
“Mēs arī iesim uz turieni. Mūsu cienījamais priesteris lika mātei<br />
arī mūs aizvest pie viņa, bet neko vairāk neteica. Nebaidies! Ja mūs<br />
sitīs, tad tās būs mūsu ciešanas aiz mīlestības uz Mūsu Kungu un<br />
par grēcinieku atgriešanos.”<br />
Nākamajā dienā abas gājām pie priestera. Pa ceļam viņa neteica<br />
ne vārda. Man jāatzīstas, ka trīcēju aiz bailēm, domādama par to,<br />
kas notiks. Mises laikā upurēju savu sirdssāpi Dievam. Pēc tam es<br />
sekoju mātei uz priestera māju. Mēs bijām pakāpušās tikai pāris<br />
19 . Jāpatur prātā, ka tas bija apmulsums un bezpalīdzība, nevis šaubas. Par<br />
iemeslu tam bija attieksme ģimenē un priestera nekonsekventā nostāja.<br />
86
pakāpienus, kas veda uz priestera verandu, kad māte pēkšņi pagriezās<br />
pret mani un stingrā balsī noteica:<br />
“Neliec man vairs dusmoties! Pasaki cienījamajam priesterim,<br />
ka tu esi melojusi, lai viņš nākošajā svētdienā baznīcā varētu pateikt,<br />
ka tie bija meli un tas viss ir jāizbeidz. Kādas muļķības! Cilvēku<br />
bari skrien uz Kovu da Iria, lai lūgtos ozolkoka priekšā!”<br />
Neko vairāk neteikdama, māte pieklauvēja pie durvīm. Priestera<br />
māsa tās atvēra, ieaicināja mūs iekšā, nosēdināja uz sola un lūdza<br />
nedaudz uzgaidīt. Beidzot priesteris ieveda mūs savā kabinetā,<br />
palūdza māti apsēsties un pieaicināja mani pie galda. Biju pārsteigta,<br />
kad pārliecinājos, ka priesteris runā ļoti mierīgi un pieklājīgi. Tomēr,<br />
nedaudz nobijusies, gaidīju, kas notiks tālāk. Mani izjautāja tik sīki,<br />
ka es pat paguru. Beigās cienījamais priesteris deva savu slēdzienu:<br />
“Es nedomāju, ka tā būtu debesu atklāsme. Parasti šā<strong>dos</strong><br />
gadījumos Mūsu Kungs liek tām dvēselēm ar kurām Viņš sarunājas,<br />
atstāstīt visu notiekošo grēksūdzē vai draudzes prāvestam. Taču šis<br />
bērns, gluži pretēji, cenšas visu paturēt pie sevis, cik vien spēj. Tas<br />
var būt arī nelabā kārdinājums. Mēs to redzēsim. Nākotne rādīs, kā<br />
mums tas jāuztver.”<br />
6. Žasintas un Francisko atbalsts<br />
Tikai Dievs to zina, cik daudz šīs atmiņas man atkal lika<br />
pārdzīvot, jo tikai Viņš redz mūsu sirds visdziļākos noslēpumus. Vai<br />
tiešām šīs parādīšanās varētu nākt no nelabā, kas cenšas pazudināt<br />
manu dvēseli. Jau agrāk biju dzirdējusi, ka nelabais vienmēr izraisa<br />
konfliktus un nekārtības, un tik tiešām sāku domāt, ka tas tā varētu<br />
būt. Kopš sāku visu to redzēt, mūsu māja vairs nebija tāda, kā bija,<br />
miers un līksmība bija pazudusi. Ak vai, kas tās bija par šaubām!<br />
Par to pastāstīju brālēnam un māsīcai.<br />
“Nē, tas nav no nelabā!” Žasinta protestēja, “nekādā gadījumā!<br />
Runā taču, ka viņš ir ļoti neglīts un mīt zem zemes ellē. Bet šī Kundze<br />
ir tik skaista un mēs redzējām Viņu paceļamies uz debesīm!”<br />
Mūsu Kungs to izmantoja, lai izdzēstu mūsu šaubas. Taču visu<br />
šo mēnesi es pazaudēju savu apņemšanos upurēt un ciest un sāku<br />
87
pat domāt, ka varbūt labāk pateikt, ka es tik tiešām esmu melojusi,<br />
lai izbeigtu visu šo lietu.<br />
“Nedari tā!” iesaucās Žasinta un Francisko. “Vai tad tu<br />
nesaproti, ka tad tu melotu, un melot ir grēks!”<br />
Tādās pārdomās iegrimusi, redzēju sapni, kas tikai padziļināja<br />
tumsu manā dvēselē. Sapnī sātans smējās par mani, ka viņam ir<br />
izdevies mani piekrāpt, un viņš mēģināja mani vilkt uz elli. Viņš<br />
sagrāba mani, un es sāku tik skaļi kliegt un saukt pēc Dievmātes<br />
palīdzības, ka pamodināju māti. Pārbijusies viņa jautāja, kas noticis.<br />
Nevaru atcerēties, ko es viņai atbildēju, bet atceros, ka biju kā<br />
paralizēta un bailēs no jauna sapņa vairs negulēju līdz pat rītam. Šis<br />
sapnis tiešām iedvesa manī bailes un nemieru. Mans vienīgais glābiņš<br />
bija paslēpties kaut kur vientulībā un no sirds izraudāties. Pat mīļās<br />
Žasintas un Francisko klātbūtne kļuva apgrūtinoša, un es centos no<br />
viņiem izvairīties. Nabaga bērni! Dažreiz, kad viņi mani meklēja, es<br />
pat neatsaucos, lai gan biju viņu tuvumā, paslēpusies tā, ka viņiem<br />
nekad neienāca prātā mani tur meklēt.<br />
Tuvojās 13.jūlijs. Biju dziļās pārdomās: iet vai neiet. Domāju<br />
pie sevis: ”Ja tas ir nelabais, kāpēc man vajadzētu tur iet un tikties<br />
ar viņu? Ja man jautās, kāpēc es neeju uz Kovu da Iria, atbildēšu, ka<br />
bai<strong>dos</strong>, ka tas, ko mēs redzam, ir nelabais, un tāpēc es tur neiešu.<br />
Lai Žasinta un Francisko dara kā grib, bet es tur vairs nekad neiešu.”<br />
Pieņēmusi šādu lēmumu, nolēmu pie tā turēties.<br />
Taču 12.jūlija vakarā cilvēki jau sāka pulcēties, gaidīdami<br />
nākamās dienas notikumus. Lai paziņotu savu lēmumu, pasaucu<br />
Žasintu un Francisko.<br />
“Mēs iesim,” bija viņu atbilde. ”Tā Kundze taču teica, ka mums<br />
tur jābūt.”<br />
Žasinta teica, ka viņa aprunāsies ar Dievmāti, un sāka gauži<br />
raudāt tāpēc, ka bija satriekta. Jautāju, kas par iemeslu viņas asarām.<br />
“ Tāpēc, ka tu negribi tur nākt!”<br />
“Nē, es tiešām neiešu. Ja Dievmāte jautās par mani, pasaki, ka<br />
man bail no sātana.”<br />
To pateikusi, gāju paslēpties ne tikai no viņiem, bet arī no visiem<br />
pārējiem, kas mani meklēja, lai uzdotu neskaitāmos jautājumus.<br />
88
Atradu sev piemērotu slēptuvi – kazenāju puduri kaimiņu teritorijā,<br />
nedaudz uz austrumu pusi no jau tik daudz pieminētās akas. Māte<br />
domāja, ka es spēlējos ar ciemata bērniem; kad vakarā pārnācu mājās,<br />
viņa sāka rāties:<br />
“Lūk, tādus kā tu sauc par liekulīgajiem svētajiem! Tiklīdz tu<br />
negani aitas, tā visu dienu pavadi spēlējoties, bez tam vēl nezin kur,<br />
ka tevi atrast nevar!”<br />
Nākamajā dienā, ap to laiku, kad parasti gājām uz Kovu da<br />
Iria, pēkšņi sapratu, ka man jāiet, jo sajutu kādu neparastu spēku,<br />
kuram nespēju pretoties. Tas lika man mainīt savu lēmumu. Tūdaļ<br />
steidzos pie saviem mazajiem draugiem un, ienākot istabā, ieraudzīju,<br />
ka abi bija nometušos pie gultas uz ceļiem un raudāja.<br />
“Vai tad jūs neiesiet?” jautāju.<br />
“Bez tevis mēs uz turieni neiesim. Bez tevis mums bail. Nāc,<br />
lūdzu!”<br />
“Es jau eju,” bija mana atbilde.<br />
Lai gan viņu asaras vēl nebija nožuvušas, mēs priecīgi devāmies<br />
ceļā. Cilvēku pūlis bija tik liels, ka līdz tikšanās vietai nokļuvām ar<br />
grūtībām. Šī bija tā diena, kad Dievmāte atklāja mums Noslēpumu.<br />
Pēc tam, lai izkliedētu manas bailes, Viņa teica:<br />
“Nesiet upurus par grēciniekiem un, kad jūs veltījiet kādu upuri,<br />
aplieciniet Jēzum savu mīlestību, atkārtojot vairākas reizes: ”Mans<br />
Jēzu, es daru to aiz mīlestības uz Tevi, par grēcinieku atgriešanos<br />
un kā gandarīšanu par grēkiem, kas ievaino Marijas Bezvainīgo<br />
Sirdi.”<br />
7. Lūcijas mātes šaubas<br />
Paldies Dievam, šī tikšanās ar Dievmāti izkliedēja tos tumšos<br />
mākoņus, kas bija iepeldējuši manā dvēselē, un manī atkal iemājoja<br />
miers. Redzēdama tos cilvēku pūļus, kas nāca no malu malām, māte<br />
bija vēl vairāk nobažījusies.<br />
“Nabaga cilvēki nāk te tavas fantāzijas apmuļķoti,” viņa teica,<br />
”es tik tiešām nezinu, kā lai palīdz viņiem atbrīvoties no šiem<br />
maldiem.”<br />
89
Tas nabaga vīrs, kas mūs apcēla un apvainoja, piedraudēdams<br />
pat mums ar nūju, kādu dienu jautāja mātei:<br />
“Nu, māmiņ, ko tu tagad teiksi par savas meitas vīzijām?”<br />
“Nezinu,” viņa atbildēja. “Man liekas, ka tas viss ir vienkārši<br />
bērnu fantāzija, kas apmuļķojusi jau pus pasauli.”<br />
“Nerunā skaļi par to, kāds vēl nogalinās tavu meitu. Man liekas,<br />
ka apkārtnē ir tādi cilvēki, kas pa to tikai priecātos.”<br />
“Man gluži vai vienalga. Ir taču jāpanāk patiesību. Es nekad<br />
neesmu melojusi, vienmēr esmu teikusi patiesību acīs gan bērniem,<br />
gan citiem un par sevi arī.”<br />
Tā tas tiešām bija. Mana māte vienmēr runāja patiesību, pat ja<br />
viņai tas nenāca par labu. Mēs, viņas bērni, esam parādā viņai par<br />
šo labo priekšzīmi.<br />
Bija pagājis zināms laiks, kad māte atkal mēģināja piespiest<br />
mani atteikties no visa, ko līdz šim biju stāstījusi. Kādu dienu viņa<br />
atkal nolēma mani vest pie draudzes mācītāja. Pēc viņas domām,<br />
man tur būtu jāatzīstas melos, jālūdz piedošana un jāizpērk mans<br />
grēks, vienalga cik smags būtu cienījamā priestera uzliktais sods.<br />
Šoreiz mātes nostāja bija tik stingra, ka es, patiešām, nezināju, ko<br />
darīt. Pa ceļam uz priestera māju es ieskrēju pie Žasintas, lai pateiktu<br />
par notiekošo, un sekoju tālāk mātei. Aprakstā par Žasintu, Jūsu<br />
Ekselence, es jau Jūs informēju par šo pārbaudi, ko Kungs mums<br />
bija uzsūtījis; un arī par to, kā mana māsīca un brālēns lūdzās pie<br />
akas, gaidīdami mani atpakaļ pēc šīs nopietnās sarunas.<br />
Ejot māte mani turpināja rāt. Bet es, bailēs trīcēdama, jautāju:<br />
”Māmiņ, kā es drīkstu teikt, ka es neko neesmu redzējusi, ja es<br />
patiešām redzēju?” Uz šādu jautājumu māte neatbildēja. Kad jau<br />
tuvojāmies priestera mājai, viņa paziņoja: ”Paklausies! Es gribu, lai<br />
tu pateiktu taisnību. Ja tu redzēji, tad tā arī saki Bet ja neredzēji, tad<br />
atzīsties, ka esi melojusi.”<br />
Nevienu vārdu vairāk neteikdamas, uzkāpām pa verandas<br />
kāpnēm, un godājamais priesteris ļoti laipni mūs ieaicināja savā<br />
kabinetā, es pat teiktu – ar sevišķu mīlestību. Viņš stingri, bet ļoti<br />
pieklājīgi mani iztaujāja, uzdodams visādus jautājumus krustām<br />
šķērsām, lai pārbaudītu, vai manis teiktais sakrīt ar jau iepriekš<br />
90
stāstīto un vai mani apgalvojumi ir tādi paši kā iepriekšējā reizē.<br />
Beigās viņš paraustīja plecus: ”Es nezinu, ko par visu to domāt!”<br />
8. Apgabala prefekta draudi<br />
Dažas dienas vēlāk mūsu vecākiem tika paziņots, ka mums<br />
visiem trijiem, Žasintai, Francisko un man kopā ar tēviem nākamajā<br />
dienā jāierodas pie pilsētas administrācijas Vilā Novā de Ourem.<br />
Līdz pilsētai bija deviņas jūdzes, priekš mums, mazajiem bērneļiem,<br />
ļoti tāls ceļš. Vienīgais pārvietošanās līdzeklis – mūsu pašu divas<br />
kājas vai jāšana uz ēzeļa, tāpēc mans tēvocis tūdaļ paziņoja, ka viņš<br />
tur ieradīsies viens pats un bērnus līdzi neņems.<br />
“Viņiem tāds ceļš kājām ir par grūtu. Uz ēzeļa arī viņi nekad<br />
nav jājuši, viņi taču nevarēs nosēdēt ēzeļa mugurā. Galu galā, kāda<br />
nozīme tik mazus bērnus izsaukt, it kā viņiem būtu jāstājas tiesas<br />
priekšā!”<br />
Mani vecāki gan bija pilnīgi pretējās domās.<br />
“Mana meita gan ies. Lai viņa pati par sevi atbild. Es no tā visa<br />
nekā nesaprotu. Ja viņa melo, tad labi vien būs, ka viņa saņems<br />
sodu.”<br />
Nākamajā dienā agri no rīta 20 mani uzsēdināja ēzelim mugurā<br />
un tēva un tēvoča pavadībā mēs trijatā devāmies ceļā. Pa ceļam es<br />
trīs reizes nokritu no ēzeļa. Man liekas, Jūsu Ekselence, es jau Jums<br />
rakstīju, kādas ciešanas šī diena sagādāja Žasintai un Francisko, jo<br />
viņi domāja, ka mani nogalinās. Taču mani visvairāk sāpināja manu<br />
vecāku vienaldzība, jo es redzēju, cik saudzīgi pret saviem bērniem<br />
izturējās mans onkulis un tante. Ceļā uz pilsētu iegrimu pārdomās:<br />
“Cik dažādi ir mani un manas māsīcas un brālēna vecāki. Viņi<br />
gatavi riskēt ar sevi, lai aizstāvētu savus bērnus, toties mani vecāki<br />
vislielākā vienaldzībā atdod mani tiesāšanai, lai dara ar mani, ko<br />
grib. Nu, nekas, man jābūt izturīgai,” es teicu sev,” jo tas man dot<br />
iespēju vēl vairāk ciest aiz mīlestības uz Tevi, mans Dievs, un gandarīt<br />
par grēcinieku atgriešanos.” Šādas pārdomas manā sirdī vienmēr<br />
ienesa mieru<br />
20 . Tas bija 11.augusts.<br />
91
Mani iztaujāja apgabals prefekts, mana tēva, tēvoča un man<br />
nepazīstamu cilvēku klātbūtnē. Pārvaldnieka nolūks bija piespiest<br />
mani atklāt Noslēpumu un panākt, lai es nekad vairs neietu uz Kovu<br />
da Iria. Viņam nepietrūka nedz draudu, nedz solījumu. Redzēdams,<br />
ka nosprausto mērķi sasniegt neizdodas, viņš mani atlaida,<br />
paziņodams, ka gan jau beigās viņš savu panāks, pat ja viņam nāktos<br />
mani nogalināt. Tad viņš norāja manu tēvoci par rīkojuma nepildīšanu<br />
un ļāva mums iet.<br />
9. Nepatikšanas Lūcijas mājā<br />
Mājās gaidīja jaunas nepatikšanas, kuru dēļ es atkal tiku<br />
uzskatīta par vainīgo. Zeme Kovas da Iria ielejā bija manu vecāku<br />
īpašums. Tā bija auglīgāka nekā citur un mēs tur audzējām kukurūzu,<br />
zirņus un citus dārzeņus. Nogāzēs auga olīvkoki, ozoli un akmeņozoli.<br />
Tagad, kad tur bija sākuši pulcēties ļaužu pūļi, mēs vairs neko<br />
nevarējām audzēt. Viss tur tika nomīdīts. Bez tam, lielākā daļa cilvēku<br />
šeit ieradās jāšus, un viņu ēzeļi un zirgi noēda visu, ko vien varēja<br />
atrast. Mana māte uzkrāva posta vainu man: ”Nu, tagad, ja tu gribi<br />
ēst tad ej un prasi Dievmātei!” Māsas arī neatpalika: ”Jā, tagad tu<br />
vari ēst to, kas aug Kovā da Iria.”<br />
Šādi izteicieni bija kā šķēpa dūriens sirdī, es pat neuzdrošinājos<br />
paņemt maizes gabaliņu. Lai no manis izdabūtu patiesību, māte itin<br />
bieži lika lietā pat slotas kātu vai kādu citu koka nūju, kas atradās<br />
pavarda tuvumā. Taču, neraugoties uz to, viņa, protams, centās arī<br />
rūpēties par mani. Redzēdama mani bālu un vāju, baidījās, ka es<br />
atkal varētu saslimt. Nabaga māte! Tagad es tiešām izprotu viņas<br />
situāciju. Cik ļoti man viņas žēl! Viņai bija tiesības skaisties uz mani<br />
un turēt mani aizdomās par patiesības noklusēšanu.<br />
Pateicoties Dieva žēlastībai, es nekad necentos pārmest mātei,<br />
jo Eņģelis bija teicis, ka Dievs man sūtīs ciešanas, un es vienmēr<br />
šādās situācijās saskatīju Dieva darbošanos. Tāpēc mana mīlestība<br />
un cieņa pret māti kļuva arvien lielāka, it kā es tiktu sevišķi apmīļota.<br />
Un tagad es esmu viņai pat vairāk pateicīga par tādu attieksmi pret<br />
mani, nekā ja viņa būtu turpinājusi mani aijāt un paijāt.<br />
92
10. Lūcijas pirmais garīgais tēvs<br />
Man liekas, ka tas bija šajā mēnesī 21 , kad cienījamais tēvs<br />
Formigao pirmo reizi ierādās mani iztaujāt. Viņa jautājumi bija ļoti<br />
nopietni, līdz pat sīkumiem. Man viņš ļoti iepatikās, jo viņš runāja<br />
par garīgās izaugsmes ceļiem un pamācīja mani, kā sevi garīgi<br />
pilnveidot. Parādījis Sv.Agneses bildīti, viņš pastāstīja par šīs svētas<br />
ciešanām un ieteica man censties viņu atdarināt. Tēvs Formigao<br />
turpināja ierasties pie mums katru mēnesi un mani iztaujāt. Sarunas<br />
beigās viņš vienmēr sniedza kādu vērtīgu garīgu padomu. Kādu dienu<br />
viņš teica:<br />
“Mīļais bērns, tev ļoti jāmīl Mūsu Kungs, jo Viņš tevi ir apveltījis<br />
ar tik daudzām žēlastībām.”<br />
Šie vārdi atstāja uz mani tik dziļu iespaidu, ka kopš tā brīža<br />
manī radās paradums nepārtraukti teikt mūsu Kungam vienu un to<br />
pašu: ”Mans Dievs, es mīlu Tevi pateicībā par žēlastībām, kuras Tu<br />
man esi dāvājis.” Man tik ļoti iepatikās šī īsā lūgšana, ka es to<br />
iemācīju Žasintai un Francisko. Arī viņiem tas iekrita sirdī, ka pat<br />
visaizraujošākās spēles laikā Žasinta mēdza jautāt: ”Vai jūs<br />
neaizmirsāt pateikt Kungam, cik ļoti jūs Viņu mīlat Viņa dāvāto<br />
žēlastību dēļ.”<br />
11. Ouremas cietumā<br />
Tuvojās augusta mēneša trīspadsmitais datums. Jau iepriekšējā<br />
vakarā ļaužu pūļi drūzmējās pie mums. Visi gribēja mūs redzēt, uzdot<br />
jautājumus un caur mums nodot savus lūgumus Dievmātei. Visā<br />
šajā burzmā mēs jutāmies kā futbola bumba, ko spārda no visām<br />
pusēm. Mūs raustīja uz visām pusēm, uzdodot jautājumus, un<br />
nedodot mums iespēju pat atbildēt uz iepriekšējiem jautājumiem.<br />
Visā šai jūklī tika saņemta pavēle doties uz tantes māju, kur mūs<br />
21 . Dr. Manuels Nunes Formigao (Manuel Nunes Formigão) juniors, vēlāk lielais<br />
Fatimas apustulis, pirmo reizi ieradās Kovā da Iria 13.septembrī, nevis<br />
augustā.<br />
93
gaidīja rajona prefekts. Mani turp aizveda tēvs, jo šo pavēli bija<br />
saņēmis tieši viņš. Ierodoties tur, redzēju, ka prefekts sēž Francisko<br />
istabā. Viņš mūs atkal iztaujāja un atkārtoti mēģināja mūs piespiest<br />
atklāt Noslēpumu un apsolīt, ka nekad vairs neiesim uz Kovu da<br />
Iria. Tā kā viņš no mums neko izdabūt nevarēja, tad lika manam<br />
tēvam un onkulim mūs aizvest uz draudzes mācītāja māju.<br />
Es tagad, Jūsu Ekselence, nekavēšos aprakstīt visu to, kas notika<br />
cietumā, jo to Jūs jau zināt. Kā jau iepriekš Jūsu Ekselencei es<br />
paskaidroju visdziļākās sāpes, visdziļākās ciešanas mums sagādāja<br />
tas, ka mūsu ģimenes mūs bija pilnīgi atstājušas. Pēc šī ceļojuma<br />
jeb apcietinājuma, es tiešām nezinu, kā to pareizāk nosaukt. Atgriezos<br />
mājās, ja nemal<strong>dos</strong>, 15.augustā 22 . Tā vietā, lai nosvinētu manu<br />
atgriešanos, man nekavējoties bija jāizlaiž aitas no aploka un jādodas<br />
ganībās. Lai gan mana tante ar onkuli savus bērnus tomēr paturēja<br />
mājās un ganībās aizsūtīja jaunāko brāli Žoanu.<br />
To, kas notika pēc tam, Jūsu Ekselence, arī jau zina, tāpēc par<br />
to šeit nerakstīšu. Vissvētākā Jaunava atkal mūs aicināja turpināt<br />
upurēšanu un beigās teica:<br />
“Lūdzieties, lūdzieties ļoti daudz un nesiet upurus par<br />
grēciniekiem. Tik daudzas dvēseles aiziet uz elli tāpēc, ka nav neviena,<br />
kas upurē un lūdzas par viņām.”<br />
12. Miesas novārdzināšana un ciešanas<br />
Pāris dienu vēlāk, dzenot uz ganībām aitas, uz ceļa atradu virves<br />
gabalu, kas, acīmredzot bija izkritis no kādiem ratiem. Es to pacēlu<br />
un jokojoties apsēju ap roku. Pēc kāda laika sajutu, ka virve<br />
nospiedusi man roku.<br />
“Paklau, man sāp!” teicu savai māsīcai. ”Mēs varētu apsiet to<br />
ap jostas vietu un sāpes upurēt Dievam.”<br />
22 . Lūcija šeit un citur raksta, ka Dievmāte parādījās Valiņjos 15.augustā, tas<br />
ir tajā pašā dienā, kad viņa atgriezās no Vila Nova de Ourem cietuma. Tā ir<br />
kļūda, no cietuma viņa gan atgriezās 15.augustā, bet Dievmāte parādījās<br />
nākošajā svētdienā, 1917.gada 19.augustā.<br />
94
Nabaga bērni tūdaļ piekrita manam uzaicinājumam. Mēs šo<br />
garo virvi, izmantojot asus akmeņus, sadalījām trijās daļās. Virvi<br />
nolikām uz akmens un ar otru mazāku asu akmeni, kas mums<br />
aizvietoja nazi, veiksmīgi to pārgriezām. Laikam tāpēc, ka virve<br />
bija ļoti raupja un resna, vai arī tāpēc, ka mēs to pārāk cieši bijām<br />
sasējuši, mēs tiešām cietām sāpes. Dažreiz šīs sāpes bija tik mokošas,<br />
ka mazā Žasinta izplūda asarās. Šādās reizēs es mudināju viņu palaist<br />
virvi vaļīgāk, bet viņa tam nepiekrita: ”Nē! Tas ir mans upuris par<br />
grēku izpirkšanu un grēcinieku atgriešanos.”<br />
Kādu citu reizi spēlējāmies plūcot zāli; to spiežot radās pīkstoša<br />
skaņa. Žasintai gadījās noplūkt arī nātri un sadzeldēt rokas. Tūdaļ<br />
viņai radās doma par jaunu sevis mocīšanas veidu: ”Paklau! Paklau!<br />
Mēs varam izmanot nātres sevis šaustīšanai.” No šī brīža mēs šad<br />
un tad iepērām savas kājas ar nātrēm.<br />
Ja nekļū<strong>dos</strong>, šī mēneša laikā mums radās arī paradums savas<br />
pusdienas atdot nabadzīgākajiem bērniem, kā jau es, Jūsu Ekselence,<br />
Jums rakstīju agrāk. Ap šo laiku arī mana māte bija nedaudz<br />
nomierinājusies. Viņa mēdza teikt: ”Ja būtu kaut vai viens cilvēks<br />
vairāk, kas būtu kaut ko redzējis, tad es varbūt noticētu! Bet no<br />
cilvēku pūļiem šie bērni ir vienīgie, kas kaut ko ir redzējuši!”<br />
Pēdējo mēnešu laikā vairāki cilvēki stāstīja, ka viņi redzējuši<br />
vai nu Dievmāti vai kādas neparastas zīmes pie saule, vai vēl kaut<br />
ko citu. Šai sakarā mana māte paziņoja: ”Agrāk es teicu: ja vēl kāds<br />
cilvēks kaut ko redzēs, es noticēšu, taču tagad, kad vairāki stāsta<br />
par saviem redzējumiem, es vienalga neticu!” Ap šo pašu laiku tēvs<br />
mani sāka it kā aizstāvēt, apsaukdams tos, kas bāra mani: ”Mēs<br />
nezinām vai tā ir patiesība, bet arī nevaram apgalvot, ka tie ir meli.”<br />
Arī mans onkulis un tante, noguruši no neskaitāmiem<br />
ziņkārīgajiem, kas vēlējās ar mums tikties un runāt, ganos sūtīja<br />
savu dēlu Žoanu, lai mājās varētu palikt kopā ar Žasintu un<br />
Francisko. Drīz pēc tam viņi pārdeva visas aitas un man bija jāiet<br />
ganos vienai pašai. Ja gadījās, ka es ganīju netālu no mājām, Žasinta<br />
ar savu brālīti piebiedrojās man, bet, ja es biju tālu prom, tad gaidīja<br />
mani uz ceļa atgriežamies mājās. Jāatzīstas, ka tās bija patiesi<br />
laimīgas dienas. Vienatnē ar savām aitām, kalnos vai ielejās, grimu<br />
95
pārdomās par debesu jaukumiem un pateicos Dievam par visām<br />
žēlastībām, kuras Viņš man bija dāvājis. Ja manu vientulību iztraucēja<br />
māsas balss, kas sauca mani mājās, jo bija ieradies kāds cilvēks,<br />
kas vēlējās ar mani runāt, izjutu zināmu nepatiku. Vienīgais<br />
mierinājums šādās reizēs bija šo tikšanos upurēt Dievam.<br />
Kādu dienu pie mums ieradās trīs kungi. Pēc sarunas, nevarētu<br />
teikt, ka tā bija nepatīkama, viens no viņiem atvadoties piebilda:<br />
”Pielūko, ka atklāj savu noslēpumu. Ja ne, rajona prefekts ir nolēmis<br />
jūs nogalināt!” Žasintas seja staroja priekā: ”Cik brīnišķīgi! Es tik<br />
ļoti mīlu Mūsu Kungu un Mūsu Dievmāti. Es tad varēšu Viņus drīz<br />
redzēt!” Apkārt klīda baumas, ka administrators tiešām domā mūs<br />
nogalināt. To padzirdējusi mana tante, kas dzīvoja Kasaisā (Casais),<br />
ieradās ar nolūku aizvest mūs pie sevis: ”Es dzīvoju citā rajonā,<br />
tāpēc mans administrators jums neko neizdarīs.” Bet viņas plāns<br />
nekad netika realizēts, jo mēs atteicāmies doties projām. “Ja mūs<br />
nogalinās, vēl jo labāk! Mēs būsim Debesīs!” bija mūsu atbilde.<br />
13. Trīspadsmitais septembris<br />
Tuvojās trīspadsmitais septembris. Papildus tam, ko esmu Jums<br />
jau stāstījusi, varu atklāt Dievmātes teikto šajā dienā:<br />
“Dievam ir tīkami jūsu upuri, bet viņš negrib, ka jūs gulētu ar<br />
virvi apsējušies, lai tā ir apsieta tikai pa dienu.”<br />
Lieki teikt, ka bez vārda runas paklausījām Viņas pavēlei. Likās,<br />
ka Mūsu Mīļais Kungs jau augustā bija vēlējies sniegt kādu redzamu<br />
zīmi, tāpēc māte ļoti cerēja, ka šajā dienā būs vairāk skaidrības par<br />
notiekošo. Taču, Mūsu Kungs pieļāva, ka nebija nedz redzama, nedz<br />
jūtama Viņa godības vismazākā izpausme, iespējams, lai varētu no<br />
mums sagaidīt vēl kādu upuri. Mana māte bija zaudējusi pacietību,<br />
tāpēc mājinieku attieksme pret mani neuzlabojās. Viņai tiešām bija<br />
tiesības būt sašutušai, jo saimnieciskā ziņā Kova da Iria bija pilnīgs<br />
zaudējums, ne tikai kā ļoti labas ganības mūsu aitām, bet arī viss<br />
ēdamais, kas tur tika audzēts, bija nomīdīts. Bez tam māte bija pilnīgi<br />
pārliecināta, kā viņa izteicās, ka šie notikumi nebija nekas cits kā<br />
muļķīga fantāzija un vienkārša bērnu izdoma. Viena no manām<br />
96
māsām šādās reizēs neteica neko, bet, ja kāds jautāja pēc manis,<br />
pasauca mani un turpināja ganīt aitas manā vietā.<br />
Sarunās izšķiestais laiks bagātai ģimenei neko ļaunu nenodarītu,<br />
bet mums, kas pārtika tikai no sava darba, tas bija liels zaudējums.<br />
Pēc kāda laika mana māte bija spiesta pārdot visas aitas, bet iegūtie<br />
līdzekļi nebija nekāds lielais ieguvums ģimenei. Es biju pie visa<br />
vainīga un kritiskos brīžos visi pārmetumi gāzās pār mani. Ceru, ka<br />
mans mīļais Kungs pieņēma manas ciešanas, kuras Viņam upurēju,<br />
un priecājos, ka varu to veltīt grēku izpirkšanai un par grēcinieku<br />
atgriešanos. Būtībā māte varonīgi pacieta visas grūtības, un, ja viņa<br />
mani rāja vai sodīja, tas notika tāpēc, ka man neticēja. Viņa nespēja<br />
pieņemt krustu, ko Mūsu Kungs sūtīja, un mēdza teikt: ”Vai tiešām<br />
tas ir Dieva sods par maniem grēkiem? Ja tā, tad lai ir slavēts Dievs!”<br />
14. Lūcija pacieš pārmetumus<br />
Kādu dienu kaimiņiene, nezinu, kā viņai tas ienāca prāta, pateica<br />
mātei, ka kāds vīrietis man ir iedevis naudu; es gan neatceros, kāda<br />
summa tika minēta. Tūdaļ māte pasauca mani un noprasīja, vai tā ir<br />
bijis. Kad atbildēju, ka neko neesmu saņēmusi, viņa lika lietā slotas<br />
kātu. Kad no manām drēbēm bija izsists pietiekoši daudz putekļu,<br />
mana māsa un meitene no tuvākās apkaimes vārdā Virdžinija<br />
apliecināja, ka viņas bija klāt iztaujāšanā un tas vīrietis neko man<br />
nebija devis. Pateicība viņu aizstāvībai, citādi es atkal būtu devusies<br />
uz mūsu iemīļoto aku, lai veltītu vēl vienu upuri Labajam Kungam.<br />
15. Neparastais viesis<br />
Ja es nekļū<strong>dos</strong>, tas arī bija septembris 23 , kad mūsu mājā ieradās<br />
kāds jauns vīrietis. Viņš bija tik ļoti garš, ka, ieraugot viņu, es trīcēju<br />
aiz bailēm. Lai ienāktu mājā viņam bija jāpieliecas, un es nodomāju,<br />
23 . Tas attiecas uz Dr. Karlosa de Azevedo Mendes vizīti 1917.gada 8.septembrī.<br />
97
ka viņš ir kāds vācietis. Tas bija kara laiks un pieaugušie mēdza<br />
baidīt bērnus teikdami: ”Nāks vācietis un tevi nogalinās.”<br />
Domāju, nu, mana pēdējā stundiņa ir klāt. Mans izbīlis nepalika<br />
nepamanīta, tāpēc jaunais cilvēks centās mani nomierināt; uzsēdināja<br />
mani sev uz ceļa un runāja ļoti laipni. Kad bijām izrunājušies, viņš<br />
lūdza māti, lai atļauj man aizvest viņu uz Dievmātes parādīšanās<br />
vietu un tur kopīgi palūgties. Saņēmuši vēlamo atļauju, devāmies<br />
ceļā. Taču visu laiku trīcēju aiz bailēm, viena pati iedama līdzās<br />
svešiniekam – mierināju sevi ar domu, ja viņš mani nogalinās, pēc<br />
nāves nokļūšu pie Mūsu Kunga un Dievmātes.<br />
Kad bijām sasnieguši svēto vietu, viņš nometās ceļos un lūdza<br />
mani pievienoties Rožukroņa lūgšanā, lai saņemtu no Dievmātes<br />
sevišķu žēlastību, proti, lai viņa izredzētā līgava piekristu saņemt<br />
laulības sakramentu. Es pabrīnījos par šādu lūgumu un nodomāju:<br />
”Ja viņa tikpat stipri baidās no viņa kā es, tad viņa nekad ne<strong>dos</strong> “jā”<br />
vārdu.” Kad lūgšana bija galā, jaunais cilvēks mani pavadīja gandrīz<br />
līdz pašām mājām un atgādināja man par savu lūgumu. Pa galvu pa<br />
kaklu skrēju uz tantes mājām, baidīdamās, ka viņš atkal varētu<br />
atgriezties mūsu mājās.<br />
Kas gan tas bija par pārsteigumu, kad 13.oktobrī pēc Dievmātes<br />
parādīšanās, es pēkšņi attapos šī jaunekļa rokās, kas nesa mani,<br />
augsti paceltu virs cilvēku galvām. Nu tas apmierināja visus, kas<br />
vēlējās mani redzēt! Pēc brīža jauneklim aizmetās kāja un viņš<br />
pakrita, taču ne es. Mani tūdaļ pārtvēra kāds cits no apkārtesošā<br />
pūļa, un jauneklis pazuda manam skatienam. Taču pēc kāda laika<br />
viņš atkal ieradās mūsu mājās ar savu agrāko līgavu, kas tagad bija<br />
viņa sieva, lai pateiktos par Vissvētākās Jaunavas žēlastību un<br />
izlūgtos Viņas svētību abu nākotnei. Tagad šis jaunais cilvēks ir<br />
cienījamais Dr.Karloss Mendess (Carlos Mendes) no Torres Novas.<br />
16. Trīspadsmitais oktobris<br />
Bija pienācis 13.oktobris. Jūsu Ekselence jau visu zina par šīs<br />
dienas notikumiem. No Dievmātes teiktā šajā dienā neizdzēšamu<br />
iespaidu uz mani atstāja Viņas lūgums:<br />
98
“Nedariet pāri Mūsu Kungam, jo Viņam jau tik daudz ir pāri<br />
nodarīts!” Cik mīļi izteikta sūdzība, cik dziļi sirdi sāpinošs lūgums!<br />
Man tik ļoti gribējās, lai šie vārdi izskanētu visā pasaulē, lai visi<br />
Mūsu Mātes bērni varētu sadzirdēt Viņas lūgumu!<br />
Izplatījās baumas, ka varas pārstāvji Parādīšanās laikā gribējuši<br />
uzspridzināt bumbu. Tas mani it nemaz nebiedēja. Pastāstīju to<br />
Žasintai un Francisko. Viņi tikai nopriecājas: ”Cik jauki! Kāda<br />
žēlastība doties uz debesīm tieši no šīs vietas kopā ar Dievmāti!”<br />
Mani vecāki gan bija stipri nobijušies un pirmo reizi izteica vēlēšanos<br />
iet ar mani kopā uz Kovu da Iria, teikdami, ja mūsu meitai būtu<br />
jāmirst, tad arī viņi gribētu mirt reizē ar mani. Šoreiz, ejot uz tikšanos<br />
ar Dievmāti, tēvs paņēma mani pie rokas. Bet kopš Parādīšanās<br />
sākuma līdz atgriešanās brīdim mājās es uz viņu vairs nepaskatījos.<br />
Pēcpusdienu pavadīju kopā ar brālēnu un māsīcu. Mēs bijām<br />
kā tādas neparastas būtnes, kuras visi gribēja ne tikai redzēt, bet arī<br />
pieskarties. Vakarā es biju pilnīgi pārgurusi no neskaitāmajiem<br />
jautājumiem un atbildēm, kas nebeidzās pat iestājoties naktij. Vairāki<br />
cilvēki, kas nesagaidīja savu rindu, lai tiktos ar mums palika līdz<br />
nākamajai dienai. Daži turpināja vēl uzdot jautājumus pat naktī,<br />
taču es aiz pārguruma nokritu uz grīdas un aizmigu. Paldies Dievam,<br />
tajā laikā es vēl nepazinu, kas ir cilvēka cieņa un pašcieņa. Tāpēc<br />
pret visiem izturējos tikpat dabiski kā pret saviem vecākiem.<br />
Nākamajā dienā, jeb precīzāk, nākošajās dienās iztaujāšana<br />
turpinājās. Kopš šīs Dievmātes parādīšanās gandrīz katru dienu Kovā<br />
da Iria ieradās cilvēki, lai izlūgties Debesu Mātes aizstāvību. Ikviens<br />
vēlējās redzēt vizionārus, uzdot viņiem jautājumus un kopā lūgties<br />
Rožukroni. Dažreiz es biju tik ļoti pārgurusi, atbildot uz vieniem un<br />
tiem pašiem jautājumiem, ka meklēju kādu iemeslu, lai pazustu no<br />
ļaužu acīm. Bet cilvēki bija tik neatlaidīgi, ka man bija jāpārvar<br />
sevi; tas tiešām nebija viegli, lai apmierinātu viņu vēlmes. Šādās<br />
reizēs sirds dziļumos atkārtoju savu lūgšanu: ”Mans Dievs, es upurēju<br />
to, aiz mīlestības uz Tevi, par grēkiem pret Marijas Bezvainīgo Sirdi,<br />
par grēcinieku atgriešanos un par Svēto tēvu!”<br />
99
17. Priesteri iztaujātāji<br />
Jūs Ekselence, no mana apraksta par māsīcu Jums jau ir zināms<br />
par diviem svētīgi priesteriem, kas bija ieradušies pie mums un stāstīja<br />
par Svēto tēvu, lūgdami vienmēr viņu ietvert savā aizlūgšanā. Kopš<br />
šī brīža nebija vairs nevienas lūgšanas vai upura, kurā nebūtu iekļauts<br />
aizlūgums par Svēto tēvu. Mēs tik ļoti iemīlējām Svēto tēvu, ka tad,<br />
kad draudzes prāvests teica, ka man varbūt vajadzētu doties uz Romu,<br />
lai Viņa Svētība mani iztaujātu, es aiz prieka sasitu plaukstas un<br />
teicu savai māsīcai: ”Vai nebūtu brīnišķīgi, ja es varētu doties turp<br />
un redzēt Svēto tēvu!” Žasinta un Francisko apraudājās: ”Mēs gan<br />
netiekam, bet mēs to varam upurēt par viņu.”<br />
Draudzes prāvests mani iztaujāja pēdējo reizi 24 . Visi notikumi<br />
bija beigušies norādītajā laikā, bet viņš joprojām nezināja, ko teikt<br />
par visu notikušo. Viņš jau arī bija sācis izrādīt savu nepatiku. “Kāpēc<br />
visi cilvēki dodas turp lūgties tukšā vietā, ja šeit ir Dzīvais Dievs<br />
mūsu baznīcā? Vissvētākais Sakraments aizmirsts un atstāts<br />
vientulībā tabernakulā? Kāda jēga visai tai naudai, kuru viņi atstāj<br />
zem ozolkoka, ja tepat līdzās baznīcā sākts remonts un trūkst naudas,<br />
lai to pabeigtu?² 5 ”<br />
Es lieliski sapratu, kāpēc viņš tā runāja, bet es neko tur nevarēju<br />
padarīt! Ja man būtu bijusi teikšana pār cilvēku sirdīm, es, protams,<br />
būtu viņus vedusi uz draudzes baznīcu, bet tā kā es to nevarēju<br />
panākt, tad tas bija vēl viens mans upuris Dieva godam.<br />
Kad svētceļnieki uzdeva jautājumus, Žasinta vienmēr stāvēja<br />
galvu nodūrusi un skatījās zemē, retu reizi teikdama kādu vārdu,<br />
toties man bija jāsniedz atbildes uz zinātkāro jautājumiem. Šī iemesla<br />
dēļ mani nepārtraukti izsauca uz draudzes prāvesta māju. Kādu dienu<br />
mani iztaujāt ieradās priesteris no Torres Novas² 6 . Viņa jautājumi<br />
24 . Mūsu īpašumā ir arī draudzes priestera apraksts; katrā intervijā bija runa<br />
par vieniem un tiem pašiem notikumiem.<br />
25 . Tā laika dokumenti liecina par to, ka patiesais priestera aizbraukšanas<br />
iemesls bija viņa nespēja tikt galā ar baznīcas restaurēšanas darbiem.<br />
26 . Kanoniķis Ferreira, kas tajā laikā bija Torres Novas priesteris, kādu dienu<br />
atzinās, ka tas bija viņš, kas tiešām ļoti sīki centās iztaujāt Lūciju.<br />
100
ija tik aizvainojoši, ka es sāku šaubīties, vai rīkojos pareizi<br />
saglabādama Noslēpumu. Aprunājos ar brālēnu un māsīcu.<br />
“Es nezinu, vai mēs nenodarām kādu ļaunumu neatbildēdami<br />
uz jautājumiem par Dievmātes Noslēpumu. Jo mēs tikai pasakām,<br />
ka Viņa mums ir atklājusi Noslēpumu, bet vairāk neko nestāstām.<br />
Vai tā ir melošana vai nav?”<br />
“Es arī nezinu,” atbildēja Žasinta, ”jo tu jau mums arī neko<br />
nestāsti.”<br />
“Protams, es negribu jums neko stāstīt,” atbildēju, “bet kāpēc<br />
viņi mums jautā, kāda veida pašmocības mēs praktizējam. Tas nu ir<br />
pēdējais salmiņš, kam pieķerties. Paklau! Ja jūs būtu klusējuši un tu<br />
nebūtu teikusi ne vārda, neviens līdz šim nezinātu, ka mēs redzējām<br />
Dievmāti un runājām ar Viņu, ka redzējām Eņģeli; nevienam tas<br />
nebūtu bijis vajadzīgs!”<br />
Nabaga mazā māsīciņa, izdzirdējusi manus spriedelējumus, atkal<br />
sāka gauži raudāt tāpat kā maijā, par ko es Jums, Jūsu Ekselence<br />
jau izklāstīju viņas dzīves aprakstā. Viņa atkal lūdza man piedošanu,<br />
bet es paliku neziņā ar savām pārdomām.<br />
Ieradās vēl viens priesteris; viņš bija no Santaremas. Viņš<br />
izskatījās kā brālis tam, ar kuru es jau biju runājusi: tāda paša<br />
auguma, un sejas panti gandrīz identiski, varbūt ka viņi bija<br />
vienojušies, kā ar mani runāt. Sekoja tie paši jautājumi, tie paši<br />
mēģinājumi mani iegāzt, tāda pati smiešanās un jokošana. Pēc šīs<br />
tikšanās manas šaubas vēl vairāk padziļinājās un es tiešām nesapratu,<br />
kā man tālāk rīkoties. Es nepārtraukti lūdzu Mūsu Kungu un<br />
Dievmāti, lai pasaka , ko man darīt. “Mans Dievs un mana Vismīļākā<br />
Debesu Māmiņa, Jūs zināt, ka es negribu Jūs aizvainot melojot; bet<br />
Jūs arī zināt, ka būtu nepareizi stāstīt visu, ko es zinu.”<br />
Šo pārdomu laikā man laimējās satikt Olivalas vikāru 27 . Nezinu,<br />
kāpēc, bet viņš manī iedvesa uzticību un es atklāju savas šaubas.<br />
Aprakstā par Žasintu es jau minēju viņa sniegto padomu, kā saglabāt<br />
Noslēpumu. Viņš sniedza arī norādījumus, kas būtu jādara mūsu<br />
garīgās izaugsmes labā. Galvenais, mācīja mūs, kā visās lietās<br />
27 . Tas bija tēvs Faustino.<br />
101
iepriecināt Mūsu Kungu un kā Viņam veltīt neskaitāmus mazus<br />
upurīšus. “Mani bērni, ja jums kaut kas ļoti garšo, ēdiet kaut ko citu<br />
un upurējiet to Dievam. Ja jums gribas spēlēties, nedariet to, un<br />
atkal upurējiet to Dievam.Ja cilvēki jums uzdot jautājumus, un jūs<br />
nevarat no tā izvairīties, tā ir Dieva griba; upurējiet Viņam arī to.”<br />
Ar šo svētīgo priesteri mēs ļoti labi sapratāmies, un es viņu<br />
iemīlēju. Kopš tā laika viņš vienmēr rūpējās par manu dvēseli. Šad<br />
un tad viņš ieradās, lai apraudzītu mani, vai arī mēs uzturējām<br />
sakarus caur uzticamo atraitni Emīlijas² 8 kundzi, kas dzīvoja nelielā<br />
mājiņā netālu no Olivalas. Viņa bija ļoti dievbijīga un bieži devās<br />
lūgties uz Kovu da Iria. Vēlāk viņa nāca arī uz mūsu mājām un<br />
lūdza, lai man dažreiz atļauj paciemoties arī pie viņas. Šādās reizēs<br />
tad mēs abas apciemojām cienījamo vikāru, kurš bija tik laipns, ka<br />
ielūdza mani uz divām trim dienām paciemoties pie viņa, lai sastādītu<br />
kompāniju viņa māsai. Viņš bija tik pacietīgs, ka pavadīja ar mani<br />
daudzas stundas, mācot man tikumu un izglītojot dzīves gudrībā.<br />
Lai gan es tajā laikā neko nezināju par garīgo vadību, tagad varu<br />
teikt, ka viņš bija mans pirmais garīgais tēvs. Tāpēc es glabāju sevī<br />
pateicību un skaistas atmiņas par šo svētīgo priesteri.<br />
1. Lūcija dodas uz skolu<br />
102<br />
III. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
Ak, vai, es te rakstu kā pagadās, aizmirsdama pat vairākas lietas,<br />
kurām vajadzētu uzrakstīt! Bet es rakstu tā kā Jūsu Ekselence<br />
norādīja: visu, ko es savā vienkāršībā atceros. To vēlos arī es,<br />
nedomājot par secību vai stilu. Tādā veidā, ceru, mana paklausība<br />
ir lielāka un tāpēc patīkamāka Mūsu Kungam un Marijas<br />
Bezvainīgajai Sirdij.<br />
Es tagad atkal atgriežos savu vecāku mājās. Jau rakstīju, ka<br />
māte pārdeva mūsu aitu ganāmpulku un paturējām sev tikai trīs<br />
aitas. Tās mēs ņēmām sev līdzi, kad gājām lauku darbos. Ja palikām<br />
28 . Šī vieta saucas Soutaria. Sinjoras Emīlijas māja tika pārbūvēta par kapelu.
mājās, turējām tās aizgaldā un tur arī barojām. Sāku iet skolā, un<br />
māte vēlējās, lai es brīvajā laikā iemācītos aust un šūt. Līdz ar to<br />
mana uzturēšanās mājās bija nodrošināta un nevajadzēja tērēt laiku<br />
manis meklēšanai kā agrāk, kad ganīju aitas. Kādu dienu manas<br />
māsas kopā ar citām meitenēm tika aicinātas vīnogu novākšanā kāda<br />
bagāta vīra² 9 īpašumā. Māte atļāva iet arī man. Es jau agrāk rakstīju,<br />
ka māte viņām nekad nekur neļāva iet bez manis.<br />
2. Lūcija un draudzes prāvests<br />
Tas bija laiks, kad draudzes prāvests sāka gatavot bērnus<br />
svinīgajai Pirmajai Komūnijai. Kopš sešu gadu vecuma katru gadu<br />
es atjaunoju Kristības Sakramenta solījumu, tāpēc šogad māte<br />
nolēma, ka man tas vairs nebūtu jādara. Šī iemesla dēļ es uz katehisma<br />
mācībām vairs negāju. Pēc stundām bērni gāja uz priestera mājas<br />
verandu, bet es devos uz mājām apgūt aušanu un šūšanu. Prāvests<br />
nebija sevišķi apmierināts ar manu nepiedalīšanās šajās mācībās.<br />
Kādu dienu, ejot no skolas mājās, mani panāca kāda meitene, kuru<br />
bija sūtījusi priestera māsa un lika man tūdaļ atgriezties pie viņiem.<br />
Tas bija uz ceļa, kas ved uz Alžustrelu, netālu no mājas, kas piederēja<br />
vīram ar iesauku “slieka”.<br />
Domādama, ka mani atkal grib iztaujāt, atvainojos un aizbildinājos,<br />
ka mamma man stigri pieteica pēc skolas tūlīt iet mājās. Bez<br />
tālākiem paskaidrojumiem es drāzos pāri laukiem, lai atrastu kādu<br />
slēptuvi, kur mani neviens nevarētu sameklēt. Taču šoreiz man tas<br />
dārgi maksāja.<br />
Dažas dienas vēlāk draudzē bija lieli svētki. Misi celebrēja<br />
vairāki priesteri, kas bija ieradušies no tuvākās apkārtnes. Kad tā<br />
bija beigusies, draudzes priesteris izsauca mani visu priesteru priekšā<br />
un stingri norāja par katehisma nodarbību neapmeklēšanu un par<br />
māsas lūguma neuzklausīšanu. Vārdu sakot, visi mani nedarbi tika<br />
celti gaismā, un šāda rāšanās turpinājās vēl diezgan ilgi.<br />
29 . Šis īpašums Torres Novas tuvumā piederēja inženierim Mario Godiņjo. Mūsu<br />
arhīvā atrodas viņa izdarītais pirmais bērnu fotouzņēmums 1917.gada<br />
13.jūlijā.<br />
103
Par laimi nez no kurienes parādījās mans svētīgais priesteris un<br />
mēģināja šo lietu vērst par labu, cenšoties mani attaisnot, teikdams,<br />
ka iespējams māte nebija ļāvusi. Te nu mans prāvests iebilda: ”Viņas<br />
māte! Tā taču ir svēta! Bet kas būs ar meitu, to mēs vēl redzēsim!”<br />
Mans prāvests, vēlāk Torres Novas vikārs, man diezgan laipni<br />
jautāja, kāpēc es neapmeklēju katehisma nodarbības. Atbildēju, ka<br />
tāds bija mātes lēmums. Viņš man nenoticēja un lika sameklēt manu<br />
māsu Gloriju, kas bija turpat baznīcas tuvumā, lai noskaidrotu, kā<br />
tad nu īsti tur bija. Uzzinājis, ka viss tiešām bija tā, kā es paskaidroju,<br />
viņš pieņēma lēmumu:<br />
“Nu, vai nu bērns apmeklē turpmākās nodarbības, atnāk uz<br />
grēksūdzi un kopā ar visiem saņem Svēto Komūniju, vai arī šajā<br />
draudzē viņa Komūniju nekad vairs nedabūs!”<br />
Dzirdot šo ultimātu, māsa sāka skaidrot, ka pēc piecām dienām<br />
mums jāaizbrauc pie radiem un tas būs ļoti apgrūtinoši tikt uz<br />
nodarbībām, bet, ja cienījamais prāvests vēlas es varētu atnākt uz<br />
grēksūdzi un Komūniju saņemt kādu citu dienu pirms mūsu<br />
aizbraukšanas. Prāvestu šis skaidrojums neapmierināja, un viņš<br />
palika nelokāms savā lēmumā.<br />
Pārnākot mājās, par notikušo pastāstījām mātei. Viņa devās pie<br />
prāvesta ar lūgumu, lai viņš pieņem manu grēksūdzi un atļaut man<br />
saņemt Komūniju kādā citā dienā. Bet tas bija veltīgi. Tad māte<br />
nolēma, ka pēc svinīgās Pirmās Komūnijas saņemšanas pie māsām<br />
mani aizvedīs brālis, neraugoties uz tālo un ārkārtīgi slikto ceļu:<br />
līkumu līkumiem, te augšā, te lejā. Domājot par priekšā stāvošo<br />
grēksūdzi pie draudzes prāvesta, biju tik nelaimīga, ka gauži raudāju.<br />
Dienu pirms svinīgās Pirmās Komūnijas visi šim notikumam<br />
sagatavotie bērni tika aicināti uz grēksūdzi. Mani pārņēma bailes, it<br />
kā es būtu izdarījusi kādu noziegumu. Ienākot baznīcā, redzēju<br />
vairākus priesterus, kas pieņēma grēksūdzes. Tur bija arī cienījamais<br />
priesteris Kruzs (Cruz) no Lisabonas. Es jau agrāk biju ar viņu<br />
runājusi un man viņš ļoti patika. Baznīcas vidū grēksūdzes pieņem<br />
arī draudzes prāvests, tāpēc nodomāju: ”Iešu vispirms pie tēva Kruza<br />
uz grēksūdzi, pajautāšu, kā man rīkoties, un pēc tam pie savējā.”<br />
Tēvs Kruzs bija pati laipnība. Uzklausījis mani, viņš sniedza man<br />
104
šādu padomu, ja es negribu iet pie draudzes prāvesta, varu izsūdzēt<br />
grēkus pie cita priestera, draudzes priesterim nav tiesību nedot man<br />
Svēto Komūniju. Grēkus izsūdzēju tēvam Kruzam. Starojoša aiz<br />
laimes, palūgusies kā priesteris bija ieteicis, izlavījos no baznīcas,<br />
lai mani neviens nepamanītu un nepasauktu atpakaļ. Nākošā dienā<br />
iera<strong>dos</strong> baznīcā baltā kleitā, nedaudz nobijusies, ka Svēto Komūniju<br />
varētu nesaņemt. Viss it kā labi beidzās, Komūniju saņēmu, tomēr<br />
pēc svētkiem prāvests uzskatīja par vajadzīgu man atgādināt, ka<br />
mana nepaklausība nav pagājusi nepamanīta.<br />
Dienu no dienas prāvests kļuva aizvien neapmierinātāks un,<br />
nespēdams izprast notiekošo Kovā da Iria, aizbrauca prom uz citu<br />
draudzi. Nu izplatījās baumas, ka viņa aizbraukšanā vainīga esmu<br />
es³º, jo viņš nevarēja uzņemties atbildību par šiem notikumiem. Viņš<br />
bija dedzīgs un visu iecienīts priesteris, taču man tagad nācās ciest.<br />
Vairākas draudzes sievietes, izrādīja savu nepatiku pret mani<br />
aizskarot mani ar kādu nelaipnu vārdu, iebukņījot vai pat iesitot<br />
pļauku..<br />
3. Draugu līdzjūtība un līdzcietība<br />
Šīs debesu “žēlastības” Žasintai un Francisko piedzīvot nenācās,<br />
jo viņu vecāki viņus vienmēr aizstāvēja un neļāva darīt pāri. Toties<br />
viņi pārdzīvoja manis dēļ: ik reizi redzot mani pazemotu vai<br />
noskumušu, viņi raudāja.<br />
Kādu dienu Žasinta man teica: ”Ja mani vecāki būtu tādi kā<br />
tavējie, tad cilvēki atļautos sist arī mūs. Es tad vēlētos vēl vairāk<br />
upurēt savas ciešanas Mūsu Kungam.” Jāsaka, ka viņa tiešām zināja<br />
vairākas iespējas ko un kā upurēt. Dažreiz mūsu upuris bija<br />
apņemšanās deviņas dienas vai pat veselu mēnesi nedzert ūdeni. Vienu<br />
reizi mēs pat pieņēmām šādu lēmumu viskarstākajā laikā, augusta<br />
mēnesi, kad šeit valda nežēlīgs karstums. Kādu dienu atgriežoties<br />
mājās no Kovas da Iria, kur bijām lūgušies Rožukroni, Žasinta<br />
sūdzējās par galvassāpēm. Mēs atradāmies līdzās dīķim.<br />
30 . Tas nebija īstais iemesls. Tās bija domstarpības ar draudzes locekļiem sakarā<br />
ar baznīcas pārbūvēšanu.<br />
105
“Es šeit padzeršos,” viņa teica.<br />
“Tikai ne šo ūdeni,” atbildēju. ”Mana māte neļauj to dzert, tas<br />
nav labs, labāk palūgsim Marijai <strong>dos</strong> Anjos.” (Mūsu kaimiņiene<br />
bija nesen apprecējusies un dzīvoja tepat netālu vienā mājiņā.)<br />
“Nē. Es nedzeršu labu ūdeni. Netīra ūdens dzeršana varētu būt<br />
mans upuris Mūsu Kungam.”<br />
Ūdens dīķī bija patiešām ļoti netīrs, jo cilvēki šeit mazgāja<br />
drēbes, un dīķis bija arī lopu dzirdinātava. Tāpēc jau mana māte<br />
brīdināja bērnus, ka tādu ūdeni nedrīkst dzert.<br />
Kādu citu reizi Žasinta teica:<br />
“Domāju, ka Mūsu Kungam vajadzētu būt apmierinātam ar<br />
mūsu upuriem. Man tik ļoti ļoti slāpst! Taču es nedzeršu. Es cietīšu<br />
aiz mīlestības uz Viņu.”<br />
Reiz mēs sēdējām uz tēvoča mājas sliekšņa un, ieraudzījuši, ka<br />
mums tuvojas cilvēku pulciņš, nolēmām paslēpties. Laika bija maz,<br />
jo viņi bija jau pavisam tuvu, Es un Francisko paslēpāmies zem<br />
gultām, katrs savā istabā, taču Žasinta atteicās slēpties: ”Šī tikšanās<br />
būs upuris Mūsu Kungam,” viņa teica.<br />
Šie cilvēki tiešām runājās ar Žasintu diezgan ilgi cerībā sagaidīt<br />
mani, taču beigās devās prom. Izlīdusi no slēptuves, jautāju: ”Ko tu<br />
atbildēji, kad viņi tev prasīja, kur mēs esam?”<br />
“Neteicu neko. Es vienkārši noliecu galvu, nodūru acis un neteicu<br />
ne vārda. Es vienmēr tā daru, kad negribu teikt nedz patiesību, nedz<br />
arī nepatiesību, jo melot ir grēks.”<br />
Viņai piemita paradums klusēt un bija bezjēdzīgi gaidīt no viņas<br />
kādu atbildi. Ja mums nebija nekādas iespējas izvairīties no mūsu<br />
nelūgtajiem ciemiņiem, tas bija mūsu upuris, lai gan paši par šādu<br />
rīcību nebijām sevišķi apmierināti.<br />
Kādu dienu spēlējāmies divu lielu vīģes koku ēnā, kad Francisks,<br />
kas spēlējās nedaudz tālāk, ieraudzīja tuvojamies vairākas lēdijas;<br />
viņš steidzās mums to paziņot. Mēs tūdaļ uzrāpāmies kokos. Tajos<br />
laikos modē bija cepures ar tik lielām malām, kas atgādināja sietu.<br />
Bijām pārliecināti, ka zem tādām cepurēm saredzēt kaut ko virs<br />
galvas ir neiespējami, un, tiklīdz viņas bija garām, mēs nolecām no<br />
kokiem un skriešus devāmies uz kukurūzas lauku, kas bija daudz<br />
labāka slēptuve nekā koku zari.<br />
106
Šis mūsu paradums izmantot jebkuru iespēju paslēpties no<br />
apmeklētājiem mūsu draudzes prāvestā izraisīja lielu<br />
neapmierinātību. Sevišķi viņš rājās par mūsu izvairīšanos no<br />
priesteriem. Protams, viņam bija taisnība. Priesteri mēdza mūs<br />
iztaujāt krustām šķērsām un bez gala uzdot vienus un tos pašus<br />
jautājumus. Šādas reizes, kad mums bija jāstājas priesteru priekšā,<br />
mēs veltījām Dievam kā vislielāko mūsu upuri.<br />
4. Valdības nostāja<br />
Valdība sāka izrādīt nepatiku pret visu, kas notika Kovā da<br />
Iria. Dievmātes paradīšanās vietā cilvēki bija izveidojuši koka arku<br />
un iekāruši laternas. Netrūka arī tādu, kas rūpējās, lai tās vienmēr<br />
degtu. Kādu nakti tika saņemta pavēle nojaukt šo arku un nocirst<br />
akmeņozolu, virs kura mēdza parādīties Dievmāte, un aizvest to<br />
prom. No rīta šī ziņa izplatījās tik ātri kā viesulis. Skriešus devos<br />
turp. Vai tiešām tā būs patiesība? Kāds prieks bija redzēt, ka vīri<br />
bija kļūdījušies un nocirtuši nevis akmeņozolu, bet tam līdzās esošo<br />
koku! Es lūdzos par šo vīru atgriešanos, lai Dievmāte viņiem piedod.<br />
Nedaudz vēlāk, neatceros, vai tas bija 1918.gada vai 1919.<br />
gada³¹ 13.maijs, paklīda baumas, ka Kovā da Iria ieradušies karavīri<br />
uz zirgiem. Cilvēki uztraukti nāca pie manis un teica, ka nu tā ir<br />
mana pēdējā stundiņa. Teiktajam nepievērsu īpašu nozīmi un devos<br />
uz baznīcu. Kad iera<strong>dos</strong> Fatimā, pagāju garām jātniekiem, kas tiešām<br />
bija ielenkuši baznīcu, un devos baznīcā iekšā. Izklausīju Sv.Misi,<br />
kuru celebrēja man nepazīstams priesteris, saņēmu Svēto Komūniju,<br />
pateicos Dievam par šo žēlastību un devos mājup. Neviens man neko<br />
neteica, nezinu, varbūt neviens mani neredzēja, vai arī nolēma<br />
nepievērst man uzmanību.<br />
Līdz manīm nonāca ziņa, ka karavīri cenšas neļaut cilvēkiem<br />
iet uz Kovu da Iria. Par spīti dzirdētajam devos turp, lai Dievmātes<br />
parādīšanās vietā lūgtos Rožukroni. Ceļā man pievienojās vairākas<br />
31 . Jautājums ir par 1920.gada 13.maiju. Tas ir datums, kuru Lūcija nevarēja<br />
atcerēties.<br />
107
no tālienes nākušas sievietes. Kad bijām jau diezgan tuvu divi jātnieki<br />
uzsita zirgiem ar pletni un aulēkšiem devās mums pretī. Apstājušies<br />
mums līdzās, noprasīja, kurp dodamies. Sievietes drosmīgi atbildēja,<br />
ka tā nav viņu darīšana. Viņi vēlreiz uzcirta zirgiem, grasīdamies<br />
mūs samīdīt zem zirgu pakaviem. Sievietes devās bēgt kur nu kurā,<br />
un pēc mirkļa es attapos viena pati starp abiem jātniekiem. Karavīri<br />
noprasīja, kā mani sauc un es mierīgi nosaucu savu vārdu. Tad viņi<br />
jautāja vai es esot vizionāre. Arī uz šo jautājumu droši atbildēju ar<br />
“jā”. Un man lika iet pa ceļa vidu starp abiem kavalēristiem Fatimas<br />
virzienā.<br />
Kad bijām nonākuši pie dīķa, par kuru es iepriekš rakstīju,<br />
nabaga sieviete, kas tur dzīvoja nelielajā mājiņā, redzēdama mani<br />
starp diviem zirgiem, izskrēja ceļa vidū man pretī, kā kādreiz bija<br />
rīkojusies Veronika iznākot pretī Jēzum. Karavīri nekavējoties<br />
aizdzina viņu prom no ceļa, un šī sieviete skaļi raudādama, vaimanāja<br />
par manu likteni. Pēc pāris soļiem karavīri apstājās un jautāja, vai<br />
viņa ir mana māte. Saņēmuši noraidošu atbildi, viņi nenoticēja, un<br />
vēlreiz jautāja vai tā nav mana māja. Atkal atbildēju: ”Nē.” Acīmredzot<br />
joprojām neticēdami, lika man iet nedaudz pa priekšu, kamēr<br />
mēs nonācām līdz manu vecāku mājai.<br />
Kad bijām sasnieguši Alžustrelas nomali, kur bija neliels avotiņš<br />
un izraktas bedres vīnogulāju stādīšanai, viņi apstājās un droši vien,<br />
lai mani iebaidītu viens no viņiem skaļi teica:<br />
“Re, kur ir bedres. Nocirtīsim ar zobenu viņai galvu, apraksim<br />
un atstāsim šeit. Tā mēs būsim tikuši galā ar visu šo lietu.”<br />
Dzirdot šādus vārdus, tiešām nodomāju, ka mana pēdējā<br />
stundiņa ir klāt, bet es biju pilnīgi mierīga, it kā uz mani tas<br />
neattiektos. Pēc pāris minūtēm otrs karavīrs ierunājās:<br />
“Nē, mums nav tiesību tā rīkoties.” Un pavēlēja man iet tālāk.<br />
Tā es turpināju ceļu cauri ciematam uz savām mājām. Visi iedzīvotāji<br />
bija pie logiem vai durvīm. Daži mani izsmēja un ņirgājās, citi<br />
vaimanāja, nobažījušies par to, kas varētu notikt. Nonākuši pie mūsu<br />
mājas, viņi lika man pasaukt vecākus, bet mājās nebija ne tēva, ne<br />
mātes. Viens no viņiem nokāpa no zirga un devās mājā iekšā, lai<br />
pārliecinātos vai vecāki nav noslēpušies. Veltīgi izmeklējušies un<br />
108
nevienu neatraduši, viņi uzkāpa zirgos un, pavēlējuši man palikt<br />
mājās visu atlikušo dienas daļu, devās projām.<br />
Vēlā pēcpusdienā izplatījās ziņa, ka cilvēki ir uzvarējuši<br />
jātniekus. Tie esot devušies projām. Ap saulrieta laiku es atkal biju<br />
Kovā da Iria un kopā ar simtiem svētceļnieku lūdzos Rožukroni.<br />
Vēlāk uzzināju, ka daži bija stāstījuši mātei par to, kas ar mani šajā<br />
dienā notika, un māte bija atbildējusi: ”Ja viņa tiešām redz Dievmāti,<br />
tad Dievmāte viņu aizstāvēs, bet ja viņa melo, tad būs saņēmusi to,<br />
ko pelnījusi.” Māte nebija izrādījusi nekādu uztraukumu. Tagad<br />
kādam var rasties jautājums: bet kur tad bija mani mazie draugi,<br />
kamēr viss tas risinājās? Es nezinu. Nevaru atcerēties, kur viņi bija<br />
tajā laikā. Iespējams, ka vecāki šajā dienā neļāva viņiem iet no mājas<br />
laukā.<br />
5. Lūcijas māte nopietni saslimst<br />
Acīmredzot Mūsu Kungs bija gandarīts par manām ciešanām,<br />
jo Viņš gatavoja man visrūgtāko biķeri, kuru drīz vien man bija<br />
jāizdzer. Māte tik ļoti saslima, ka vienu brīdi domājām, ka vairs<br />
neizdzīvos. Mēs, visi bērni, sapulcējāmies ap viņu, lai saņemt pēdējo<br />
svētību un noskūpstītu viņas roku. Tā kā es biju visjaunākā, tad arī<br />
šajā reizē es biju pēdējā. Kad māte mani ieraudzīja, mazliet<br />
atdzīvojās, un aplikusi rokas man ap kaklu, pēc dziļas nopūtas<br />
iesaucās: ”Mīļā meitiņa, kas ar tevi notiks bez mātes! Tevis dēļ es<br />
mirstu ar sāpēs caurdurtu sirdi.” Tad, izplūdusi asarās, arvien ciešāk<br />
un ciešāk apkampa mani.<br />
Vecākā māsa ar varu mani atrāva no mātes, ieveda virtuvē un<br />
aizliedza atgriezties: ”Māte mirst aiz bēdām, kuras tu viņai esi<br />
sagādājusi!” Nometusies uz ceļiem un nolikusi galvu uz beņķīša,<br />
visdziļākajā izmisumā, kādu jebkad biju piedzīvojusi, un upurēju<br />
savas ciešanas Mūsu Kungam. Dažas minūtes vēlāk abas vecākās<br />
māsas, domādamas, ka mātes stāvoklis ir bezcerīgs, ienāca pie manis<br />
virtuvē: ”Lūcija! Ja tā ir taisnība, ka tu redzi Dievmāti, tad ej tūdaļ<br />
uz Kovu da Iria un lūdz, lai Viņa dziedina mūsu māti. Apsoli Viņai<br />
vienalga ko tu gribi, mēs izpildīsim; un tad mēs arī ticēsim.”<br />
109
Ne mirkli nekavējoties devos turp. Lai mani neviens neredzētu,<br />
gāju pāri laukiem pa apkārtceļu un iedama jau lūdzos Rožukroni.<br />
Sasniegusi galamērķi, rūgti raudādama, noliku Dievmātes priekšā<br />
visas savas ciešanas. Nomierinājusies un ar cerību, ka mīļā Debesu<br />
Karaliene būs uzklausījusi manu lūgšanu un mana māte atgūs<br />
veselību, devos mājās. Mātes stāvoklis tik tiešām bija jau uzlabojies<br />
un pēc trim dienām viņa jau varēja ķerties pie saviem mājas darbiem.<br />
Mana pateicība par lūgšanas uzklausīšanu bija šāda: Vissvētākajai<br />
Jaunavai es biju apsolījusi deviņas dienas pēc kārtas kopā ar<br />
māsām ierasties Kovā da Iria un lūgties Rožukroni, no ceļa līdz<br />
akmeņozolam ejot uz ceļiem. Un vēl es biju solījusies devītajā dienā<br />
paņemt līdzi deviņus nabadzīgus bērnus un pēc tam viņus paēdināt.<br />
Un tā mēs arī pildījām manis doto solījumu. Mums līdzi nāca arī<br />
māte.<br />
“Cik savādi!” viņa teica. ”Dievmāte mani ir izdziedinājusi, bet<br />
es joprojām nevaru noticēt! Nesaprotu, kā tas var būt!”<br />
6. Lūcijas tēva nāve<br />
Mūsu Labais Kungs bija sniedzis man mierinājumu, bet atkal<br />
Viņš klauvēja pie manām durvīm, sagatavodams mani vēl vienām<br />
nebūt ne mazākām ciešanām. Manam tēvam vienmēr bija laba<br />
veselība, viņš mēdza lielīties, ka viņam nekad nav nācies sūdzēties<br />
par galvassāpēm. Bet pienāca diena, kad abpusēja pneimonija lika<br />
viņam atstāt šo pasauli³² mazāk nekā divdesmit četru stundu laikā.<br />
Es tik ļoti to pārdzīvoju, ka domāju, – nomiršu aiz bēdām. Viņš bija<br />
vienīgais, kurš vienmēr apliecināja man savu draudzību, un vienmēr<br />
mani aizstāvēja, kad man nācās uzklausīt dažādus pārmetumus, un<br />
centās pasargāt no izjautāšanām.<br />
“Mans Dievs! Mans Dievs!” izmisumā kliedzu vienatnē savā<br />
istabā. “Es nekad nedomāju, ka Tu man sagādāsi tādas ciešanas!<br />
Bet, ja tā ir Tava Griba, es tās pārcietīšu aiz mīlestības uz Tevi un<br />
par grēkiem, kas nodarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi, par Svēto<br />
tēvu un grēcinieku atgriešanos.”<br />
32 . Lūcijas tēvs mira 1919.gada 31.jūlijā.<br />
110
7. Žasintas un Francisko saslimšana<br />
Ap to pašu laiku arī Žasintas un Francisko veselība pasliktinājās<br />
33 . Žasinta mēdza man sūdzēties:<br />
“Manā krūšukurvī kaut kas tik ļoti sāp, bet es neko nesaku<br />
mātei. Es tās cietīšu aiz mīlestības uz Tevi un par grēkiem, kas<br />
nodarīti pret Marijas Bezvainīgo Sirdi, par Svēto Tēvu un grēcinieku<br />
atgriešanos.”<br />
Kādu rītu, kad iera<strong>dos</strong> viņu apraudzīt, Žasinta jautāja:<br />
“Cik upurus tu šonakt veltīji Mūsu Kungam?”<br />
“Trīs. Trīs reizes piecēlos, lai noskaitītu Eņģeļa lūgšanas.”<br />
“Labi, bet es veltīju daudz, daudz upuru. Es nezinu, cik daudz,<br />
jo man bija jācieš lielas sāpes, taču es nesūdzējos.”<br />
Atšķirībā no Žasintas Francisko bija ļoti mazrunīgs. Viņš<br />
vienmēr pievienojās mums visās mūsu lietās vai spēlēs, bet pats reti<br />
kad izteica kādu vēlēšanos. Savas slimības laikā viņš varonīgi cieta<br />
sāpes. No viņa lūpām neizskanēja neviens vaids, neviena žēlaba.<br />
Neilgi pirms viņa nāves es jautāju:<br />
“Vai tu stipri ciet?”<br />
“Jā, bet es tās veltu mīlestībai uz Mūsu Kungu un Dievmātei.”<br />
Kādu dienu viņš man atdeva striķi, par kuru jau rakstīju:<br />
“Paņem to, kamēr mana māte to vēl nav redzējusi. Man vairs<br />
nav spēka to valkāt.”<br />
Slimošanas laikā viņš ēda visu, ko viņam piedāvāja un māte<br />
nevarēja saprast, kas viņam garšo, kas ne. Tā tas turpinājās līdz<br />
dienai, kad viņam bija jādodas uz debesīm 34 . Dienu pirms nāves<br />
viņš paziņoja man un Žasintai:<br />
“Man jādodas uz debesīm, un kad es tur nokļūšu, es lūgšu Mūsu<br />
Kungu un Dievmāti, lai Viņi arī jūs ļoti drīz paņem pie sevis.”<br />
Man liekas, savā aprakstā par Žasintu es jau minēju, kādas<br />
sirdssāpes izraisīja šī šķiršanās no brālēna, tāpēc šeit es to vairs<br />
33 . Francisko un Žasinta saslima gandrīz vienlaicīgi, tas ir, 1918.gada oktobra<br />
beigās.<br />
34 . Francisko mira 1919.gada 4.aprilī.<br />
111
neatkārtošu. Šajā laikā arī Žasinta jau bija slima un viņas veselība<br />
arvien pasliktinājās. Pastāstīšu kaut ko par viņas labajām īpašībām,<br />
kuras, manuprāt, agrāk netiku minējusi.<br />
Viņas māte zināja, cik ļoti viņai negaršoja piens. Kādu dienu<br />
māte atnesa viņai pie gultas pienu un vīnogu ķekaru:<br />
“Žasinta, lūk, tev piens un vīnogas. Ja negribi pienu, tad atstāj<br />
to un ēd vīnogas.”<br />
“Nē, māmiņ, vīnogas es negribu, vari tās aiznest prom, dod<br />
man pienu. Es to izdzeršu.” Tad, slēpdama savu nepatiku, to izdzēra.<br />
Māte bija priecīga, domādama, ka meitas apetīte ir uzlabojusies.<br />
Tiklīdz māte bija projām, viņa man atzinās:<br />
“Es tik ļoti gribēju vīnogas un man tik grūti bija izdzert to pienu!<br />
Tas bija mans upuris Mūsu Kungam.”<br />
Kādu rītu viņa izskatījās ļoti slikti, tāpēc jautāju, kā viņa jūtas:<br />
“Pagājušo nakti cietu stipras sāpes, tomēr apņēmos nepagriezties<br />
uz otriem sāniem un veltīju šīs ciešanas Mūsu Kungam; visu nakti<br />
nevarēju aizmigt.”<br />
Vēl kādu citu reizi viņa man atzinās:<br />
“Kad esmu viena, es izkāpju no gultas, lai noskaitītu Eņģeļa<br />
lūgšanu, taču tagad vairs nevaru pieskarties zemei ar pieri, es gāžos<br />
apkārt, tāpēc es lūdzos nometusies uz ceļiem.”<br />
Reiz man bija izdevība runāt ar draudzes vikāru. Viņš apjautājās<br />
par Žasintu. Visu pastāstīju un savam stāstījumam vēl pievienoju<br />
arī viņas teikto par to, ka viņa vairs nespēj lūgšanas laikā pieliekties<br />
pie zemes. Tad viņš lūdza man pateikt Žasintai, lai viņa vairs nekāpj<br />
no gultas laukā, bet lai lūdzas guļus cik ilgi var; lai sevi par daudz<br />
nenogurdina. Pie pirmās izdevības es to viņai atstāstīju.<br />
“Vai tad Mūsu Kungs būs ar tādu lūgšanu apmierināts?” viņa<br />
jautāja.<br />
“Jā, Viņš būs apmierināts,” atbildēju. “Mūsu Kungs vēlas, lai<br />
mēs darītu to, ko liek mūsu vikārs.”<br />
“Nu, labi. Es vairs nekāpšu no gultas laukā.”<br />
Man ļoti patika lūgties mūsu iemīļotajā alā Kabeso kalnā. Ik<br />
reizi, kad man bija izdevība, es devos turp. Atpakaļceļā salasīju īrisus,<br />
peonijas vai kādus citus ziedus un atnesu tos Žasintai:<br />
112
“Skat, šie ziedi tev no Kabeso!” Tie viņai vienmēr sagādāja<br />
lielu prieku, bet dažkārt, asarām ritot pār vaigiem, nopūtās:<br />
“Es nekad vairs nespēšu uz turieni aiziet! Ne uz Valiņjos, ne uz<br />
Kovu da Iria! Man ir tik skumji.”<br />
“Tas nav tik svarīgi, tu taču būsi debesīs un redzēsi Mūsu Kungu<br />
un Dievmāti.”<br />
“Tā gan,” viņa piekrita un samierinājusies ar to, ka viņai jāguļ,<br />
plūkāja ziedlapiņas un skaitīja tās.<br />
Pēc pāris dienām viņa jutās sliktāk. Kad iera<strong>dos</strong>, viņa atdeva<br />
man striķi, ko bija apsējusi sev ap vidukli:<br />
“Paglabā to pie sevis, bai<strong>dos</strong>, ka māte var ieraudzīt. Bet ja man<br />
paliks labāk, es atkal to apsiešu.”<br />
Šajā virvē bija trīs mezgli un pat asins traipi. Es to paslēpu<br />
mājās līdz pat prombraukšanas brīdim un tad, nezinādama, ko ar to<br />
darīt, sadedzināju. To pašu izdarīju arī ar Francisko striķi.<br />
8. Lūcijas vājā veselība<br />
Daži cilvēki, kas ieradās pie mums no tālienes, bija ievērojuši<br />
manu bālumu un vājumu, tāpēc lūdza mātei atļauju paņemt mani<br />
sev līdzi, paskaidrodami, ka šāda pārmaiņa man būs labvēlīga. Un<br />
tā kā māte piekrita, tad šie cilvēki arī veda mani sev līdzi. Ceļojot<br />
šurpu turpu, ne vienmēr es baudīju cieņu un mīlestību.<br />
Atrodoties projām no mājām, daži mani apbrīnoja un uzskatīja<br />
par svēto. Bet vienmēr bija arī tādi, kas apvainoja mani liekulībā,<br />
sauca par gaišreģi, kas redz garu ne jau tajā labākajā nozīmē, un pat<br />
par raganu. Tā bija Dieva apredzība iemest sāli ūdenī, lai tas<br />
nesabojātos. Pateicoties Dievišķai providencei man bija jāiziet caur<br />
uguni un ūdeni, taču es nedz sadegu, nedz samirku, nedz arī izjutu<br />
kādu godkārības kārdinājumu. Šādās reizēs pie sevis nodomāju: ”Visi<br />
viņi kļūdās. Es neesmu nedz svēta, kā daži no viņiem saka, nedz arī<br />
mele. Tikai Dievs zina, kas es esmu.” Un tiklīdz atgriezos mājās,<br />
devos pie Žasintas. Māsīca lūdzās:<br />
“Nebrauc vairs nekur projām. Bez tevis es jūtos tik vientuļa!<br />
Kopš tava ceļojuma sākuma es ne ar vienu neesmu runājusi. Es<br />
nezinu, kā jārunā ar citiem cilvēkiem.”<br />
113
Bija pienākusi tā diena, kad Žasintai bija jābrauc uz Lisabonu.<br />
Es jau rakstīju par mūsu atvadīšanos, tāpēc šeit par to vairs<br />
nerakstīšu. Man bija tik skumji palikt vienai bez māsīcas! Pavisam<br />
nesen mūsu mīļais Kungs bija aizsaucis uz debesīm manu tēvu, pēc<br />
tam Francisko; un tagad Viņš aizved Žasintu, kuru vairs šajā pasaulē<br />
nekad neredzēšu. Tūlīt pēc viņas aizbraukšanas devos uz Kabeso un<br />
paslēpos mūsu alā starp klintīm. Šeit, vientulībā ar Dievu es veldzēju<br />
savu sāpi, mazgājot to asaru straumēs. Kad lai<strong>dos</strong> lejā pa nogāzi,<br />
viss man atgādināja par manu mazo draudzenīti – akmeņi, uz kuriem<br />
bieži sēdējām kopā, puķes, kuras es vairs neplūcu, jo nebija neviena,<br />
kam tās dāvināt; Valiņjos, kur mēs visi trīs priecājāmies par paradīzes<br />
gaismu! Es it kā biju zaudējusi realitātes izjūtu un vienu dienu,<br />
aizgājusi uz tantes māju, saucu Žasintu no viņas istabas. Ieraugot<br />
mani, māsa Terēze nostājās man ceļā un atgādināja, ka Žasintas šeit<br />
vairs nav!<br />
Drīz pēc tam pienāca ziņa, ka viņa ir aizsaukta uz debesīm 35 .<br />
Viņas ķermenītis tika atvests atpakaļ uz Vilu Nova de Ourem. Mana<br />
tante paņēma mani sev līdzi lūgties pie viņas mazās meitiņas cerībā<br />
atgriezt mani realitātē. Taču manas skumjas vēl ilgi pēc tam arvien<br />
palielinājās. Ik reizi, kad kapsēta bija vaļā, gāju pie Žasintas kapu<br />
kopiņas, pie tēva, pie Francisko, un pavadīju tur garu garās stundas.<br />
Pēc kāda laika, paldies Dievam, mana māte nolēma aizbraukt<br />
uz Lisabonu un paņemt mani sev līdzi 36 . Pateicoties Dr. Formigāo<br />
ieteikumam doņja Asunsao Avelar (Assunção Avelar) mūs laipni<br />
uzņēma savā māja un, pateicoties viņas labvēlībai, piedāvāja maksāt<br />
par manām mācībām koledžā, ja es vēlētos palikt Lisabonā. Mana<br />
māte un es pieņēmām šo piedāvājumu. Mātei savukārt pēc ārstu<br />
konsultācijas ieteica izdarīt nieru un mugurkaula operāciju, taču sirds<br />
nepietiekamības dēļ šādā gadījumā viņas dzīvība varētu būt<br />
apdraudēta, tāpēc ārsti baidījās no atbildības. Līdz ar to māte<br />
atgriezās mājās un es paliku šīs kundzes aprūpē.<br />
35 . Žasinta mira 1920.gada 20.februārī.<br />
36 . Lūcija uzturējās Lisabonā no 7.jūlija līdz 6.augustam. Pēc tam viņa devās<br />
uz Santaremu un Alžustrelā atgriezās 12.augustā.<br />
114
Tieši tajā dienā, kad viss bija nokārtots, lai es varētu iestāties<br />
skolā, tika saņemta ziņa, ka mani meklē valdības pārstāvji. Tāpēc<br />
mani tūdaļ aizveda pie Dr.Formigao Santarem pilsētiņā, kur uz dažām<br />
dienām mani paslēpa un neļāva iet pat uz Misi. Pēc tam Dr.Formigao<br />
māsa atveda mani atpakaļ uz mājām un apsolīja parūpēties par manis<br />
iekārtošanu internātskolā, kas piederēja Sv.Doroterjas māsām<br />
Spānijā. Visas šīs pārmaiņas man ļāva nedaudz attapties no maniem<br />
pārdzīvojumiem, un nospiedošās skumjas pamazām sāka izgaist.<br />
9. Lūcijas pirmā tikšanās ar bīskapu<br />
Apmēram ap šo pašu laiku Jūs, Jūsu Ekselence, tikāt iecelts par<br />
Leirijas bīskapu un mūsu mīļais Kungs uzticēja Jums šo nabaga<br />
ganāmpulku, kas tik daudzus gadus bija bez gana 37 . Šoreiz mani<br />
neviens necentās iebaidīt ar Jūsu ierašanos, kā to bija darījuši agrāk<br />
gaidot kādu no priesteriem. Tagad viņi man stāstīja, ka Jūsu Ekselence<br />
zina visu, ka Jūs protat lasīt visu, kas ir rakstīts ļaužu sirdīs, un<br />
uzminēt cilvēku domas; un tagad Jūs atklāsiet visus manus<br />
noslēpumus. Šādas ziņas mani nevis nobiedēja, bet, gluži pretēji,<br />
iepriecināja, un es ar nepacietību sāku gaidīt tikšanos ar Jums. Pie<br />
sevis nodomāju: ”Ja tā ir taisnība, ka viņš zina visu, tad viņš arī<br />
uzzinās, ka runāju patiesību.” Tieši tāpēc, ka šī laipnā lēdija<br />
piedāvājās aizvest mani pie Jums, es biju ļoti priecīga. Cerību pilna<br />
gaidīju šo laimīgo brīdi. Beidzot pienāca tā diena, kad doņja Džilda<br />
(Gilda) aizveda mani uz Jūsu pili. Mūs laipni aicināja iekšā un ieveda<br />
istabā, kur bija nedaudz jāuzgaida.<br />
Pēc neilga brīža ienāca Jūsu Ekselences sekretārs 38 un laipni<br />
aprunājās ar doņju Džildu, ik pa brīdim uzdodot arī man kādu<br />
jautājumu. Es labprāt arī atbildēju, jo pāris reizes biju pie viņa uz<br />
grēksūdzi, un tagad priecājos par izdevību ar viņu vienkārši<br />
sarunāties. Vēl pēc brīža, ietinies milzīgā apmetnī, ienāca cienījamais<br />
37 . Jaunais diecēzes bīskaps ieradās 1920.gada 5.augustā.<br />
38 . Tēvs Augusto Maia mira 1959.gadā.<br />
115
monsiņjors Markes <strong>dos</strong> Santos (Marques <strong>dos</strong> Santos) 39 ; kājās viņam<br />
bija kurpes ar sprādzēm. Pirmo reizi redzēju šādi ģērbušos priesteri,<br />
tāpēc labi atceros, kā viņš izskatījās.<br />
Viņa jautājumu repertuārs bija tik plašs, ka likās, tam nebūs<br />
gala. Ik pa brīdim viņš iesmējās, it kā pajokodams par manām<br />
atbildēm. Man jau sāka likties, ka sarunu ar pašu bīskapu<br />
nesagaidīšu, taču šajā brīdī sekretārs pievērsās doņjai Džildai un<br />
paskaidroja, ka ienākot bīskapam, viņai būs jāatvainojas un jāatstāj<br />
mani ar bīskapu divatā, jo tā varētu būt privāta saruna. To dzirdot,<br />
es nopriecājos un nodomāju: ja jau Viņa Ekselence visu zina, viņš<br />
taču neuz<strong>dos</strong> man daudz jautājumu, un mēs būsim divatā. Kāda<br />
laime!<br />
Kad bīskaps ienāca istabā, doņja Džilda tiešām rīkojās tā kā<br />
bija lūgta, un es jutos pacilāta, atrodoties ar bīskapu divatā. Tagad<br />
nerakstīšu par mūsu sarunu, jo Jūsu Ekselence noteikti to atceras<br />
labāk nekā es. Būšu atklāta: kad sajutu Jūsu Ekselences sirsnību un<br />
sapratni neuzdot nekādus nevajadzīgus vai ziņkārīgus jautājumu,<br />
bet rūpēties tikai par manas dvēseles labklājību, es sarunas gaitā<br />
Jums pilnīgi uzticējos. Mana pārliecība par to, ka Jūsu Ekselence<br />
visu zina, tikai apstiprinājās. Tomēr Jūs man uzstādījāt arī zināmus<br />
noteikumus, kas, ņemot vērā manu dabu, bija ļoti viegli izpildāmi:<br />
turēt noslēpumā visu, ko Jūsu Ekselence man bija teicis un būt labai<br />
meitenei. Un tā es šo noslēpumu glabāju sevī līdz tai dienai, kad<br />
Jūsu Ekselence prasīja manas mātes piekrišanu.<br />
10. Atvadas no Fatimas<br />
Pienāca manas prombraukšanas diena. Iepriekšējā vakarā<br />
atvadījos no visām iemīļotajām vietām. Manu sirdi plosīja skumjas<br />
un vientulība, jo es biju pārliecināta, ka nekad vairs neredzēšu<br />
Kabeso, klinti, Valiņjos, draudzes baznīcu, kur mans mīļais Kungs<br />
bija uzsācis savu žēlsirdības darbu manā sirdī, kapsētu, kur atdusējās<br />
39 . Monsiņjors Manuels Markes <strong>dos</strong> Santos (Manuel Marques <strong>dos</strong> Santos),<br />
1892.g. - 1971.g.<br />
116
mans tēvs un Francisko. Šīs atmiņas spilgti saglabājušās līdz pat šai<br />
dienai. Vēlu vakarā atvadījos no mūsu akas, kuru apspīdēja bālais<br />
mēness, un vecā šķūņa, kur es biju pavadījusi daudzas stundas<br />
domājot par zvaigžņoto debesu skaistumu, saullēkta brīnumu un<br />
saulrieta maģisko pievilcību. Ar kādu sajūsmu rītos es vēroju rasas<br />
pilieniem klātos kalnus, kas, saules staru apmirdzēti, izskatījās kā<br />
pērlēm nobārstīti. Ziemas vakaros, sniega apklāto priežu galotņu<br />
vizuļošana man ļāva iztēloties paradīzes skaistumus.<br />
Ne no viena neatvadījusies, nākamajā dienā 40 divos naktī mātes<br />
un mūsu strādnieka Manuela Korreiras pavadībā devos uz Leiriju.<br />
Nepārkāpjot solījumu par Noslēpumu, paņēmu to sev līdz. Mēs vēl<br />
iegriezāmies Kovā da Iria, kur es pēdējo reizi lūdzos Rožukroni.<br />
Turpinot ceļu tālāk, ik pa brīdim atskatījos, atvadoties no man tik<br />
mīļās svētās vietas.<br />
Leirijā mēs ieradāmies deviņos no rīta. Tur es sastapu doņju<br />
Filumenu Mirandu, kurai Jūsu Ekselence bija licis mani pavadīt.<br />
Vēlāk, saņemot Iesvētīšanas Sakramentu, šī kundze kļuva mana<br />
krustmāte. Divos pēcpusdienā bijām jau stacijā, lai turpinātu ceļu<br />
tālāk. Šeit pēdējo reizi es apskāvu māti, atstājot viņu raudošu un<br />
skumju nomāktu uz perona. Vilciens sakustējās, likās, ka manu sirdi<br />
apņem bezgalīgs skumju okeāns, saglabājas tikai neaizmirstamas<br />
atmiņas.<br />
EPILOGS<br />
Jūsu Ekselence, man ir tāda sajūta, ka es esmu noplūkusi mana<br />
visskaistākā dārzā visskaistāko ziedu un ielikusi to Jūsu personā<br />
Kunga žēlsirdīgajās rokās, pievienojot tam lūgšanu, lai Viņš varētu<br />
ievākt bagātīgu dvēseļu ražu. Un, ņemot vērā to, ka mūsu mīļais<br />
Kungs priecājas par Savas radītās būtnes pazemīgo paklausību, es<br />
40 . Lūcija izbrauca no Alžustrelas 1921.gada 16.jūnija agrā rītā un ieradās<br />
Leirijā pēc vairākām stundām. No turienes ceļoja tālāk uz koledžu, kas atradās<br />
Porto. Ieradās tur nākošās dienas rītā.<br />
117
nobeigšu savu aprakstu ar Viņas, manas Mātes, kuru Viņš man ir<br />
dāvājis, Aizstāves un Vidutājas vārdiem: ”Raugi, Kunga kalpone!<br />
Lai Viņš turpina likt lietā mani pēc Sava prāta.”<br />
1. Vēl dažas atmiņas par Žasintu<br />
P.S. Piemirsu Jums pateikt: kad Žasinta devās uz slimnīcu Vila<br />
Nova de Ourem un Lisabonu, viņa zināja, ka viņa neizārstēsies, ka<br />
viņai būs vēl vairāk jācieš sāpes. Vēl ilgi pirms ārstēšanās Vila Nova<br />
de Ourem viņa teica:<br />
“Dievmāte grib, lai es būtu divās slimnīcās. Nevis lai izārstētos,<br />
bet lai vēl vairāk ciestu aiz mīlestības uz mūsu Kungu un grēcinieku<br />
dēļ.”<br />
Es nezinu precīzi Dievmātes teiktos vārdus, kas bija domāti<br />
tikai Žasintai, jo nekad viņai par to nevaicāju. Es vienkārši pasaku<br />
to jums, ko viņa man šad un tad uzticēja. Šoreiz es centos neatkārtot<br />
to, ko biju rakstījusi iepriekšējā reizē, lai šis apraksts nebūtu pārāk<br />
garš.<br />
2. Neparastā Lūcijas pievilcība<br />
Lasot šo atmiņu stāstu, var rasties iespaids, ka ciematā mani<br />
nemīlēja vai nepievērsa man uzmanību. Tā tas nav. Krietni vien liels<br />
Kunga izvēlēto pulciņš apliecināja man savu pieķeršanos. Tie bija<br />
mazie bērni, kas vienmēr priecīgi lēkāja man apkārt un, ja zināja, ka<br />
ganu ciemata tuvumā, tad veseliem bariem cauras dienas pavadīja<br />
pie manis ganībās. Māte mēdza teikt:<br />
“Nesaprotu, ko tie bērni pie tevis atrod! Viņi tev skraidelē apkārt<br />
un priecājas it kā tie būtu kādi svētki!”<br />
Atklāti sakot, es nemaz nebiju priecīga par tādu bezgalīgo<br />
jautrību, tāpēc reizēm centos no tās izvairīties. Tas pats notika arī ar<br />
maniem draugien no Vilar, un es pat uzdrošinos teikt, ka tas pats<br />
notiek ar manām klostermāsām. Pirms pāris gadiem klostera<br />
priekšniece, kas tagad ir Māte Provinciāle, man teica:<br />
“Tev ir tik liela autoritāte māsu vidū, ka tu varētu būt laba<br />
padomdevēja viņu garīgajās lietās.” 41<br />
118
Un pavisam nesen klostera priekšniece Pontevedrā 42 izteicās šādi:<br />
“Zināmā mērā tu esi atbildīga Kunga priekšā par māsu dedzību<br />
vai nolaidību, jo atpūtas brīžos viņu uzvedība ir svārstīga: viņu<br />
degsme palielinās vai samazinās atkarībā no tevis, jo viņas vēro tevi<br />
un cenšas atdarināt visu, ko tu dari. Tie jautājumi, kurus tu<br />
paskaidroji, palīdzēja māsām labāk izprast regulu un novērtēt cik<br />
svarīgi ir to ievērot.”<br />
Kāpēc tā?<br />
Nezinu. Varbūt šo talantu man ir devis Kungs; par to man jābūt<br />
atbildīgai Viņa priekšā. Ja zinātu, kā to izmantot, es būtu Viņam<br />
tūkstoškārt pateicīga.<br />
3. Lūcijas lieliskā atmiņa<br />
Iespējams, ka kāds vēlas man uzdot jautājumu: kā es varu visu<br />
atcerēties? Kā tas ir iespējams? Es nezinu. Mūsu mīļais Kungs, kas<br />
pēc Sava prāta izdala daudzas dāvanas, kādu daļu no tām ir iedevis<br />
arī man – manu atmiņu. Tikai Viņš zina, kāpēc tā ir rīkojies. Bez<br />
tam, es redzu atšķirību starp dabisko un pārdabisko: ”Kad runājam<br />
par vienkāršiem mirstīgiem ļautiņiem, jau sarunas gaitā dažkārt<br />
cenšamies aizmirst teikto, bet pārdabiskās lietas iespiežas dziļi sirdī<br />
un nemainīgas saglabājas atmiņā, tās nevar aizmirst.”<br />
41 . Māte Marija do Karmo Korte Real (Maria do Carmo Corte Real).<br />
42 . Māte Karmena Refožo (Carmen Refojo) bija klostera priekšniece Pontevedrā<br />
no 1933. gada līdz 1939.gadam<br />
119
120<br />
TREŠAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
I e v a d s<br />
Mēs esam iepazinušies ar diviem atmiņu aprakstiem, kurus<br />
Lūcija uzrakstīja pēc Leirijas bīskapa un priestera Fonsekas<br />
ieteikuma. Arī šo nodaļu Lūcija rakstīja ne jau pēc pašas iniciatīvas,<br />
bet pēc kādas personas lūguma. Tas notika tā. Grāmata ar<br />
nosaukumu ”Žasinta” bija piedzīvojusi jau divus izdevumus –<br />
1938.gada maijā un oktobrī. Tuvojoties Dievmātes parādīšanās<br />
sudraba jubilejas svinībām 1942.gadā, radās doma par jaunu<br />
publikāciju. Varēja nojaust, ka Lūcijai bija pietiekami daudz faktu<br />
trešā izdevuma papildināšanai.<br />
Bīskaps Dom Hosē paziņoja Lūcijai, ka pie viņas ieradīsies<br />
Dr.Galamba, kuram interesē vairāki jautājumi attiecībā uz Žasintas<br />
dzīvi. Lūcija nojauta, ka ir pienācis laiks atklāt 1917.gada 13. jūlijā<br />
saņemtā Noslēpuma divas pirmās daļas, tāpēc nolēma tās uzrakstīt<br />
kā papildinājumu jaunajam izdevumam par Žasintas dzīvi.<br />
Cienījamais Dr.Galamba neieradās, taču par Noslēpuma<br />
atklāšanu Lūcija bija domājusi jau kopš jūlija beigām. Aprakstu<br />
viņa pabeidza 31.augustā un tūlīt to nosūtīja Leirijas bīskapam.<br />
Lūcijas ievadā rakstīto var papildināt ar priesterim Gonsalvesam<br />
rakstītās vēstules fragmentu:<br />
“Viņa Ekselence bīskaps man rakstīja par gaidāmo interviju<br />
ar Dr.Galambu. Viņš mani lūdza atsaukt atmiņā visu, ko es atceros<br />
par Žasintu, jo bija paredzēts publicēt jaunu izdevumu par viņas<br />
dzīvi. Šis lūgums man kā gaismas stars nonāca manas sirds dziļumos<br />
un es sapratu, ka ir pienācis laiks atklāt Noslēpuma divas pirmās<br />
daļas: pirmā daļa par elli un otrā – par Marijas Bezvainīgo Sirdi.<br />
Tomēr vēl par to šaubos, jo ļoti nelabprāt atklāju Noslēpumu.<br />
Aprakstu esmu jau pabeigusi, taču vilcinos, vai vajadzētu to nosūtīt<br />
vai iemest ugunī. Pagaidām nezinu, kā rīkošos.”<br />
Šis atmiņu apraksts liecina par to pašu ko iepriekšējie: no vienas<br />
puses – māsas Lūcijas nevēlēšanos rakstīt, bet no otras puses –<br />
pilnīga paklausību apzinoties, ka tas kalpos “Dieva godam<br />
un dvēseļu glābšanai.”
J.M.J.<br />
Jūsu Ekselence,<br />
PROLOGS<br />
Paklausot Jūsu Ekselences 1941.gada 26.jūnija vēstulē<br />
izteiktajam lūgumam vēlreiz atsaukt atmiņā un pierakstīt visu, ko es<br />
zinu par Žasintas dzīvi, man ienāca prātā, ka caur Jums Dievs mani<br />
uzrunā, un ir pienācis laiks sniegt atbildi uz jautājumiem, kurus tik<br />
bieži biju saņēmusi.<br />
Pēc manām domām, Dievam un Marijas Bezvainīgajai Sirdij<br />
būtu patīkami, ja grāmatā “Žasinta” viena nodaļa būtu veltīta elles<br />
vīzijas aprakstam un otra – Marijas Bezvainīgajai Sirdij 1 . Jūsu<br />
Ekselence, iespējams, to uzskatīs par nedaudz dīvainu un varbūt pat<br />
nevietā, bet tā nav mana ideja. Dievs Jums sniegs apskaidrību par<br />
šiem jautājumiem, kas kalpo Viņa godam un dvēseļu labumam.<br />
Tas ietver manu aprakstu par Noslēpumu un līdz ar to atbildi<br />
uz jautājumiem.<br />
1. Kas ir Noslēpums?<br />
Kas ir Noslēpums?<br />
Man liekas, es to tagad varu atklāt, jo esmu saņēmusi atļauju<br />
no Debesīm. Dieva vietnieki zemes virsū vairakkārt dažā<strong>dos</strong> laikos<br />
savās vēstulēs ir devuši man tiesības to darīt. Viena no tām glabājas<br />
pie Jums. Tā ir cienījamā priestera Hosē Bernardo Gonsalvesa 2<br />
vēstule, kurā viņš iesaka man rakstīt Svētajam tēvam 3 un atklāt<br />
Noslēpumu. Lai šis apraksts nebūtu pārāk garš, pieturēšos tikai pie<br />
būtiskā, pārējo atstājot Dieva ziņā piemērotākam laikam.<br />
1 . Šis atmiņu stāsts bija publicēta nevis otrajā izdevumā (1938.g. oktobrī), bet<br />
trešajā izdevumā (1942.g. oktobrī).<br />
2 . Tēvs Hosē Bernardo Gonsalvess (José Bernardo Gonçalves) bija viņas<br />
garīgais tēvs. Miris 1966.gadā.<br />
3 . Vēstule pāvestam Pijam XII tika nosūtīta 1940.gada 2.decembrī.<br />
121
Otrajā atmiņu aprakstā es jau minēju tās šaubas, kas man nedeva<br />
mieru no 1917.gada 13.jūnija līdz 13. jūlijam, taču tās pilnīgi izzuda<br />
Dievmātes parādīšanās dienā.<br />
2. Elles vīzija<br />
Un tā - Noslēpums sastāv no trim daļām, divas pirmās es atklāšu<br />
tagad 4 .<br />
Pirmā daļa ir elles vīzija 5 .<br />
Dievmāte mums parādīja milzīgu uguns jūru, kas likās<br />
atrodamies it kā zem zemes. Šai ugunī peldēja dēmoni un dvēseles<br />
cilvēka ķermeņa atveidā. Tās izskatījās kā caurspīdīgas degošas<br />
ogles, visas apkvēpušas vai bronzas krāsā. Brīžiem tās pacēlās gaisā<br />
līdz ar liesmas uzliesmojumu, kas izšāvās no viņiem pašiem kopā ar<br />
lieliem dūmu mākoņiem. Tās atkal krita atpakaļ uz visām pusēm kā<br />
milzīgas ugunskura dzirkstis, bez svara un līdzsvara, ar sāpju un<br />
izmisuma kliedzieniem, kas iedvesa mums šausmas, un mēs aiz<br />
bailēm trīcējām. Dēmoni līdzinājās briesmīgiem nepazīstamiem<br />
dzīvniekiem, melniem un caurspīdīgiem.<br />
Šī vīzija ilga tikai vienu mirkli. Cik pateicīgi mēs bijām Mūsu<br />
Debesu Māmiņai, ka jau pirmajā parādīšanās reizē Viņa apsolīja<br />
mūs paņemt sev līdzi uz Debesīm. Pretējā gadījumā, man liekas,<br />
mēs būtu nomiruši no šausmām un bailēm.<br />
Mēs paskatījāmies uz Dievmāti. Viņa laipni, bet ļoti skumji teica:<br />
“Jūs redzējāt elli. Tur nokļūst nabaga grēcinieku dvēseles. Lai<br />
tās glābtu, Dievs vēlas iedibināt pasaulē manas Bezvainīgās Sirds<br />
godināšanu 6 . Ja tas, ko es jums saku, notiks, daudzas dvēseles tiks<br />
glābtas un iestāsies miers. Karš 7 drīz beigsies, bet ja cilvēki turpinās<br />
4 . Jāņem vērā, ka runa ir par vienu Noslēpumu, kas sastāv no trim daļām. Šeit<br />
Lūcija runā par divām pirmajām daļām. Trešā daļa tika uzrakstīta 1944.gada<br />
3.janvārī un publicēta 2000.gada 26.jūnijā (skat. III Pielikumu).<br />
5 . Lūcija apraksta elles redzējumu ar lielu realitātes izjūtu.<br />
6 . Apsolījums par dvēseļu glābšanu, kas ir iekļauts “Fatimas vēstījumā” saistās<br />
ar Marijas Bezvainīgās Sirds aizbildniecību.<br />
7 . Tas attiecas uz I Pasaules karu, 1914.g. -1918.g.<br />
122
aizvainot Dievu, būs vēl lielāks karš pāvesta Pija XI 8 pontifikāta<br />
laikā. Kad jūs redzēsiet naktī neparastu gaismu, ziniet, ka tā ir liela<br />
Dieva zīme, 9 un Dievs grib sodīt pasauli par tās noziegumiem ar<br />
karu, badu, kam sekos represijas pret Baznīcu un Svēto tēvu.<br />
Lai to novērstu, Es atnākšu 10 , lai pieprasītu Krievijas veltīšanu<br />
manai Bezvainīgajai Sirdij un grēku izpirkšanas Komūniju mēneša<br />
pirmajās sestdienās. Ja Mans lūgums tiks uzklausīts, Krievija<br />
atgriezīsies un iestāsies miers; ja nē, tā izplatīs maldu mācības pa<br />
visu pasauli, izraisot jaunus karus un Baznīcas vajāšanu. Viss labais<br />
tiks noliegts, Svētais Tēvs daudz cietīs, vairākas nācijas tiks<br />
iznīcinātas. Tomēr beigās mana Sirds triumfēs. Svētais Tēvs<br />
konsekrēs Krieviju Man 11 , tā atgriezīsies un pasaulei tiks sniegts<br />
miera periods 12 .”<br />
3. Redzētais dziļi ietekmē Žasintu<br />
Jūsu Ekselence, kā jau es minēju savās piezīmes, kuras nosūtīju<br />
Jums pēc grāmatas “Žasinta” izlasīšanas, Noslēpumā redzētais un<br />
dzirdētais dziļi iespaidoja manu māsīcu. Tas tiešām tā bija. Elles<br />
vīzija viņā izraisīja tādas šausmas, ka jebkāda veida grēku izpirkšanas<br />
8 . Lūcija atkal piemin pāvesta Piju XI. Ir pieņemts, ka II Pasaules karš, (1939.g.<br />
– 1944.g., sākās pāvesta Pija XII pontifikāta laikā. Viņa uzskatīja, ka karš<br />
faktiski sākās 1938.gadā līdz ar Austrijas okupāciju.<br />
9 . Lūcija uzskata, ka neprastā ziemeļblāzma naktī no 25. uz 26.janvāri<br />
1938.gadā bija Dieva zīme, kas brīdināja par jauna kara draudiem.<br />
10 . Šis Vissvētākās Jaunavas apsolījums atnākt vēlreiz piepildījās 1925.gada<br />
10.decembrī, kad Viņa parādījās Lūcijai Pantevedrā (skat. I Pielikumu).<br />
1929.gada 13.jūnijā Tui Lūcija vēlreiz redzēja Dievmāti, kad Viņa lūdza<br />
konsekrēt Krieviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij.<br />
11 . Māsa Lūcija apstiprina, ka Jāņa Pāvila II Krievijas konsekrācija, ko viņš<br />
veica kopā ar bīskapiem 1984.gada 25.martā Romā bija atbilstoša Dievmātes<br />
lūgtajam un tika pieņemta Debesīs. “Jā, tas bija izdarīts atbilstoši tam, kā<br />
Dievmāte bija lūgusi.” (No vēstules Svētajam tēvam, 1989.gada 8. novembrī).<br />
Tāpēc tālākām diskusijām un iebildumiem nav pamata (skat. III Pielikumu).<br />
12 . Šis protams ir beztermiņa apsolījums, kas piepildīsies, taču mēs nezinām,<br />
kad tas notiks.<br />
123
upuris vai ar to saistītā pazemība viņas acīs bija tīrais sīkums, lai<br />
tikai dvēseles tiktu pasargātas no pazušanas.<br />
Tagad es atbildēšu uz otro jautājumu, kuru esmu saņēmusi no<br />
vairākām personām.<br />
Kā tas bija iespējams, ka Žasinta, būdama tik maza, visu tik<br />
labi izprata un uzņēmās tādus upurus un mocības?<br />
Domāju, iemesls ir šāds: pirmkārt, Dievs caur Marijas<br />
Bezvainīgo Sirdi dāvāja viņai sevišķu žēlastību; un, otrkārt, tāpēc,<br />
ka viņa bija redzējusi elli un tur nokļuvušās dvēseles.<br />
Daži cilvēki, pat visdievticīgākie, baidās runāt ar bērniem par<br />
elli, lai viņus nenobaidītu. Taču Dievs atļāvās parādīt elli trim<br />
bērniem, no kuriem vienam bija tikai seši gadi, labi zinot, ka viņi<br />
nobīsies, es atļaušos teikt, gandrīz līdz nāvei.<br />
Bieži vien Žasinta, domīgi sēžot uz zemes vai akmens, iesaucās:<br />
“Ak, elle! Elle! Elle! Man tik ļoti žēl to dvēseļu, kas ir ellē!<br />
Cilvēki tur sadeg kā malkas pagales ugunī!” Tad nopurinājās,<br />
nometās ceļos un, salikusi rokas lūgšanā, atkārtoja Dievmātes<br />
iemācīto:<br />
“Mans Jēzu! Piedod mums mūsu grēkus, pasargā mūs no elles<br />
uguns. Un aizved visas dvēseles uz debesīm, it sevišķi tās, kurām<br />
visvairāk vajadzīga Tava žēlsirdība.”<br />
Tagad Jūsu Ekselence sapratīs arī manas domas, ka šīs lūgšanas<br />
pēdējā daļa attiecas uz dvēselēm, kas ir nolādētas, vai varētu tādas<br />
būt. Žasinta mēdza ilgstoši palikt uz ceļiem un atkārot vēlreiz un<br />
vēlreiz šo lūgšanu. Tad it kā pamodusies no miega, viņa pasauca<br />
brālīti vai mani:<br />
“Francisko! Francisko! Vai tu lūdzies kopā ar mani? Mums ļoti<br />
daudz jālūdzas, lai izglābtu dvēseles no elles briesmām! Tik daudzi<br />
aiziet uz turieni! Tik daudzi!” Kādu citu reizi viņa mēdza jautāt:<br />
”Kāpēc Dievmāte neparāda elli grēciniekiem? Ja viņi to redzētu,<br />
viņi negrēkotu un tur nenokļutu! Tev jāpasaka Dievmātei, lai Viņa<br />
parāda elli visiem cilvēkiem (ar to viņa domāja visus klātesošos Kovā<br />
da Iria Dievmātes parādīšanās laikā). Tu redzētu, ka viņi visi<br />
atgrieztos un negrēkotu.”<br />
Pēc tam neapmierināta jautāja man: ”Kāpec tu nepateici<br />
Dievmātei parādīt elli šiem cilvēkiem?”<br />
124
“Es aizmirsu.”<br />
“Es arī aizmirsu!” noteica Žasinta, ļoti bēdīga.<br />
Dažreiz viņa uzdeva arī šādus jautājumus: ”Kādi ir tie grēki,<br />
kuru dēļ cilvēki nokļūst ellē?”<br />
“Es nezinu! Varbūt Dievkalpojuma neapmeklēšana svētdienās,<br />
zagšana, sliktu vārdu lietošana, nolādēšana un nolamāšana.”<br />
“Vai tad tikai viena vārda dēļ cilvēks var nokļūt ellē?”<br />
“Nu, droši vien var, tas taču ir grēks.”<br />
“Vai tad tas ir tik grūti paklusēt un aiziet uz Dievkalpojumu!<br />
Man tik ļoti žēl grēcinieku! Ak, ja es varētu viņiem parādīt elli!”<br />
Pēkšņi viņa apķērās man ap kaklu:<br />
“Es būšu Debesīs, bet tev vēl ilgi jāpaliek uz zemes. Ja Dievmāte<br />
tev atļaus, pastāsti visiem par elli, kāda tā izskatās, lai viņi vairāk<br />
negrēkotu un tur nenokļūtu.”<br />
Dažreiz, mirkli padomājusi, skaļi nopūtās: ”Tik daudz cilvēku<br />
aiziet uz elli! Tik daudz!”<br />
Lai viņu nomierinātu, atteicu: ”Nebaidies! Tu būsi Debesīs!”<br />
“Jā, jā,” viņa skumji noteica, ”bet es gribu, lai visi cilvēki nokļūst<br />
Debesīs.”<br />
Kad, apņēmusies upurēt kādu no ēdienreizēm, viņa atteicās ēst,<br />
es teicu:<br />
“Paklau, Žasinta nāc taču ēst!”<br />
“Nē. Tas būs mans upuris par tiem, kas ēd pārāk daudz.”<br />
Slimošanas laikā viņa centās iet uz Dievkalpojumu arī<br />
darbdienās. Es viņai aizrādīju:<br />
“Žasinta, nu, nedari sev pāri, tu esi tik vārga, neej uz baznīcu.<br />
Šodien taču nav svētdiena!”<br />
“Tam nav nozīmes! Es iešu to grēcinieku vietā, kas svētdienās<br />
neiet uz Dievkalpojumu.”<br />
Ja viņai gadījās dzirdēt kādu sliktu vārdu, viņa aizklāja seju ar<br />
rokām un lūdzās:<br />
“Ak, mans Dievs, vai tad šie cilvēki nesaprot, ka viņi, tā<br />
runādami, var nokļūt ellē? Mans Jēzu, piedod viņiem un liec viņiem<br />
atgriezties. Viņi, protams, nezina, ka tā runājot viņi aizvaino Dievu.<br />
Mans Jēzu, man viņu ir žēl! Es lūgšos par viņiem.” Ļoti bieži viņa<br />
atkārtoja Dievmātes iemācīto lūgšanu: ”Mans Jēzu, piedod mums ...”<br />
125
4. Lūcija atskatās pagātnē<br />
Tagad, Jūsu Ekselence, man ienāca prātā vēl viena doma. Man<br />
dažreiz jautāja, vai Dievmāte parādīšanās laikā ir minējusi, kādi<br />
grēki visvairāk aizvaino Dievu. Es dzirdēju runājam, ka Žasinta,<br />
atrazdamās Lisabonas slimnīcā, esot minējusi miesas grēku 13 . Viņa<br />
vairakkārt bija uzdevusi man šo jautājumu. Tagad es domāju, ka<br />
Lisabonā viņa pati Dievmātei bija uzdevusi šo jautājumu, un<br />
saņēmusi arī atbildi.<br />
Jūsu Ekselence, man liekas, ka tagad esmu atklājusi Noslēpuma<br />
pirmo daļu.<br />
5. Marijas Bezvainīgā Sirds<br />
Noslēpuma otrā daļa attiecas uz Marijas Bezvainīgās Sirds<br />
godināšanu.<br />
Kā jau es rakstīju “Otrajā atmiņu stāstā”, 1917.gada 13. jūnijā<br />
Dievmāte man teica, ka Viņas Bezvainīgā Sirds būs mans patvērums<br />
un ceļš, kas vedīs mani pie Dieva. Izrunājot šos vārdus, no viņas<br />
pavērtajām rokām izstaroja gaisma, kas ieplūda mūsu sirdīs. Domāju,<br />
ka tajā dienā šīs gaismas starojuma galvenā nozīme bija piepildīt<br />
mūs ar sevišķām zināšanām un mīlestību uz Marijas Bezvainīgo<br />
Sirdi 14 . Tieši tāpat kā vēlāk tas attiecās uz Dievu un Svēto Trīsvienību.<br />
Kopš tās dienas mūsu sirdīs tiešām bija iemājojusi bezgalīga<br />
mīlestība uz Marijas Bezvainīgo Sirdi. Laiku pa laikam Žasinta man<br />
atgādināja: ”Dievmāte tev teica, ka Viņas Sirds būs tavs patvērums<br />
un ceļš, kas vedīs tevi pie Dieva. Tas taču it tik brīnišķīgi! Viņas<br />
Sirds ir tik laba! Es tik ļoti mīlu Viņu!”<br />
Kā jau agrāk skaidroju, 13.jūljā Dievmāte teica, ka Viņa vēlas<br />
pasaulē iedibināt Bezvainīgās Sirds godināšanu. Lai novērstu<br />
13 . Žasinta, ņemot vērā viņas vecumu, nezināja, kas ir grēks. Tomēr, pateicoties<br />
viņas intuīcijai, saprata grēka nozīmi.<br />
14 . Kā izriet no Lūcijas stāstījuma, Žasintas mīlestība uz Bezvainīgo Sirdi bija<br />
“Dieva iedvesta dāvana”, kuru var izskaidrot tikai kā viņai vien dāvātu<br />
lielu mistisku žēlastību.<br />
126
turpmākos karus, Viņa ieradīsies, lai lūgtu Krievijas konsekrēšanus<br />
Viņas Bezvainīgajai Sirdij un noteiktu grēku izpirkšanas Komūniju<br />
katra mēneša pirmajā sestdienā. Kopš tā laika ik reizi, kad mēs savā<br />
starpā par to runājām, Žasinta teica: ”Es esmu tik bēdīga, ka nevaru<br />
saņemt Komūniju, lai dzēstu tos grēkus, kas ir sāpinājuši Marijas<br />
Bezvainīgo Sirdi!”<br />
Esmu jau arī minējusi, ka no šautru litānijas, kuru ieteica tēvs<br />
Kruzs, Žasinta izvēlējās šādu izsaucienu: “Marijas Saldā Sirds, esi<br />
mana Glābēja! Marijas Bezvainīgā Sirds, atgriez grēciniekus, izglāb<br />
dvēseles no elles!”<br />
6. Žasintas vīzija par Svēto tēvu<br />
Kādu dienu sjestu mēs pavadījām pie mūsu akas. Žasinta apsēdās<br />
uz akmens, bet Francisko un es devāmies meklēt meža medu kazenāju<br />
biezoknī netālu no kalna nogāzes. Pēc brīža izdzirdējām Žasintu<br />
skaļi saucam:<br />
”Vai jūs redzējāt Svēto tēvu?”<br />
“Nē.”<br />
“Es nezinu, kā tas notika, bet es redzēju Svēto tēvu ļoti lielā<br />
mājā, nometušos uz ceļiem pie galda, raudošu. Ārpus mājas bija ļoti<br />
daudz cilvēku. Daži no viņiem meta akmeņus, citi lamājās un<br />
apsaukāja viņu dažādiem vārdiem. 15 Nabaga Svētais tēvs, mums<br />
daudz jālūdzas par viņu.”<br />
Es jau Jums teica, kā vienu dienu divi priesteri mūs mācīja lūgties<br />
par Svēto tēvu un paskaidroja, kas ir pāvests. Pēc tam Žasinta man<br />
jautāja:<br />
15 . Līdz ar Noslēpuma trešās daļas atklāšanu kļūst saprotams, kāpēc Žasinta<br />
savā vīzijā atpazina Svēto tēvu. 2000.gada 27.aprilī Lūcija, atbildot uz<br />
monsiņjora Bertones jautājumu, vai galvenā persona vīzijā bija pāvests,<br />
atbildēja: “Mēs nezinājām pāvesta vārdu, Dievmāte to nepateica. Mēs<br />
nezinājām, vai tas ir Benedikts XV, Pijs XII, Pāvils VI vai Jānis Pāvils II, bet<br />
tas bija pāvests, kuram bija daudz jācieš, tāpēc mēs to ļoti pārdzīvojām.”<br />
(Skat. III Pielikumu)<br />
127
“Vai tas, kuru es redzēju ir tas pats par kuru Dievmāte mums<br />
atklāja Noslēpumā?”<br />
“Jā, tas ir tas pats.”<br />
„Dievmāte noteikti to parādīja arī tiem diviem priesteriem. Redzi<br />
es neesmu kļūdījusies. Mums daudz jālūdzas par viņu.”<br />
Kādu dienu mēs devāmies uz alu Lapa do Kabeso (Lapa do<br />
Cabeço). Tur nonākuši, nometāmies ceļos un lūdzāmies, kā Eņģelis<br />
mums bija iemācījis. Pēc mirkļa Žasinta piecēlās un iesaucās:<br />
“Vai jūs neredzat visus tos ceļus un takas un laukus pilnus ar<br />
cilvēkiem, kas raud aiz bada un kuriem nav ko ēst? Un Svētais tēvs<br />
lūdzas baznīcā Marijas Bezvainīgās Sirds statujas priekšā? Un tik<br />
daudz cilvēku lūdzas kopā ar viņu?”<br />
Pāris dienas vēlāk viņa jautāja:<br />
“Vai es drīkstu stāstīt, ka es redzēju Svēto tēvu un visus tos<br />
cilvēkus?”<br />
“Protams nē. Vai tu neredzi, ka tā ir daļa no Noslēpuma un to<br />
nedrīkst atklāt.”<br />
“Labi. Tad es nevienam neko nestāstīšu.”<br />
7. Vīzija par karu<br />
Reiz es aizgāju pie Žasintas, lai viņas mājā paspēlētos. Sastapu<br />
viņu sēžam gultā, dziļi nogrimušu domās.<br />
“Žasinta, par ko tu domā?”<br />
“Par karu, kas būs 16 . Tik daudz cilvēku nomirs un gandrīz visi<br />
nokļūs ellē! Daudzas mājas tiks sagrautas un daudzi priesteri tiks<br />
nogalināti. Redzi, es aiziešu uz Debesīm, bet tu, kad redzēsi gaismu,<br />
par kuru Dievmāte teica, ka tā parādīsies kādu nakti pirms kara, tad<br />
skrien arī tu uz turieni.” 17<br />
“Vai tad tu nesaproti, ka neviens nevar tā vienkārši aizskriet uz<br />
Debesīm!”<br />
16 . Tas ir II Pasaules karš. Žasinta šo Noslēpuma trešo daļu izdzīvoja mistiskā<br />
veidā.<br />
17 . Ar šiem vārdiem Lūcija vēlas izteikt tos pārdzīvojumus, kurus mazās Žasintas<br />
dvēselē izraisīja vīzija.<br />
128
“Tiesa gan, tu nevarēsi! Bet nebaidies! Debesīs es daudz lūgšos<br />
par tevi, par Svēto tēvu, par Portugāli, lai karš nenonāktu līdz tai, 18<br />
un arī par priesteriem.”<br />
Jūsu Ekselence droši vien zināt, ka pirms pāris gadiem Dievs<br />
parādīja to zīmi, kuru astronomi nosauca par ziemeļblāzmu 19 . Dievs<br />
to izmantoja, lai es saprastu, ka Viņš taisnības labad grib sodīt<br />
grēcīgās nācijas. Tāpēc es neatlaidīgi lūdzos par grēku izpirkšanas<br />
Komūniju mēneša pirmajās sestdienās un Krievijas konsekrēšanu.<br />
Mans nodoms bija žēlsirdības un piedošanas izlūgšana visai pasaulei,<br />
bet galvenokārt Eiropai.<br />
Kad Dievs Savā bezgalīgajā žēlsirdībā ļāva man nojaust<br />
šausmīgā brīža tuvošanos, Jūsu Ekselence, es atļaujos tagad<br />
atgādināt, ka es izmantoju ikvienu iespēju par to runāt. Es joprojām<br />
varu teikt, ka tās lūgšanas un upuri, kas tika nesti Portugāles vārdā,<br />
joprojām nav nomierinājuši Dievu tāpēc, ka tam nesekoja nožēla un<br />
labošanās. Ceru, ka Žasinta Debesīs mūs aizstāvēs.<br />
Kā jau minēju savās piezīmēs par grāmatu ”Žasinta”,<br />
Noslēpumā redzētais un dzirdētais bija viņu ļoti dziļi iespaidojis.<br />
Elles vīzija un lielais pazudušo dvēseļu daudzums, iespējamais karš<br />
ar visām tā briesmām, liekas, vienmēr nodarbināja viņas prātu. Tas<br />
lika viņai bailēs trīcēt. Redzot viņu domās nogrimušu, jautāju:<br />
”Žasinta, par ko tu domā?” Viņas atbilde bieži skanēja:<br />
“Par karu, kas tuvojas, un par visiem cilvēkiem, kas nomirs un<br />
aizies uz elli! Cik šausmīgi! Kaut viņi spētu neaizvainot Dievu, tad<br />
nebūtu ne karu, ne elles!”<br />
Dažreiz viņa man atzinās: ”Man tik ļoti tevis žēl! Es un Francisko<br />
aiziesim uz Debesīm, bet tev būs jāpaliek šeit vienai vēl ilgi! Es<br />
lūgšu Dievmāti, lai Viņa paņem arī tevi uz Debesīm, bet Viņa grib,<br />
lai tu paliec vēl kādu laiku šeit. Kad sākies karš, nebaidies. Debesīs<br />
es lūgšos par tevi.”<br />
Redzot viņu noskumušu īsi pirms viņas aizbraukšanas uz<br />
Lisabonu, teicu:<br />
18 . Portugāle faktiski palika neskarta visā II Pasaules kara laikā.<br />
19 . Skat. 9.paskaidrojumu.<br />
129
“Nebēdājies, ka nevaru doties tev līdzi. Tev būs daudz laika<br />
pārdomām par Mūsu Kungu un Dievmāti. Atkārto tos vārdus, kas<br />
tev tik ļoti patīk: “Mans Dievs, es mīlu Tevi! Marijas Bezvainīgā<br />
Sirds, Marijas Saldā Sirds, es mīlu Tevi!”<br />
8. Lūcija skaidro savas klusēšanas iemeslu<br />
Jūsu Ekselence, daudzi cilvēki uzskata, ka man vajadzēja atklāt<br />
Noslēpumu jau labu laiku atpakaļ; viņi domā, ka tā būtu bijis daudz<br />
labāk 20 . Tas būtu noticis, ja Dievs būtu gribējis pasniegt mani pasaulei<br />
kā pareģotāju. Tad Viņš būtu licis man runāt un atklāt Noslēpumu<br />
jau 1917.gadā, bet Viņš pavēlēja man klusēt. Šādu pavēli apstiprināja<br />
tie, kas Viņu pārstāv pasaulē 21 . Jūsu Ekselence, es domāju, ka Dievs<br />
vēlējās izmantot mani tikai, lai atgādinātu pasaulei par nepieciešamību<br />
izvairīties no grēkiem, ar lūgšanu un upurēšanu izpirkt grēkus,<br />
ar kuriem Dievs ir aizvainots.<br />
Kur gan es būtu tad varējusi paslēpties no neskaitāmajiem<br />
jautājumiem, kurus cilvēki man būtu uzdevuši! Pat tagad es bai<strong>dos</strong>,<br />
kas mani sagaida! Man jāatzīstas, ka arī tagad mana nevēlēšanās<br />
atklāt Noslēpumu ir ļoti liela, neraugoties uz to, ka man priekšā uz<br />
galda ir Jūsu Ekselences vēstule ar lūgumu uzrakstīt visu, ko es vēl<br />
atceros. It kā iekšēji jūtu, ka ir pienācis Dieva izvēlētais laiks, taču<br />
visu laiku iekšēji konfliktēju, vai sūtīt Jums uzrakstīto vai to<br />
sadedzināt. Vēl nezinu, kā beigsies šī iekšējā cīņa. Bet lai notiek<br />
Dieva prāts!<br />
9. Žasinta un Marijas Bezvainīgā Sirds<br />
Neilgi pirms došanās uz slimnīcu Žasinta man teica: ”Tagad<br />
jau pavisam drīz es aiziešu uz Debesīm. Tu paliksi šeit, lai pasaule<br />
uzzinātu Dieva gribu nodibināt Marijas Bezvainīgās Sirds<br />
20 . Nevar teikt, ka Lūcijas “pareģojumi” bija “post eventum”. Manuskripti tika<br />
uzrakstīti pirms notikumiem.<br />
21 . Runājot par Fatimas dokumentu publikāciju, sastopamies ar „economia<br />
silenti”, t. i., Dievišķo providenci, kas nosaka visu notiekošo.<br />
130
godināšanu. Kad pienāks laiks par to runāt – neklusē. Stāsti visiem<br />
par Dieva apsolītajām žēlastībām caur Marijas Bezvainīgās Sirds<br />
pielūgšanu. Cilvēkiem jālūdz šīs žēlastības, jo Jēzus Sirds vēlas, lai<br />
līdzās Viņam tiktu pielūgta arī Marijas Bezvainīgā Sirds. Saki<br />
cilvēkiem, lai viņi lūdz Debesu Māti par mieru visā pasaulē, jo Dievs<br />
to Viņai ir uzticējis. Kaut es varētu aizdedzināt citu sirdis ar to<br />
mīlestības liesmu, kas deg manā sirdī uz Jēzus un Marijas Sirdīm!” 22<br />
Kādu dienu man iedeva Jēzus Sirds bildīti, man likās, ka tā ir<br />
skaista, taču kā nu kuram izdodas to attēlot. Es aiznesu to Žasintai.<br />
“Vai tu gribi šo svētbildīti?”<br />
Viņa paņēma to un apskatījusi, noteica:<br />
“Cik neglīta! Nemaz neizskatās pēc Mūsu Kunga. Viņš taču ir<br />
tik skaists! Nu nekas, vienalga es to gribētu paturēt sev, jo tomēr tas<br />
ir Viņš!”<br />
Šo bildīti viņa vienmēr nēsāja sev līdzi. Naktīs to turēja zem<br />
spilvena līdz tā pilnīgi nodila. Bieži to skūpstīja, tā apliecinādama<br />
savu mīlestību:<br />
“Es skūpstu šo Sirdi, tāpēc, ka to mīlu vairāk par visu! Kā es<br />
priecātos, ja man būtu arī Marijas Sirds bildīte! Vai tev tādas nav?<br />
Es gribētu abas Sirdis kopā.”<br />
Kādu citu dienu es viņai atnesu bildīti ar biķeri un hostiju. Viņa<br />
paņēma to un sajūsmā iesaucās:<br />
“Tas ir Apslēptais Jēzus! Es tik ļoti mīlu Viņu! Kaut es varētu<br />
Viņu saņemt baznīcā. Vai Debesīs arī saņem Vissvētāko Sakramentu?<br />
Ja tur arī, tad es iešu pie dievgalda katru dienu. Ja Eņģelis varētu<br />
atnākt pie mani uz slimnīcu ar Sakramentu, cik es būtu priecīga!”<br />
Dažreiz, atgriežoties no baznīcas, iegāju pie viņas. Tad viņa<br />
man vienmēr uzdeva šo jautājumu: ”Vai tu saņēmi Svēto Komūniju?”<br />
Ja mana atbilde bija apstiprinoša, Žasinta lūdza:<br />
“Nāc man tuvāk, jo tavā sirdī ir Apslēptais Jēzus.”<br />
Kādu dienu viņa man teica:<br />
22 . Žasintas ieteikums izplatīt visā pasaulē veltīšanos Marijas Bezvainīgajai<br />
Sirdij bija ļoti nozīmīgs. Arī Lūcijai vēlākos ga<strong>dos</strong> tas bija liels<br />
pamudinājums.<br />
131
“Nesaprotu, kā tas ir! Man ir tāda sajūta, ka Mūsu Kungs ir<br />
manī iekšā. Es saprotu, ko Viņš man saka, lai gan es Viņu neredzu<br />
un nedzirdu. Ir tik labi būt kopā ar Viņu!”<br />
Kādu citu reizi viņa man teica:<br />
“Paklausies, vai tu zini? Mūsu Kungs ir ļoti noskumis. Dievmāte<br />
mums teica, ka nedrīkst Viņam darīt pāri, jo Viņš jau tik daudz ir<br />
cietis, taču neviens neņem to vērā un turpina atkārtot tos pašus<br />
grēkus!”<br />
132<br />
EPILOGS<br />
Šeit, Jūsu Ekselence, ir uzrakstīts viss, ko es vēl varēju atcerēties<br />
par Žasintu un ko es agrāk, liekas, nebiju rakstījusi. Savā stāstījumā<br />
esmu centusies būt patiesa 23 . Kas attiecas uz manu izteiksmes veidu,<br />
domāju, ka neesmu mainījusi vārdus, kā, piemēram, kad es rakstīju<br />
par Dievmāti: dažreiz mēs teicām Dievmāte, citreiz – Kundze. Un<br />
tagad vairs neatceros, kuru no attiecīgiem vārdiem kurā brīdī mēs<br />
lietojām. Tāpat tas attiecas uz dažām citām detaļām, kurām nav<br />
būtiskas nozīmes. Šo savu nelielo darbiņu es upurēju mūsu labajam<br />
Dievam un Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Tas ir manas pazemīgās<br />
pakļaušanās rezultāts tiem, kas, pēc manām domām, pārstāv Viņus<br />
šeit virs zemes. Es lūdzu Viņus, lai šis darbs būtu par godu Dievam<br />
un nestu augļus dvēseļu šķīstīšanā.<br />
Tui, 31.08.1941.<br />
23 . Lai pilnībā izprastu Lūcijas atmiņu stāstus, svarīgi saskatīt atšķirību starp<br />
vārdu „jēgu” un „formulējumu”
C E T U R T A I S A T M I Ņ U S T Ā S T S<br />
I e v a d s<br />
Šis – visgarākais atmiņu, stāsts līdzīgi iepriekšējiem, ir tapis nevis<br />
pēc Lūcijas iniciatīvas, bet pēc augstākstāvošo personu lūguma.<br />
1941.gada 7.oktobrī, sagatavojušies nopietnai intervijai ar Lūciju,<br />
Valensā do Miņo (Valenēa do Minho) ieradās Leirijas bīskaps un<br />
Dr.Galamba. Viņi bija paņēmuši līdzi “Trešo atmiņu stāstu” un,<br />
paskaidrojot, ko viņi vēl gribētu uzzināt, pasniedza Lūcijai bīskapa Dom<br />
Hosē uzrakstītos oficiālos jautājumus. Viņi tik ļoti steidzināja Lūciju uz<br />
rakstīšanu, ka pirmo rakstu Lūcijai izdevās nosūtīt bīskapam jau<br />
5.novembrī. Otrais un pēdējais raksts tika pabeigts 8.decembrī.<br />
Kas tad Lūcijai tika lūgts? Kāds bija izteicis vēlēšanos, lai viņa<br />
nekavējoties pieraksta “visu”. Taču bīskaps tam nepiekrita: ”Nē, to es<br />
no viņas neprasīšu...” Tomēr no Lūcijas tika prasīts pietiekami daudz.<br />
1. Dr.Galamba bija sagatavojis vairākus jautājumus, uz kuriem<br />
laika trūkuma dēļ bija jāatbild rakstiski.<br />
2. Viņai bija jāuzraksta, ko viņa vēl atcerējās par Francisko, tāpat<br />
kā bija centusies atcerēties visu par Žasintu.<br />
3. Jāsniedz detalizētāks apraksts par Eņģeļa parādīšanos.<br />
4. No jauna jāuzraksta par Dievmātes parādīšanos.<br />
5. Vēlreiz jāatsauc atmiņā viss par Žasintu un jāuzraksta tas, kas<br />
vēl līdz šim nebija uzrakstīts.<br />
6. Jāuzraksta dziesmas, kuras viņi bija dziedājuši bērnībā.<br />
7. Jāizlasa tēva Fonsekas sarakstītā grāmata un jāatzīmē visas<br />
neprecizātes.<br />
Šīs prasības Lūcijai nesagādāja nekādas grūtības. Tās tika izpildītas<br />
sniedzot izsmeļošu, detalizētu aprakstu par katru punktu. Pabeidzot savu<br />
rakstu darbu, viņa tiešām varēja apliecināt bīskapam: ”Jūsu Ekselence,<br />
esmu pārliecināta, ka viss, kas Jūs interesēja, tagad ir uzrakstīts.”<br />
Diezgan nelabprāt viņa atklāja Noslēpuma trešo daļu. Veids,<br />
kā viņa sniedza šo aprakstu, nekādā ziņā neatšķiras no iepriekšējiem:<br />
”... paklausībā un paļāvībā uz Dievu, kas darbojas manī. Es tiešām neesmu<br />
nekas vairāk kā Viņa nožēlojams instruments, kuru Viņš vēlas izmantot.<br />
Reiz pienāks laiks, Dievišķais Mākslinieks tāpat kā gleznotājs nolietotu<br />
otu iemet ugunī, pazeminās mani līdz kapa pīšļiem, līdz mūžīgās Godības<br />
dienai.”<br />
133
1. Uzticībā un pazemībā<br />
134<br />
PROLOGS<br />
J.M.J.<br />
Jūsu Ekselence,<br />
pēc pazemīgas lūgšanas pie Mūsu Kunga kājām tabernākula<br />
priekšā un mūsu Debesu Mātes Marijas Bezvainīgās Sirds priekšā<br />
es lūdzu žēlastību pasargāt mani no liekvārdības, lai nebūtu neviena<br />
lieka vārda, neviena lieka burta, kas nekalpotu Viņu godam. Es<br />
uzsāku šo darbu laimīga un mierīga, kā tie, kas ir pārliecināti par to,<br />
ka visās lietās viņi pilda Dieva gribu.<br />
Atdodot sevi pilnīgi Debesu Tēva rokās un novēlot sevi Marijas<br />
Bezvainīgās Sirds aizstāvībai, Jūsu Ekselence, es atkal nosūtu Jums<br />
sava paklausības koka augļus.<br />
2. Smeļoties iedvesmu bēniņos<br />
Pirms uzsākt rakstīt, es atvēru Jauno Derību, vienīgo grāmatu,<br />
kuru paņēmu sev līdzi šajā mūsu bēniņu attālajā stūrī, kurā es<br />
paslēpjos ik reizi, kad vēlos izvairīties no cilvēku acīm. Mans klēpis<br />
ir mans galds un vecais čemodāns ir mans krēsls.<br />
Kādam var ienākt prātā jautājums, kāpēc es nerakstu cellē.<br />
Mūsu mīļais Kungs ir izvēlējies šo vietu kā vispiemērotāko, lai<br />
gan mūsu mājā ir daudz brīvu ceļļu 1 . Pat mūsu kopienas atpūtas<br />
istaba varētu būt piemērotāka Viņa plāna realizēšanai; taču dienā<br />
tur rakstīt ir neērti un vakars ierodas ar miegainību. Es esmu<br />
apmierināta un pateicīga Dievam par žēlastību, ka esmu piedzimusi<br />
nabadzīga, un aiz mīlestības uz Viņu dzīvoju vēl lielākā nabadzībā<br />
nekā agrāk.<br />
Mīļais Dievs, tas varbūt nebūt nav tas, ar ko man būtu jāsāk.<br />
Man jāatgriežas pie tā, ko Dievs gribēja pateikt, kad es atvēru<br />
Jauno Derību.<br />
1 . Lūcija raksta noviciāta mājas bēniņos Tui.
Sv.Pāvila vēstulē filipiešiem 2, 5-8 es izlasīju: “Lai tevī ir tas<br />
pats prāts, kāds bija Jēzū Kristū, kas Dieva veidā būdams..., Sevi<br />
iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu ... Viņš pazemojās, kļūdams<br />
paklausīgs līdz nāvei.” Brīdi pārdomājusi rakstīto, izlasīju turpat<br />
12. un 13. pantu: “...gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.<br />
Dievs darbojas jūsos, lai viss notiktu un piepildītos pēc Viņa labās<br />
gribas.”<br />
Nu, tad labi. Man nekas vairāk nav vajadzīgs: paklausībā un<br />
paļāvībā uz Dievu, kas darbojas manī. Es tiešām neesmu nekas vairāk<br />
kā nabaga nožēlojams instruments, kuru Viņš vēlas izmantot. Reiz<br />
pienāks laiks, kad Dievišķais Mākslinieks tāpat kā gleznotājs nolietotu<br />
otu iemet ugunī, pazeminās mani līdz kapa pīšļiem, līdz mūžīgās<br />
Godības dienai. Un es ilgojos pēc šīs dienas, jo kaps visu neiznīcina,<br />
tur sākas mūžīgās laimes un bezgalīgās mīlestības pasaule!²<br />
3. Svētā Gara svaidījums<br />
Jūsu Ekselence,<br />
1941.gada 7.oktobrī Valensijā Dr.Galamba man uzdeva šādu<br />
jautājumu:<br />
“Māsa, kad jūs teicāt, ka grēku nožēlošana ir izdarīta tikai daļēji,<br />
vai tā bija Jūsu griba, vai arī tas Jums tika pateikts priekšā?” Jūsu<br />
Ekselence, es nekad neko nerunāju un nerakstu pati no sevis. Man ir<br />
jāpateicas Dievam par Dievišķā Svētā Gara palīdzību, kuru es izjūtu<br />
darbojamies manī, pasakot man, kas jāraksta vai jārunā. Ja dažreiz<br />
manis pašas iztēle vai izpratne piedāvā kaut ko citu, es tūdaļ jūtu<br />
dievišķā svaidījuma trūkumu un es pārtraucu savu darāmo līdz<br />
brīdim, kad savas sirds dziļumos atkal jūtu, ko Dievs grib man<br />
pateikt³. Bet kāpēc es Jums to visu stāstu? Es nezinu. Dievs vien<br />
zina, kas iedvesmoja Jūsu Ekselenci pavēlēt man izstāstīt visu, neko<br />
neslēpjot.<br />
2 . Šis prologs liecina par Lūcijas izglītību, literāro gaumi un talantu.<br />
3 . Lūcija nekad nevelējās teikt, ka viņa jutās “iedvesmota” šī vārda tiešajā<br />
nozīmē.<br />
135
1. Viņa garīgums<br />
136<br />
I.FRANCISKO RAKSTURS<br />
Jūsu Ekselence, es sākšu savu rakstāmo ar to, ko par Francisko<br />
Dievs vēlas atsaukt manā atmiņā. Ceru, ka Mūsu Kungs viņam<br />
Debesīs darīs zināmu to, ko es šeit uz zemes par viņu rakstīšu, lai<br />
viņš ar Jēzus un Marijas aizbildniecību šo tuvāko dienu laikā man<br />
varētu palīdzēt.<br />
Draudzība, kas mani saistīja ar Francisko, balstījās uz mūsu<br />
radniecīgajām saitēm 4 . Pateicoties Debesu žēlastībām, kuras<br />
saņēmām, tās mūs vēl vairāk satuvināja.<br />
Pēc sava rakstura un iekšējām dotībām Francisko ļoti atšķīrās<br />
no savas māsas Žasintas. Pretstatā viņai, Francisko nebija nedz<br />
kaprīzs, nedz straujš. Gluži pretēji: kluss un pakļāvīgs.<br />
Ja kādā no mūsu spēlēm viņš bija uzvarējis, bet kāds cits centās<br />
to noliegt, bez jebkāda aizvainojuma viņš vienkārši noteica: ”Tu<br />
domā, ka tu uzvarēji? Nu, lai tad ir! Man vienalga!”<br />
Viņš neizrādīja nekādu interesi par dejām, kuras tik ļoti mīlēja<br />
Žasinta. Kamēr citi dejoja viņam daudz labāk patika spēlēt flautu.<br />
Spēlējoties ar mums, viņš izrādīja interesi, bet nebija daudz to, kuri<br />
ar viņu gribēja spēlēties, jo viņš gandrīz vienmēr visiem zaudēja.<br />
Jāatzīstas, ka es arī ne vienmēr biju pietiekoši iecietīga pret viņu,<br />
tāpēc ka viņa miermīlīgā daba man krita uz nerviem. Dažreiz,<br />
saņēmusi Francisko aiz piedurknes, nosēdināju viņu zemē vai uz<br />
akmens un pavēlēju sēdēt mierīgi. Viņš mani arī paklausīja, it kā es<br />
būtu kāda autoritāte. Pēc brīža tomēr iežēlojos pret viņu, paņēmu<br />
viņu aiz rokas un aicināju sev līdzi, un viņš nāca, it kā nekas nebūtu<br />
noticis. Ja kāds no bērniem ļoti vēlējās piesavināties kādu no viņa<br />
lietām, viņš atbildēja: ”Lai ņem! Man tas nerūp.”<br />
Atceros, kādu dienu viņš atnāca uz mūsu māju un priecīgs rādīja<br />
man kabatlakatiņu ar Nazarē Dievmātes attēlu; viņam kabatlakatiņu<br />
kāds bija viņam atvedis no okeāna krasta. Apkārt sapulcējās vesels<br />
bērnu, lai to apjūsmotu. Atnestā dāvana ceļoja no rokas rokā un pēc<br />
4 . Francisko bija Lūcijas brālēns no tēva puses.
pāris mirkļiem pazuda. Mēs to meklējām, bet uzreiz nevarējām atrast.<br />
Nedaudz vēlāk es to atradu viena puišeļa bikšu kabatā un gribēju to<br />
atņemt, bet tas ietiepās, ka arī viņam kāds tādu pašu dāvanu ir atvedis<br />
no Nazarē. Mīļā miera labad Francisko piegāja pie viņa un teica:<br />
”Lai paliek pie tevis! Man nav žēl.” Manuprāt, ja viņš būtu dzīvojis<br />
ilgāk, tad viņa pārlieku lielais miermīlīgums būtu viņa lielākais<br />
trūkums.<br />
Kad es septiņu gadu vecumā sāku ganīt aitas, viņš tam<br />
nepievērsa sevišķu vērību. Vakaros gan kopā ar māšeli sagaidīja<br />
mani no ganībām, bet ne aiz draudzības pret mani, vienkārši, lai<br />
izpatiktu Žasintai. Tiklīdz Žasinta sadzirdēja ieskanamies aitu<br />
zvaniņus, tā tūlīt viņa skrēja man pretī, bet Francisko palika sēžot<br />
uz mājas sliekšņa. Pēc tam gan viņš mēdza pievienoties mums, kad<br />
mēs spēlējāmies uz vecā šķūņa grīdas un gaidījām, kad Dievmāte un<br />
Eņģeļi iedegs savas “lampiņas”. Kopā ar mums skaitīja zvaigznes,<br />
bet nekas viņu tā neiepriecināja kā saullēkti un saulrieti. Katru reizi,<br />
kad skatam bija izdzisis pēdējais saules stars, viņš sāka meklēt debesīs<br />
pirmo iedegušos “lampiņu”.<br />
“Neviena lampiņa nav tik skaista kā Mūsu Kunga lampiņa,”<br />
viņš mēdza teikt Žasintai, kurai labāk patika Dievmātes lampiņa, jo<br />
pēc viņas domām uz to varēja raudzīties brīvi, bez sāpēm acīs.<br />
Aizgrābtībā viņš vēroja saules staru rotaļu apkārtējo ciematu māju<br />
logos vai ūdens lāsēs, kas spīguļoja uz koku lapām kā tūkstošiem<br />
zvaigžņu. Viņš uzskatīja, ka tās ir daudz skaistākas nekā Eņģeļu<br />
lampiņas.<br />
Viņa neatlaidīgie lūgumi mātei, lai atļauj iet ganos, tika izteikti<br />
galvenokārt tāpēc, lai izpatiktu Žasintai, jo viņai savukārt labāk<br />
patika būt kopā ar Francisko nekā ar vecāko brāli Žanu. Kādu dienu,<br />
kārtējo reizi saņēmis noraidījumu, Francisko paskaidroja: “Bet,<br />
māmiņ, tas ir tikai Žasintas dēļ, viņa ir tā, kas neliek man mieru,<br />
man jau vienalga.” To pašu viņš apstiprināja vēl kādu citu reizi.<br />
Kādu dienu viena no manām draudzenēm aicināja mani sev līdz, jo<br />
viņai bija labākas ganības. Tajā dienā debesis bija apmākušās, un es<br />
aizgāju pie tantes, lai pajautātu, kas ies ganīt – Francisko ar Žasintu<br />
vai Žans. Ja tas būtu Žans, tad es labāk ganītu kopā ar draudzeni.<br />
Tante jau bija nolēmusi, ka ganos jāiet Žanam, jo likās, ka drīz līs,<br />
137
taču Francisko kārtējo reizi atkal lūdzās, lai atļauj viņiem doties uz<br />
ganībām. Kārtējo reizi saņēmis stingru un noteiktu “nē”, viņš teica:<br />
”Man jau vienalga, tikai Žasinta būs bēdīga.”<br />
2. Dabas dotumi<br />
Kad mēs bijām kalnos, Francisko mēdza uzrāpties uz kādas no<br />
visaugstākajām klintīm un tur dziedāt vai spēlēt flautu. Pat ja mēs<br />
ar viņa mazo māsiņu rīkojām skriešanās sacīkstes, viņš palika augšā,<br />
turpinādams muzicēt. Viena no dziesmām, kuru viņš visbiežāk<br />
dziedāja bija šī:<br />
138<br />
Es mīlu Dievu debesīs,<br />
Mīlu Viņu arī uz zemes,<br />
Mīlu ziedus pļavās,<br />
Mīlu aitas kalnos.<br />
Es, nabaga ganu meita,<br />
Lūdzu vienmēr Mariju,<br />
Ganāmpulka vidū,<br />
Zem pēcpusdienas saules.<br />
Kopā ar saviem jēriem<br />
Es mācos lēkāt un diet,<br />
Es esmu kalnu prieks<br />
Un ieleju lilija.<br />
Kad mēs viņu aicinājām spēlēties, viņš mums vienmēr<br />
piebiedrojās, bet bez īpašas sajūsmas: ”Es nākšu, bet zinu, ka es<br />
atkal palikšu zaudētājos.” Spēles, kuras mums visvairāk patika un<br />
likās visuzjautrinošākās, bija šādas: akmentiņi, ķīlu izpirkšana,<br />
pogas, trāpīt mērķī, ķegļi un kārtis. No kāršu spēlēm mums patika<br />
“biska”, kur vajadzēja atvērt kārtis: karaļus, dāmas, kalpus,<br />
septiņniekus un tā tālāk. Mums bija divi kāršu komplekti: viens bija<br />
mans un otrs – viņu. Francisko patika spēlēt kārtis un vislabāk<br />
“bisku”.
3. Francisko redz Eņģeli<br />
Eņģeļa parādīšanās laikā, pārdabiskā spēka pārņemts, viņš<br />
nometās ceļos tāpat kā viņa mazā māsiņa un es, taču Eņģeļa lūgšanu<br />
viņš iemācījās no mums, jo kā vēlāk Francisko paskaidroja, viņš no<br />
Eņģeļa teiktā neko nebija dzirdējis.<br />
Kamēr mēs nometušās ceļos un noliekušas galvu pie zemes vēl<br />
atkārtojām Eņģeļa lūgšanu, Francisko jau bija paspējis mainīt šo<br />
pozu un apsēsties. Vēlāk viņš skaidroja: ”Es nevaru tā tik ilgi notupēt,<br />
kā jūs. Man mugura sāk tik stipri sāpēt, es to nevaru izturēt.”<br />
Pēc otrās Eņģeļa parādīšanās, kas notika pie akas, viņš nedaudz<br />
nogaidījis, jautāja:<br />
“Jūs sarunājāties ar Eņģeli? Ko viņš jums teica?”<br />
“Vai tad tu to nedzirdēji?”<br />
“Nē. Es tikai redzēju, ka viņš runā ar jums. Es dzirdēju to, ko<br />
jūs teicāt, bet to, ko viņš teica jums, es nedzirdēju.”<br />
Pārdabiskās sajūtas pārņemta arī kādu laiku pēc Eņģeļa<br />
nozušanas, es lūdzu, lai viņš pajautā par to man vai Žasintai nākamajā<br />
dienā.<br />
“Žasinta, pastāsti, ko Eņģelis teica?”<br />
“Rīt, šodien es par to nevaru runāt.”<br />
Ierodoties pie manis nākamajā rītā, viņš jautāja:<br />
“Vai tu labi gulēji? Es visu nakti domāju par Eņģeli – ko viņš<br />
varēja teikt?”<br />
Es, protams, viņam pastāstīju, ko Eņģelis bija teicis pirmo un<br />
arī otro reizi. Man likās, ka viņš tomēr nesaprata, ko šie vārdi nozīmē,<br />
jo viņš jautāja:<br />
“Kas ir Visaugstākais? Ko nozīmē „Jēzus un Marijas Sirds<br />
dzirdēs jūsu lūgšanas…?...”<br />
Saņēmis atbildi, kādu brīdi palika domās iegrimis, tad atkal uzde-<br />
va nākamo jautājumu. Atteicu, lai pagaida līdz nākošai dienai. Tajā<br />
brīdī nevarēju runāt, jo biju aizņemta ar citām lietām. Viņš pacietīgi<br />
gaidīja un nākamajā dienā atgādināja par nesaņemto atbildi. Žasinta<br />
iebilda: ”Klausi! Mums vispār nevajadzētu daudz runāt par to.”<br />
Runājot par Eņģeli, mūs vienmēr pārņēma neparasta sajūta.<br />
139
“Es nevaru paskaidrot, kā es jūtos,” atzinās Žasinta. “Es nespēju<br />
vairs runāt, dziedāt, spēlēties. Man nav spēka neko darīt.”<br />
“Tāpat ir arī ar mani,” piebilda Francisko, ”bet tas nekas. Eņģelis<br />
ir tik skaists. Labāk domāsim par viņu.”<br />
Eņģeļa trešā apciemojuma laikā viņa pārdabiskā klātbūtne bija<br />
vēl intensīvāka. Pat Francisko vairākas dienas nevarēja parunāt.<br />
Vēlāk viņš teica:<br />
“Es ļoti gribēju redzēt Eņģeli, bet sliktākais bija tas, ka pēc tam<br />
mēs neko nebijām spējīgi darīt. Es pat nevarēju paiet. Nesapratu,<br />
kas ar mani notiek.”<br />
Neraugoties uz šo neparasto sajūtu, pēc Eņģeļa trešā<br />
apmeklējuma Francisko bija pirmais, kas attapās, ka ir jau vēls, sāk<br />
tumst un laiks ganāmpulku dzīt mājās. Pēc dažām dienām, kad mēs<br />
jau bijām atguvušies no piedzīvotā, Francisko jautāja:<br />
“Eņģelis tev deva Svēto Komūniju, bet kas bija tas, ko viņš<br />
deva man un Žasintai?”<br />
“Tā arī bija Svētā Komūnija,” ar sajūsmu noteica Žasinta. ”Vai<br />
tad tu neredzēji, ka no Hostijas pilēja Asinis?”<br />
“Es sajutu, ka Dievs ir manī, bet nesapratu, kā?”<br />
Tad, nometušies uz ceļiem, viņš un mazā māsiņa ilgi, ilgi<br />
vairākas reizes atkārtoja Eņģeļa iemācīto lūgšanu: ”Vissvētākā<br />
Trīsvienība ...”<br />
Tā pārdabiskā sajūta lēni un pamazām izzuda. Kad tuvojās<br />
13.maijs, mēs jau spēlējāmies tikpat brīvi un atraisīti kā agrāk.<br />
4. Iespaidi par Dievmātes pirmo parādīšanos<br />
Dievmātes parādīšanās atkal mūs iemeta pārdabisku notikumu<br />
atmosfērā, bet šoreiz nedaudz maigāk. Salīdzinājumā ar iepriekšējām<br />
reizēm, kad Dievišķās Klātbūtnes iespaidā jutāmies fiziski bezspēcīgi,<br />
šoreiz mēs jutāmies pacilāti, pilni prieka un līksmības, kas atšķirībā<br />
no iepriekšējās pieredzes netraucēja mums stāstīt par piedzīvoto.<br />
Lai gan, runājot par gaismu, kas izstaroja no Dievmātes rokām, kad<br />
viņa pavērsa pret mums savas plaukstas, jutām iekšēju impulsu<br />
klusēt.<br />
140
Francisko mēs pastāstījām visu, ko Dievmāte bija teikusi. Viņš<br />
bija ļoti laimīgs dzirdot solījumu par viņa uzņemšanu Debesīs.<br />
Sakrustojis rokas uz krūtīm, iesaucās: ”Mīļā Dievmāmiņ! Es lūgšos<br />
Rožukroņus, cik vien tu vēlēsies!” Kopš šī brīža viņš ļoti bieži mēdza<br />
mūs pamest, teica, ka ejot pastaigāties. Ja mēs saucām un jautājām,<br />
ko viņš dara, tad paceltā rokā parādīja savu Rožukroni. Ja aicinājām<br />
spēlēties un Rožukroni lūgties kopā ar mums, tad saņēmām atbildi:<br />
“Es lūgšos ar arī jums, bet vai tad jūs neatceraties Dievmātes<br />
teikto, ka man pašam ļoti bieži jālūdz Rožukronis.”<br />
Reiz ganībās viņš man pavēstīja: ”Man patika Eņģelis un vēl<br />
vairāk Dievmāte. Taču visvairāk man patika Mūsu Kungs, kad mēs<br />
Viņu redzējām tajā gaismā, kas izstaroja no Dievmātes rokām un<br />
ieplūda mūsu sirdīs. Es tik ļoti mīlu Dievu! Bet Viņš ir tik ļoti<br />
noskumis grēcinieku dēļ! Mēs nedrīkstam vairs grēkot, ne vienu pašu<br />
grēku.”<br />
Jau otrajā aprakstā par Žasintu minēju Francisko pastāstīto, ka<br />
viņa bija pārkāpusi mūsu norunu par klusēšanu. Arī Francisko bija<br />
vienās domās ar mani par Noslēpuma neizpaušanu, tāpēc bēdīgi<br />
piebilda: ”Man žēl, taču, kad māte jautāja man, es atbildēju, ka tā ir<br />
taisnība. Es taču nedrīkstēju melot.”<br />
Jāsaka, laiku pa laikam viņš mēdza skaļi domāt: ”Dievmāte<br />
teica, ka mums būs daudz jācieš. Es nebai<strong>dos</strong> no tā. Es pacietīšu<br />
visu, ko Viņa vēlēsies. Galvenais, es gribu nokļūt Debesīs!”<br />
Kādu dienu, redzēdams manas ciešanas pārmetumu dēļ, kurus<br />
es saņēmu gan mājās, gan ārpus tās, Francisko mēģināja mani<br />
mierināt šādiem vārdiem:<br />
“Neuztraucies! Dievmāte mūs taču brīdināja, ka mums būs<br />
daudz jācieš, lai izpirktu grēkus, ar kuriem tiek aizvainots Mūsu<br />
Kungs un Marijas Bezvainīgā Sirdis. Viņi ir tik noskumuši! Ja mēs<br />
ar savām ciešanām varētu Viņus mierināt, cik laimīgi tad justos!”<br />
Pāris dienās pēc Dievmātes parādīšanās, viņš uzkāpa kalna galā<br />
un pavēlēja mums: “Nenāciet šeit, es gribu palikt viens.”<br />
“Labi,” atbildēju un kopā ar Žasintu, ķerdamas taurenīšus,<br />
devāmies prom. Mēs tos ķērām, lai pēc tam palaistu vaļā. To mēs<br />
bijām izdomājušas kā vienu no upurēšanas veidiem. Kad bija pienācis<br />
pusdienlaiks saucām:<br />
141
“Francisko, vai nevēlies nākt pusdienās?”<br />
“Nē, ēdiet vien.”<br />
“Un Rožukronis?”<br />
“To, jā, tikai vēlāk.”<br />
Kad aizgāju viņu atkal pasaukt, viņš mūs aicināja:<br />
“Nāciet šurp, lūgsimies kopā šeit.”<br />
Mēs uzkāpām kalna galā, tomēr mums visiem trijiem te<br />
nepietika vietas, lai nomesties ceļos un skaitīt Rožukroni.<br />
“Ko tad tu te darīji visu šo laiku” jautāju.<br />
“Es domāju par Dievu. Viņš ir tik ļoti apbēdināts to daudzo<br />
ļaužu grēku dēļ! Kaut es varētu Viņu iepriecināt!” 5<br />
Kādu dienu mēs dziedājām par kalnu skaistumu un prieku.<br />
142<br />
Ah! tra lala la<br />
Tra lala la<br />
La la la!<br />
Šajā pasaulē visi dzied,<br />
Bet kas dzied labāk par mani?<br />
Ganu meita kalnos<br />
Vai kalpone mazgājoties strautā!<br />
Šeit ir priecīga cigļu čiepstoņa,<br />
Kas modina mani no rīta,<br />
Un līdz ar saullēktu arī<br />
Kazenājs mostas ar dziesmu.<br />
Pūce kliedz naktī,<br />
Lai nobaidītu mani.<br />
Mēness gaismā dzied meitene,<br />
Priecīgi tīrīdama kukurūzu.<br />
5 . Par Francisko var teikt, ka viņam bija lielas dabas dotas kontemplācijas<br />
spējas.
Lakstīgala pļavā<br />
Dzied cauru dienu,<br />
Balodis dūdo mežā,<br />
Pat rati čīkstot dzied savu dziesmu!<br />
Kalni ir klintīm klāts dārzs<br />
Smaidošs visā dienas garumā,<br />
Rasas pilieni mirdz,<br />
Starojot visā nogāzē!<br />
Mēs to nodziedājām vienu reizi un gribējām atkārtot, bet<br />
Francisko mūs pārtrauca: ”Vairāk nedziedāsim. Kopš es redzēju<br />
Eņģeli un Dievmāti, dziedāšana mani vairs neinteresē.”<br />
5. Dievmātes otrās parādīšanās ietekme<br />
1917.gada 13.jūnijā – Dievmātes otrās parādīšanās laikā – uz<br />
Francisko ļoti lielu iespaidu atstāja gaisma, par kuru es jau rakstīju<br />
otrajā atmiņu stāstā. Šī gaisma izstaroja no Dievmātes rokām tajā<br />
brīdī, kad Viņa teica: ”Mana Bezvainīgā Sirds būs jūsu patvērums<br />
un ceļš, kas vedīs jūs pie Dieva.” Šo vārdu nozīmi tajā mirklī viņš<br />
nevarēja saprast, jo nedzirdēja šos vārdus, tāpēc vēlāk jautāja:<br />
“Kāpēc Dievmātes rokās bija Sirds, kas izstaroja Gaismu pār<br />
visu pasauli? Kas ir Dievs? Tu un Dievmāte atradāties Gaismas<br />
staros, kas nāca no augšas uz zemi, bet es ar Žasintu atra<strong>dos</strong> Gaismā,<br />
kas pacēlās pretim Debesīm!”<br />
“Tāpēc ka tu un Žasinta drīz <strong>dos</strong>ieties uz Debesīm,” es atbildēju,<br />
“bet man kopā ar Marijas Bezvainīgo Sirdi būs jāpaliek uz zemes<br />
kādu laiku ilgāk.”<br />
“Cik gadus tev vēl būs šeit jāpaliek?” viņš jautāja.<br />
“Nezinu. Diezgan daudz.”<br />
“Vai to teica Dievmāte?”<br />
“Jā, es to redzēju gaismas staros, kas ieplūda manā sirdī.”<br />
To pašu apstiprināja Žasinta: ”Tieši tā! Es arī to tā redzēju!”<br />
Šad tad Francisko pauda prieku, kas mīta viņā un arī cilvēkos:<br />
143
“Tie cilvēki tik ļoti priecājas, kad dzird mūsu stāstu par Dievmāti<br />
un Viņas vēlēšanos, lai viņi lūgtos Rožukroni un lai tu iemācītos<br />
lasīt. Viņi būtu vēl priecīgāki, ja zinātu, ko Viņa mums ir parādījusi<br />
Dievā un Savā Bezvainīgajā Sirdī tajā lielajā Gaismā! Bet tas ir<br />
mūsu Noslēpums, par to mēs nedrīkstam runāt. Labāk būtu, ja<br />
neviens to nezinātu.”<br />
Pēc mūsu tikšanās ar Dievmāti otro reizi saņēmām vēl vairāk<br />
jautājumu nekā iepriekš. Vai Dievmāte ir teikusi vēl kaut ko?<br />
Atbildējām apstiprinoši: ”Jā, Viņa runāja, bet tas ir Noslēpums.”<br />
Uz jautājumu, kāpēc tas ir Noslēpums, mēs tikai paraustījām plecus<br />
un, noliekuši galvas, klusējām. Bet pēc 13.jūlija mūsu atbilde bija<br />
šāda: ”Dievmāte mums lika nevienam to nestāstīt.”<br />
6. Francisko palīdz Lūcijai saglabāt drosmi<br />
Šī mēneša laikā ievērojami palielinājās ziņkārīgo cilvēku skaits<br />
un līdz ar to arī jautājumu daudzums un kritiskās piezīmes. Francisko<br />
to ļoti pārdzīvoja un sūdzējās mazajai māsiņai:<br />
“Nu, padomā tikai! Ja tu būtu klusējusi, neviens neko nezinātu!<br />
Mēs jau varētu teikt, ka neko neredzējām, un būtu miers, taču<br />
nedrīkstam melot! Nedrīkstam to darīt!”<br />
Pamanījis manas šaubas un neziņu, viņš apraudājās:<br />
“Kā tu vari domāt, ka tas ir no sātana? Vai tad tu neredzēji<br />
Dievmāti un Dievu tajā lielajā Gaismā? Kā gan mēs varam iet uz<br />
turieni bez tevis, ja tā esi tu, kas sarunājas ar Dievmāti?”<br />
13. jūnija priekšvakarā viņš atnāca, pasauca mani un mēs<br />
aizgājām uz mūsu saimniecības māju.<br />
“Paklau, vai tiešām tu domā rīt nenākt?”<br />
“Neiešu. Es jau tev teicu, ka es uz turieni vairs neiešu.”<br />
“Kāds kauns! Kāpēc tu tagad esi mainījusi savas domas? Vai<br />
tad tu nesaproti, ka tas nevar būt sātans! Dievs jau tā ir tik noskumis<br />
daudzo grēku dēļ un tagad, ja tu nenāksi, Viņš vēl vairāk noskums!<br />
Nāc taču, apsoli, ka nāksi!”<br />
“Es jau teicu. Neiešu. Neprasi man,” un, strauji pagriezusies,<br />
devos projām.<br />
144
Dažas dienas vēlāk viņš man teica: ”Zini, es visu nakti negulēju.<br />
Visu laiku raudāju un lūdzos, lai Dievmāte liek tev nākt mums līdzi.”<br />
7. Iespaidi par Dievmātes trešo parādīšanos<br />
Man likās, ka Dievmātes trešās parādīšanās laikā elles redzējums<br />
bija atstājis mazāku iespaidu uz Francisko nekā uz mani un Žasintu,<br />
lai gan, protams, tas bija nenoliedzams. Visdziļāko iespaidu uz viņu<br />
atstāja Dieva un Svētās Trīsvienības redzējums un tā vār<strong>dos</strong><br />
neizsakāmā Gaisma, kas caurstrāvoja mūsu dvēseles līdz pašiem<br />
dziļumiem. Pēc tam viņš teica:<br />
“Mēs bijām it kā ugunī tajā Gaismā, kas ir Dievs, bet nesadegām!<br />
Kas ir Dievs? ... Neiespējami to izteikt vār<strong>dos</strong>. Tik tiešām, tas ir<br />
kaut kas tāds, ko nav iespējams paskaidrot! Bet, ak, vai, cik bēdīgs<br />
Viņš izskatās! Kaut es varētu Viņu kaut kā mierināt! ...”<br />
Kādu dienu viņš jautāja, vai Dievmāte lika mums lūgties par<br />
grēciniekiem. Atbildēju, ka ne. Kamēr cilvēki izjautāja Žasintu, viņš<br />
pasauca mani sāņus:<br />
“Tu tikko sameloji! Kā tu vari teikt, ka Dievmāte nelika mums<br />
lūgties par grēciniekiem! Vai tad Viņa nelūdza mūs lūgties par<br />
grēciniekiem?”<br />
“Par grēciniekiem, ne! Viņa teica, lai mēs lūdzamies par mieru<br />
pasaulē, lai karš ātrāk beigtos. Kas attiecas uz grēciniekiem, Viņa<br />
teica, ka mums jānes upuri.“<br />
“Ak, jā, pareizi. Es jau sāku domāt, ka tu melo.”<br />
8. Francisko cietumā<br />
Es jau agrāk rakstīju, ka Francisko veselu dienu bija raudājis<br />
un lūdzies, iespējams, pat vairāk nekā es, kad tēvs bija saņēmis<br />
paziņojumu, kurā bija teikts, ka man jāierodas Vila Novā de Ourem 6 .<br />
Cietumā Francisko centās būt drosmīgs un uzmundrināja Žasintu,<br />
6 . 11.augustā Lūciju tēvs aizveda pie prefekta. Žasintas un Francisko tēvs<br />
atteicās vest bērnus uz turieni.<br />
145
kad viņa skuma pēc mājām. Lūdzoties Rožukroni, viņš ievēroja, ka<br />
viens ieslodzītais arī lūdzās nometies uz ceļiem, bet galvā tam bija<br />
cepure. Francisko pienāca klāt un pamācīja: ”Ja tu gribi lūgties, tad<br />
tev jānoņem cepure.” Tai pašā mirklī cietumnieks noņēma cepuri un<br />
Francisko to nolika uz sola blakus savējai.<br />
Žasintas nopratināšanas laikā viņš ar prieku man paziņoja: ”Ja<br />
viņi mūs nogalinās, mēs drīz būsim Debesīs! Cik brīnišķīgi! Nekas<br />
cits mani vairs neinteresē!” Pēc neilga klusuma brīža piebilda: ”Dod<br />
Dievs, lai Žasinta nebaidītos, jānoskaita „Esi sveicināta…” par viņu,<br />
un, noņēmis cepuri, sāka lūgties. Cietuma uzraugs, ieraugot viņu,<br />
jautāja:<br />
“Ko tu tur runā?”<br />
“Es lūdzos „Esi sveicināta, Marija…”, lai Žasintai nebūtu bail.”<br />
Uzraugs ar dīvainu žestu nodemonstrēja savu nepatiku un atstāja<br />
viņā mierā.<br />
Kādu dienu pēc atgriešanās no Vilas Novas de Ourem, sev apkārt<br />
jutām kaut ko pārdabisku. Sapratām, ka tā varētu būt kāda vēsts no<br />
Debesīm. Francisko uztraucās, ka viņa māsiņa bija palikusi mājās.<br />
“Cik žēl, ka Žasintas nav klāt!” viņš iesaucās un lūdza savu<br />
brāli steidzīgi doties uz mājām un pateikt Žasintai, lai viņa skriešus<br />
dodas uz ganībām.<br />
“Žasinta būs ļoti bēdīga, ja nepaspēs,” viņš piebilda.<br />
Pēc Dievmātes parādīšanās Žasinta vēlējās palikt šajā vietā visu<br />
pēcpusdienu, taču Francisko iebilda: ”Nē! Tev jāiet atpakaļ uz mājām,<br />
jo māmiņa tev šodien neļāva iet ganos.” Un, lai māšele neapvainotos,<br />
pavadīja viņu uz mājām.<br />
Atrodoties cietumā, jutām, ka tuvojas pusdienlaiks un sapratām,<br />
ka mums neļaus iet uz Kovu da Iria. Francisko ienāca prātā: ”Varbūt<br />
Dievmāte atnāks uz šejieni un parādīsies šeit.” Nākamajā dienā viņš<br />
nespēja apslēpt savu sašutumu un raudādams sūdzējās: ”Dievmāte<br />
droši vien bija ļoti noskumusi, ka mēs nebijām Kovā da Iria, un<br />
Viņa vairs neparādīsies! Es tik ļoti vēl gribētu Viņu redzēt!”<br />
Cietumā Žasinta ļoti raudāja, jo viņa tik ļoti ilgojās pēc mammas<br />
un ģimenes. Tāpēc brālītis mēģināja māsiņu mierināt: ”Pat ja mēs<br />
nekad vairs nesatiktu māmiņu, būsim pacietīgi! Mēs varam to upurēt<br />
par grēcinieku atgriešanos. Visļaunākais būtu, ja Dievmāte nekad<br />
146
vairs neatnāktu! Tas mani visvairāk sāpinātu. Bet arī to es upurētu<br />
par grēciniekiem.”<br />
“Pasaki man, vai Dievmāte nekad vairs neatnāks un mums<br />
neparādīsies?” viņš jautāja.<br />
“Nezinu, domāju, ka atnāks,” atbildēju.<br />
“Es tik ļoti ilgojos pēc Viņas!”<br />
Tāpēc Dievmātes parādīšanās Valiņjos sagādāja viņam<br />
divkāršu prieku, jo viņš tik ļoti bija pārdzīvojis domādams, ka<br />
Dievmāte nekad vairs neatnāks. Vēlāk viņš man teica:<br />
“Trīspadsmitajā datumā Dievmāte neatnāca uz prefekta māju,<br />
tāpēc, ka viņš ir slikts cilvēks.”<br />
9. Dievmātes parādīšanās 1917.gada 13.oktobrī<br />
Pēc 13.septembra, kad es Francisko pateicu, ka oktobrī atnāks<br />
arī Mūsu Kungs, viņš aiz laimes nezināja kur likties. “Cik brīnišķīgi!<br />
Es Viņu redzēju tikai divas reizes un es Viņu tik ļoti mīlu!” 7 Vēlāk<br />
laiku pa laikam viņš jautāja:<br />
“Vai vēl daudz dienu palicis līdz 13.oktobrim? Nevaru sagaidīt<br />
to dienu, kad atkal varēs redzēt Mūsu Kungu.” Un pēc mirkļa<br />
piebilda:<br />
“Kā tu domā? Vai Viņš joprojām būs noskumis? Man tik ļoti<br />
sāp sirds, redzot Viņu noskumušu! Es Viņam upurēju visu, ko tik<br />
vien spēju. Dažreiz es pat nebēgu no tiem iztaujātājiem, lai tas arī<br />
būtu viens no maniem upuris – sniegt atbildes uz uzdotajiem<br />
jautājumiem.”<br />
Pēc 13.oktobra Francisko man teica:<br />
“Esmu priecīgs, ka redzēju Mūsu Kungu, bet es biju vēl<br />
priecīgāks, kad redzēju viņu tajā Gaismā, kurā arī mēs bijām. Nav<br />
vairs ilgi jāgaida, kad Viņš paņems mani pie Sevis. Tad es varēšu<br />
raudzīties uz Viņu mūžīgi.”<br />
Kādu dienu es viņam jautāju:<br />
“Kad tev uzdod jautājumus, kāpēc to noliec galvu un neatbildi?”<br />
7 . Viņš runā par Dievmātes parādīšanos jūnijā un jūlijā. Viņi redzēja Mūsu<br />
Kungu neparastā gaismā, kas izstaroja no Dievmātes.<br />
147
”Tāpēc, ka es gribu, lai tu un Žasinta atbildētu. Es taču neko<br />
nedzirdēju. Es varu pastāstīt tikai to, ko redzēju. Un ja nu es pastāstu<br />
kaut ko tādu, ko nedrīkst stāstīt?”<br />
Šad un tad viņš mēdza nozust, mums neko neteikdams. Kad<br />
pietrūka viņa sabiedrības, saucām un meklējām. Parasti viņš atsaucās<br />
no savas slēptuves. Tas varēja būt vai nu kāds mūris vai krūms, vai<br />
kadiķu pudurs, kur viņš, ceļos nometies, lūdzās.<br />
“Kāpēc tu mums neteici, ka tu te lūgsies, mēs arī varējām nākt<br />
tev līdzi?”<br />
“Tāpēc, ka es gribu lūgties vienatnē.”<br />
Manās piezīmēs par grāmatu “Žasinta” es jau aprakstīju to,<br />
kas notika uz zemes gabala, ko pazīst ar nosaukumu Varzea. Tāpēc<br />
šeit to neatkārtošu.<br />
Reiz pa ceļam uz mājām gājām garām manas krustmātes mājai.<br />
Viņa tikko kā bija pagatavojusi medalu, un pasauca mūs, lai ar to<br />
pacienātu. Kad ienācām iekšā, Francisko bija pirmais, kam krustmāte<br />
piedāvāja dzērienu. Viņš paņēma glāzi un pasniedza to Žasintai, lai<br />
mēs abas varētu padzerties pirmās. Tad viņš pēkšņi nozuda.<br />
“Kur ir Francisko?” jautāja krustmāte.<br />
“Nezinu. Viņš taču tikko šeit bija.”<br />
Un tā, abas ar Žasintu, pateikušās par cienastu, devāmies viņu<br />
meklēt. Mums nebija nekādu šaubu, ka viņš varētu sēdēt koku ēnā<br />
pie akas, par kuru tik daudz jau esmu rakstījusi.<br />
“Francisko, tu neizdzēri savu glāzi! Krustmāte tevi sauca un<br />
sauca, bet tu – kā akā iekritis!”<br />
“Kad paņēmu glāzi, man ienāca prātā, ka varētu no dzēriena<br />
atteikties, lai tas būtu mans upuris par labu Mūsu Kungam. Kamēr<br />
jūs abas dzērāt, es atskrēju šurp.”<br />
10. Mūsu joku stāsti un dziesmas<br />
Starp mūsu un Francisko māju atradās mana krusttēva Anastasio<br />
māja. Viņš bija precējies ar ga<strong>dos</strong> vecāku sievieti, kuru Dievs nebija<br />
aplaimojis ar bērniem. Viņiem piederēja zeme un viņi bija pietiekami<br />
turīgi, tāpēc pašiem nebija vajadzības strādāt. Mans tēvs bija viņu<br />
fermas pārvaldnieks, uz viņu gūlās visa atbildība par dienas<br />
148
strādniekiem. Būdami pateicīgi par tēva prasmi veiksmīgi organizēt<br />
darbu, viņi ļoti laipni izturējās pret mani. Sevišķi krusttēva sieva,<br />
kuru es saucu par krustmāti Terēzi, vienmēr priecājās, mani ieraugot.<br />
Ja aizgāju pie viņiem paciemoties, tad man bija jāpaliek arī pa nakti,<br />
jo viņi nevarēja iztikt bez sava “mīļumiņa”, – tā viņi bija ieraduši<br />
mani saukt.<br />
Svētku reizēs krustmātei lielu prieku sagādāja manis ietērpšana<br />
skaistās drānās. Man ap kaklu viņa aplika savu zelta kaklarotu,<br />
ausīs iekāra auskarus, kas karājās man līdz pleciem, un galvā uzlika<br />
skaistu cepurīti ar košām dažādu krāsu spalvām un zeltītām pērlītēm.<br />
Svētkos neviens cits bērns nebija tik skaisti ģērbts kā es; par to sevišķi<br />
lepojās manas māsas un krustmāte. Tādās reizēs man parasti apkārt<br />
pulcējās bērni, kas vēlējās tuvāk apskatīt gan manu tērpu, gan manas<br />
rotas. Visi priecājās par mani, izņemot bārenīti, kuru krustmāte Terēze<br />
bija pieņēmusi pie sevis pēc meitenes mātes nāves. Viņa liekas<br />
baidījās, ka es varētu dabūt daļu mantojuma, kas tiešam arī būtu<br />
noticis, ja Mūsu Kungs nebūtu man piedāvājis labāku mantojumu.<br />
Kad ziņas par Dievmātes parādīšanos sāka iet plašumā, mans<br />
krusttēvs par to neizrādīja nekādu interesi, arī krustmātes nostāja<br />
pret to bija tāda pati. Savu nepatiku viņa neslēpa, dēvējot to par<br />
“izgudrojumu”. Tāpēc nolēmu viņus tik bieži vairs neapciemot. Toties<br />
manā vietā tur sāka pulcēties citi bērni, kas izklaidēja manu krustmāti<br />
ar dziesmām un dejām. Par to viņi visi tika cienāti ar žāvētām vīģēm,<br />
riekstiem, mandelēm, kastaņiem, augļiem un citiem gardumiem.<br />
Kādu svētdienas pēcpusdienu, kad mēs ar Francisko un Žasintu,<br />
gājām garām viņu mājai, krustmāte iznāca laukā un sauca: ”Mani<br />
mīļie, nāciet, nāciet iekšā! Jūs tik sen neesat pie mums bijuši!” Tiklīdz<br />
bijām pārkāpuši mājas slieksni krustmāte atkal mūs aplaimoja ar<br />
savu bezgalīgo laipnību. Citi bērni, laikam nojautuši, ka mēs šeit<br />
ciemojamies, arī ieradās. Mana krustmāte bija bezgala priecīga,<br />
redzot tik daudz bērnu savā mājā pēc tik ilga laika. Viņa cienāja<br />
mūs uz nebēdu un lūdza nodziedāt kādu dziesmiņu un padejot.<br />
“Kādu tad lai dziedam?” jautājām.<br />
Krustmāte izvēlējās “Apsveikumu bez ilūzijām”. Tā bija dziesma<br />
gan zēniem, gan meitenēm.<br />
149
150<br />
I.<br />
Tu esi saule debesīs,<br />
Neslēp savus starus!<br />
Tie ir pavasara smaidi,<br />
Nepārvērt tos nopūtās!<br />
Sveiciens meitenei<br />
Smaržīgai kā rasains rīts,<br />
Smaidošai un gaidošai<br />
Nākošā rīta maigumu.<br />
Šis gads ir bagāts ziediem,<br />
Ar augļiem un ar labumiem!<br />
Lai gads, kas tikai sākas<br />
Tev cerībām ir bagāts!<br />
Šīs cerības ir mūsu dāvanas<br />
Un sirsnīgākie vēlējumi!<br />
Liec tos virs savas galvas,<br />
Kā krāšņākos no vainagiem.<br />
Ja pagātne bij. skaista,<br />
Būs skaista arī nākotne!<br />
Sveicieni par gadu pagājušos<br />
Un par nākošo vēl klāt!<br />
Šīs dzīves jautrās viesībās,<br />
Brīnišķīgais Atlantijas zieds,<br />
Dārznieke un ziedu tirgi<br />
Tiek slavināti skaistā dziesmā.<br />
Sirds ilgojas pēc ziediem<br />
Kas tavā dzimtā zemē zied,<br />
Jo tava māja un tās mīļie<br />
Tev sirdij prieku nes!
II.<br />
Vai ir labi, cēlais kungs,<br />
Redzot vētru tuvojamies,<br />
Kad Berlenga un Karvoeiro<br />
Izdzēš bāku ugunis?<br />
Jūra dusmojas patiesi:<br />
Nebeidzamais viļņu klāsts!<br />
Katru nakti gaudojošā<br />
Ūdens kapā iekrīt kāds.<br />
Drūmās smilšu klintis Papoa 8 ,<br />
Estelas un Fariļoes!<br />
Kādas traģēdijas atbalsojas,<br />
Putojošiem viļņiem sašķīstot!<br />
Katrs rifs, kas paslēpts viļņos,<br />
Skumjas nāves vēstnesis!<br />
Katrs vilnis izdzied sāpes,<br />
Arī krusts pār vraku likts!<br />
Ak, kur tava nežēlība,<br />
Izdzēst gaismu dzīvībai.<br />
Rādi ceļu tumšā naktī,<br />
Vadi laivas krastmalā.<br />
III.<br />
Es vairs neraudu,<br />
Kad runāju par atvadīšanos,<br />
Mana vilcināšanās bij tikai mirklis,<br />
Mans zaudējums ilgs visu mūžu.<br />
8 . Bīstamas klintis Atlantijas okeāna krastā Portugālē.<br />
151
152<br />
Ej un saki debesīm, lai apstājas,<br />
Žēlastību bezgalīgā straume,<br />
Ziedi vīst un novīst ātri,<br />
Rūpēties par tiem nav vērts.<br />
Ej, es esmu skumju pārņemta,<br />
Mana svētnīca ir skumjās,<br />
Augstu augšā svētā nama tornī<br />
Bronzas zvani nāvei dziesmu dzied.<br />
Bet tu atstāj mani skumjās māktu<br />
Pelēkā un drūmā kapsētā,<br />
Tik uz melnā kapakmeņa<br />
Savas vaimanas es lieku.<br />
Dārzs, kas šodien ir tik pamests,<br />
Reiz bij priecīgs un vilinošs,<br />
Netrūka tam aprūpes nekādas,<br />
taču dārznieka vairs nav.<br />
Ticu apsolītai Providencei,<br />
Maigumam un glāstiem, kas vēl nāks!<br />
Katram cerība šī dota,<br />
Dzimto ligzdu pametot!<br />
(Portugāļu valodā teksts ir ar atskaņām. Šeit ievietoti parindeņi.)<br />
11. Francisko – mazais morālists<br />
Sieviete, kas dzīvoja kaimiņos, sadzirdējusi mūs dziedam,<br />
pievienojās mums un beigās lūdza atkal visu atkārtot. Francisko,<br />
pienācis man klāt, pačukstēja: ”Labāk vairāk nedziedāsim. Mūsu<br />
Kungam noteikti tādas dziesmas nepatīk.” Nemanot pametām pārējos<br />
bērnus un skrējām uz mūsu iemīļoto aku.<br />
Atklāti sakot, tagad aiz paklausības pabeigusi rakstīt šīs<br />
dziesmas, aiz kauna aizsedzu seju ar rokām. Bet, Jūsu Ekselence,
man šīs populārās dziesmas, kuras mēs zinājām, man bija jāuzraksta<br />
saskaņā ar cienījamā Dr.Galambas lūgumu. Te nu viņas ir. Es nezinu,<br />
kāpēc viņam tās ir vajadzīgas; man galvenais ir apzināties, ka arī ar<br />
šo es pildu Dieva gribu.<br />
Bija 1918.gads. Tuvojās karnevāla laiks. Zēni un meitenes atkal<br />
tikās, lai sagatavotu svētku mielastu un pavadītu šo laiku spēlējot<br />
dažādas spēles. Katrs kaut ko atnesa – viens olīveļļu, cits miltus, vēl<br />
kāds gaļu, – kas nu kuram bija, uz kādu no mājām, kur meitenes<br />
cepa un vārīja visu nepieciešamo svētku galdam. Svinēšana un<br />
dejošana ieilga līdz vēlai naktij, un parasti tā turpinājās veselas trīs<br />
dienas. Vislielākie prieki bija karnevāla noslēgumā.<br />
Bērniem, kuriem vēl nebija četrpadsmit gadi, līksmošana bija<br />
paredzēta citā mājā. Vairākas meitenes lūdza mani palīgā svētku<br />
sagatavošanā. Sākumā atteicos, bet pēc tam piekritu, kad Hosē<br />
Karreiras dēli un meitas paziņoja, ka tēvs mūsu svinībām atdot savu<br />
māju “Kasa Veļja” (Casa Velha). Arī viņš pats un viņa sieva<br />
neatlaidīgi lūdza, lai es pievienotos pārējiem bērniem. Piekritusi<br />
ielūgumam, kopā ar veselu bērnu baru devos apskatīt māju. Viena<br />
istaba bija ļoti liela gandrīz kā zāle. Mūsu rīcībā tika nodots arī<br />
plašais pagalms, kur varēja rīkot vakariņas. Kad visi priekšdarbi<br />
bija pabeigti, devos mājup, ārēji it kā noskaņojusies uz svinēšanu,<br />
bet iekšēji jusdama kaut ko līdzīgu protestam. Satikusi Žasintu un<br />
Francisko, dalījos pārdomās par savām izjūtām.<br />
“Vai tu iesi atpakaļ uz tām svinībām?” stingi noprasīja Francisko.<br />
“Vai tad tu aizmirsi mūsu solījumu šādās izpriecās nekad vairs<br />
nepiedalīties?”<br />
“Es jau nemaz negribēju iet, bet tu redzēji kā viņi lūdzās, lai es<br />
ietu; un ko tagad lai es daru!”<br />
Tik tiešām, bezgala daudz bija šo ielūgumu. Dažas meitenes<br />
bija ieradušās pat no tāliem ciematiem – Roza, Ana Kaetano, un<br />
Ana Brogueiro bija no Moitas; Manuela Karakola divas meitas – no<br />
Fatimas; Manuela da Ramira divas meitas un Joakima Čapeleta divas<br />
meitas – no Boleiros; Silvas divas meitas – no Amoreiro; Laura<br />
Gato, Josefa Valiņjo – no Kurrais. Bez tam bija vēl bērni no Boleiro<br />
un Lomba da Pederneiras un vēl no tālienes – no Eiras da Pedra,<br />
153
Kaza Veļjas un Alžustrelas. Kā lai es tā pēkšņi pametu visas tās<br />
meitenes, kurām likās, ka bez manis viņas nepratīs priecāties? Kā<br />
lai paskaidroju, ka vairāk nepiedalīšos šādās izpriecās? Dieva<br />
iedvesmā Francisko atrada atbildi:<br />
“Zini, kā tev vajadzētu rīkoties? Visi taču zina, ka tev ir<br />
parādījusies Dievmāte. Tu vari paskaidrot, ka esi Viņai devusi<br />
solījumu turpmāk vairs nedejot, un tāpēc izpriecās vairs nepiedalīsies.<br />
Mēs varētu paslēpties Kabeso alā. Tur mūs neviens neatrastu!”<br />
Es piekritu viņa priekšlikumam, un pēc šī lēmuma pieņemšanas<br />
nevienam vairs neienāca prātā organizēt tamlīdzīgas izpriecas. Dieva<br />
svētība bija ar mums. Tie mani draugi, kas līdz šim mani aicināja<br />
spēlēties vai dejot, tagad sekoja mūsu piemēram un svētdienas<br />
pēcpusdienās nāca mums līdzi lūgties Rožukroni Kovā da Iria.<br />
12. Francisko - lūgšanu un vientulības meklētājs<br />
Francisko nemīlēja daudz runāt. Lūgšanām viņš parasti izvēlējās<br />
kādu vientuļu vietu, slēpās pat no manis un Žasintas. Diezgan bieži<br />
mēs viņu pārsteidzām paslēpušos aiz mūra sienas vai zem upeņu<br />
krūma, kur viņš bija nometies ceļos un lūdzās vai “domāja”, kā viņš<br />
teica, “par Mūsu Kungu, Kas ir ļoti noskumis cilvēku daudzo grēku<br />
dēļ”.<br />
Es jautāju: ”Francisko, kāpēc tu neaicini mani un Žasintu lūgties<br />
kopā ar tevi?”<br />
“Man patīk lūgties vienatnē,” bija viņa atbilde, ”lai es varētu<br />
nest mierinājumu Mūsu Kungam, Kas ir tik noskumis!”<br />
Reiz es viņam jautāju:<br />
“Francisko, kas tev patīk labāk – sniegt mierinājumu Mūsu<br />
Kungam vai atgriezt grēciniekus, lai neviena dvēsele vairs nenonāktu<br />
ellē?”<br />
“Es labāk censtos mierināt Mūsu Kungu. Vai tu ievēroji, cik<br />
noskumusi bija Dievmāte pagājušajā reizē, kad Viņa runāja par<br />
cilvēkiem, kas joprojām turpina darīt pāri Mūsu Kungam, neraugoties<br />
uz to, ka Viņš jau ir daudz cietis cilvēku dēļ? Jā, es labāk rūpētos<br />
par Mūsu Kunga mierinājumu un pēc tam par grēcinieku atgriešanos,<br />
lai viņi nekad vairs negrēkotu.”<br />
154
Šad un tad pa ceļam uz skolu Fatimā viņš mēdza man teikt:<br />
“Paklau! Tu ej uz skolu, bet es palikšu šeit baznīcā pie Apslēptā<br />
Jēzus. Man nav nozīmes mācīties lasīt, jo es taču drīz došos uz<br />
debesīm. Kad iesi atpakaļ uz mājām, pasauc mani.”<br />
Vissvētākais Sakraments tajā laikā bija novietots netālu no<br />
durvīm, – starp kristāmtrauku un altāri, jo baznīcā notika remonts.<br />
Atpakaļceļā es viņu tur tad arī atradu tabernākula priekšā.<br />
Vēlāk, viņa saslimošanas laikā, kad ieskrēju pie viņa pa ceļam<br />
uz skolu, viņš bieži mani lūdza: ”Iej baznīcā un pasveicini no manis<br />
Apslēpto Jēzu. Man tik ļoti žēl, ka es nevaru pats tur aiziet un pie<br />
Viņa pakavēties.”<br />
Kādu dienu, nākot no skolas ar veselu bērnu baru, pie Francisko<br />
mājas es no viņiem atvadījos un ienācu apraudzīt viņu un mazo<br />
māsiņu. Viņš bija dzirdējis ārpusē troksni, un jautāja:<br />
“Vai tad tu nāci ar visu to baru?”<br />
“Nu, jā.”<br />
“Nevajag iet ar viņiem kopā. Tā tu vari sagrēkoties. Pēc skolas<br />
aizej uz brīdi pie Apslēptā Jēzus un tad nāc mājās viena pati.”<br />
Reiz es viņam jautāju:<br />
“Francisko vai tev ir ļoti slikti?”<br />
“Jā, bet es ciešu, lai mierinātu Mūsu Kungu.”<br />
Kādu citu reizi, kad es ar Žasintu ienācām pie viņa, viņš lūdza:<br />
“Nerunājiet daudz, man ļoti sāp galva.”<br />
“Neaizmirsti to upurēt par grēciniekiem,” atgādināja Žasinta.<br />
“Jā. Bet vispirms es gribu mierināt Mūsu Kungu un Dievmāti,<br />
pēc tam savas galvassāpes upurēt par grēciniekiem un Svēto Tēvu.”<br />
Kādu citu reizi viņš bija ļoti priecīgs.<br />
“Vai tu jūties labāk?”<br />
“Nē. Es jūtos vēl sliktāk. Nebūs vairs ilgi jāgaida, līdz es būšu<br />
Debesīs. Tur es varēšu mierināt Mūsu Kungu un Dievmāti. Žasinta<br />
veltīs daudz lūgšanu par grēciniekiem, Svēto Tēvu un tevi. Tu paliksi<br />
šeit, tāpēc ka Dievmāte tā vēlas. Ņem vērā, ka tev Viņa jāklausa un<br />
jādara viss, ko Viņa liek.”<br />
Ja Žasintai likās, ka svarīgāk ir rūpēties par grēcinieku<br />
atgriešanos un dvēseļu glābšanu no elles, tad Francisko vairāk domāja<br />
par Mūsu Kungu un Dievmāti, Kas viņprāt bija ļoti noskumuši.<br />
155
13. Francisko redz sātanu<br />
Cik dīvains ir atgadījums, ko nupat atcerējos. Vienu dienu mēs<br />
ganījām Padeirā. Aitas mierīgi plūca zāli, bet mēs lēkājām no klints<br />
uz klinti klaigājot un klausoties savā atbalsī. Francisko kā tas bieži<br />
viņam labpatikās palika ielejā viens.<br />
Pēc kāda laika dzirdējām viņu kliedzot un saucot Dievmāti un<br />
mūs. Pārbijušās, ka kaut kas slikts ir noticis, skrējām viņu meklēt.<br />
“Kur tu esi?”<br />
“Šeit! Šeit!”<br />
Uzreiz mēs viņu nemaz nevarējām atrast. Tad ieraudzījām,<br />
nometušos uz ceļiem, trīcošu un drebošu, tik pārbijušos, ka gandrīz<br />
nespēja runāt.<br />
“Kas noticis? Kas tev kaiš?”<br />
Joprojām bailēs trīcošā balsī skanēja atbilde:<br />
”Tas bija viens no tiem briesmoņiem, ko mēs redzējām ellē.<br />
Viņš bija tieši šeit, spļaudams uguni!”<br />
Ne es, ne Žasinta neko neredzējām, tāpēc par viņu pasmējāmies:<br />
“Tu nekad negribēji domāt par elli, lai nebūtu no tās jābaidās;<br />
un nu tu tagad pirmais nobijies.”<br />
Tik tiešām, katru reizi, kad Žasinta atcerējās elles vīziju, viņš<br />
tai pārmeta:<br />
“Nedomā tik daudz par elli! Domā par Mūsu Kungu un<br />
Dievmāti. Nedomā par elli, lai nebūtu jābaidās.”<br />
Vispār viņš bija drosmīgs. Naktīs nebaidījās viens pats iet laukā.<br />
Spēlējās ar ķirzakām un, ja atrada čūsku, ļāva tai aptīties ap savu<br />
ganu nūju. Viņš pat čūsku alās nolika aitas pienu, lai tās padzertos.<br />
Viņam patika meklēt lapsu un trušu alas un kurmju rakumus, viņam<br />
patika visi dzīvnieki.<br />
14. Francisko un viņa spārnotie draugi<br />
Francisko ļoti mīlēja putnus. Viņš ļoti dusmojās, ja gadījās redzēt<br />
kādu iznīcinām putnu ligzdu. No pusdienu maizes vienmēr tika<br />
pataupīts kāds gabaliņš, sadrupināts un izkaisīts uz klintīm, lai<br />
156
putniņiem būtu, ko ēst. Pagājis sāņus, viņš tos sauca, it kā tie viņu<br />
saprastu, un neļāva nevienam tuvoties, lai tos neiztraucētu.<br />
“Mazie nabadziņi! Jūs esat izsalkuši,” viņš ar tiem sarunājās.<br />
”Nāciet, nāciet, mielojaties!”<br />
Un šie, naski un redzīgi, nelikās ilgi gaidām, bet bariem vien<br />
aplenca viņu. Un prieks neizpalika, kad tie paēduši, pilniem knābjiem,<br />
notupās koku galotnēs un apdullinoši skaļi čivināja un vīteroja.<br />
Francisko tiem pievienojās, apbrīnojami veiksmīgi tos atdarinot.<br />
Reiz satikām kādu zēnu, kas bija noķēris putniņu. Francisko,<br />
žēlodams putniņu, piedāvāja puikam divas monētas, lai viņš palaistu<br />
putniņu brīvībā. Zēns tam piekrita, bet vispirms gribēja redzēt<br />
monētas savā saujā. Mājas atradās patālu, taču Francisko skriešus<br />
devās uz turieni pēc monētām. Atdevis tās zēnam un redzēdams putnu<br />
aizlidojam, aiz prieka sasita plaukstas un sauca ”Nu tik skaties!<br />
Neļaujies sevi atkal noķert!”<br />
Mums tuvumā dzīvoja kāda veca sieviņa, kuru mēs saucām tante<br />
Maria Karreira. Dēli dažreiz lika viņai iet ganos. Aitas bieži vien<br />
bija nepaklausīgas un izklīda pa visu lauku: protams, vecajai sieviņai<br />
bija grūti tās savākt kopā. Francisko bija tas, kas palīdzēja večiņai<br />
gan aizdzīt aitas uz ganībām, gan sameklēt noklīdušās. Tante Maria<br />
bija bezgala pateicīga un sauca Francisko par savu sargeņģeli.<br />
Viņu pārņēma žēlsirdība un līdzjūtība redzot ikvienu slimu<br />
cilvēku: ”Man ir tik ļoti žēl viņa! Pasaki, ka es par viņu lūgšos!”<br />
Kādu dienu mūs uzaicināja ciemos pie Joakima Kapeleta, kas<br />
dzīvoja Montelo. Francisko atteicās braukt līdzi. “Es negribu. Es<br />
nevaru noskatīties uz cilvēku, kas grib runāt, bet nevar.” (Viņa māte<br />
bija mēma.)<br />
Kad ap krēslas laiku atgriezāmies mājās, jautāju pēc Francisko.<br />
“Kā lai es zinu, kur viņš ir!” māte atbildēja. “Es jau esmu<br />
pārmeklējusies viņu visu pēcpusdienu. Dažas kundzes vēlējās runāt<br />
ar viņu un arī ar jums, bet viņš kā akā iekritis. Ejiet, sameklējiet<br />
viņu!”<br />
Brīdi pasēdējušas virtuvē, nolēmām, ka vēlāk aiziesim uz Loka<br />
do Kabeso (Loca da Cabeco), droši vien mēs tur viņu atradīsim. Bet<br />
tiklīdz tante bija izgājusi laukā, caur bēniņu spraugu atskanēja viņa<br />
157
alss. Viņš tur bija uzrāpies, lai paslēptos no cilvēkiem, kas pie viņa<br />
bija atnākuši. Vēlāk viņš mums stāstīja:<br />
“Es visu redzēju caur šo spraugu. Šeit bija tik daudz cilvēku!<br />
Ak, debess, ja viņi mani būtu sadabūjuši rokā, kā gan es viens pats<br />
ar viņiem būtu ticis galā!”<br />
(Virtuves griestos bija lūka, uzliekot krēslu uz galda varēja nokļūt<br />
bēniņos.)<br />
15. Francisko mīlestība un aizraušanās<br />
Kā jau teicu, mana tante pārdeva savu ganāmpulku agrāk nekā<br />
mēs, tāpēc es vēl turpināju iet ganos. Francisko un Žasintai jau<br />
iepriekš pateicu, kur šodien ganīšu, un tiklīdz viņi bija brīvi, tā tūlīt<br />
devās pie manis.<br />
Kādu rītu, kad ierodoties ganībās, viņi mani jau gaidīja.<br />
“Kā jūs te gadījāties tik agri?”<br />
“Es atnācu,” teica Francisko,” tāpēc ka – es nezinu – agrāk būt<br />
ar tevi kopā man nemaz nelikās tik svarīgi, es nācu vairāk Žasintas<br />
dēļ; bet tagad es pat nevaru mierīgi gulēt, man gribas būt ar tevi<br />
kopā arvien vairāk.”<br />
Pirms katras Dievmātes parādīšanās – 13.datuma priekšvakarā,<br />
viņš mēdza teikt:<br />
“Paklau! Rīt agri no rīta es izlavīšos caur dārza aizmugurējiem<br />
vārtiņiem un došos uz Kabeso alu. Nāciet arī jūs līdzi.”<br />
Ak, Dievs! Te nu es esmu, rakstot par viņa slimību un nāves<br />
tuvošanos, pēkšņi sāku atcerēties mūsu laimīgākās dienas un putnu<br />
priecīgo čivināšanu mums apkārt. Pierakstot visu, ko atceros, es kā<br />
krabis virzos uz priekšu un atpakaļ, neuztraucoties par galamērķa<br />
sasniegšanu. Es nododu savu darbu Dr.Galambas rokās, varbūt<br />
viņam tas būs noderīgs, lai gan nedomāju, ka viņš šeit atradīs ko<br />
vērtīgu.<br />
Atgriežos pie Francisko slimošanas, bet vispirms viena epizode<br />
no mūsu skolas gaitām. Mana māsa Terēze, kas bija jau precējusies<br />
un dzīvoja Lombā, bija ieradusies pie manis savas kaimiņienes<br />
uzdevumā, lai es lūgtu Dievmāti īpašā nodomā. Kaimiņienes dēls<br />
158
tika nepatiesi apvainots kādā noziegumā, par kuru viņam draudēja<br />
izsūtījums vai cietumsods. Terēze mani ļoti lūdza, šīs sievietes vārdā,<br />
izlūgties Dievmātes aizstāvību. Pa ceļam uz skolu es to izstāstīju<br />
Francisko. Kad bijām jau Fatimā, viņš teica:<br />
“Paklau! Tu ej uz skolu, bet es palikšu pie Apslēptā Jēzus un<br />
lūgšu Viņam šo žēlastību.”<br />
Pēc skolas es viņu atradu baznīcā un jautāju:<br />
“Vai tu lūdzi Kungam šo žēlastību?”<br />
“Jā, protams, un pasaki Terēzei, ka tas dēls pēc trim dienām<br />
būs mājās.”<br />
Un, tiešām, pēc dažām dienām nabaga puisis atgriezās mājās.<br />
Trīspadsmitajā datumā – pateicībā Dievmātei – visa ģimene ieradās<br />
Kovā da Iria.<br />
Kādu dienu, ejot uz skolu, ievēroju, ka Francisko iet ļoti lēni.<br />
“Kas tev kaiš?” jautāju. “Tu nevari paiet?”<br />
“Man šausmīgi sāp galva un ir tāda sajūta, ka es tūlīt nokritīšu.”<br />
“Tad nenāc. Paliec mājās.”<br />
“Es negribu. Labāk palikšu baznīcā pie Apslēptā Jēzus, kamēr<br />
tu būsi skolā.”<br />
Francisko bija jau slims, bet varēja vēl staigāt un mēs devāmies<br />
uz Kabeso alu un uz Valiņjos. Atgriežoties mājās, redzējām, ka tā<br />
bija ļaužu pilna. Pie galda stāvēja kāda sieviete un “svētīja” dažādas<br />
reliģiskās lietas: rožukroņus, medaljonus, krustiņus un vēl citas<br />
lietiņas. Žasintu un mani tūdaļ apbēra ar jautājumiem. Tā “svētītāja”<br />
pasauca Francisko, lai viņai palīdzot.<br />
“Nekādu svētību es nedošu!” viņš stingri noteica. “Un arī jums<br />
nav tiesību to darīt! Tas ir tikai priesteru ziņā.”<br />
Francisko teiktais kā zibens izskrēja cauri pūlim, it kā tas būtu<br />
paziņots caur skaļruni. Nu nabaga sieviņai, cilvēku nosodījuma<br />
pavadītai, ātri vien bija jāpazūd, atdodot atpakaļ it kā “nosvētītās”<br />
lietiņas.<br />
Es jau savā aprakstā par Žasintu minēju, ka Francisko ilgu laiku<br />
bija valkājis cieši apjoztu raupju virvi uz kailas miesas, kuru vēlāk<br />
atdeva man; ka vienā no viskarstākajām dienām bija atteicies dzert<br />
un uzņēmies to kā upuri; ka dažkārt atgādināja savai mazajai māsiņai<br />
159
par ciešanām, kas jāupurē par grēciniekiem. Tāpēc, domāju, ka šeit<br />
nav vajadzības to atkārtot.<br />
Kādu dienu, sēdēdama pie gultas, kavēju viņam laiku. Arī<br />
Žasinta bija klāt. Pēkšņi viņa vecākā māsa Terēze ienāca istabā un<br />
brīdināja, ka mājai tuvojas ļoti daudz cilvēku, kuri noteikti gribēs ar<br />
mums tikties. Tiklīdz Terēze bija pa durvīm laukā, es teicu: ”Labi!<br />
Jūs abi palieciet šeit, bet es paslēpšos.”<br />
Tomēr Žasinta skrēja man pakaļ, un mums abām izdevās<br />
paslēpties apgāztā mucā dārza galā. Nepagāja ne mirklis, kad<br />
dzirdējām cilvēkus nākam caur dārzu un meklējam mūsu māju, daži<br />
pat apstājās tieši pie mucas, bet, par laimi, mucas vaļējais gals bija<br />
vērsts pretējā virzienā.<br />
Kad nelūgtie viesi bija prom, gājām pie Francisko, kas mums<br />
visu pastāstīja.<br />
“Viņu bija tik daudz un viņi visi gribēja zināt, kur jūs esat, bet<br />
es jau pats nezināju. Viņi gribēja jūs redzēt un daudz ko jautāt. Bija<br />
arī viena sieviņa no Alkvidao, kas vēlējās aizlūgt par kādu slimo un<br />
vēl kāda slimnieka atgriešanos. Es par viņu palūgšos, bet jūs<br />
lūdzieties par pārējiem, viņu bija tik daudz.”<br />
Neilgi pēc Francisko nāves šī sieviete ieradās un lūdza parādīt<br />
viņa kapu, jo vēlējās pateikties viņam par divām žēlastībām, par<br />
kurām viņš bija lūdzies.<br />
Kādu dienu mēs bijām ceļā uz Kovu da Iria. Netālu no Alžustrelas<br />
ceļa līkumā mūs panāca grupa cilvēku, kas atkal gribēja ar<br />
mums runāt. Lai visi varētu mūs labāk redzēt un dzirdēt, Žasinta un<br />
es tikām nosēdinātas uz augsta mūra, taču Francisko tam neļāvās,<br />
jo baidījās nokrist. Tad lēnītiņām izkļuvis no pūļa, atspiedās pie<br />
vecas sienas ceļa pretējā pusē un vēroja notiekošo. Kāda kundze ar<br />
savu dēlu, redzēdama, ka ar mani un Žasintu personīgi parunāties<br />
neiz<strong>dos</strong>ies, aizgāja pie Francisko un nometās ceļos. Viņi lūdzās, lai<br />
tēvs tiktu dziedināts un dēlam nevajadzētu iet karā. Noņēmis cepuri,<br />
Francisko arī nometās ceļos un aicināja kopā lūgties Rožukroni.<br />
Viņi labprāt piekrita. Pēc brīža arī pārējie pārtrauca mūsu iztau -<br />
jāšanu, nometās ceļos un sāka lūgties. Mēs kopā turpinājām ceļu uz<br />
Kovu da Iria, lūdzoties Rožukroni. Sasnieguši galamērķi, vēlreiz<br />
lūdzāmies Rožukroni pēc tam visi devās mājās ļoti laimīgi.<br />
160
Kundze bija solījusies atkal atnākt un pateikties Dievmātei, ja<br />
viņas lūgšanas tiks uzklausītas. Un tā arī notika, viņa nāca vairākas<br />
reizes ne tikai ar savu dēlu, bet arī ar vīru, kas bija izveseļojies.<br />
(Viņi bija no Sant.Mamedas draudzes, viņu uzvārds bija Kazaleiros<br />
(Casaleiros).<br />
16. Francisko slimošana<br />
Slimošanas laikā viņš vienmēr izskatījās priecīgs un apmierināts.<br />
Dažreiz es viņam jautāju: “Francisko, vai tev ļoti sāp?”<br />
“Jā, bet neuztraucies! Es paciešu sāpes, lai nestu mierinājumu<br />
Mūsu Kungam un drīz vien es būšu Debesīs.”<br />
“Kad būsi tur, neaizmirsti palūgt Dievmāti, lai Viņa arī mani<br />
pasauc.”<br />
“To gan es nelūgšu! Tu taču labi zini, ka Viņa to nevēlas.”<br />
Dienu pirms aiziešanas mūžībā viņš man teica:<br />
“Redzi, es esmu ļoti slims. Pavisam maz laika atlicis, līdz došos<br />
uz Debesīm.”<br />
“Tad ņem vērā: kad tur nokļūsi, tev būs daudz jālūdzas par<br />
grēciniekiem, Svēto Tēvu, Žasintu un mani.”<br />
“Jā, jā, es lūgšos. Bet varbūt labāk par to tu palūdz Žasintu.<br />
Es bai<strong>dos</strong>, – kad ieraudzīšu Mūsu Kungu, visu aizmirsīšu. Un galu<br />
galā vairāk par visu es gribu Viņu mierināt.”<br />
Reiz rīta agrumā Terēze atskrēja pie manis:<br />
“Nāc ātrāk uz mūsu māju! Francisko ir ļoti slikti un viņš grib<br />
tev kaut ko teikt.”<br />
Es apģērbos, cik ātri vien varēju, un skrēju uz turieni. Viņš<br />
palūdza tēvu, māti un māsas iziet no istabas, aizbildinoties, ka viņam<br />
man ir jāpasaka kāds noslēpums. Kad visi bija izgājuši, viņš man<br />
teica:<br />
“Es gatavojos grēksūdzei, lai varētu saņemt Svēto Komūniju,<br />
pirms es aizeju. Gribu tev jautāt, vai esi ievērojusi kādus no maniem<br />
grēkiem, un pajautā arī Žasintai, vai viņa ir redzējusi mani grēkojam.”<br />
“Pāris reižu tu nepaklausīji mātei,” atbildēju, “kad viņa lika tev<br />
palikt mājās, bet tu atskrēji pie manis vai paslēpies.”<br />
161
“Tas tiesa. Es to atceros. Tagad ej pie Žasintas un pajautā, kādus<br />
grēkus viņa atceras.”<br />
Aizgāju pie Žasintas, viņa kādu brīdi padomāja, tad teica:<br />
“Pasaki viņam, ka vēl pirms Dievmātes parādīšanās viņš nozaga<br />
tēvam naudu, lai Kasa Veļjā nopirktu mūzikas kasti no Hosē Marto;<br />
un kad zēni no Alžustrelas meta akmeņus uz puišiem no Boleiros,<br />
viņš arī meta!”<br />
Kad es to viņam pateicu, viņš atbildēja:<br />
“Es jau grēksūdzē esmu to minējis, bet atkārtošu vēlreiz. Varbūt<br />
manu grēku dēļ Mūsu Kungs ir tik noskumis. Es no visas sirds to<br />
nožēloju.” Un, salicis rokas lūgšanā, viņš atkārtoja: “Mans Jēzu,<br />
piedod mums mūsu grēkus, pasargā mūs no elles uguns un aizved<br />
visas dvēseles uz Debesīm, it sevišķi tās, kurām visvairāk vajadzīga<br />
Tava žēlsirdība.” Tad piebilda:<br />
“Tagad tev jālūdz Mūsu Kungs, lai Viņš man piedod manus<br />
grēkus.”<br />
“Neuztraucies, palūgšos. Ja Mūsu Kungs tev nebūtu piedevis,<br />
tad Dievmāte aizvakar nebūtu teikusi, ka Viņa drīz atnāks pēc tevis,<br />
lai vestu uz Debesīm. Tagad es eju uz Svēto Misi un palūgšos par<br />
tevi Apslēptā Jēzus priekšā.”<br />
“ Tad, lūdzu, pasaki Viņam, lai draudzes priesteris atnes man<br />
Svēto Komūniju.”<br />
“Protams, pateikšu.”<br />
Kad atgriezos no baznīcas, Žasinta jau bija pamodusies un sēdēja<br />
gultā. Francisko, tiklīdz ieraudzījis mani, jautāja:<br />
“Vai tu palūdzi Apslēptajam Jēzum, lai atnāk draudzes prāvests<br />
man iedod Svēto Komūniju?”<br />
“Palūdzu.”<br />
“Tad Debesīs es lūgšos par tevi.”<br />
“Tu lūgsies? Pirms pāris dienām tu teici, ka nelūgsies.”<br />
“Tas bija tikai tāpēc, ka arī tu vēlējies drīz nonākt Debesīs. Bet,<br />
ja tu vēlies, es varu par to lūgties, un tad lai Dievmāte pati izlemj,<br />
ko darīt.”<br />
“Jā, jā lūdzies.”<br />
“Labi. Nebēdājies, lūgšos.”<br />
162
Saņēmusi apstiprinošu atbildi, devos mājās, lai ķertos pie<br />
ikdienas pienākumiem – mācībām un mājas darbiem. Kad vakarā<br />
atkal atnācu pie Francisko, viņš staroja aiz laimes. Viņš bija izsūdzējis<br />
grēkus, un draudzes priesteris bija apsolījis nākamajā dienā atnākt<br />
ar Svēto Komūniju.<br />
Nākamajā dienā, pēc Komūnijas saņemšanas, viņš teica mazajai<br />
māsiņai:<br />
“Es esmu laimīgāks nekā tu, tāpēc ka manā sirdī ir Apslēptais<br />
Jēzus. Es došos uz Debesīm un lūgšu Mūsu Kungu un Dievmāti, lai<br />
Viņi arī jūs abas paņemtu drīz uz turieni.”<br />
Kopā ar Žasintu mēs pavadījām gandrīz visu dienu pie Francisko<br />
gultas. Viņš pats vairs nespēja lūgties un lūdza mūs viņa vietā lūgties<br />
Rožukroni, tad teica man:<br />
“Es zinu, ka man ļoti pietrūks tevis tur Debesīs. Kaut Dievmāte<br />
aizvestu arī tevi drīzāk uz turieni!”<br />
“Tev nebūs jāskumst! Padomā tikai! Tu taču būsi kopā ar Mūsu<br />
Kungu un Dievmāti! Viņi abi ir tik labi!”<br />
“Tas tiesa. Varbūt es tur arī neskumšu.”<br />
Tagad es gribētu piebilst: “Iespējams, ka viņš aizmirsa mani!<br />
Bet tas nav svarīgi!”<br />
17. Francisko svētā nāve<br />
Tajā naktī es atnācu no viņa atvadīties.<br />
“Paliec sveiks, Francisk! Ja tu šonakt aiziesi uz Debesīm,<br />
neaizmirsti mani tur. Vai tu mani dzirdi?”<br />
“Nē, neaizmirsīšu. Vari būt droša par to.” Tad, stingri saņēmis<br />
manu labo roku, ilgi to turēja savējā un raudzījās manī asaru pilnām<br />
acīm.<br />
“Vai tu vēl kaut ko vēlies?” jautāju, asarām līstot pār vaigiem.<br />
“Nē,” viņš klusi atbildēja, gluži mierīgs.<br />
Šķiršanās smeldze dedzināja sirdi. Tante palūdza mani iziet no<br />
istabas.<br />
“Uz redzēšanos, Francisko! Līdz tiksimies Debesīs, uz<br />
redzēšanos! ...”<br />
163
Debesis nolaidās zemāk. Nākamajā dienā savas Debesu Mātes<br />
rokās viņš atstāja šo pasauli 9 . Es nekad neesmu bijusi spējīga izteikt<br />
tās skumjas, kas iemājoja manā sirdī pēc viņa aiziešanas. Tās bija<br />
kā ass ērkšķis, kas gadiem ilgi bija iedūries manā sirdī. Pagātnes<br />
atmiņas atbalsojās mūžībā.<br />
164<br />
Tā bija nakts, kad gulēju es mierā<br />
Un sapņoju par sengaidīto dienu,<br />
Par tikšanos ar Debess eņģeļiem,<br />
Kas sacenšas ar mums šeit svētā cīņā!<br />
Vai zelta kronis neaprakstāms,<br />
Vai ziedu virtenes, kas izpušķo,<br />
Var līdzināties Kronim Debesīs,<br />
Ar savu eņģelisko skaistumu, kur zemes rotas nobāl.<br />
Gan prieku, smaidu dāvā Māte mīlošā,<br />
Tur Debess plašumos viņš dzīvo Dievā,<br />
Kur prieks un mīlestības daudz,<br />
Kas ātri kliedē zemes virsū nodzīvotos gadus ...<br />
Nu paliec sveiks, mans draugs!<br />
18. Populārākās dziesmas<br />
Sakarā ar to, ka Dr. Galamba lūdza uzrakstīt dziesmu tekstus,<br />
kurus mēs dziedājām, šeit tagad vēl pievienoju tos, kurus neuzrakstīju<br />
aprakstā par Francisko. Līdz ar to Viņa Augstība varēs izvēlēties un<br />
izmantot šos tekstus, ja vien tie būs viņam noderīgi.<br />
9 . Nākamā diena bija 1919.gada 4.aprīlis.
KALNU MEITENE<br />
Kalnu meitene, kalnu meitene,<br />
Ar kastaņbrūnām acīm,<br />
Kas dāvāja tev saldā kalnu meitene<br />
To pievilcību neparasto?<br />
Šo pievilcību neparasto!<br />
Kalnu meitene, kalnu meitene,<br />
Paskaties laipni uz mani,<br />
Paskaties laipni uz mani,<br />
Kalnu meitene, kalnu meitene,<br />
Paskaties laipni uz mani!<br />
Kalnu meitene, kalnu meitene,<br />
Ar plīvojošiem svārkiem,<br />
Kā nākas, saldā kalnu meitene,<br />
Tik elegantai būt?<br />
Tik elegantai būt,<br />
Nekad vēl tādu neesmu redzējis!<br />
(Koris atkārto augstāk rakstīto)<br />
Kalnu meitene, kalnu meitene,<br />
Ar jaunības kautro nosarkšanu,<br />
Kas dāvāja tev, saldā kalnu meitene,<br />
To nesalīdzināmo sārtumu?<br />
Šo nesalīdzināmo sārtumu<br />
Nekad vēl neesmu redzējis!<br />
(Koris)<br />
Kalnu meitene, kalnu meitene,<br />
Visa zeltā tērpta,<br />
Kas dāvāja tev, saldā kalnu meitene,<br />
Tavus jautri plīvojošos svārkus?<br />
Tādus plīvojošus svārkus,<br />
Nekad vēl neesmu redzējis!<br />
(Koris)<br />
165
166<br />
UZMANIES<br />
Ja tu dodies augšā kalnos,<br />
Ej ar vieglu soli!<br />
Skaties, ka nepaslīd kāja<br />
Un neiekrīti dziļā aizā,<br />
Un neiekrīti dziļā aizā.<br />
Bet es nekad neiekristu,<br />
Jo visas kalnu meičas<br />
Man nāktu bariem palīgā,<br />
Man nāktu bariem palīgā.<br />
Vai jūs gribat to, vai negribat,<br />
Mīļās meičas, sirds mana pieder jums!<br />
Tās nāktu bariem palīgā,<br />
Tās nāktu bariem palīgā:<br />
Jautrās kalnu meičas,<br />
Cik labi ir jūs mīlēt,<br />
Cik labi ir jūs mīlēt,<br />
Vai jūs to gribat, vai ar ne<br />
Mīļās meičas, sirds mana pieder jums!<br />
(Portugāļu valodā teksts ir ar atskaņām. Šeit ievietoti parindeņi.)<br />
II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
PROLOGS<br />
Tagad, Jūsu Ekselence, esmu nonākusi pie visgrūtākās daļas,<br />
kuru Jūs man liekat izklāstīt rakstiski. Pirmkārt, Jūsu Ekselence man<br />
pieprasa sīki visu aprakstīt par Eņģeļa parādīšanos, uzliekot uz papīra<br />
katru detaļu, katru situāciju un pat, ja iespējams, iekšējo<br />
pārdzīvojumu. Bez tam vēl Dr. Galamba lūdz Jūs likt man aprakstīt<br />
Dievmātes parādīšanos.<br />
Nesen Valensijā viņš teica: “Jūsu Ekselence, lieciet viņai uzrakstīt
visu, pilnīgi visu. Pretējā gadījumā savas klusēšanas dēļ viņai būs<br />
jāiet cauri šķīstītavai vairākas reizes!”<br />
Kas attiecas uz šķīstītavu, es nebai<strong>dos</strong>. Vienmēr esmu bijusi<br />
paklausīga, un paklausība nav pelnījusi nedz sodu, nedz arī<br />
nosodījumu. Pirmkārt, es paklausīju Svētā Gara iekšējai inspirācijai,<br />
otrkārt, es paklausīju tiem, kas runāja ar mani Viņa vārdā. Tieši tas<br />
bija galvenais un noteicošais, ko Dievam labpatikās izteikt caur Jūsu<br />
Ekselences personību. Apmierināta un laimīga es atsaucu atmiņā<br />
tos Torres Novas svētīgā vikāra vārdus: “Kunga izvēlētās meitas<br />
noslēpumam jāpaliek viņas sirdī.” Vēlāk, iedziļinoties šo vārdu<br />
nozīmē, es teicu: “Mans noslēpums ir tikai priekš manis.” Bet tagad<br />
es tā vairs nevaru teikt. Upurējoties uz paklausības altāra, es saku:<br />
“Mans noslēpums pieder Dievam. Esmu ielikusi to Viņa rokās; lai<br />
Viņš rīkojas ar to pēc savas gribas.”<br />
Dr. Galamba toreiz arī teica: “Jūsu Ekselence, lieciet viņai pateikt<br />
visu, visu un neko nenoslēpt.” Un Jūs Ekselence, noteikti Svētā Gara<br />
vadīts, izteicāt savas domas: “Nē, es to nedarīšu! Man nav nekādas<br />
teikšanas par Noslēpumu.” 10<br />
Paldies Dievam! Jebkura cita pavēle manī izraisītu apjukumu<br />
un sirdsapziņas pārmetumus. Ja es būtu saņēmusi pretēju uzdevumu,<br />
vairākkārt būtu sev jautājusi: “Kam man jāpakļaujas – Dievam vai<br />
Viņa pārstāvjiem zemes virsū?” Un ja es nebūtu atradusi atbildi, tad<br />
iespējams, šaubas manī būtu izraisījušas nebeidzamas mokas.<br />
Tad Jūsu Ekselence turpināja runāt Dieva vārdā: “Mana mīļā<br />
māsa, rakstiet par Eņģeļa un Dievmātes parādīšanos, lai tas kalpotu<br />
Dieva un Dievmātes godināšanai!”<br />
Cik labs ir Dievs! Viņš ir miera Dievs un ved pa miera ceļiem<br />
tos, kas Viņam tic.<br />
Es tagad uzsākšu šo jauno pienākumu, lai izpildītu Jūsu<br />
Ekselences rīkojumu un Dr. Galambas vēlēšanos. Esmu nolēmusi<br />
pastāstīt visu, izņemot to Noslēpuma daļu, kuru pagaidām nedrīkstu<br />
atklāt. Savā aprakstā centīšos neko neizlaist, lai gan, iespējams, varu<br />
arī piemirst kādu sīkumu, ja tas būs bijis nenozīmīgs.<br />
10 . Iemesls, kāpēc Lūcija vēl neatklāja Noslēpuma trešo daļu.<br />
167
1. Eņģeļa parādīšanās<br />
Lai gan es nevaru atcerēties konkrētu datumu, bet man liekas –<br />
tas bija 1915. gads, kad es, iespējams, redzēju Eņģeli. Cik varu<br />
noprast, tas tiešām bija Eņģelis, lai gan viņš sevi neatklāja. Kas<br />
atteicas uz gadalaiku, tad tas varēja būt kaut kad starp aprīli un<br />
oktobri.<br />
Ar mani kopā Kabeso dienvidu nogāzē bija manas draudzenes<br />
no Kasa Veļja Teresa Matias, viņas māsa Maria Rosa un Maria<br />
Justino. Mēs gatavojāmies uzsākt Rožukroņa lūgšanu, kad gaisā<br />
virs koku galotnēm es ieraudzīju tādu kā mākoni cilvēka formā,<br />
baltāku par sniegu un gandrīz caurspīdīgu. Manas draudzenes jautāja,<br />
kas tas ir, un es atbildēju, ka nezinu. Šī parādība atkārtojās vēl divas<br />
reizes divās dažādās dienās.<br />
Protams, tas atstāja zināmu iespaidu uz mani, bet es nepratu to<br />
izskaidrot. Pamazām šī sajūta izzuda un, ja nebūtu turpmāko<br />
notikumu, es to būtu pilnīgi aizmirsusi.<br />
Datumus es nekādi nevaru noteikt, jo tajā laikā man nebija<br />
priekšstata par to, kas ir gads, mēnesis vai pat nedēļas diena. Bet es<br />
domāju, ka tam vajadzēja būt 1916. gada pavasarim, kad Eņģelis<br />
mums tā pa īstam mums parādījās Loka do Kabeso.<br />
Kā jau es rakstīju atmiņās par Žasintu, mēs kāpām kalnā,<br />
meklējot patvērumu no saules. Bijām apēdušas savas līdzi paņemtās<br />
pusdienas, palūgušās savas ierastās lūgšanas, kad tālumā virs<br />
kokiem, kas sniedzās austrumu virzienā, ieraudzījām gaismu jauna<br />
vīrieša veidolā, – baltāku par sniegu, caurspīdīgu, un spožāku par<br />
kristālu, ja tam cauri laužas saules stari. Viņš virzījās arvien tuvāk,<br />
un mēs jau varējām skaidrāk saskatīt viņa seju. Stāvējām pārsteigti<br />
un sastinguši no šī brīnuma.<br />
Pietuvojies klāt, viņš teica:<br />
“Nebaidieties. Es esmu Miera Eņģelis. Lūdzieties kopā ar mani.”<br />
Viņš nometās uz ceļiem un noliecās, skarot ar pieri zemi.<br />
Pārdabiska spēka vadīti mēs darījām to pašu un atkārtojām viņa<br />
teiktos vārdus:<br />
“Mans Dievs, es ticu, es pielūdzu, es ceru un es mīlu Tevi! Es<br />
lūdzu piedošanu par tiem, kas netic, nepielūdz, necer un nemīl Tevi!”<br />
168
Atkārtojis šos vārdus trīs reizes, viņš piecēlās un teica:<br />
“Lūdzieties šādi. Jēzus un Marijas Sirdis uzmanīgi ieklausīsies<br />
jūsu izteiktajās lūgšanās.” To pateicis, viņš pazuda.<br />
Pārdabiskais spēks mūs tik ļoti bija pārņēmis, ka mēs vēl ilgi<br />
neapjautām savu personīgo eksistenci, un palikām tajā pašā pozā,<br />
kādā viņš mūs bija atstājis, nepārtraukti atkārtojot to pašu lūgšanu.<br />
Dieva klātbūtne lika mums izjust to tik intīmi un intensīvi, ka mēs<br />
pat neuzdrošinājāmies runāt viens ar otru. Arī nākamajā dienā mēs<br />
joprojām bijām šīs garīgās sajūtas pārņemti, kas vēlāk pakāpeniski<br />
izzuda.<br />
Par šo parādīšanos nerunājām, neuzskatījām, ka tas ir<br />
noslēpums, taču šis piedzīvojums bija tik intīms, ka vār<strong>dos</strong> to bija<br />
grūti izteikt. Iespējams, ka mūsu pārdzīvojums bija tik spēcīgs tā<br />
iemesla dēļ, ka tā bija pirmā šāda veida pieredze.<br />
Otro reizi Eņģelis parādījās vasaras vidū. Ap pusdienlaiku lielā<br />
karstuma dēļ mēs aitas dzinām mājās un tikai pievakarē atkal gājām<br />
ganībās. Tāpēc sjestu pavadījām koku ēnā pie akas, par kuru jau<br />
daudz esmu rakstījusi. Un tā, kādu dienu tur spēlējoties, pēkšņi<br />
ieraudzījām Eņģeli tieši mums blakus.<br />
“Ko jūs darāt?” viņš jautāja. “Lūdzieties! Lūdzieties daudz!<br />
Jēzus un Marijas Sirdīm ir žēlsirdības plāns attiecībā uz jums.<br />
Nepārtraukti veltījiet Visaugstākajam lūgšanas un upurus.”<br />
“Kā mēs varam upurēt?” jautāju.<br />
“Visu, ko jūs darāt, pārvērtiet par upuri un ziedojiet to Dievam<br />
kā izlīdzināšanas zīmi par grēkiem, ar kuriem Viņš tiek aizvainots,<br />
un lūdzieties par grēcinieku atgriešanos. Tā jūs nodrošināsiet mieru<br />
savā valstī. Es esmu Sargeņģelis, Portugāles Eņģelis. Un, galvenais,<br />
pieņemiet un pazemībā pacietiet tos pārbaudījumus, kurus Kungs<br />
jums sūtīs.”<br />
Šie vārdi iespiedās neizdzēšami mūsu atmiņā. Tie bija kā gaisma,<br />
kas lika mums saprast, kas ir Dievs, kā Viņš mīl mūs un vēlas būt<br />
mīlēts. Mēs sapratām upura vērtību, – cik patīkams tas ir Viņam, un<br />
pateicoties tam, Viņš dāvā grēciniekiem žēlastību atgriezties. Tas<br />
bija galvenais iemesls, kura dēļ mēs sākām meklēt dažāda veida<br />
upurdāvanas Kungam. Viena upurdāvana mums jau bija – mēs ilgas<br />
169
stundas pavadījām nometušies uz ceļiem, skarot ar pieri zemi un<br />
atkārtojot Eņģeļa iemācīto lūgšanu.<br />
Man liekas trešo reizi Eņģelis mūs apciemoja oktobrī vai<br />
septembra beigās, jo tajā laikā dienas vidū aitas vairs nedzinām mājās.<br />
Kā jau esmu rakstījusi savās atmiņās par Žasintu, kādu dienu<br />
mēs devāmies no Pregueiras (nelielas olīvu birzs, kas piederēja<br />
maniem vecākiem) uz Lapu, ejot pa kalna nogāzi no Alžustrelas un<br />
Kasa Veļja ciemata puses. Mēs lūdzāmies Rožukroni un Eņģeļa<br />
lūgšanu, kuru Viņš mums bija iemācījis pirmā apciemojuma laikā.<br />
Šeit notika Eņģeļa trešā parādīšanās. Viņš turēja rokā biķeri<br />
virs, virs tā gaisā atradās Hostija, no kuras biķerī pilēja asins lāses.<br />
Atstājis biķeri un Hostiju gaisā, Eņģelis nometās zemē uz ceļiem un<br />
atkārtoja trīs reizes šādu lūgšanu:<br />
“Vissvētākā Trīsvienība, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, es<br />
pazemībā pielūdzu Tevi un upurēju Tev Jēzus Kristus Visdārgāko<br />
Miesu, Asinis, Dvēseli un Dievišķību, kas ir klātesošs visos<br />
tabernākulos pasaulē, kā pārlūgumu par naidu, svētuma zaimošanu<br />
un vienaldzību, ar ko Viņš tiek aizvainots. Un caur Viņa Vissvētākās<br />
Sirds bezgalīgajiem nopelniem un Marijas Bezvainīgo Sirdi es lūdzu<br />
nabaga grēcinieku atgriešanos.”<br />
Tad piecēlies Viņš paņēma rokās biķeri un hostiju. Man Viņš<br />
pasniedza hostiju, bet Žasintai un Francisko deva dzert no biķera.<br />
To darīdams Viņš teica: “Ņemiet un dzeriet Jēzus Kristus Miesu un<br />
Asinis, ko nepateicīgie cilvēki ārkārtīgi zaimo. Izlīdziniet viņu<br />
pārkāpumus un samieriniet ar Dievu.” Un atkal Viņš nometās zemē<br />
uz ceļiem, trīs reizes atkārtoja šo pašu lūgšanu “Vissvētākā<br />
Trīsvienība ...”, pēc tam pazuda.<br />
Pārdabiska spēka pārņemti mēs atkārtojām visu to, ko Eņģelis<br />
mums bija iemācījis: nometāmies ceļos un atkārtojām lūgšanu, kuru<br />
Viņš bija izteicis. Dieva klātbūtne bija tik spēcīga, ka tā mūs pilnīgi<br />
pārņēma savā varā, likās, it kā mēs tiekam pilnīgi iznīcināti un mums<br />
tiek atņemtas pat mūsu cilvēciskās sajūtas. Arī turpmākajās dienās<br />
mūsu ārējā rīcība bija pakļauta tam pašam pārdabiskajam spēkam.<br />
Mūs bija pārņēmis iekšējs miers un prieks, jo mūsu dvēseles pilnīgi<br />
atradās Dievā, taču fizisko spēku izsīkums bija milzīgs.<br />
170
2. Lūcijas klusēšana<br />
Es nezinu, kāpēc, bet Dievmātes parādīšanās mūsos izraisīja<br />
stipri atšķirīgas izjūtas. Iekšēji mēs jutām tādu pašu prieku, tādu<br />
pašu miera un laimes sajūtu, kādu izjutām no Dieva klātbūtnes Eņģeļa<br />
parādīšanās laikā, taču fiziskā paguruma vietā bija neizsakāms<br />
vieglums; iznīcības sajūtas vietā – neizsakāma līksme; apgrūtinātas<br />
runāšanas vietā – vēlēšanās visiem stāstīt par piedzīvoto. Neraugoties<br />
uz šīm sajūtām, mums likās, ka kāds tomēr mums liek klusēt, it<br />
sevišķi attiecībā uz dažām lietām.<br />
Ik reizi, kad mani iztaujāja par neparasto pieredzi, es sajutu<br />
iekšēju pamudinājumu teikt taisnību un tajā pašā laikā neatklāt to,<br />
kas uz noteiktu laiku bija jāsaglabā slepenībā. Attiecībā uz klusēšanu<br />
manī joprojām ir saglabājušās šaubas: vai es visu esmu pateikusi<br />
kanoniskās iztaujāšanas laikā? Tomēr man nebija sirdsapziņas<br />
pārmetumu, ka es būtu kaut ko noklusējusi, jo tajā laikā es<br />
neapzinājos šīs iztaujāšanas nozīmīgumu. Es to uztvēru kā vienu no<br />
daudzajām iztaujāšanām, pie kurām es jau biju pieradusi. Vienīgā<br />
lieta, kas man sagādāja raizes, bija veids kādā man bija jādod<br />
zvērests. Bet tā kā tas bija mans biktstēvs, kas lika to darīt, un man<br />
bija jāzvēr par to, ka es teikšu tikai taisnību, tad man tas nekādas<br />
grūtības nesagādāja. Tajā brīdī man arī nebija ne mazākās nojausmas,<br />
ka nelabais to izmantos, lai vēlāk mani mocītu ar nebeidzamiem<br />
sirdsapziņas pārmetumiem. Bet, paldies Dievam, tagad tas viss ir<br />
pagātnē.<br />
Vēl ir viens apstāklis, kas apstiprina manu pārliecību, ka esmu<br />
rīkojusies pareizi noklusējot vairākas lietas. Kanoniskās noprasīšanas<br />
laikā viens no iztaujātājiem bija cienījamais Dr. Markess <strong>dos</strong> Santoss.<br />
Gribēdams iegūt pilnu skaidrību par notikumiem, viņš uzdeva<br />
dažādus aplinkus jautājumus. Uz tiem es nevēlējos atbildēt, tāpēc<br />
jautājoši paskatījos uz savu biktstēvu, un cienījamais priesteris<br />
izglāba mani no neērtās situācijas, atbildēdams manā vietā. Viņš pat<br />
aizrādīja, ka šādu jautājumu uzdošana ir manu tiesību pārkāpšana.<br />
Līdzīga situācija veidojās tiekoties ar cienījamo Dr. Fišeru.<br />
Viņam bija dota Jūsu Ekselences un cienījamās Mātes Provinciāles<br />
171
atļauja tikties ar mani, un viņš bija iedomājies, ka drīkst man jautāt<br />
pilnīgi visu. Bet, paldies Dievam, viņš atnāca kopā ar manu biktstēvu.<br />
Vienu brīdi viņš man uzdeva rūpīgi pārdomātu jautājumu par<br />
Noslēpumu. Es samulsu un nezināju, ko atbildēt. Palūkojos uz<br />
biktstēvu; viņš mani saprata un atbildēja manā vietā. Dr.Fišers pats<br />
saprata, ka bija rīkojies nepareizi. Viņš paņēma avīzi, kas gadījās<br />
pa rokai un aizklāja seju. Līdz ar to Dievs parādīja, ka Viņa noliktais<br />
laiks Noslēpuma atklāšanai vēl nav pienācis.<br />
Turpinājumā es rakstīšu par Dievmātes parādīšanos. Kas notika<br />
pirms tam un pēc tam, es nerakstīšu, jo cienījamais Dr. Galamba<br />
mani laipni ir atbrīvojis no šī pienākuma.<br />
3. 1917. gada 13. maijs<br />
Mēs ar Žasintu un Francisko spēlējāmies Kovas da Iria nogāzē.<br />
Veidojām no akmentiņiem valni ap irbuleņu puduri. Pēkšņi<br />
ieraudzījām kaut ko līdzīgu zibens uzliesmojumam.<br />
“Ejam labāk mājās,” teicu savai māsīcai un brālēnam, “tas ir<br />
zibens, droši vien būs negaiss.”<br />
“Jā, tiešām,” viņi piekrita.<br />
Devāmies lejā pa nogāzi un dzinām aitas uz ceļa pusi. Kad bijām<br />
jau puskalnā, līdzās lielajam akmeņozolam, redzējām vēl vienu<br />
zibens uzliesmojumu. Un pēc pāris soļiem mūsu acu priekšā virs<br />
nelielā akmeņozola ieraudzījām baltās drānās tērptu Kundzi. Viņa<br />
bija spožāka par sauli un izstaroja gaismu, daudz dzidrāku un<br />
spēcīgāku nekā kristāla glāzē ieliets dzirkstošs ūdens, kad tam cauri<br />
laužas spilgtas saules stari.<br />
Pārsteigti apstājāmies šīs Būtnes priekšā. Mēs bijām tikai kādu<br />
trīs soļu attālumā no Viņas, līdz ar to atradāmies gaismas ielokā,<br />
kas bija Viņai apkārt, jeb precīzāk, kas izstaroja no Viņas. Dievmāte<br />
mūs uzrunāja:<br />
“Nebaidieties. Es jums neko sliktu nedarīšu.”<br />
“No kurienes jūs esat?” jautāju.<br />
“Es esmu no Debesīm.”<br />
“Ko jūs vēlaties no manis?”<br />
172
“Es esmu nākusi, lai lūgtu jūs ierasties šeit sešus mēnešus pēc<br />
kārtas šajā laikā trīspadsmitajos datumos. Vēlāk es pateikšu, kas Es<br />
esmu un ko Es vēlos. Pēc tam Es šeit ieradīšos vēl septīto reizi.”¹¹<br />
“Vai es arī būšu Debesīs?”<br />
“Jā, tu būsi.”<br />
“Un Žasinta?”<br />
“Viņa arī.”<br />
“Un Francisko?”<br />
“Viņš arī būs tur, tikai viņam daudz jālūdzas Rožukronis.”<br />
Tad man ienāca prātā pajautāt par divām meitenēm, kuras nesen<br />
bija nomirušas. Viņas bija manas draudzenes un mēdza nāk uz mūsu<br />
māju, lai mācītos pie manas vecākās māsas aust.<br />
“Vai Maria das Neves ir Debesīs?”<br />
“Jā, viņa ir tur.” (Man liekas viņa bija sešpadsmit gadus veca.)<br />
“Un Amālija?”<br />
“Viņa paliks šķīstītavā līdz pasaules galam.”¹² (Manprāt viņa<br />
bija vecumā no 18 līdz 20 gadiem.)<br />
“Vai jūs piekrītat veltīt sevi Dievam un panest visas ciešanas,<br />
kuras Viņš gribēs jums sūtīt kā izlīdzināšanās zīmi par grēkiem, ar<br />
kuriem Viņš tiek aizvainots, un par grēcinieku atgriešanos?”<br />
“Jā, mēs gribam.”<br />
“Tad jums nāksies daudz ciest, bet Dieva žēlastība būs jūsu<br />
mierinājums.”<br />
Izsakot šos pēdējos vārdus – ...Dieva žēlastība būs jūsu<br />
mierinājums, Dievmāte pavēra plaukstas, no kurām izstaroja tik<br />
spēcīga gaisma, ka tās stari caurstrāvoja mūsu sirdis un dvēseles,<br />
ļaujot redzēt mūs pašus Dievā, Kas pats bija šī Gaisma. Mēs to<br />
redzējām daudz skaidrāk nekā savu attēlu vislabākajā spogulī. Tad,<br />
iekšēja impulsa pamudināti, nometāmies ceļos un dziļā pazemībā<br />
lūdzāmies:<br />
11 . “Septītā reize” attiecas uz 1921.gada 16.jūniju- pirms Lūcijas aizbraukšanas<br />
uz Vila de Oporto. Tas bija Dievmātes vēstījums personīgi Lūcijai, tāpēc tas<br />
netiek atklāts.<br />
12 . Tas nozīmē – uz ilgu laiku.<br />
173
“Vissvētākā Trīsvienība, es pielūdzu Tevi! Dievs, mans Dievs,<br />
es mīlu Tevi Vissvētākajā Sakramentā!”<br />
Pēc pāris mirkļiem Dievmāte atkal teica:<br />
“Lūdzieties Rožukroni katru dienu, lai pasaulē būtu miers un<br />
beigtos karš.”<br />
To pateikusi, Viņa lēnām sāka celties augšup austrumu virzienā,<br />
līdz izzuda debess izplatījumā. Likās, ka Gaisma, kas Viņu aptvēra,<br />
pašķīra ceļu, tāpēc dažreiz mēs teicām, ka redzējām atveramies<br />
debesis.<br />
Es jau paskaidroju savā aprakstā par Žasintu vai arī vēstulē, ka<br />
bailes, kuras mēs izjutām, nebija bailes no Dievmātes, bet gan no<br />
negaisa, kas likās tuvojamies, un no kura mēs gribējām izbēgt.<br />
Dievmātes parādīšanās neizraisīja nedz bailes, nedz izbīli, bet gan<br />
pārsteigumu. Kad man jautāja, vai es biju nobijusies, es atbildēju,<br />
ka bijām nobijušies, bet tas attiecās, kā mums likās, uz negaisa<br />
tuvošanos. Tāpēc mēs posāmies mājup, jo zinājām, ka zibenim sekos<br />
negaiss. Izrādījās, ka zibens uzliesmojums faktiski nebija zibens,<br />
bet tuvojošās gaismas atspulgs. Šīs gaismas tuvošanās dēļ mēs<br />
dažkārt teicām, ka redzam nākam Dievmāti, bet, precīzi izsakoties,<br />
mēs varējām saskatīt Dievmāti šajā gaismā tikai tad, kad Viņa atradās<br />
virs akmeņozola. Mēs nezinājām, kā paskaidrot šo parādību, tāpēc,<br />
izvairīdamies no jautājumiem, dažreiz teicām, ka redzējām Viņu<br />
nākam un citreiz, – ka neredzējām. Tajās reizēs, kad mēs teicām, ka<br />
redzējām Viņu nākam, mēs to attiecinājām uz tuvojošos gaismu. Ja<br />
teicām, ka neredzējām Viņu nākam, tad tas nozīmēja, ka Dievmāti<br />
tiešām redzējām tikai, kad Viņa jau atradās virs akmeņozola.<br />
4. 1917. gada 13. jūnijs<br />
Tiklīdz es, Žasinta un Francisko kopā ar vairākiem dievlūdzējiem<br />
bijām pabeiguši Rožukroņa lūgšanu, mēs atkal ieraudzījām<br />
tuvojamies gaismas uzliesmojumu (ko mēs nosaucām par zibeni).<br />
Nākamajā mirklī Dievmāte bija šeit, virs akmeņozola, tieši tāpat kā<br />
trīspadsmitā maijā.<br />
“Ko jūs vēlaties no manis?”<br />
174
“Es vēlos, lai jūs atnāktu uz šejieni arī nākamā mēneša<br />
trīspadsmitajā datumā, lai katru dienu jūs lūgtos Rožukroni, un bez<br />
tam tev jāmācās lasīt. Vēlāk es paziņošu, ko vēl es vēlos.”<br />
Es palūdzu dziedināt vienu slimnieku.<br />
“Ja viņš atgriezīsies, tad izārstēsies gada laikā.”<br />
“Es gribētu lūgt jūs paņemt mūs uz Debesīm.”<br />
“Jā. Žasintu un Francisko es paņemšu drīz, bet tev būs šeit<br />
jāpaliek ilgāk. Jēzus grib tevi izmantot, lai cilvēki uzzinātu par Mani<br />
un mīlētu Mani. Viņš grib pasaulē nodibināt veltīšanos Manai<br />
Bezvainīgajai Sirdij.”¹³<br />
“Vai man šeit būs jāpaliek vienai?” es bēdīgi jautāju.<br />
“Nē, manu meitiņ. Vai tad tev daudz jācieš? Nezaudē drosmi.<br />
Es tevi nekad nepametīšu. Tavs patvērums būs Mana Bezvainīgā<br />
Sirds, kas vedīs tevi pie Dieva.”<br />
Izrunājot šos pēdējos vārdus, Viņa atkal pavēra rokas kā<br />
iepriekšējā reizē, no kurām izstaroja tā pati spēcīgā gaisma. Mēs<br />
redzējām sevi šajā gaismā it kā ietvertus Dievā. Izskatījās, ka Žasinta<br />
un Francisko stāv tajā gaismas daļā, kas pacēlās pretī Debesīm, bet<br />
es – tajā, kas plūda pār zemi. Virs Dievmātes labās rokas plaukstas<br />
atradās ērkšķiem apvīta ievainota Sirds. Mēs sapratām, ka tā ir<br />
cilvēku grēku ievainotā Marijas Bezvainīgā Sirds, kas gaida grēku<br />
izpirkšanu.<br />
Tagad, Jūsu Ekselence, Jūs zināt šo Noslēpumu, kuru Viņa mums<br />
atklāja trīspadsmitā jūnijā. Tajā brīdī Dievmāte neteica, ka mums<br />
tas jātur slepenībā, un mēs sajutām, ka tāda bija Dieva griba.<br />
5. 1917. gada 13. jūlijs<br />
Neilgi pēc mūsu ierašanās akmeņozola priekšā Kovā da Iria,<br />
kur jau krietns skaits cilvēku lūdzās Rožukroni, mēs atkal redzējām<br />
gaismas uzliesmojumu, un pēc mirkļa virs akmeņozola stāvēja<br />
Dievmāte.<br />
13 . Lūcija steigā neuzrakstīja šī paragrāfa nobeigumu, kas citos dokumentos<br />
skan šādi: “Es apsolu tiem, kas to pieņems, ka viņu dvēseles Dievs mīlēs,<br />
tāpat kā ziedus, kurus es nolieku pie Viņa troņa.”<br />
175
“Ko jūs vēlaties?” jautāju.<br />
“Es vēlos, lai jūs atnāktu uz šejieni arī nākamā mēneša<br />
trīspadsmitajā dienā. Turpiniet lūgties Rožukroni katru dienu par<br />
godu Rožukroņa Dievmātei, lai pasaulē iestātos miers un izbeigtos<br />
karš. Tikai Viņa vienīgā var palīdzēt.”<br />
“Es gribētu Jūs lūgt pateikt, kas Jūs esat un izdarīt kādu brīnumu,<br />
lai visi ticētu, ka Jūs mums parādāties.”<br />
“Turpiniet nākt uz šejieni katru mēnesi. Oktobrī es pateikšu,<br />
kas es esmu un izdarīšu brīnumu, kuru visi redzēs un ieticēs.”<br />
Es izteicu vairākus lūgumus, bet tagad tos neatceros. Atceros<br />
tikai, ka Dievmāte teica, ka šiem cilvēkiem jālūdzas Rožukronis,<br />
tad gada laikā varēs saņemt Dieva žēlastību. Pēc tam Viņa turpināja:<br />
“Upurējiet sevi par grēciniekiem un jo sevišķi upurēšanas reizēs<br />
atkārtojiet vairākkārt šādu lūgšanu: “Mans Jēzus, aiz mīlestības uz<br />
Tevi, par grēcinieku atgriešanos un par grēku izpirkšanu, kas ir<br />
nodarīti Marijas Bezvainīgajai Sirdij.”<br />
Izrunājot pēdējos vārdus, Dievmāte, tāpat kā divās iepriekšējās<br />
reizēs, pavēra rokas. Gaismas stari izlauzās cauri zemei un mēs<br />
ieraudzījām uguns jūru. Šajā ugunī atradās dēmoni un dvēseles<br />
cilvēku izskatā kā caurspīdīgas degošas ogles. Dažas melnas, citas<br />
kā nospodrināta bronza, tās haotiski peldēja lielajā liesmā, brīžiem<br />
paceļoties uz augšu ar liesmu un dūmiem, brīžiem krītot lejā kā lielas<br />
ugunskura dzirksteles, kurām nav nedz svara, nedz līdzsvara.<br />
Visapkārt skanēja izmisuma kliedzieni un sāpju vaidi. To redzot mūs<br />
pārņēma šausmas, mēs trīcējām no bailēm. (Acīmredzot šis skats<br />
lika man iekliegties, jo cilvēki teica, ka viņi dzirdējuši manu<br />
kliedzienu.) Dēmonus varēja atpazīt pēc to šausmīgās līdzības ar<br />
briesmīgiem nepazīstamiem dzīvniekiem, melniem un caurspīdīgiem<br />
kā kvēlojošas ogles. Šausmās meklēdami patvērumu, mēs paskatījāmies<br />
uz Dievmāti, kas mierīgi un ļoti skumji teica:<br />
“Jūs redzējāt elli, kur nokļūst grēcinieku dvēseles. Lai tās varētu<br />
glābt, Dievs grib nodibināt pasaulē veltīšanos Manai Bezvainīgajai<br />
Sirdij. Ja tas, ko es jums saku, tiks izdarīts, daudzas dvēseles tiks<br />
glābtas un iestāsies miers. Karš beigsies. Bet ja cilvēki turpinās<br />
aizvainot Dievu vēl briesmīgāks karš izraisīsies pāvesta Pija XI<br />
176
valdīšanas laikā. Kad cilvēki naktī redzēs neparastu gaismu 14 , ziniet,<br />
ka tā ir liela Dieva dota zīme, brīdinājums, ka Viņš sodīs pasauli par<br />
tās grēkiem ar karu un badu. Baznīca un Svētais tēvs cietīs no<br />
vajāšanas.<br />
Lai no tā pasargātos, Es nakšu lūgt Krievijas veltīšanu Manai<br />
Bezvainīgajai Sirdij un gandarīšanas Komūniju mēneša pirmajās<br />
sestdienās 15 . Ja mans lūgums tiks ņemts vērā, iestāsies miers 16 ; bet<br />
ja ne, Krievija izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot<br />
karus un Baznīcas vajāšanu. Labais tiks noliegts, Svētais tēvs daudz<br />
cietīs, daudzas tautas tiks iznīcinātas. Beigās Mana Bezvainīgā Sirds<br />
triumfēs. Svētais tēvs veltīs Krieviju Man un tā atgriezīsies. Pasaulē<br />
iestāsies miera periods. Portugālē ticības dogma tiks saglabāta; u.t.t.<br />
... Nesaki nevienam to. Francisko, jā, viņam tu vari to pateikt.<br />
Kad jūs lūdzaties Rožukroni, pēc katra noslēpuma sakiet: “Mans<br />
Jēzu, piedod mums mūsu grēkus, pasargā mūs no elles uguns. Aizved<br />
visas dvēseles uz Debesīm, it sevišķi tās, kurām visvairāk vajadzīga<br />
Tava žēlsirdība.”<br />
Kādu brīdi klusējusi, Viņa jautāja:<br />
“Vai vēlies vēl ko uzzināt?”<br />
“Nē, šodien vairāk neko nevēlos.”<br />
Tad atkal Dievmātes sāka pacelties austrumu virzienā, līdz<br />
milzīgā attālumā izzuda debesu jumā.<br />
6. 1917.gada 13.augusts<br />
Tā kā esmu jau rakstījusi par to, kas notika šajā dienā, šeit<br />
vairs neatkārtošos, bet rakstīšu par Dievmātes parādīšanos, kas, pēc<br />
manām domām, notika 15.augusta pēcpusdienā 17 . Tajā vecumā es<br />
14 . Tā bija ļoti neparasta ziemeļblāzma, kas parādījās 1938.gadā naktī no 25.<br />
uz 26.janvāri. To Lūcija vienmēr uzskatīja par Dievmātes apsolīto zīmi.<br />
15 . Skat. Pielikumu I.<br />
16 . Skat. Pielikums II.<br />
17 . Šeit Lūcija kļūdās, domādama, ka Dievmāte parādījās 15.augustā, kad viņi<br />
atgriezās no Vilas Novas de Ourem cietuma. Dievmāte apciemoja bērnus<br />
nākamajā svētdienā – 19.augustā.<br />
177
vēl nezināju, kā atpazīt mēneša dienas, pieļauju, ka kļū<strong>dos</strong>. Bet<br />
joprojām man liekas, ka tas notika tajā pašā dienā, kad mēs<br />
atgriezāmies no Vila Nova de Ourem.<br />
Ar mani kopā bija Francisko un viņa brālis Žoans. Ganījām<br />
aitas tajā vietā, ko sauc par Valiņjos. Pēkšņi sajutām tuvojamies<br />
kaut ko pārdabisku, kas mūs pilnīgi pārņēma. Nojautu, ka varētu<br />
parādīties Dievmāte. Man bija žēl, ka Žasinta to neredzēs, tāpēc<br />
lūdzu Žoanu, lai aizskrien un atved viņu. Viņš gan negribēja iet, bet<br />
kad iedevu divas monētas, tad skriešus aizskrēja.<br />
Mēs jau redzējām gaismas uzliesmojumu, ko mēs dēvējām par<br />
zibeni, pirms Žasintas ierašanās. Kad viņa bija atskrējusi pēc mirkļa<br />
virs nelielā akmeņozola ieraudzījām Dievmāti.<br />
“Ko jūs vēlaties no manis?”<br />
“Es vēlos, lai jūs turpinātu iet uz Kovu da Iria trīspadsmitajos<br />
datumos un lūgtos Rožukroni katru dienu. Pēdējā mēnesī es izdarīšu<br />
brīnumu, lai visi ticētu šiem notikumiem.”<br />
“Kā jūs vēlaties izlietot naudu, kuru cilvēki atstāj Kovā da Iria.”<br />
“Izgatavojiet divas nestuves. Vienas jānes tev ar Žasintu un vēl<br />
divām meitenēm, jums jābūt tērptām baltās kleitās. Otras jānes<br />
Francisko un trim zēniem. Daļa savāktās naudas jāizlieto Rožukroņa<br />
Dievmātes svētkiem un pārējā – kapelas celtniecībai.”<br />
“Es gribētu lūgt dziedināt dažus slimniekus.”<br />
“Labi, es gada laikā viņus dziedināšu.”<br />
Tad, ļoti noskumusi, Dievmāte teica:<br />
“Lūdzieties, daudz lūdzieties un upurējiet par grēciniekiem. Ļoti<br />
daudzas dvēseles aiziet uz elli tāpēc, ka nav neviena, kas upurētu un<br />
lūgtos par viņām.”<br />
To pateikusi, Viņa kā parasti attālinājās austrumu virzienā.<br />
7. 1917.gada 13. septembris<br />
Kad tuvojās noteiktais laiks, mēs ar Žasintu un Francisko<br />
devāmies uz Kovu da Iria. Mūsu iešanu apgrūtināja ļaužu pūlis.<br />
Ceļi bija pārpildīti cilvēkiem, visi vēlējās mūs redzēt un runāt ar<br />
mums. Nekādas cilvēciskas cieņas. Gan vienkāršie ļaudis, gan<br />
smalkās lēdijas un džentelmeņi centās izlauzties līdz mums cauri<br />
178
pūlim. Tiklīdz viņi bija nokļuvuši līdz mums, tā tūlīt metās mūsu<br />
priekšā ceļos, lūgdami pateikt Dievmātei viņu vajadzības. Tie, kas<br />
nevarēja mums piekļūt, sauca pa gabalu:<br />
“Dieva vārdā, palūdz Dievmāti dziedināt manu kroplo dēlu!”<br />
Kāds cits: “Un manu aklo dēlu! ... Dziedināt manu kurlo! ... Lai<br />
mans vīrs un dēls atgriežas dzīvs no kara! ... Atgriezt grēciniekus!<br />
... Dziedināt manu tuberkulozi, lai es atkal būtu vesela!” un tā tālāk.<br />
Šajos vār<strong>dos</strong> bija izteikts nabaga cilvēku posts. Daži rāpās<br />
kokos un kāpa uz mūriem, lai varētu mūs redzēt ejam pa ceļu un<br />
sauca no tālienes. Mēs virzījāmies uz priekšu – vieniem atbildējām<br />
ar „jā”, citiem, kas bija nometušies ceļos, pasniedzām roku, lai<br />
palīdzētu piecelties no putekļainās zemes. Par laimi kāds džentelmenis<br />
gāja mums pa priekšu un pašķīra ceļu šajā ļaužu pūlī.<br />
Tagad, kad lasu Jauno Derību ar sirdij tuvām ainām par Mūsu<br />
Kunga staigāšanu pa Palestīnas ceļiem, es domāju par tiem cilvēkiem,<br />
kurus Mūsu Kungs ļāva man sastapt, vēl kā bērnam ejot no<br />
Alžustrelas uz Fatimu un Kovu da Iria! Es pateicos Dievam un<br />
upurēju Viņam mūsu portugāļu tautas ticību. Es domāju: “Ja šie<br />
ļaudis tā pazemojās trīs nabaga bērnu priekšā tikai tāpēc, ka viņiem<br />
bija dāvāta žēlastība runāt ar Dievmāti, kas būtu noticis, ja mums<br />
būtu bijis ļauts skatīt pašu Kungu Jēzu Viņa personā?”<br />
Nu, jā, tas neattiecas uz tēmu! Vienkārši rakstāmspalva mani<br />
aizveda ne tur, kur vajadzēja. Bet, nekas! Tā ir neliela novirzīšanās<br />
no tēmas. Bet es neplēsīšu šo lapu laukā, lai nesabojātu burtnīcu.<br />
Un tā mēs sasniedzām Kovu da Iria un nonācām pie akmeņozola.<br />
Tad sākām lūgties Rožukroni kopā ar pārējiem cilvēkiem. Pēc neilga<br />
brīža redzējām gaismas uzliesmojumu un virs akmeņozola parādījās<br />
Dievmāte.<br />
“Turpiniet lūgties Rožukroni, lai beigtos karš. Oktobrī atnāks<br />
Mūsu Kungs. Jūs redzēsiet kā izskatās Sāpju Dievmāte un Karmela<br />
Dievmāte. Svētais Jāzeps ar Bērnu Jēzu uz rokas svētīs visu pasauli.<br />
Dievam ir patīkami jūsu upuri. Viņš negrib, lai jūs gulētu ar virvi<br />
apjozušies, bet lai to nēsātu tikai pa dienu.”<br />
Ļoti daudzi cilvēki man izteica savas vajadzības – lai Dievmāte<br />
dziedinātu slimos, kurlmēmos ...<br />
179
“Jā, es dziedināšu dažus, bet ne visus. Oktobrī Es izdarīšu<br />
brīnumu, tad visi ieticēs.”<br />
Tad Dievmāte pacēlās gaisā un attālinājās kā parasti.<br />
8. 1917. gada 13. oktobris<br />
No mājām mēs iznācām diezgan agri, paredzēdami, ka pa ceļam<br />
mūs atkal aizkavēs cilvēku pūļi. Tie pārpildīja visus ceļus. Lietus<br />
gāza aumaļām. Mana māte, aiz bēdām un neziņas par to, kas varētu<br />
notikt, un arī baidīdamās, ka tā varētu būt manas dzīves pēdējā diena,<br />
vēlējās nākt man līdzi.<br />
Tiešām cilvēku šoreiz bija daudz vairāk nekā iepriekšējā mēnesī.<br />
Pat dubļainais ceļš viņiem netraucēja vislielākajā pazemībā un<br />
pielūgsmē mesties mūsu priekšā ceļos. Nonākusi pie akmeņozola<br />
Kovā da Iria, iekšēja impulsa pamudināta, es lūdzu visus aizvērt<br />
lietussargus un lūgties Rožukroni. Pēc maza brīža ieraudzījām<br />
gaismas uzliesmojumu un Dievmāti parastajā vietā.<br />
“Ko Jūs vēlaties no manis?”<br />
“Es gribu tev teikt, ka šeit jāuzceļ kapela Manis godināšanai.<br />
Es esmu Rožukroņa Dievmāte. Turpiniet lūgties Rožukroni katru<br />
dienu. Karš drīz beigsies un karavīri atgriezīsies savās mājās.”<br />
“Man ir ļoti daudz lūgumu Jums: dziedināt vairākus slimos,<br />
atgriezt grēciniekus un citas lietas ...”<br />
“Dažus, jā, bet citus nē. Viņiem ir jālabojas un jālūdz grēku<br />
piedošana.”<br />
Izskatīdamās ļoti bēdīga, Dievmāte noteica:<br />
“Viņi nedrīkst darīt pāri Kungam Mūsu Dievam, tāpēc ka Viņam<br />
ir jau tik daudz pāri nodarīts.”<br />
Viņas pavērtās rokas izstaroja spožu gaismu un, Viņai paceļoties,<br />
gaisma turpināja atspoguļoties uz saules.<br />
Šajā brīdī, Jūsu Ekselence, es iekliedzos, lai cilvēki skatās uz<br />
sauli. Es gan nebiju domājusi pievērst viņu uzmanību saulei, jo es<br />
biju ekstāzē un nejutu viņu klātbūtni. Es to izdarīju iekšēja impulsa<br />
mudināta.<br />
180
Kad Dievmāte bija pazudusi debesu jumā, blakus saulei mēs<br />
ieraudzījām Svēto Jāzepu ar Bērnu Jēzu un atkal Dievmāti, baltā<br />
tērpā ar zilu apmetni. Izskatījās, ka Sv.Jāzeps un Bērns Jēzus ar<br />
krusta zīmi svētīja pasauli. Nedaudz vēlāk, kad šī parādība bija<br />
izzudusi, es redzēju Mūsu Kungu un Dievmāti, likās, ka tā bija<br />
ieguvusi Sāpju Dievmāte izskatu. Mūsu Kungs arī svētīja pasauli<br />
tāpat kā to bija darījis Svētais Jāzeps. Šī vīzija arī izzuda, un es<br />
vēlreiz redzēju Dievmāti, tikai šoreiz Viņa bija līdzīga Karmela<br />
Dievmātei.<br />
EPILOGS<br />
Šeit, Jūsu Ekselence, ir stāsts par Dievmātes parādīšanos Kova<br />
da Iria 1917.gadā. Vienmēr, kad man par to bija jārunā, es centos to<br />
pastāstīt pēc iespējas īsāk, paturot pie sevis tos personiskos<br />
pārdzīvojumus, kurus vār<strong>dos</strong> izteikt ir grūti. Bet tā kā tie pieder<br />
Dievam nevis man un tagad Viņš caur Jūsu personu tos pieprasa no<br />
manis, tad šeit tie ir. Es atdodu to, kas man vairs nepieder. Pēc<br />
vistīrākās sirdsapziņas es centos neko neslēpt. Liekas, esmu atmetusi<br />
tikai dažas detaļas, kas attiecas uz maniem personiskajiem lūgumiem.<br />
Tās bija tikai materiāla rakstura vajadzības, tāpēc nepievērsu tām<br />
uzmanību, un esmu tās aizmirsusi. Arī tāpēc, ka man Dievmātei bija<br />
jālūdz bezgalīgi daudz dažādu žēlastību, es pat kļūdījos, saprazdama,<br />
ka karš beigsies tajā pašā 13. datumā 18 .<br />
Daudzi cilvēki ir bijuši pārsteigti par atmiņu, ar kādu Dievs<br />
mani ir apveltījis. Šajā ziņā, pateicoties Viņa bezgalīgajai labestībai,<br />
esmu bijusi tiešām aplaimota. Bet kas attiecas uz pārdabiskajām<br />
lietām, tad par tām nav jābrīnās, tās iespiežas atmiņā tik stipri, ka<br />
tās aizmirst nav iespējams.<br />
Viss, kas tika darīts zināms, ir neaizmirstams. Tikai, ja Dievs<br />
pats vēlas, lai tas tiktu aizmirsts, tad tā arī notiek.<br />
18 . Lūcija nedomāja, ka karš varētu beigties tajā pašā dienā. Viņa kļūdījās daudzo<br />
jautājumu dēļ, kas viņai tika uzdoti.<br />
181
182<br />
III. VĒL DAŽAS ATMIŅAS PAR ŽASINTU<br />
1. Brīnumainā izveseļošanās<br />
Vēl cienījamais Dr. Galamba palūdza man uzrakstīt par cilvēku<br />
izteiktajiem lūgumiem, kuri ir piepildījušies, pateicoties Žasintai.<br />
Es rūpīgi to pārdomāju un atcerējos tikai divus gadījumus.<br />
Otrajā atmiņu aprakstā par Žasintu es stāstīju par Emīlijas<br />
kundzi. Pirmo reizi, kad šī laipnā kundze ieradās, lai mani aizvestu<br />
uz priesteru māju Olival ciematā, Žasinta arī bija kopā ar mani.<br />
Kad ieradāmies pie Emīlijas kundzes, bija jau gandrīz nakts. Ziņa<br />
par mūsu ierašanos bija izplatījusies zibenīgi, un drīz vien mājai<br />
apkārt bija vesels ļaužu pūlis. Viņi visi gribēja mūs redzēt, uzdot<br />
jautājumus, lūgt žēlastības un tā tālāk.<br />
Ieradās kāda dievbijīga sieviņa no tuvējā ciemata, kas bija<br />
pieradusi lūgties Rožukroni kopā ar kādu no kaimiņiem, un ielūdza<br />
mūs uz Rožukroņa lūgšanu savā mājā. Mēs mēģinājām atrunāties,<br />
paskaidrojot, ka lūgsimies kopā ar Emīlijas kundzi, bet sieviņa bija<br />
tik neatlaidīga, ka mums nekas cits neatlika, kā piekrist. Kad cilvēki<br />
uzzināja par mūsu došanos uz blakus ciematu, viss ļaužu pūlis nāca<br />
līdzi, pat aizsteidzās mums priekšā, lai šīs labsirdīgās sieviņas mājā<br />
ieņemtu pēc iespējas izdevīgāku vietu. Pateicoties tam, ceļš mums<br />
bija brīvs.<br />
Ejot pa šo ceļu, mums pretī iznāca apmēram divdesmit gadus<br />
veca meitene. Raudādama viņa nometās ceļos un lūdza mūs ienākt<br />
viņas mājā un palūgties kaut vai vienu „Esi sveicināta” par tēva<br />
atveseļošanos, kas jau trīs gadus nevar rast mieru no nepārtrauktas<br />
žagošanās. Mēs nespējām atraidīt šo lūgumu. Es palīdzēju šai<br />
meitenei piecelties. Tā kā bija jau iestājusies nakts, ceļu varēja saskatīt<br />
tikai lukturīša gaismā. Es palūdzu Žasintu palikt šajā mājā un pati<br />
devos pie tiem cilvēkiem, kas gaidīja mūs uz kopējo Rožukroni.<br />
Žasintai apsolīju, ka paņemšu viņu atpakaļceļā, un viņa piekrita.<br />
Kad atgriezos ieraudzīju, ka Žasinta sēž uz krēsla pretī meitenes<br />
tēvam. Viņš nebija pārāk vecs, bet izdēdējis, un stipri raudāja. Viņam<br />
apkārt bija vairāki cilvēki, domāju, ģimenes ļaudis. Ieraugot mani,
Žasinta piecēlās, atvadījās un apsolīja atcerēties viņu savās lūgšanās.<br />
Un mēs atgriezāmies pie Emīlijas kundzes.<br />
Nākošās dienas rītā devāmies uz Olival un atgriezāmies tikai<br />
pēc trim dienām. Kad ieradāmies Emīlijas kundzes mājā, mūs<br />
sagaidīja tā meitene kopā ar tēvu. Abi izskatījās laimīgi. Viņš tagad<br />
jutās daudz labāk, vājums un nervu sasprindzinājums bija izzudis.<br />
Viņi bija ieradušies, lai pateiktos par žēlsirdību, ko tēvs bija saņēmis,<br />
jo žagas tēvu vairs nemocīja.<br />
2. Pazudušais dēls<br />
Vēl viena žēlastība, kuru saņēma mana tante Vitoria. Viņa bija<br />
precējusies un dzīvoja Fatimā. Viņas dēls bija ļoti izšķērdīgs. Es<br />
nezinu, kāda iemesla pēc viņš bija atstājis tēva mājas, un neviens<br />
nezināja, kas ar viņu noticis. Kādu dienu mana izmisusī tante atnāca<br />
uz Alžustrelu, lai mēs abas kopā lūgtu Dievmāti par viņas dēlu.<br />
Mani neatradusi, to pašu lūgumu viņa izteica Žasintai, kas apsolījās<br />
lūgties viņas nodomā. Pēc dažām dienām dēls pārradās mājās, lūdza<br />
piedošanu saviem vecākiem un pēc tam ieradās pie mums Alžustrelā,<br />
lai darītu zināmu savu bēdu stāstu.<br />
Viņš atzinās, ka tad, kad bija iztērējis visu vecākiem nozagto<br />
naudu, viņš klaiņojis apkārt un, es neatceros kāda iemesla dēļ, bija<br />
nokļuvis Torres Novas cietumā. Pavadījis tur kādu laiku, tumšā<br />
negaisa naktī izbēga no cietuma un devās uz attālākajiem kalniem<br />
un priežu mežiem. Apjautis, ka ir nomaldījies, un baidīdamies, ka<br />
viņu var noķert, saprata, ka vienīgais glābiņš ir lūgšana. Nometies<br />
uz ceļiem, sācis lūgt Dievu. Kā viņš apliecināja, pēc dažām minūtēm<br />
viņam parādījusies Žasinta, kas paņēmusi viņu pie rokas un izveda<br />
uz Reguengo ceļa, norādīdama arī virzienu, kādā viņam jāiet. Vēlāk,<br />
kad uzaususi gaisma, viņš atradis ceļu uz Boleiros un, atpazinis šo<br />
vietu, priecīgs devies tieši uz vecāku mājām.<br />
Viņš apstiprināja, ka viņam bija parādījusies Žasinta, un viņš<br />
to uzreiz bija atpazinis. Es jautāju Žasintai, vai tā ir patiesība, ka<br />
viņa tur ir bijusi. Viņa atbildēja, ka tur nekad nav bijusi un viņai nav<br />
nekāda priekšstata par tiem kalniem un priežu mežiem, kuros viņš<br />
bija apmaldījies.<br />
183
“Es tikai ļoti lūdzos un prasīju Dievmāti, lai palīdz viņam, jo<br />
man bija ļoti žēl tantes Vitorijas.” Tāda bija Žasintas atbilde.<br />
Kā tas varēja notikt, es nezinu. Dievs viens tikai to zina.<br />
1. Pēdējais jautājums<br />
184<br />
IV. ŽASINTAS SVĒTUMS<br />
Vēl palicis viens jautājums, kuru man uzdeva Dr.Galamba: ”Ko<br />
cilvēki sajuta Žasintas klātbūtnē?” Atbildēt uz šo jautājumu nav<br />
viegli, jo es nezinu, kā jūtas citi cilvēki, tāpēc varu tikai pateikt kā<br />
jutos es, un aprakstīt citu cilvēku emociju ārējo izpausmi.<br />
2. Žasinta – Dieva Milestibas atspulgs<br />
Es jutu to, ko parasti jūt svētu cilvēku klātbūtnē, kas ir<br />
nepārtrauktā vienotībā ar Dievu. Žasinta vienmēr bija nopietna,<br />
rezervēta, bet draudzīga. Visa viņas uzvedība liecināja par Dieva<br />
klātbūtni un atbilda pieaugušu tikumīgu cilvēku uzvedībai. Nekad<br />
nebiju novērojusi pie viņas frivolitāti vai bērnišķīgu sajūsmu par<br />
skaistām lietām vai spēlēm, kas ir raksturīga maziem bērniem. Tas<br />
gan bija vērojams tikai pēc Dievmātes parādīšanās. Pirms tam viņa<br />
bija kaprīžu un emociju iemiesojums. Jāsaka, ka pārējie bērni pulcējās<br />
ap viņu mazāk nekā ap mani. Varbūt tāpēc, ka viņa nezināja tik<br />
daudz dziesmu un nostāstu, ar kuriem viņus uzjautrināt, vai arī viņus<br />
atturēja Žasintas pārāk lielā nopietnība, kas neatbilda viņas vecumam.<br />
Ja viņas klātbūtnē bērns vai pieaugušais pateica kādu rupjību<br />
vai izdarīja kaut ko neatļautu, viņa mēdza pamācīt:<br />
“Nedari tā, tu apvaino Kungu Mūsu Dievu, bet Viņam jau tā ir<br />
daudz pāri nodarīts!”<br />
Ja pēc šāda aizrādījuma pieaugušais vai bērns nosauca viņu<br />
par „svētulīgo Mariju” vai „svēto plāksteri” vai pateica vēl kaut ko<br />
aizvainojošāku, viņa nopietni paskatījās uz runātāju un, ne vārda<br />
neteikdama, gāja projām. Iespējams, šis bija viens no iemesliem viņas
vientulībai. Toties, ja es biju kopā ar viņu, tad vienmēr mums apkārt<br />
bija bērnu bars. Tiklīdz es aizgāju projām, arī pārējie bērni drīz vien<br />
izklīda un Žasinta palika viena. Kamēr es biju kopā ar viņu, man<br />
likās, ka arī bērniem patika būt viņas tuvumā. Viņi apskāvu un<br />
skūpstīja viņu, kā to dara mazi bērni. Viņiem patika dziedāt un<br />
spēlēties ar viņu un ja viņa nebija mūsu pulkā, tad lūdza, lai es<br />
aizeju un uzaicinu viņu. Ja viņa atbildēja, ka negrib nākt tāpēc, ka<br />
viņi ir nerātni, bērni solījās būt rātni:<br />
“Ej un pasaki: ja viņa atnāks, mēs būsim rāmi.”<br />
Apmeklējot viņu slimības laikā, bieži pie viņas mājas durvīm<br />
sastapu bērnus, kas cerēja kopā ar mani ienākt un apraudzīt viņu.<br />
Man liekas, viņus atturēja respekts, ko viņi juta pret Žasintu. Dažreiz,<br />
ejot projām, jautāju viņai:<br />
“Žasinta, vai tu vēlies, lai kāds paliktu pie tevis un pakavētu<br />
tev laiku?”<br />
“Jā, protams! Tikai tie, kas ir mazāki par mani.”<br />
Tad bērni sacentās viens ar otru: “Es palikšu! Es palikšu!” Tiem,<br />
kas palika, viņa mācīja dziesmas, lūgšanu „Tēvs Mūsu”, „Esi<br />
sveicināta”, mācīja arī kā pareizi pārmest krustu. Sēžot gultā vai<br />
viesistabā uz grīdas, viņi spēlēja “akmentiņus”, izmantojot<br />
mežābolus, kastaņus, saldās ozolzīles, žāvētas vīģes – visu kas bija<br />
noderīgs šai spēlei. Mana tante priecājās, ka varēja to visu sagādāt,<br />
lai tikai bērni spēlētos.<br />
Viņa bieži kopā ar bērniem lūdzās Rožukroni un mācīja viņus<br />
negrēkot, lai neaizvainotu Mūsu Kungu. Daži bērni pavadīja pie<br />
viņas gan rīta cēlienu, gan pēcpusdienu. Bet nākamajā dienā baidījās<br />
atkal viņu apciemot, tāpēc nāca pie manis, lai mēs visi kopā dotos<br />
uz viņas māju. Dažreiz viņi jau gaidīja pie mājas, kamēr Žasinta vai<br />
mana tante viņus uzaicināja ienākt. Domāju, ka bērniem viņa patika,<br />
un viņi labprāt uzturējās viņas sabiedrībā, bet viņu kautrība vai arī<br />
respekts, ko viņi juta pret Žasintu, lika viņiem ieturēt distanci.<br />
185
3. Žasintas labestība<br />
Pieaugušie arī apmeklēja Žasintu. Viņas uzvedība izraisīja viņos<br />
dziļu apbrīnu. Žasinta vienmēr bija pacietīga, nesūdzējās un neizteica<br />
nekādas prasības. Vienalga, kādā pozā gultā māte viņu aizejot atstāja,<br />
tādā pašā pozā viņu atrada arī atnākam. Ja jautāja, vai jūtas labāk,<br />
viņa atbildēja: “Ir tāpat, kā bija”, vai: “Paldies, man liekas, ka<br />
sliktāk”. Apmeklētāju klātbūtne viņā izraisīja vieglas skumjas. Cilvēki<br />
stundām ilgi sēdēja pie Žasintas gultas un jutās laimīgi, atrodoties<br />
viņas klātbūtnē. Arī slimošanas laikā viņai nācās atbildēt uz<br />
neskaitāmiem jautājumiem. Viņa atbildēja neizrādot ne mazāko<br />
nepatiku vai neiecietību, tikai vēlāk piebilda:<br />
„Mana tik ļoti sāp galva pēc visiem šiem jautājumiem. Tagad,<br />
kad es nekur nevaru aizbēgt un paslēpties, es upurēju šīs sarunu<br />
izraisītās grūtības Mūsu Kungam.”<br />
Mātes mēdza ņemt līdzi arī savus mazos bērnus un tie spēlējās<br />
ar Žasintu, kamēr pašas varēja nodarboties ar šūšanas darbiem.<br />
Žasintas atbildes uz jautājumiem bija draudzīgas, bet ļoti īsas.<br />
Ja jautājums likās aizvainojošs, viņa tūdaļ iebilda: “Nerunājiet tā,<br />
tas aizvaino Mūsu Kungu.”<br />
Ja cilvēki stāstīja par kaut ko sliktu, kas ir atgadījies viņu<br />
ģimenēs, viņa paskaidroja:<br />
“Neļaujiet saviem bērniem grēkot, citādi viņi nokļūs ellē.”<br />
Ja tas attiecās uz pieaugušajiem, tad viņas skaidrojums bija<br />
šāds:<br />
“Pasakiet, lai viņi tā vairs nedara, jo šādā veidā viņi grēko. Viņi<br />
aizvaino Dievu un vēlāk viņi var tikt nolādēti.”<br />
Cilvēki, kas ieradās no tālienes ziņkārības vai pielūgsmes dzīti,<br />
Žasintas klātbūtnē juta kaut ko pārdabisku. Kad apmeklējums bija<br />
beidzies, dažreiz viņi atnāca uz mūsu māju un stāstīja:<br />
“Mēs tikko runājām ar Žasintu un Francisko. Viņu klātbūtnē<br />
mēs jutām kaut ko pārdabisku.”<br />
Dažreiz viņi lūdza mani izskaidrot, kāpēc viņi tā jutās. Es nekādu<br />
atbildi nevarēju sniegt, tāpēc tikai paraustīju plecus un neko neteicu.<br />
Par neparastām neizskaidrojamām sajūtām nācās dzirdēt bieži vien.<br />
186
Vienu dienu mūsu mājā ieradās divi priesteri un kāds<br />
džentelmenis. Kamēr māte vēra durvis un lūdza viesus istabā, es<br />
paslēpos bēniņos. Nosēdinājusi ciemiņus viesistabā, māte izgāja mani<br />
meklēt pagalmā, kur es vēl pirms brīža biju. Palikuši vienatnē, viesi<br />
savā starpā sarunājās :<br />
“Redzēsim, ko šis bērns mums pastāstīs.”<br />
„Žasintas un viņas brālīša nevainīgums un sirsnīgums mani<br />
pārsteidza visvairāk,” teica džentelmenis. „Ja šī meitene arī būs tāda<br />
pati, tad es noticēšu. Nevaru izteikt, kas tā bija par sajūtu šo bērnu<br />
klātbūtnē.”<br />
„Kaut kas pārdabisks jūtams gan,” piebilda priesteris.<br />
„Šī saruna manai dvēselei nāca par labu.”<br />
Tā kā māte mani neatrada, viesiem bija jādodas projām, ar mani<br />
netiekoties.<br />
“Dažreiz viņa spēlējas ar bērniem un tad neviens viņu nevar<br />
atrast,” skaidroja māte.<br />
“Mums ļoti žēl! Bet mēs ļoti priecājamies, ka bija iespēju<br />
parunāties ar tiem diviem mazajiem, mēs būtu labprāt parunājušies<br />
arī ar jūsu mazo meitiņu, bet, tas nekas, mēs vēl atbrauksim kādu<br />
citu reizi.”<br />
Vienu svētdienu pēc Sv.Mises manas draudzenes Maija, Rosa<br />
un Anna Kaetano (Caetano), un Marija un Anna Brogueira – viņas<br />
dzīvoja Moitā – ieradās pie mums un lūdza māti atļaut man vienu<br />
dienu paciemoties pie viņām. Saņēmušas mātes piekrišanu, viņas<br />
lūdza, lai es paņemu līdzi arī Žasintu un Francisko. Pajautāju tantei,<br />
viņa piekrita. Un tā mēs visi trīs devāmies uz Moitu. Pēc pusdienām<br />
Žasinta bija tik miegaina, ka vairs nevarēja noturēt galvu. Hosē Alves<br />
kungs lika vienai no māsas meitām nolikt Žasintu gultā, kur pēc<br />
mirkļa viņa arī cieši aizmiga. Kamēr Žasinta gulēja, apkārt mājai<br />
jau bija sapulcējušies cilvēki, kas gribēja pēcpusdienu pavadīt kopā<br />
ar mums. Viņi tik ļoti gribēja redzēt Žasintu, ka ik pa brīdim pavēra<br />
istabas durvis, lai pārliecinātos, vai viņa nav jau pamodusies. Viņi<br />
bija pārsteigti redzot, ka pat miegā Žasinta smaidīja, – viņa izskatījās<br />
kā eņģelis. Viņas rokas bija saliktas lūgšanā un vērstas pret debesīm.<br />
Istaba, kurā gulēja Žasinta, drīz vien bija pilna ar ziņkārīgiem<br />
187
cilvēkiem. Tie, kas bija tikuši istabā, nemaz nesteidzās iet ārā, lai<br />
ļautu ienākt arī pārējiem. Hosē Alves kungs, viņa sieva un<br />
māsasmeitas nosprieda:<br />
„Viņa tiešām ir īstais eņģelis!”<br />
Apbrīnas pārņemti tie palika uz ceļiem pie viņas gultas līdz pus<br />
pieciem, kad es gāju viņu modināt, lai ietu uz Kovu da Iria lūgties<br />
Rožukroni un pēc tam atpakaļ uz mājām.<br />
4. Francisko bija citāds<br />
Pretstatā Žasintai Francisko bija gluži citāds. Ar viņu vienmēr<br />
bija viegli – vienmēr draudzīgs, smaidošs, – viņš spēlējās ar visiem<br />
bērniem bez izņēmuma. Viņš nekad nevienam neko nepārmeta. Ja<br />
redzēja, ka kāds spēlējoties krāpjas, viņš gāja prom. Ja viņam jautāja,<br />
kāpēc viņš aiziet, atbilde bija:<br />
„Tāpēc, ka tu esi slikts” vai<br />
„Tāpēc, ka negribu vairs spēlēties.”<br />
Slimības laikā bērni nāca pie viņa, kad vien gribēja, sarunājās<br />
ar viņu caur istabas logu, apjautājās, kā viņš jūtas un ko viņš vēlētos.<br />
Ja jautāja, vai vēlas, lai kāds no bērniem paliek pie viņa, viņš<br />
atbildēja, ka labāk ne. Viņam patika būt vienam. Man viņš mēdza<br />
teikt:<br />
“Man patīk, ka tu esi šeit un arī Žasinta.”<br />
Ja pieaugušie nāca viņu apraudzīt, viņš ar tiem gandrīz nerunāja.<br />
Vienīgi, ja viņam uzdeva tiešu jautājumu, tad atbildēja pāris vār<strong>dos</strong>.<br />
Kaimiņi, kā arī no tālienes nākušie, bieži vien ilgi sēdēja pie viņa<br />
gultas.<br />
“Nezinu, ko tas nozīmē, bet ir tik labi būt šeit – pie Francisko<br />
gultas!” viņi teica.<br />
Kādu dienu ciemata sievas, kas bija pavadījušas pie viņa krietnu<br />
laiku, teica manai mātei un tantei:<br />
“Tas ir kaut kāds noslēpums, kuru nevar uzminēt! It kā tādi<br />
paši bērni, kā pārējie, neko nestāsta, un tomēr viņu klātbūtnē ir kaut<br />
kas tāds, ko nevar izskaidrot, un tā ir tā atšķirība no pārējiem.”<br />
188
“Ienākot Francisko istabā ir tāda pati sajūta, kā ienākot baznīcā,”<br />
teica viena no manas tantes kaimiņienēm, vārdā Romana, kura pat<br />
neticēja, ka es redzu Dievmāti. Un tādu bija ne mazums – arī Manuelo<br />
Faustino, Hosē Marto un Hosē Silva sievas.<br />
Es nebrīnos par to, ka Francisko klātbūtne cilvēkos izraisīja<br />
neparastas sajūtas, jo viņi bija pieraduši rūpēties tikai par materiālām<br />
lietām, kas dzīvi padara tukšu un bezjēdzīgu. Tik tiešām.! Vajadzēja<br />
tikai paskatīties uz šiem bērniem, lai domas pievērstos Debesu Mātei,<br />
ar Kuru bērni kontaktējās; pievērstos mūžīgām vērtībām, jo visi<br />
redzēja, cik priecīgi un laimīgi bērni bija, ejot uz tikšanos Kovā da<br />
Iria; pievērstos Dievam, jo viņi teica, ka Dievu mīl vairāk nekā savus<br />
vecākus; un pievērstos pat domām par ellei, jo bērni viņus brīdināja,<br />
ka tie nokļūs ellē, ja turpinās grēkot.<br />
Taču ārēji viņi bija tādi paši kā visi bērni. Bet ja nabaga ļaudis,<br />
kas ir tik ļoti pieķērušies materiālajai pasaulei, kaut nedaudz būtu<br />
pacēluši savas domas augšup, viņi bez jebkādām grūtībām būtu<br />
saskatījuši to atšķirīgo, kas piemita viņiem salīdzinājumā ar citiem<br />
bērniem.<br />
Es atcerējos vēl vienu lietu sakarā ar Francisko un to šeit<br />
uzrakstīšu.<br />
Kādu dienu sieviete vārdā Mariana – no Kasa Veļjas – ienāca<br />
Francisko istabā. Viņa bija ļoti nobēdājusies, jo vīrs bija padzinis<br />
dēlu no mājām. Viņa lūdza Francisko palīdzību, lai dēls atgrieztos<br />
un salabtu ar tēvu. Francisko viņai atbildēja:<br />
“Nebēdājieties. Es ļoti drīz būšu Debesīs un tur es no Dievmātes<br />
izlūgšuos šo žēlastību.”<br />
Neatceros, cik dienas pagāja līdz Francisko aiziešanai uz<br />
Debesīm, bet labi atceros, ka Francisko nāves dienas pēcpusdienā<br />
šis dēls ieradās lūgt piedošanu tēvam, jo pirms tam viņš nebija<br />
piekritis tēva uzstādītajām prasībām.<br />
Dēls piekrita visam, ko tēvs pieprasīja, un mājā atkal valdīja<br />
miers un saticība. Vēlāk šī zēna māsa Leokadija apprecēja Žasintas<br />
un Francisko brāli un kļuva par māti viņu māsīcai, kuru Jūsu<br />
Ekselence sastapa Kovā da Iria dienu pirms viņas iestāšanās<br />
Sv.Dorotejas klosterī.<br />
189
190<br />
EPILOGS<br />
Jūsu Ekselence, es domāju, ka esmu uzrakstījusi visu, ko Jūs<br />
man lūdzāt. Līdz šim centos noslēpt vispersoniskākos aspektus<br />
saistībā ar Dievmātes parādīšanos Kovā da Iria. Ik reizi, kad biju<br />
spiesta par to runāt, es ļoti uzmanīgi centos tiem nepieskarties, lai<br />
neatklātu to, ko tik ļoti vēlējos paturēt slepenībā. Bet tagad, kad<br />
mana pazemība to pieprasīja, te nu tie ir! Es jūtos kā skelets, kas ir<br />
izstādīts Nacionālajā muzejā, kam viss ir noņemts nost, pat dzīvība,<br />
lai apmeklētājiem atgādinātu par šīs pasaules pārejošo niecību un<br />
nožēlojamību. Un tā iznīcināta, es atradīšos pasaules muzejā, lai<br />
apmeklētājiem atgādinātu nevis par pasaules niecību un<br />
nožēlojamību, bet par bezgalīgo Dieva Žēlsirdību.<br />
Lai Mīļais Dievs un Marijas Bezvainīgā Sirds pieņem šo manu<br />
pazemīgo upuri, kuru Viņi uzskatīja par vajadzīgu pieprasīt no manis,<br />
lai cilvēku dvēselēs iedzīvinātu ticības, paļāvības un mīlestības garu.<br />
Tui, 1941.gada 8.decembrī
I.PIELIKUMS<br />
Ievads<br />
Pielikumā sniegtais teksts ir dokuments, kuru māsa Lūcija<br />
uzrakstīja trešajā personā 1927.gada beigās, paklausot viņas cienījamā<br />
garīgā tēva P. Aparicio, S.J. lūgumam. Pēc Dievmātes apciemojuma,<br />
kas notika Lūcijas cellē 1925.gada 10.decembrī, māsa pierakstīja visu,<br />
ko bija redzējusi, bet ātri vien to iznīcināja. Šis dokuments līdz ar to ir<br />
otrais apraksts, kas pilnībā atbilst pirmajam, izņemot viņas pašas rakstīto<br />
ievadu 1927.gada 17.decembrī, kurā viņa paskaidro, kādā veidā<br />
saņēmusi atļauju no Debesīm atklāt daļu no agrāk saņemtā Noslēpuma.<br />
Šo dokumentu esam nosaukuši: “Jaunavas Marijas Sirds lielais<br />
apsolījums”. Tiešām, tas ir Žēlsirdīgās Beznosacījuma Dieva Gribas<br />
izpausme, kas piedāvā drošu un vienkāršu dvēseles glābšanas iespēju,<br />
balstītu uz pareizi izprastu katoļu tradīciju un Marijas lomu dvēseļu<br />
glābšanā.<br />
Šis teksts paskaidro Dievmātes aicinājumu gandarīt par grēkiem,<br />
kas nodarīti Viņas Bezvainīgajai Sirdij, mēneša pirmajās sestdienās<br />
– piecus mēnešus pēc kārtas, kā arī ļauj labāk izprast Marijas<br />
Bezvainīgās Sirds lomu dvēseļu glābšanā.<br />
JAUNAVAS MARIJAS SIRDS LIELAIS APSOLĪJUMS<br />
PARĀDĪŠANĀS LAIKĀ PONTEVEDRĀ, SPĀNIJĀ<br />
J.M.J.<br />
1927.gada 17.decembrī, nometusies uz ceļiem tabernākula<br />
priekšā, viņa jautāja Jēzum, kā rīkoties sakarā ar viņai izteikto<br />
lūgumu, tas ir, vai veltīšanās Marijas Bezvainīgajai Sirdij ir daļa no<br />
Noslēpuma, kuru Vissvētākā Jaunava viņai bija atklājusi.<br />
Jēzus lika viņai pilnīgi skaidri sadzirdēt šos vārdus: “Mana<br />
meita, raksti to, ko no tevis prasa. Uzraksti arī to, ko Vissvētākā<br />
Jaunava tev atklāja Parādīšanās laikā, kad Viņa runāja par šo<br />
veltīšanos. Kas attiecas uz Noslēpuma pārējo daļu, turpini klusēt.”<br />
191
Lūk ko viņa sadzirdēja un kas viņai tika uzticēts 1917.gadā:<br />
Viņa lūdza, lai viņus paņem uz Debesīm un Vissvētākā Jaunava<br />
atbildēja: “Jā. Žasintu un Francisko es paņemšu drīz. Bet tev¹ šeit<br />
jāpaliek kādu laiku ilgāk. Jēzus vēlas, lai tu vēstītu par Mani pasaulei,<br />
lai cilvēki Mani mīlētu. Viņš grib nodibināt pasaulē veltīšanos Manai<br />
Bezvainīgajai Sirdij. Es apsolu glābšanu tiem, kas ar prieku to<br />
pieņems. Šīs dvēseles Dievs mīlēs kā viņas noliktos ziedus, ar kuriem<br />
viņa izrotā Viņa troni.”<br />
“Vai man jāpaliek šeit vienai?” viņa skumji jautāja.<br />
“Nē, meitiņ. Es tevi nekad neaizmirsīšu. Mana Bezvainīgā Sirds<br />
būs tavs patvērums un ceļš, kas vedīs pie Dieva.”<br />
1925.gada 10.decembrī viņai parādījās Vissvētākā Jaunava un<br />
blakus uz mirgojoša mākonīša bija Bērns. Vissvētākā Jaunava uzlika<br />
roku viņai uz pleca un parādīja otrā rokā ērkšķiem apvītu Sirdi.<br />
Tajā pašā mirklī Bērns teica: “Esi līdzjūtīga savas Vissvētākās Mātes<br />
Sirdij, kuru ar ērkšķiem apvij nepateicīgie ļaudis un caurdur to katru<br />
mirkli, un nav neviena, kas izpirktu grēkus, lai tos izvilktu ārā.”<br />
Tad Vissvētākā Jaunava teica:<br />
“Skaties, manu meitiņ, uz Manu Sirdi, kuru ar ērkšķiem apvij<br />
nepateicīgie cilvēki un ar zaimiem un nepateicību To caurdur katru<br />
mirkli. Mēģini tu vismaz mani mierināt un stāsti citiem, ka Es apsolos<br />
palīdzēt nāves stundā ar žēlastībām, kas ir nepieciešamas dvēseles<br />
glābšanai. Visi, kas katra mēneša pirmajā sestdienā – piecus mēnešus<br />
pēc kārtas – ies pie grēksūdzes, saņems Svēto Komūniju, lūgsies<br />
piecus Rožukroņa noslēpumus un 15 minūtes meditēs par Rožukroņa<br />
15 noslēpumiem, saņems Manu žēlastību.”<br />
1926.gada 15.februārī viņa atkal redzēja Bērnu Jēzu. Viņš<br />
jautāja, vai viņa jau ir izplatījusi lūgumu par veltīšanos Viņa<br />
Vissvētākās Mātes Sirdij. Viņa pastāstīja par domstarpībām ar<br />
biktstēvu, par to, ka klostera priekšniece gribēja to darīt, bet biktstēvs<br />
teica, ka viņa viena pati neko nevarēs izdarīt.<br />
¹ Šeit mēs respektējam māsas Lūcijas vēlēšanos viņas vārdu nerakstīt, lai gan<br />
sākotnēji viņa to bija ierakstījusi, bet pēc tam to izdzēsusi, tomēr ne pilnīgi,<br />
lai to uzskatītu par nesalasāmu<br />
192
Jēzus atbildēja:<br />
“Tā ir taisnība – klostera priekšniece viena pati neko nevar<br />
izdarīt, bet ar Manu palīdzību viņa var visu.”<br />
Viņa jautāja Jēzum, ja kādu apstākļu dēļ cilvēks nevar aiziet<br />
pie grēksūdzes tieši sestdienā, vai žēlastība tiks saņemta, izdarot<br />
grēksūdzi nākošo astoņu dienu laikā. Jēzus atbildēja:<br />
“Jā, un varētu būt vēl vairākas dienas, tikai ievērojot noteikumu,<br />
ka saņemot Mani, viņi ir žēlsirdības stāvoklī un viņu nodoms ir<br />
izlīdzināties ar Marijas Bezvainīgo Sirdi.”<br />
Tad viņa jautāja:<br />
“Mans Jēzu, bet kā būs ar tiem, kas aizmirst šo nodomu?”<br />
“Viņi to var izdarīt savā nākošajā grēksūdzē, ja tikai izmantos<br />
pirmo nākošo izdevību, lai izsūdzētu grēkus.”<br />
Dažas dienas vēlāk māsa Lūcija uzrakstīja pilnu aprakstu par<br />
šo parādīšanos un nosūtīja to Msg. Manuelam Pereira Lopes, kas<br />
vēlāk bija Porto diecēzes ģenerālvikārs un Lūcijas biktstēvs viņas<br />
atrašanās laikā Vilar do Oporto. Šis nepublicētais materiāls bija<br />
iekļauts cienījamā Dr.Sebastiao Martina <strong>dos</strong> Reis grāmatā ar<br />
nosaukumu: “A Life in the Service of Fatima”, 336-357 lpp.<br />
Piecpadsmitajā datumā (1926.gada februārī) es biju ļoti aizņemta<br />
darbā un man nebija laika domāt par citām lietām. Es izgāju izmest<br />
atkritumus aiz dārzeņu lauka, tajā pašā vietā, kur pirms mēneša<br />
biju sastapusi vienu bērnu. Es viņam biju jautājusi, vai viņš prot<br />
lūgšanu „Esi sveicināta”, viņš bija atbildējis, ka prot. Tad es viņam<br />
biju lūgusi, lai pasaka to skaļi – tā lai es to varētu dzirdēt. Tomēr<br />
viens pats viņš to nevarēja izdarīt. Kopā ar viņu biju atkārtojusi šo<br />
lūgšanu trīs reizes un atkal lūgusi, lai viņš to atkārto viens pats.<br />
Taču viņš klusēja un nevarēja viens pats to izdarīt. Es jautāju, vai<br />
viņš zina, kur ir Sv.Marijas baznīca un saņēmu atbildi, ka zina.<br />
Ieteicu viņam to apmeklēt katru dienu un atkārtot šādu lūgšanu:<br />
“Ak, mana Debesu Māte, dāvā man Bērnu Jēzu!” Iemācījies šo īso<br />
lūgšanu, viņš aizgāja.<br />
193
(Mēnesi vēlāk) 1926.gada 15.februārī kā parasti ejot izmest<br />
atkritumus atkal tajā pašā vietā satiku bērnu, kas man likās esam<br />
tas pats, kuru biju sastapusi iepriekš, tāpēc jautāju viņam:<br />
“Vai tu lūdzi Debesu Mātei par Bērnu Jēzu?”<br />
Bērns pagriezās pret mani un teica:<br />
“Bet vai tu esi izplatījusi visā pasaulē to, ko no tevis lūdza<br />
Debesu Māte?”<br />
Šajā pašā mirklī Viņš pārvērtās par greznu Bērnu. Sapratusi,<br />
ka Viņš ir Jēzus, es teicu:<br />
“Mans Jēzu, Tu ļoti labi zini, ko mans biktstēvs bija rakstījis<br />
man vēstulē, kuru es Tev nolasīju. Viņš rakstīja, lai šāda vīzija būtu<br />
ticama, tai ir jāatkārtojas. Viņš bija arī piebildis, ka klostera<br />
priekšniece viena pati neko nevar izdarīt, lai izplatītu šādu veltīšanos.”<br />
“Tā ir taisnība – priekšniece viena pati neko nevar izdarīt, bet<br />
caur manu žēlsirdību, viņa var visu. Pilnīgi pietiek, ka tavs biktstēvs<br />
dod atļauju un tava priekšniece par to runā, lai cilvēki noticētu, pat<br />
nezinot, kas šo atklāsmi ir saņēmis.”<br />
“Bet mans biktstēvs vēstulē raksta, ka šī veltīšanās pasaulē jau<br />
ir zināma, jo daudzi cilvēki jau Tevi saņem pirmajās sestdienās,<br />
godina Dievmāti un meditē par piecpadsmit Rožukroņa noslēpu-<br />
miem.”<br />
“Jā gan, mana meita, daudzi atsaucas uz Dievmātes aicinājumu<br />
un iesāk ievērot uzstādītās prasības mēnešu pirmajās sestdienas, bet<br />
ne visiem izdodas to atkārtot piecus mēnešus pēc kārtas. Bet arī tie,<br />
kuriem tas izdodas, dara to tikai, lai saņemtu apsolītās žēlastības.<br />
Mani vairāk iepriecinātu, ja to darītu ar degsmi un mīlestību nodomā<br />
par izlīdzināšanos ar Debesu Mātes Sirdi, nevis vēsi un vienaldzīgi<br />
noskaitītu piecpadsmit Rožukroņa nodomus ...”<br />
194
II. PIELIKUMS<br />
Ievads<br />
Šis pielikuma teksts nav ar māsas Lūcijas roku rakstīts, bet tas<br />
saglabā pilnīgu autentiskumu, jo šīs viņas-vizionāres piezīmes burtiski<br />
pārrakstījis māsas garīgais tēvs cienījamais Hosē Bernardo Gonsalvess<br />
(José Bernardo Gonçalves), S.J. Šis teksts attiecas uz vīziju, kas notika<br />
1929.gada 13. jūnijā klostera kapelā Tui, Spānijā. Teksts sākas ar aprakstu<br />
par Vissvētāko Trīsvienību un Dievmāti, kas tur Savā rokā Sirdi ,– tāpat<br />
kā 1917.gada jūnija vīzijā. Toreiz izteiktais solījums bija jau piepildījies.<br />
Šoreiz māsa Lūcija dzirdēja Vissvētākās Jaunavas lūgumu – konsekrēt<br />
Krieviju Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Viņa arī paskaidroja, kādi nosacījumi<br />
ir jāievēro, veicot šo konsekrēšanu.<br />
LŪGUMS PAR KRIEVIJAS KONSEKRĒŠANU<br />
Cienījamais tēvs Gonsalvess dažreiz nāca uz mūsu kapelu<br />
izklausīt grēksūdzes. Arī es gāju pie viņa sūdzēt grēkus. Tā kā ar<br />
viņu jutos ļoti brīvi, tad trīs gadus, kamēr viņš šeit pildīja provinciāla<br />
asistenta pienākumus, turpināju regulāri tikties ar viņu.<br />
Tas bija laiks, kad Dievmāte mani informēja par to, ka ir pienācis<br />
brīdis, kad Viņa vēlas, lai Svētā Baznīca uzzinātu par nepieciešamību<br />
konskrēt Krieviju un Viņas apsolījumu to konvertēt. Paziņojums ir<br />
sekojošs:<br />
13.06.1929. – Es biju izteikusi vēlēšanos un no klostera<br />
priekšnieces un biktstēva saņēmusi atļauju katru ceturtdienu pavadīt<br />
Svēto Stundu no vienpadsmitiem vakarā līdz pusnaktij. Būdama viena<br />
kapelā, nometos ceļos netālu no altāra režģiem un lūdzos Eņģeļa<br />
lūgšanas. Pēc tam, sajutusi nogurumu, piecēlos un, salikusi rokas<br />
uz krūtīm krusta veidā, turpināju lūgties. Vienīgais apgaismojums<br />
bija neliela lampiņa tabernākula priekšā. Pēkšņi visa kapela pielija<br />
ar pārdabisku gaismu, un virs altāra parādījās gaismas krusts līdz<br />
pašiem griestiem. Krusta gaišākajā augšējā daļā bija redzama vīrieša<br />
seja un ķermenis līdz jostas vietai. Tam virs krūtīm bija balodis un<br />
pie krusta bija pienaglots vēl viens vīrietis. Virs viņa jostasvietas<br />
195
gaisā es varēju saskatīt biķeri un lielu Hostiju, uz kuras pilēja asinis<br />
no Krustāsistā Jēzus sejas un sāna rētas. Šie pilieni tecēja pāri Hostijai<br />
un krita biķerī. Zem krusta labā šķērskoka bija Dievmāte un Viņai<br />
rokā bija Viņas Bezvainīgā Sirds. (Tā bija Fatimas Dievmāte, Kas<br />
kreisajā rokā turēja Savu Bezvainīgo Sirdi, bez šķēpa vai rozēm,<br />
bet ar ērkšķu kroni un liesmām.) Zem krusta kreisā šķērskoka no<br />
augšas uz leju rindojās lieli kristāldzidri it kā ūdens burti, kas veidoja<br />
vārdus – ŽĒLASTĪBA UN ŽĒLSIRDĪBA.<br />
Es sapratu, ka tas ir Vissvētākās Trīsvienības Noslēpums, kas<br />
man tika parādīts, un es saņēmu atklāsmi par šo noslēpumu, kuru es<br />
nedrīkstu aprakstīt.<br />
Tad Dievmāte man teica:<br />
“Ir pienācis brīdis, kad Dievs lūdz Svēto tēvu kopā ar visiem<br />
pasaules bīskapiem konsekrēt Krieviju Manai Bezvainīgajai Sirdij,<br />
apsolot to tādā veidā glābt. Dieva Sods nāk pār tik daudzām dvēselēm<br />
pret Mani izdarīto grēku dēļ, ka Es esmu nākusi lūgt grēku izpirkšanu:<br />
upurē sevi šai nodomā un lūdzies.”<br />
Redzēto es atstāstīju savam biktstēvam, un viņš lika man<br />
uzrakstīt visu, ko es redzēju un ko teica Dievmāte.<br />
Pēc kāda laika Mūsu Kungs man sūdzējās:<br />
“Viņi negrib uzklausīt Manu lūgumu! ... tāpat kā Francijas<br />
karalis*, viņi nožēlos un to izdarīs, bet tas būs par vēlu. Krievija jau<br />
ir izplatījusi pa visu pasauli savus maldus, izraisot karus un Baznīcas<br />
vajāšanu: Svētajam Tēvam būs daudz jācieš.”<br />
* 1689.gadā Sv.Margarete Marija gadu pirms savas nāves vairākkārt bija<br />
mēģinājusi piekļūt Francijas karalim – „Saules karalim” Luijam XIV – ar<br />
vēstījumu par Jēzus Svēto Sirdi. Bija četri lūgumi: attēlot Jēzus Svēto Sirdi<br />
karaliskajā karogā, uzcelt templi Viņa godam, kurā Viņš varētu saņemt patiesas<br />
cieņas apliecinājumu; karalim vajadzēja sevi veltīt Jēzus Svētajai Sirdij un viņam<br />
vajadzēja lūgt Svētā Krēsla autoritātēm atļauju noturēt Svēto Misi Jēzus Svētās<br />
Sirds godam.<br />
Nekas netika panākts. Liekas, šis vēstījums nekad nenonāca līdz pašam<br />
karalim. Tikai gadsimtu vēlāk karaliskā ģimene daļēji atsaucās uz šo vēstījumu.<br />
Luijs XVI piekrita sevi veltīt Jēzus Sirdij, bet viņš to izdarīja tikai tad, kad<br />
atradās jau cietumā. Visus pārējos Sv Margaretei Marijai atklātos lūgumus viņš<br />
apsolīja izpildīt pēc savas atbrīvošanas. Bet Dievišķajai Providencei tas bija<br />
jau par vēlu: Luiju XVI giljotinēja 1793.gada 21.janvārī.<br />
196
III.PIELIKUMS<br />
Vissvarīgākā Fatimas Noslēpuma trešā daļa tika publicēta<br />
2000.gada 26.jūnijā. Tai tika pievienots Ticības doktrīnas kongregācijas<br />
komentārs. Līdz ar publiskošanu Fatimas Noslēpums ieguva neparastu<br />
vērtību un aktualitāti. Mēs sniedzam šī dokumenta tekstu visā tā pilnībā.<br />
<strong>FATIMA</strong>S VĒSTĪJUMS<br />
IEVADS<br />
Otrās tūkstošgades beigās trešās tūkstošgades sākumā pāvests<br />
Jānis Pāvils II nolēma publiskot Fatimas Noslēpuma trešo daļu.<br />
Divdesmitais gadsimts kā izšķirošais cilvēces vēsturē, ar savām<br />
traģēdijām un nežēlīgajiem notikumiem sasniedza kulmināciju<br />
atentāta mēģinājumā pret “Kristus vietnieku virs zemes”. Tagad tiek<br />
noņemts plīvurs daudziem notikumiem, kas veido vēsturi. Tie tiek<br />
interpretēti patiesā skatījumā un aplūkoti garīgajā perspektīvā, kas<br />
ir diezgan sveša mūsdienu pārāk racionālajai sabiedrībai.<br />
Gadsimtu gaitā vairākkārt ir bijušas dažādas pārdabiskas<br />
parādības, zīmes, kas dziļi iespaidojušas cilvēkus, – gan ticīgos,<br />
gan neticīgos, – kā arī notikumus, un kurām ir nopietna loma vēstures<br />
notikumu skaidrojumā. Šādas manifestācijas nekad nav pretrunā ar<br />
ticību, un tāpēc tās pievērš uzmanību tam, ko sludināja Kristus:<br />
Tēva mīlestība aicina cilvēkus uz atgriešanos un dāvina žēlastību ar<br />
nosacījumu sevi pilnīgi veltīt Viņam. Tāda ir arī Fatimas vēstījuma<br />
galvenā doma. Tas ir aicinājums uz tūlītēju atgriešanos un grēku<br />
nožēlošanu, kas tuvina mūs Evaņģēlijam.<br />
Notikumi Fatimā neapšaubāmi ir vispravietiskākie no visām<br />
mūsdienu pārdabiskajām parādībām. Noslēpuma pirmā un otrā daļa<br />
– kas šeit ir publicēta, lai saglabātu pilnīgu dokumenta secību –<br />
attiecināma uz šausmīgo elles vīziju, veltīšanos Marijas Bezvainīgajai<br />
Sirdij, Otro Pasaules karu, un beidzot pareģojumu par Krievijas<br />
milzīgo postu, ko tā nodarīs cilvēcei, atsakoties no ticības un<br />
pakļaujoties komunisma totalitārajai ideoloģijai.<br />
197
1917.gadā nevienam nevarēja ienākt prātā, ka trīs Fatimas<br />
pastorinhos (ganiņi – tulk.) redzēja un dzirdēja runājam Dievmāti<br />
un Lūcija, kā dzīvā lieciniece ar Dievmātes atļauju visu uzrakstīs uz<br />
papīra, kad to viņai liks darīt Leirijas bīskaps.<br />
Lai atspoguļotu Noslēpuma pirmo un otro daļu, kas jau agrāk<br />
bija publicētas un tāpēc ir zināmas, mēs izvēlējāmies tekstu, ko ir<br />
rakstījusi Lūcija savā “Trešajā atmiņu stāstā” 1941.gada 31.augustā.<br />
Tam pievienojām dažas anotācijas no “Ceturtā atmiņu stāsta”, kas<br />
ir uzrakstīts 1941.gada 8.decembrī.<br />
Noslēpuma trešā daļa tika uzrakstīta “pēc Viņa Ekselences<br />
Leirijas bīskapa un Vissvētākās Debesu Mātes ... pavēles” 1944.gada<br />
3.janvārī.<br />
Šeit ir tikai viena rokraksta fotokopijas reprodukcija. Sākotnēji<br />
aizzīmogotā aploksne atradās Leirijas bīskapa uzraudzībā. Lai rastu<br />
Noslēpuma glabāšanai drošākus apstākļus, 1957.gada 4.aprīlī<br />
aploksne tika nodota Svētā Krēsla slepeno dokumentu arhīvam.<br />
Leirijas bīskaps par to informēja arī māsu Lūciju.<br />
Saskaņā ar arhīva atzīmēm 1959.gada 17.augustā Svētās<br />
Oficijas komisars tēvs Pierre Paul Philippe, OP, ar kardināla Alfredo<br />
Ottaviani piekrišanu aploksni, kurā atradās Fatimas Noslēpuma trešā<br />
daļa nodeva pāvestam Jānim XXIII. Pēc neilgas vilcināšanās Viņa<br />
Svētība teica: “Mēs nogaidīsim. Es lūgšos. Es jums paziņošu, kādu<br />
lēmumu es pieņemšu.”¹<br />
¹ No Jāņa XXIII dienasgrāmatas 1959.gada 17.augustā: ”Audiences: tēvs<br />
Philippe, atbildīgais ierēdnis no Svētās Ofīcijas arhīva /mūsdienās – Ticības<br />
doktrīnas kongregācijas arhīvs – tulk./, atnesa man vēstuli, kurā ir Fatimas<br />
Noslēpuma trešā daļa. Es nolēmu to lasīt kopā ar savu biktstēvu.”<br />
198
Pāvests Jānis XXIII nolēma aizzīmogoto aploksni atdot atpakaļ<br />
Svētās Ofīcijas arhīvam un Noslēpuma trešo daļu neatklāt.<br />
1965.gada 27.martā Pāvils VI kopā ar vietnieku arhibīskapu<br />
Andželo dell’Akva (Angelo Dell’Aqua) iepazinās ar vēstules saturu<br />
un, nolēmis tekstu nepublicēt, atdeva to atpakaļ Svētā Krēsla<br />
pārvaldei.<br />
Savukārt, Jānis Pāvils II pēc atentāta mēģinājuma 1981.gada<br />
13.maijā jautāja pēc aploksnes, kas satur Noslēpuma trešo daļu.<br />
Kardināls Franjo Šepers, Kongregācijas prefekts, 1981.gada 18.jūlijā<br />
atdeva abas aploksnes arhibīskapam Eduardo Martiness Somalo,<br />
Valsts sekretāra vietniekam: vienu – baltu aploksni, kurā bija māsas<br />
Lūcijas rakstītais oriģinālteksts portugāļu valodā, otru – oranžu ar<br />
Noslēpuma tulkojumu itāļu valodā. Arhibīskaps Martiness abas šīs<br />
aploksnes nodeva atpakaļ arhīvā 1981.gada 11.augustā.²<br />
Kā jums ir jau zināms, pāvests Jānis Pāvils II nekavējoties<br />
pieņēma lēmumu par pasaules veltīšanu Marijas Bezvainīgajai Sirdij<br />
un pats sacerēja lūgšanu, ko nosauca par “Veltīšanas aktu”. Šis<br />
svinīgais pasākums notika Svētās Lielās Marijas (Maria Majore)<br />
bazilikā, Romā 1981.gada 7.jūnijā Vasarassvētku svinību ietvaros.<br />
Tā bija diena, kad tika atzīmēta arī Pirmā Konstantinopoles koncila<br />
1600-ā gadadiena un Efezas koncila 1550-ā gadadiena. Bet tā kā<br />
pāvests nevarēja piedalīties, viņa uzruna tika translēts pa radio.<br />
Pāvesta lūgšanas daļa, kas attiecas uz “Veltīšanas aktu”:<br />
“Visu cilvēku un tautu Māte, Tu zini viņu ciešanas un cerības.<br />
Savā Sirdī Tu pārdzīvo cīņu starp labo un ļauno, starp gaismu un<br />
tumsu, kas satricina visu pasauli. Pieņem mūsu Svētā Garā<br />
apgaismībā izteikto pazemīgo lūgumu, ar kuru mēs vēršamies tieši<br />
pie Tavas Sirds. Māte un Kunga Kalpone, apskauj Savā Mātes<br />
Mīlestībā visus tos, kas visvairāk ilgojas pēc Tavas Mīlestības un<br />
² Svētā tēva komentārs kopējā audiencē 1981.gada 14.oktobrī “Kas notika<br />
maijā: lielais dievišķais pārbaudījums”: Insegnamenti di Giovanni Paolo II,<br />
IV,2 (Vatican City, 1981), 409-412.<br />
199
arī tos, kuru veltīšanu Tu gaidi sevišķā veidā. Ņem Savā Mātes<br />
patvērumā visu cilvēci, kuru mēs pazemīgā mīlestībā uzticam Tev,<br />
Māte. Lai uzaust miera un draudzības, patiesības, taisnības un cerību<br />
laiks.”³<br />
Lai veltīšanas akts precīzāk atbilstu Dievmātes lūgumam,<br />
Svētais tēvs šo Uzupurēšanas aktu, kas tika izdarīts 1981.gada<br />
7.maijā, atkārtoja Fatimā 1982.gada 13.maijā un 1984.gada 25.martā<br />
Sv.Pētera laukumā, kad Jānis Pāvils II garīgā vienotībā ar visas<br />
pasaules bīskapiem, kas bija sasaukti uz ārkārtas sanāksmi, upurēja<br />
visu pasauli un Krieviju Marijas Bezvainīgajai Sirdij, atsaucot atmiņā<br />
jau 1981.gadā izteiktos sirsnīgos vārdus:<br />
“Visu cilvēku un tautu Māte, Tu zini viņu ciešanas un cerības,<br />
Tu sajūti cīņu starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu, kas<br />
satricina mūsdienu pasauli, pieņem mūsu pazemīgo lūgumu, ar kuru<br />
Svētā Gara iedvesmā mēs vēršamies tieši pie Tavas Sirds, un Savā<br />
Mātes un Kunga Kalpones mīlestībā apņem šo mūsu pasauli, kuru<br />
mēs uzticam un veltam Tev, satraukti par cilvēku un tautu<br />
pašreizējiem un mūžības likteņiem.<br />
Sevišķā veidā mēs Tev uzticam un novēlamam visus cilvēkus<br />
un tautas, kurām visvairāk vajadzīga Tava palīdzība.<br />
„Svētā Dieva Māte, mēs griežamies pie Tevis pēc palīdzības!…<br />
Nenicini mūsu lūgšanas mūsu vajadzībās.”<br />
Pāvests, vēl vairāk uzsverot Fatimas vēstījuma nozīmi, turpināja:<br />
“Lūk, Kristus Māte, mēs nostājamies Tavas Bezvainīgās Sirds<br />
priekšā un vēlamies kopā ar visu Baznīcu vienoties veltīšanās aktā,<br />
kuru Tavs Dēls aiz mīlestības uz mums pieņēma no Tēva: „Un viņu<br />
labā”, Viņš teica, „Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā<br />
svētīti” (Jn 17,19). Mēs vēlamies tikt vienoti ar Mūsu Pestītāju šajā<br />
Viņa veltīšanās aktā par pasauli un cilvēci, kurai Viņa Dievišķajā<br />
³ Vēstījuma translācijas teksts Jaunavas Marijas Theodokos Godināšanas,<br />
Pateicības un Uzupurēšanas ceremonijā Svētās Lielās Marijas bazilikā:<br />
Insegnamenti di Giovanni Paolo II, IV,1 (Vatican City, 1981), 1246.<br />
200
Sirdī ir iespēja saņemt piedošanu un dvēseles glābšanu. Mēs vēlamies<br />
vienoties ar Mūsu Pestītāju šajā sevis veltīšanā par pasauli un visu<br />
cilvēci, jo Viņa Dievišķajā Sirdī var saņemt grēku piedošanu un<br />
izlīdzināšanos.<br />
Šīs veltīšanās spēks ir uz visiem laikiem un attiecināms uz visiem<br />
cilvēkiem, tautām un nācijām, tas pārvar jebkuru tumsas spēku radīto<br />
ļaunumu un būtībā mūsdienās ir atmodinājis cilvēku sirdis un cilvēces<br />
gaitu.<br />
Kopā ar pašu Kristu mēs tik dziļi izjūtam šo cilvēces un pasaules<br />
veltīšanās nepieciešamību mūsdienās. Jo visai pasaulei caur Baznīcu<br />
jāpiedalās grēku izpirkšanā, kuru Kristus jau ir izdarījis.<br />
Augstāk par visiem radījumiem esi svētīta, Tu, Kunga Kalpone,<br />
Kas pilnīgā pazemībā atsaucies uz Dievišķo aicinājumu!<br />
Esi sveicināta Tu, Kas esi pilnīgi vienota ar Sava Dēla izlīdzinošo<br />
veltīšanos!<br />
Baznīcas Māte! Apgaismo Dieva cilvēkus ticības, cerība un<br />
mīlestības ceļā! Apgaismo sevišķi tās tautas, kuru veltīšanos un<br />
uzticēšanu Tu gaidi no mums. Palīdzi mums dzīvot saskaņā ar<br />
patiesību par Kristus upuri mūsdienu cilvēces dēļ.<br />
Uzticot Tev, Mūsu Mātei, visu pasauli, cilvēkus un tautas, mēs<br />
uzticam Tev arī šo pasaules veltīšanos – pieņem to Savā Mātes Sirdī.<br />
Dievmātes Bezvainīgā Sirds! Palīdzi mums pārvarēt ļaunuma<br />
kārdinājumus, kas tik viegli iesakņojas mūsdienu cilvēku sirdī un<br />
neskaitāmās izpausmēs nomāc mūsdienu pasauli un liekas nobloķē<br />
ceļu uz nākotni!<br />
No bada un kara, pasargā mūs!<br />
No atomkara, neskaitāmām dabas katastrofām, jebkura veida<br />
nesaskaņām, pasargā mūs!<br />
No grēka pret dzīvību pašos tās pirmsākumos, pasargā mūs!<br />
No naida un morāla pagrimuma, no Dieva bērnu cieņas<br />
pazemošanas, pasargā mūs!<br />
No jebkura veida netaisnības sabiedrībā, no nacionālā vai<br />
starpnacionālā naida, pasargā mūs!<br />
No gatavības samīdīt Dieva baušļus, pasargā mūs!<br />
201
No mēģinājumiem noslāpēt cilvēku sirdīs Dieva patiesību,<br />
pasargā mūs!<br />
No izpratnes par labo un ļauno pazaudēšanas, pasargā mūs!<br />
No grēka pret Svēto Garu, pasargā mūs! Pasargā mūs!<br />
Kristus Māte, pieņem šo ciešanām piepildīto visas pasaules un<br />
tautu sāpju saucienu.<br />
Palīdzi mums Svētā Gara spēkā uzvarēt visus grēkus: cilvēku<br />
grēkus un pasaules grēkus, grēkus visās to izpausmēs.<br />
Ļauj lai pasaules vēsturē vēlreiz atklājas Izlīdzināšanās<br />
bezgalīgais glābšanas spēks: Žēlsirdīgās Mīlestības spēks! Lai Tas<br />
aptur ļaunumu! Lai Tas pārveido cilvēku apziņu! Lai Tava Bezvainīgā<br />
Sirds parāda visiem Cerības gaismu!” 4<br />
Māsa Lūcija personīgi apstiprināja, ka šis svinīgais pasaules<br />
veltīšanas akts atbilst Dievmātes prasībām. (‘Sim, está feita, tal<br />
como Nossa Senhora a pediu, desde o dia 25 de Março de 1984”:<br />
“Jā, 1984.gada 25.martā tas tika izdarīts tieši tā, kā Dievmāte prasīja,”:<br />
1989.gada 8.novembra vēstule) Līdz ar to jebkādas turpmākas<br />
diskusija jeb lūgumi uzskatāmi par nepamatotiem.<br />
Māsas Lūcijas manuskriptiem pievienoti vēl četri dokumenti:<br />
1. Svētā tēva vēstule māsai Lūcijai 2000.gada 19.aprilī. 2. Sarunas,<br />
kas notika ar māsu Lūciju 2000.gada 27.aprīlī, pieraksts. 3.<br />
Paziņojums, kuru Svētais tēvs pilnvaroja nolasīt kardinālam Andželo<br />
Sodano, Vatikāna Valsts sekretāram, Fatimā, 2000.gada 13.maijā.<br />
4. Kardināla Jozefa Ratzingera, Ticības doktrīnas kongregācijas<br />
prefekta teoloģiskais komentārs.<br />
Māsa Lūcija 1982.gada 12.maija vēstulē Svētajam tēvam bija<br />
sniegusi savus norādījumus Fatimas Noslēpuma trešās daļas<br />
interpretācijai:<br />
“Noslēpuma trešā daļa attiecas uz Dievmātes teikto: „Ja<br />
[Krievija] izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot karus<br />
4 Ģimenes dienas jubilejā pāvests visus cilvēkus un tautas upurēja Dievmātei:<br />
Insegnamenti di Giovanni Paolo II, VII,1 (Città del Vaticano, 1984), 775-777.<br />
202
un Baznīcas vajāšanu, daudzi tiks nomocīti; Svētais Tēvs daudz<br />
cietīs; vairākas nācijas tiks iznīcinātas…(13.07.1917.)<br />
Noslēpuma trešā daļa ir simboliska atklāsme, kas attiecas uz<br />
šo Vēstījuma daļu, ar nosacījumu vai mēs pieņemsim to vai nē, ko<br />
no mums prasa Vēstījums: „Ja mans lūgums tiks uzklausīts, Krievija<br />
atgriezīsies un iestāsies miers; ja ne, tā izplatīs savas maldu mācības<br />
visā pasaulē, u.t.t.….<br />
Tā kā mēs neņēmām vērā šo Vēstījumu, redzam, ka tas ir<br />
piepildījies: Krievija ir iekarojusi pasauli ar saviem maldiem. Ja<br />
pagaidām vēl neredzam absolūtu pēdējās pareģojuma daļas<br />
piepildījumu, mēs pamazām tam tuvojamies lieliem soļiem. Tāpēc<br />
atteiksimies no grēkiem, ienaida, atriebības, netaisnības, cilvēku<br />
tiesību pārkāpumiem, netikumiem un vardarbības, u.t.t.<br />
Tāpēc neteiksim, ka Dievs mūs soda šādā vai citādā veidā;<br />
tieši pretēji, cilvēki paši sagatavo sev sodu. Dievs savā labestībā<br />
brīdina mūs un aicina iet pa pareizo ceļu, bet Viņš ievēro arī cilvēka<br />
brīvo gribu, kuru Viņš mums ir devis; līdz ar to [par visu] ir atbildīgi<br />
cilvēki.” 5<br />
5 (teksta oriģināls)<br />
203
Ar Viņa Svētības pāvesta Jāņa Pāvila II lēmumu publiskot<br />
Fatimas vēstījuma trešo daļu noslēdzas traģisks vēstures posms,<br />
kuram bija raksturīga cilvēces iekāre pēc varas un ļaunuma, tomēr<br />
visam pāri stāv Dieva žēlsirdīgā mīlestības, Jēzus Mātes un Baznīcas<br />
rūpīgā gādība.<br />
Dieva, vēstures Noteicēja, darbošanās un cilvēka līdzatbildība<br />
viņam piešķirtajos radošās brīvības ietvaros ir divi pīlāri, uz kuriem<br />
balstās cilvēces vēsture.<br />
Dievmāte parādoties Fatimā, atgādina par šīm aizmirstajām<br />
vērtībām. Viņa atgādina mums, ka cilvēces nākotne ir atkarīga no<br />
Dieva un ka mēs esam aktīvi un atbildīgi partneri šīs nākotnes<br />
veidošanā.<br />
204<br />
*Tarcisio Bertone, SDB<br />
Vercelli arhibīskaps emeritus<br />
Ticības doktrīnas kongregācijas sekretārs
<strong>FATIMA</strong>S NOSLĒPUMS<br />
Noslēpuma pirmā un otrā daļa atbilst māsas Lūcijas “Trešajam<br />
atmiņu stāstam”. Tas tika uzrakstīts pēc Leirijas-Fatimas bīskapa<br />
lūguma 1941.gada 31.augustā.<br />
(teksta oriģināls)<br />
205
206
(tulkojums) 6<br />
... Šis ietvers manu aprakstu par Noslēpumu un tādejādi atbildi<br />
uz pirmo jautājumu.<br />
Kas ir Noslēpums? Man liekas, es to drīkstu atklāt, jo man jau<br />
ir atļauja no Debesīm to darīt. Dieva vietnieki zemes virsū ir<br />
vairākkārt devuši man šo atļauju vairākās vēstulēs, viena, no tām ir<br />
Jūsu glabāšanā. Šī vēstule ir no tēva Hosē Bernardo Gonsalves (José<br />
Bernardo Gonçalves), kurā viņš ieteica man rakstīt Svētajam tēvam<br />
un norādīja, ka man vajadzētu viņam atklāt Noslēpumu. Es par to<br />
jau kaut ko esmu minējusi. Lai vēstule nebūtu pārāk gara, jo mani<br />
lūdza rakstīt īsi, es aprobežojos tikai ar pašu būtiskāko, ļaujot Dievam<br />
vadīt manu roku.<br />
Savā otrajā atmiņu stāstā es jau sīki aprakstīju tās šaubas, kas<br />
manī bija ieviesušās laikā no 13.jūnija līdz 13.jūlijam un kā tās pilnīgi<br />
izzuda Dievmātes parādīšanās dienā.<br />
Un tā, Noslēpums sastāv no trim konkrētām daļām, divas no<br />
tām es tagad atklāšu.<br />
Pirmā daļa ir elles redzējums.<br />
Dievmāte mums parādīja lielu uguns jūru, likās tā atrodas zem<br />
zemes. Šajā ugunī atradās dēmoni un dvēseles cilvēku veidolā. Tā<br />
6 Ceturtajā atmiņu stāstā 1941.gada 8.decembrī māsa Lūcija raksta: “Es uzsākšu<br />
šo savu jauno pienākumu, lai pildītu Jūsu Ekselences pavēli kā arī<br />
Dr.Galambas vēlmi. Es izteikšu visu, izņemot to Noslēpuma daļu, kuru man<br />
nav atļauts izpaust. Es neko apzināti neizlaidīšu, lai gan iespējams varu<br />
aizmirst kautko nenozīmīgu.”<br />
207
izskatījās kā caurspīdīgas degošas ogles, dažas melnas vai kā<br />
nospodrināta bronza, kas peldēja lielā liesmā. Brīžiem tās pacēlās<br />
uz augšu ar liesmu un dūmiem, kas izšāvās no tām, brīžiem tās krīta<br />
lejā kā liela ugunskura dzirksteles, bez svara un līdzsvara, starp<br />
izmisuma kliedzieniem un sāpju vaidiem. Tas viss iedvesa mūsos<br />
šausmas un lika trīcēt aiz bailēm. Dēmonus varēja atpazīt pēc to<br />
šausmīgās un pretīgās līdzības ar briesmīgiem nepazīstamiem<br />
dzīvniekiem, melniem un caurspīdīgiem. Šī vīzija ilga tikai mirkli.<br />
Cik bezgala pateicīgi mēs bijām mīļajai Debesu Mātei, ka jau<br />
pirmās parādīšanās reizē Viņa bija apsolījusi mūs paņemt uz<br />
Debesīm, citādi mēs būtu nomiruši no bailēm un šausmām. Tad mēs<br />
paskatījāmies uz Dievmāti, kas mierīgi un ļoti skumji teica:<br />
“Jūs redzējāt elli, kur nokļūst grēcinieku dvēseles. Lai tās glābtu,<br />
Dievs vēlas pasaulē nodibināt veltīšanos Manai Bezvainīgajai Sirdij.<br />
Ja tas, ko es jums saku, tiks izpildīts, daudzas dvēseles tiks glābtas<br />
un iestāsies miers. Karš drīz beigsies. Bet ja cilvēki turpinās aizvainot<br />
Dievu, vēl briesmīgāks karš izraisīsies pāvesta Pija XI valdīšanas<br />
laikā. Kad naktī redzēsiet neparastu gaismu, ziniet, ka tā ir liela<br />
Dieva dota zīme, Viņš sodīs pasauli par tās grēkiem ar karu un badu,<br />
ar Baznīcas un Svētā Tēva vajāšanu.<br />
Lai to novērstu, Es nākšu lūgt Krievijas konsekrēšanu Manai<br />
Bezvainīgajai Sirdij un izlīdzināšanās Komūniju katra mēneša<br />
pirmajās piecās sestdienās. Ja mans lūgums tiks ņemts vērā, iestāsies<br />
miers ; ja ne, tā izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot<br />
karus un Baznīcas vajāšanu. Labie cilvēki tiks nomocīti, Svētais<br />
tēvs daudz cietīs, daudzas tautas tiks iznīcinātas. Beigās Mana<br />
Bezvainīgā Sirds triumfēs. Svētais Tēvs konsekrēs Krieviju Man, tā<br />
atgriezīsies un pasaulē iestāsies miera periods”. 7<br />
7 Ceturtajā atmiņu stāstā māsa Lūcija piebilst: “Portugālē ticības dogma tiks<br />
vienmēr saglabāta ... “<br />
208
NOSLĒPUMA TREŠĀ DAĻA<br />
(teksta oriģināls)<br />
209
210
211
212
“J.M.J.<br />
(tulkojums) 8<br />
1917.gada 13.jūlijā Kovā da Iria, Fatimā, atklātā Noslēpuma<br />
trešā daļa.<br />
Es rakstu paklausībā Manam Dievam, kas liek man tā rīkoties<br />
caur Viņa Ekselenci Leirijas bīskapu un caur jūsu un manu Vissvētāko<br />
Māti.<br />
Pēc tām divām daļām, kuras es jau aprakstīju, pa kreisi no<br />
Dievmātes un nedaudz augstāk mēs ieraudzījām Eņģeli ar liesmojošu<br />
zobenu kreisajā rokā; uzliesmojot, no tā izšāvās uguns un izskatījās,<br />
ka tā varētu aizdedzināt visu pasauli; bet liesmas nodzisa, saskaroties<br />
ar to spožumu, kas izstaroja no Dievmāte labās rokas un bija vērsts<br />
pret tām: Eņģelis, ar labo roku norādīdams uz zemi, kliedza skaļā<br />
balsī: “Grēku nožēlošana, grēku nožēlošana, grēku nožēlošana!” Un<br />
mēs redzējām milzīgā Gaismā, Kas ir Dievs: kaut ko līdzīgu tam, kā<br />
mēs redzam sevi spogulī, ejot tam garām, bīskapu, tērptu baltā, mums<br />
likās, ka tas ir Svētais tēvs. Mēs redzējām vēl bīskapus, priesterus,<br />
klosteru brāļus un māsas kāpjam augšā pa stāvu kalnu, kura virsotnē<br />
bija milzīgs krusts no rupji tēstiem baļķiem ar korķakoka mizu. Pirms<br />
kāpšanas kalnā Svētais tēvs trīcēdams, nevarīgā solī, sāpju un skumju<br />
pārņemts, izgāja caur pussagruvušu lielu pilsētu, pa ceļam lūdzoties<br />
par sastapto līķu dvēselēm. Kad viņš bija sasniedzis kalna virsotni,<br />
stāvot uz ceļiem lielā Krusta pakājē, viņu nošāva karavīru grupa,<br />
kas uz viņu raidīja lodes un bultas. Tādā pašā veidā viens pēc otra<br />
mira bīskapi, priesteri, mūki un mūķenes un dažādu amatu un pakāpju<br />
laicīgie cilvēki. Zem abiem Krusta šķērskokiem stāvēja divi Eņģeļi<br />
ar kristāla biķeri rokās, kuros viņi savāca mocekļu asinis un ar tām<br />
apslacīja dvēseles, kas devās ceļā pie Dieva.<br />
Tui, 03.01.1944.”<br />
8 Tulkojumā tiek respektēts oriģinālteksts arī attiecībā uz pieturas zīmēm, kas<br />
netraucē saprast, ko vizionāre vēlas pateikt.<br />
213
214<br />
NOSLĒPUMA INTERPRETĀCIJA<br />
VIŅA SVĒTĪBAS PĀVESTA JĀŅA PĀVILA II<br />
VĒSTULE MĀSAI LŪCIJAI<br />
(teksta oriģināls)<br />
Reverenda Irmã<br />
Maria Lúcia<br />
Convento de Coimbra<br />
Na exultância das festas pascais, apresento-lhe os votos de<br />
Cristo Ressuscitado aos discípulos: “A paz esteja contigo!”<br />
Terei a felicidade de poder encontrá-la no tão aguardado dia da<br />
beatificação de Francisco e Jacinta que, se Deus quiser, beatificarei<br />
no próximo dia 13 de maio.<br />
Tendo em vista, porém, que naquele dia não haverá tempo para<br />
um colóquio, mas somente para uma breve saudação, encarreguei<br />
expressamente de vir falar consigo Sua Excelência Monsenhor<br />
Tarcisio Bertone, Secretário da Congregação para a Doutrina da<br />
Fé. É a Congregação que colabora mais directamente com o Papa<br />
para a defesa da verdadeira fé católica, e que conservou, como<br />
saberá, desde 1957, a Sua carta manuscrita contendo a terceira<br />
parte do segredo revelado dia 13 de julho de 1917 na Cova da Iria,<br />
em Fátima.
Monsenhor Bertone, acompanhado pelo Bispo de Leiria, Sua<br />
Excelência Monsenhor Serafim de Sousa Ferreira e Silva, vem em<br />
Meu nome fazer‑lhe algumas perguntas sobre a interpretação da<br />
“terceira ‘parte do segredo”.<br />
Reverenda Irmã Lúcia, pode falar abertamente e sinceramente<br />
a Monsenhor Bertone, que Me referirá directamente as suas<br />
respostas.<br />
Peço ardentemente à Mãe do Ressuscitado pela Reverenda<br />
Irmã, pela Comunidade de Coimbra e por toda a Igreja.<br />
Maria, Mãe da humanidade peregrina, nos mantenha sempre<br />
estreitamente uni<strong>dos</strong> a Jesus, Seu dilecto Filho e nosso Irmão,<br />
Senhor da vida e da glória.<br />
Com uma especial Bênção Apostólica.<br />
Vaticano, 19 de Abril de 2000<br />
215
216<br />
(tulkojums)<br />
Cienījamai Koimbras klostera māsai Marijai Lūcijai<br />
Lielajā Lieldienu priekā es sveicu jūs ar Augšāmcēltā Jēzus<br />
teiktajiem vārdiem saviem mācekļiem: “Miers ar jums!”<br />
Es priecāšos satikt jūs ilgi gaidītajā Francisko un Žasintas<br />
beatifikācijas dienā, kad par godu Dievam es celebrēšu Sv.Misi šā<br />
gada 13.maijā.<br />
Ņemot vērā to, ka šajā dienā būs laiks tikai sasveicināties, bet<br />
ne sarunāties, es aizsūtu Viņa Ekselenci arhibīskapu Tarčisio Bertone<br />
(Tarcisio Bertone), Ticības doktrīnas kongregācijas sekretāru, lai<br />
viņš ar jums aprunātos. Šī ir kongregācija, kas visciešāk sadarbojas<br />
ar pāvestu pareizas katoļu ticības aizstāvēšanā un kurā, kā jums<br />
zināms, kopš 1957.gada atrodas ar jūsu roku rakstītā vēstule, kas<br />
satur 1917.gada 13.jūlijā Kovā da Iria, Fatimā, atklātā Noslēpuma<br />
trešo daļu.<br />
Arhibīskaps Bertone, Viņa Ekselences Leirijas bīskapa Serafima<br />
de Sousa Ferreira e Silvas pavadībā manā vārdā ieradīsies pie jums,<br />
lai uzdotu dažus jautājumus par Noslēpuma trešās daļas<br />
interpretāciju.<br />
Māsa Marija Lūcija, jūs varat runāt atklāti un pilnībā uzticēties<br />
arhibīskapam Bertonem, kurš jūsu atbildes sniegs tieši man.<br />
Es dedzīgi lūdzu Augšāmceltā Jēzus Māti par jums, cienījamā<br />
māsa, par Koimbras kopienu un visu Baznīcu. Lai Marija,<br />
svētceļojošās cilvēces Māte, uztur mūs vienmēr vienotus ar Jēzu,<br />
Viņas mīļoto Dēlu un mūsu Brāli, Godības un Dzīvības Karali.<br />
Ar manu sevišķo apustulisko svētību,<br />
Vatikānā, 2000.gada 19.aprīlī<br />
JĀNIS PĀVILS PP. II
SARUNA AR MĀSU MARIJU LŪCIJU NO JĒZUS<br />
UN BEZVAINĪGĀS SIRDS<br />
Tikšanās ar māsu Lūciju un pāvesta pilnvaroto sūtni arhibīskapu<br />
Tarčisio Bertoni, Ticības doktrīnas kongregācijas sekretāru un<br />
Leirijas-Fatimas bīskapu Serafimu de Sousa Ferreira e Silvu notika<br />
ceturtdienā, 2000.gada 27.aprīlī Svētās Terēzes Karmela klosterī,<br />
Koimbrā.<br />
Māsai Lūcijai bija gaišs prāts un viņa jutās brīvi. Viņa ļoti<br />
priecājās par pāvesta ierašanos Fatimā uz Francisko un Žasintas<br />
beatifikāciju, kuru viņa jau sen bija gaidījusi.<br />
Leirijas-Fatimas bīskaps nolasīja vēstuli ar pāvesta parakstu,<br />
kas sniedza paskaidrojumu par viņu ierašanās iemeslu. Māsa Lūcija<br />
ar šo jutās pagodināta un vēstuli izlasīja arī pati, kontemplējot un<br />
turot to savās rokās. Viņa atbildēja, ka ir gatava atklāti atbildēt uz<br />
visiem jautājumiem.<br />
Šajā brīdī arhibīskaps Bertone pasniedza viņai divas aploksnes:<br />
ārējā aploksne un iekšējā, kurā atradas Fatimas Noslēpuma trešā<br />
daļa. Pieskaroties aploksnēm ar pirkstiem, viņa teica: “Tā ir mana<br />
aploksne”, un vēlāk, lasot to, viņa sacīja: “Tas ir mans rokraksts.”<br />
Tika nolasīts orģinālteksts portugāļu valodā, kuru tulkoja<br />
Leirijas-Fatimas bīskaps. Māsa Lūcija piekrita Noslēpuma trešās<br />
daļas interpretācijai, ka tā ir pravietiska vīzija, līdzīga citām, kādas<br />
ir bijušas Baznīcas vēsturē. Viņa atkārtoti uzsvēra savu pārliecību,<br />
ka Fatimas vīzija attiecas galvenokārt uz ateistiskā komunisma cīņu<br />
pret Baznīcu un kristietību un attēlo divdesmitā gadsimta ticības<br />
upuru šausmīgās ciešanas.<br />
Uz jautājumu, vai galvenā persona vīzijā ir pāvests, māsa Lūcija<br />
nekavējoši sniedza apstiprinošu atbildi. Viņa atgādināja, ka trīs mazie<br />
bērni bija ļoti noskumuši pāvesta ciešanu dēļ un, ka Žasinta<br />
vairākkārt atkārtoja: “Coitadinho do Santo Padre, tenho muita pena<br />
<strong>dos</strong> pecadores!” (“Nabaga Svētais tēvs, es jūtu līdzi grēcinieku dēļ!”)<br />
Māsa Lūcija turpināja: “Mēs nezinājām, kā sauc pāvestu, Dievmāte<br />
nepateica pāvesta vārdu; mēs nezinājām, vai tas ir Benedikts XV<br />
vai Pijs XII, vai Pāvils VI, vai Jānis Pāvils II. Bet tas bija pāvests,<br />
kas cieš, redzētais lika arī mums ciest.”<br />
217
Kas attiecas uz vīziju par baltā tērpto bīskapu, tas ir, Svēto<br />
tēvu – bērni to uzreiz atpazina vīzijas laikā – kas tiek nošauts un<br />
nokrīt zemē, māsa Lūcija pilnībā piekrita pāvesta paziņojumam: “Tā<br />
bija Mātes roka, kas vadīja lodes ceļu, un stiprās sāpēs pāvests<br />
apstājās pie nāves sliekšņa”(Pāvests Jānis Pāvils II, Meditācija<br />
Itālijas bīskapiem no Džemelli poliklīnikas [Policlinico Gemelli],<br />
1994.gada 13.maijā)<br />
Pirms aizzīmogotā aploksne, kurā atradās Noslēpuma trešās<br />
daļas apraksts, tika nodota toreizējam Leirijas-Fatimas bīskapam,<br />
māsa Lūcija uz aploksnes bija uzrakstījusi, ka to drīkst atvērt tikai<br />
Lisabonas patriarhs vai Leirijas bīskaps pēc 1960.gada. Arhibīskaps<br />
Bertone jautāja: “Kāpēc tikai pēc 1960. gada? Vai šo laiku noteica<br />
Dievmāte?” Māsa Lūcija atbildēja: “Nē, tā nebija Dievmāte. Es<br />
noteicu šo laiku, to noteica mana intuīcija, ka pirms 1960.gada to<br />
nesaprastu, tikai vēlāk to varētu saprast. Tagad to var labāk saprast.<br />
Es pierakstīju to, ko es redzēju; lai gan ne man to interpretēt, bet<br />
pāvestam.”<br />
Nobeigumā tika pieminēts māsas Lūcijas nepublicētais<br />
manuskripts, ko māsa Lūcija bija sagatavojusi kā atbildi uz<br />
daudzajām vēstulēm, kas bija saņemtas no Jaunavas Marijas<br />
uzticīgiem godinātājiem un svētceļniekiem. Darbs ar nosaukumu “Os<br />
apelos da Mensagem de Fatima” (“Mans redzējums par Fatimas<br />
vēstījumu” – tulk.) katehēzes veidā apkopo pārliecinošas domas un<br />
pārdomas, kas atspoguļo māsas Lūcijas sajūtas un viņas skaidro un<br />
nemāksloto garīgumu. Viņai tika jautāts, vai viņa vēlētos, lai to<br />
publicētu, un māsa atbildēja: “Ja Svētais tēvs tam piekrīt, tad es<br />
būšu laimīga, ja ne, es paklausīšu jebkuram Svētā tēva lēmumam.”<br />
Māsa Lūcija vēlas tekstu nodot ekleziālajam apstiprinājumam un<br />
cer, ka viņas rakstītais palīdzēs labas gribas cilvēkiem iet pa ceļu,<br />
kas ved pie Dieva, kas ir katra cilvēka galamērķis. Saruna beidzās<br />
ar rožukroņu apmaiņu. Māsai Lūcijai tika pasniegts Svētā tēva<br />
atsūtītais rožukronis, un viņa savukārt pasniedza vairākus pašas<br />
darinātus rožukroņus.<br />
218<br />
Tikšanās beidzās ar Svētā tēva vārdā piešķirto svētību.
KARDINĀLA ANGELO SODANO,<br />
VATIKĀNA VALSTS SEKRETĀRA<br />
PAZIŅOJUMS<br />
Pēc Svētā tēva Jāņa Pāvila II celebrētās Mises Fatimā 2000.gada<br />
13.maijā kardināls Angelo Sodano nolasīja šo paziņojumu portugāļu<br />
valodā. turpinājumā šī teksta tulkojums.<br />
Brāļi un māsas Kristū!<br />
Šīs svinīgās Mises noslēgumā uzskatu par savu pienākumu visu<br />
klātesošo vārdā izteikt laba vēlējumu mūsu mīļotajam Svētajam<br />
tēvam Jānim Pāvilam II sakarā ar viņa astoņdesmitās dzimšanas<br />
dienas tuvošanos un pateikties viņam par vitālo pastorālo kalpošanu<br />
visas Dieva Svētās Baznīcas labā; mēs nododam visas Baznīcas<br />
vissirsnīgākos sveicienus.<br />
Viņa Svētība sakarā ar šo svinīgo notikumu, vizīti Fatimā, man<br />
ir licis nolasīt jums šo paziņojumu. Kā jūs zināt, šīs vizītes mērķis<br />
bija beatificēt divus “mazos ganiņus”. Bez tam viņš vēlas, lai šis<br />
svētceļojums ir kā atjaunots pateicības žests Dievmātei par Viņas<br />
aizstāvniecību šajos viņa pontifikāta ga<strong>dos</strong>. Šī aizstāvniecība liekas<br />
ir saistīta arī ar tā sauktā Fatimas Noslēpuma trešo daļu.<br />
Teksts satur pravietiskas vīzijas aprakstu, līdzīgu tām, par kurām<br />
ir rakstīts Svētajos rakstos. Tas nesniedz tiešu, detalizētu nākotnes<br />
notikumu aprakstu, bet sintezē un īsumā apkopo izcelšanās faktus,<br />
kas risinās nenoteiktā laikā un ilgumā. Tā rezultātā teksts ir<br />
jāinterpretē simboliskā nozīmē.<br />
Fatimas vīzija galvenokārt attiecas uz ateistiskās sistēmas karu<br />
pret Baznīcu un kristiešiem, un tā attēlo otrās tūkstošgades pēdējā<br />
gadsimta ticības liecinieku milzīgās ciešanas. Tas ir bezgalīgs<br />
divdesmitā gadsimta pāvestu Krusta ceļš.<br />
Saskaņā ar “mazo ganiņu” interpretāciju, kuru nesen apstiprināja<br />
arī māsa Lūcija, “baltā tērptais bīskaps”, kurš lūdzas par visiem<br />
ticīgajiem, ir pāvests. Ar lielām grūtībām viņš virzās caur mocekļu<br />
(bīskapu, priesteru, mūku, mūķeņu un daudzu laju) līķiem uz Krustu,<br />
viņš nokrīt zemē, miris no ložu krusas.<br />
219
Pēc nogalināšanas mēģinājuma 1981.gada 13.maijā kļuva<br />
skaidrs, ka tā bija “Mātes roka, kas vadīja lodes ceļu” , kas ļāva<br />
“pāvestam savās sāpēs” apstāties “pie nāves sliekšņa” (pāvesta<br />
Jāņa Pāvila II Meditācija Itālijas bīskapiem no Policlinico Gemelli,<br />
Insegnamenti, XVII, 1 [1994], 1061). Sakarā ar Leirijas-Fatimas<br />
bīskapa vizīti Romā pāvests nolēma atdot viņam lodi, kas bija atrasta<br />
automobilī pēc atentāta mēģinājuma, lai tā tiktu uzglabāta [Fatimas]<br />
svētnīcā. Pēc bīskapa lēmuma lode ievietota Fatimas Dievmātes<br />
kronī.<br />
1989.gada notikumi atbalsojās Padomju Savienībā un vairākās<br />
Austrumeiropas valstīs un izraisīja komunistiskā režīma krišanu.<br />
Arī par to Viņa svētība izsaka sirsnīgu paldies Vissvētākajai Jaunavai.<br />
Taču citās pasaules malās uzbrukumi Baznīcai un kristiešiem, ar<br />
visu viņu ciešanu nastu, traģiski turpinās. Pat ja notikumi, uz kuriem<br />
attiecas Fatimas Noslēpuma trešā daļa liekas ir jau pagātnē, Dievmāte<br />
aicina uz atgriešanos un grēku nožēlošanu par divdesmitā gadsimta<br />
sākumā izraisītiem grēkiem, kas joprojām nav zaudējuši savu<br />
aktualitāti. “Vēstījuma Kundze, liekas, ar sevišķu vērību lasa laika<br />
zīmes – mūsu laika zīmes. Vissvētākās Marijas neatlaidīgais<br />
aicinājums uz grēku nožēlošanu ir Viņas kā Mātes rūpes par cilvēci,<br />
par atgriešanās un piedošanas nepieciešamību” (pāvests Jānis Pāvils<br />
II, Vēstījums 1997. gada Pasaules slimo dienā, Nr. 1, Insegnamenti,<br />
XIX, 2 [1996], 561).<br />
Lai ticīgajiem būtu labāk izprotams Fatimas Dievmātes<br />
Vēstījums, pāvests ir uzlicis par pienākumu Ticības doktrīnas<br />
kongregācijai publiskot Noslēpuma trešo daļu, sagatavojot tai<br />
atbilstošu komentāru.<br />
Brāļi un māsas pateiksimies Fatimas Dievmātei par Viņas<br />
aizsardzību. Uzticēsim Viņai trešās tūkstošgades Baznīcu.<br />
Sub tuum praesidium confugimus, Sancta Dei Genetrix!<br />
Intercede pro Ecclesia. Intercede pro Papa nostro Ioanne Paulo II.<br />
Amen.<br />
220<br />
Fatima, 2000.gada 13.maijā
TEOLOĢISKAIS KOMENTĀRS<br />
Rūpīgas tā sauktā Noslēpuma trešās daļas teksta izlasīšana,<br />
kas ar Svētā tēva lēmumu pēc tik ilga laika ir publicēts šeit visā tā<br />
pilnībā, iespējams, izraisīs vilšanos un pārsteigumu pēc visiem agrāk<br />
dzirdētiem pieņēmumiem, ko tas bija radījis. Nav nedz pārāk liels<br />
noslēpums atklāts, nedz arī nākotnei noņemts plīvurs. Simboliskā<br />
valodā, kuru nav tik viegli izskaidrot, mēs redzam attēlotu tikko<br />
pagājušā gadsimta mocekļu Baznīcu. Vai tas ir tieši tas, ko Kunga<br />
Māte vēlējās pateikt kristietībai un cilvēcei šajā lielu pārdzīvojumu<br />
un ciešanu laikā? Vai no tā mēs varam gūt kādu palīdzību trešās<br />
tūkstošgades sākumā? Vai tas ir tikai bērnu iekšējās pasaules atspoguļojums,<br />
kas radies dziļas dievbijības rezultātā un tajā pašā laikā<br />
dzīves vētru sašķobīts? Kā mums būtu jāsaprot šī vīzija? Kāds<br />
slēdziens mums ir jāizdara?<br />
Publiskā atklāsme un privātā atklāsme – to teoloģiskais statuss<br />
Pirms uzsākt skaidrojumu, kura galvenās pamatlīnijas var atrast<br />
kardināla Sodano nolasītajā paziņojumā Svētā tēva celebrētās Svētās<br />
Mises beigās šā gada 13.maijā Fatimā, nepieciešams pamatskaidrojums<br />
kā, saskaņā ar Baznīcas mācību, šāda parādība kā<br />
[Dievmātes parādīšanās] Fatimā no ticības viedokļa būtu jāsaprot.<br />
Baznīcas mācība izšķir divu veidu atklāsmes: “publiskās atklāsmes”<br />
un “privātās atklāsmes”. Šīs divas realitātes atšķiras ne tikai pēc<br />
sava nozīmīguma pakāpes, bet arī pēc to būtības. Termins “publiskā<br />
atklāsme” attiecināms uz Dieva atklājošo darbību, kas ir vērsta uz<br />
cilvēci kopumā un kas atrod savu literāro izteiksmi Bībeles abās<br />
daļās: Vecajā un Jaunajā Derībā. To sauc par “atklāsmi” tāpēc, ka<br />
Dievs tajā pakāpeniski atklāj Sevi cilvēkam līdz tādai pakāpei, ka<br />
pats kļūst par cilvēku ar nolūku piesaistīt Sev visu pasauli un vienot<br />
to ar Sevi caur Iemiesoto Dēlu, Jēzu Kristu. Tāpēc tā nav intelektuāla<br />
komunicēšana, bet dzīvību dodošs process, kurā Dievs nāk, lai tiktos<br />
ar cilvēku. Tajā pašā laikā šis process sniedz informāciju prātam un<br />
221
izpratnei par Dieva noslēpumu. Tas ir process, kas iesaista cilvēku<br />
pilnībā, līdz ar to arī viņa saprātu, bet ne tikai saprātu. Jo Dievs ir<br />
viens un vēsture, kurā Viņš dalās ar cilvēci, arī ir viena. Tas ir spēkā<br />
esošs vienmēr un savu piepildījumu sasniedzis Jēzus Kristus dzīvē,<br />
nāvē un augšāmcelšanās brīnumā. Kristū Dievs ir pateicis visu, tas<br />
ir, Viņš Sevi ir atklājis pilnībā, un tāpēc Atklāsme beidzās līdz ar<br />
Kristus noslēpuma piepildīšanos, kā tas ir skaidri formulēts Jaunajā<br />
Derībā. Lai izskaidrotu Atklāsmes pabeigtību un pilnību, Katoliskās<br />
Baznīcas katehisms citē Svētā Jāņa no Krusta tekstu:<br />
“No tā brīža, kad Dievs mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir Viņa<br />
vienīgais Vārds, Dievs ir izteicis visu šajā vienā Vārdā un Dievam<br />
vairāk nav ko teikt [...] Tiešām, to, ko Viņš kādreiz pa daļai bija<br />
teicis praviešiem, Viņš visā pilnībā izteica Savā Dēlā, dāvādams<br />
mums visu, proti, Savu Dēlu. Tie, kas, neņemot to vērā, vēl gribētu<br />
izjautāt Kungu un lūgt no Viņa vīzijas vai atklāsmes, ne tikai rīkotos<br />
nesaprātīgi, bet arī atklāti apvainotu Dievu, jo tādejādi nepievērstu<br />
savu skatienu vienīgi Kristum, bet meklētu kaut ko citu vai kādu<br />
jaunumu” (Nr.65; Svētais Jānis no Krusta, Uzkāpšana Karmela<br />
kalnā, II, 22).<br />
Tā kā vienīgā Dieva Atklāsme, adresēta visām tautām, izbeidzas<br />
līdz ar Kristu, un liecība par Viņu atrodama Jaunās Derības grāmatās,<br />
Baznīca ir saistīta ar šo svētās vēstures unikālo notikumu un ar<br />
Bībeles vārdu, kas to nodrošina un skaidro. Bet tas gan nenozīmē,<br />
ka Baznīca drīkst skatīties tikai pagātnē un ka Tā ir nolemta tikai<br />
neauglīgai atkārtošanai. Katoliskās Baznīcas katehismā šai sakarā<br />
ir teikts: “Kaut arī Atklāsme ir noslēgusies, tomēr tās saturs nav<br />
pilnīgi izklāstīts; kristīgās ticības uzdevums ir pakāpeniski gadsimtu<br />
gaitā izprast visu tās plašumu” (Nr.66). Veids, kā Baznīca ir saistīta<br />
gan ar šī notikuma unikalitāti un izpratnes attīstību, ļoti labi attēlots<br />
Kunga atvadu runā mācekļiem, kad atstājot viņus, Viņš saka: “Man<br />
vēl daudz kas jums sakāms, bet jūs to tagad nespējat aptvert. Bet<br />
kad nāks Viņš, Patiesības Gars, tad jums mācīs patiesību, jo Viņš<br />
nerunās no sevis, bet runās to, ko dzirdēs, vēstījot jums nākotni.<br />
Viņš mani pagodinās, jo no manis ņems un jums pasludinās” (Jn 16,<br />
222
12-14). No viens puses, Gars darbojas kā padomdevējs, kas atklāj<br />
agrāk nesasniedzamas zināšanas tādēļ, ka nebija priekšnoteikuma<br />
‰ kas ir kristīgās ticības neierobežotais plašums un dziļums. No<br />
otras puses, būt Gara vadītam nozīmē “smelties no” paša Jēzus<br />
Kristus bagātībām, kas atklājas, pateicoties Svētā Gara vadībai.<br />
Šajā sakarā Katehisms citē pāvesta Gregora Lielā izteiksmīgos<br />
vārdus: “ Svētie Raksti pārveido to, kurš tos lasa” (Nr. 94; Lielais<br />
Gregors, Homilia in Ezechielem I, 7, 8). Vatikāna II koncils norāda<br />
uz trim būtiskiem veidiem, kā Gars ir virzītājs Baznīcā un līdz ar to,<br />
kā “vārds pārveido”: caur ticīgo meditāciju un studijām, caur dziļu<br />
iekšējo izpratni, kas rodas no garīgās pieredzes, un caur sludināšanu<br />
“kas nāk no tiem, kuri līdz ar bīskapu pēctecību ir saņēmuši nekļūdīgu<br />
patiesības harizmu” (Dei Verbum, 8).<br />
Šajā kontekstā tagad ir iespējams pareizi izprast jēdzienu<br />
“privātā atklāsme”, kas attiecas uz visām vīzijām un atklāsmēm,<br />
kas ir radušās pēc Jaunās Derības pabeigšanas. Šī ir tā kategorija,<br />
uz kuru mēs varam attiecināt Fatimas vēstījumu. Šajā sakarā<br />
paklausīsimies vēlreiz Katoliskās Baznīcas katehismu: “Gadsimtu<br />
gaitā bijušas tā sauktāas “privātās atklāsmes”, dažas no tām atzinusi<br />
Baznīcas autoritāte... To loma nav “uzlabot” vai “papildināt” galīgo<br />
Kristus Atklāsmi, bet gan palīdzēt to pilnīgāk izdzīvot noteiktajā<br />
vēsturiskajā laikmetā” (Nr. 67). Tas sniedz skaidrojumu divām lietām:<br />
1. Privāto atklāsmju autoritāte būtiski atšķiras no pabeigtas<br />
publiskas Atklāsmes.<br />
Pēdējais gadījums pieprasa ticību; tajā faktiski pats Dievs runā<br />
uz mums, cilvēkiem saprotamos vār<strong>dos</strong> un ar Baznīcas dzīvās<br />
kopienas starpniecību. Ticība Dievam un Viņa vārdam atšķiras no<br />
jebkuras citas cilvēciskas ticības, uzticības vai viedokļa. Pārliecība,<br />
ka tas ir Dievs, kas runā, sniedz garantiju, ka es esmu saskarē ar<br />
pašu Patiesību. Tas rada manī pārliecību, kas stāv pāri jebkādai<br />
cilvēka zināšanu pārbaudei. Tā ir pārliecība, uz kuru balstās mana<br />
dzīve un kurai es uzticu sevi, aizejot no šīs pasaules.<br />
2. Privātā atklāsme palīdz šai ticībai, norāda uz savu ticamību,<br />
tieši vēršot mani pie pabeigtās publiskās Atklāsmes. Šajā sakarā<br />
223
kardināls Prospero Lambertini, vēlāk pāvests Benedikts XIV, saka<br />
savā klasiskajā traktātā, kas kļuva par beatifikācijas un kanonizācijas<br />
normatīvu: “Katoliskās ticības apstiprinājums nav attiecināms uz<br />
šādā veidā saņemtām atklāsmēm; tas pat nav iespējama. Šīs atklāsmes<br />
drīzāk meklē cilvēku ticības apstiprinājumu saskaņā ar apdomības<br />
prasībām, kas tās noliek mūsu priekšā kā iespējamas un uzticamas<br />
dievbijībai.” Flāmu teologs E.Dhanis, izcils zinātnieks šajā jomā,<br />
skaidri konstatē, ka privāto atklāsmju ekleziālajam apstiprinājumam<br />
ir trīs elementi: vēstījums nesatur neko, kas ir pretrunā ar ticību vai<br />
morāli; to var atļaut publiskot; un ticīgajiem ir tiesības to apdomīgi<br />
pieņemt (E.Dhanis, Sguardo sa Fatima e bilancio di una discussione,<br />
in La Civilta Cattolica 104 [1953], II, 392-406, īpaši 397). Šāds<br />
vēstījums var būt lielisks palīgs Evaņģēlija izpratnes padziļināšanai<br />
un tā praktizēšanai dzīvē attiecīgā laika posmā; tāpēc to nedrīkst<br />
neņemt vērā. Tā ir palīdzība, kas tiek piedāvāta, bet nav obligāti<br />
izmantojama.<br />
Privāto atklāsmju vērtības un patiesības kritērijs ir to tiekšanās<br />
uz pašu Kristu. Ja atklāsme ved projām no Viņa, ja tā kļūst neatkarīga<br />
no Viņa vai pat sevi prezentē kā citu un labāku pestīšanas plānu,<br />
svarīgāku nekā Evaņģēlijs, tad ir jāsaprot, ka tā noteikti nav no Svētā<br />
Gara. Gars ved mūs vēl dziļāk Evaņģēlija izpratnē, nevis prom no<br />
tā. Tas gan nenozīmē, ka privāta atklāsme nevarētu piedāvāt jaunu<br />
akcentu vai izraisīt jaunus dievbijības veidus, vai arī padziļināt un<br />
atjaunot senākus pielūgsmes veidus. Bet tam visam ir jāveicina ticība,<br />
cerība un mīlestība, kas ir nemainīgs ceļš uz pestīšanu katram. Varam<br />
piebilst, ka privātās atklāsmes bieži vien rodas no tautas dievbijības<br />
un atstāj savu zīmogu uz to, sniedzot jaunu impulsu un paverot ceļu<br />
jauniem dievbijības veidiem. Nav izslēgta arī iespēja, ka tās var pat<br />
ietekmēt liturģiju, kā mēs to redzam Corpus Christi un Jēzus Sirds<br />
svētkos. No vienas puses, attiecības starp pabeigto Atklāsmi un<br />
privātām atklāsmēm atklājas attiecībās starp liturģiju un tautas<br />
dievbijību: liturģija ir galvenais kritērijs, tas ir visas Baznīcas dzīvais<br />
veidols, kas balstās tieši uz Evaņģēliju. Tautas dievbijība ir zīme<br />
tam, ka ticība iesakņojas cilvēku sirdīs tādā pakāpē, ka tā aptver<br />
224
ikdienas dzīvi. Tautas reliģiozitāte ir primārais un fundamentālais<br />
veids ticības “inkulturizācijā”. Lai gan tai ir vienmēr jānāk un<br />
jāsmeļas spēks no liturģijas, iespaidojot ticīgo sirdis, tā bagātina<br />
ticību.<br />
Apskatījuši privātās atklāsmes it kā no negatīvās puses, kas<br />
bija sākotnēji nepieciešams, tagad apskatīsim šo atklāsmju pozitīvo<br />
aspektu.<br />
Kā tās vajadzētu pareizi klasificēt attiecībā uz Svētajiem<br />
Rakstiem? Pie kuras teoloģiskās kategorijas tās pieder? Svētā Pāvila<br />
Pirmā vēstule tesaloniķiešiem, iespējams visvecākais Jaunās Derības<br />
teksts, kas ir saglabājies līdz mūsu dienām, man šķiet norāda, kā tās<br />
vērtēt. Apustulis saka: “Neapslāpējiet Garu, neniciniet pravietošanu;<br />
pārbaudiet visu, kas labs, to paturiet!” (5, 19-21). Baznīca visos<br />
laikos ir saņēmusi pravietošanas harizmu, kas ir rūpīgi pārbaudāma,<br />
bet nevis nicināma. Šeit jāpatur prātā, ka pravietošana tās bībeliskajā<br />
izpratnē nenozīmē pareģot nākotni, bet gan skaidrot Dieva gribu<br />
tagadnē, lai šādi norādītu pareizo ceļu uz nākotni. Persona, kas<br />
pareģo, kas notiks, atbild uz prāta ziņkārību un vēlas noņemt plīvuru<br />
no nākotnes. Pravietis uzrunā gribas un saprāta aklumu un paziņo<br />
Dieva gribu kā norādījumu un prasību pašreizējam momentam. Šā<strong>dos</strong><br />
gadījumos nākotnes pareģošanai ir otršķirīga nozīme. Būtiska ir<br />
galīgās pabeigtās Atklāsmes aktualizācija, kas skar mani dziļākā<br />
līmenī. Pravietisks vārds ir brīdinājums vai mierinājums, vai abi<br />
kopā. Šajā nozīmē pastāv saikne starp pravietošanas harizmu un<br />
kategoriju – “laiku zīmes”, kuru Vatikāna II koncils atkal izcēla no<br />
jauna: “... par zemes un debesu izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs<br />
neprotat spriest par šo laikmetu?” (Lk.12,56). Jēzus izteiciens par<br />
“laiku zīmēm” jāsaprot kā ceļš, kuru Viņš bija izvēlējies, tik tiešām,<br />
Jēzus pats ir zīme. Skaidrot laiku zīmes ticības gaismā nozīmē atpazīt<br />
Kristus klātbūtni visos laikos. Baznīcas apstiprinātajās privātajās<br />
atklāsmēs – arī Fatimas vēstījumā – galvenais ir tas, ka tās palīdz<br />
saprast laiku zīmes un ticībā pareizi atbildēt uz tām.<br />
225
Privāto atklāsmju antropoloģiskā struktūra<br />
Šajās pārdomās līdz šim esam meklējuši privāto atklāsmju<br />
teoloģiskā statusa noteikšanu. Pirms uzsākt Fatimas vēstījuma<br />
interpretāciju, mēģināsim vēl īsumā piedāvāt nelielu skaidrojumu<br />
par atklāsmju antropoloģisko (psiholoģisko) raksturu. Šajā jautājumā<br />
teoloģiskā antropoloģija izšķir uztveres jeb “vīzijas” trīs formas:<br />
jutekļu vīzija, kas ir ķermeņa ārējā uztvere, iekšējā uztvere un garīgā<br />
vīzija (visio sensibilis – imaginativa – intelectuallis). Ir pilnīgi skaidrs,<br />
ka jautājumā par vīzijām Lurdā, Fatimā un citās vietās nav runa par<br />
parastu ārēju uztveri caur jūtām: redzētie attēli un formas nav telpiski<br />
izvietotas, kā tas ir runājot, piemēram, par koku vai māju. Tas ir<br />
skaidri redzams, piemēram, vīzijā par elli (Fatimas Noslēpuma<br />
pirmās daļas aprakstā) vai arī vīzijā, kas aprakstīta Noslēpuma<br />
trešajā daļā. To ļoti viegli var konstatēt arī citos gadījumos, sevišķi<br />
tāpēc, ka neviens no klātesošajiem neredz vīziju, izņemot pašus<br />
“vizionārus”. Pilnīgi skaidrs, ka tā nav arī prāta “vīzija” bez attēliem,<br />
kas sastopama augstākās misticisma pakāpēs. Tāpēc šeit apskatāmais<br />
gadījums attiecināms uz vidējo kategoriju, tas ir, iekšējās uztveres<br />
gadījums. Vizionāram šī uztvere, protams, ir tik spēcīga, ka rada<br />
klātbūtnes sajūtu, kas ir ekvivalenta ārējās uztveres manifestācijai.<br />
Iekšējā vīzija nav fantāzijas izpausme, kas varētu būt nekas<br />
vairāk kā subjektīvas iztēles izpausme. Tas nozīmē, ka uz dvēseli<br />
iedarbojas kaut kas reāls, pat ja tas ir ārpus sajūtām. Tas ļauj redzēt<br />
to, kas ir ārpus fiziskām sajūtām, tas, ko nevar redzēt – tā ir spēja<br />
redzēt caur “iekšējām sajūtām”. Tas ietver sevī īstus “objektus”,<br />
kas iedarbojas uz dvēseli, pat ja šie “objekti” nepieder pie mūsu<br />
parastās jūtu pasaules. Šeit ir nepieciešama sirds iekšējā piesardzība,<br />
kuru parasti ietekmē ārējās realitātes intensīva iedarbība un tie attēli<br />
un domas, kas mājo dvēselē. Cilvēks tiek ievests dziļāk nekā vienkāršā<br />
ārējā realitāte,un uz viņu iedarbojas realitātes dziļāki aspekti, kas<br />
tam kļūst redzami. Iespējams tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc<br />
tieši bērni saņem šādas vīzijas: viņu dvēseles vēl ir saglabājušas<br />
savu pirmatnējo skaidrību un viņu uztveres iekšējais spēks vēl nav<br />
mazinājies. “Ar bērnu un zīdaiņu lūpām Tu esi atjaunojis sev slavu”<br />
226
– ar šiem 8. (3 p.) psalma vārdiem Jēzus atbild augsto priesteru un<br />
vecāko kritikai, kas bērnu saucienus “hosanna” (skat. Mt 21,16)<br />
uzskatīja par nepiemērotiem.<br />
Kā jau minējām “iekšējā vīzija” nav fantāzija, bet patiess un<br />
vērā ņemams realitātes apstiprinājums. Tai, protams, ir savas<br />
robežas. Pat ārējā vīzijā vienmēr klātesošs ir subjektīvais elements.<br />
Mēs objektu redzam neskaidri, bet tas nāk caur mūsu sajūtu filtru,<br />
kas vienlaicīgi pilda skaidrojuma funkciju. Vēl jo labāk tas ir saskatāms<br />
iekšējās vīzijas gadījumā, sevišķi, ja tās ietver realitātes, kas<br />
pašas par sevi pārspēj mūsu fiziskās uztveres spējas. Subjekts,<br />
vizionārs, tiek iesaistīts vēl spēcīgāk. Viņš saskata to, ko viņš spēj<br />
tādā redzētā tēla un apziņas izteiksmē, kādā viņš to spēj izdarīt.<br />
Iekšējās vīzijas gadījumā skaidrojuma process ir pat plašāks nekā<br />
ārējās vīzijas gadījumā, jo subjekts ir būtiski iesaistīts parādības<br />
tēla veidošanā. Viņš var izteikt tēlu tikai ar viņam piemītošiem<br />
dotumiem un spējām. Tāpēc šādas vīzijas nekad nav citas pasaules<br />
vienkāršas “fotogrāfijas”, bet tās ir ietekmētas no uztverošā subjekta<br />
potenciālajām spējām un to ierobežojumiem.<br />
Tas ir vērojams visu lielo svēto vīzijās; un, protams, arī attiecināms<br />
uz bērnu vīziju Fatimā. Viņu aprakstītie tēli nekādā gadījumā<br />
nav viņu fantāzijas vienkārša izteiksme, bet gan augstākas iekšējas<br />
izcelsmes uztveres rezultāts. Taču nekādā gadījumā nevajag domāt,<br />
ka uz mirkli būtu atvērusies cita pasaule, pasaule, kādu mēs ceram<br />
ieraudzīt, kad kādu dienu būsim pilnīgi vienoti ar Dievu. Īsi izsakoties,<br />
redzētais attēls ir sintēze no augšas nākušam impulsam un vizionāru,<br />
šajā gadījumā bērnu, spējām šo impulsu uztvert. Šī iemesla dēļ vīzijas<br />
metaforiskā valoda ir simboliska. Šajā sakarā kardināls Sodano<br />
konstatē: “[viņi] neapraksta nākotnes notikumus burtiski, bet sintezē<br />
un koncentrē uz vienota fona faktus, kas risinās nenoteiktā secībā<br />
un ilgumā“. Šādām vīzijām ir raksturīga laika un norises koncentrēšana<br />
vienotā tēlā, kuru vairumā gadījumos var atšķetināt tikai<br />
laika gaitā. Katram vīzijas elementam nebūt nav jānes konkrēta<br />
vēsturiska loma. Svarīga ir vīzija kopumā, un tās detaļas var tikt<br />
227
saprastas, pamatojoties uz attēlu visā tā veselumā. Attēla centrālais<br />
elements atsedzas tur, kur tas sakrīt ar kristietības “pravietošanas”<br />
centrālo atziņu kā tādu: galvenais atrodams tur, kur vīzija kļūst par<br />
uzaicinājumu un ceļa rādītāju Dieva gribas realizācijā.<br />
Mēģinājums interpretēt Fatimas Noslēpumu<br />
Fatimas Noslēpuma pirmā un otrā daļa ir tik plaši apskatīta<br />
attiecīgajā literatūra, ka šeit nav nepieciešamības par to vēlreiz runāt.<br />
Es tikai vēlētos īsi atgādināt viszīmīgāko. Bērni pārdzīvoja šausmu<br />
mirkli, kad viņiem bija ļauts skatīt elles vīziju. Viņi redzēja “nabaga<br />
grēcinieku dvēseļu krišanu”. Vēlāk viņiem tiek paskaidrots, kāpēc<br />
šis vīzijas mirklis bija dots: “lai glābtu dvēseles”, lai parādītu ceļu<br />
uz pestīšanu. Šai sakarā prātā nāk Sv.Pētera Pirmajā vēstulē<br />
rakstītais: “Kad jūs sasniegsiet savas ticības galamērķi, dvēseļu<br />
pestīšanu ...” (1,9). Lai sasniegtu šo galamērķi, vistiešākais ceļš ir<br />
veltīšanās Marijas Bezvainīgajai Sirdij, kas var būt grūtāk izprotama<br />
anglosakšu un ģermānu kultūras pasaulei piederošajiem. Neliels<br />
komentārs var to paskaidrot. Bibliskā valodā vārds “sirds” apzīmē<br />
cilvēka dzīves centru, kur saplūst kopā personas saprāts, griba,<br />
temperaments un jūtīgums, kur cilvēks atrod savu vienotību un iekšējo<br />
orientāciju. Saskaņā ar Mateja evaņģēliju 5, 8, “bezvainīgā sirds” ir<br />
tāda sirds, kura caur Dieva žēlastību sasniedz lielisku iekšējo<br />
vienotību un tāpēc “redz Dievu”. Tāpēc “veltīšanās” Marijas<br />
Bezvainīgajai Sirdij nozīmē pieņemt šādu sirds stāvokli, kas saka<br />
fiat – “lai notiek Tavs prāts” – kas kļūst par visas dzīves noteicošo<br />
motīvu. Var, protams, iebilst, ka mums nevajadzētu nostādīt cilvēku<br />
starp mums un Kristu. Bet tad mums vajadzētu atcerēties Pāvilu,<br />
kas nevilcinājās un mudināja savas kopienas: “imitējiet mani” (Kor<br />
4,16; Fil 3,17; 1 Tes 1,6; 2 Tes 3,7,9). Apustuļa rīcībā konkrēti<br />
redzam, ko nozīmē sekošana Kristum. Bet no kā gan cita mēs varētu<br />
labāk iemācīties šo sekošanu, ja ne no Kunga Mātes?<br />
Tā mēs esam nonākuši līdz Fatimas Noslēpuma trešajai daļai,<br />
kas tiek pirmo reizi publicēta visā pilnībā. Spriežot no šeit esošajiem<br />
228
dokumentiem, pirms tās publicēšanas ar kardināla Sodano<br />
paziņojumu 13.maijā tika iepazīstināta māsa Lūcija, uz ko māsa<br />
atbild, ka viņa ir saņēmusi šo vīziju, bet ne tās interpretāciju. Viņa<br />
saka, ka šī interpretācija neattiecas uz vizionāri, bet tas ir Baznīcas<br />
ziņā. Taču izlasot paziņojuma tekstu, viņa apliecina šīs interpretācijas<br />
atbilstību pieredzētajam, un pēc viņas domām šis izskaidrojums ir<br />
pareizs. Tāpēc apskatot šo dokumentu sīkāk un balstoties uz jau<br />
aplūkotajiem kritērijiem, mēs varam vienīgi mēģināt rast dziļāku<br />
pamatu šim izskaidrojumam.<br />
Vārdi “glābt dvēseles” ir kā atslēgas vārdi Noslēpuma pirmajā<br />
un otrajā daļā, bet trešās daļas izšķirošā atziņa ir trīsreizējs kliedziens<br />
– grēku nožēlošana, grēku nožēlošana, grēku nožēlošana! Šeit nāk<br />
prātā Evaņģēlija sākums: “Atgriezieties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam”(Mk<br />
1,5). Lai saprastu laika zīmes, jāpieņem neatliekams<br />
izaicinājums: grēku nožēlošanu – atgriešanās – ticība. Tas būtu<br />
pareizs, laika prasībām atbilstošs lēmums laikā, kam raksturīgas<br />
tās briesmas, kas attēlotas vīzijā. Atļaujiet man pievienot personīgu<br />
notikumu: sarunā ar mani māsa Lūcija izteicās par to, ka viņai kļuva<br />
pilnīgi skaidrs, ka visu vīziju mērķis bija palīdzēt cilvēkiem arvien<br />
vairāk pieaugt ticībā, cerībā un mīlestībā – viss bija paredzēts, lai<br />
virzītu cilvēkus uz šo mērķi.<br />
Tagad tuvāk apskatīsim atsevišķus tēlus. Eņģelis ar liesmojošu<br />
zobenu pa kreisi no Dievmātes atsauc atmiņā līdzīgus tēlus no<br />
Atklāsmes grāmatas. Tas attēlo tiesas dienas draudus pasaulei.<br />
Šodienas iespēja, ka pasaule varētu tikt uguns jūrā iznīcināta līdz<br />
pelniem vairs neliekas fantāzijas auglis: cilvēks pats ar saviem<br />
izgudrojumiem ir izkalis degošo zobenu. Vīzijā mēs redzam arī to<br />
spēku, kas stāv pretī iznīcībai – Dievmāti visā Savā spožumā, un no<br />
tā savā ziņā izriet aicinājums uz grēku nožēlošanu. Šādā veidā tiek<br />
norādīts uz cilvēka brīvās izvēles lomu: nākotne nebūt nav nemaināms<br />
faktors, un bērnu redzētā vīzija nav nākotnes filmas pirmizrāde, kurā<br />
neko nevarētu mainīt. Tik tiešām, visa vīzijas būtība ir izcelt brīvās<br />
izvēles esamību un šo brīvību virzīt pozitīvā virzienā. Vīzijas mērķis<br />
229
nav filmas veidā parādīt nākotnes nenovēršamību. Tās jēga ir pilnīgi<br />
pretēja: mobilizēt spēkus pareizā virzienā. Tāpēc mums pilnīgi<br />
jāizmet no atmiņas visus fatālos Fatimas Noslēpuma skaidrojumus,<br />
tādus kā, piemēram, paziņojumu par to, ka 1981.gada 13.maija šāvējs<br />
bija dievišķās apredzības vadīta plāna izpildītājs, kurš nevarēja līdz<br />
ar to brīvi rīkoties, vai tam līdzīgi pareģojumi. Tieši pretēji, vīzija<br />
norāda uz draudiem, kas pastāv, un iespēju, kā no tiem tikt pasargātiem.<br />
Noslēpuma apraksta nākošās frāzes atkal skaidri norāda uz<br />
vīzijas simbolisko raksturu: Dievs ir neizmērojams un Viņš ir Gaisma,<br />
pārāka par jebkuru cilvēka vīziju. Cilvēki redzami it kā spogulī.<br />
Mums vienmēr jāpatur prātā pašas vīzijas ierobežotās iespējas, kas<br />
šeit ir norādītas redzamā veidā. Nākotne parādās tikai “mīklaini kā<br />
spogulī” (1 Kor 13, 12). Darbības vieta attēlota ar trim simboliem:<br />
stāvs kalns, liela, sagrauta pilsēta un liels rupji tēsts krusts. Kalns<br />
un krusts simbolizē cilvēces vēsturi: vēsturi kā neatlaidīgu virzīšanos<br />
uz augšu, vēsturi kā cilvēces radošās un sociālās harmonijas arēnu,<br />
bet tajā pašā laikā destruktīvu lauku, kur faktiski cilvēks pats iznīcina<br />
sava darba augļus. Pilsēta var būt progresa un kopības centrs, bet<br />
arī visekstrēmākā ļaunuma un netikumu realizācijas lauks. Krusts<br />
kalna virsotnē – galamērķis un vēstures noteicējs. Krusts pārveido<br />
iznīcību par pestīšanu; tas norāda uz vēstures postu, bet ir arī kā<br />
tās glābējs.<br />
Vīzijā ir arī cilvēki: baltā tērpts bīskaps (“mums likās, ka tas ir<br />
Svētais tēvs”), vēl citi bīskapi, priesteri, mūki un mūķenes, dažādu<br />
amatu un sociālo slāņu vīrieši un sievietes. Pāvests liekas iet visiem<br />
pa priekšu, trīcēdams, un ciezdams no apkārtesošajām šausmām:<br />
sagrautajām ēkām un mirušo līķiem uz ielām. Baznīcas ceļš tādejādi<br />
tiek parādīts kā Via Crucis, kā ceļojums caur vardarbības, posta un<br />
vajāšanas laikmetu. To visu mēs piedzīvojām pagājušajā gadsimtā.<br />
Tā kā darbības vieta tiek simboliski parādīta ar divu tēlu palīdzību<br />
– ar kalnu un pilsētu un kustību virzienā uz krustu, tad to mēs varam<br />
uztvert kā laika izteiksmi koncentrētā veidā. Vīzijā varam atpazīt<br />
pagājušo gadsimtu kā mocekļu gadsimtu, Baznīcas vajāšanas un<br />
230
ciešanu gadsimtu, pasaules karu un lokālo karu gadsimtu ar tam<br />
piemītošām bezprecedenta nežēlības formām. Šīs vīzijas “spogulī”<br />
redzam ticības lieciniekus. Šeit būtu vietā pieminēt māsas Lūcijas<br />
pāvestam rakstīto vēstuli 1982.gada 12.maijā: “…Noslēpuma… trešā<br />
daļa attiecas uz Dievmātes teikto: „Ja [Krievija] izplatīs savus maldus<br />
visā pasaulē, izraisot karus un Baznīcas vajāšanu, labie tiks nomocīti;<br />
Svētais tēvs daudz cietīs; daudzas tautas tiks iznīcinātas….”<br />
Pagājušā gadsimta Krusta ceļā pāvestam ir sevišķa loma. Viņa<br />
grūtajā kalnā kāpšanas tēlojumā nešaubīgi varam saskatīt vairākus<br />
pāvestus: sākot ar Piju X un beidzot ar patreizējo pāvestu [Jāni Pāvilu<br />
II]. Viņi visi piedalījās gadsimta ciešanu ceļā un nemaldīgi gāja savu<br />
moku ceļu, kas tuvina krustam. Vīzijā, tāpat kā pārējie mocekļi, tiek<br />
nošauts arī pāvests. Kad pēc atentāta mēģinājuma 1981.gada<br />
13.maijā pāvests izlasīja Noslēpuma trešo daļu, vai tad bija kādas<br />
šaubas par to, ka tas ir viņa liktenis? Viņš bija ļoti tuvu nāvei un<br />
savu izdzīvošanu paskaidro ar šādiem vārdiem: “... tā bija Mātes<br />
roka, Kas novirzīja lodes ceļu, un savās sāpēs pāvests apstājās uz<br />
nāves sliekšņa” (1994.gada 13.maijā). Tas fakts, ka šajā gadījumā<br />
“Mātes roka” bija novirzījusi liktenīgo lodi, atkal liecina par to, ka<br />
likteni var mainīt, ka ticība un lūgšana ir spēks, kas var ietekmēt<br />
vēstures gājienu, un ka galu galā lūgšana ir spēcīgāka par lodēm un<br />
ticība – spēcīgāka par armijām.<br />
Noslēpuma apraksta beigu daļā ir tēli, kādus māsa Lūcija varbūt<br />
ir redzējusi reliģiska satura grāmatās un kas rod iedvesmu dziļā ticībā.<br />
Tā ir mierinoša vīzija, kas mēģina atklāt ar asarām un asinīm slacītās<br />
pagātnes dziedināšanu Dieva spēkā. Zem krusta šķērskoka eņģeļi<br />
savāc mocekļu asinis, ar kurām tie dāvā dzīvību tām dvēselēm, kas<br />
ir ceļā pie Dieva. Šeit Kristus Asinis un mocekļu asinis ir domātsa<br />
kā viens vesels: mocekļu asinis līst no krusta šķērskoka. Mocekļi<br />
mirst vienotībā ar Kristus Ciešanām, un mocekļu nāve kļūst par<br />
vienu no Viņa nāves. Kristus Miesas dēļ viņi turpina to, kas vēl<br />
iztrūkst Viņa ciešanās (sal. Kol 1,24). Mocekļu dzīves ir pārtapušas<br />
par Euharis-tiju, par daļu no noslēpuma par kviešu graudu, kurš<br />
mirst, lai dotu augļus. Mocekļu asinis ir kristietības sēkla, teica<br />
231
Tertulians. Tāpat kā no Kristus nāves, no Viņa caurdurtā sāna<br />
piedzima Baznīca, tāpat arī ticības liecinieku nāve nodrošina<br />
Baznīcas nākotni. Līdz ar to, Noslēpuma trešā daļa, kas sākotnēji<br />
liekas satraucoša, beidzas ar cerību: ciešanas nav veltīgas, tās ir<br />
cietēju Baznīca, mocekļu Baznīca, kas kļūst par ceļrādi cilvēkam,<br />
kurš meklē Dievu. Dieva mīlošās rokas apskauj ne tikai tos, kas cieš<br />
kā Lācars, kas atrada lielu mierinā-jumu un mistiskā veidā reprezentē<br />
Kristu, Kas mūsu dēļ vēlējās kļūt par nabaga Lācaru. Šeit ir kaut<br />
kas vairāk: caur ticības liecinieku ciešanām rodas attīrošais un<br />
atjaunojošais spēks, jo viņu ciešanas ir paša Kristus ciešanu<br />
aktualizācija un to pestījošās darbošanās šeit un tagad.<br />
Tagad mēs nonākam pie pēdējā jautājuma: kāda ir Fatimas<br />
Noslēpuma nozīme kopumā ( visas trīs daļas)? Uz ko tas norāda?<br />
Pirmkārt, mums jāapliecina ar kardināla Sodano vārdiem: “... notikumi,<br />
uz kuriem attiecas Fatimas Noslēpuma trešā daļa tagad, liekas,<br />
ir daļa no pagātnes”. Līdz ar to kā individuāli notikumi tie pieder<br />
pagātnei. Tie, kuri cerēja uz aizraujošo apokaliptisko atklāsmi par<br />
pasaules bojā eju vai nākotni, ir vīlušies. Fatimas vēstījums mums<br />
nesniedz ziņkārības apmierinājumu, tāpat kā kristīgā ticība nevar<br />
būt reducējama par ziņkārības objektu. Galvenais jau tika izcelts<br />
pārdomu sākumā: aicinājums uz lūgšanu kā “dvēseļu glābšanas<br />
ceļu” un aicinājums uz grēku nožēlošanu un atgriešanos.<br />
Nobeigumā vēlos norādīt vēl uz vienu no svarīgākajiem<br />
teicieniem Noslēpumā, kas ir pelnīti kļuvis populārs: “Mana<br />
Bezvainīgā sirds triumfēs”. Ko tas nozīmē? Sirds, kas ir atdota<br />
Dievam, Dieva apceres šķīstīta, ir stiprāka par jebkura veida<br />
ieročiem. Marijas fiat, Viņas Sirds izteiktais vārds ir mainījis pasaules<br />
vēsturi, jo pateicoties Viņas “jā” vārdam, Pestītājs ienāca pasaulē,<br />
Dievs kļuva par cilvēku mūsu pasaulē un paliek ar mums uz mūžīgiem<br />
laikiem. Ļaunumam ir spēks šajā pasaulē, kā mēs to arvien vēl redzam<br />
un piedzīvojam, bet vara viņam ir tikai tāpēc, ka Dieva dotās brīvās<br />
izvēles dēļ, mēs bieži vien esam tālu no Dieva. Bet tā kā Dievs Pats<br />
piekrita kļūt par cilvēku un ir virzījis cilvēka brīvo izvēli uz labo,<br />
arī noteicošais spēks pieder Viņam, nevis ļaunumam. Kopš tiem<br />
232
laikiem dominē Evanģēlijā teiktais: “Pasaulē jums ir bēdas, bet turiet<br />
drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jn 16,33) Fatimas vēstījums<br />
aicina mūs ticēt šim apsolījumam.<br />
Jozefs kardināls Racingers<br />
Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts<br />
233
234
SATURA RĀDĪTĀJS<br />
lpp.<br />
Izdevēja priekšvārds .......................................................................... 5<br />
Ievads māsas Lūcijas atmiņām .......................................................... 7<br />
Lūcijas īsa biogrāfija ........................................................................ 8<br />
Lūcijas literārās dotības .................................................................... 10<br />
Atmiņas kā literārais žanrs ............................................................... 12<br />
Atmiņu stāstu tematika ..................................................................... 14<br />
PIRMAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
Ievads .................................................................................... 33<br />
Prologs .................................................................................... 34<br />
1. Lūgšana un paklausība ............................................................. 34<br />
2. Noslēpumu saglabāšana ........................................................... 34<br />
3. Veltījums Žasintai .................................................................... 36<br />
I. ŽASINTAS RAKSTURA ĪPAŠĪBAS<br />
1. Viņas dabas dotās īpašības ....................................................... 37<br />
2. Viņas jūtīgums ......................................................................... 38<br />
3. Viņas mīlestība uz Krustāsisto Glābēju ................................... 39<br />
4. Viņas neparastais jūtīgums ....................................................... 40<br />
5. Ārējais izskats un mācības ....................................................... 41<br />
6. Žasinta - mazā ganu meitene .................................................. 43<br />
7. Pirmā Dievmātes parādīšanās .................................................. 45<br />
8. Pārdomas par elli ..................................................................... 46<br />
9. Grēcinieku atgriešana .............................................................. 47<br />
10. Ģimenes nostāja ....................................................................... 49<br />
11. Mīlestība uz Svēto tēvu ............................................................ 51<br />
12. Ouremas cietumā ..................................................................... 53<br />
13. Rožukroņa lūgšana cietumā ..................................................... 54<br />
14. Dejošanas prieks ...................................................................... 54<br />
235
236<br />
II. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
1. Lūgšanas un upurēšana Kabeso kalnā ..................................... 55<br />
2. Nogurdinošās iztaujāšanas ....................................................... 56<br />
3. Svētīgais tēvs Kruzs ................................................................. 57<br />
4. Caur Žasintas lūgšanām saņemtās žēlastības ........................... 57<br />
5. Vēl vairāk upurēšanas .............................................................. 59<br />
III. ŽASINTAS SLIMOŠANA UN NĀVE<br />
1. Žasintas slimošana ................................................................... 60<br />
2. Vissvētākās Jaunavas apciemojums ......................................... 61<br />
3. Ouremas slimnīcā .................................................................... 62<br />
4. Atgriešanās Alžustrelā ............................................................. 63<br />
5. Vēl viens Vissvētākās Jaunavas apciemojums ......................... 64<br />
6. Aizbraukšana uz Lisabonu ....................................................... 65<br />
7. Pēcvārds ............................................................................... 66<br />
OTRAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
Ievads ............................................................................... 67<br />
Priekšvārds ............................................................................... 68<br />
I.PIRMS DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
1. Lūcijas bērnība ......................................................................... 69<br />
2. Iecienītākās izklaides ............................................................... 70<br />
3. Lūcijas Pirmā Komūnija .......................................................... 71<br />
4. Ŗožukroņa Karlienes statuja uzsmaida Lūcijai ........................ 73<br />
5. Lielās gaidīšana ........................................................................ 74<br />
6. Lielā diena ............................................................................... 74<br />
7. Lūcijas ģimene ......................................................................... 75<br />
8. Pārdomājot uzrakstīto .............................................................. 76<br />
II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
1. Neparastais redzējums 1915.gadā ............................................ 77<br />
2. Eņģeļa parādīšanās 1916.gadā ................................................. 78
3. Nepatikšanas mājās .................................................................. 82<br />
4. Dievmātes parādīšanās ............................................................. 84<br />
5. Lūcijas šaubas un kārdinājumi ................................................. 86<br />
6. Žasintas un Francisko atbalsts ................................................. 87<br />
7. Lūcijas mātes šaubas ................................................................ 89<br />
8. Apgabala prefekta draudi ......................................................... 91<br />
9. Nepatikšanas Lūcijas ģimenē ................................................... 92<br />
10. Lūcijas pirmais garīgais tēvs .................................................... 93<br />
11. Ouremas cietumā ..................................................................... 93<br />
12. Miesas novārdzināšana un ciešanas ......................................... 94<br />
13. 13.sepetembris ......................................................................... 96<br />
14. Lūcija pacieš pārmetumus ....................................................... 97<br />
15. Neparastais viesis ..................................................................... 97<br />
16. 13.oktobris ............................................................................... 98<br />
17. Priesteri iztaujātāji ................................................................... 100<br />
III. PĒC DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
1. Lūcija dodas uz skolu .............................................................. 102<br />
2. Lūcija un draudzes prāvests ..................................................... 103<br />
3. Draugu līdzjūtība un līdzcietība ............................................... 105<br />
4. Valdības nostāja ....................................................................... 107<br />
5. Lūcijas māte nopietni saslimst ................................................. 109<br />
6. Lūcijas tēva nāve ..................................................................... 110<br />
7. Žasintas un Francisko saslimšana ............................................ 111<br />
8. Lūcijas vājā veselība ................................................................ 113<br />
9. Lūcijas pirmā tikšanās ar bīskapu ............................................ 115<br />
10. Atvadas no Fatimas .................................................................. 116<br />
Epilogs ............................................................................... 117<br />
1. Vēl dažas atmiņas par Žasintu ................................................. 118<br />
2. Lūcijas neparastā personība ..................................................... 118<br />
3. Lūcijas lieliskā atmiņa ............................................................. 119<br />
TREŠAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
Ievads ............................................................................... 120<br />
Prologs ............................................................................... 121<br />
237
238<br />
1. Kas ir Noslēpums? ................................................................... 121<br />
2. Elles vīzija ............................................................................... 122<br />
3. Redzētais dziļi ietekmē Žasintu ............................................... 123<br />
4. Lūcija atskatās pagātnē ............................................................ 126<br />
5. Marijas Bezvainīgā Sirds ......................................................... 126<br />
6. Žasintas vīzija par Svēto tēvu .................................................. 127<br />
7. Vīzija par karu ......................................................................... 128<br />
8. Lūcija skaidro savas klusēšanas iemeslu ................................. 130<br />
9. Žasinta un Marijas Bezvainīgā Sirds ....................................... 130<br />
Epilogs ............................................................................... 132<br />
CETURTAIS ATMIŅU STĀSTS<br />
Ievads ............................................................................... 133<br />
Prologs ............................................................................... 134<br />
1. Uzticībā un pazemībā ............................................................... 134<br />
2. Smeļoties iedvesmu vientulībā ................................................ 134<br />
3. Svētā Gara svaidījums ............................................................. 135<br />
I. FRANCISKO RAKSTURS<br />
1. Francisko garīgums .................................................................. 136<br />
2. Dabas dotumi ........................................................................... 138<br />
3. Francisko redz Eņģeli .............................................................. 139<br />
4. Iespaidi par Dievmātes pirmo parādīšanās .............................. 140<br />
5. Dievmātes otrās parādīšanās ietekme ...................................... 143<br />
6. Francisko palīdz Lūcijai saglabāt drosmi ................................ 144<br />
7. Iespaidi par Dievmātes trešo parādīšanos ................................ 145<br />
8. Francisko cietumā .................................................................... 145<br />
9. Dievmātes parādīšanās 1917.gada 13.oktobrī .......................... 147<br />
10. Mūsu joku stāsti un dziesmas .................................................. 148<br />
11. Francisko – mazais morālists ................................................... 152<br />
12. Francisko – lūgšanu un vientulības meklētājs ......................... 154<br />
13. Francisko redz sātanu ............................................................... 156<br />
14. Francisko un viņa spārnotie draugi .......................................... 156<br />
15. Francisko mīlestība un aizraušanās .......................................... 158<br />
16. Francisko slimošana ................................................................. 161<br />
17. Francisko svētā nāve ................................................................ 163<br />
18. Populārākās dziesmas .............................................................. 164
II. DIEVMĀTES PARĀDĪŠANĀS<br />
Prologs ............................................................................... 166<br />
1. Eņģeļa parādīšanās ................................................................... 168<br />
2. Lūcijas klusēšana ..................................................................... 171<br />
3. 1917.gada 13.maijs .................................................................. 172<br />
4. 1917.gada 13.jūnijs .................................................................. 174<br />
5. 1917.gada 13.jūlijs ................................................................... 175<br />
6. 1917.gada 13.augusts ............................................................... 177<br />
7. 1917.gada 13.septembris .......................................................... 178<br />
8. 1917.gada 13.oktobris .............................................................. 180<br />
Epilogs ............................................................................... 181<br />
III. VĒL DAŽAS ATMIŅAS PAR ŽASINTU<br />
1. Brīnumainā izveseļošanās ........................................................ 182<br />
2. Pazudušais dēls ........................................................................ 183<br />
IV. ŽASINTAS SVĒTUMS<br />
1. Pēdējais jautājums .................................................................... 184<br />
2. Žasinta – Dieva mīlestības atspulgs ......................................... 184<br />
3. Žasintas labestība ..................................................................... 186<br />
4. Francisko bija citāds ................................................................ 188<br />
Epilogs ............................................................................... 190<br />
I. PIELIKUMS ................................................................ 191<br />
Marijas Bezvainīgās Sirds apsolījums Pontevedrā, Spānijā.. .. 191<br />
II. PIELIKUMS .............................................................. 195<br />
Lūgums par Krievijas veltīšanu Marijas Bezvainīgajai Sirdij .. 195<br />
III. PIELIKUMS ............................................................. 197<br />
Fatimas Vēstījums .................................................................... 197<br />
Teoloģiskais komentārs ........................................................... 222<br />
239
Execução Gráfica – Gráfica Almondina - Torres Novas
Change language