Zemes un vides zinātnes Earth and Environment Sciences - Latvijas ...
Zemes un vides zinātnes Earth and Environment Sciences - Latvijas ... Zemes un vides zinātnes Earth and Environment Sciences - Latvijas ...
Saturs Ervīns Lukševičs un Ģirts Stinkulis. Otrais V. Grosa simpozijs: Paleoihtioloģijas sasniegumi 7 Olga B. Afanasjeva. Dažu agrīno kaulvairodžu ārējā skeleta mikroreljefs: tā nozīmīguma sākotnējā analīze 21 Deivids K.Eliots, Elga Mark-Kurika un Edvards Dešlers. Ģints Obruchevia (Psammosteida: Heterostraci) revīzija un jauna obručevīdu suga no Arktiskās Kanādas vēlā devona 45 Džails Millers, Tīju Mjarss un Hennings Bloms. Jauns anaspīdu materiāls no Lielbritānijas un Igaunijas vēlā silūra 56 Hans-Peters Šulce un Tīju Mjarss. Primitīvās kaulzivs Lophosteus revīzija 77 Oļegs Ļebedjevs. Jauna tetrapodu suga Jakubsonia livnensis no Krievijas agrā Famenas laikmeta (devons) un piezīmes par vēlā devona tetrapodu paleoekoloģiju 98 Ervīns Lukševičs un Ivars Zupiņš. Vēlā devona zivju un tetrapodu fauna no Pavāru atradnes un fosīliju sedimentoloģiski tafonomiskā izpēte 119 Jozas Vaļukevičs. Silūra akantožu kompleksi no urbuma Lūžņi-4 (Latvija) 147 Vinsents Pernē un Vinsents Djuprē. Vūdbejas formācijas biostratigrāfiskā korelācija (apakšējais devons, Špicbergena) 157 Živile Žigaite. Jauna telodontu ģints un suga no Tuvas un ziemeļrietumu Mongolijas apakšējā silūra 165
ACTA UNIVERSITATIS LATVIENSIS, 2004, Vol. 679, pp. 7-13 Otrais V. Grosa simpozijs: Paleoihtioloģijas sasniegumi ERVĪNS LUKŠEVIČS un ĢIRTS STINKULIS Geoloģijas nodaļa, Geogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte, Latvijas Universitāte, Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1586; Ervins.Luksevics@lu.lv; Girts.Stinkulis@lu.lv. 2003. gada nogalē paleontologu saime atzīmēja 100 gadus kopš dzimis izcilais paleozoologs Valters Roberts Gross (Walter Robert Gross). Viņa liktenis ļoti raksturīgs dinamiskajam un dramatisku pārmaiņu pilnajam XX gadsimtam. V. Gross bijis vairāku izzudušo valstu pilsonis – dzimis Krievijas impērijas Livlandes guberņā, dzīvojis Veimaras republikā, Trešajā reihā, Vācijas Demokrātiskā republikā; ilgu laiku bijis arī jaundzimušās Latvijas republikas pilsonis, bet muža beigās kļuvis par Federatīvās Vācijas pilsoni (Schultze 1996). Dzimis 1903. gada 20. augustā Katlakalnā, baltvācu luterāņu mācītāja Ervina Johanna Grosa ģimenē. No 1907. līdz 1918. gadam Grosu ģimene, kurā bija 9 bērni, dzīvojusi Straupē, pastorātā netālu no Straupes pils un baznīcas. Krāšņā daba Straupes apkaimē jau bērnībā modinājusi Valtera dvēselē dabaspētnieku. Viņš interesējies par augiem un dzīvniekiem, vācis herbārijus, vērojis putnus. Savos memuāros V. Gross (1974) atcerējies, ka jau piecu gadu vecumā nolēmis kļūt par zoologu. Pusaudža gados interešu lokā nonākuši izmirušie dzīvnieki, kuru atliekas V. Gross atradis Braslas krastu atsegumos un jau 17 gadu vecumā sācis veidot nopietnas paleontoloģiskas kolekcijas. Būdams vēl ļoti jauns, 1921. gadā Valters iestājies Rīgas Dabaspētnieku biedrībā. Nodibinājās kontakti ar biedrības muzeju, kuram V. Gross vēlāk nodevis paleontoloģiskos materiālus un kuri joprojām glabājas Latvijas Dabas muzeja krājumā (Lukševičs 2002). Kā lojāls Latvijas valsts pilsonis 1923.-24. gadā V. Gross dienējis Latvijas bruņotajos spēkos. Pēc dienesta pārcēlies uz Vāciju, kur pavadījis visu atlikušo mūžu, izņemot īsākus vai garākus ceļojumus. Sekoja studijas Mārburgas universitātē, kur viņam bija jāizdara grūta izvēle starp zooloģiju un paleontoloģiju, bet 1929. gadā nācās pārcelties uz Berlīni un turpināt studijas A. Humbolta Universitātā. Studiju gados Gross turpinājis vākt un pētīt mugurkaulnieku atliekas no devona nogulumiežu atsegumiem Gaujas un tās pieteku krastos. Būdams tikai IV kursa students, 1928. gada 24. septembrī Rīgas Dabaspētnieku biedrības sēdē viņš ziņojis par savu pētījumu rezultātiem (Lukševičs 2002). Savācis visai reprezentatīvu bruņuzivs Asterolepis ornata atlieku kolekciju, Gross samērā precīzi rekonstruējis vairākas bruņu plātnes un bruņu “kārbu” kopumā, izlabojot dažu iepriekšējo pētnieku kļūdas (Gross, 1931). 1931. gadā par šo darbu V. Grosam piešķirts filozofijas doktora grāds; viņš kļūst arī par Rīgas Dabaspētnieku biedrības korespondētājlocekli. Pētījumu turpinājumam saņemts finansējums grantu veidā no Vācijas zinātnes “glābšanas asociācijas” (vēlāk – Vācijas Zinātnes fonds). Pateicoties tam, varēja iegādāties mikroskopu histoloģiskiem pētījumiem, kā arī publicēt virkni nozīmīgu darbu,
- Page 1 and 2: LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 679.
- Page 3 and 4: LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 679.
- Page 5: Contents Ervīns Lukševičs and Ģ
- Page 9 and 10: Ervīns Lukševičs, Ģirts Stinkul
- Page 11 and 12: Ervīns Lukševičs, Ģirts Stinkul
- Page 13 and 14: Ervīns Lukševičs, Ģirts Stinkul
- Page 15 and 16: Olga Afanassieva. Microrelief on th
- Page 17 and 18: Olga Afanassieva. Microrelief on th
- Page 19 and 20: Olga Afanassieva. Microrelief on th
- Page 21 and 22: Olga Afanassieva. Microrelief on th
- Page 23 and 24: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 25 and 26: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 27 and 28: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 29 and 30: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 31 and 32: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 33 and 34: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 35 and 36: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 37 and 38: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 39 and 40: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 41 and 42: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 43 and 44: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 45 and 46: D.K. Elliott, E. Mark-Kurik, E.B. D
- Page 47 and 48: C.G.Miller, T. Marss, H. Blom. New
- Page 49 and 50: C.G.Miller, T. Marss, H. Blom. New
- Page 51 and 52: C.G.Miller, T. Marss, H. Blom. New
- Page 53 and 54: C.G.Miller, T. Marss, H. Blom. New
- Page 55 and 56: C.G.Miller, T. Marss, H. Blom. New
ACTA UNIVERSITATIS LATVIENSIS, 2004, Vol. 679, pp. 7-13<br />
Otrais V. Grosa simpozijs: Paleoihtioloģijas<br />
sasniegumi<br />
ERVĪNS LUKŠEVIČS <strong>un</strong> ĢIRTS STINKULIS<br />
Geoloģijas nodaļa, Geogrāfijas <strong>un</strong> <strong>Zemes</strong> zinātņu fakultāte, <strong>Latvijas</strong> Universitāte, Raiņa bulvāris<br />
19, Rīga, LV-1586; Ervins.Luksevics@lu.lv; Girts.Stinkulis@lu.lv.<br />
2003. gada nogalē paleontologu saime atzīmēja 100 gadus kopš dzimis izcilais<br />
paleozoologs Valters Roberts Gross (Walter Robert Gross). Viņa liktenis ļoti raksturīgs<br />
dinamiskajam <strong>un</strong> dramatisku pārmaiņu pilnajam XX gadsimtam. V. Gross bijis vairāku<br />
izzudušo valstu pilsonis – dzimis Krievijas impērijas Livl<strong>and</strong>es guberņā, dzīvojis<br />
Veimaras republikā, Trešajā reihā, Vācijas Demokrātiskā republikā; ilgu laiku bijis arī<br />
ja<strong>un</strong>dzimušās <strong>Latvijas</strong> republikas pilsonis, bet muža beigās kļuvis par Federatīvās Vācijas<br />
pilsoni (Schultze 1996). Dzimis 1903. gada 20. augustā Katlakalnā, baltvācu luterāņu<br />
mācītāja Ervina Johanna Grosa ģimenē. No 1907. līdz 1918. gadam Grosu ģimene,<br />
kurā bija 9 bērni, dzīvojusi Straupē, pastorātā netālu no Straupes pils <strong>un</strong> baznīcas.<br />
Krāšņā daba Straupes apkaimē jau bērnībā modinājusi Valtera dvēselē dabaspētnieku.<br />
Viņš interesējies par augiem <strong>un</strong> dzīvniekiem, vācis herbārijus, vērojis putnus. Savos<br />
memuāros V. Gross (1974) atcerējies, ka jau piecu gadu vecumā nolēmis kļūt par<br />
zoologu. Pusaudža gados interešu lokā nonākuši izmirušie dzīvnieki, kuru atliekas V.<br />
Gross atradis Braslas krastu atsegumos <strong>un</strong> jau 17 gadu vecumā sācis veidot nopietnas<br />
paleontoloģiskas kolekcijas.<br />
Būdams vēl ļoti ja<strong>un</strong>s, 1921. gadā Valters iestājies Rīgas Dabaspētnieku biedrībā.<br />
Nodibinājās kontakti ar biedrības muzeju, kuram V. Gross vēlāk nodevis<br />
paleontoloģiskos materiālus <strong>un</strong> kuri joprojām glabājas <strong>Latvijas</strong> Dabas muzeja krājumā<br />
(Lukševičs 2002). Kā lojāls <strong>Latvijas</strong> valsts pilsonis 1923.-24. gadā V. Gross dienējis<br />
<strong>Latvijas</strong> bruņotajos spēkos. Pēc dienesta pārcēlies uz Vāciju, kur pavadījis visu atlikušo<br />
mūžu, izņemot īsākus vai garākus ceļojumus.<br />
Sekoja studijas Mārburgas <strong>un</strong>iversitātē, kur viņam bija jāizdara grūta izvēle starp<br />
zooloģiju <strong>un</strong> paleontoloģiju, bet 1929. gadā nācās pārcelties uz Berlīni <strong>un</strong> turpināt<br />
studijas A. Humbolta Universitātā. Studiju gados Gross turpinājis vākt <strong>un</strong> pētīt<br />
mugurkaulnieku atliekas no devona nogulumiežu atsegumiem Gaujas <strong>un</strong> tās pieteku<br />
krastos. Būdams tikai IV kursa students, 1928. gada 24. septembrī Rīgas Dabaspētnieku<br />
biedrības sēdē viņš ziņojis par savu pētījumu rezultātiem (Lukševičs 2002). Savācis<br />
visai reprezentatīvu bruņuzivs Asterolepis ornata atlieku kolekciju, Gross samērā precīzi<br />
rekonstruējis vairākas bruņu plātnes <strong>un</strong> bruņu “kārbu” kopumā, izlabojot dažu iepriekšējo<br />
pētnieku kļūdas (Gross, 1931). 1931. gadā par šo darbu V. Grosam piešķirts filozofijas<br />
doktora grāds; viņš kļūst arī par Rīgas Dabaspētnieku biedrības korespondētājlocekli.<br />
Pētījumu turpinājumam saņemts finansējums grantu veidā no Vācijas <strong>zinātnes</strong><br />
“glābšanas asociācijas” (vēlāk – Vācijas Zinātnes fonds). Pateicoties tam, varēja<br />
iegādāties mikroskopu histoloģiskiem pētījumiem, kā arī publicēt virkni nozīmīgu darbu,
Change language